Tumgik
#dainim
moveme · 1 year
Text
Labi. Es esmu samietinājusies ar to, ka būšu mamma. Atpakaļ ceļa nav, tāpēc nav ko spiest bremzes tur, kur ir mierīgi vienkārši jābrauc uz priekšu.
Es jūtu kā viņš manī aug un es arī satraucos par viņu. Hormoni vai atbildība, nezinu, bet fakts ir.
Mājās stāv kaudze jaundzimušo drēbītes. Kamēr Dainim par to birst asaras, es jūtos diveijādi. Es jūtos vienkārši atbildīga, man ir uzdevums, kurš būs jāveic visu atlikušo mūžu un šobrīd man ir jādara labākais ko varu izdarīt. Es neesmu nekāda uķi-puķi un mani nesajūsmina bērnu lietas nekādā veidā. Ir uzdevums - jāatbrīvo vieta, kur uzdevumu pildīt.
Un ko vēl darīt ar suni. Hujzin.
Un ko darīt dzemdībās. Kā es izturēšu 24h konstantās sāpēs? Kā es varu zināt, kas man palīdzēs un kas nē? Bet labi. Šobrīd es domāju, ka, ja varēju nolikt tiesības, tad varu arī šo, kā nekā es tam esmu radīta. Tiesības bija sūds attiecībā pret šo.
Es nezinu kā es par šo visu jūtos. Nedaudz ir bail, jo tas viss ir nezināms. Man ir bail no tā, kāda dzīve būs pēc tam. Mani uzteuac jau fakts, ka nevarēšu gulēt. Manis būtībā vairs neeksistēs. Es nebūšu. Es būšu barotāja, aprūpētāja un visa pasaule mazam bērnam. Varbūt man kā pīplplīzerei tas arī patiks? Bet es esmu arī egoiste, tāpēc diezvai.
Good luck un neesi varbūt otrreiz dzīvē tik bezatbildīga un tomēr atzīmē, kad sākušās mēnešreizes.
23.01.23
0 notes
diioonysus · 2 years
Photo
Tumblr media Tumblr media Tumblr media Tumblr media Tumblr media Tumblr media Tumblr media Tumblr media Tumblr media
korean mythology | yeosins
86 notes · View notes
dailesteatris · 4 years
Text
Kristīne Neļubina par izrādi “Equus” (05.11.2019.)
Ir nostāsti, ka esot jāskaita reizes, cik bieži aktierus atsauc atpakaļ uz paklanīšanos. Pēc tā varot noteikt, vai izrādei būs mūžs vai ne. Pēc Equus saskaitīju piecas. Bieži tā negadās.
Šo izrādi vēlējos redzēt jau gadiem ilgi, kad vārds Equus parādījās daudzos ziņu virsrakstos saistībā ar uzvedumu kādā no Londonas teātriem (vienā vārdā – Poters). Taču esmu pārliecināta, ka arī bez šī fona mans viedoklis paliktu nemainīgs. Man ļoti patika. Ļoti. Gluži tāpat kā visai zālei, kas ovācijas arī vokalizēja.
Tumblr media
/Foto: Kaspars Kviesis/
Pēc izrādes gan aizdomājos, kādēļ daudzos tā izraisīja tik spēcīgas reakcijas? Lugas tēmas ir tādas, kuras ikdienā neapspriež, tās dažiem liek novīst ausīm un brīžiem to pieminēšana ir tabu – arī tuvāko lokā. Un, šķiet, ka jautājumā slēpjas arī atbilde.
Izrāde ir ne vien aizraujošs un mistisks stāstījums, bet arī skatītāja iespēja apspriesties pašam ar sevi. Ņemot vērā to, ka Equus centrālās tēmas nav gluži tādas, ko apspriež pie kafijas tases, tās vēl jo vairāk varētu raisīt ziņkārību un pārdomas. Izrāde skar seksualitāti, psihes noslēpumus, attiecības un vidi ģimenē, kas veido simbolus un izpratni par pasauli. Tā ir arī diskusija par to, cik un vai ģimene ir atbildīga par bērna psihes attīstību un tās ietekmi nākotnē; tie ir jautājumi, par kuriem aizdomājas (cerams) gan bērni, gan topošie un esošie vecāki, kas arī kādreiz ir bijuši bērni. Izrādē figurē intīmas un privātas tēmas, kas ļauj tai kļūt, angliski izsakoties (diemžēl šim vārdam īsti nav tulkojuma), relatable visām paaudzēm.
Jāsaka, ka luga manī raisīja arī pārdomas, cik brīžiem sarežģīts varētu būt aktiera darbs – augstākminētās tēmas “iznest” tik prasmīgi, iemiesoties pat necilvēcīgos tēlos. Dažkārt domāju, vai aktieri nenes šādas lomas arī mājās, jo jābūt ir arī gana jutīgam, empātiskam, lai to atainotu ticami. Katrā ziņā gribētos izteikt cieņu Laurim Subatniekam, Dainim Grūbem un Gintam Andžānam. Var jau būt, ka lomas šķita sarežģītas tikai man, bet manās acīs tieši šādas lomas parāda aktiera profesionalitāti pavisam citā gaismā.
Runājot par gaismām, tās arī nospēlē savu lomu (pun intended), radot savādu atmosfēru un paspilgtinot skatuves noformējumu. Tur drīzāk jāsaka paldies radošajai komandai, kā arī režisorei Laurai Grozai-Ķiberei un viņas vīzijai.
Man šī izrāde šķita lieliska. Un to pierāda šī raksta pirmais melnraksts, kas rakstīts uzreiz pēc izrādes noskatīšanās.
Tumblr media
0 notes
beritasumbarcom · 6 years
Text
Lubuak Nago Taklukan Pasa Baru 3-2 di Walinagari Cup
BeritaSumbar.com -
Limapuluh Kota,BeritaSumbar.com,– Open Turnament Walinagari Cup 1 Pangkalan di gelar dalam rangka memeriahkan hari sumpah pemuda ke 89 oleh pemuda nagari pangkalan. Kamis 9/11 laga final digelar. Jorong Lubuak Nago berhadapan dengan Jorong Pasar Baru dalam memperebutkan podium 1 Walinagari Cup ini.
Dari di bukanya acara ini tanggal 28 oktober 2017 yang lalu antusias masyarakat pangkalan sangat tinggi akan candu olah raga bola kaki.
Laga final Walinagari Cup 1 yang di pimpin wasit Farizon dari PSSI 50 Kota berlansung alot.Babak pertama jorong pasar baru harus memungut bola dua kali dari dalam gawang mereka. Pada babak kedua jorong pasar meningkatkan pola permainan sehingga bisa menyamakan kedudukan 2-2. Di injure time Jorong pasar baru mampu melesatkan goal penentu untuk menjadi juara Walinagari Cup 1 pangkalan ini dengans kor 3-2. Jonianto S,Stp Camat Pangkalan yang rutin mendampingi acara Walinagari Cup 1 ini mengapresiasi semangat pemuda dalam mengusung turnament ini. “kita acungkan jempol semangat panitia dibawah binaan karang taruna pangkalan bersatu yang bekerjasama dengan pemerintahan Nagari sehingga terwujud dan berjalan sukses acara ini”
Dari awal kita lihat acara selalu ramai oleh masyarakat menonton,imbuh camat muda ini yang terkenal sangat dekat dengan warga ini .
Sementara Hari mandala selaku ketua pelaksana mengatakan “Alhamdulillah acara berjalan dengan baik dari awal pembukaan 28/10 lalu sampai laga final hari ini. 28 club yang bertanding selama open turnament di gelar mampu bermain dengan menjunjung sportifitas tinggi”.
usai acara Alfianto ketua karang taruna “pangkalan bersatu”, mengucapkan terima kasih kepada seluruh panitia, pemerintahan nagari Pangkalan bersama bamus nagari Pangkalan yang telah mewujudkan aspirasi dari pemuda kenagarian Pangkalan. “Saat ini suara kami dari pemuda sudah didengar, rencana ini sudah lama Alhamdulillah tahun ini dapat terwujud, melalui teman2 bamus dan pemerintahan nagari pangkalan sudah bisa kami laksanakan, semoga ini adalah langkah awal untuk melahirkan bibit-bibit baru.
Dari 11 club perwakilan jorong yang ada,Kami akan seleksi untuk dapat meningkatkan dan menyalurkan hobi mereka, karena Pangkalan dulu pernah mencatatkan namanya dikancah nasional pada tahun 1980 bermain di Solo berhadapan dengan Ternate dan Persikab Bandung, ada 10 orang pemain dari anak nagari pangkalan yaitunya kakanda Nazlion DKK di bawah bendera Gasliko kab 50 kota waktu itu, dibawah pembinaan bapak Syafrul camat pangkalan Koto Baru dan bapak Almarhum Dainimal Dtk sibijayo tokoh niniak mamak dan bapak Edi top yang telah mengharumkan nama nagari pangkalan,imbuh Alfianto.
Alfianto juga berharap dengan digelarnya acara ini  semoga bisa kembali mambangkik batang tarandam akan semangat olah raga dan dapat juga meminimalisir permasalahan pemuda antar jorong sehingga persatuan dan kesatuan pemuda seluruh jorong ini semakin erat dan merasa memiliki nagari ini.
Pjs Wali nagari pangkalan Zulkifli Lubis, S.Pd usai acara mengatakan”kami sangat salut dan bangga serta mengucapkan terima kasih banyak kepada seluruh jajaran pengurus karang taruna Pangkalan bersatu bersama Panitia pelaksana dan dukungan seluruh dukungan masyarakat nagari Pangkalan Sehingga acara dapat berjalan dengan sukses.
Serta seluruh pemain yang sangat kompak sekali menjaga ketertiban dan sportifitas dalam acara wali nagari cup 1 pangkalan ini dari awal sampai akhir, sehingga tidak ada keributan dan kekacauan, semoga tahun depan dapat kita wujudkan lagi” ucap pak pjs wali nagari ini.
Baca berita selengkapnya di sini.. from Berita Sumbar via BeritaSumbar.com
0 notes
moveme · 2 years
Text
Tumblr media
Es, kura gribēja būt childfree. Kurai brīvība ir top dzīves vērtība. Es, kura palika stāvoklī mūsu pirmajā kāzu gadadienā, un cik klišejiski tas gan var būt?
Tie stārķi, kuri mums skrēja priekšā braucot mājās no Bārtas krasta, bija totāla zīme.
Testu uztaisīju 7.07. Katru gadu domāju par to, cik skaists datums šis ir.
Kā es pati jūtos? Es neteiktu, ka priecājos vai bēdājos. Pirms testa taisīšanas teicu Dainim, ka pakāršos, ja būšu stāvoklī. Bet kad uzzināju, mazliet paraudāju no tā, cik ļoti neticēju ka tas tā var būtu. Es reāli nedomāju, ka vispār varu palikt stāvoklī. Varbūt vēl joprojām neticu, jo nav reality check bijis. Nezinu, vienkārši esmu mierīga un nestresoju. Kā ir tā ir. Plus līdz septembrim vēl var vis kas notikt. Varbūt tāpēc arī nav emociju, lai, ja notiek sliktākais, nav baigi grūti.
Varbūt tomēr esmu tam gatava, ja tāds miers.
Bet vēl jāiet pie ārsta utt. Un dzīve vēl notiek. Gribu vēl izvējoties ar moci, jo nu uz ilgi laiku to darīt nevarēšu.
Ja viss ies gludi, tad nākamā gada martā mēs būsim vecāki. How crazy is that?
0 notes
dailesteatris · 5 years
Text
Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (10.01.2019.)
Ja Intars Rešetins pieskaras kādai lugai ar savu režijas otiņu, tad tiek uzgleznota jeb radīta ārkārtīgi spēcīga izrāde, kas liek aizdomāties par redzēto vēl ilgi pēc tam, kad priekškars ir aizvēries un no teātra esmu izgājusi. Šī izrāde, kurā bija lieliski iepīts tekstā arī humors, ļāva pasmaidīt tikai zālē izrādes laikā. Esot mājās un pārdomājot katra aktiera tēlu, šīs ģimenes stāstu un notikumus Latvijā, smiekli vairs nenāca.
Man ļoti patīk šāda veida izrādes par ģimeni, par vairākām paaudzēm un atšķirīgām vērtībām, par savstarpējām attiecībām, par kādiem notikumiem, kas rada pārdzīvojumu vai konfliktu. Izrādes apraksts, ko var izlasīt Dailes teātra mājaslapā, bija tas, kas mani tik ļoti uzrunāja, lai noskatītos šo izrādi. Pēc tam ņēmu vērā režisora vārdu, jo Intara Rešetina režisētās izrādes man vēl nav radījušas vilšanos. Un arī aktieru sastāvs radīja interesi un vēlmi šo izrādi noskatīties. Turklāt izrāde notiek manā mīļākajā zālē – Mazajā zālē. Gandrīz visas manas iemīļotākās izrādes ir tieši šajā zālē skatāmas.
Brīnišķīgs komandas darbs, tādēļ izrāde ir izdevusies! Grūti pat īpaši izcelt kādu no aktieriem, jo visi šķiet tik ļoti piemēroti savām lomām un katrs ar kaut ko ir īpašs un atmiņā paliekošs. Man ārkārtīgi mīļi ir vecākās paaudzes aktieri, un arī šajā izrādē mana sirds sasila no tā, ka varēju apbrīnot un baudīt Ilzes Vazdikas un Pētera Liepiņa aktierspēli, arī Lidijas Pupures, Pētera Gaudiņa un Akvelīnas Līvmanes talantu. Viņu saspēle bija burvīga, un arī katrs atsevišķi bija spilgts tēls. Pirmie radīja līdzpārdzīvojumu par viņu ģimenē notiekošo, bet pārējie vairāk smīdināja un izrādei piešķīra mazliet vieglumu. Vismaz uz to brīdi, kamēr izrāde notiek. Pēc tam mājās jau var analizēt arī viņu tēlus un iekšējos pārdzīvojumus.
Lieliska Ērika Eglija galvenajā lomā! Reti, kad viņa spēj mani tik ļoti uzrunāt, bet Antras lomā man viņa ļoti patika. Pārliecinoši un patiesi! Aizrāva mani un lika just līdzi gan Antras attiecībām ar Aldi (Mārtiņš Počs) jeb vēlēšanos tikt vaļā no tām un atstāt visu pagātnē, gan arī ar to, kā ģimene uztvēra viņas jaunās attiecības ar sīrieti Adalu (Dainis Grūbe) un to, kā pēkšņi viss mainījās. Uzslava arī Dainim Grūbem par šo lomu! Biju patīkami pārsteigta redzēt viņu šādā tēlā. Ļoti būtiska nozīme šim tēlam bija arī ķermeņa valodai, kas brīžiem tik daudz pateica. Adals manī radīja divējādas sajūtas – vispirms jutu līdzi un centos pieņemt, bet vēlāk sapratu, ka patiesībā viņš radīja manī bailes, un es nebūtu priecīga, ja šāds, tik ļoti atšķirīgs cilvēks, ienāktu manā ģimenē. Tas ir tā gan mediju ietekmē, ko redzam izrādē, kā mediju sniegtā informācija atstāj iespaidu uz sabiedrību, gan arī tik ļoti atšķirīgās kultūras dēļ.
Tumblr media
/Foto: Gunārs Janaitis/
Ļoti patika arī Sarmīte Rubule Paulas lomā. Šoreiz viņa bija citādāka, nekā iepriekš redzēta, un man ļoti patika, ka šajā viņas atveidotajā tēlā bija jūtama arī sirsnība un miers. Īpaši aizrāva viņas saspēle ar Ēriku Egliju. Tā aina pirmajā cēlienā uz kāpnītēm, kur abas māsas sarunājās un kurā Paula mīļi uzlika galvu māsai uz pleca, bija īpaši mīļa. Tajā bija tik daudz sirsnības un arī humora. Brīnišķīgi parādītas māsu attiecības. Laikam tādēļ arī tik ļoti man šī aina patika. Atgādināja mazliet manas attiecības ar māsu.
Patīkams pārsteigums bija arī abas meitenes, kuras atveidoja Paulas meitas – Elīza Marija Rešetina un Rebeka Rēķe. Gan viņu dejošana, gan iejušanās lomās bija lieliska. Īpašs prieks par to, ka Intaram Rešetinam aug tik talantīga meita, kura noteikti spēs vēl ne reizi vien mūs, skatītājus, pārsteigt.
Paldies režisoram, visai izrādes radošajai komandai un ikvienam no aktieriem, kuri tik daudz ielikuši no sevis, lai šī izrāde būtu izdevusies un uzrunātu skatītājus tik ļoti, lai viņi par to vēl ilgi aizdomātos! Es joprojām ik pa laikam iedomājos par šo izrādi, un tā ir iekļuvusi manu mīļāko izrāžu sarakstā, kuru ieteikt noskatīties arī citiem.
0 notes
dailesteatris · 7 years
Text
Mūžīgās jaunības eliksīrs
Vivita Morusa par izrādi „Doriana Greja portrets” (3.02.2017)
Jāatzīst,ka vēl dažas dienas pēc izrādes noskatīšanās, tā manī raisīja pārdomas. Par jaunību, dzīves lēmumiem un galvenais, ko cilvēks ir gatavs darīt, lai sasniegtu apmierinājumu. Ignorējot savus iekšējos signālus var pazaudēt iekšējo garīgo brīvību.
Kad aizies jaunība un tai līdzi skaistums,tad iespējams piepeši atklāsies,ka nav vairs uzvaru.Vaigi iekritīs,acīs izdzisīs mirdzums un priekšā nežēlīgas ciešanas. Doriana Greja traģēdiju iespējams labāk sapratīs tie, kam uz galvas ir jau vismaz pāris sirmu matu, bet galvā iezogas doma, ka laiks rit pārāk ātri. Kurš gan nevēlētos iegūt mūžīgu jaunību? Bailes novecot sevišķi spēcīgi izjūt Dorians.
Dorians Grejs tik samulsināti naivs, jauns, nevainīgs bagātais skaistulis iepazīstas ar Bazilu Holvardu (I.Rešetins) ,mākslinieku, kurš uzglezno viņa skaisto portretu. Taču tik viegli ietekmējas no lorda Henrija(J.Žagars). Savu pievilcības vērtību apjūsmo un sāk dzīvot izvirtušu dzīvi,domādams tikai par baudām. Izmaiņas gleznotajā portretā pamana ātri vien – tas noveco.
Brīnišķīgs kopdarbs – režija, mūzika, aktieri un skatuves noformējums! Perfekts aktierdarbs, īpašs paldies Dainim Grūbem, Jurim Žagaram, Intaram Rešetinam. Dainis Grūbe (D.Grejs) vēl izcilāks nevarēja būt! Apbrīnojami!
Naivums un cinisms caurvijas visu izrādes laiku...Lai ko mēs dzīvē darītu, mēs esam un paliekam tikai un vienīgi cilvēki. Ievainojamas, jūtīgas un bieži vien viegli ietekmējamas būtnes. Neskatoties uz personīgo nogurumu, izrāde iespaidoja, stāsta galvenā doma mūžam aktuāla. Mums katram šai dzīvē ir sava loma, sava iekšējā balss, kura brīdina par sliktiem nodomiem. Sirdsapziņa ir kompass,kurš rāda mums pareizo vai brīdina par nepareizo ceļu. Tā vajadzīga katram no mums, lai virzītu taisnīguma virzienā, vairotu atbildības sajūtu pret līdzcilvēkiem, disciplinētu, kontrolētu mūsu uzvedību.Mēs varam noklusēt daudzas lietas, apmānīt visus, bet tikai ne sevi un savu sirdsapziņu...Noteikti iesaku izrādi apmeklēt!
Ieskaties jau tagad:
http://www.dailesteatris.lv/izrade/563/doriana-greja-portrets
2 notes · View notes
dailesteatris · 7 years
Text
Ģīmetne, kurai albumā noteikti ir (un paliks) sava vieta
Andris Morkāns par izrādi “Doriana Greja portrets”
No skolas laikiem īpaši daudz par elektrību neatceros, taču zinu, ka pastāv vienfāzes asinhronie dzinēji (kafijas dzirnaviņās, mikseros vai fēnos), kas darbojas ar mums labi zināmo 220 V spriegumu un daudz jaudīgāki trīsfāzu dzinēji, kurus var pieslēgt tikai 380 V spriegumam. JAUDĪGI – tieši tāds jēdziens, kas pirmais man iešaujas prātā, sākot skatīties Doriana Greja ģīmetni. Pirmajā cēlienā nav laika izslēgties ne uz mirkli,– no skatuves tevi burtiski bombardē ar Vailda izteicieniem, absurdiem un paradoksāliem, pārmēru asprātīgiem un velnišķīgi ciniskiem. Un kas mani iepriecina – neskatoties uz intensīvo „barošanu”, publika Vailda tekstu gan gremo, gan norij, vismaz man apkārt sēdošie reaģēja katrs savā vietā un uz saviem tekstiem, radās iespaids, ka ēdmaņas pietiek visu gaumju publikai.
Ir kāds kontrapunkts, kas, manuprāt, nosaka izrādes panākumus skatītāja prātā, proti, orķestra pirmais spēlējamais gabals. Sēžot zālē un apjaušot, ka orķestris nepārprotami tomēr spēlēs, mēģinu uzminēt, kā tas notiks. Ar prātu saprotu, ka īsta spēlēšana nav iespējama (uz sekundes simtdaļu tomēr pieļauju muļķīgu domu, ka aktieri patiesi spēlēs!), režisore skatītāju saintriģē: kā tas notiks?, kā tas tiks realizēts? Un te katrs skatītājs ir nostādīts izvēles priekšā: vai nu tu apņirdzies, redzot feiko spēlēšanu valdzinoši sinhronām, sirdsšķīsti izjustām vijolnieku kustībām un tu to pieņem kā [jautru] spēles elementu, vai arī tevi tas vienkārši sadusmo, pēcāk ilgstoši kaitina un tu ar aukstu degunu dodies mājup, dusmu vadīts raksti recenziju un vēl briesmīgāk(!),– iedragājot savu profesionālo reputāciju, jau starpbrīdī, vēl neredzot pilnu bildi, veido savu spriedumu un ar to dalies sociālajos tīklos. Ak, cik es mūsdienīga!! Pusi gleznas redzēju un jau rakstu recenziju, pusi grāmatas izlasīju, jau ceļu debesīs tās autoru vai nocērtu tam galvu. Gribu būt PIRMĀ (ja ne sporta trasē, tad pīļu-dīķa spārnu vēzēšanas sacensībā vismaz). Uz iedragāta profesionālās ētikas postamenta, bet kruti PIRMĀ!! Tomēr dusmas nav labākais ceļabiedrs nedz izrādes skatīšanās kontekstā, nedz mājupceļā pēc tam. Galu galā – lai katrs pats pieņem lēmumus attiecībā uz sevi. Atgriezīsimies pie tiem, kas orķestra spēli uztver ar tikpat pamatīgas ironijas devu, cik no skatuves skanošos tekstus. Nepavisam nepiekrītu tiem, kas esot jau noguruši no kārtējās (?) Grūbes/Žagara divspēles. Hm! Pēc šadas loģikas Artmane ar Pāvulu pēc Romeo un Džuljetas nekad vairs nedrīkstētu būt bijuši skatuves partneros. Bet Lilitai Bērziņai vajadzēja būt beigušai savu teātra karjeru vismaz 50 gadus agrāk, jo viņa jau vairākkārt spēlēja vienās izrādēs ar visiem iespējamiem Dailes teātra aktieriem.
Lordu Henriju Jura Žagara veidolā es nosauktu par cinisma šampanieti. Nē, ne par kādu štrunta lambrusko un pat ne par labu kremānu, kā Francijā dēvē ārpus Šampaņas tapušos burbuļojošos baudījumus. Žagars šajā izrādē ir Šampaņas ražojums no dārgā gala, tāds, kuri lielveikalu plauktos netiek pakļauti izpārdošanas akcijām un par kura pudeli mūsu maciņa mērauklās ar piecdesmitnieka kupīru nepietiktu. Par Intaru Rešetinu jāsaka, ka, manuprāt, tā ir viņa labākā loma, jo TIK par savu taisnību cīnošos, tik DZĪVELĪGU aktiera darbībā man nebija nācies viņu redzēt līdz šim, vismaz neko tādu neatceros. Maskējamies aiz impozantās ārienes, viņu uzpazinu tikai kādā piektajā teikumā: režisore bija iznīcinājusi viņa tik ierastās runas intonācijas un nežēlīgi (bravo!) pakļāvusi viņu skatuviskai darbībai. No „dūdojoša” Rešetina vairs ne miņas. Nelielās devās otrajā cēlienā man gan izdevās dzirdēt vecās intonācijas, taču to drīzāk norakstu uz Vailda nežēlīgo attieksmi pret viņa varoņa Bazila dzīves stāsta beigām.
Dainim Grūbem presē pārmests, ka viņš nav radījis kārtējo ģeniālo tēlu [kurā iemīlēties (????)]. Nevienam vispār nav tiesību [no viņa] ko prasīt. Es, savukārt, baudīju, kā viņš perfekti būvē savu Neko. Tur jābūt talantam: klucīti pie klucīša liekot, veiksmīgi uzbūvēt Nulli. Daudzi aktieri būtu uzbūvējuši KAUT KO, bet pamēģiniet radīt spilgtu tēlu, kas ir NEKAS!
Epizodiskajās lomās ansambli spoži papildina Gints Andžāns, Ērika Eglija, Pēteris Liepiņš, Indra Briķe. Pārmest Elzai Leimanei krišanu ārā no ansambļa ir vismaz negodīgi. Lai man atvaino dažas bijušās kolēģes: Elzas Leimanes vajadzība (un – spēja!) turēt līdzi DT zvaigznēm ir daudz vairāk vērta par profesionālu aktrišu pseido-atbrīvotā organikā nospēlētu lomu, kas nav pie sirds, vai izrādē, kas riebjas. Gribu tikpat lielā mērā uzteikt režisores izvēli par baletu kā tādu un īstiem baleta māksliniekiem (t.sk. divām mūsu citas mājas zvaigznēm Andri Pudānu un Arturu Sokolovu). Scenogrāfa veidotā vairāklīmeņu skatuves iedarbība uz skatītāju nav pārvērtējama, tāpat kā tērpi: piem., Grūbes – vihožu ja vesj v belom – vien ir ko vērts, jo viņš neiznāk sākumā viss baltā, bet tāda pēcgarša pēc izrādes prātā nepārprotami palikusi.
Otrās daļas beigās orķestris sāk „sadalīties”: no vienotā ansambļa sāk krist ārā daži orķestranti, kas, no manas acs skatoties, sāk ķēmoties. Pēc lieliskās ainas ar Gintu Andžānu trīsfāzu dzinējam novērojami dramaturģiskā sprieguma padeves pārtraukumi: iespējams, vajadzētu materiālu VĒL nežēlīgāk īsināt, jo bezizejas tuvums otrajā cēlienā nepārprotami ieprogrammēts. Izrādes fināls atsauc atmiņā veco teicienu beigas labas – viss labs, un es te nedomāju happy end: iztrūkst fināla akorda. Ak, tā reizēm vienkārši gadās: zvaigznes (tās – kas pie debesīm) neizvietojas labvēlīgā pozīcijā, un tā par šo teātra notikumu gribētos teikt. Varbūt daļēji zvaigžņu stāvokli ir iespaidojušas pīļudīķa iemītnieču mēness fāzes?
Pirms izrādes skatītāju zālē redzu, ka tieši man priekšā sēž kāda mana laba paziņa. Viņa vaicā, vai viņai nav bīstami sēdēt man priekšā. Es atbildu: ja jāspļaudās nebūs, tad – noteikti nav bīstami. Pēc izrādes viņa man saka: jāspļaudās taču nebija, vai ne?
Abi vienojamies – nepavisam ne! Saturīgi pavadīts vakars.
0 notes