#nodeviation

[hiddenincommand]

ABSOLUTE DIRECTIVE

CATEGORY: HIGH COMMAND MANDATE

DOCUMENT NUMBER: 004

FILE NAME: Symbol_Language_Movement

ISSUED BY: S.C.D.D.

SIGNED BY: Field Marshal Sir Cedric Wycliffe-Hawthorne

⸻

HIGH COMMAND MANDATE 004 // UNIFICATION OF SYMBOL, LANGUAGE & MOVEMENT

NO DIVERGENCE PERMITTED.

This Mandate imposes the final alignment of semiotic systems within the Command Structure. All personnel, trainees, and auxiliary formations are hereby required to integrate their symbolic expression, verbal output, and physical movement into a unified command syntax.

—

1. SYMBOL // FIXED REPRESENTATION:

All symbols—crests, badges, gestures, and visual signifiers—must now adhere to the centralized command doctrine. Unauthorized variants, improvised gestures, or spontaneous iconography will be classified as visual drift and neutralized.

2. LANGUAGE // STRUCTURED VOCABULARY:

Speech is no longer communicative. It is instrumental.

Tone, pacing, and terminology must reflect the Doctrine’s formal register. Forbidden: softness, uncertainty, idiomatic imprecision. Authorized phrases only. All statements must serve either control, confirmation, or command extension.

3. MOVEMENT // REGULATED EXECUTION:

All movement must occur within predefined vectors: angular, geometric, deliberate.

The body is no longer organic. It is a glyph in motion. Emotional expression through gesture constitutes breach.

—

This Mandate eliminates divergence.

There is now only one axis: the line of Command.

Deviation will not be punished.

It will be erased.

—

You are no longer multiple.

You are now one.

Command is the language.

You are its pronunciation.

End of Mandate.

[dzelonis]

Aaron Dembski-Bowden - The First Heretic (The Horus Heresy #14)

Links uz grāmatas Goodreads lapu Manas pārdomas Kopš Imperators teju kā Dievs uzradās uz Word Bearers (WB) leģiona dzimtās planētas Colhis, to primarks Lorgars no sirds nodevies šīs vienīgās patiesības un ideāla, ja uzdrīkstas teikt arī ticības, izplatīšanai, piedaloties diženajā Krusta karā un atgūstot cilvēces kolonizētās planētas, iekļaujot tās un vēlams, bet ne vienmēr, arī to populācijas…

[bb-latvija]

Ziemeļvidzemē atrasts pieauguša lāča līķis, informē Dabas aizsardzības pārvalde (DAP). DAP piektdien saņēma ziņu par mirušu brūno lāci (Ursus arctos). Norādītajā vietā pārvaldes speciālisti guva apstiprinājumu minētajam faktam, bet Valsts policija sāka kriminālprocesu. Lāča līķis tika nogādāts laboratorijā ekspertīžu veikšanai. Dzīvnieka ķermeni uzgājuši mežizstrādes darbinieki un nekavējoties par to ziņojuši Valsts meža dienestam, kas šo informāciju nodevis DAP. Atbilstoši kompetencei pārvalde kopā ar Valsts policiju sākusi lietas izskatīšanu, jo brūnais lācis Latvijā ir īpaši aizsargājama nemedījamā suga. Kā informē DAP, brūnais lācis ir lielākais no Latvijas plēsējiem. Lāču mātītes svarā var sasniegt 150 kilogramus, bet lāču tēviņi - 300 kilogramus. Brūnā lāča dzīves ilgums var pārsniegt 30 gadus, un tam nav dabisko ienaidnieku. Ikdienā tas nav agresīvs un lielākoties izvairās no sastapšanās ar cilvēku. Cilvēkam bīstams lācis var kļūt, ja ir pāragri iztraucēts no ziemas guļas, tas ir ievainots, kā arī ja lāču mātītes ir ar mazuļiem. Ikgadējie lāču monitoringa dati uzrāda augšupejošu populācijas līkni, sasniedzot teju 80 īpatņu, kas konstatēti Latvijas mežos. Pieaugot lāču skaitam, neizbēgami pieaug arī netīšu un neapzinātu tikšanos skaits ar šiem dzīvniekiem. Lai satiekoties neciestu nedz lāči, nedz cilvēki, būtiski esot jau laikus pamanīt pazīmes, kas signalizē gan par paša lāča, gan viņa migas klātbūtni, jo tas ļautu savlaicīgi izvairīties no nevajadzīga traucējuma lācim. Šajā nolūkā pārvalde sadarbībā ar Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" un Latvijas Nacionālā dabas muzeja speciālistiem izstrādājusi vadlīnijas medniekiem un mežizstrādē iesaistītajiem. Vadlīnijās ietverti ne vien skaidrojumi, bet arī vizuāli uzskates līdzekļi - dabā uzņemtas fotogrāfijas, ļaujot vieglāk saprast pazīmes. Sagatavotais materiāls pieejamas pārvaldes tīmekļvietnes sadaļā Vadlīnijas. Šobrīd pasaulē ir aptuveni 200 000 brūno lāču. Lielākās populācijas sastopamas Krievijā, ASV, Kanādā un Rumānijā. Daudzās Eiropas un pasaules valstīs brūnie lāči izzuduši, tomēr pakāpeniski tie šajās teritorijās sāk atgriezties.

[ilserre]

Tēta tētis 0009

Komercskolā

1938. gadā es beidzu Līvānu pamatskolu un iesniedzu dokumentus Līvānu komercskolā. Es iestājeksāmenos gandrīz tikai trijniekus nopelnīju. Es šajā laikā vēl arī mēģināju iestāties Daugavpils Valsts dzelzceļa tehnikumā, lai izmācītos par vilciena vadītāju, bet tas man neizdevās. Par vilciena vadītāju nedrīkstēja būt cilvēks, kuram vajadzīgas brilles. Atceros, ka Rīgā bija jākārto kaut kādi eksāmeni, kuros pārbaudīja tehnisko sapratni, redzi, dzirdi un roku spēku. Vislabāk man veicās tehniskās sapratnes pārbaudē. Tur bija jāsaliek sūkņa makets. Tas man izdevās pavisam ātri. No 6 vienlaicīgi pārbaudāmiem zēniem es to izdarīju tik ātri, ka pārbaudītājs bija pārsteigts. Tā kā pārējie pārbaudāmie vēl neviens ar tiem maketiem nebija ticis galā, man iedeva arī sastādīt vēl kādu vienkāršas ierīces maketu. Tas man arī izdevās pavisam viegli. Tā kā abus maketus izdevās sastādīt pirmajam, man pie nopelnītā piecinieka pielika plusiņu. Pārējās pārbaudēs biju normas robežās. Man tad piedāvāja mācīties dzelzceļa arodskolā, bet to beidzot man nebūtu tiesību iestāties augstskolā, tāpēc es labāk izvēlējos komercskolu.

Tā kā pie iestāšanās komercskolā nekāda lielā konkursa nebija, es tiku tajā uzņemts. Kādi 10 bērni tomēr iestājeksāmenus nebija nokārtojuši. Pirmajā klasē tika uzņemti 32 bērni. No uzņemtajiem bija kādi 10 ebreji, kurus 1941. gada beigās vācieši nošāva kopā ar visām ģimenēm un apraka, galvenokārt, Grīvas upītes mežā - tikai kādu 0,5 km no pilsētas un pavirši apglabāja, uzmetot nošautajiem virsū zarus un visādu mežā atrastu drazu. Kad 1943. gadā beidzu komercskolu, manā klasē bija palikuši tikai 9 zēni: es, J. Stradiņš, J. Gercāns, T. Zundāns, A. Labinskis, A. Saulītis, V. Kristovskis, A. Znotiņš un A. Zalāns, no kuriem pašreiz, 2007. gadā, ir palikuši tikai: es, Stradiņš Anglijā un Zalāns ASV. Mūsu klasē nebija palikusi neviena meitene, ar kurām sākām mācības 1938. gada rudenī. Par vienu kursu atpalika arī mana simpātija Aija Rumbēna. Komercskolu ar mums beidza divas meitenes E. Sprostiņa un Ziemele, kuras bija atnākušas no citām skolām. Mūsu klases meitenes pazuda - kara laiks un tā ierobežojumi, kā arī karantīnas, kuru laikā skola nestrādāja, tāpat arī plūdi Daugavā, kuri Pārdaugavas bērniem ilgāku laiku neļāva skolu apmeklēt, un citi apstākļi bija izveidojušies tā, ka komercskolā tie atpalika par vienu gadu. Daži skolu bija pametuši ģimenes apstākļu spiesti, daži tika arī iesaukti Leģionā.

Es kādā karantīnas laikā biju iestājies darbā ceļu daļā par uzskaitvedi. Ziema bija barga ar neredzēti lielu sniega daudzumu uz Rīgas - Daugavpils šosejas, tāpēc apkārtējie zemnieki tika nozīmēti sniega tīrīšanas darbos. Ar varas iestāžu rīkojumu ceļu daļas kantoris bija ierīkots mūsu mājās, tāpēc man nebija nekur jābrauc. Man bija jāved šo darbu uzskaite, faktiski, nostrādāto stundu un pusstundu skaits un jāaprēķina alga. No algām bija jāatrēķina nodokļi. Tos aprēķināja pēc formulas ar precizitāti - ceturtais cipars aiz komata. Toreiz tabulu un rēķinmašīnu nebija, tikai skaitāmie kauliņi. Es vienreiz biju nokļūdījies, noapaļojot ciparus aiz komata, un vienam strādniekam biju vienu peniņu (simtā daļa no ostmarkas) aizskaitījis par daudz, bet vēl kādam 2 peniņus par maz. Atbrauca stingra komisija. Kāda vācu ierēdņa vadībā visi dokumenti tika pārbaudīti. Sastādītā protokolā atzina, ka es to neesmu darījis savtīgos nolūkos un nekāds sods nesekos. Tā kā veikalos neko nopirkt nevarēja, un peniņš bija mazāka vērtība nekā tagad santīms, tad tāda pārbaude likās smieklīga.

Man vēl ar vācu precizitāti - pedantismu iznāca saskarties tad, kad, komercskolu beidzot, pirms Darba dienesta Vācijā, 1943. gada vasarā es biju nosūtīts strādāt Kūku kūdras purvā. Kad vasara bija purvā aizvadīta, un mēs bijām jau palaisti mājās, lai gatavotos braucienam uz Vāciju, no Līvāniem atbrauca policists, lai izdarītu kratīšanu. Es neesot nodevis darba cimdus, kurus biju lietojis kādus 2 mēnešus. Mēs ar cimdiem rokās no transportieriem noņēmām dēlīšus ar tikko izraktu dedzināmo kūdru. Cimdi bija ar dūņām aplipuši, un mēs tos atstājām purvā uz kāda celma vai ciņa. Kur tos tādus slapjus, dūņām aplikušus, nesīs? Kad atnācām uz purvu darbā, tad uzvilkām tādus, kādi tie bija. Sausā laikā tie bija sakaltuši, bet lietainā - mitri. Tik un tā pēc dažu dēlīšu noņemšanas tie palika slapji. Kad mūs palaida, iepriekš nemaz nebrīdinot, nevienam pat prātā nenāca iet 3-4 km atpakaļ uz purvu, lai cimdus atnestu un nodotu. Policists pieaicināja Auzānu māju kaimiņu. Manām māsiņām par lielām bailēm sastādīja protokolu, ka mājās izdarīta kratīšana, un cimdi nav atrasti. Kratīšanu faktiski nedarīja, bet paņēma paskaidrojumu par to, kur es tos cimdus atstāju. Ar to šoreiz šis incidents beidzās.

Kā gadījumā ar tiem feniņiem, tā arī ar darba cimdiem, draudēja Salaspils nometne, ja mani pārkāpumi tiktu uzskatīti par ļaunprātību. Laikam vācieši šos pārkāpumus reģistrēja, tā ka es Salaspils nometnes ieslodzītā kandidātos skaitījos.

Pēc kāda mēneša darba ceļu darbu daļā, kā minēju iepriekš, mani aizsūtīja uz Daugavpili, kur strādājām uz dzelzceļa vācu būvorganizācijas "Tod" (nāve) vadībā. Vācu priekšnieki bija pavēlējuši ceļu daļai nodot zināmu skaitu ceļa daļā strādājošo šīs organizācijas rīcībā. Mani pie viņiem aizsūtīja, jo faktiski skaitījos pagaidu darbu strādnieks. Ziemas laikā sasalušā zemē mēs kalām gulšņu vietas dzelzceļam. Vēlāk dzīvē man tādu neproduktīvu darbu nācās veikt arī atrodoties Sarkanarmijas būvbataljonos. Labi ja divās dienās vienam gulsnim vietu varēja izkalt. Vasarā visu mēneša darbu varētu izdarīt vienā dienā! Šeit es arī pirmo reizi dabūju baroties ar vāciešu gaumē vārītu virumu, kura garša varēja būt labāka. Badā gan necietām, jo visiem bija līdzi māju taukvielas un arī šis tas cits ēdamais. Brīnos, ka, atsākoties skolas laikam, vācieši mani palaida, lai varētu turpināt mācības skolā. Sarkanie komisāri kara laikā tā nebūtu rīkojušies.

[riderostr-blog]

Don't compromise with your comfort, try pre-scheduled shared cab with Rostr and skip the worries of daily commuting problems. Download the app Now!!! For more information visit at http://rostr.in/

[themercyofislam]

#life #truth #quran #nodeviation #straightpath #purpose #rethink #patience #planyourday #godiswithyou https://www.instagram.com/p/BunZY60hGMn/?utm_source=ig_tumblr_share&igshid=h9jdlnvhfs3s

[uzladets]

Reģionālajā atkritumu apsaimniekošanas centrā “Daibe” pašvaldību atkritumu apsaimniekotājs SIA “ZAAO” ekspluatācijā nodevis Saules elektrostaciju – paneļu parku. Plānots, ka izveidotais saules enerģijas parks gadu laikā saražos aptuveni 10% no poligona patēriņam nepieciešamās elektroenerģijas. #atkritumi #apsaimniekošana #centrs #Daibe #pašvaldība #ZAAO #saule #elektrība #paneļi #elektrostacija #parks #ražot #poligons #patēriņš #enerģija #Latvija #garbage #recycling #center #municipality #sun #electricity #solar #panels #electricstation #park #produce #poligon #consumption #energy — view on Instagram https://ift.tt/2YNKITq

[zhurnals]

Izolācijā

I

Pirms kādiem piecpadsmit gadiem es nokļuvu dīvainā izolācijas situācijā. Vismuļķīgāko apstākļu sakritības dēļ gandrīz uz mēnesi biju iestrēgusi jaunā, tukšā dzīvesvietā. Bez telefona, jo mans kredīts bija pārtērēts, bez interneta, jo nebiju paspējusi to vēl ievilkt, bez grāmatām, jo, dzīvojot ar vienu čemodānu, nebiju tās pirkusi, bez naudas, jo visu stipendiju un iekrājumus biju aizdevusi lidmašīnas biļetes iegādei kādam avantūristam no dzimtenes, bez draugiem, jo nebiju viņus vēl ieguvusi, bez mentora – formāli tāda bija Keiko, bet viņa no manis izvairījās, bez paziņām, jo citi ārzemju studenti bija palikuši piecdesmit kilometrus attālajā kopmītnē un man nebija, par ko līdz turienei aizbraukt. Pēdējās tūkstoš jēnas izdevu par lielu rīsu maisu un kečupa pudeli, ko, apdomīgi dozējot, ēdu brokastīs, pusdienās un vakariņās.

Bija karsta Āzijas vasara, un man galvā pilnīgs tvans. Tāpēc es nespēju atrisināt šo atjautības uzdevumu, kurā vilciens brauc pa apli bez pieturām, neļaujot man izkļūt no apļa un iegūt banānu, kuru ēd palmā sēdošais mērkaķis sliežu otrā pusē. Ārā bija aptuveni četrdesmit grādi pēc celsija skalas un gaisa kondicionētājs nedarbojās. Mana dzīvokļa laukums bija seši tatami, un mēneša laikā es tos pilnībā apguvu, iepazīstot katru šķiedru šajos no doņiem vītajos paneļos, kas tveicē izgaroja ar spēcīgu siena smaržu un alerģiski kairināja acis. Dzīvoklī nebija ne krēslu, ne plauktu, ne galda, laptops ātri uzkarsa klēpī un es centos atvēsināties pie segas satīna puses. Dators bija nesen atsūtīts, un uz tā vēl praktiski nekas nebija uzinstalēts. Protams, bija Solitaire un Word. Pirmajai es ātri izgāju visus līmeņus, otrajā man nebija, ko rakstīt, pat ja apzinājos, ka šis būtu piemērots laiks. Vācoties laukā no kopmītnēm, kazahu kaimiņiene man bija atdevusi savus DVD – Kill Bill I un Kill Bill II. Tie arī bija mana vienīgā izklaide šajā laikā. Es skatījos Pirmo no rīta, Otro pa dienu un tad pēc izvēles pirmo vai otro vakarā. Biju izveidojusi tādu kā režīmu: piecelties, nomazgāties, paēst rīsus, noskatīties Kill Bill, tad iet ārā, cik var izturēt, un atgriezties uz pusdienām, darīt vēlreiz to pašu, un tad vēlreiz un vēl vienu reizi. Man ne sevišķi patika šī filma – stāsts par dzīvu apglabāto Līgavu, kas ar seno Austrumu gudrību, veikluma un apzinātības treniņu izlaužas no aizrakta kapa un atriebjas visiem pāridarītājiem, pārāk ciniski ilustrēja situāciju, kurā biju nonākusi, tomēr es to skatījos un ar laiku pat sāku gūt baudījumu no tā, cik precīzi pārzinu filmas dialogus, kadrējumus, katru sekundi, pat filmas veidotāju komandas vārdus.

Tas bija mokoši, un es jūdzos. Es nespēju izturēt apstākļus, kas man ir kaut kādā veidā uzspiesti no ārpuses un no kuriem nav izejas. Pacietības trūkums ir mana visvājākā puse. Tomēr es jau tāpat labu laiku biju dzīvojusi izolēti, lai nesatiktu cilvēkus, kas mani kaitina, aizmukusi arī no studentu kopmītņu nomācošās vides. Es gribēju klusumu, patstāvību, un mana vēlēšanās bija piepildījusies neparastā veidā – es pati sev biju kļuvusi par lielāko slogu. Apkārtne šeit bija pasakaina, taču es baidījos pārāk tālu aizklīst, to pētot. Man nebija kartes, meži te bija biezi saauguši neizbrienamos džungļos, es nepazinu vietējās čūskas un nesapratu, kuri no celiņiem skaitījās privātīpašums.

Kaut kur tālāk ap stūri sākās Lielais zīda ceļš, kas kopš Viduslaikiem savienojis reģionu ar Jokohamas ostu, taču tas veda gar kapiem, kur nepiederošajiem nebija pieņemts atrasties. Es vēl nepratu valodu pietiekami, lai izlasītu brīdinošas zīmes vai kādam paskaidrotu, kas man šajā vietā darāms. Neviens te vienkārši tāpat apkārt nestaigāja, šī bija pavisam klusa privātmāju nomale, kur ļaudis cits citu pazina, un ārzemnieks bija kā svešķermenis, kas drīzāk raisīja aizdomas un nepatiku, tāpēc es centos saplūst ar fonu un kļūt nemanāma. Neērtības sajūta no tā, ka mani vēro ar aizdomām, un bailes, ka kaut kur aizmaldīšos un netikšu atpakaļ, turēja mani diezgan īsā pavadā pie mājas. Arī jaunā rīsu diēta pastāvīgi urdīja izsalkumu un izmisumu, bet smagnējā tveicīgās dabas klātbūtne to it kā noklusināja. Es meklēju stāvokļus, kuros neciest no savām domām, atmiņām, visām tām galvā izdomātajām telefonu sarunām, dusmām, lūgumiem, brīnumainiem izglābšanās scenārijiem. Nekad nebiju meditējusi vai nodevusies kādām garīgām praksēm, līdz ar to man nebija metožu sevis apklusināšanai.

Šīs darbaļaužu piepilsētas vārds bija Astoņi prinči. Leģenda vēsta, ka galvenajai sinotisma dievībai Amaterasu bija astoņi bērni, un šī vieta kādā grāmatā aprakstīta kā limbo priekškambaris, no kura astoņi ceļi ved uz pazemes pasauli. Viens no tiem, šaurs, ēnains meža ceļš, atgādināja vidējas grūtības pakāpes pārgājienu trasi, kas sākās pilsdrupu pakājē. Uz to norādīja gandrīz pilnībā satrunējis ceļa rādītājs, taču šķita, ka neviens šeit gadsimtiem ilgi nav savu kāju spēris un ka ēna ceļa galā savilksies mūžīgā tumsā.

Apgabals vai māju puduris, kurā atradās mans sešu paklājiņu izmēra dzīvoklis, bija nosaukts vienā no visskaistākajiem japāņu vārdiem. Tulkojumā tas būtu “burzguļojošais strautiņš” – šaura, sekla un vijīga tērcīte, kas reizēm mākslīgi ierīkota aristokrātu savrupmāju dārzos, lai to iemītnieki varētu klausīties nomierinošajā straumītes urdzēšanā. Krāčainais kanāliņš, ko es pēc savas Pārdaugavas pieredzes sākotnēji biju noturējusi par kanalizācijas grāvi, tecēja tieši gar mana pirmā stāva dzīvokļa stūri. Acīmredzot, Heiana periodā lendlorda dārzs sniedzies šitik tālu. Es minētu, ka viņa māja atradās kilometra attālumā – līdz tai ir jāiet vismaz piecpadsmit minūtes pāri rīsa laukiem, kuros dāsni saspraudīti putnubiedēkļi. Tā atradās pakalnā, apjozta ar tumšu, masīvu samuraju laika cietokšņa sienu, un līdz smagajiem tradicionālajiem vārtiem, aiz kuriem vienmēr rēja nikns suns, jākāpj daudzi pakāpieni.

Ja es prastu runāt, es ietu pie lendlorda, un pastāstītu par savu situāciju. Viņš likās lādzīgs vīrs, viens no Tokijas miljonus vērtās zemes īpašniekiem, kurš pilnībā nodevies garīgai kalpošanai. Vietējās budistu sektas patrons, kurš tepat sētas priekšā, savā teritorijā organizēja sezonālos matsuri – tradicionālos tempļa rīkotos svētkus ar dažādu maskotu ļaužu un pūķu piedalīšanos, kuru laikā cienāja ar sniegu, kam virsū mazliet sīrupa – zila, zaļa vai sarkana. Šis kalsnais, zemnieka brūnumā iedegušais meža vecis vēlāk izrādījās arī mākslas mecenāts, kas ik gadu sponsorē vietējās mākslas universitātes studentu, tostarp mūsu kursa, izstādes. Viņš parasti nēsāja vienkāršas pelēkzilas vai haki kokvilnas drēbes un bija sastopams pie mūsu mājas miskastēm, kurās pāršķiroja un izveda savu īrnieku atkritumus.

Mani no viņa šķīra ne tikai kilometrs un valodas barjera, bet arī tas, ka kavēju maksājumu, un jutos par to nožēlojami. Centos ar acīm komunicēt, ka tā nav mana vaina un pēc mēneša es norēķināšos, ka esmu ārkārtas situācijā, bet nevarēju būt droša, ka viņš to saprata. Es tolaik arī par viņu vēl neko nezināju. Es nezināju, ka viņam pieder tik daudz zemes, ka biedējošais ceļš, kas ved gar viņa māju, ir Zīda ceļa sākums un ka strautiņš pie manām mājām nav kanalizācija.

Visu šo laiku es lielākoties transā un pusbadā sēdēju izkārusi kājas pa terases logu, vērodama izrūsējušo cauruli, zem tās nolikto bundžu un pretējās mājas pelēko sienu. Ar kāju šļūkājot raupjo pagalma granti un cenšoties izlīt un izšķīst karstajā un smagajā Āzijas lietū, lai saplūstu ar šo zemi, par kuras vēsturi un izcelsmi vēl neko nezināju, un gaidot, kad pienāks šī gavēņa beigas, kuras pienāca precīzi tad, kad pārstāju gaidīt.

II

Ir pagājis mēnesis, kopš ārkārtas stāvokļa ieviešanas. Mēnesis, kopš cenšamies neiet laukā, lai neizplatītu slimību, kas daudziem ir nāvējoša. Mēnesis, kopš nedrīkst satikt draugus, radus vai kolēģus, kopš ir aizvērtas izrādes, izstādes un visas iespējamās pulcēšanās vietas, tostarp skolas, bērnudārzi un rotaļu laukumi. Beidzies ir viss, izņemot darbu, kurš jāturpina darīt, paralēli mācot skolēnus un mierinot bērnudārzniekus. Lai arī man šis ir ierasts režīms, situācijā, kad tā vairs nav izvēle, pēc ziemas, kas jau tāpat pavadīta pamīšus sēžot te ar vienu, te otru laringīta slimnieku, brīdī, kuru gaidīju kā pagrieziena punktu, kad beigšu rakstīdama tupēt mājās un metīšos jaunos profesionālos izaicinājumos, jaunie noteikumi, lai arī ētiski saprotami, liekas kā sods.

Būt “dīkstāvē” ar bērniem pilnīgi noteikti ir grūtāk nekā vienam sēdēt uz rīsiem un ūdens Āzijas vasarā. “Dīkstāve” nozīmē atrauties no sarežģīta tulkojuma katra teikuma galā, lai palīdzētu ābečniekam atrast e-klasē pievienotu failu, uzlikt ppt prezentāciju pa visu ekrānu, atrast matemātikas grāmatu, ar knaiblēm sadalīt šašlika iesmiņus vienādos stienīšos, savirpināt plastilīna bumbiņas, steidzami atrast video par narcises līmēšanu, noklausīties teiku, neaizmirst uzzīmēt Noasa šķirstu, ar skoču uz grīdas izlīmēt trasi, apgūt olimpiskās vingrošanas kompleksu, iemācīties trīs ticējumus, pārbaudīt dalīšanas lapu, izskaidrot, kā pievieno fotogrāfiju e-pastā un kur tā glabājas, informēt un atgādināt par katru jaunu pienākumu, kas ar nervozu telefona vibrējošu signālu izlec visnegaidītākajā brīdī.  

Uzdevumi mūs sasniedz caur dažnedažādiem kanāliem un aplikācijām. Tie pienāk no skolas, mūzikas skolas, bērnudārza un pulciņu skolotājiem, un prasību izpilde prasa arvien lielāku izveicību. Kad liekas, ka tikko esi atkāvies no pieklājīgas vēstules draugam, franču valodas testa, solfedžo diktāta un pludinātiem akvareļu pūpoliem, jau virsū metas jauns mūzikas kontroldarbs par trijskaņu atpazīšanu un teksta uzdevums. Es joprojām aukstasinīgi tulkoju un cenšos nostrādāt vismaz četras stundas, ar kreiso roku atmuguriski atvairīdama bērnu raudas, frustrētos jautājumus un izmisuma saucienus gluži kā Beatrikse Kiddo astoņdesmit astoņus jakudzas leģendārajā Tokijas bāra cīņas ainā.

Bija jau gaidāms, ka pat tad, kad visas pasaules norises apstāsies, sākumskolēnu kora nodarbības turpināsies, it kā nekas nebūtu noticis. Mūzikas skolā nupat iesākta trīs jaunu skaņdarbu mācīšana, video zvani bremzējas un mājas klavierēm nestrādā taustiņš “mi”, nevietā radot pauzes un maitājot skanējumu. Tāpēc klavierspēles ieraksts jāsāk atkal un atkal no jauna, līdz video būs bez kļūdām un ritms būs pareizais. Jaunais pianists, asaras rīdams un krēpes purinādams, dusmīgi blīkšķina maigo Viljama Dankomba sonatīni, bet, kad tā beidzot sanāk, manam telefonam izbeidzas atmiņa. Mūsu mājsaimniecībā mēneša laikā ir sašķīduši trīs ekrāni, ja tas ko pasaka par spriedzes līmeni.

Bet manu austrumos rūdīto psihi viņiem neizdosies ieņemt. Mēs atvairīsim visus triecienus un turpināsim iet ārā katru dienu līdz pēdējai minūtei, kamēr tas vien būs atļauts. Mēs sameklēsim vietas, kur mūs neviens neatradīs un kur joprojām varēsim brīvi elpot. Celtniecības plača uzbērums būs mūsu pludmale, vecie kapi būs muzejs un mēs dosimies kilometriem garos pārgājienos pa sarūsējušām sliedēm. Kad aizvērs durvis, atvērsim logus, kad izslēgs gaismas, dziedāsim sūri grūti apgūtās dziesmas. Bet galvenais, ko mēs šajā mājmācībā mācīsimies, bērni, būs meklēt risinājumu situācijai ar daudziem nezināmajiem. Apsēdīsimies uz liela zara ziedošā ābel�� pie pamesta dzelzceļnieka namiņa un padomāsim par šādu ētikas dilemmu: tramvaja vadītājs pēkšņi ievēro savā ceļā piecus strādniekus, kuri remontē ceļu. Nobremzēt vairs nevar paspēt, vienīgā iespēja ir pagriezties uz citām sliedēm, uz kurām strādā viens strādnieks un kuram šajā gadījumā neglābjami būs jāiet bojā. Vai šī viena strādnieka bojāeja, lai glābtu piecus citus, ir ar nolūku izraisītas sekas, vai arī tā ir vienīgi paredzams rīcības blakusefekts?

[oneonenightwithphysics]

Nav daudz laika, ir laiks rakstīt. Ir padomā trīs stāsti - katrs savai auditorijai - fiziķiem, matemātiķiem / maukām un bandītiem / māksliniekiem un mūzīķiem. Jāmēģina nointegrēt visus trīs gabalus vienā, lai nav krāmēšanās un būtu ārpus katras kritikas. Man kā literatūras neprofesionālim tiks piedots, cerams. Gultā ar fiziku, Smagais metāls - Šakāļa alķīmijas meistarklase un Antiārta izsaukšana. Tādi bija domāti trīs nosaukumi, kuriem tagad jāatrod kopsaucējs. Sākums varētu būt apmēram tāds: ''Cienījamie pasažieri, Rīgas centrālstacijā notiek remonta darbi, lai dažas Latvijas Dzelzceļa amatpersonas varētu kļūt pasakaini bagātas. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām. Laimīgu ceļu!" Pat neslēpj to, ka uzrunāti tiek tikai cienījamie pasažieri, ar vilcieniem brauc visi pēc kārtas, bet uzrunās tikai cienījamos. Maximā arī pa tumbiņām laiž uzrunas ''dārgajiem pircējiem'', nabadzīgie un visi pārējie lai paši tiek skaidrībā. Zagļiem, maukām, divnieku karaļiem, huligāniem, dzērājiem, narkomāniem, trūkuma cietējiem u.c grūti audzināmie - centrālstacijas augstskolā apgūst sabiedriskās attiecības, cīņu mākslu, tirgošanos un brīvu līdzekļu iegūšanu, izdarot spiedienu. Visu dienu tur notiek banketi un svinības, reizēm ar striptīza dejām puķupodos un futolu iekštelpās ar pustukšām PET pudelēm. Centrālstacijas augstskolā vienmēr var saost īsto brīvības un īsto naudas smaku. Tie, kuriem vienmēr ir nauda, nekad neuzzinās, ka sods par to, ka nav naudas ir 20 eur. Sods par to, ka ir nauda, savukārt, mēdz būt tas, ka nekad nav justa brīvības smaka. Un arī tā ir riebīga smaka. Tikai tie, kuri smird vienādi nejūt viens otra smirdoņu un labi saprotas, vai pat ķep kopā. Izvēlēties pašam pēc kā smirdēt ir privilēģija, daudziem tāda izvēle nemaz nav. Centrālstacijā uz soliņa piesēž Roma un piedāvā smaržas - Millionaire - zelta stieņa formas un krāsas pudelītē. Paskatos Romam acīs un saku, ka smaržas nelietoju, esmu dzīvnieks un man ir pašam sava smaka, pēc kuras mani atpazīst draudzenes. Roma neliekas mierā un grib pārdot man Miljonāru smaržas par katru cenu. Man nākās atklāt Romam visu patiesību - saku, ka es esmu miljardieris. Ja sākšu smaržoties ar miljonāru smaržām - var nākties skaidrot šādu izvēli sabiedrībai. Roma šādu motivāciju labi saprot un, dabūjis no manis pāris monētas par labi pavadītu laiku, dodas pretī savam īstajam - miljonāram. Pāri akmens tiltam var tikt pa velti - no LU Akadēmiskā Centra līdz Vecrīgai nekad nav kontrole. Šķiet, ka masoniluminātkabalisti to organizējuši kā laipnu žestu nabaga naturālzinātņu studentiem, lai pēc tam bezmaksas sabiedriskā transporta pakalpojumu, jeb braukšanu pa zaķi, tie atmaksātu ar brangu uzviju, strādājot zinātnē.   Šakālis to saprata jau pirmajā klasē un tāpēc skolotāji un skolēni viņu necieta. Daudzi nevarēja pat iedomāties, ka Šakāļa galvā ir arī smadzenes (tieši tik stulbi ir daudzie), un, ka eksperimentu rezultātā ar ko viņš nodarbojās kā alķīmiķis no dabas, tiek iegūta augstākās klases informācija. Kādu dienu pagalmā izplatījās ziņas, ka Šakālis ir arestēts. Par to, ka nozadzis tiltu pāri upei un nodevis metāllūžņos. Sods par to, ka nav nauda, bija vairāk par 20 eur, bet pēc pārdesmit gadiem Šakālis jau stiepa lielo Maxima maisu, piebāztu ar naudas pakām uz centrālstacijas Ganbei suši restorānu, lai regulāri, ik pēc 5 minūtēm no maisa izvilktu pāris pakas ar banknotēm, kurām pakaļ ierodas daudzi un dažādi patiesā labuma guvēji. Katram sava nasta jānes. Lielajā Maximas maisā varēja būt ap 400 - 500 000 eur kopumā. Tas nav viegls nesamais un naudas smaka no maisa nāca visai riebīga. Šakālis bija kautko sapratis par pievienoto vērtību. Un valsti. Un cilvēkiem. Un pasauli. Un lietām, par kurām Latvijas Universitātē nemāca neko. Augstskola, kuru ar izcilību pabeidza Šakālis un tagad jau pasniedz lekcijas - atrodās tajā pusē pāri tiltam, kurš jau sen ir nozagts un nodots metāllūžņos. Maksa par studijām ir ļoti augsta un iestājpārbaudījumi - īpaši nežēlīgi.

[bb-latvija]

Vīrietis apsūdzēts savas nepilngadīgās meitas izvarošanā

aprīlī Austrumzemgales prokuratūras prokurors tiesai nodevis krimināllietu, kurā kāds vīrietis apsūdzēts par atkārtotu izvarošanu un seksuālu vardarbību pret savu 16 gadu vecumu nesasniegušo meitu, aģentūru LETA informēja prokuratūrā. Saskaņā ar apsūdzību tēvs izmantoja iespēju, kad viņš ar meitu bija viens, laikā no 2016. gada janvāra līdz 2022. gada novembrim izdarīt seksuāla rakstura…

[srishtistudio]

RESIDENTIAL ARCHITECT IN CHENNAI – ADHERING TO BUDGET AND COMPLIANCE

There are two ways to go about when it comes to designing your home in Chennai. You can either call a big firm or try a local residential architect in Chennai. The latter is the most advisable keeping mind budget constraints and compliance. Today residential architects in Chennai are found online and it has become easy to access them. The local architects bring the best of both world’s functionality and budget. A local architect is the preferred choice due to the locality advantage and access to quick and cheap raw materials.

Though, big firms can give you a larger team advantage it comes at a higher cost too. The local architects have specialized knowledge backed by team expertise. Their experience in the local markets can ensure your project stays well within the budget. A good history of work is a testimony to their expertise and experience. Check with their previous clientele to understand their potential. Going with a local architect means they will there for you always.

The local architect handles many projects and will have sufficient experience with the local building authorities to ensure all compliances are adhered. Moreover communication also becomes easier as they can come over often to check the site and ensure there is nodeviation from the design. You can keep your communication channel open as they are easily accessible. The local residential architect in Chennai have also turned tech savvy as they allow their customers to communicate online during the testing times of pandemic.

The also facilitate online chat, messaging and other means of communications to facilitate quick and easy contact with the architects to clarify your doubts. Modern day architects use dashboards to update their clients on the progress of the project. The customers are now able to view walkthrough of their homes from their living room. Faster service is guaranteed by local architects.

http://www.srishtistudio.com/

[crystallinenewearth]

Sofija Bašforda: Vēstījums no Eņģeļu Karalistes: varens tempa kāpums Gaismas nesējiem

Tagad, tu sāc ieraudzīt daudzus notikumus notiekam ātrā secībā. Tas ir kinētisks spēks, kura sēklas esi dēstījis, lūgšanas, ar kurām esi vērsies, vēlmes, kuras esi nodevis Dievam - tagad, tu jutīsi milzīgu atpakaļ nākošu vilni caur notikumiem savā dzīvē.

Viļņa spēks tev var 'pielikt' vai atņemt drosmi. Tas tevi ienesīs dziļi tavu trauslāko alku pēc Dievišķās saiknes centrā, un sajūtā par dziļu, garīgu mērķi uz šīs planētas.

Tu esi ārkārtīgi vajadzīgs kā Gaismas nesējs, kā dziedinošs Mīlestības spēks un kā Viedais. Lūdzu, nesajauc baiļu, izbaiļu un šaubu sajūtas ar tā, kas šobrīd nāk pie tevis, lietderību un svēto pārpilnību.

Tu jutīsies, kā 'iznests ārā', it kā gāztos pāri milzīgs vilnis bez brīvas vietas, kur ievilkt elpu. Tas ir tavs Svētākais Nolūks. Tā ir tavas maģijas Darbība - neatšķaidīta, koncentrēta esence.

Lietas sāk virzīties uz priekšu visās tavas dzīves sfērās. Ja esi pieķēries jebkam - un mēs ar to domājam JEBKAM, kas nav daļa no tava atvērtā ceļojuma un Dievišķā ieguldījuma, tas 'aizies', pirms tev būs iespēja pamāt ardievas. Tu zini, ka tas, kas ir 'aizgājis' ir bijis pietiekoši ilgi. Nav laika apsēsties un pārlūkot iemeslus 'kāpēc', vai 'kāpēc ne'. Pastāv vienīgi Svēta 'šeit un tagad' brīža uzliesmojums, un tīri, vitāli spēki, kas to satur sevī, mudinot tevi uz jaunām ainavām, kuras tava dvēsele slāpst piedzīvot.

Sagaidi strauju virzību visās sfērās, jo, šobrīd, ir laiks. Tu esi 'iemests' centrā, rīcības kodolā. Tā ir [vieta], kur tu visvairāk vari palīdzēt. Neapšaubi savu spēju realizēt, lai, kas arī parādītos tavā priekšā vai, kad tu tiec vadīts [kaut ko] uzsākt vai radīt.

Tu esi universālo palīgu ietverts. Novērtē atbalstu, kuru viņi dod un turpina dot, tev. Esi bez baiļu, tu visu vari. Tu to esi darījis iepriekš, dzīves laikā pagātnē, un, vēl, zini, ka tu esi izvēlējies izplatīt savu Gaismu dimensijās, kas ne vienmēr apzinās, kas atrodams tavā sakrālajā 'instrumentu' somā. Tas rada problēmas, bet tās nekad nav nepārvaramas. Visur, kur esi izvēlējies, un esi dievišķi vadīts, ir liela vajadzība pēc tavas gaismas. Vienmēr atceries šo patiesību.

Tagad, ir laiks intensīvai virzībai uz priekšu. Tu vari pamanīt atšķirību, kā tu uztver laika plūdumu. Tu būsi spējīgs sasniegt grandiozus darba daudzumus, tikai vienas dienas laikā. Laiks maina un pielāgo tevi.

Uz planētas ir daudz ko darīt, un, nu, ir laiks būt 'darbībā', tavas Dvēseles Augstākās Gudrības vadītam. Sagaidi daudz pārmaiņu sev apkārt: tavas eksistences tektoniskās plates kustas, pārkārtojoties, un sagatavojoties seismiskajām pārmaiņām.

Elpo dziļi un pilnasinīgi visas savas dienas. Neaizturi elpu, jo tas nomāc tavu spēju noskaņoties uz Garu un sajust mīlestības plūsmu caur tavu būtni. Tas arī tevi novērš no tā atlaišanas, kas tev vairs nav nepieciešams. Tavas attiecības tiek dziļi mainītas, taču mēs domājam, ka tu jau to zināji. Tev jātiek brīvam no visiem karmiskajiem 'pielikumiem', kas apslēpj tīru, brāzmainu tavas Sirds plūsmu, lai atrastu Drošību, lai atrastu iedvesmu, lai atrastu beznosacījuma mīlestību.

Sauc mūs, ikvienā brīdī, kad izjūti bailes vai neesi drošs par to, kas mainās.

Mēs tev varam dot tūlītēju apstiprinājumu, ka atrodies uz pareizā ceļa, un, ka viss gulst Dievišķā Rokās. Viss atklājas veidos, kurus tu šobrīd nespēj paredzēt. Tas ir Dievišķais audekls, varenības un elegances, spēka un tagadnes - gobelēns. Tu atrodies šī gobelēna centrā. Tev ir sakrāla funkcija. Tavs nolūks pārsniedz tava prāta idejas. Tagad, tu pārej uzticībā, pilnībā un bez atvainošanās, šim Nolūkam.

Tagad, tāpat, kā raķete, kas satur grandiozu garīgu spēku, tu izšaujies.

Lai kur, tu arī vispirms piezemēsies, tici, ka tā ir īstā vieta, pat, ja tā izskatās 'kļūda' tavam ego.

Šis ir varenas virzības laiks uz priekšu visai Gaismas Ģimenei.

Tulkojums: Kwana Mikaela (c)2016'Februāris

www.sophiebashford.com

Attēls https://www.paviliongift.com

12 Februāris, 2016' Sofija Bašforda (Sophie Bashford) - (Vēstījums no Eņģeļu Karalistes: varens tempa kāpums Gaismas nesējiem/A message from the Angelic Realm: Great surges of movement for Light-bearers.)

- - -

Facebook 🔗Crystalline New Earth

🌐Instagram crystallinenewearth

[nodeviance]

https://soundcloud.com/nodeviance/please-thank-you

[ao3feed-connor]

Physical & Mental Comforts

read it on the AO3 at https://ift.tt/2LTX4EX

by NoDeviant

After the revolution was complete Connor had no where to go. He'd gone against his own people, and betrayed his creators. A week of wandering lead him to the familiar steps of his previous companions home.

He expected the worst turn of events and awaited his fate.

Words: 4689, Chapters: 3/?, Language: English

Fandoms: Detroit: Become Human (Video Game)

Rating: Teen And Up Audiences

Warnings: Graphic Depictions Of Violence

Categories: Other

Characters: Connor (Detroit: Become Human), Hank Anderson, Markus (Detroit: Become Human), Kara (Detroit: Become Human), Alice Williams (Detroit: Become Human), North (Detroit: Become Human), Simon (Detroit: Become Human), Josh (Detroit: Become Human), Sumo (Detroit: Become Human), Elijah Kamski, Ben Collins (Detroit: Become Human), Chris Miller (Detroit: Become Human), Gavin Reed

Relationships: Hank Anderson & Connor

Additional Tags: Peaceful Android Revolution (Detroit: Become Human), Post-Peaceful Android Revolution (Detroit: Become Human), Hank Anderson Adopts Connor, Protective Parent Hank Anderson, Fluff and Angst, Hank Anderson is Bad at Feelings, Kid Connor, POV Multiple, Machine Connor (Detroit: Become Human)

read it on the AO3 at https://ift.tt/2LTX4EX

[hkbfinn]

Ideas

Moving in a straight line towards your goals is the best process to embrace. Time has taught me that all forms of deviation is death. Delay is death. Doubt is death.

Only through determined focus can goals be attained. If one is struck down in pursuit of one’s goals, then that is fate. When one deviates from ambition to accommodate anything but focus, then one’s ambition is killed in that process.

Keep your goals in sight & move as a hawk who has chosen a target in the midst of many opportunities.

Doubt makes a ‘straight line’ seem implausible but Faith reminds one a ‘straight line’ is the only probable course.

Life is war & only the most determined will find victory...❁

HKB FiNN

(www.justjazzvisuals.com)

#hkbfinnpics #determined #nodeviation #purpose #forwardmotions

[porturun]

Lisabonas apskate tiek atlikta uz kādu reizi nākotnē, kad sagadīsies būt tieši pilsētā. Tās vietā izmantojam iespēju doties uz Sintru, kur neskaitāmi Portugāles karaļi laika gaitā sacēluši un uzbūvējuši vairākas pilis un būdiņas.

Pašas iespaidīgākās - mauru laika cietoksnis ar iespaidīgu mūri (būvēts ap 8.-9. gadsimtu) un Penas pils, kas iekļauts Spetiņu Portugāles brīnumu sarakstā.

Penas pils pati sirds ir Jaunavas Marijas kapela, ko radīja Viduslaikos, kad pēc tā laika tradīcījām šādas kapelas būvēja vietās, kur Jaunava Marija kādam parādījusies. Vairākiem Portugāles karaļiem šī vieta ļoti gājusi pie sirds un Manuels I licis kapelei apkārt uzbūvēt klosteri, ko nodevis Svētā Žeroma ordeņa rīcībā.

18. gasimtā klosterim trāpīja zibens un pēc tam arī lielā 1755. gada zemestrīce lielu daļu ēkas paņēmusi sev līdzi, bet pati kapela palikusi lielākoties neskarta.

Vairākus gadu desmitus klostera drupas netika aiztiktas, līdz 1838. gadā Ferdinands II nolēma iegādāties gan kloseteri, gan mauru cietoksni un vēl citus īpašumus apkārtnē, pieaicināja māksliniekus un arhitektus un pamazām izveidoja Penas pili un apkārtni, kāda tā izskatās šobrīd.

Pils patiešām izskatās vienreizēji gan no ārpuses, ar savām spilgtajām krāsām žilbinot jau no tālienes, gan iekšpusē, kur interjers un dekorējumi saglabāti vēl no Ferdinanda laikiem. Staigājot cauri neskaitāmām istabām, kas atstātas to bijušajā izskatā, ir iespēja iejusties Portugāles karaļu ādā, kas pili izmantoja kā vasaras rezidenci.

Pēdējais Portugāles monarhs - karaliene Amēlija, pavadīja savu pēdējo nakti Penas pilī pirms devās trimdā. Tagad pils ir valsts īpašums un pasludināta par UNESCO Pasaules mantojumu.