#trafaret | Explore Tumblr posts and blogs

volausies · 6 years ago

Photo

Ja es no sevis izskaustu nemitīgo attaisnošanos, tad man laikam vispār nebūtu vajadzība vērt vaļā muti. Ja nu vienīgi šādos un citos līdzīgos gadījumos – „Man l��dzu vienu biļeti uz Auci plkst….” vai „Vienu melno kafiju!”.

Bet nu tomēr! Attaisnošanās ir savas rīcības pamatošana. Turpinot savas personības atsevisķās šķautnes izrādīšanu, jau sākumā attaisnošos, ka pasākumu rīkoju, jo pēdējos trīs gadus īpaši nepievērsu uzmanību savai svinamajai dienai. Vēl arī tas, ka apnika māsai palīdzēt organizēt viņas dzimumballes. Ar šo reizi, vēlējos mainīt spēles laukumus. Lai gan, ja runa ir par pasākumu organizēšanu, tad nedrīkst nepieminēt jau vairākkārt pieminēto Kristu. Nezinu, vai viņai pašai jau nav apnicis, ka volausies ierakstos, galvenokārt tiek izcelta viņas izpalīdzība, tomēr man, kā pārskata dokumentētajai, šis fakts jau iegājies kā trafarets, kas ar katru reizi jāappūš ar citu krāsu.

Vispār diena iesākās ar modinātāja pārspēšanu varēšanā. Pirmais punkts dienas kārtībā bija centrāltirgus apmeklēšana. Mammas un omes jau pareizi saka, ka tirgū viss krietni lētāk un pat garšīgāk. Nemaz to necentīšos apstrīdēt, bet, lai ietu uz kādu no Rīgas tirgiem, ir sevi jāsagatavo. Pirmkārt, ir nepieciešama soma, kuru var pārlikt pāri pleciem. Otrkārt, somai jābūt ar rāvējslēdzēju. Treškārt, tev ir jābūt zināmai interesei vai mini paranojai par maka atrašanos īstajā vietā. Ceturtkārt, saulesbrilles – lai nebūtu to bezpalīdzīgo skatienu, ejot garām pārdevējiem, kuri monotoni, bet ar iepītu aicinājumu iesaucas: „Lūdzu!” Ja esi viens Kardašjanu tendenču sekotājiem – saulesbrilles likt uz acīm, fizisko treniņu laikā, kuri notiek iekštelpās, tad tu pat nemanīsi, ka saules vietā ir drēgns vai lietains laiks. Tik un tā, tirgus pieredze ir pat atsprindzinoša. It īpaši, ja lielo pirkumu esi ieplānojusi sestdienā, kad tantuki kā bites uz pirmās pienenes sarodās vienā vietā. Par pieredzi tramvajā ar viņām ir pavisam cits stāsts, līdz kuram plānoju drīz nonākt, ja vien neizplūdīšu par iepirkumu maisu krāsu saskaņošanu ar zeķubiksēm.

Tirgus. No sākuma mēs apstaigājām visu, pēc tam vēlreiz izgājām visam cauri, lai salīdzinātu cenas un vēlreiz izstaigājām to pašu maršrutu, lai salīdzinātu, kā izskatās izdevīgākais dārzenis vai auglis. Protams, kā tipiska studente, kura tikai spēj atšķirt klasisko ‘Roltonu’ no blakus ražojuma, radās vajadzība pēc glābējzvana. Ar mammas palīdzību nopirku labu krējumu un kaut ko uzzināju par sieriem. Tavai vērībai – tā kā centos darīt tā, lai tev būtu garšīgi (pieņemu, ka šo varētu lasīt arī kāds iemaldījies indivīds, tāpēc ziņojums tev – nesatraucies, ka pēkšņi neatceries krējumu un dārzeņus – tu šoreiz tur nebiji), es pievērsu lielāku uzmanību tam, ko pērku. Tas varbūt ne tik ļoti attiecās uz dārzeņiem, bet uz sieru un krējumu gan. Ar nelielu svaidīšanos šurpu turpu, lēnām tuvojāmies tramvaja pieturai. Vispār būtu pārspīlēti teikt – lēnām tuvojāmies. Līdz ar steidzīgajām tantēm riksītī tesāmies uz pieturu. Kā pēdējās govis, kas atvilkušās no ganiem uz kūti, iespiedāmies otrajā vagonā. Tik veiksmīgi aizbraucām, ka pat tomāti nesaspiedās un krējums neizlija.

Atgriezušās dzīvoklī, mazliet atvilkām elpu. Fonā Krista uzlika ‘Guntara Rača koncertierakstu’ un sāka marķēt uz salvetēm savas kompānijas logo. Gaidot personīgo šoferi, kuru laimīgā kārtā blondais grēks bija naktī sarunājis, kavējām laiku kā mācējām. Respektīvi, krāsojām lūpas, no šotu glāzēm izrāvām šņabi un uzdzērām pienu. No nepacietības un satraukuma ne to vien izdarīsi! Ar vienu reizi pilnīgi pietiek. Sagaidījām galanto šoferi Miku – piedāvājās pats ielikt koferi bagāžniekā. Tā arī sanāca, ka agrā pēcpusdienā devāmies uz Katlakalnu, kur personīgi pati nekad nebiju bijusi.

Skaista tā daļa Rīgas. Protams, atkal jāpteicas saulei. Paldies, saule! Ar saules stariem pielietā dienā, pat aizauguši grāvji cerīgi izskatās. Vispār, atceroties izlaiduma pieredzi, atkal caur sakostiem zobiem, jāsaka paldies arī māsai. Viņas veselais saprāts ņēma virsroku manam skopumam un neuzbāzībai. Es kārtējo reizi, biju sadomājusies visas paunas aizvest ar jauko un ērto sabiedrisko transportu. Biju pat sagatavojusies koferi vilkt pa grants ceļu. (jo no autobusa pieturas bija gabaliņu ko iet līdz pirtij)

Pirts pie Daugavas krasta. Pirmais iespaids bija daudzsološs. Iekšpusei arī nebija ne vainas. Viss bija. Pirts saimnieks sirsnīgi apvainojās, ka mēs esam savedušas liekas mantas, jo pirtī viss vajadzīgais jau bija. Tas nozīmēja, ka korķviļķi, tualetes papīru un nažus atstājām koferī.

Rakstot šo gramatiski un stilistiski pareizo apcerējumu, piefiksēju, ka runāju riņķī apkārt par šo koferi. It kā tas būtu maģiskais koferis no Harija Potera pasaules, kurā viss iet iekšā. Daļa patiesības tur ir. Bet tas tika panākts ne jau ar maģiju, bet ar praktiskiem paņēmieniem �� uzgulšanos virsū, lai aizstaisītu un produktu izņemšanu ārā, lai atbrīvotu vietu citām lietām.

Ar ierašanos pirtī, sākām pildīt nākamo ciemiņu sagaidīšanas posmu. Darba bija daudz, bet manā rīcībā bija tikai manas un Kristas rokas. Linda izspēlēja daļēji sagatavotu priekšnesumu ar nosaukumu – „Es dzīvoklī aizmirsu kleitu, tāpēc mēs ar Miku aizbrauksim tai pakaļ.” Un to viņa pateica, jau esot ar vienu kāju braucošā transportlīdzeklī. Pat nepaspēju uzdot vitāli svarīgo jautājumu – ‘wtf, tieši tagad?’

Tā mēs ar Kristu palikām vienas ar kaudzi burkānu, gurķu, kartupeļu un krējuma. Atnāca pirts īpašnieks, izrādīja telpas. Esot balkona, viņš ieteica 05:00 nākt vērot saullēktu un bučoties ar kādu. Romantiska nodarbe, bet spoiler alert, ap to laiku, retais spēja piecelties no dīvāna, kur nu vēl uzkāpt uz otro stāvu. Šeit gan atrunāšos – ne jau no aizdzeršanās necēlās, bet no noguruma un slinkuma. + par saimieka ieteikumu nezināja visi un man ir aizdoma, ka lielai daļai par to būtu bijis pofig. Jo, ne jau bučoties atbrauca, bet paēst!

Atpakaļ pie hronoloģiskajiem notikumiem.

Ar kalponīti mizojām, griezām, mazgājām, uzkodām un vēl un vēl, līdz beidzot atbrauca princese ar savu ‘aizmirsto kleitu’ – Lauru. Informācijai: vārds ‘Laura’ bija populārākais vārds līdz 2008.gadam. Nezinu, kā Jums vai Tev, bet, kad es esmu kādā pasākumā, tad vismaz vēl kāda Laura arī apgrozās tur. Un šeit atradās pat trīs Lauras – katra no sava novada.

Tātad, lēnu garu sāka sarasties ciemiņi. Pirmie, kas atbrauca momentā tika likti pie darba. Knapi nolikuši somas un jakas, ka jau nazis tika spiests rokā. Kamēr gaidījām prominentās personas, paspējām uzņemt dokumentālus kadrus, palēkāt pa batutu, kuram bija iztrūcis tikai pārvalks pa kuru lēkāt un ar klātesošo palīdzību izšķīros par labu zilajai kleitai nevis rozā kleitai.

Kad saule gatavojās mesties slīpi, cilvēki jau bija sabraukuši un sanākuši. Kāds veiksmīgi bija atradis ceļu, kāda ne tik veiksmīgi, bet ar ceturto reizi, iegrieza pareizajā pagriezienā. Izrādījās, ka ne tikai man šis ir pirmais ceļojums uz Katlakalnu. Atsevišķas personas arī šo vietu pirms tam bija redzējuši tikai uz Rīgas kartes vai arī dzirdējuši no Kristas.

Ik pa laikam notika apdāvināšanās ceremonijas. Šoreiz salūtu un paukšķu nebija, bet secinājumi gan. Pēc dāvanām spriežot, es laikam esmu vis kaut kas un nekas. Apsveikumi bija un pat jēdzīgi, bez klišejiskām veselībām un laimēm. Atvainojos tai cilvēku grupiņai, kurus pirms apsveikuma teikšanas nopauzēju, lai no zoba izķeksētu iestrēgušo burkāna gabaliņu. Apsveikuma procesā negribēju domāt par to burkāna gabaliņu. Šī grupiņa arī izglāba situāciju un uzdāvināja sīpolus. Pašas piemirsām nopirkt sīpolus zupai, tāpēc šī dāvana tika izlietota momentā.

Spēļojāmies. Ne pārmērīgi. Ar pirmo karavānu izspēlējām vienu spēli uz pagalēm, lai gan bija jāspēlē uz dēļa. Otrā spēle bija veiksmīgāka, jo nebija nepieciešami koki un zināšanas par apkārtējo dzimšanas datumiem. Trešā spēle norisinājās visu cauru nakti. Tā arī bija vienkārša. Spēlētājs ielej glāzē vai atver pudeli, tur rokā glāzi vai pudeli un ik pa laikam to tuvina mutei un iedzer. Uzvarētāji ir visi, kas piedalās. Spēlējot šo spēli, rodas ilūzija, ka viss ir labi un nav nemaz tik slikti. Kā kuram! Varbūt kāds speciāli spēlē šo spēli, lai justos slikti. Šai spēlei ir elastīgi noteikumi.

Ja jau tā ir pirts, tad pirtī arī jāiet. Kāds/a drosminieks/ce iegāja. Un labi, ka iegāja, savādāk saimnieks par velti būtu kurinājis. Vienā no aktīvākajām čupošanās vietām – pīpētavā, spontāni izveidojās tēlu pāris Ženija un Ivars (vai Alberts vai Ainārs, neatceros). Krista ar Raivi izveidoja pseidotēlus, kurus apspēlēja īsās ainiņās un pat karstās dejās. Karstā deja viņiem aprobežojas ar skatīšanos acīs nemirkšķinot un turot mutē apzelētu rozi. Kā wannabe režisore, manā vadībā viņi izspēlēja divas ainiņas no savas dzīves. Daudz nebija jāsaka priekšā, abi organiski saspēlējās. It kā jau iepriekš zinātu, ka viņu attiecību problēma ir dēla protests pret patēvu.

Tik tak, tik tak, tik tak! Ir jau gandrīz pusnakts un notiek, kas tāds, kam es līdz galam neticēju. Ķirbja kariete neatbrauca, bet mašīnas gan. Mašīnās esošais dzīvais, elpojošais saturs pārsteidza. Tiešām ieradās cilvēki/biedri/draugi no improvides. Varbūt pārspīlēto sajūsmu veicināja aizspēlēšanās ar trešo spēli un pasēdēšanu pirtī, bet pēc tā uzreiz samulsu. Jā, sanāca tā, ka īsti neļaujot novilkt virsdrēbes, tirdīju cilvēkus uz zupas ēšanu, bet pēc tam pārgāja. Jo atnāca vēl cilvēki, ar kuriem vismaz vajadzēja pieklājīgi sasveicināties.

Ja tā godīgi (it kā es iepriekš baigi caur puķēm būtu rakstījusi), kā atbrauca otrā karavāna, no tā brīža bija grūti. Grūti bija aptvert visus viesus kopā, sniegt līdzvērtīgu uzmanību, izsekot līdzi ēdienu krājumu papildināšanai utt. Tāpēc novērtēju Kristas un Lauras nasko reakciju uz šķīvju papildināšanu. Novērtēju Jāņa un Lindas palīdzību spēļu sagatavošanā. Note to myself: mācīties labāk uzvesties cilvēkos un nesamulst no bara. Tiešām jutos kā Holivudas ballītē. Visur apkārt zināmi cilvēki, acis šaudās uz visām debespusēm un domā, kuru/s uzrunāt.

Bija garšīgi pārsteigumi! Pirmā bija kūka, kuru savdabīgā mono dejas izpildījumā, pasniedza cilvēks ģērbies baltā kombinezonā ar gāzmasku galvā. Tajā brīdī arī nebija viegli uzreiz aptvert kas notiek. Šo es sauktu par vienu orģinālākajiem veidiem, kā pasniegt torti. Protams, kolektīvi izpildītā ‘daudz baltu dieniņu’ piešķīra attiecīgo atmosfēru.

Viens no būtiskajiem vakara notikumiem bija improvizācijas etīde. Sapulcējāmies pīpētavā, lai vērotu kā praktizējošie improvizatori sadarbībā ar parastajiem mirstīgajiem veido skatāmu un smieklīgu stāstu. Jāsaka, ka šī sadarbība bija izdevusies. Bija patīkami vērot kā darbojās Ļena, Jānis, Raivis, Jānis, Pēteris, Sintija un etīdes autors Nauris.

Otrais garšīgais pārsteigums sekoja uzreiz pēc etīdes. Bārgā māsa uzdāvināja kliņģeri. Kāpēc bargā? Jo tiku uz vietas nostrostēta par nepienācīgu dāvanas saņemšanu. Bet pie tā jāsāk pierast. Diskusijas ar māsu gandrīz vienmēr apkārtējiem viesiem ir bijis izklaidējošs pasākuma elements. Un nav jau teikts, ka mēs to neapzinamies. Ir jāredz vairāki gadījumu, kad mēs diskutējam, lai pateiktu, kurā reizē mēs piespēlējam.

Dejošana arī bija. Nezinu, kurā mirklī, bet pēkšņi sāka skanēt dziesmas, kurām varēja dziedāt līdzi. Vakara sākumā skanēja radio, jo nevarējām atrast vadu ar ko savienot datoru. Tad mistiskā kārtā vads atradās un kāds darba rūķis bija atrisinājis problēmu.

Nakts. Viesi jau sāk izklīst pa mājām vai pa gultām. Laikā, kad vajadzētu bučoties uz balkona, izturīgākie turpina vakaru ar karaoki – bļaušanu pāri Teilores Sviftas un ABBAS dziedājumiem.

Kad saule lēnām vilkās augšā, miega ignorētāji, gida pavadībā devās ekskursijā pa Katlakalnu. Vijuma kungs kā vietējais gids, parādīja, kur atrodās pietura, kur nedrīkst Daugavā peldēties, kur var lēkt iekšā Daugavā, kā arī dalījās amizantos stāstos par vietējiem iedzīvotājiem. Pūtējs un dziedātājs Jānis, ekskursijas laikā bija ar mums un nebija ar mums. Viņš protams nāca līdzi, bet gulēja. Kā tas viņam izdevās, nezinu. Jāpriecājas, ka neiekrita tajā vietā Daugavā, kur ir nogremdēti dzelži vai sagriezts kuģis (kā Vijuma kungs norādīja).

Atnākot atpakaļ, es nevarēju iet gulēt, jo bija jābrauc pa taisno uz mēģinājumu. Dažos vārdos par braucienu uz mēģinājumu. Ar abiem Jāņiem braucām uz Rīgas centru. Man bija auksts, tāpēc pirms kāpšanas iekšā autobusā, uzvilku tikko uzdāvinātās pusgarās zeķes, kuras vizuāli galīgi negāja kopā ar kleitu. Rozā + melni zaļas zeķes + pārbāzta soma + Maximas lielais maiss = pat mazpilsētā būtu kauns tādai kaut kur iet. Autobusā pagulējām pusstundu. Veide Jānis pieskatīja, lai pamostamies laikā. Tik skaistā paskatā ierados teātrī, novilku zeķes, paslēpu Maximas maisu un turpmākās 4h cīnījos ar miegu. Es teiktu, ka man pasākums beidzās nākamās dienas pusdienlaikā, kad ierados dzīvoklī.

Kopumā viss patika. Varbūt manā sejā to tik labi nevarēja nolasīt, bet es tiešām sajūsminātā mulsumā novērtēju, ka veltīji sestdienas vakaru JUBILEJAI.

0 notes