#labrīt

[niklavskad]

labrīt, saules

[chesters-ocs]

BODY SWAP 1/?

bitches these days be making a soulmate au outta anything. its me, im bitches. pspsps @the-whispers-of-death

wc: 1.6k

The sound of bed sheets rustling wasn't unusual. Sylvester stirred in bed, staring at the figure of his boyfriend. In his half asleep mind, he realized the man was probably just getting up to smoke.

"Labrīt," he murmured, causing the figure to still. No reply came.

Must be one of those days, Sylvester thought, rolling over in bed, going back to snoozing.

The man standing by window, slowly opened it, fumbling with the mechanism slightly. He was already ready to jump out, and ducked instinctively to compensate for the height he thought he had. The second floor. Wouldn't be a pleasant jump, but he'd live. Briefly, he noted the way the occasional car drove. Shit, he's out of the states!

Only to then realize the top of the window was ways his head, and the instinctual duck was unnecessary. Quickly pulling back and closing the window with a gulp, he looked around as much as he could in the dark room. The windowsill was empty, save for the pack of cigarettes and lighter.

Waving the thought of his soulmate being a smoker, he stumbled his way into the bathroom. Fuck, why is everything so dark, he thought bitterly.

After a few failed attempts to find the bathroom, he finally located it, and flipped the switch, forgetting to lock or even close the door fully.

With a step or two more than it usually would take due to his shortened legs, he reached the mirror.

The man staring back was not him, and he was unable to stop the strained gasp from escaping his throat, sounding halfway there to a sob.

Not only has he got a beard, but he's fully certain those crimson eyes will haunt him forever. In his shock, his mouth opens, revealing teeth stained from tobacco. The hair looked oily, like a right old mess, and like it was way overdue for a haircut. The black tanktop was wrinkled, the sweatpants in no better shape.

His eyes get drawn to the scars. The crooked nose, no doubt fucked up from being broken, the scar accompanying it gnarled.

Inspecting himself closer in the mirror, he was soon to realize how familiar most of them looked. The bullet holes on his shoulder, the slashes decorating his forearms. The thing that disturbed the doctor the most was probably how clearly infected they had been, how whoever, this guy is, had not cleaned them. They were the textbook definition of how bad, permanent scars will look.

Ghosting a finger over what must have been one of dozen bullet scars, he realized he could not feel the touch. The nerves were messed up beyond belief. And with all the scars in similar condition, he would not be surprised if half the feeling in the body was just gone.

He would've continued his inspection of the stranger, were it not for the door creaking open, before it quickly shut again. A high pitched voice rang out hastily, accompanied with an embarrassed laugh. Clearly coming from a kid. A little girl.

"Uj! Piedod!"

What little he caught from the person was the toothy smile and the faded, pink hair.

Fuck, he thought, there's children around?!

He figured he might as well use his time in the bathroom well, and wash his face with cold water. With hands that are not his own. Was it even his own face then? Whatever.

Only then, did it dawn on him. Was he swapped? Was today the day he got swapped with his soulmate's body? Shit, he was not ready for this! Nobody is!

Steeling himself, he took a breath. No use in panicking. No matter how much he wanted to.

Slowly creeping out of the room into the hallway, he hoped that no one else would see him. Two distinct voices came from an illuminated room, accompanied with the sound of silverware scratching. The same childlike voice from before, accompanied by another, all speaking words he could not understand. Words he couldn't begin to try and decipher.

A third voice came directly from behind him. He had been too wrapped up in listening to the kids talk and forgot to listen to the other surroundings.

"Viss labi?"

The punch that was thrown almost landed. Almost. The man he was about to hit managed to duck out of the way just in time. The same one who he had woken up next to.

"Oi! Ādam, kas notika?" he asked with a softened voice and a furrowed brow.

He was met with silence.

Deciding to try again, the stranger with the blue eyes spoke, a hint of a smile on his lips: "Viss būs kārtībā. Ej atpakaļ gulēt, es ar visu tikšu galā. Atpūties."

The honeyed words did little to soothe him, and the man flinched away when his hand was gently grasped. Though that did not seem to put off the shorter one, who was clad in an oversized T-shirt and barely visible shorts. Did they belong to him, or were the clothes borrowed from his soulmate's closet? Questions plagued his mind as he was frozen in place.

The man in front was waiting for a response. There's no other reason he was staring at him so intently. So ridiculously patiently, that smile never leaving.

Gulping, he spoke, cringing at how wrong the voice sounded when coming from his soulmate's lips, taking a second to get used to the voice himself.

"I don't... I don't know what you're saying. I'm not... I'm not who you think I am."

The fear in his voice is clear, and the man in front blinked, straightening up.

A new fear had managed to already gnaw at his brain. Was there a language barrier? Did he understand him? Could they even communicate?

Tough none of it mattered when the stranger spoke. The words were accented, but clear. Finally, in a language he could understand. But he was clearly thrown off guard, as indicated by the stutters.

"A-ah, uhm, I... I see... You got swapped..." there's a beat of silence as he tries to figure out what to do, before ushering him back into the room he woke up in, a clear order following it.

"Stay there, I'll be back in a moment!"

The door clicks behind him. He once again finds himself by the window, looking down on the people walking past. Busying himself with looking for a hint of familiarity, despite everything being so, so different.

Time passes slowly. Slower than it should, until the door opens and he's approached once more by the stranger in the large shirt.

"Sorry, had to make sure kids left on time for school. I'm Sylvester!" he introduced himself cheerily, holding out a hand to shake.

"... Stone," is all he was greeted with. The hesitancy of revealing his name was clear. And even clearer was his reluctance for skin-to-skin contact, as the offer for a handshake went ignored.

Lowering his hand, Sylvester nodded, sitting down on the unmade bed. The patient look unwavering.

"It's nice to meet you, Stone!"

Slowly coming to the understanding that he, maybe, will not be hurt here, Stone asked a question that was burning in his mind.

"Where are we?"

"Hm? Oh, London."

Sylvester chuckled as the man occupying his boyfriend's body sagged: "Not a good answer?"

"Fuck no."

"And what would've been the good answer then, hm?"

"Shit, I... I don't know. The states? Somewhere not so far away?"

"Ah. Well, nothing we can do about it now. We just moved."

The questioning glance sent his way prompted Sylvester to keep talking: "We as in me, Mary, Sam and Adam."

"And... I'm currently who?"

Stifling a laugh at the annoyed tone, Sylvester answered: "Adam. You're currently Adam. Sound good?"

He was met with a low, non-committal grunt.

"And, uh, just so you know, I've got work in a few-"

"I'm coming with."

Surprise is evident on the shorter man's face. Not at the fact he was cut off mid-sentence, but at the insistence in the words. Stone left him with no other options, so he shrugged.

"Suit yourself."

"... Uh. Where do you work, exactly?"

"Nothing fancy, I just help with broken computers and the like," Stone is about to groan again that, oh, just his luck! He'll need to sit around that junk all day, until perking up at the next words, "It's at some military base or another, not that far of a drive."

"Military base?"

"Yeah. What, why the sudden interest?"

"I'm well... acquainted with them, you could say," Stone's gaze flickers to the scarred arms, reminding him much of his own, "Was Adam..?"

The question goes unfinished, but Sylvester answers anyways.

"Oh, no, no. He can't stand being around soldiers. No offense. Tell you what, meet him yourself, and maybe he'll tell you all about the scars. Ain't my place to speak for him."

Nodding, Stone found a new point of interest in the room, voicing his thoughts more freely now: "Looks like he went outta his way to get infections."

"Hah, that's not far from the truth."

"... How reassuring."

Standing up from the bed and stretching, Sylvester hobbled over to the closet, speaking over his shoulder as he pulled out a dress shirt: "Well, I'll be getting ready. Adam's clothes are all in the chest drawer."

Unable to help himself, Stone voiced another of his observations out loud: "You're limping."

"Yes, yes, I know," Sylvester waves him off, and points to a cane in the corner of the room, "I've got that for a reason."

"Yet you do not use it? Do you know that-"

"Oh shush, what are you, a doctor?" It's now Sylvester's turn to cut him off, but to Stone's chagrin.

"... Yes. I am."

[rerubenoving]

Soucete, kliecete, /Calling, bellowing/ Miežvilku droudze, /Barleywolf pack,/ Le vilke, le lāče /Like wolves, like bears/ Mežeju bēga, /Ran the woods,/ Le vaļas kum'ļeme /Like free foals/ Pa mouru ruotat. /Trotting the pasture./

Še liela sēta /Here -- a wide yard,/ Kā liela muiža, /(And) how big the homestead,/ Še vara miežvilkas /Here barleywolves can/ Viņķeļus meste. /Dash around*./ [~Lūdzam tēviņu laist bērnus iekšā.] /May the father let children inside./

Miežvilkas ielēca /Barleywolves leaped into/ Dūmistabēju, /Smokeroom/ Dievs duose miglaiņa /God will give a foggy/ Vasariņa. /Summer./ Dievs duoda labrīte, /God gave goodmorning,/ Labvakariņe, /Goodevening,/ Va labe vesele Pērnēja ļoutiņe? /Did the folk have Good health last year?/ Veselus pametu, /Left you healthy,/ Veselus atradu, /Found you healthy,/ Dievs duoda veslieme Akālu palikt. /God let the blind Become healthy./ Tēviņu, tēviņu, /Father, father,/ Glabāji īlanus, /Keep safe the hardworkers***,/ Miežvilku bērniņe /Barleywolf child/ Īlanu zagļe. /Steals the hardworkers./

Dzer paete, māmiņa, /Drink yourself, mother,/ Sav'taisīt' al'tiņu! /The beer you brewed!/ Sivēne iesala /Piglet the malt/ Izruženēja. /Brewed through.****/ Cel ougste, laiž zeme /Raise high, lower to the ground/ Miežvilku kanna, /Barleywolves' cup,/ Juo smīdra vārpa, /For tall ears (of grain grasses),/ Smīdrāje vārpe, /In a tall ear,/ Smīdrāje vārpe /In a tall ear,/ Brieduše graude. /Ripens the grain./

*Guessing. The language is overall archaic, i am doing fair amount of unsystematic guessing all over here, based on similar words I can find in dictionaries and such. Do not expect consistency in tenses either xoxoxo **Smoke room. Cuz no chimney. ***Idk man. ****¯\_(ツ)_/¯

[eternalatmn]

labrīt mīlulīt\

trauki. visu laiku jāmazgā trauki. glāzes un krūzītes krājas un no rītiem vienmēr ir lielais trauku mazgāšanas cēliens. rīta gaisma kā skatuves aizkari atveras un nākas ieskatīties daļiņā no vakardienas sevis. bet kāda tam visam jēga? varētu to dzērienu dzert no bundžiņas. ābolu sulu pa taisno ietecināt sevī. viens nazis tam, otrs šitam un pēkšņi izlietnē ir jau četri. mazās karotītes mistiski uzrodas pašas no sevis. joprojām dzīvoju bez tējkannas. vienā katlā ķirbju biezzupa, otrā katlā buljons palicis no japāņu nabe. gribas tēju un atkal ir jāizdomā, kurā bļodā, ko ielikt, lai atbrīvotos katls. bet nav neviens ar ko dalīt tās krūzes un glāzes. daudzie skaistie šķīvīši, par kuriem tā priecājos iegādājoties, kļuvuši par lieku nastu. var jau ēst arī no pannas vai katla. tā sasodītā vientulība piezogas brīdī, kad jāmazgā visi trauki sev vienam. nezinu, man te bija baigā doma no rīta. cepu karstmaizi un spriedu, ka lietām tik ļoti zūd vērtība, kad nav kāds, kas pasaka “hei, skaistas glāzes tev.” kaut to mazumiņu. gribas jau lai priekš sevis ir skaisti, bet šķiet, ka varētu dzert arī no plastmas glāzes un nebūs neviens, kas nosoda. nav tā ka vēlos dzert no plasmas glāzes. mēģinu atcerēties un pierakstīt to nospiedošo domu, bet viss samudžinās. vairs nezinu, kā tikt no šī ārā. jau trīsdesmit minūtes skan viena dziesma uz riņķi un es domāju par draugiem. par to, kā ir tik neprātīgi bailīgi viņus pazaudēt. un ja nu pazaudēšu? tie cilvēki ir maziņa daļiņa no manis pašas. un viss ir kārtībā, es viņus mīlu, viņi mīl mani. vakar bijām teātrī. bet šorīt mani līdz šausmām spīdzina doma par pazaudēšanu. mans prāts atkal vedina mani tumšās dzīlēs. un kad vienu dienu drošu sirdi atzīstu sev, ka manī beidzot ir miers un jūtos labi, nākamajā viss sasprāgst lauskās.

[happyartmuseum]

LABRĪT, mostieties latvieši, Jūs gaida lieli darbi!

https://vidulejs.blogspot.com/2024/09/labrit-mostieties-latviesi-jus-gaida.html LABRĪT, mostieties latvieši, Jūs gaida lieli darbi!

LABRĪT, mostieties latvieši, Jūs gaida lieli darbi! 

Jo ilgāk mēs cīnāmies un izplatām brīdinošu info par pasaules bankas īpašnieku varas tīkojumu totalitāriem plāniem, tik ilgi viņi neuzsāk to galējo realizāciju. Ja Jūs, Draugi lasītu viņu analītisko institūtu izstrādātās programmas. Jūs saprastu stratēģiju privāt baņķieru klanam pasaulē, kas sagrābuši valstu centrbankas, faktiski veic apvērsumu. 

Kas no mums atkarīgs? Ko mēs varam darīt? 

Protams, klausoties tikai WEFiņa “Santa Klausu“ mums var likties, ka vīrs gados nav tik ietekmīgs, cik harizmātiski paziņo slaveno frāzi, ka “Līdz 2030 Jums nekas vairs nepiederēs, bet Jūs būsiet laimīgi”, respektīvi: “ Viss piederēs Mums, bet Jūs būsiet tīri ğenētiski modificēti un Jūsu apziņa izstrādās laimes hormonus, kā gaļas lopiem, kuri arī no brīviem radījumiem dabā, nokļuvuši gaļas fermu metāla krātiņos “ir laimīgi” par drošību, ka nav jābēguļo no vilka, nav jākonkurē un vēders vienmēr pilns. “Klauss Santa” no švābijas ir karikatūrisks personāžs, kurš tikai skaļi savā biedējošā Ļeņina stilā (Ļeņins viņa kabinetā pie sienas, tiešām) paziņo tikai to ko Nobela prēmijas laureāti kā Harari savos futuristiskos pētījumos kopā ar dārgāko zinātnes institūtu grupām izplānojuši. Un ja viņu plānā ir miljards āfrikāņus vēl pārcelt uz Eiropu, ko viņi plānveidīgi atbalstot izaudzējuši izbadējušās agresīvās kultūrās, tad viņiem ir pietiekoši daudz kuğu lai tos pārvietotu pamatā uz iztukšoto AEiropu, tad to viņi arī darīs un pārcelšanās naudu nodrošinās. Lai atšķaidītu pārāk gudru palikušo sabiedrību, kas negrib iesaistīties “brāļu karā ugunskurā” pie Melnās Jūras un pašiznīcināties kā izdevās visus sakūdīt tieši 100 gadi atpakaļ. 

Lai latviešiem tajā skaitā būtu uzmanība jāvērš tikai uz ielu cīņām un pēc “ Maslova Piramīdas” apziņas degpunktā nonāktu izdzīvošanas eksistenciālisms. Un otrs viņu ieguvums viltīgaja plānā ir iedzimtos pilsoņus, kas pēc konstitūcijām ir visu dabas bagātību un valstu zemju infrastruktūras līdzīpašnieki, samainīt vietām kā migrantus ar ekonomiskām represijām izsoiežot no savām mājām. Svešas UK un Īrijas zemēs migrējošie latvieši ir otrās šķiras strādnieki kas uz UK zemes un infrastruktūras daļu nepretendē. Latvijā ievestie migranti, savukārt nepretendē uz Latvijas valsts bijušās īpašnieces tautas superbagātībām. Visas stratēğiskās Latvijas valsts bagātības ir vienīgās, kas garantēja Latvijas tautas privilēğijas šai zemē. Bez tām Suverenitāte ir tikai tukša skaņa no nodevēju mutes Saeimā. Latvenergo, Ostas, lauksaimniecības zemes, meži, piekrastes ūdeņi zvejniecībai, dzelzceļi, gaisa ceļi, izrakteņi, kūdra, rūpnīcas ražotnes un pilsētu ēkas un sakaru līdzekļu firmas un soctīkli utt. Tas viss kas tagad jau pieder virsnacionālās kopējās Pasaules Bankas naudas drukātājiem un aizdevējiem- tas dod Viņiem Suverenitāti, jo Centrbanku Centrbanka ir Suverēna un neatskaitas nevienas valsts jurisdikcijai!

Izliktas brīvā akciju tirgū, visas pasaules, ne tikai Latvijas dabas un infrastruktūras bagātības momentā pāriet transnacionās baņķieru “ğimenes” īpašumā. Kāpēc Latvijas pilsoņi to neredz ka 30 gadu plāna rezultātâ no miljonās daļas daudzu triljonu vērtības Latvijas īpašuma līdzīpašnieka katrs latvietis kļuvis par pusbomzi un līdz 2030 zaudēs arī privātauto un privāto dzīves vietu, kas pēdējais itkā pieder, kaut nodokļu un komunālo maksājumi pilsoņiem Latvijā sastāda lielāku summu, nekā dzīvokļa īre neesot saimniekam, ja pēdējie sīkstie latviešu pārcelsies uz migrāciju! Ja šo latviešu Sabiedriskā Doma neredz, tad tas ir dēļ 3 punktiem:

Check ağentūra presē un soctīklos, centralizētā izglītības programmā, ko dzen 11 gadus galvā līdz cilvēks dzīvo virtuālā paradigmā, patieso ainu neredzot, trends tendenči līmenī nespējot saskatīt sistēmiski un cēloņsakarīgi. Bet tiem kas studēnuši socioloğiju politoloğiju labi samaksā un šantažē lai klusē un ļauj publicēt tikai viedokļus, kas Wiki vai citā oficiozā avotā jau publicēti. Izteikt neko bez atsauces uz baņķieru izstrādātās virtuālās realitātes nedrīkst. 

Revolūcija un sazvērestība notiek 30 gadu garumā, paaudzēm nomainoties, nav neviena individa kuram būtu tik gara atmiņa ka viņš atcerētos cik daudz kas piederēja cik lēta bija izdzīvošana, cik daudz bija brīvā laika sev cik maz bija no plānoto miljards absolūti svešas civilizācijas kolonistiem Latvijā. Vardi uzvārot pa grādam katlā tā nespurinās un nelec laukā no verdošās zulas ko pati izšķīstot strebj. (Mazliet pārfrāzēju)

Par to ka Pasaules centr banka un pati naudas sistēma un maksājumu sistēma karšu formā ir privāta un īpašnieku šaurais klans ir Suverēni nepakļaujoties nevienai valsts jurisdikcijai. Šo faktu ir jāslēpj Check ağentūrām, šo faktu kādam minot nokļūsti sazvērnieku pulkā un tiesu izpildītāju “darba laukā” kuriem dzīve jāpadara ar tiesām un nodokļu shēmām brīvo blogeru, kas mēğina opozīcijas partijasvradīt dzīve neieslējama. Uzliekot tik lielus sodus ar vid krimināllietām, lai “runīgo “ pilsoni iegrūstu izūtrupētāju banku rokaspuišu kriminālo piedzinēju un likvidatoru- vienā personā viltus “nacionāļu partijas” upuru statusā. Šis galvenais fakts kam viss pieder ir ārpus masu mẽdiju, izglītības programmas un “politiķu diskusijām”. Slavenais “VALSTS NOSLĒPUMS” ir tautai nezināt vispār par šo cilvēku eksistenci, kā nezinām par neko par Dievu, arī par tiem kas viņi ir kā dzīvo kā viņus sauc un cik valstu budžetu apmērā ir viņu katra triljonāra ğimenes locekļa “kabatas nauda”, kas kļuvuši par “likumīgiem” pašu sarakstītos”godīgos likumis” cilvēces saimniekiem un kādu sazvērestību rezultātā, uzpērkot korumpētus nodevējus politiķus un iesūtot valdības vadībā sagatavotus spiegus un masu mēdiju vadībā provokatorus un izglītības sistēmā un reliğijas vadībā viltus praviešus.

Sazvērnieku baņķieru fondu un mājaslapās balts uz melna rakstīts, lai līdz 2030 gadam varētu veikt pilnu AGENDA 2030 "4 Sabiedriskās formācijas Revolūciju" 2024-2025 gadam ir jāpaveic "dezinformācijas likvidācija" cīnoties ar blogeru neatkarīgiem viedokļiem, kā ar teroristiem, kas vienīgie apdraud pilnu pilsoniskās sabiedrības deorganizāciju, un stingri kontrolētu ordinētu pārvaldes piramīdu ar pašiem baņķieriem jau de jure atzītiem cilvēces saimniekiem Jaunajā Pasaules Kārtībā.

Tātad, tas ko mēs varam darīt, kā pilsoniskā sabiedrība, pagaidām Nacionālā Valstī ar Konstitūciju, ir cīnīties ar Cenzūru, Jūs jau ziniet ka Latvijas cenzūras birojs šo vārdu nosaukumā nelieto. Maksimāli atbalstīt brīvas neatkarīgas info sniedzējus. Atkal izveidot Latviešu jaunus info saitus, latviešu LNT atjaunot, TV 4, visus atlaistos brīvos žurnālistus izvilkt ārā, apzeltīt Lato Lapsu, Aivi, Zveju un katru kurš no simts kovidgudro sarakstā represētiem bija vai vēljoprojām ir drosmīgs par šo brīdināt, kas notiek, palīdzēt atbrīvot no kovidlaiku uzlikto sodu tiesas prāvām par dzīves vietas atņemšanu kā arī man un pārējiem kultūras darbiniekiem, kas nokļūst likvidējamo sarakstā dirnestiem, par šādu neuzmanīgu viedokļu izteikšanu, brīdināšanu un lūgumu pēc palīdzības, kā šajā kārtējā savas dienasgrāmatas lapā, atļāvos, apbižot savus cilvēces kopumâ un katra atsevišķâ individa īpašniekus, jo ja Jūs atdodat pilnu piekļuvi pār savu ķermeni, nezināma sastāva pudelītes tajā pārdurot ādu ievadīt, tad gaidiet vien līdz Jūsu apziņā šis viss notiekošais izraisīs eiforiju un “Santa Klauss” no švābijas solīto pastābīgo ķīmiskās laimes dajūtu esot par lopu fermā, bez nekāda privātīpašuma, realizējot ar viltību to, ko Ļeņinam, Staļinsm un Hitleram un Mao ar spēku neizdevās. 

Jo man iet uzliktas tiesas par dzīvokļa atņemšanu safabricētas ar atpakaļejošiem datumiem, kontus dzēš, raksta draudu vēstules pat bijušie draugi un spiediens ir milzīgs, lai nebūtu ne santīma iztikas. Kaut neko tādu nerakstu un opozīcijas partijās neesmu sastāvējis. Tikai par šiem FaceBook tekstiem. Pieņemu ka citiem blogeriem iet tik pat kā kara laikā. Kontenta radītājiem, kas nepārpublicē, bet paši raksta, taisa pasākumus un plakātus, cik spēka. Apzināti saprotot sekas, ka SwedBank vajās Tevi. Ka noziedznieki iefiltrēti specdienestos no noziedzīgām bankām ies līdz galam un drosmīgus valsts vadītājus, kas aizstāvēs tautu  fiziski likvidēs pēc brīdinājuma atentātiem, katru kas mēğinās atjaunot tautu pašnoteikšanās garantu valstu pārākumu pār pasaules banku piramīdu. 

Mēģiniet saprast, ka karš notiek ne jau bombardējot, kur vienkārši attīra no iedzīvotājiem teritorijas priekš nākamiem citiem iedzīvotājiem. Karš ir tīrā veidā masu slepkavība genocīds, kuru veic provokatori spiegu un nodevēji abu valstu vadībā, pašiem vadītājiem esot tuviem cilvēkiem no viena klana. Nekad karš nav starp cilvēkiem pašiem un nav starp brāļu tautām. Īstais karš vienmēr ir starp aristokrātu baņkieru klanu un pilsonisko sabiedrību. Aristokrātu baņķieru dzimta vienmēr bijusi transnacionāla, virsnacionāla globālistos vai imperiālistos utt saukta. Un viņas pūles saturēt rokās, neatlaist valgu pilsoniskās sabiedrības pašapzimāšanās ceļā- tā vienmēr visos laikos ir bijusi īstā kara darbība. Caur šādu Paradigmu dzīvoju un skatos uz visiem notikumiem. Turi savu ienaidnieku tuvāk kā savu draugu. Lasi skaties viņa plānus, līdz katrā sīkumā redzēsi gudro tālredzīgo pārvaldi. Protams kolosāla tālredzība kā cēloņus ar sekām samainīt un cilvēkiem liekas ka visas nepopulārās likstas notiek pašas no sevis un sabiedrība visu laiku ir gribējusi pati pievilkt dresūras skrūves.

Viņiem- baņķieriem viss bija, viņi tāpat dzīvoja pārbagātībā un vienīgie neko nestrādāja. Visi cilvēki laipni atzina, lai jau tiek, ka viņi drukā naudu aizdod uz procentiem un pārējie uztur viņu priviliğēto stāvikli. Bet tagad biņiem sakāpa galvā, cilvēkus atkal mēğināt pa soļiem iedzīt koncentrācijas nometnē, visu to pašu ko 100 gadus atpakaļ. Ar naudas palīdzību ko viņi var uzdrukât bezgalīgi daudz, uzpērkot nodevējus, katrā valstī un katrā iestādē un katrā tautā un katrā ğimenē…

[barbietoiles]

LABRĪT c'est un BELLE matin du 3. et il est temps parler EN LANGUES

Protams, centīšos nelietot pārāk daudz sarunvalodu, lai tulkotājam vieglāk, BET neko negarantēju!

Es jūs mīlu, IZBAUDAM DZĪVI !!!

[jauniekartupelisi]

15. Lēmumi, lēmumi...

Nākamajā rītā atkal saliku visas parpalas un devos atpakaļ uz slimnīcu. Šodienai ir trīs potenciālie iznākumi – mani patur slimnīcā, jo #vissirslikti, mani palaiž mājās, jo paliek labāk un man vienkārši jāturpina kaut ko darīt un viss, vai trešais, ka mani palaiž mājās ar norādēm un norunājot nākamo tikšanās reizi, kad man jāatgriežas slimnīcā uz ilgāku laiku. Aizbraucu līdz slimnīcai, uzklunkurēju uz ceturto stāvu, reģistratūras dāma, mani ieraugot, saka: “Labrīt, vari droši doties uz savu guļvietu 13. palātā!” Bet es jau braucot turp biju izlēmis savu rīcības plānu. Es sēdēšu gaitenī un gaidīšu savu ārsti. Un tikai pēc sarunas ar ārsti, ja viņa teiks, ka man te ir jāpaliek, es iešu iekārtoties/vandīt gultu un pieņemt savu likteni ar Rihardu. Apsēdos krēslā iepretīm 13. palātai un gaidīju.

Ātri vien sapratu, ka Rihards šodien nevervelē. Bet prieki nebija ilgi. Viņu atstūma no MRI procedūras, iekārtojies savā gultā, viņš sāka stāstīt par to, cik tas esot bijis mokošs un grūts pārbaudījums, jo viņam 20 minūtes esot bijis jāguļ tai magnētiskās rezonanses aparātā un viņš neesot drīkstējis kustēties. Bet tā tas kungs esot lēmis, ka viņam dzīvē esot bijis arī šāds pārbaudījums un, lai nu cik grūti tas bijis, tā vajagot…20 minūtes? Nopietni? Viņam 20 minūtes bija pārbaudījums?! Vakar, kad mana ārste atnāca pateikt, ka varu tīties mājās, noteica, ka nesaprotot, kā es varēju vairāk kā stundu nogulēt tai aparātā. Ka tas esot liels pārbaudījums un, ka viņai žēl, ka man tur vairāk kā stundu bijis jāguļ. Bet Rihardam grūt pārbaudījums bija 20 minūtes. Uffff. Sēdēju gaitenī un cepos uz viņa čīkstēšanu. Bet, nu, katram savi dzīves pārbaudījumi, ne? Ā, un jāpiebilst, ka blakus (manā gultā) neviena nebija, bikšu pusmasta vīrs lasīja avīzi un Voloģa gulēja. Es pat nesaprotu, ar ko Rihards runāja...ja vien...

Kad nesa brokastis, man neko nedeva, bet tas bija ok. Es no rīta mājās noēdu divus rudzu kraukšķus ar sieru, divas vārītas olas, gabaliņu manis ceptās banānu kūkas un 12 ripas. Man nevajag brokastis slimnīcā, man vajag manu dakteri, kura man pasaka, ka varu tīties prom.

Vienā no blakus palātām atradās vācu tautības sieviete. Nebiju viņu redzējis, nebiju viņu dzirdējis, bet tikai zināju, ka tur tāda atrodas. Ap plkst 10.30 ieradās viņa vīrs. Nu, tāds uz gadiem 50-55. Viņš ienāca nodaļā un devās uz palātu pie sievas. Kāda medmāsa viņam jautāja, kurp viņš dodas (apmeklētāju laiks skaitās no 14-19), uz ko viņš māsau angliski atbildēja: “That’s my wife in there!” rādot uz palātu. Māsa angliski nesaprata, bet, garāmejošs medbrālis viņai iztulkoja vācieša teikto un viņa atmeta ar roku. Lai jau tas vācietis ejot pie savas sievas. Viņš tai palātā pabija kādu pusstundu, tad iznāca ārā, zvanīja kādam un es esmu diezgan drošs, ka dzirdēju viņu raudam sarunas laikā. Neesmu medicīnas eksperts, bet man šķet, ka tā nav pārāk laba zīme. Ja Riharda čīkstēšana mani uzcepa, tad šis biš iegruzīja. Jebkādas motivācijas un pozitīvās domāšanas paliekas, kuras biju savācis no rīta, atrašanās slimnīcā bija iznīcinājušas jau, aptuveni, pirmās stundas laikā. Sēdēju un gaidīju dakteri. Bet, nu jau vairs baigi daudz optimisma manī nebija.

Pusotru stundu biju nosēdējis, kad pie manis atnāca mana daktere. Teica, ka varam iet palātā, bet es joprojām stūrgalvīgi atbildēju, ka, ja viņa mani laiž mājās, es labprāt, lieki nevandītu gultu. Daktere piesēda man blakus, atkal brītiņu klusējot lūkojās uz mani un tad pateica, ka MRI bilde neizskatās labāk kā nedēļu atpakaļ. Neizskatās arī sliktāk, kas ir forši…bet neizskatās arī labāk. Teica, ka labi, ka es jūtos labāk. Bet, ka tādas lietas esot medicīnā interesantas. Mēdzot būt tā, ka bilde ir galīgā pakaļā, bet pacients lec galopā, mēdzot būt tā, ka bilde izskatās labāk, bet pacients knapi turās pie dzīvības. Es, lieku reizi, apstiprināju, ka tiešām jūtos daudz labāk kā pirms tām divām nedēļām, kad tikāmies pirmo reizi. Viņa teica, ka palīdzētu, ja man uztaisītu smadzeņu biopsiju. Bet tas esot jāizlemj arī man, jo tur…esot riski. Cik sapratu, tad radiologs, ar kuru viņa runājusi šodien par manu vakardienas MRI bildi, esot teicis, ka šobrīd to procesu laikam, ka neesot labs laiks veikt, bet kaut kad, šķiet, nākamnedēļ norunāts, ka tiksies ārstu konsīlijs un lems, ka varbūt tomēr kāds no ārstiem uzņemsies šo uzdevumu. Kā es pēcāk, smejot, noteicu, ka ārsti izčikāsies un zaudētājam būs iespēja mani padarīt par dārzeni. Mazliet kontekstam, cik sapratu, tad tā biopse (biopsija?) ir process, kurā man izurbj galvā caurumu, tad tur ielaiž adatu un paņem smadzeņu audu paraugus, kurus tad pēcāk pēta zem mikroskopa un tas jau daudz konkrētāk pasaka, kas man ir par vainu, kā ar to cīnīties utt. BET ir arī tā jautrākā šī procesa daļa, ka, par cik tā skaitās invazīva procedūra, jo…nu…es tieku pie extra cauruma galvā, tad starp iespējamām procedūras blaknēm ir tādas burvīgas iespējamības kā smadzeņu infekcija un smadzeņu darbības bojājumi. Tie bojājumi ir tas, ko minēju par to, ka ķirurgam, kurš zaudē čikāšanos, būtu iespēja mani padarīt par dārzeni.

Beigu beigās, daktere pateica, ka pēc pārbaudēm un skanējumiem tomēr nevarot līdz galam izslēgt arī smadzeņu audzēju, tāpēc tā biopsija palīdzētu to saprast, atrast un sākt apkarot ātrāk. Konsīlijs apspriedīsies un dos man ziņu, vai viņi vēlas riskēt urķēties manās smadzenēs. Un, ja jā, tad man būs jāizlemj, vai es riskēju un ļaujos šai procedūrai, vai arī gaidu septembri, kad atkal liekos slimnīcā uz pārbaudēm, tai skaitā MRI un tad jau redzēs, kādā stadijā būs manas smadzenes tajā laikā. Bet labā ziņa ir, ka es varu tagad doties mājās!

Izskatās, ka Ārnijam tomēr varbūt nebija taisnība...

[subconsciousimagism]

Paņemt līdzi visas savas rotaļlietas uz gultu

Paslēpties ar tām zem segas

Pasargāt no ļaunuma

Mīļa sajūta

Aizmigt ar tām, domājot, ka tās ir dzīvas

Domājot, ka tām arī ir jūtas,

Sajūtas

Domājot, ka tu katru mazu mantiņu varēsi

Samīļot

Sabučot

Pateikt katrai labrīt un arlabunakti

Dot visu savu mīlestību

Un ar gadiem saproti,

Mīļa sajūta pazūd

Vairs tā nav

Nevienu negribās pasargāt vairs

Apnika

Beidzot tu saprati

Ļaunums nebija tev apkārt,

Ļaunums bija ar tevi blakus visu šo laiku.

[labritpasaulit]

good morning!

don't put yesterday's happenings in your morning coffee.... but add the sugar of today's sunny hopes! ☀️😸

[allessandroff]

#юки #кот 🐈 #доброеутро #labrīt #мартовскоеутро #mājassaldāsmājas #мартовскоенастроение #mīlusavusbērnus #mīlusavuvīru #mīlusavuģimeni #laimēnevarbūsnebūt (at Mājas Mīļās Mājas ️) https://www.instagram.com/p/CbKCsBgAGefrpi-qSYLLDobquDAv0BHmmxz-no0/?utm_medium=tumblr

[our-smokemybones-world]

Are U ready for this? #goodmorning #labrīt https://www.instagram.com/p/COgulGSJJIq/?utm_medium=tumblr

[eternalatmn]

par izvēlēm un mieru\

šorīt kāpņu telpā satiku nejauko puisi ar sunīti. manā vecumā, bet vienmēr skatās uz mani kā no augstākā iedomības zara. slēdzu ciet durvis, ausīs gaujarts dzied vieglu dziesmu, bet dzirdu kādu balsi. pagriežos un saku skaļu labrīt, jo biju pieņēmusi, ka mani kāds sveicina. mirklī saprotu, ka viņš nemaz nerunā ar mani, bet gan sauc savu suni. labrīt atpakaļ, protams, nesaņēmu. viņš tā arī palika dusmīgs stāvot ar savu plušķi. lai nu būtu. sētnieks gan priecīgs vienmēr atņem sveicienu. viņš vienmēr smaida plaši un šķiet, ka no sirds. cik rītus gan viņš nav uzlabojis manu dienu. ja 70% gadījumu eju uz darbu raudot, tad viņa smaids prot aizbiedēt pat asaras. ja jūs zinātu, cik reižu esmu apsvērusi vienkārši kļūt par sētnieku. bet draugi saka, ka ziemā izsmelšu sevi cīnoties ar sniegu. un rudenī tās lapas. bet sasodīts, šķiet, ka sētnieka sirdī dzīvo miers. un no dabas nevajag bīties, tāpat kā no lapām, sniega vai putekļiem uz ielas.

[madebymargita]

Working from home means creating a new working environment. It’s not easy to do when you have lots of distractions around however you can fill your working space with things that brighten your mood to help you get into it. I don’t think I had fully appreciated how nice it is to hold a smooth polymer clay pen until now making me keen to make more of these. 🖌 . Snatch yourself a rainbow pen from the link in bio 🌈 . #workingfromhome #environment #office #coffee #starbucks #bodum #flowers #spring #kafija #labrīt #goodmorning #pen #polymerclay #handmade #discoveretsy #etsy #pildspalva #polimērmāls #pavasaris #strādātnomājām #birojs #positivethinking #craft #rainbow (at Glasgow, United Kingdom) https://www.instagram.com/p/B-_vtBolViJ/?igshid=7ib295fzspm9

[legacysat]

Labrīt, Rīga! Good morning, Riga! Latvia, February 2021

[kseenefrega]

Italiano: Buongiorno

Francese: Bonjour

Inglese: Good Morning

Portoghese: Bom dia

Russo: доброе утро - dobroye utro

Spagnolo: Buenos dias

Basco: Egun on

Giapponese: ohayoo gozaimasu

Tedesco: Guten Morgen

Polacco: Dzie? Dobry

Ungherese: Jó reggelt!

Olandese: Goedemorgen

Islandese: góðan daginn

Irlandese: maidin mhaith

Romeno: Bun? diminea?

Bulgaro: добро утро - dobro utro

Lettone: labrīt

Turco: Gunaydin

Svedese: God morgon

Finlandese: Huomenta

Ebraico: בוקר טוב

Norvegese: God morgen

Slovacco: Dobré ráno

Arabo: صباح الخير - Sabah Alkhyr

Greco: καλημέρα - kaliméra

Danese: God morgen

Catalano: Bon dia

Serbo: добро јутро - dobro jutro

Thai: อรุณสวัสดิ์ - Xruṇ s̄wạs̄di̒

Hawaiano: maikai kakahiaka

Vietnamit: Chào

Portoghese brasiliano: Bom Dia

Cinese: 早安 - Zǎo ān

Coreano: 안녕하세요 - annyeonghaseyo

Giapponese: おはようございま�� - Ohayōgozaimasu

Albanese: Miremengjes’

[rosalialecalze-blog]

#goodmorning #coffee #coffeetime #morning #labrīt #latte #milk #cappuccino #energy #2017❤️ buongiorno 🌞 @andiscekuls ❤❤❤ con la tua #tazza #cup (presso Riga, Latvia)