apkaartpasaulei

[apkaartpasaulei]

14. DIENA Hoi An

Rīts iesākās lēni. Šodien mūsu noslēdzošā pilnā diena Hoi An un uzsūcām sauli cik iespējams. Šodien bija vissiltākā un saulainākā diena kāda bijusi. Mēs ar Valēriju modāmies īsi pirms 8:00, bet Linda ar Mārci jau bija paspējuši izbraukāt ciemu ar viesnīcas piedāvātajiem velosipēdiem. Rīti Vjetnamā ir ļoti skaļi un enerģiski. Kamēr saule nav zenītā, vietējie iepērk dienai nepieciešamo, jo tirgi ir pilni ar labumiem. Mūsu viesnīca ir ļoti skaista un šika. Blakus tai nevienas citas viesnīcas nav, tāpēc tiklīdz izbrauc pa viesnīcas vārtiem, apkārt ir tikai vietējie. Pēc brokastīm, aptuveni līdz 13:00 no baseina neizkustamies (izņemot ķirzaku apciemošanu). Saprotam, ka jādodās meklēt ēdiens. Katrs paņem velosipēdu, es Valērijam uz piekabītes un dodamies ceļā. Ciemā pilnīgs vakuums! Tirgus tukšs, ielas tukšas, kafejnīcas tukšas. Teju tāda apokaliptiska sajūta. Kaut kur pa retam puiši sit domino, bērni spēlējās, bet kopumā visas kafejnīcas un restorāni tukši un klusi. Lūk kas notiek dienas vidū Vjetnamā. Šeit pirmo reizi pamanām tādu interesi no vietējiem – tie, kas brauc garām visi aizrautīgi sveicina un māj. Finālā bijām gatavi ņemt jebkādu ēdamo un tas viesnīcā skatīties ko reāli ēdīsim:

1. Atrodam tanti, kura kaut ko tirgo. Saprotam, ka viens otru galīgi nesaprotam un no viņas paņemam vienu porciju, kura izrādās sastāv no svaigām sēnēm ar zaļumiem un mistiskas maizītes, kuru finālā, diemžēl, izmetam. Tik ļoti iedzīvojušies mēs vel te neesam.

2. Otro noķeram vīru ar uzparikti uz velo – sakam, lai rāda, kas uzpariktē (milzu katlā). Viņš atver vāku un acīs iecērtās baigā smaka, bet katla dibenā sintētiskas krāsas saldējumi. Sakam, ka šos arī negribam.

3. Beidzot Bao Minh vietiņa! Visi, izņemot mani, pasūta maizītes (reāli izskatījās pārāk vietēji priekš manīm) :D

Mēs ar Mārci nolemjam aizbraukt vēl līdz veikaliņam, bet Valērijs ņem Lindu uz bagāžnieka un laiž atpakaļ uz viesnīcu. Kamēr braucam izvēlēties labāko veikalu, man piebrauc divi vīri rollerī un sāk interesēties kas es tāda, no kurienes un uz kurieni. Pirmo reizi kas tāds. Apstājamies veikalā, meitene skatās ar lielām acīm “You are soo beautiful” un staigā man pakaļ visu laiku sakot cik es skaista. Saskatāmies ar Mārci... ok... :D Nopērkam alu un citus niekus un kad beidzot abi esam norēķinājušies, viņa steidz ķert telefonu, lai pagūtu mūs nobildēt. Ok, šis bija kaut kas jauns. Laikam tik tiešām tūristi te gadās reti!

Viesnīcā paēdam un turpinām slaistīties pie baseina. Kad pulkstenis sit 18:00, dodamies uz pilsētu. Sākumā ejam savākt savas drēbes – viss labi, samaksājam un esam ceļā. Tur mēs klīstam pa pilsētu, baudām kņadu, ielas ēdienu un muzikantus. Kad palikušas vien 20 minūtes līdz autobusam, Valērijs pēkšņi iesaucas – maiss! Saprotam, ka manas šikās drēbes ar visum maisu ir palikušas... kaut kur! Skrienam uz pirmo vietu, kur ēdām, jo tā pēdējā vieta, kur atminamies, ka maiss vēl bija...tas tik būs numurs - pēc visiem pārdzīvojumiem, mērīšanām, braukšanām uz pilsētu, skaidrošanām mēs būsim šito pazaudējuši... Tūristu pilns, riteņu un rolleru pārpildīts un mēs kā pret straumi sistos skrienam uz ielas galu, kur ir mūsu iemīļotā zivtiņu kafejnīca. Valērijs skrien pa priekšu, bet es prātā jau esmu atvadījusies no savām kleitām. Valērijs ieskrien veikalā un notiek brīnums – viņš iznāk ar maisu! Nu jau pēc 10 minūtēm atiet mūsu autobuss – skrienam atpakaļ. Mārcis ar Lindu jau zvana, jo parasti tiekamies ātrāk. Uz dienas fona, asa sižeta cienīgs noslēgums. Esam laimīgi mājās un sākam kravāt mantas. Rīt atkal gara diena. Mums šobrīd ir 22:00, arlabunakti.

!!! Saskaņā ar Numbeo 2024. gada datiem, Vjetnamas noziedzības indekss ir aptuveni 47.2, bet drošības indekss — 52.8.

(Tas ir salīdzināms ar Eiropas pilsētām, piemēram, Rīgu vai Budapeštu.)

Salīdzinājumam:

Hošimina: Drošības indekss ~ 48

Hanoja: Drošības indekss ~ 55

Rīga: Drošības indekss ~ 51

[apkaartpasaulei]

13. DIENA Hoi An – citāda Vjetnama

Kaut kā mums nesanāk visiem četriem laicīgi ieiet gulēt, bet turējāmies pie norunātā un brokastīs bijām jau 8:00, lai nebūtu brokastu bardaka un varētu lēni un mierīgi izbaudīt. Brokastis šeit tiešām ir gardas. Uzreiz pēc tām devāmies pie baseina un tur arī pavadījām lielāko daļu dienas. Šodien laikam varēja just, ka visi esam sailgojušies pēc mājām, jo paralēļi slinkošanai nodarbojāmies ar ķirzaku aprūpēšanu. Tagad mums katram ir sava ķirzaka. Kaut arī Linda bija visskeptiskākā pret mūsu aizrautību ar ķirzakām, viņai šobrīd adoptējusi to pašu lielāko. Ķirzakām garšo paipalu olas un baltmaize, ko aizņēmāmies no brokastu galda. Linda gan mudina, ka jāiedod ir arī alus, bet man liekas, ka tā tomēr nav laba ideja.

Dienas vidū Valērijs ar Mārci paņēma viesnīcas riteņus un aizbrauca iegādāties augļus un citas uzkodas vietējā tirgū. Ļoti ātri sit pulkstenis 15:30 un esam ceļā uz Hoi An – mūsu otrā piemērīšanās. Esmu noskaņojusies uz ļaunāko. Mūs visus ieved piemērīšanās zālē, ņemu mazāko no ļaunumiem – bikses. Ļoti forši, bikses ir ļoti labas. Arī Lindai bikses ir ideālas un arī Mārcim bikses ir ideālas! Respektīvi, visi esam ļoti laimīgi. Ņemu pirmo kleitu – wow, viņi pa 24h ir viņu pilnībā pārveidojuši. Joprojām ir par platu, bet kleita ir daudz, daudz labāka! Lindas kleita arī ir super! Es ņemu sliktāko no kleitām, velku mugurā ar lielu nopūtu – arī šī kleita 24h laikā ir piedzīvojusi ekstrēmās pārvērtības! Paskatos uz mūsu šūšanas konsultantēm – viņas ir stresā, viņas ir gatavas, ka mēs nebūsim mierā. Lindai viss labi. Mārcim vajag bikses garākas, par ko viņu konsultante ir ļoti neapmierināta. Man abas kleitas vajag samazināt, bet kopumā esmu ļoti pārsteigta.

Atelje mums paziņo, ka viss šovakar būs gatavs, lai 20:00 esam atpakaļ. Mēs piekrītam. Plāns līdz 20:00 jau ir gatavs. Šodien mums ir svētki – mūsu firmai šodien ir 6 gadu dzimšanas diena un esam nolēmuši svinēt. Valērijs atrada restorānu MÙA, tas vjetnamiešu valodā nozīmē gadalaiks un viņi servē tikai sezonālo ēdienkarti. Respektīvi restorāna koncepts piedāvā degustāciju ēdienkarti, kura sastāv no 12 ēdieniem 5 pieskaņotiem dzērieniem. Visi produkti ir vietējie un tie, kuri ir pieejami konkrētajā gadalaikā. Mēs degustējām pavasara ēdienkarti. Porcijas ir nelielas, bet ļoti skaisti noformētas. Mūsu viesmīlis tekoši runāja angļu valodā, bija zinošs un foršs. Teica, ka mēs esam pirmie latvieši, kurus viņš satiek. Ēdienkarte sastāvēja no 4 starteriem, sešiem pamatēdieniem un 3 desertiem. Dzērieni bija ļoti dažādi – vīns, 3 veidu sake, džins, mammas uzlējums, rīsu vīns. Godīgi sakot, bijām diez gan jautrā prātā izejot no restorāna. Mīļie, šis bija tik gardi, tik skaisti... kaut kas pilnīgi citādāks! Šis garšu ceļojums mums izmaksāja 65 EUR par cilvēku.

Dodamies atpakaļ uz atelje – mums ar Mārci mūsu tērpi tomēr gatavi nav, bet Lindai visu skaisti iepako un atdod. Dodamies uz viesnīcu. Ejam uz numuriņu un priekšā kaut kas kustās, slēdzam telefonos gaismu – milzu krupis! Paejam uz priekšu un vēl viens krupis. Izrādās vakaros zāle pilna ar krupjiem. Kamēr atnācām uz istabiņu, kādus 10 redzējām. Sēžam tagad visi uz balkona un pārrunājam dienas notikumus. Valda tāds patīkams nogurums – no saules, svaiga gaisa, šīs un iepriekšējo dienu piedzīvojumiem. Rīt mums vēl pilna diena šajā skaistajā, saulainajā viesnīcā. Jāiet laicīgi gulēt, lai varam mosties agri.

!!! Oficiālas statistikas nav, bet no krītošiem kokosriekstiem katru gadu mirst vairāk cilvēku nekā no haizivju kodumiem.

[apkaartpasaulei]

12. DIENA Hoi An

Šodien bija saule! Jums jau liekas, ka mēs te saules vannās, bet mīļie, bija tiešām auksti! Labi, ka mēs paņēmām jakas! Šajā ceļojumā esam uzvilkuši vairāk bikses kā šortus un vairāk džemperus kā peldkostīmus! Es nesūdzos, šie laikapstākļi mums sniedza iespēju redzēt daudz vairāk kā cerējām!

Rīts iesākās vēsi un ar tādu asu vēju, bijām jau noraizējušies, bet ap 11:00 vējš pazuda un sāka spīdēt saule. Viļņi gan jūrā nerimās, tāpēc aizbraukt uz salas, vai makšķerēt mēs nevaram. Bijām tik priecīgi par sauli, ka pirmo laiku sutām tiešos saules staros – mieru, mieru... neviens nav apdedzis!

Pirmo dienas daļu pavadījām saulē – kas lasot, kas čalojot, peldoties, kas meklējot kādu vēl kleitu pašūt, bet vienlīdz labi atpūtāmies visi. Pulkstens sita 16:00 un mēs devāmies uz Hoi An – ir taču pirmā laikošana!

Ierodamies salonā – man tiek iedota kleita, Lindai bikses, bet Mārcim žakete. Linda pirmā – bikses ļoti labas, skaistas. Bišku pa platu, bet to solās ātri izlabot. Mārcim žakete arī ir ok, nedaudz saīsināšot, bet citādi ļoti smuki. Es uzvelku kleitu – tajā nav vispār nekādas līdzības ar kleitu, kuru pasūtīju. Ir šoks, nāk smiekli, ir arī nedaudz vilšanās, bet dominē sajūta ar tādu kā jautājuma zīmi – vai mani kāds āzē? Es pat nezinu ko teikt – nav ne lences, ne augša, ne svārki, ne jostas vietas – vienuvārdsakot nekā! Linda turpina ar kleitu – kabatas ir iešūtas praktiski padusēs, bet to arī solās izlabot. Lindu aizsūta izvēlēties pogas. Es uzvelku savas bikses – nopūšos, jo ir ok. Bikses pavisam nedaudz par platu, bet ir ok. Pārējais mums vēl nav gatavs un dodamies uz Vecmammas kafejnīcu – tā viņa saucās. Šī laikam bija mana favorīta vieta. Vjetnamieši neiespringst tajā kā izskatās ēdiens, vai tas visiem tiek atnests vienlaicīgi, vai uz galda ir pietiekami instrumenti, bet šeit šķiet bija padomāts par visu. Sēdējām zem liela Džekfrūta koka, kura zari nokarājās ar smagajiem augļiem (labi, varbūt tas bija nedaudz neomolīgi, jo Džekfrūts ir arbūza izmērā). Tieši mūsu vakariņu laikā Hoi An caurtekošajā kanālā sāk peldēt ar laternām izrotātas laivas un viss apkārt ir kļuvis maģisks. Vakariņas ir patiesi izcilas. Mums jau zvana šuvēji un saka, ka steidzami jādodās atpakaļ uz atelje, jo Mārča bikses un mana otrā kleita gaida piemērīšanu. Pa ceļam atrodam interesantu desertu vietu “Hoi An Croissant Taiyaki” – tā ir kārtainā mīkla starp kuru var iecept dažādus saldus un sāļus pildījumus. Kaut kas tik ļoti gards! Vispār staigājot pa Hoi An ik uz soļa jūtama Francijas kolonizācijas laiku ietekme.

Ierodamies atelje, šobrīd manas ekspektācijas ir ļoti zemas. Lindas kleitas kabatas jau ir izlabotas un viņa laimīgi virpinās pa pielaikošanas zāli. Mārčuks uzvelk bikses – ļoti labi, biku jāiešuj, bet citādi perfekti. Es uzvelku kleitu un atkal viss slikti :D Kleita ir briesmīga – ir jāskatās no ļoti liela attāluma, lai tā šķistu līdzīga tai, kuru pasūtīju :D Rokas par īsu, dekoltē p a augstu, josta pa šauru un cita auduma, virsējais slānis par maz...

Cik maksā šie pakalpojumi:

1. Bikses ( 1 audums +darbs) – 65 EUR

2. Kleita ( 1 audums + darbs) – 100 EUR

3. Kleita ( 2 audumi + darbs) – 145 EUR

4. Uzvalks ( audums, odere + darbs) – 150 – 700 EUR, viss atkarīgs no auduma

Galvenā atziņa no šīs avantūras – vajag izvēlēties modeļus no viņu katalogiem, kurus viņi saprot. Lai cik vienkāršs liktos modelis, nevajag! Būs slikti. Linda paņēma no viņu kataloga un ir tiešām ļoti skaista kleita, ko nevarētu teikt par manām ganu kleitām :D Izejam no atelje un dodamies mājās. Labi, ka šajā šūšanas pasākumā iesaistījāmies bez ekspektācijām, jo visi par piedzīvoto ļoti gardi izsmejamies.

Sākam runāt par mājām, ilgojamies. Rītdien sola laiku vēl siltāku, cerams, ka arī viļņi mitēsies, jo ļoti gribu makšķerēt. Rītdien mums ir paredzēta arī otrā piemērīšana – nu skatīsimies, kas nu būs... :D

!!! Interesanti, ka Vjetnama ir viena no jaunākajām populācijām Dienvidaustrumāzijā - aptuveni 50% iedzīvotāji ir jaunāki par 35 gadiem. Neskatoties uz jaunību šobrīd, Vjetnama piedzīvo vienu no straujākajiem novecošanas tempiem pasaulē – līdz 2050.gadam katrs ceturtais iedzīvotājs būs 60+ gadus vecs.

[apkaartpasaulei]

11. DIENA Da-Nang – Hoi An

Da Nang ir patiesi milzīga pilsēta, kura, kā izrādās, nekad neguļ! Pat trijos naktī bija dzirdams dūmojošais rolleru čalis ar skanošo ierakstu “Ban bao”. Pēc salīdzinoši mierīgāka vakara, no rīta mostamies ap 8:00 kā kurais un jūtamies izgulējušies. Ir viens ļoti populārs ēdiens Vjetnamā, kuru neesam vēl mēģinājuši un tās ir bagetes! Redzam tās bieži, bet kaut kā nev aram savienot ar Vjetnaiešu virtuvi. Šorīt ir pienācis tas rīts, kad beidzot mums tas jāizdara, jo brokastis viesnīcā nav iekļautas. Nenoliedzami bagetes ir Franču nospiedums Vjetnamas kultūrā. Franči ieviesa bagetes (tagad vjetnamiešu valodā sauktas par "banh mi") Vjetnamā franču koloniālā perioda laikā 19. gadsimta vidū, un 20. gadsimta sākumā tās kļuva par pamatēdienu. Tikai nieka 5 minūšu gājienā dodamies uz NHÀ VIỆT BÁNH MÌ &CAFFEE, Đà Nẵng, kas pēc nosaukuma jau pasaka, ka tā ir vieta Banh Mi provēšanai! Maizes ir gardas, sašutumu tajā, ka bekonu smalcina uz zemes, mūsos vairs neizraisa. Linda ar Mārci pieturās pie pārbaudītām vērtībām, turpinot dzert ierasto kafiju no rītiem, bet mēs ar Valēriju pilnīgi nododamies vjetnamiešu tradīcijām baudot sāļo kafiju (Ca Phe Muoi). Pareizāk sakot mēs dzeram vienu no viņu kafijas veidiem – kafiju ar iebiezināto pienu, sāļo vai olu kafiju. Pēdējā laikā tieši Ca Phe Muoi ir mūsu favorītu augšgalā – to pagatavo kafiju sajaucot ar kondensēto pienu un pievienojot 1/8 tējkarotes jūras sāls. Izklausās jocīgi, bet ir tiešām ļoti gardi. Tāda kā sāļās karameles kafija sanāk! Brokastojam un kaļam lielo plānu – esam braukuši, skrējuši, kāpuši, peldējuši, airējuši, cēlušies naktī, gulējuši autobusā, gulējuši kruīza kuģī... mēs esam izmantojuši pēdējās nedēļas augsto laiku uz visiem 100% un ir pienācis laiks atpūtai! Laikapstākļi solās uzlaboties sākot no rītdienas un mēs vēlamies izbaudīt arī Vjetnamas saules pusi. Atrodam viesnīcu un nolemjam doties kaulēties uz vietas. Izsaucam taksometru un par 19 EUR esam ceļā uz Hoi An.

Ierodamies Bliss Hoi An Beach Resort & Wellness viesnīcā un viņa patiešām ir burvīga. Viesnīcas administratore mums piekrīt izvest nelielā ekskursijā, lai apskatām piedāvātos numuriņus, paralēli cītīgi mūs skubinot izvēlēties “Indochine” tipa istabiņas, kas ir nedaudz dārgākas, bet ļoti skaistas. Nevienam nezināmā veidā Valērijs ir pamanījies atrast mistiskus kuponus, kuri piedāvā šo šiko viesnīcu norezervēt par cenu , kuru viensīcā uz vietas piedāvāt nevar neviens. Jārezervē internetā. Apskatām visu – tiešām skaisti ir visi numuriņi, bet negribam maksāt papildus teju 100 EUR par skaistāku vannu, nolemjam ņemt lētākos numuriņus, kas palikuši piedāvājumā (viens ar dārza, bet otrs ar okeāna skatu). Kad esam veikuši rezervācijas, dodamies iečekoties. Viesnīcas administrātore, tā pati kas mūs skubināja dārgākam numuram, atzīst, ka patiesībā mūsu rezervētie numuriņi nav pieejami un viņai mūs ir jālaiž iekšā krutajos numuros par to lēto rezervāciju cenu. Vai tu re kā viss iegriezās! Mēs samaksājām 385 EUR par 1 numuriņu uz 4 naktīm, bet saņēmām istabiņu par teju 500 EUR (ar Valērija mistisko atlaidi), kaut arī šādas istabiņas mums normālajiem (es, Linda un Mārcis) nav atrodamas zem 700 EUR. Atvainojiet par sīkumainību, bet saprotiet, ka sajūtas kā loterijā laimējuši :D

Īsumā – esam riktīgi krutā viesnīcā turpmākās 4 dienas. Šī viesnīca papildus piedāvā saunas apmeklējumus, jogu, bezmaksas transfērus uz un no pilsētas centra un vēl un vēl... Esam ļoti saviļņoti un priecīgi! Svinīgi nosvinām baseina bārā šo veiksmi, Valērijs paziņo, ka negrib redzēt cilvēkus un nolien istabā, kamēr mēs 3 dodamies uz Hoi An. Ar ko Hoi An ir pazīstama? Ar ātro apģērbu šūšanu! Esam ar Lindu atradušas vietas, kur kvalitatīvi un ātri var pašūt dažādus apģērbus. Kā izrādās beigās – tā ir viena un tā pati vieta! Tad nu mums noteikti jādodās tieši tur. Ak vai, cik Hoi An ir ārkārtīgi pilna tūristiem, tirgiem, satiksmes, skaņu... Šūšanas vieta saucās Yaly Couture un pavisam ātri to atrodam. Ļoti pieklājīgi, profesionāli un efektīvi mums tur sokās. Tur pavadām aptuveni 2 stundas un kopā esam pasūtījusi 3 kleitas, 2 bikses un uzvalku. Izejam visi nedaudz apstulbuši, bet priecīgi. Nevaram paši noticēt, ka viss bija tik viegli... Pats atelje ir ļoti liels, bet ārkārtīgi loģiski organizēts – audumi ir sašķiroti, katalogi ir izvietoti un labi pārskatāmi kā arī katram klientam ir tieši viens šuvējs, kurš individuāli asistē, noņem mērus un palīdz orientēties. Kopumā attiesme ir ļoti laipna un patīkama. Rīt mums visiem ir pirmā pielaikošana, skatīsimies kā būs!

Esam badā un dodamies ēst - var just, ka tūristu rajons, jo cenas ir dārgākas, bet paēdam ļoti gardi. Izejam cauri tirgus ieliņām, Nopērkam vēl citus niekus un pulkstens jau ir 18:30, kas nozīmē, ka mūsu transfērs uz viesnīcu drīz aties.

Ierodamies viesnīcā un taisnību sakot, neko vairāk arī nevēlamies darīt. Lielais pūlis mūs ir iztukšojis. Ar lielām cerībām rīt sagaidīt sauli, liekamies uz auss. Priekšā ir vēl plānoti piedzīvojumi, bet vēlamies arī vairāk vienkārši pabūt, palasīt, sauļoties un peldēties.

!!! Hoi An jau 15. – 19. gadsimtā bija viena no svarīgākajām ostas pilsētām Dienvidaustrumāzijā. Tā piesaistīja tirgotājus no Ķīnas, Japānas, Indijas un Eiropas. Tirgotāji bieži veda audumus un apģērbus, kas palīdzēja attīstīt vietējo tekstilrūpniecību un drēbniecību.

[apkaartpasaulei]

10. DIENA Phong Nha - Hue - Da Nang

Vakardienas vakariņās nolēmām, ka mums jādodās tālāk uz Hue. Hue mums skatāma ir tikai Imperatora pils, tāpēc palikt pa nakti tur negribam. No Hue uz Da Nang ir viens no skaistākajiem vilciena maršrutiem pasaulē, tāpēc nolemjam šos abus apskates objektus iekļaut vienā dienā. Skatāmies biļetes – opā, nav nopērkamas biļetes ne uz nakts autobusu, ne uz vilcienu. Ko darīt? Valērijs griežas pie viesmīļa ar jautājumu par skaistā vilciena biļetēm un, neticēsiet, 15 minūšu laikā biļetes bija mūsu telefonā! Aizejam uz viesnīcu – tā, a kā mēs tiksim līdz Hue, jo arī šeit biļetes nav! Mārcis ar Valēriju iet ielās un atkal – internetā neko dabūt nevarējām, bet uz ielas čaļi mums sazīmēja biļetes 10 minūšu laikā. Aši visi zem segām, jo jāceļās agri. 4:00 kā teikts pie mūsu viesnīcas durvīm pieripo guļošais autobuss. Pirmajos mirkļos tāds tā kā satraukums un miegs nevienā acī, bet pavisam drīz jau visi krācam. Jau atkal 4 stundu brauciens aiziet pārdesmit minūtēs un esam Hue labi pačučējuši. Dodamies uz foršu vietiņu prom no burzmas, lai pabrokastotu. Tā kā negribam ar lielajām somām visu dienu staigāt, nolemjam tās atstāt stacijā. Veseli 3 stacijas darbinieki mūs aizved uz plāniem metāla skapīšiem tur pat pie sliedēm, iedod slēdzenītes un saka, lai jūtamies absolūti droši! Par diviem skapīšiem kopā samaksājām 120 000 VND (4,31 EUR). Nu ko, kā būs tā būs! :D Esam diez gan pārsteigti par taksometru cenām šeit, jo par nevienu taksti nesamaksājam vairāk kā 40 000 VND (1,43 EUR). Dodamies uz Imperial City, jeb Imperatora pilsētu. Imperial City Hue ir vēsturiska cietoksnis un imperatora pilsēta. Tā bija Nguyễna dinastijas (1802–1945) valdnieku rezidence un Vjetnamas galvaspilsēta gandrīz 150 gadus.

Galvenās zonas:

• Aizliegtā Purpura pilsēta – imperatora un viņa ģimenes privātā zona.

• Imperatora pils – oficiālā valdnieka rezidence.

• Citadele – ārējais aizsargmūris ar vārtiem un torņiem.

Šī pilsēta ļoti smagi cieta Vjetnamas kara laikā, bet mūsdienās tiek atjaunota un iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā (kopš 1993. gada).

Paša imperatora pils ļoti skaista, bet kopumā esam mazliet vīlušies par to cik ļoti maz saglabājušies ir eksponāti un cik neliela daļa šīs pilsētas ir atjaunota. Šķiet, kara laikā viss tika pamatīgi izlaupīts. Visur tika teikts, ka šis objekts no mums prasīs 4 stundas, bet mums reāli tas aizņēma aptuveni 2 stundas un mēs galīgi nesteidzāmies. Pēc Imperial City aizejam uz milzu Hue tirgu, absolūti nošokējamies par tā izmēru un nolemjam doties uz Bánh Gánh Restaurant pusdienās. Ļoti gardi! Nu ir laiks vilcienam. Skaidrības par to kur jāiet īsti nav. Nav arī pilna pārliecība, ka tās biļetes, kuras mūsu telefonos ir ok. Dodamies atpakaļ uz staciju un es eju uzreiz pa taisno uz skapīšiem – izrādās tā darīt nevar, jo man nemanot skrien tante pakaļ un visi kliedz, bet es esmu savā tempā un ar mērķi. Kad visi nonākam līdz skapītim, atnāk viena no galvenajām un pasaka, ka šitie var te nākt, jo viņiem somas te stāv. Visi uzreiz smaida un mūs priecīgi sveicina. Ok... interesanti :D Prasam kurš vilciens, visi māj ar galvu un smaidīgi saka Yes yes. Ok, laiks vēl ir. Skatāmies, ka arī citi tiek laisti uz perona un pavisam drīz sāk kāpt stāvošajā vagonā – norādes pilnīgi nekādas. Tante māj ar roku, lai mēs arī lecam iekšā. Nu ko, lai iet! Iekāpjam vagonā, baigi feins! Vilciens ir pustukšs. Iekšā arī atrodas vilciena restorāns, spēlē nenormāli skaļa mūzika. Ir pieklājīgas tualetes un laipna apkalpe. Vilciena brauciens aptuveni 4 stundas. Viena biļete izmaksāja 280 000 VND. Aptuveni pusceļā vilciens apstājās un mums tiek dotas 10 minūtes brīvsolī. Īsti nesaprotam kas mums būtu jādara uz perona, jo nekā apkārt vienkārši nav. Uzmanību piesaista vīrs uz motorollera, kurš brauc ar skaļruņiem “Ban Bao”. Tas vēl būtu nieks, bet viņam aizmugurē ir uzmontēta krāsniņa ar katliņu. Jā, mums to vakag! Ejam pie viņa un paceļot katliņa vāku uz mums skatās skaisti, akurāti balti mīklas maisiņi. Gabalā 15 000 VND( 0.50 EUR), jāņem! Ak, cik tas nu gan bija gardi! Mīkla tik mīksta un garda, bet tajā iekšā dīksti, maza oliņa un gaļa. Kaut kas fantastiski garšīgs! Esam mazliet dusmīgi, ka neesam šīs gardās maizītes ēduši jau iepriekš!

Lecam vilcienā. Tā kā skati skaisti ir tad vienā pusē, tad otrā, konstanti migrējam pa vilcienu. Un beidzot skaistākā daļa – attaisam vilciena logu un baudām skatus. Vilciens iet pa klints malu un liekās, ka kritums ir tieši pie ārējās vilciena sliedes. Jau atkal kaut kāds ekstrēms... Līkumu līkumos dodamies uz priekšu un redzam, ka pretim nāk cits vilciens – mūsējo apstādina un saka, ka turpināsim ceļu, kad būs droši. Ok... cerams, ka tas ir normāli! Nav pamata stresam, pēc 10 minūtēm, kad pretimnākošais vilciens ir aizgājis, mēs turpinam ceļu. Ceļš ir tiešām ļoti skaists, taisām visādus video un bildes līdz mirklim, kad smaidīgā tante pieskrien un Vjetnamiešu valodā šausminās par to ko mēs darām, ka tā nedrīkst. :D Kad palikušas pēdējās 30 brauciena minūtes, laipnā vilciena tante izstaigā vagonu un savāc mūsu mantas un saliek visas skaisti čupiņā - tagad saucam viņu par vilciena mammu un Mārcis kāpjot ārā ae viņu nofotogrāfējas.

Ierodamies Da Nang. Pilsēta pulsē. Ļoti moderna, skaista. Paliekam skaistā viesnīcā pilsētas centrā. Viss, vairs mēs nekur neieisim un šodien agri liksimies uz auss.

!!! Vjetnamā publiska mīlestības izrādīšana (PDA – Public Display of Affection) tiek uztverta atšķirīgi nekā Rietumu valstīs. Lai gan lielākās pilsētās, piemēram, Hanojā un Hošiminā, jaunā paaudze kļūst atvērtāka pret romantisku tuvību publiskā vidē, tradicionālās vērtības joprojām ir spēcīgas, un pārāk izteiktas mīlestības izpausmes tiek uzskatītas par nepiemērotām. Respektīvi – glāsti, skūpsti un apskāvieni publiskās vietās ir aizliegti.

[apkaartpasaulei]

9. DIENA Phong Nha

Pamostos no spigtas gaismas acīs, atvērtiem maniem mazās “istabiņas” aizkariem un tādu ausīs džinkstoņu ‘PONG’ŅĀĀĀ, PONG’ŅĀĀĀ, PONG’ŅĀĀĀ’... saprotu, ka neko nesaprotu – skatos svešajam vīrietim acīs, bet neredzu ne Valēriju, ne Lindu, ne Mārci. Laikam esam atbraukuši, bet nevar būt, ir tikai 3:00... jābrauc vēl vairāk kā stundu! Vai nu viņš redz, ka nāku pie sajēgas, vai saprot, ka jāiet tālāk, turpina to pašu ejot pie Valērija un tālāk pie Lindas. Tik tiešām esam klāt! Absolūti samiegojušies un nesaprašanā klemberējam no autobusa. Speciāli bijām norezervējuši pavisam blakus (200 m attālumā) viesnīcu, lai varētu turpināt gulēt. Sākam iet uz viesnīcu un sajūta siriāla – apkārt vēl ir tumšs, bet pilsēta pilna ar bruņurupučiem, kur visi pa labi un pa kreisi meklē sev mājas. Tie bruņurupuči arī esam mēs – ceļotāji ar lielajām somām, saņurcītajām drēbēm un samiegojušos seju. Pat nezināju, ka tā ir tik populāra lieta, šādi pārvietoties. Godīgi sakot esmu ļoti patīkami pārsteigta – nobraucām aptuveni 400 km, kādas 8 stundas, jo jābrauc cauri daudz ciematiem. Pēc sajūtām tas bija viens mirklis. Ja neskaita to ārkārtīgi briesmīgo, šausmīgo WC pieturu brauciena vidū, viss bija ideāli! Bija ļoti ērti, klusi, tumši un laba ventilācija. Šādi ceļot ir ne tikai ārkārtīgi efektīvi laika ziņā, tas arī ir ļoti lēti – šis ceļš mums izmaksāja aptuveni 17 EUR no cilvēka. Nepilnu 10 minūšu laikā jau bijām savā viesnīcā – Discovery lodge. Iepriekš vienojāmies, ka viņi mūs naktī ielaidīs par atsevišķu samaksu un iedos papildus vēl brokastis. Kopā mums palikšana šeit 1.5 naktis izmaksā 550 000 VND ( 19.70 EUR).

Noskalojam autobusu un ejam gulēt. Tiekamies 9:00 uz brokastīm un secinām, ka visi jūtamies diez gan žirgti un apmierināti. Nododam recepcijā drēbes uz tīrīšanu. Tas visur viesnīcās maksā aptuveni vienādi 40 000 VND/kg (1,44 EUR). Kamēr Valērijs strādā, mēs visi trīs ejam pētīt apkārtni un kalt plānus. Izņemam naudu, atrodam tirgu. Izskatās diez gan tūristisks, bet tad mēs ar Lindu pamanām, ka tur ir tāds kā tunelis - pavisam šaurs un saprotam, ka mums ir jānirst dziļāk! Un bija tā vērts – tur sākās vietējais tirgus! Diez gan veiksmīgs tirgus gājiens – nopērku man un Valērijam bikses, kā arī Linda nopērk jaku. Jūtamies dikti laimīgi, jo ārā ir reāli auksts! Kopā tirgū atstājam 23 EUR. Valērijam bikses der ideāli! Dodamies, nu jau visi uz kafejnīcu, kuru esam noskatījuši - Phong Nha Coffee Station. Ir pienācis tas mirklis – mums ir jāmēģina Vjetnamiešu kafija ar olu! Vjetnamiešiem garšo viņu kafija salda, visbiežāk auksta un saldina to ar iebiezināto pienu. Kafija ar olu ir viens no Vjetnamas stila kafijas veidiem un tas vietējā valodā saucās Cà phê trứng. Kafija sastāv no Robusta kafijas pupiņām, 2 olas dzeltenumiem, cukura un kondensētā piena. Godīgi sakot, garšoja par ļoti labi! Nesaprotu, no kā mēs baidījāmies un kāpēc vilkām garumā... Ja man būtu jāsalīdzina, es teiktu kafija, kurai virsū ir uzkrāmēts gogelmogelis, nu tāds, kā bērnībā!

Tālāk ejam uz ostu, lai piedzīvotu to, pēc kā mēs šeit, uz šo pilsētiņu ieradāmies – Phong Nha ala. Tā ir viena no iespaidīgākajām alām Vjetnamā un atrodas Phong Nha-Ke Bang nacionālajā parkā, kas ir UNESCO Pasaules mantojuma vieta. Tā ir slavena ar saviem apbrīnojamajiem stalaktītiem, stalagmītiem un zemūdens upēm. Pazemes upde ir aptuveni 13 km gara, kas ir viena no garākajām zināmajām pasaulē. Dodamies iegādāties biļetes. Lai nokļūtu alā, vispirms jānoīrē laiva, kura pa Son upi aizved uz alas ieeju. 550 000 VND maksā laiva, kurā vieta ir 12 cilvēkiem. Vienalga cik cilvēku esiet, laiva maksā tik cik maksā. Nolemjam, ka paši uztaisīsim grupu un tur pat , uz vietas, mums izdodas noorganizēt grupu ar 10 cilvēkiem – nebūs jādala 550k uz 4, bet nu jau uz 10! Papildus, ieeja alā maksā 150k VND. Dodamies ceļā. Tiklīdz iebraucam alā, laivas motors tiek izslēgts, laivai tiek noņemts jumts un abi mūsu laivas vadītāji sāk airēt laivu ar vien dziļāk un dziļāk alā. Alas sienas un griesti ir klāti ar elpu aizraujošiem stalaktītiem un stalagmītiem, kas veido interesantas formas – apaļas, spicas, gludas, porainas...

Apkārt ir absolūts klusums un ir dzirdama tikai ūdens pilēšana un laivas klusā airēšana. Cilvēki praktiski nesarunājas, visi ir absolūti pārņemti ar apkārt vērojamajiem skatiem. Man, protams, paliek jau neomolīgi un mani grupas biedri jūtās absolūti laimīgi pajokot par zemestrīcēm kamēr atrodamies teju kilometru iekšā alā un virs mums karājas milzu kaļķakmens lāstakas. Beidzot griežamies riņķī un uzsākam ceļu tuvāk alas mutei. Mēs tiekam izlaisti tādā kā pludmalē alas iekšienē no kuras varam turpināt alas pētīšanu kājām. Jūtamies ļoti mazi, es pat teiktu niecīgi uz alas varenuma fona. Kas pārsteidzoši, ka alā ir salīdzinoši silts un nav mitrs, kā to varētu sagaidīt. Cenšamies fotogrāfēt, bet bildes ir miglainas un absolūti neattēlo alas reālo izskatu. Dodamies atpakaļ uz laivu, kura nu jau ir alas ārpusē. Es esmu absolūti laimīga un ieelpoju ar pilnu plaušo zinot, ka man virs galvas beidzot vairs nav simtiem tonnu smags kaļķakmens...

Vēl viena atrakcija ar kuru populārs ir šis reģions, papildus UNESCO pasaules mantojuma vietai, ir pīļu ferma. Skatamies pulkstenī - mēs taču visu varam, lai iet! Dodamies uz pīļu fermu... šeit nu gan, mīļie, viss bija tik jocīgi, ka es laikam nemācēšu izstāstīt tā, lai nešķistu, ka mēs esam galīgi jocīgi palikuši. Pavisam īsumā – šeit dzīvo ģimene, kurai ir kādas 400 pīles. Tūristi brauc un baro pīles un ēd namamātes gatavotās pankūkas. Tas arī būs viss ko varu par šo vietu pateikt.

Vakaru noslēdzām ar gardu maltīti un svaigiem augļiem – mango, kokosriekstiem un maizes augli, jeb džekfrūtu. Esam izkaluši plānu rītdienai, kurš sāksies jau pavisam drīz- 3:40 šonakt, bet par to rīt! Tagad jāiet gulēt, jo pulkstenis rāda jau 23:00

!!! Phong Nha ala tika izmantota kā patvērums un munīcijas noliktava Vjetnamas kara laikā. Vietējie stāsta, ka alas dziļajos tuneļos un plašajās zālēs slēpās gan Vjetkongas karavīri, gan iedzīvotāji, kuri tur atrada drošību no amerikāņu bumbvedējiem. Amerikas spēki zināja par šo vietu un mēģināja to bombardēt, taču pateicoties alas dziļumam un sarežģītajai struktūrai, bumbas nespēja iznīcināt slepenos tuneļus.

[apkaartpasaulei]

8. DIENA Tam Coc – Phong Nha

Absolūti neticama un aizraujoša diena, bet vēl pārsteidzošāks tās noslēgums!

Cēlāmies agri, jo vēlējāmies doties kādā ļoti pieprasītā tūristu atrakcijā – laivu braucienā pa Tom Coc centrā atrodošos upi. Tā kā šis bija tikai viens no daudzajiem apskates objektiem, nolēmām īrēt motorollerus. Laiks mūs šodien nelutina un esam saģērbušies silti – kādi 18..19 grādi tikai. Dodamies uz laivu piestātni – tur izrādās, ka var iegādāties biļetes tikai paplašinātajai ekskursiju tūrei. Ne pirmo reizi mūs izbrīna tūrisma objektos atrodošos servisu sniegšanas stratēģiskais izkārtojums. Biļetes iegādājamies cituviet, tad mūs ar ekskursiju mašīnītēm aizved uz aktivitātes sākumu. Mums tiek iedalītas divas smaidīgas vjetnamietes, no kurām viena pārsteidoši ok runā angliski. Šim reģionam ir raksturīgs, kas ļoti īpašs – laiva tiek vadīta kājām! Jap, ar kājām – rokas airiem tik pat kā nepieskarās! Vērojot laivu vadītājus, lielākoties, kādi 85% gadījumu tās ir sievietes. Papildus interesantajam airēšanas veidam, dabas skati, kas paverās apkārt ir galvu reibinoši – lielās klintis, rīsu lauki, putni, pie klintīm pielipušās kazas un pa upi izbraucām cauri 3 alām. Kad esam pabeiguši laivu tūri, vienisprātis saprotam, ka esam noilgojušies pēc kārtīga deserta. Varbūt neesam vēl atraduši īsto, bet šeit nav desertu – ir pasakaini gardi augļi un augļu kokteiļi, bet mēs gribam kārtīgu kūku! :D

Izdodas atrast ļoti eiropejisku vietiņu un apēdam katrs kā minimums vienu kūku (es apēdu divas) un dabūnu arī ilgi kāroto kapučino (arī izdzeru divus)...

Pilni cukura un kofeīna dodamies uz Mua Cave. Šiet laikam visskaistāk būtu doties maijā, kad ir saziedējušas ūdensrozes. Milzu lauki ir nopludināti un tajos mākslinieciski sastādītas ūdensrozes visdažādākajās krāsās. Bet ūdensrozes te nav vienīgais, pati galvenā atrakcija ir 500 akmens pakāpienu augstumā atrodošie skatu punkti. Pūšam un elšam, bet nebeidzam priecāties, ka ārā nav +30, kas šo kāpšanu padarītu neizturamu. Skati patiesi ir fantastiski – redzama visa provinse, rīsu lauki, milzu klintis. Cik interesanti, ka šo klinšu augšas nav līdzenas un gludas, bet visas ir kā tādām milzu adatām noklātas. Esam tur augšā diez gan ilgi un mēģinam ar acu plakstiņiem iemūžināt visu, jo šie ir skati, kurus noteikti gribētos turēt savā atmiņu kladītē!

Nonākuši lejā tā vietā, lai justos noguruši, jūtamies uzlādēti! Ko daram tālāk? Es gribu uz SPA, bet Linda atrod templi. Saliekam galvas kopā – mēs taču varam visu! Dodamies uz Bai Ding Pagona templi. Stāsts tas pats – punktā A noliec rolleri, punktā B nopērc biļeti, punktā C noskanē biļeti, D gaidi speciālo transportu, kurš aizved līdz E, no E ved transports uz F un no F atkal cits un tā līdz Z :D Papildus katrā no šiem punktiem Tev ir asistents – uzskatām, ka tas arī ir iemesls tik zemam bezdarba līmeņa rādītājam. Ir cilvēks, kurš stāv un tikai atvadās, ir cilvēks, kurš palīdz nopirkt biļeti, papildus ir cilvēks, kurš palīdz noskanēt biļeti pie ieejas, kaut arī ir automātiskie aparāti. Visos iepriekšminētajos puntos papildus ir cilvēks, kurš pārbauda atkārtoti biļeti (kaut arī slēgta teritorija un numurēta aproce uz rokas, vienalga jāparāda arī biļete)... nu kaut kā tā. Templis ir pasakains! Šis tempļa komplekss ir viens no lielākajiem un iespaidīgākajiem budistu tempļu kompleksiem Vjetnamā. Budas statuja, kura atrodas šajā templī ir viena no lielākajām Dienvidaustrumāzijā. Ejot pa templi katrs ausī ieliekam austiņu un ChatGPT fotogrāfējam statujas un uzrakstus un lūdzam pastāstīt par tiem. Tā arī izstaigājam templi ar ļoti interesantiem stāstiem un atziņām. Vienā no tempļa lielākajām zālēm atrodas mizlu zvans, kurš tiek izmantots lūgšanu un meditācijas laikā. Uz šī zvana ir uzraksts, šeit tulkojums:

"Dzirdot zvanu, bēdas izgaist kā mākoņi.

Mana sirds ir mierīga, un uz lūpām parādās smaids.

Es sekoju zvana skaņai atpakaļ pie apzinātības,

kur gudrības ziedi zied spoži.

Lai šī zvana skaņa atbalsojas visā Dharmas pasaulē,

nesot gaismu visām būtnēm tumsā,

vedot tās pāri dzimšanas un nāves ciklam,

modinot viņu prātus uz apgaismību.

Om Mani Padme Hum."

Jūtamies absolūti pārsteigti un gandarīti, ka esam šeit nokļuvuši un pilni emociju dodamies uz SPA. Ceļš ir garš un auksts. Kaut arī esam sapaunojušies uz rolleriem sašļūcam tuvāk viens otram. Satiksme brīžam ir izaicinoša, bet mums izdodas. Es biju sazinājusies ar SPA un norezervējusi mums visiem masāžu uz 6:00 vakarā. Ierodoties SPA esam diez gan nosaluši, tāpēc priecājamies, ka mums uzreiz priekšā tiek nolikta tēja un karsts ūdens kājām. Manu jautājumu, vai vienlaikus varēs mums visiem uztaisīt masāžu, viņi laikam pārprata, jo salika mums visiem masāžas galdus kopā un pēcāk paprasīja, vai arī dušā mēs visi četri kopā iesim :D

Šī nebija šāda tāda 5 EUR masāža tirgū, bet gan skaistā koptā salonā upes krastā ar tēju un uzkodām. Katram šāda pilnā ķermeņa masāža 60 minūtes izmaksāja 320 000 VND (11.48 EUR), jap šodien mēs sev neko neatsakām! Eju uz masāžu bez ekspektācijām, bet ir tik super! Masāža bija fantastiska – ļoti pārdomāts, patīkams, tīrs un skaists pakalpojums! Iznākam visi ar 5 centrimetri virs zemes sajūtām. Dodamies uz mūsu viesnīciņu, lai paņemtu mantas. Ļoti laipnie īpašnieki nebeidz smaidīt un priecāties par mums. Ok, sagaidot mīļi, bet nu jau mazliet jocīgi... izrādās abi kaut ko patiesi pīpē un piedāvā arī mums! Pamatīgi smejamies – tā garā pīpe pēkšņi ļoti daudz ko izskaidro... Izsaucam taksti un dodamies uz autobusu piestātni – pie piestātes pavisam ātri apēdam katrs pa zupai un autobuss ir klāt. Jā, mēs sēžamies autobusā 21:00. Nekad neviens no mums nav braucis ar nakts autobusu un ekspektācijas ir dažādas. Esmu salikusi pidžammu, visus līdzekļus. Iztēlojusies baltu gultiņu ar spilventiņu uz regulējamo gultas atzveltnīti – TĀ NAV!!! :D :D :D Divguļamās gultas ir izkārtotas 3 rindās – pie viena loga, otra loga un vidū. NAV LABIERĪCĪBAS – tas ir mans lielākais šoks. Nav pat vietas, kur nolikt somu! Respektīvi – ļoti daudz kā nav. Bet nekas, mēs ātri savācamies, iekārtojamies kā nu varam un esam pilni pozitīvisma, lai baudītu cik nu var baudīt šo piedzīvojumu. Jābrauc 8h. Gribētos ticēt, ka pēc tik ļoti pilnas dienas miegs būs stiprāks par mūsu pārsteigumu. Nu ko, mēģināšu kaut kur iebāzt datoru un pagulēt savā šaurajā gultiņā. No visa, ko es biju iztēlojusies ir tikai aizkari! :D

!!! Vjetnamā ir vairāk nekā 50 miljoni motociklu, kas nozīmē, ka gandrīz katram pieaugušajam ir savs divritenis ar motoru! Valsts ir pasaulē viena no līderēm motociklu blīvuma ziņā, un tie ir galvenais pārvietošanās līdzeklis gan lielpilsētās, gan laukos. Hanojā un Hošiminā satiksmē dominē skūteri, un bieži var redzēt cilvēkus, kas uz motocikla ved veselas ģimenes, dzīvniekus vai pat ledusskapjus!

[apkaartpasaulei]

7. DIENA Cat Ba -> Tam Coc

MITRUMS IR BEIDZIES! Šodien pamodāmies savā kruīza kuģī un beidzot varēja ieelpot un likās, ka viss sāk žūt. Tā slapjā sajūta uzreiz šķiet tik netīra... bet nu tas ir beidzies un atgriezies ir normāls gaisa mitrums. Līdz ar šo mitruma pazušanu ir pazudusi arī migla uz ūdens un visu redzam ar pavisam citu, daudz spilgtāku skatu. Brokastojam ļoti ātri, jo jau 8:00 mūs izlaiž uz lielākās no Cat Ba salām, lai dotos velosipēdu tūrē uz vietējo ciematiņu. Tur tūristi ir ļoti cienīti, jo pateicoties tūristiem tiek uzlabota infrastruktūra un bērniem ir iespējas apmeklēt skolu. Gids mūs ieved vietējā kafejnīciņā un stāsta par Vjetnamas veselības, skaistuma un spēka noslēpumu – dažādiem kandžas uzlējumiem. Viens no uzlējumiem ir uz medus, otrs uz ziediem, bet trešajā kandžas burkā atrodas čūska. Linda ar Valēriju bija drosmīgākie un dzēra ziedus. Otro kandžas uzlējumu nolēmu arī es pamēģināt, bet Mārcis atturējās – tas bija čūskas uzlējums! Uzreiz veselība kļuva labāka un kaut kā solis arī daudz žirktāks! Liekas, ka pat ceļš atpakaļ uz kuģi pagāja daudz ātrāk – Mārcis pat nokrita no riteņa :D Atgriežoties uz kuģa, aši savācam mantas un ejam baudīt nu jau bez miglas skatu. Tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms... Esam bezgala laimīgi un pateicīgi. Kuģī jau atkal mūs piebaro un esam ostā.

Daudz populārāks kruīzs ir Halonas līcī, bet mēs nolēmām doties uz Lan Ha līci, jo tas ir tūristu vēl tik ļoti nepiepildīts un parunājot ar gidu tas apstiprinājās. Halonas līcī ir aptuveni 10 reižu vairāk tūristu kā Lan Ha līcī.

Pateicamies Minh, mūsu tūres vadītājam un pēc 15 minūtēm jau esam autobusā, lai nodos uz Ninh Binh. Ceļš ir garš un nogurdinošs, toties ir redzamas Vjetnamas ikdienas ainiņas – daudz vairāk miskaste uz ielām, bet joprojām uzskatu, ka samērā tīra ir Valsts, no tā ko esam redzējuši mēs. Esam noīrējuši Tam Coc Minh Hung Homestay naktsmājas par nepilniem 20 EUR. Šīs naktsmājas atrodas pilsētas nomalē – apkārt mums ir rīsu lauki un nedaudz tālāk klinšu nogruvumi. Eh, šie skarbie skaistie skati. Ar kājām aptuveni 15 minūtēs aizejam uz pilsētiņu un saprotam, ka esam nonākuši citādā Vjetnamā – šeit jūrasveltes nav uz katra stūra! Šeit uz katra stūra ir pīles! Atrodam, pēc TripAdvisor ieteikuma labāko pīļu vietu un mīļie, kas tā bija par vietu!!! Prasam viesmīlei, vai pīles porcija domāta vienam cilvēkam, vai labāk ņemt vienu uz diviem. Viņa saka, ka jāņem katram... tā bija kļūda! Sagriež pusi pīles - tā ir viena porcija!!! Pīle bija dievīga! Mēs noteikti atbrauksim mājup lielāki kā aizbraucām... Nolemjam, ka nav variantu, jāiet uz mājām ir kājām un tā arī mēs darām. Ir jau tumsa, bet mūsu naktsmītnes skaisti spīd rīsu lauku pļavā.

Sēžamies kalt plānus nākamajai dienai, gribētos teikt, ka mums tas izdodas diez gan labi. Esam nolēmuši, ka izmantosim mākoņainās dienas, lai aktīvi baudītu dažādas atrakcijas un ekskursijas un centīsimies apbalvot sevi ar laisku atpūtu pie jūras, kad laikapstākļi noskaidrosies.

Rītdien atkal pilna diena notikumu un piedzīvojumu, tāpēc liekamies uz auss. Pulkstens mums rāda nedaudz pāri 22:00, arlabunakti!

!!! Vjetnama ir sociālistiska republika, kuru pārvalda Vjetnamas Komunistiskā partija (CPV), kas ir vienīgā likumīgā politiskā partija valstī. Vjetnama darbojas vienpartijas sistēmā, kas nozīmē, ka opozīcijas partijas nav atļautas

[apkaartpasaulei]

6. DIENA Cat Ba kruīzs

Pamostamies un apkārt tāds mitrums! Logi ir pilnīgi nosvīduši, grīda visur slapja. Liekās, ka visas drēbes, somas, apavi ir slapji. Drēbes, kuras vakardien izmazgājām, šķiet nav mainījušas savu konsistenci! Pēdējās dienas šajā reģionā ir traks mitrums, virs 90%. kas ir anomālija. Ārā skats ir fantastisks, bet vērojama arī migla. Neko darīt, gaisa temperatūra ir ok un mēs negaužamies. Ieturam pieticīgas brokastis un ejam ielās. Dodamies uz akmens taku. Tā kā īsti nesaprotam, vai iekļaujamies laikā, aši nostopējam vietējo, kas aizved mūs līdz takas sākumam. Uh un ah... viss tik skaisti! Lieli, skaisti, vareni akmens izaugumi iznirst no ūdens visdažādākajās formās. Cik neierasti un vareni! Liekās, ka kāds no kosmosa tos būtu nometis. Gribās fotogrāfēt visu, bet neviena fotogrāfija nenotver to skaistumu, ko mūsu acis! Izgājuši taku nolemjam doties uz viesnīcu kājām. Pa ceļam nobaudām dievīgus augļu kokteiļus, nošausmināmies par čaļiem, kuri ved lielos gāzes balonus klēpī braucot ar rolleriem un sestdienas laikam ir kāzu dienas – redzējām veselas 3 kāzas! Kāzās lielākā daļa cilvēku ģērbjas sarkanā – tā šeit ir svētku krāsa. Līgavas nolēmušas iet moderno eiropas stila taciņu uzvelkot kuplas baltas kāzu kleitas.

Viensīcas numuriņā sakārtojam mantas un dodamies uz ostu – aptuveni 10 minūšu gājienā no mums. Ostā, protams, paliels haosiņš, bet mums izdodas ātri atrast savu gidu. Ļoti jauks puisis...vīrietis?... visi šeit izskatās tik jauni... Beidzot kāds runā ļoti labā angļu valodā. Jau pēc pavisam neilga laika sakāpjam laivā un tiekam nogādāti uz savu kruīza kuģi. Kuģis ir salīdzinoši neliels, esam vien 17 ekskursijas locekļi. Tas mums izmaksā aptuveni 105 EUR no personas. Mēs arī nakšņosim uz šī kuģa. Mūsu numuriņi atrodas 1 stāvā, bet ir diez gan plaši un iekļauj dušu. Pavisam drīz arī uzsākam peldēt un tiekam aicināti uz pusdienām. Šķiet, ka viens no lielākajiem uzsvariem šajā kruīzā tiks likts tieši uz ēdienu, jo gan pusdienās, gan arī vēlāk vakariņās mums tiek nests ārkārtīgi liels kvantums ar ēdienu. Ēdiens ir ļoti gards, tas iekļauj tīģergarneles, kalmārus, austeres, liellopu, vistu, augļus un dārzeņus visdažādākajās formās. Lielāko daļu laika pavadām uz augšējās terases pūšot un elšot par apkārtējo skaistumu. Pa ceļam uz mūsu piestātni, apstājamies uz izbaucienu ar kajakiem. Jūtamies ļoti niecīgi blakus milzu klintīm. Atkal – ja to varētu iemūžināt, ja vien to varētu kaut kā nodot... Gar krasta līniju ūdens seklumā izlikti neskaitāmi daudz plastmasas grozu – uzrunājam viertējos strādniekus, kas šos grozus tīra, izrādās ķer gliemenes. Papildus savai peldošajai darbavietai vienuviet notiek austeru audzēšana. Ar kuģi pabraucam garām arī zvejniekciemam vistiešākajā nozīmē – ciemats, kurš atrodas uz ūdens, dažādiem putuplasta un plastmasas baloniem. Tajā reāli dzīvo cilvēki un viņiem pat ir mājdzīvnieki – suņi.

Āra temperatūra ir salīdzinoši zema un laiku pavadām savās siltākajās drēbēs. Pirms vakariņām visi tiekam aicināti uz augšējās terases, lai mācītos kā gatavot Vjetnamiešu pavasara rullīšus. Mīļie, negribas jau lielīties, bet mums sanāca tik labi! Apsolām visiem, mēs iemācīsim arī jums!

Un tagad, manuprāt, pati aizraujošākā daļa. Dodamies ķert kalmārus! Gids mūs sagatavo sliktākajam – kalmāri ir ļoti gudri, ir ļoti jāpaveicās, lai tos noķertu. Kalmāri tiek ķerti ar makšķeri, kurai nekas nav uzlikts uz āķa, tikai māneklītis. Kalmāri ir zinkārīgi un iet uz gaismu, tāpēc uz ūdens virsmas tiek spīdināta lampa. Lai tie būtu ieinteresēti patstāvīgi, katras 5 minūtes lampai tiek uzlikts virsū sarkanais filtrs. Makšķere, līdzīgi kā bļitkojot, ir visu laiku jākustina. Pirmais pie makšķeres ķerās Valērijs. Un te Tavu pārsteigumu un veiksmi – nepilnu 5 minūšu laikā viņš izvelk pirmo kalmāru! Gids ir absolūtā šokā! Šī aktivitāte ieņēma pavisam citādu noskaņojumu un azarts nu mums visiem ir dubultojies! Arī man izdevās noķert kalmāru un Mārcis dusmojās, ka mana sajūsma būs aizbiedējusi visus pārējos kalmārus. Sēžam, tie patiesi palikuši mazāk. Bet mēs esam pacietīgi. Pēc nu jau ilgāka laika Linda izvelk savu kalmāru - satraukums ir burtiski taustāms. Iesaistās pilnīgi visi, bet viņas kalmārs ir īpaši ņiprs, jo sāk šaudīties ar tinti un nošļaksta mūsu kalmārus. Kad Lindai sakām, ka viņai jātiek galā ar savu kalmāru un jānomaina viņiem ūdens, viņa atsakās. Sēžam vēl kādu laiku, bet kājas ir nejūtīgas un rīt agri jāceļās. Ļoti negribīgi nolemjam, ka jāiet gulēt. Nebūtu Valērijs, domāju, ka līdz rītam tur sēdētu. Kamēr makšķerējām, redzējām arī citus mošķus – dažādas zivtiņas, garneli, kaut ko kam nezinu nosaukumu.

Mūsu kuģis ir notāvojies kaut kur starp klintīm un apkārt dzirdama tikai tā motora skaņa, nekas cits. Neredzam nevienu pilsētas gaismu tikai dažus kuģus kas mums ir blakām. Ņemot vērā, ka apkārt ir klintis, ūdens ir ļoti mierīgs un vējam te nav, kur ieskrieties. Rīt mums gaidāma tik pat interesanta diena. Šodien vairāk kā citas dienas iespaidi ir ļoti nogurdinājuši un rakstot jūtu, kā plakstiņi paliek smagāki un smagāki... Arlabunakti!

!!! Kalmāram ir 3 sirdis. Divas no sirdīm atrodas kalmāra brohos, kur tiek pumpēts skābeklis.

[apkaartpasaulei]

5. DIENA Pho Quoc  Hai Phong  Cat Ba

Beidzot rīts, kad varam gulēt cik ilgi vēlamies... nu mēs bijām augšā 8:00 :D Ah, šīs gardās, gardās brokastis – zupas, augļi, zaļumi, omletes... kaut kas dievīgs. Ļoti viegli pieņēmām arī Vjetnamiešu kafiju – pietiek ar pavisam nedaudz, lai pilnībā justos atmodies! Es vienīgā, laikam pilnībā atdodos Vjetnamiešu kafijas baudīšanas stilam – tas ir kafija ar nevārītu iebiezināto pienu :D Tā kā mums nebija daudz laika, lai laiskotos, momentā devāmies uz viesnīcas pludmali. Gar krastu sāniski skraida mazi krabīši un ūdens kā piens. Peldam dziļāj – jopcik, kož... a varbūt tikai izliekas... nu nē kož! Jums arī kož? Izrādās visiem kož – ik pa laikam tāds kā tāds mazs dzēliens.. te kājā, ne rokā, vēderā, dibenā... nu pietiek, tinamies prom... Apsēžamies visi savos guļamkrēslos – jāsāk skaidrot, kas tur tā kož! Pēc pavisam nelielas izmeklēšanas atklājās, ka tās ir jūras blusas (Linda saka, ka saukšot par planktoniem, jo viņa neies ūdenī, kurā ir blusas...), bet pārējie sauc lietas īstajos vārdos – jūra ir pilna ar blusām! Pienāk 11:00 un ejam gatavoties check out. Itkā mantas saliktas, vel gausi kaut ko piekārtoju šurpu turpu un 12:00 jau atnāk meitene, izrubī elektrību un saka – jums pienācis check out, tinieties! :D Te nu visa mūsu šikā viesnīca! Bet manieres ne pirmo reizi krasi atšķirās no mūsējām. Nu kas jādara, jādara. Taksometrs jau tūlīt būs klāt, ejam! Lidostā viss notiek ātri un drīz tiekam pie pasu kontroles – opā! Lindai Valērijs ir nobukojis biļeti ar vienu uzvārdu un viņa netiek lidmašīnā. Kas nu būs? Phooooooo visi nopūšamies, jo 10 minūšu laikā Lindai ir biļetē pievienots vēl viens uzvārds! Lidojums ir ātrs – Lindai ar Mārci, tas ir pat ļoti ātrs, jo abi pusi no laika guļ. Kopējais lidojuma laiks 1:50. Nosēžamies jau diez gan atšķirīgā klimantā – ir migla, tikai 24’C, bet nesūdzamies. Šķiet, ka beidzot var ievilkt kārtīgi elpu. Sākās action – izejam ārā, caur Grab pasūtam taksi. Atnāk pusis un saka, ka jānomaina lokācija, jo viņš mūs līdz galam aizvest nevar – nevar, jo tā ir sala un jāceļās pāri ar prāmi. Mēs sakām, lai ved cik tālu var aizvest, tālāk aizkulsimies. Bet viss jau nav tik viegli – šī mūsu saruna ilgst ļoti gari un plaši, jo viņš vispār ne vārda nesaprot angliski. Ar laiku viņam pievienojas jau 5 vīri, kur viens uzdodas par galveno, bet var redzēt, ka ne tikai angliski, bet arī telefoniski un Grab nesaprot. Biškuciņ sāk uzvilkt, bet finālā pasakam, lai vienkārši ved un pa ceļam risināsim kas un kā. Ved mūs pa tādu kārtīgi industriālu rajonu – apkārt vieni vienīgi smagie, noliktavas un strādnieki. Pēc aptuveni 30 minūtēm nonākam šķiet, ka ostā. Par 12 000 dongu (43 centiem) nopērkam katrs biļeti un ejam ar kājām uz kuģīti. Kuģītim nekāda vaina, brauciens arī vien 20 minūtes. Nokāpjot uzreiz atrodam čali, kurš par 350 dongu aizvedīs mūs līdz View Point - Anh Quan, mūsu viesnīcai. Diemžēl ir migla, saule jau aiz kalniem un šīs vietas skaistums ir tikai nojaušams – par to rīt. Uz vietas atdodam drēbes izmazgāt (40 000 VND/kg) un dodamies uz viesnīcas administratora ieteiktu vietiņu. Gribējām tādu izteiktu Vjetnamiešu restorānu un tādu arī dabūjām. Restorānā mēs bijām vienīgie baltie goliāti. Mēs knapi ierūmējāmies pie galdiņa, kurš paredzēts 6 personām. Viņiem mūs uzņemt šķiet bija liels gods, jo apkalpoja mūs pats restorāna īpašnieks. Sasūtījām visādus labumus, ko vien gribējām. Pasūtu ēdienu un redzu, ka Valērijs jau dzer savu mazo alu un vispār nav padomājis par nevienu citu – saku viesmīlim, lai atnesiet man lielāko alu kāds ir! Un es dabūju lielāko alu kāds ir – kādu 3 litru statīvs ar alu!!! Kā saka Vjetnamieši: Mot, Hai, Ba, YO ( viens divi trīs, priekā!)

Pieēduši pilnus punčus un sirsnīgi pateikušies par maltīti, dodamies uz izeju, bet mūs noķer restorāna īpašnieks ar māsu – jāfotogrāfējas! Kad vēl kāds ar mums grib fotogrāfēties – lai iet!

Dodamies atpakaļ uz viesnīcu un nespējam beigt brīnīties par to kā dzīvo šeit Vjetnamieši – uz ielas pusi ir stikla durvis un logi, kas stāv vaļā. Visa iekšējā apdare ir no flīzēm. Parasti šajā pirmajā istabā stāv televīzors un masīvas koka mēbeles. Dažreiz arī kāda glezna, bet kopumā interjers ir auksts. Dažviet cilvēki sasēduši uz zemes spēlē galda spēles, dažs klausās ārprātīgi skaļu mūziku, cits pārvelk vikses, bet aizskari nav priekšā tieši nevienam! Kāds privātums? Kam interesē, lai skatās!

No gaisa nāk tāda slapja migla, bet ārā ir patīkami silts. Pa ceļam iegriežamies bodē pēc ūdens un saldējuma, jo restorānā desertu praktiski nav! Mēs esam sailgojušies pēc kārtīgas šokolādes, saldējuma, konfektēm un vafelēm! To visu un vēl vairāk iepērkam, jo kad vēl mums būs veikals – bet par to rīt!

!!! Vjetnamā ir tropisks klimats, kurā dominē musonu sezona. Temperatūra Vjetnamā parasti svārstās no 21°C līdz 35 ° C visu gadu. Gada vidējais mitrums Vjetnamā svārstās no 70 – 85%. Ja ņem par piemēru Ho Chi Minh pilsētu – septembrī gaisa mitrums ir visaugstākais 85%, toties februārī 70%.

[apkaartpasaulei]

4. DIENA Pho Quoc

Vakardienas pašā vakara noslēgumā nolēmām, ka mums ir jādodās ‘snorkeling’ (peldēt ar trubiņu?) Valērijs attiecās, bet mēs nolēmām, ka jādodas. Pho Quoc ir viena no izcilākajām vietām Vjetnamā kur to darīt un būtu muļķīgi to laist garām. Diena sākās 7:30 (jums 2:30) pabrokastojām un devāmies uz ostu. Tad nu beidzot mēs redzējām Vjetnamu. Izbraucot cauri skaistajām, tukšajām mājām, pabraucot garām kolizejam un bigbenam mēs iebraucām vietējā ciemā! Un tur mēs mīļie redzējām to pašu autentiskāko Vjetnamo - ar ielas tirgiem, ar karājošiem vadiem, ar vietējiem tirgoņiem, banānu lapās tītiem labumiem, visu ikdienas trakumu... Mēs ar tik atvērtām mutēm to vērojām, ka pat neiemūžinājām, bet gan jau!

Nonācām ostā – mūsu nirēju grupa ir liela, 27 cilvēki, bet mēs esot vienīgie NEvietējie. Visa atlikusī grupa ir vjetnamieši. Sakāpām visi laivā ar aizvērtu jumtu. Nopriecājamies, ka visiem ir iedotas vestes. Cik forši, ka domā par drošību! Un tad sākās ceļš... OMG... Mārcis jau laivā palika nedaudz zaļš... Linda vienu brīdi kliedza uz Mārci, lai viņš aiztaisa vesti un sargā zobus... Man likās, ka tā laiva apgāzīsies, tas bija kaut kāds vājprāts! Visi 27 cilvēki bija panikā un 4 gidi jautri kliedza līdzi kā amerikāņu kalniņos...

Ok, nonācām pie pirmās salas – aizved mūs uz kaut kādu vietu, kur iespējams ar milzu ķiveri, nu tā kā tie senie ūdenslīdēji, pastaigāties pa ūdens apakšu. Mēs sakam, ka šis nav priekš mums un, lai laiž mūs lūkot koraļļus. Gids nepretojas – visi vjetnamieši paliek staigāt pa ūdens dzelmi, bet mēs trīs ar gidiem laižam ņurkot. Aizbraucam, iedot mums instrukcijas un nepieciešamo inventāru un lecam iekšā. Sākumā vispār nav zivis, bet tas mūs nebaida, jo esam paņēmuši līdzi maizi un sabāzuši ūdens pudelēs, lai to vieglāk izdalīt zem ūdens. Koraļļi skaisti, bet dēļ viļņiem ūdens dzidrums nav tāds kā gribētos. Vairāk priecājamies par zivīm nevis koraļļiem un pēkšņi saprotam, ka atrodamies miljons mazu medūziņu pūznī!!! Ak, cik tas bija anormāli pretīgi. Un tā ik pa laikam – cik nu ātri iespējams, notinies no glumajiem pļekučiem un pēc neilga laika atkal esi ieskauts. Mūs ar Lindu arī sadzēla mazās riebekles... bet nekas traks, uzlej svaigu ūdentiņu un viss labi. Pēcāk mums tiek iedota 30 minūšu pauze uz salas. Saprotam, ka esam nevien 3 baltie savā grupā, bet visā salā. Lai kur mēs ietu, visi skatās :D Bet tas mūs netraucē. Sēžamies laivā un dodoamies uz nākamo salu. Labi, ka vējš ir norimies un laiva brauc daudz līganāk. Pusdienās sēžam ar interesantu pāri – vjetnamiete ar amerikāni cienījāmā vecumā. Amerikānis uzreiz steidz stāstīt cik viņam kauns par savu prezidentu un cik lielā viņš ir sašutumā... ok... ēdam – atkal gardais buljons, jūras veltis, zaļumi, salāti, garneles. Linda sev paņēma arī austeri. Pirmāmkārtām tā bija gigantiska. To servēja siltu, ar ļoti gardu mērcīti un zemesriekstiem. Tā šķiet bija likta ar čaulu uz grila. Ļoti, ļoti garda!

Gardi paēduši dodamies tālāk uz otro ņurkošanas vietu. Mārcis ielien pirmais un absolūtā pārlaimībā kliedz – te ir tik daudz zivju!!! Es ielienu nākamā un viņas tiešām ir tik ļoti daudz... vispār nebaidās no cilvēkiem un praktiski sejā lien. Linda arī neatpaliek ar sajūsmu – tā nu mēs pirmās 15 minūtes tikai ar zivīm vien spēlējamies. Gidi arī salec ūdenī un rāda mums visādus trikus. Viens ieņurko un izvelk krabi :D

Šeit ūdens ir dzidrs un mierīgs, zivis daudzveidīgas un koraļļi ir maģiski skaisti. Viss ir tik ļoti skaisti, ka negribas līst ārā un peldam ar dibeniem gaisā kādu stundu absolūtā pārlaimībā. Mūsu ālēšanās tiek laipni pārtraukta un braucam mājās. Pa ceļam sapērkam vietējā rajoniņā augļus, kuri šeit maksā ļoooti lēti.

Ejam uz saviem numuriņiem un Linda saka: “Ilze, kā Tev ir apdeguši ikri?”

Es paskatos, tiešām:”Klau, tas laikam no peldēšanas!” Pavelku platos šortus uz augšu un Linda iekliedzas: “Ilze, Tev dibens ir galīgi nodedzis!!!”

Un es saprotu, ka mēs neiedomājāmies sasmērēt dibenus un kājas un esam pusi dienas ar dibeniem gaisā peldējušas... Lieki piebilst, ka Lindas dibens izskatās tieši tā pat.

Atlikušo vakaru saprotam, ka esam izsmelti un nekur no saviem zviļņiem prom nedosimies. Vakariņojam tur pat ar skatu uz jūru. Mārcis pa kluso ielavijās kaimiņu sētā un nospēra svaigu aloeveras kātu! Nu ko, šodienai pietiks, ejam visi smērēt savus sārtos vaigus!

!!! Saskaņā ar 2017. gada datiem, Vjetnamā dzīvoja aptuveni 94,57 miljoni iedzīvotāju, padarot to par 14. visapdzīvotāko valsti pasaulē.

[apkaartpasaulei]

3. DIENA Pho Quoc

Esam apdeguši! Tieši tik ātri un vienkārši... Kurš vairāk, kurš mazāk, bet rozīgi toņi mums šur tur ir visiem. Cēlāmies agri un negribīgi. Paēdām fantastiskas brokastis un devāmies uz pasaulē garāko kabeļu vagoniņa braucienu - Phu Quoc Cable Car. Troses stipjās 7899,9 m attālumā un savieno vairākas nelielas salas ar Phu Quoc. Vagoniņa augstākais punkts ir 174 metru augstumā. Par biļeti samaksājām katrs nepilnus 20 EUR. Skati no vagoniņa fantastiski – salas, laivas, kontrasti, zivis, ļaudis, pludmales. Protams, skumji, bet arī piesārņotais ūdens.

Ir divi laiki dienā kad var doties uz galapunktu, kas ir izklaides sala un divi laiki kad tikt atpakaļ. Tas nozīmē, ka aizbraucot uz salu, esi spiests, es pat teiktu ieslodzīts salā un nekas cits neatliek kā PAR BRĪVU izmantot salas piedāvātās aktivitātes – braucām pa koka amerikāņu kalniņiem, ārdījāmies akvaparkā, šļūcām pa trubām (tas gan bija briesmīgi...), slinki peldējām ar pūšļiem pa upi un snaudām šūpuļtīklos. Lūk, tieši tik mokoši! :D

Bet šodien ne par to ir stāsts – mēs iebraucām šodien nevis Vjetnamas salā, bet Santorini, Romā, Londonā un Amsterdamā. Šis rajons, tanī skaitā arī sala uz kuru devāmies ir tikko izveidota. Kaut arī visur joprojām notiek remontdarbi un būvniecība ļoti daudz jau ir apskatāms. Visas mājas skaistas, tikko uzceltas, ar ziediem izrotātas, apkoptas, bet pilnīgi tukšas. Sajūtas ir kā spoku pilsētā. Arī pludmale ir tikk uzbērta un pat palmas ir nupat sastādītas un tiek stutētas, lai nesagāztos. Es te varu stāstīt, bet to laikam nevar nemaz pastāstīt, jo arī mēs ko tādu pieredzējām pirmo reizi!

Atgriežoties ar kabeļu vagoniņu atpakaļ uz mūsu pamatsalu, joprojām mazliet sašutuši, mērojām ceļu uz mūsu viesnīcu. Gadījās ļoti foršs šoferis, kas aizveda mūs pie laipnas augļu tantes, kura palīdzēja izvēlēties pašus labākos augļus. Vakars noslēdzās Taizemes līča krastā ar gardiem augļiem un dievīgām vakariņām (kuras bijām par slinku, lai dotos uz tirgu baudīt, bet pasūtījām Grab).

Sēžam visi kopā terasītē ar visādiem vietējiem gardumiem, pārrunājam rītdienas plānus. Fonā sarunā iejaucas gekons un tālumā spoži zibeņo, bet tā te laikam ir katru vakaru. Šobrīd ir pulkstens 20:30 un mēs esam noguruši – šodien liksimies uz auss ātrāk.

!!! 73.7 % Vjetnamas iedzīvotāju ir nereliģiozi. 14.9% ir Budisti un 7.4% ir Katoļi.

[apkaartpasaulei]

2. DIENA Ho Chi Minh - Pho Quoc

Rīts sākās ar dievīgu Vjetnamiešu zupu brokastīs, kas bija tieši vajadzīgais pēc grūtās vakardienas. Pēc brokastīm devāmies uz Saigon Centrālo pasta nodaļu, lai aizsūtītu kartiņas uz mājām. ❤️ ņemot vērā, ka Vjetnama bija Francijas kolonija, ir ļoti jūtama tās ietekme arhitektūrā viscaur pilsētā. Pasta ēkas dizainu veidojis tas pats inženieris, kurš Eifeļa torni - Gustave Eiffel. Māja patiesi iespaidīga!

Kad bijām ielikuši daļu domu un mīlestības par ģimeni, devāmies tālāk uz vienu no Hošiminas debesskrāpjiem Bitexco Finanšu tornis - lai uzbrauktu 50 stāvā, samaksājām nedaudz zem 1 miljona dongu. Skats patiesi bija iespaidīgs – visa pilsēta mums zem kājām. Tā kā temperatūra jau bija uzsilusi līdz tādai diez gan cepinošai temperatūrai, nolēmām atvēsināties dodoties uz viesnīcas jumta baseinu. Kas peldējās, kas pastrādāja, kas alu dzēra, bet iznākums bija viens – pamukt nedaudz no svelmes. Valērijs atrada kolosālu restorānu, kas esot Michelin Guide restorāns. Nolēmām izmēģināt! Vieta saucās Nhà Tú - Việt Nam Restaurant Cơm nhà Tú. To atrast nemeklējot, es teiktu, ka nav iespējams. Uz mazas, klusas šķērsieliņas atrodas pavisam necils restorāns. Neviens īsti angļu valodā nerunā, tāpēc pasūtām kaut ko no kartes – kaut kāda zupa un kaut kādi svaigie pavasara rullīši. Nu lūk – atnes mums nevis ēdienu, bet tā sastāvdaļas. TAISIET PAŠI! :D Protams, laipnais viesmīlis mums parāda kā to darīt un mēs paklausīgi sekojam! Cik tas ēdiens bija neglīts, toties ak, cik ļoti, ļoti gardi!!! Kad šis ir notiesāts, nes mums otro kārtu – tas pats scenārijs. Nav gatava ēdiena, ir tikai sastāvdaļas! Liekam buljonā jūras veltes, tad liekam zaļumus – kinzu, ūdensrožu kātus, kaltētus banānu ziedus un otrus 50% mēs pat nezinām ko ēdām. Arī šis bija tik gardi... Ar pilniem punčiem, absolūtā pārlaimībā dodamies uz lidostu. Pa ceļam piezvana man Emirāti un paziņo, ka mūsu soma ir atnākusi – yes!!! Lidostā viss aizrit labi, izejam kontroles ātri un sēžamies lidmašīnā. Lidojums uz Phu Qoc ilgst vien 35 minūtes. Tā ir lielākā sala Vjetnamā, kā aŗi lielākā sala Taizemes līcī. Šī sala tiek uzskatīta par zivs mērces, piparu un pērļu mājām. Tiklīdz ieradāmies uz salas, tiklīdz iečekojāmies savā burvīgajā villā Mercury Phu Quoc Resort & Villas, devāmies uz Duong Dong Market. Patīkami pārsteidza, ka Vjetnamieši nav uzbāzīgi un ļauj diez gan brīvi pārvietoties pa tirgu. Kopumā pārsteidz arī līdz šim novērotā tīrība un kārtība. Vakariņās ēdām tīģergarneles, zivis, ceptus banānus, grauzdētus riekstus, svaigu augļu saldējumu un vēl un vēl...Deseru mēs baudījām pēdu masāžā, kur mums visiem reizē veica tur pat mazā saloniņā tirgū – masāža ilga 45 minūtes un par to katrs atstājām aptuveni 5 EUR.

Tagad sēžam villas terasē, runājam niekus un klausāmies vietējo floru un faunu. Diena ir izdevusies, bet patiesais tūrisms mums sāksies rīt! Pulkstenis sit 00:55 un ņemot vērā, ka ieradāmies tumsā, jūtu, ka mūs sagaida pārsteigums pamostoties un ieraugot kur tad īsti esam atbraukuši, bet par to rīt.

Arlabunakti

!!! Bezdarba līmenis Vjetnamā ir viens no zemākajiem visā pasaulē – vien 2.25%

[apkaartpasaulei]

1.DIENA Ho Chi Minh

Esam Ho Chi Minh! 🥳

Ceļš bija garš, bet lidojumā uz Dubaju man blakus sēdēja pāris, kuram no Dubas jālido vēl 16h uz Jaunzēlandi - kaut kādā dīvainā veidā šis sildīja man sirdi, jo mūsu otrais lidojums aizņems vien 6h (vien!!! 😅) mēs ar Valēriju pirmajā reisā Rīga-Dubaja nesēdējām kopā. Mēs bijām viens aiz otra. Lidojums pagāja tādā kā mākonī - te iesnaudies, te nomodā...

Nolaidāmies Dubajā un bijām gatavi, ka karstais mitrais gaiss mums iesitīs pa seju, bet nē - mitrumu nemanījām! Kaut lidosta Dubajā izskatījās neliela, lai nokļūtu līdz mūsu gaitām braucām sākumā ar autobusu, izgājām 3 drošības kontroles punktus, tad mērojām ceļu ar vilcienu un noslēgumā skrējām jo bijām pēdējie. Lidmašīna šoreiz bija 80% pilna un izvēlējāmies sēdēt brīvā rindā lidmašīnas vidū. Ja mēs vienmēr iefanojām ar Turkishu, tad tagad arī Emirāti mums ir mīļi. Apkalpe super, ēdiens gards... mūsu nospiestos dibenus mierināja vīns 😄

Valērijam pa abiem reisiem kopā izdevās iesnaust pavisam nedaudz... es salasīju teju 4 h 😎

(1. Lidojums 6:30h un otrais 6:20h)

Pulkstens ir: 19:30 (Latvijā: 14:30) ārā 31°C

Valērijs būdams Valērijs visu izdarīja, lai jau nosēžoties Vjetnamā mums būtu internets ❤️

Īsi pirms nosēšanās pie mums pienāk vecākais stjuarts - tā kā jums bija īsa pārsēšanās, diemžēl jūsu soma palika Dubajā 🤦🏼‍♀️ ah jupis... pirmo reizi tā gadījās. Mums nav nekā 😅 tā kā gribēju, lai nav daudz mantu lidmašīnā, pilnīgi visas drēbes un kosmētiku ieliku iečekojamajā bagāžā, kura atlidos tikai rīt 🙈

Nu ko, ar pirmajiem gaiļiem, iesim šopingā! 😅

Viss nogurums pazūd sekundē, kad ieelpojam šo "svaigo" 🙈 gaisu - vai tā ir nostaļģija, vai tā smaržo atpūta un piedzīvojumi? Tā mitrā, karstā dvaša, kas iesitas sejā Āzijā, norauj jumtu 😍

Vīzu process aizņēma vien 5 minūtes. Aizgājām līdz lost and found, lai aizpildītu neatbraukušās bagāžas formu un izrādās mums pienācās arī kompensācija. - 1 280 000 VND (Vjetnamas dongi) 😎 jeb 50 EUR 😅 Tagad tik turam īkšķus, lai rītdien bagāža tiešām atbrauktu 🤞🏼

Caur aplikāciju Grab paņēmām taksi, kurš par 87 tūkstošiem dongu mūs aizved uz viesnīcu 25 minūšu attālumā ( 3.14 EUR)

Mūs tik ļoti mīļi sagaidīja Linda ar Mārci - ar augļiem un rumu! Nu ko cilvēks vispār vēl var vēlēties - sulīgi augļi, mīloši draugi, 31°C un rums jumta terasē 😃

Liekamies uz auss, rīt taču šopings! 😉😃

!!! Līdz 1975. gadam pilsēta bija pazīstama kā Saigona un bija Dienvidvjetnamas galvaspilsēta. Pēc Vjetnamas kara beigām tā tika pārdēvēta par Hošiminas pilsētu, godinot revolūcijas līderi Ho Ši Minu. Tomēr daudzi vietējie joprojām izmanto nosaukumu Saigona, īpaši attiecībā uz centra rajoniem.

[apkaartpasaulei]

22.DIENA

CEĻŠ MĀJUP

Mostamies ar tādu vieglu sajūtu, jo esam gatavi doties mājās. Citreiz ir sajūta, ka ceļojums ir bijis par īsu, ka kaut kas nav paspēts. Mēs jūtamies tā, ka esam redzējuši visu ko iecerējām, esam izskatījuši, izbraukājuši un izgaršojuši Bali.

Rītu iesākam lēni un atlikušo laiku ķeram cik iespējams pēdējos Bali saules starus.

Līdz lidostai ir jābrauc aptuveni 1.5h. Esam laicīgi centrā, lai paēstu, nopirktu augļus mājām, saknes un es gribēju no kāda krūma nočiept dzeltenās Ķīnas rozes stumbriņu. Paspējām tikai paēst, jo pusdienās ievadot Google.maps ceļu, saprotam, ka ir sastrēgums. Aši lecam taksī un laižam. 1.5h vietā uz lidostu braucām vairāk kā 2h (taksists brauca kā nenormāls!) Bijām iečekojušies jau laicīgi, bet somu nodošana iet tik ļoti lēni - ja Latvijā Turkish ar diviem lodziņiem viss gāja raiti un viegli, šeit ar 9 lodziņiem viss velkas. Esam iekšā un izlidojam laicīgi. Par to sirdsmiers, jo ļoti mazs savienojuma laiks lidojumam uz Rīgu. Lidojums ir nu ļoti garš... izdodas pagulēt minimāli, dibens pavisam stīvs. Ielidojam Stambulā tur tikai 13'C!!! Abi paskatos spogulī un saprotam, ka izskatamies kā mežoņi. Ja Bali tas vispār neleca ārā, tad stambulas lidostā diez gan pamanāmi.Reiss kavējās - 7:10 vietā izlidojam 7:50. Pamatīgi mūs sakratīja pirmā lidojuma daļa un jutāmies atžirguši.😃

Ceļā mājup pavadījām 24h. Tagad atskatoties liekas, ka tas viss tāds viens mirklis vien bija.

Bali Hinduisms saka, ka pasaulē nav tikai laba vai tikai ļauna cilvēka, mēs tam absolūti piekrītam. Bet, ja ir vieta, kur labais cilvēkos mīt vairāk par slikto, tad tas ir Bali!

[apkaartpasaulei]

21.DIENA

UBUD

Šodien ir pirmā diena, kad mēs sauļojāmies! Liekās neticami, bet tā ir! Aizgājām pasakainās brokastīs ar super skatu uz rīsu laukiem. Šī viesnīca ir pasakaina, mēs šodien nolēmām, ka šī ir labākā apkalpošana kādu esam pieredzējuši. Viesnīcas ietvaros mums ir piedāvātas arī bezmaksas aktivitātes, kuras ar prieku izmantojām.

1. Devāmies pastaigā pa rīsu laukiem. Tas bija ļoti jauki, iepazināmies ar viesiem no Ķīnas un Austrālijas, dabūjām kaut kādu sociālo devu, kura izrādās mums diez gan ļoti pietrūkst.

2. Devāmies uz tradicionālo Bali rīta vitamīnu dzērienu meistarklasi. Ziniet, mums visiem aktīvāk jāizmanto dabas veltis un saknes! Mums rādīja tik elementārus, gardus un veselīgus dzērienus - kurkuma sakne, medus, mazliet sāls un kokosriekstu ūdens. Viņi reāli no rītiem 50g šādu koncentrātu dzer. Atminos, ka Taizemē arī vietējie tā sāka rītu un man tas šķiet lieliski.

3. Joga - es gāju mazliet negribot ar jogu, jo domāju, ka būs kaut kāda mīcīšanās, bet bija fantastisk. Izrādās šeit ir jogas pro, dēļ kura cilvēki speciāli no Ķīnas brauc praktizēt.

Laikam jau ļoti ilgojamies pēc mājām, jo vēlējāmies apēst ko eiropeisku. Šķiet jau morāli esam atvadījušies no šīs ikdienas un ceļojuma. Kad mēs kaut kur dodamies - vai tā ir Taizeme, Spānija vai Lietuva, mēs cenšamies to valsti iemiesot (izņemot Turciju, tur ir tāds kā nulles punkts). Mēs klausāmies tās valsts mūziku, mācāmies vārdus, apgūstam kultūras un reliģias īpatnības. Šodiena mūs tā kā atgrieza realitātē... jā, laikam šis būtu labākais skaidrojums mūsu šī brīža sajūtām. Lai nu kā - mēs aizgājām uzvislabāko steika restorānu kādā bijām ēduši JEBKAD! Ienākot mūs jauki uzņēma, apsēdināja un tad nolika garu dēli priekšā un parādīja kā izskatās katrs gaļas gabals. Viss ko pasūtījām bija izcils!!!

Rīt ķeram pēdējos saules starus Bali un, cik saprotu, mūs sagaida saulīte arī mājās 🥰

Bučas jums visiem, tiekamies pavisam drīz 😘

[apkaartpasaulei]

20.DIENA

UBUD

Ir tāds dārzenis - CHAYOTE, Bali to sauc par GEPANG. Tas izskatās pēc paprikas/bumbiera. Ir ciets. Kad pārgriež izskatās pēc avokado. Pēc konsistences ir kā kartupelis, bet garšo kā kartupeļ-kabač-gurķis. Ļoti labā nozīmē, tāpēc nolēmām, ka mums ir jāatved mammām sēklas, lai varētu šādu interesanto dārzeni mēģināt izaudzēt mājās. Tā nu pēc sarunas ar vietējiem uzzinājām, ka visas sēklas un stādus jādodās pirkt Sekaan ciemā. Devāmies tur!

Kaut arī bijām nolēmuši, ka salīdzinoši pasīvi pavadīsim dienas bez ekskursijām un skatapunktiem, kad pamanām, ka braucam garām Tegalalan rīsu terasēm, nevaram neapstāties. Ieeja terasēs 25k no cilvēka ( nepilni 1.50 EUR). Dodamies iekšā, bet šodien šķiet bija īpaši stipra saule, vai arī bezvējš terasēs, vai tomēr neesam tik ļoti pie karstuma pieraduši, bet ir nenormāli karsti. Izmetam līkumu un tinamies pēc sēklām. Kad izejam no terasēm un turpinam braukt secinām, ka viņas stiepjās ļoti, ļoti tālu un tas skaistākais skats ir no augšas nevis pašās terasēs. Turpinam ceļu un iebraucam ciemā kur ar lieliem burtiem rakstīts AGRICULTURE PARADISE (labi, otro vārdu es izdomāju, tas bija kaut kas bali valodā, bet pilnīgi noteikti varētu būt paradīze). Respektīvi - visapkārt ziedu, dārzeņu, koku stādi. Cilvēki no mums izvairās, bērni bēg. Angliski nerunā teju neviens. Tūristi te nav redzēti pilnīgi iespējams, ka nekad. Sēklas neviens nepārdod, tikai stādus. Kad esam jau runājuši ar 10 cilvēkiem, beidzot satiekam pāri. Abi uzlec uz rollera un saka, lai sekojam. Aizved mūs uz vietu un tiešām, tur ir sēklas! Priekšā meitene, kura nerunā teši nevienu vārdu angliski. Mūsu avokado-gurķ-kabacis nav, bet ir citas. Viņa dod mums papajas sēklas. Prasu cik maksā, lai saprastu, kādas vispār ir cenas un viņa atbild, ka kkādi 850 k IDR. Mēs šokā, kas tās par zelta sēklām! Izrādās, ka iepakojumā 700 sēklas - esam atbraukuši kārtīgā zemnieku veikalā 😅

Eh, to nevar uzrakstīt kā mēs ar viņu amzierējāmies, bet meitene bija laimīga no mums vaļā tikusi. Tiklīdz mēs uzlecām uz rollera, lai atgrieztos Ubud, no visiem stūriem saradās arī viņas kolēģi. Nez vai tā bija sagadīšanās? 🤔 Uzkāpjam uz rollera, izbraucam no iebrauktuves un es netīšām pametu skatu augšā un ak vai - milzu zirnekļu tīkli un tajos pilns ar zirnekļiem. Milzīgiem, trekniem ar garām kājām!!!! Kaut kas briesmīgs!

Dodamies uz Ubud un nolemjam, ka nepieciešama kafija. Valērijs atrod fantastisku vietiņu kafijai ar viekārši dievīgu skatu uz Tegalalan rīsu terasēm. Esam iestiprinājušies, un dodamies pēc mantām un uz jauno viesnīcu.

Pēdējām divām naktīm Ubudā esam paņēmuši ko šikāku, jo zinām, ka reāli izmantosim piedāvāto. Apmetāmies 1.5 gadu jaunā viesnīcā Kappa Senses Ubud. Viss ir dievīgi skaisti! Pa viesnīcu izveidoti visur tiltiņi aptuveni 1-2 metrus virs zemes, lai ērti pārvietotos starp džungļu zaļumiem. Iekšā ir divi baseini viens tāds modernāks un viens džungļu. Mēs dodamies uz džungļu, kur arī blakus ir mūsu namiņš. Es jau ejot skatos, ka 2 tādas palielākas ķirzakas - džungļi tie tiešām ir. Noguļamies pie baseina un Valērijs uz mirkli aiziet. Lasu grāmatu uz ar acs kaktiņu redzu, ka kas kustās - OMG tā ir lielākā ķirzaka kādu esmu redzējusi - vismaz 60 cm! Atnāk Valērijs un pēkšņi viņas nav!? Kamēr es neuzzināšu kur viņa ir, miera nebūs. Paiet laiks un kāpjam baseinā un kas tur ĶIRZAKA PELD PĀRI BASEINAM! 🙈

Dienu noslēdzam ar šopingu, ļoti veiksmīgu šopingu 🥳 Ņemot vērā, ka 80% Bali ekonomikas sastāda tūrisms, variet iedomāties to apjomu, kas pieejams tirgos un ir grūti atrast ko īpašu, kaut ko izteikti Indonēzijas vai Bali, bet man šķiet, ka mums izdevās!

!!! Tegallalang rīsu terases ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Izveidotas pirms vairāk nekā 2000 gadiem ar tradicionālo apūdeņošanas sistēmu. Daudzpakāpju līmeņi maksimizē ūdens apriti un barības vielu izplatību.