kazaks-blog-blog

[kazaks-blog-blog]

Pusotrs gads Dānijā.

Interesanti! Ir pagājis pusotrs gads, kopš dzīvoju Dānijā un lietas, notikumi, prāts, realitāte ir mainijusies.

Tik daudz domu galvā, īsti nezinu ar ko sākt.

Pirmais.

Šī ir pirmā reize, kad rakstu savu blogu caur savu Macbook datoru, līdz ar to var sanākt dažas kļūdas, bet es centīšos pārlabot visu, ko redzu.

Otrais.

Skatoties atpakaļ es, nespēju apsmadzeņot to, cik daudz savu sapņu esmu pielidījis atrodoties šajā zemē.

Trešais.

Atkal, skatoties atpakaļ es, nespēju apsmadzeņot cik daudz baiļu esmu pārvarējis...

Saturns atgriežas.

Es pilnīgi jūtu ar savu sirdi, prātu, sajūtām to, ka mans saturns ir atgriezies punktā, kurā viņš bija, kad es piedzimu. Ko tas nozīmē?

Saturns vienmēr dod jautājumu - Vai esam izgājuši savu dzīves iepazīšanas skolu, vai esam mācijušies no savām kļūdām, vai esam beidzot pieņemuši sevi, vai esam atraduši sevi. Šis laika posms nav no vieglākajiem.

Šis laika posms vienmēr dod apgaismību, lietu mainību... turpinajums sekos

[kazaks-blog-blog]

parakņāties pagātnē

Interesanti, bet tieši pirms pāris dienām man bija tas pagodinājums sastapt un iepazīsīties ar miss Korona personību. Diezgan interesanta tā iepazīšanās bija, bet ne par to stāsts.

Stāsts ir par to, ka šis laiks man ļāva izanalizēt daudz jautājumu, uz kuriem es jau kādu laiku cenšos atrast atbildes.

Daži no tiem - 

Kas es esmu? Kāpēc es esmu tāds, kāds es esmu? Uz kā balstītas ir manas izvēles dzīvē? No kurienes es esmu ieguvis savu humoru? Kāpēc ir brīži kuros es esmu Es un ir brīži, kuros es nespēju būt Es. Kāpēc mēs noteiktu cilvēku kompānijā spējam būt paši, bet tomēr citu cilvēku klātbūtnē mēs automātiski sevi sargājam? 

Pēdejo mēnešu laikā esmu piefiksējis vienu lietu, cilvēki sadalās un ir tik ārprātīgi daudz viedokļu par to, kā ir jādzīvo, kas ir normāli, kas ir amorāli, kas ir neadekvāti, kas ir adekvāti? Vai eksistē Dievs, vai tu tici horoskopiem, vai tu tici mīlestībai? Kas ir mīlestība? Vai tu atbalsti viendzimuma pārus? Vai tas tomēr ir dabiski? Vai tu tici citplanētiešiem? 

Man ir sajūta, ka mūms pēkšņi ir iedota tik daudz informācija, kurā mēs slīkstam, tai vietā lai atrastu skaidrību galvā. Man ir sajūta, ka sociālie tīkli cilvēkus morāli nogalina un izdedzina, un pats stulbākais - vairo dezinformāciju.

[kazaks-blog-blog]

Melanholiskais valsis un atvērtais prāts

Šis rudens ir iesācies ar tādu kā pāriešanu nākamajā prāta apgaismības līmenī. Šobrīd vēlos sev un citiem atgādināt par to, ko īsi nozīmē ‘’Atvērts prāts’’ / ‘’Open minded’’

Pēdējā laikā nejūtos kā Emīls, kurš vienmēr ir bijis kā uz naglām - enerģijas pilns, emociju pilns, sajūsmas pilns un vienmēr aktīvs it visā. Tas kurš vienmēr cenšas palīdzēt ikvienam, uzjautrina, iedvesmo un vienmēr dod padomus.

Droši vien zem neskaitāmajiem Tinder profiliem esi pamanījis to, ka tavs iespējamais kavalieris ir atvērts / open minded, bet nekad neēsi patiešām aizdomājies par to, ko tas īsti nozīmē.

Visticamāk Tev jau ir bijusi jau sajūta, ka tās domas, emocijas un darbības, pēc kurām kādu laiku esi dzīvojis, vairāk nestrādā. Tas ir kā no jauna piedzimt, vai arī no jauna meklēt instrumentus ar kuru palīdzību vari tālāk dzīvot... Vai arī, tas ir kā tad, kad čūska nomet savu veco ādu..  

Iepriekš biju dzirdējis to, ka ar atvērtu prātu ir veiksmīgāk dzīvot un tas dod garantu veiksmīgai un emocionāli daudz vieglākai nākotnei. Biju dzirdējis no viediem cilvēkiem to, ka ir svarīgi būt atvērtiem un to iemācīties jau agrā jaunībā. Es katru dienu mēdzu sev uzdodu jautājumu, bet kā to ‘‘atvērto prātu’‘ iegūt?

Būšu arkārtīgi atklāts. Dzīve piespēlēja dažādus notikumus, kuru rezultātā man atkal nācās iepazīt sevi Tuvāk un to kas Es patiešam esmu, nevis to, ko citi saka par mani . Es atzīstu, tas absolūti nav viegli, tas nav patīkami ņemot vērā, ka aiz loga ir drēgns rudens, kas to visu sajūtu pastiprina.

Varu nosaukt to par miskastes periodu. Tev ir tik daudz domas galvā, tik daudz lieku domu un tik daudz produktīvu domu un tu šķiro, tu šķiro, tu šķiro katru mīļu dienu. Tu met ārā visu nevajadzīgo un turi rokās to, kas iespējams kaut kur noderēs. Vai Tu pazīsti sajūtu, kad ir jārevidē savs drēbju skapis un jālidina ārā drēbju gabali, kurus jau kādu labu laiku vairs nevelc? Tā sajūta ir ļoti līdzīga. Tu turi to džemperi, kuru jau nelieto labu laiku, bet centies viņu paturēt ar domu, ja nu? a ja nu man viņš būs vajadzīgs? a ja nu es viņu tomēr vilkšu.

Ar domām ir ļoti līdzīgi. A ja nu es tomēr kļūdos? A ja nu man tomēr ir vienkārši širmis aizvēries?

Šādos momentos es beidzot ieklausijos sevī un nemelojot sev sāku lēnām mest ārā domas un emocijas, kuras vairāk nedod man labumu. Un meloju es sev patiešām daudz. Esmu kā tāds vācējs, vācu lietas, kas patiesībā man nav bijušas vajadzīgas. Vācu un krāju viedokļus, kuri patiesībā neatbilst man. Esmu bijis tas, kas es patiesībā nemaz neesmu.

No agras bērnības mums tiek uzlikti dažādi rāmji, kuros mēs kaut kā cenšamies augt un attīstīties, bet vai tas patiešām esmu Es, vai arī tas ir tas rāmis kurā es esmu audzis visu šo laiku?

Right or Wrong? Light or Heavy?

Godīgi gribu atzīt, es baidos, es baidos lēkt, jo esmu tik ļoti pieradis pie tā, kas vairāk absolūti nestrādā. Man ir biedējoši atzīt to, kas man liekas pareizi un mest ārā to, kas man ilgu laiku likās pareizi, bet patiesībā tas vienkārši nebija mans personīgais domu gājiens.

Mums visiem gribot vai negribot ir no bērnības ieaudzināti dažādi standarti un normas, pēc kurām mēs kaut kā nu eksistējam, bet visticamāk tie nemaz neesam mēs. Vai tu kādreiz esi jautājis sev, ko tu patiešām vēlies aizmirsot visu citu vajadzības? Kas ir tas, kas Tev sagādā prieku, laimi, enerģiju, aizmirsot visas sabiedrības uzspraustās robežas?

Gribu sev uzsist uz pleca un uzslavēt sevi. Kopš man ir iesācies šis posms, esmu staigājis kā pa kalniem - augšā un lejā, esmu bijis pilnīgā miskastes garastāvoklī un pilnīgā laimē, jo katrs spertais solis uz garīgo attīstību rada ciešanas un laimi.

Un es vēlos atgādināt sev arī to, cik ārkārtīgi apdāvnāts es esmu ar cilvēkiem, kas man ir līdzās.

Mīļie, turiet cieši tos cilvēkus, kuri jums mīļi un kuri ir līdzās, cieši mīlat

Un protams, mīlam arī toksiskos cilvēkus, jo tie spēj dot diezgan labas dzīves mācības.

Bučas!

[kazaks-blog-blog]

Esot uz balkona ar basām kājām un pidžamā nu vairs nešķiet tik silti, cik tas bija pāris dienas atpakaļ. Negaidīti Prāgā ir ieradies rudens. Rudens, kas vienmēr nes pārdomas par nu jau lēnām aizejošo vasaru.

Ir kāds laiciņš pagājis, kopš šeit pēdējo reizi esmu rakstījis.

Pēdējā laikā esmu sev uzdevis pārāk daudz jautājumu par esamību un par to, kā tālāk būt?

Vasara ir bijusi lieliska un savā ziņā arī citādāka, nekā visas iepriekšējās. Esmu daudz laika pavadījis ar sevi un izvērtējis domas, cilvēkus, vidi sev apkārt. Esmu piepildījis sevi ar jauniem hobijiem un jauniem cilvēkiem sev apkārt, no kuriem tik daudz ko varu iemācīties.

Tas dažkārt liekas biedējoši, bet cik atšķirīgi var būt skatījumi uz dzīvi cilvēkiem, kuri nāk no pilnīgi dažādām kultūrām, nekā ir manējā. Beigu beigās ir grūti saprast un atrast savu taisnību. Cik dažādi mēs katrs spējam skatīties uz grūtībām un cik dažādas patiesībā ir tās grūtības.

Salst pēdas, bet es turpinu rakstīt.

Es pēdējā laikā arī cīnījos par to, ka es centos sevi pārveidot, par to, kas patiesība neesmu. Nonācu pie slēdziena, ka es vienkārši nespēju būt pret cilvēkiem “asshools”. Es vienkārši nespēju būt kretīns. Es negribu un nevaru būt cietsirdīgs, bet tai pat laikā arī nevēlos, lai cilveki to izmanto. Kur ir tā robeža, kad Tu īsti nevelies darīt cilvēkiem pāri, bet tai pat laikā nevēlies,lai Tev dara pāri? Kā lai novelk to robežu? Kur īsti ir tā robeža? Kur paliek vārds NĒ? Kur? Kā?

[kazaks-blog-blog]

Atgriežoties Prāgā...

Pavadīju Latvijā veselas divas nedēļas.

Bija skaisti, emocionāli, vētraini un tuvi.

Atbraucot atpakaļ uz Prāgu ir sajūta, ka esmu svešs. Pirmīt man tik ļoti patika būt Prāgā, bet pašlaik ir sajūta, ka tas sapnis ir izdzīvots un ir laiks atgriezties dzimtenē. Tur, kur zāle smaržo pazīstamāk, cilvēki dzied tikai tev saprotamas dziesmas un pie cilvēkiem, kas Tev tuvi.

Pašlaik raugos uz Prāgas pilsētu, šīs ielas un daba ir izdzīvota.

Jūtu, ka es esmu mainījies, Rīga ir mainījusies un daudz līdzīgāka man tā ir palikusi.

[kazaks-blog-blog]

[kazaks-blog-blog]

Svētki, vasara, Prāga un sapņainā Prāgas noskaņa.

Ir jau Jūnija vidus, ārā ir vasaras karstums, skaistās Prāgas debesis un vasara rit pilnā sparā.

Kā man iet?

Man iet labi, fantastiski, vētraini, jo ir vasara. Vasara Prāgā nozīmē nebeidzamus brīvdabas pasākumus, garas pastaigas, siltus vakarus, bezgalīgi daudz dzimšanas dienas un piknikus.

Esmu šeit jau vairāk kā pus gadu. Šo mēnešu laikā esmu izveidojis sev tādu kā dzīvi, kurā ir paziņas un draugi no visas pasaules. Tik daudz kultūras, viedokļi, stāsti, pieredzes un vispār laimīgi cilvēki apkārt.

Man dažkārt šķiet ārprātīgi dīvaini, ka pirms dažiem mēnešiem es atlidoju uz šo pilsētu ar divām somām un absolūti viens. Tagad dzīve rit tik ātri, ka man nav pat laika sev.

Mazliet pazuda iedvesma rakstīt, tāpēc ielikšu pārus fotogrāfijas.

Un vēl kas, klausoties bossa novu Prāgā ir kaut kas ārkārtīgi brīnišķīgs un skaists.

[kazaks-blog-blog]

Mazais pasaules pētnieks

Atzīšos godīgi, man nepadodas rakstīt, bet es ļoti gribētu izpaust savas emocijas rakstot.

Daudz kas ir pārdzīvots no brīža, kad atkal devos pasaulē “laimi” (sevi) meklēt.

Pašlaik atrodos Prāgā, kas ir galvaspilsēta Čehijai. Ļoti skaista, inteliģenta un interesanta pilsēta. Atgādina manu dzimto pilsētu Rīgu. Arhitektūra, mentalitāte, dzīves līmenis un kultūra. Tas viss mani fascinē. Dzīves rūgtums, sabiedriskais transports, laternu stundas un parki, kas paver neatkārtojamu sakatu uz pauguraino pilsētu. Fantastika!

Nonācu šeit, jo zināmā mērā biju apradis ar dzīvi Nīderlandē. Dzīvi kurā es ieguvu fantastiskus draugus un fantastiskas atmiņas, un fantastisku sevis atrašanu, un pieņemšanu. Nīderlande ir manā sirdī, tāpat kā Bulgārija. Jūtos tur kā mājās, jo tu drīksti būt tu pats un esi laimīgāks dēļ cilvēku atvērtības, un saproti, kā darbojas Nīderlandes vilcienu sistēma ( ha ha ha ). To laimi dod tā dzīves kvalitāte un sakārtotība. Toreiz man šķita tas viss pārāk sakārtots un pārāk sterils, lai tur dzīvotu ilgstoši. Jautāsiet, kā?  Man pietrūka dvēsele tajā visā, tas dzīvigums un nesamākslotība. Man ļoti pietrūka kultūra, kas man tika ieaudzināta no bērnības. Gribu piebilst, ka latviešiem kultūra ir tik augstā līmenī, ka dzīvojot Latvijā mēs to nespējam saprast līdz galam. Mums tas liekas pašsaprotami.

Vasara, jūra, ritenis, sakaltusi zāle, smiltis, vīns, taro kārtis, ūdens, līksmība, Hāga, kafejnīcas, restorāna darbs, kolēģi, materiālu lietu iegūšana un dzīves pamatvērtību iegūšana.

Jā, es sāku mācīties zīlēt ar taro kārtīm. Paldies manam Vjetmaniešu draugam.

Es meģinu jums pastāstīt, ka caur pilnīgiem mēsliem un sevis atgūšanas esmu sapratis, ka gribu izzināt planētu, kurā dzīvoju un es patiešām negribu vēl iekļūt sabiedrības sistēmā, kura tevi burtiski rauj iekšā. Ir ārkārtīgi būtiski sekot savai balsij un patiešam uzdod sev jautājumu - ko es gribu darīt? Ko tieši es gribu darīt atmetot nost sabiedrības uzpraustos mērķus un likumus.

Manā Nīderlanes ceļā es satiku ļoti nozīmīgu personu. Viņas vārds ir Caro. Ir vienkārši tādi cilvēki, kurus atsūta kosmoss un iemeāca lietas, ko tu nenopirktu par nekādu naudu, ko tev nemāca gan universitātēs, gan skolās. Svarīgi ir sev uzdod jautājumu un sajust, vai tas ko es gribu darīt izraisa manī vieglas sajūtas vai smagnējas. Ja vieglas, tad tas ir tas ko tev vajadzētu darīt, ja smagas, tad tas ir tas, ko tev nevajadzētu darīt. Ir ārkārtīgi svarīgi uzticēties sev 100% un sajust. Galu galā viss būs kārtībā un katra pieredze ir liela vērtība.

Man neinterisē to, kā tu dzīvo, kāda tev ir izglītība, vai cik augstā amatā tu strādā, bet cik daudz tu esi redzējis, kāds ir tavs domugājiens, cik atvērts tu esi un cik laimīgs tu esi darot to, ko tu patiešām gibi darīt.

Es zinu, ir ārkārtīgi grūti uzticēties sev, izraut sevi no savas komforta zonas - sava dzīvokļa, mājas, ģimenes, gultas, sava draugu pulka un savas dzīves, ko esi nemanot uzbūvējis.

Mans sapnis bija iegūt pierdzi strādājot ārzemju restorānos un iemācīties to, kā tieši ‘‘ārzemnieki’‘ spēj izskatīties tik dzirkstoši un laimīgi. Strādāju restorānā “Luden“, kurš man deva iespēju strādāt ar patiešām skaistiem, pozitīviem un saprotošiem kolēģiem. Kolēģiem, kas novērtē tavu darbu. Es caur šo nīderlandiešu mentalitāti iemācijos uz lietām skatīties pozitīvi un nebēdāt par to, ka kaut kas nav sanācis tā, kā tu to vēlētos. Iemācijos nedusmoties par katru sīkumu un uzturēt darba vidi pozitīvā atmosfērā.

Kā latvietim, bija ārkārtīgi grūti smaidīt visu laiku un par neko. Pirmos mēnešus es fizkisi nespēju smaidīt par neko, tas gluži vienkārši nesanāca. Bet tad bija klikšķis un es smaidu. Es smaidu ar domu, ka nekas slikts jau nenotiks. Es smaidīju ar domu, ka es patiešām novērtēju to, kas ir noticis ar mani šajā dzīvē un, ka es esmu pierādijis sevi. Nu labi, tapēc ka citi arī smaida.

Beigu beigās tu smaidi, tāpēc ka citi smaida, un visa valsts ir smaidīga. Visi smaida un jūtas atvērti. Smaidam!

Viņiem patīk latvieši, jo latvieši māk strādāt un esot ļoti atbildīgi pret to, ko dara un kā dara. Iemācijos, ieguvu un devos tālāk.

Nokļuvu Prāgā, bet par šo es rakstīšu, kad man domas būs nosēdušās...

[kazaks-blog-blog]

Par sajūtām pēc Nīderlandes, par taro kārtīm un par to, ka mēs visi esam enerģija.

Es jums pateikšu godīgi, atbraucot uz Prāgu, pirmās divas dienas man bija diezgan neomulīgi. Varbūt dēļ tā, ka prāts negrib pieņemt to, ka esmu atkal citur, ka atkal sāku jaunu ciklu savā dzīvē vai arī tāpēc, ka es sev atņemu vietu, kuru saucu par mājām. Iekšējā balss nevarēja aizvērt savu muti un bļāva pēc jauniem piedzīvojumiem un dzīves rūdījumiem.

Nīderlande man lika paraudzīties uz cilvēkiem un dzīvi no malas. Es savā sākumposmā iepazinos ar fantastisku cilvēku Caro, kas nodarbojas ar “prāta apskaidrībām”. Ļoti spēcīga sieviete, kura man atvēra pasauli, kas man bija zināma, tikai pirms pāris gadiem neņēmu vērā, to ka tāda pasaule man ir blakus.

Tā liktenīgā iepazīšanās notika pilsētā Deventer, kurā dzīvoju posmā, kad studēju.

Ieskatam dažas bildes

[kazaks-blog-blog]

Padzīvoju Sofijā, padzīvoju Rodas salā, padzīvoju Rīgā, padzīvoju Hāgā un dzīvoju Prāgā

Ir apritējusi vesela nedēļa kopš atrodos Prāgā, kas ir Čehijas galvaspilsēta un kurā biju bijis tālajā 2013. gada vasarā, kad izlēmu doties stopēt no Bulgārijas uz Latviju un atpakaļ.

Nemelošu, bet pirmajās dienās bija sajūta, ka esmu Rīgā. Arhitektūra, sabiedriskais transports un pilsētas “vaibs”.

Kā jau rakstīju savā Facebook profilā, ir dažas lietas un likumi, ko šī pilsēta pieprasa no sevis. Mazs pilsētas raksturojums:

1) Stingri turēties pie rokturiem braucot sabiedriskajā transportā. Sabiedriskā transporta vadītajiem gluži vienkārši nav laika piebremzēt griežoties pa labi, vai pa kreisi.

2) Pilsēta ir diezgan pauguraina, kas padara to ļoti īpatnēju un pievilcīgu. Šajā gadījumā, pilsēta rūpējas par fizisko veselību un kāju ikriem.

3) Biju pārsteigts, ka Prāgā darbojas diennakts sabiedriskais transports, kurš kursē ik pa stundai.

4) Šeit alu dzer katru dienu un alus šeit ir ļoti lēts. Aptuveni 35-55kr par alus kausu, kas ir aptuveni no 1,35€ - 2€.

5) Kultūra, māksla un pasākumi. Pilsētā tā netrūkst. “Underground” koncertus Tu droši atradīsi pat svētdienas naktī.

Par sajūtām mazliet vēlāk

[kazaks-blog-blog]

When it comes to traveling and exploring world, how do you know when enough is enough?

Man īstenībā ļoti patīk rakstīt blogus, tikai nejūtos vēl pietiekami spēcīgi un droši, lai rakstītu tos angliski. Vismaz virsraksts būs angliski, lai iekārdinātu angliski runājošos pārtulkot šo blogu.

Cik daudz kas ir mainijies šī gada laikā. Kā man tuvs draugs noformulēja, es esot fancy ceļotājs. No cilvēka, kurš stopēja cauri visai Eiropai, Balkāniem ,kurš gulēja parkos un dažādos dīvānos, lai tikai redzētu pasauli, esmu pārtapis par komforta cienītāju un pieredzes krājēju.

Ir pienācis laiks atvadīties no Nīderlandes un doties tālāk. Nīderlandē es iespējams nokļuvu nejau dēļ studijām, bet dēļ tā lai sakārtotu savu iekšēju pasauli un satiktu pareizos cilvēkus, kuri man spētu parādīt savādāku domāšanu un savādāku dzīvošanu.

Turpinājums sekos...

[kazaks-blog-blog]

par ātru nerakstīšanu un pagātnes blogu nelabošanu.

Labrīt!

Jau vairākas nedēļas cenšos izlabot savus iepriekšējos blogus, lai cilvēkiem būtu patīkamāk lasīt. Tur ir diezgan liels haoss.Labojot, es sapratu, ka dzēšu ārā tās patiesās emocijas, kas tobrīd bija manī iekšā.

Blogs, kurā stāstu par gadu, kurā padzīvoju Bulgārijā ir diezgan haotisks. Emocijas tobrīd bija tik daudz un es kā maza kaziņa skrēju viņās iekšā un arī steidzīgi pierakstiju visas sīkās detaļas un izmaiņas manī.

Centīšos sākt publicēt sevis rakstīto, bet šoreiz centīšos rakstīt sakārtoti. Centīšos pareizi likt komatus, kas man dažkārt klibo un centīšos detalizēti izstāstīt par to, kā es pašlaik redzu dzīvi.

[kazaks-blog-blog]

es atsāku rakstīt, jo ir ko rakstīt un pārspriest.

Uzdodu sev jautājumu, kas īsti mani dzīvē varētu pārsteigt un atgrūst?

Esmu pieņēmis tik daudzas lietas, cilvēkus un situācijas, ka mani neizbrīna īpaši nekas. Vienmēr esmu teicis, ja cilvēks ir laimīgs, tad es esmu laimīgs par viņu un viņš ir saskaņā ar sevi.

Es nevaru iedomāties nepieņemt cilvēku dēļ rases, seksuālas orientācijas vai viņa ģērbšanās stila. Tas pat vairāk nav apspriežami.

Mēs bieži aizmirstam par to, cik dzīve ir interesanta un ka dzīve ir daudz kas vairāk par materiālo.

Un galu galā es apbrīnoju tos, kuri spēj līdz sīkumiem būt paši, tie īstie viņi, bet man rodas jautājums, cik daudz tie ir viņi un cik daudz tā ir izrādīšanas pasaulei, par to, ka viņi ir tik citādi un tik neieliekami rāmjos.

Par sevi varu teikt, es būtu grūti ieliekams mūsu pasaules tradicionālajos rāmjos, jo gluži vienkārši man nesanāk. Esmu centies, bet nesanāk un dabiski neveidojas saikne ar rāmjiem, tiek tradicionālajiem, bet tas nenozīmē ka nevaru tikt ielikts citos rāmjos.

Tie modeļi/ rāmji ir tik daudzi, ka pat apjukt var. Kurš patiešām ir pareizais? Laikam jau tas ko jūti par pareizo :)

[kazaks-blog-blog]

2013+1

Ziniet ko es jums pateikšu?

Šorīt ēdot brokastis ar maniem tuvākajiem  un mīļākajiem draugiem, piefiksēju momentu, kad sāku runāt no sirds un tā arī ir. No laika uz laika es saprotu ka kuri ir tie īstie un tie kurus es gaidīju satikt šeit ar kuriem es runāju bet ne pārāk bieži, bet kad satiekos tad kontakts nav mainijies. Tu vienmēr vari smieties un runāt nedomājot, ka būsi nesaprasts. Galvenais justies labi un būt starp savējiem. Ļoti skaista sajūta, bet man patīk parmaiņas un man patīk sevi izaicināt pasaules plašumos. Pasaule ir mana skaistā vieta.

Ziniet, šis gads bija dzīves mainīšanās gads, to esmu pamanijis pamatīgi. Jūs noteikti ziniet vairums to sajūtu kad tu piepildi savus sapņus, tā līdz galam, tā ka pats nevari noticēt. Es nekad mūžā nebūtu iedomājies ka kaut ko tādu darīšu un kad es būšu es pats, es dzīvošu savu sapni, es elpošu beidzot brīvi, es lēkāšu, es skriešu pa kalniem, es skriešu pa ceļiem, ārdīšos, ceļošu, palīdzēšu, smiešos un ākstīšos kopā ar bērniem, katru rītu apskaušu un sabucošu visus tuvākos tur , Bulgārijā, katru rītu redzēšu uz ielām zirga pajūgus un otru pasauli kura arī nav slikta ar savu trakulību un mazo vieglprātību. Es nekad mūžā nebūtu iedomājies ka es kaut ko tādu izdarīšu, bet tas bija mans milzīgais sapnis, aizbraukt vienam, es par to sapņoju kādus 3 gadus, pēc filmas The Beach noskatīšanās. Un tā sajūta bija vienreizēja, sēžot sešos no rīta lidmašīnā un lidojot prom un beidzot aizdomāties pie tā ko es daru, ka es braucu pilnīgi viens un kaut kādu Bulgāriju kas man vispār nešķita vilinoša, bet tagad tās ir manas otrās mājas, un īstenībā visa pasaule ir kā manas mājas.

Ziniet, 2013 gads bija kaut kas nenormāli skaists. Un galvenais ka tu uz to visu vari apskatīties un būt beidzot lepns par sevi, es saku beidzot, jo līdz šim gadam es neelpoju brīvi, es nebiju es pats, es netļāvos būt es pats un tu noķer to momentu un noķer savus sapņus un lietas par kurām esi ticējis un vēlējies jau ilgi.

Ziniet, ticiet sev un saviem darbiem un noticiet sev. Nedomājiet ka jūs esat visu pazaudējis, ka esat pilnīgākais lūzeris, apskatieties sev apkārt un paceliet sevi augšā un esiet laimīgs un ar atplestām rokām baudiet dzīvi, apstājieties un apdomājat vai tas ko jūs darāt ir tiešām tas ko jūs gribat darīt.

Nenormāli skaistu ceļu uz nākamo gadu, es zinu ka tas saucamais nākamais gads ir tāds vien cilvēku iedomāts skaitīšanas veids, bet tomēr tas ir nereāli labs iemesls lai apskatītos atpakaļ, apkārt un novērtēto to kas ir padarīts un beidzot vienkārši baudīt to momentu kad tu vari teikt, jā pagājušais gads bija nereāls, bet šis gads būs vēl nereālāks, jo mēs pamazām augam un pamazām kļūstam veci.

[kazaks-blog-blog]

sapņot un piepildīt sapņus

Es atceros to momentu pirms deviņiem mēnešiem kad es biju galīgi maziņš, es īsti neko nezināju no pasaules. Mācēju tikai gudri sapņot par to ka es mainīšos un atradīšu sevi, ka es beidzot ieraudzīšu kalnus, ka es pirmo reizi dzīvošu viens un ka es beidzot nebaidīšos dzīvot. Tagad skatoties atpakaļ ir tāds emocionāls skatijums, jo es beidzot izdariju vairāk nekā es biju iedomājies. Es beidzot nebaidijos iepazīties ar jauniem cilvēkiem, es nebaidijos mainīt sevi un es nebaidijos no nekā, jo es sapratu ja ne tagad, tad kad atkal. Es atceros to momentu kad es pirmo reizi ieraudziju kalnus un aiz laimes nezināju kur likties. Es atceros to momentu kad pirmo reizi iepazinos ar citu kultūru un jauniem draugiem. Es zinu ka tas liksies tik dīvaini, bet viens no maniem sapņiem bija iepazīties ar cittautiešiem. Tagad ta ir mana reālitāte, man vairums draugu ir no visas pasaules, un dažkārt pat liekas ka esmu pa visu pasauli. Es atceros to skaisto momentu kas bija 05:30 no rīta kad es pamodos sasmakušā autobusa un pa logu ieraudziju milzigo Stambulu un mošejas, es tiešam gribēju lūgt lai kāds iemauc man pa seju jo tā sajūta bija kaut kas nereāls. Es  tiešām nevaru uzrakstīt to ko es piedzīvoju un ko es vēl piedzīvoju. To tā nevar izstāstīt vienkārši. Tā sajuta kas toreiz bija uztājoties ar teātra grupu savā dzimšanas dienā un kad pēc izrādes zāle tev dzied Happy Birthday dziesmu. Tā sajūta kaut es īsti tajā laikā vēl nesapratu bulgaru valodu, pavadīt laiku ar savu teātri un vienkārši smieties līdz asarām, braukt trakā mašīnā ar vīnu un rakiju un daudzi daudzie mēģinājumi karstās vasaras dienās. Tā sajūta ka tu veido pasākumus bērniem un tu saproti cik tev ļoti īstenībā pietrūkst ģimene. Redzot rūpju un aizrautibu pilnās mammas palidzot bērniem. Tās emocijas būt vakariņās pie libāņu draugiem kuri stāsta par savu valsti un ka īstenībā tas tev liek saprast atkal ka prese nav jālasa. Tā trakā ceļošana pa nereāli daudzām valstīm, iepazīstot super cilvēkus gan grieķijā, turcijā, rumānijā un vēl visur citur. Tā sajūta sasniedzot kalna virsotni un vienkārsi nokliegties skaļi. Un tā sajūta atvadoties no sev tuviem cilvēkiem kad tu lidostā īsti to nesaproti, bet atnākot mājās vienkārši sabrūc jo saproti ka tu tik driz viņus nesatiksi

. Tās trakās vasaras naktis. Trakā pasaule. Es vēl esmu šeit, bet es drīz dodos atpakaļ uz savu dzimšanas vietu pilnīgi savādāks un pats saprotu ka vairāk nebūs kā bija. Es tikai gribu teikt, reāli ticiet tam ko darat un ejiet ar pilnu atdevi. 

[kazaks-blog-blog]

skaisti

Cik nereāli skaisti tomēr paskatīties uz vasaru uz to ka man prieks ka tomēr paceļoju un ka tomēr vēl ceļošu. Cik nereāli skaisti ir paskatīties atpakaļ un redzēt kā tavs prāts ir pamazām attīrijies no daudz stereotipiem.

Mans nākamais sapnis protams ir sākt atkal jaunu dzīvi pēc dažiem mēnešiem un aizceļot uz Beirut. Divi mani draugi nāk no Beirut kuri pagaidām dzīvo Sofijā. Skaisti cilvēki. Vienu vakaru viņi uzrīkoja ģimenes vakariņas protams ar daudz garšīgiem ēdieniem un daudz daudz kultūru un tas bija viens no momentiem kad es saprotu cik īstenība stulbs es biju. Mani interisēja tikai tas kā piektdienā aiziet izklaidēties bez jebkādas jēgas. Cik tomēr es maz zināju par pasauli. Cik nereāli stulbs es biju un vēl esmu, jo man vēl jaaizceļo uz tālākām arābu valstīm. Bet turcija mainija daudz es atceros. Arī nometa daudz steriotipus no manis.

Vakar tieši bijām vakariņās pie mūsu poļu labākas draudzenes, tiešām mīlu to meiteni- aga. Tādus cilvēkus tu reti satiec kuri liek vnk smieties. Taisijām pirogi (poļu ēdiens) kaut kas līdzīgs kā pelmeņi, bet garšīgāk. Nu kur es paliku, labi atcerējos. Nu tā, atcerējāmies vakarnakt par Turcijas piedzīvojumiem, ka nu bija kā bija, bija traki. Kad bijām īstā turku saunā un kad Spāņu draudzene Maria bija pirmo reizi saunā un viņa bija šokā un viņas sejā bija redzems izmisuma,prieka,šoka savienojums. Kad mes izgājām no pirts un George ,angļu draugs jautāja man, paklau pirtnieks aiztika tavu pakaļu, teicu ka ne un pēkšņi meitenes bija šokā, jo izrādās viņš kārt��gi bija izmasējis gan pakaļu tām. Ne to bija jāredz, un arī tas ka tur iekšā bija nereāli karsts un pēc nereāli lielām vakariņām tu ej uz turku saunu, nē nekad.

Nezinu, rumānija arī bija ļoti ļoti skaista, man bija nereāls prieks mazliet paceļot pa rumāniju, praktiski izbraukt cauri visai rumānijai uz otru galu, cauri kalniem ,upēm, klausīties turku mūziku un vienkārši traukties cauri kalniem un smieties  un skatīties uz saulrietu un dzert turku kafiju atkal.

Piemēram divas dienas atpakaļ ieguvu jaunu draugu ,vācieti. Sanāca man hostot tikai tāepc ka viņš pazina manu latviešu draudzeni Lauru. Domāju labi,  izmitināšu, nav nekādu problēmu, beigās trīs dienas perfektā mierīgumā biju. Tik nereāli skaistas dienas, ar nereāli skaistu mūziku kas man atgādināja par vienu. Kāpec šeit nav latviešu draudzene Elīna Kluša. Mēs dziedājām virtuvē, gatavojām ēst un es apreibu no ūdenspipes.  Tik skaistas dienas, iegvu daudz jaunu mūziku un ieguvu draugu pie kura būs jābrauc ciemos uz Berlini. Interesants cilvēks, caur viņu es kaut ko iemācijos, jo viņš centās sameklet katra pilsētā kaut ko antīgu, kaut ko no padomju laikiem kaut ko neraksturīgu tūristiem kuri vienmer grib sameklet kaut ko skaistu un ideālu. Es  kad atgriezos no tripa cauri eiropai uz Latviju sapratu ka bāc, eiropa ir tik ļoti neinteresanta, viss ir praktiski vienāds, mani nereāli nesajūsmināja vīne un dažkārt likās ka ir tik ļoti līzīga polijas pilsētām. Mani nesajūsmināja vairāk atrasties eiropa, jo tas prieks manis vairāk nav interesanti. Vajag trakulību, vajag kaut ko pilnīgi nereālu un skaistu, kaut ko pilnīgi nekārtīgu un īpatnēju, man vajag Āzijas valstis un Arābu valstis, man vajag mīlestību un cilvēku sapratni. un vēl viena lieta, es dodos uz Ukrainu, es pat esmu šokā, es nekad mūžā nebūtu domājis ka speršu kāju tajās valstīš Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā, tajā reģionā. Man ir jāmaina priekštats arī par Ukrainu :)

Blogs par neko, bet ar smaidu ka beidzot devu kādu ziņu kā man iet,

labi iet super/

paldies :) hubav den :)

[kazaks-blog-blog]

greece