melemelekartupele-blog

[melemelekartupele-blog]

rokas maigas

Viņam bija maigas rokas, un tās smaržoja pēc cigaretēm. Tā varētu iesākties mans stāsts. Kaut gan nē. Sākums tam būs pavisam cits.

Tas laiks ir pienācis. Man atkal ir jāpasūta brilles. Ar šīm redzu cilvēkiem 3 acis, un apspiežu vēlmi kliegdama bēgt prom. Briļļu izvēle man nekad nav patikusi. Bet šī reize bija citāda. Savā mērā.

Pirmais mans "izredzētais" veikals bija Fiellman. Iegāju, novaikstījos par pārdevējas-konsultantes krieviski akcentēto "labdien", un devos izvēlē. Saku uzreiz - man nepatīk, ka cilvēki skatās man uz pirkstiem, lai tikai es kaut ko nepaņemu, nenorauju, un neierauju nāsīs. Vēl man nepatīk, ja man kaut ko iesaka, ja es to nelūdzu. Šeit piepildījās abi. Jau nepaņēmusi rāmīti rokās, lai to pielaikotu, pārdevēja savā uzstājīgajā un skaļajā veikalā man prasīja: "A varbūt jums palīdzēt?" Man rokas nolaidās gar sāniem, bezpalīdzībā. Man vairs nebija spēka, es biju saēsta iekšēji. "Jā, lūdzu, ko jūs man varētu ieteikt?" Pārdevēja starodama, un prasīja: "Kas jums labāk patīk?" es izskaidroju, ka man patīk četrstūraini rāmji, ne sevišķi biezi, ar pilnu rāmi apkārt, melnā krāsā. Vīzija un tradīcija ilgu garu garumā. Pārdevēja man sāk dot pielaikot. Rozā, sarkanus un zaļus rāmjus. Prātā doma: jābēg. Es novaldu savus bēgošos locekļus, un vēlreiz pacietīgā balsī atkārtoju, ka man vajag MELNUS rāmīšus, nevis zils-zaļš-sarkans variantu. Melnus. Pārdevēja, manāmi sanīkusi, sāk raut nost no statīva visus rāmīšus, kuri ir melni, un grūž tos man rokās. Kad es lēnām tās visas sāku pielaikot, pārdevēja sāk elsot un pūst. Pie auss. Klusām. It kā tas domāts tikai manām ausīm. Kad pārdevēja - atceros, ka viņu sauca Ļiza - sāka teikt: "Kaut kam jau jums IR jāpatīk", es iespiedu viņai rokās briļļu rāmi, pat nepaskatījusies uz to, un teicu: "Tagad lēcas". Viņa atkal sāk starot un aizvelk uz kasi. Sāk gari un plaši stāstīt piedāvājumu ar miljons iespējām. Es atkal iejaucos viņas stāstījumā pa vidu, paskaidrojot, ka man vienai acij ir -4, otrai ir -3.75, ka man vajag lēcas ir dzidrinājumu. Viņa man peidāvā plāninājumu, un skaidro, cik tas varētu izmaksāt. Viņa man krīt uz nerviem, runā svešā valodā. Es pasaku paldies, un izeju no veikala.

Nākamajā dienā mans medītājas skatiens apstājas pie "Pasaules optikas" veikala. Nu ko, eju iekšā. Patīkams pārsteigums ir pārdevēja - latviete. Viņa neskatās man uz pirkstiem, neelpo pakausī un neprasa, vai vajag palīdzēt. Es apmierināta apstājos pie plaukta un sāku savu ceļojumu briļļu rāmīšu pasaulē. Kad mans ceļojums ir galā, es esmu izvēlējusies "manas īstās un vienīgās", es eju pie pārdevējas un saku, ka man vajag vizīti pie ārsta. Es zinu, ka mana redze ir mainījusies. Nu ko, viņa man norāda durvis, pa kurām jāiet iekšā. Tā arī daru. Mani sagaida silti smaidīdams ārsts (jauns) un saka, ka mētelīšus nevajadzēs, un ka krēsls ir viņam blakus (un brīvs). Es apsēžos. Sākas garā procedūra ar skaitļu virknēm, kuras sāku lēnām iegaumēt un skatīšanos, kā viņa pildspava slīd pa gludo papīru. Viņš pats visu dara, manas rokas bezpalīdzīgi karājas uz krēsla atbalsta. Viņš noņem manas brilles, uzliek citas, maina lēcas, maina kātiņu garumus. Un brīdī, kad viņa rokas netīši pieskaras maniem deniņiem, es sajūtu, cik tās ir siltas, un kā smaržo. Cigaretes un kafija. Viņam bija maigas rokas, un tās smaržoja pēc cigaretēm un kafijas. Kad viņš jau desmito reizi lika nolasīt ciparus, es to darīju. Es lasīju no prāta. Es viegli atceros ciparus, tāpēc atcerēties, kāi skaitļi bija iepriekš 9 rindās, man nenākas grūti. Es nosaucu skaļi, ik pēc trijiem lasījumiem piemetinot: "Bet tikai tāpēc, ka es atceros". Viņš smaida. Viņam ir nelīdzena zobu rinda augšējā žoklī. Un kājās zeķes ar zirgiem. Viņš sāk kaut ko drudžaini rakstīt uz sava papīriņa. Beigās tomēr man ir jānosauc savs vārds. Es to daru. Viņš pasmaida. "Skaists vārds." - manas ausis sadzird. Paskatos uz plāksnīti, kurā rakstīts viņa vārds. Edgars. "Manu bijušo draugu sauca Edgars." "Es ceru, ka jums nav tagad nepatīkami pret visiem Edgariem. Jo tad būtu patiešām žēl". Es pasmaidu. "Nē, tas bija sen." "Tas labi." Viņš parakstās uz papīriņa un sniedz to man. "Te būs jūsu recepte. Redze gan var izmainīties līdz 25 gadu vecumam, bet ne sevišķi. Cik var ticēt jūsu stāstam, redze vienai acij ir uzlabojusies, bet otrai - pasliktinājusies. Vai brilles pasūtīsiet uzreiz?" Viņa zilās acis raugās manējās. "J-jā." - es atbildu. "Lieliski, ejam." Viņš atver man durvis, mani izlaisdams pa priekšu, pieiet pie kases, aizsūta pārdevēju "padzert kafiju", un sāk strādāt. Uzslavē manu izvēli. Sāk kaut ko rakstīt, paralēli datorā un uz papīriņa. Tad saka: "Tavas brilles būs gatavas otrdien pēcpusdienā. Es tev piezvanīšu. Pasaki numuru." Es pasaku. Viņš smaida. "Es jums piezvanīšu." "Uz redzēšanos." es nosaku, un eju uz durvīm. Viņš pieceļas un atver man ārdurvis. "Uz redzēšanos." viņš nočukst.

Es laikam nekad nebeigšu sajūsmināties par ārstiem.

[melemelekartupele-blog]

Biogrāfija Nr.2

Viņu sauc Kaspars. Viņš piedzima tad, kad man bija fiziskas un morālas alkas pēc puiša. Pēc īsta sapņu puiša, kurš darītu visu, lai mana sirds trīcētu.

Tātad, viņam ir kastaņbrūni mati, brūnas acis, izcilas ausis, un ausīm pieder izcilas ļipiņas, kuras var sūkt un kost. Tādas mīkstas, un maigas. Puikam pieder brīnišķīga sešpaka, nav jau brīnums, ja 5 reizes nedēļā brauc uz manu gultu un tajā cilā mani. Augšup lejup, augšup lejup. Viņā ir simts tūkstoši tādu lietu, kuru es nemaz nevaru uzskaitīt. Vienkārši nezinu, kas patīk man. Viņš ar savu rīcību mani katru reizi pārsteidz, un tā es atklāju, kas man patīk, un kas nē.

Piemēram, twitterī viņš izlasīja kā pārsteigt meiteni ar mīļo sms "Tu silti saģērbies"? Viņš beigās kļuva tik radošs, ka pat vienreiz uzrakstīja "Es tevi šādā laikā nelaistu no mājas ārā, jo baidītos, ka tu varētu nokrist uz ledus un sasist savu skaisto dupsi. Un tad es vairs nevarētu braukt pie tevis un cilāt tevi augšup lejup." 

Vēl viņam ļoti patika kafiju dzert gultā. Tik ļoti patika, kamēr iemācījās neapliet gultu un palagus ar to. Tad viņam vairs nepatika.

Viņam patika tumšās naktīs braukt pa šosejām, pārsniedzot ātrumu. Neviena nav, viss apkārt ir izmiris, tikai viņš un es, un vēl dažkārt mums piebiedrojās vēl kāds. Tikai dažreiz. Atceros, ka mēs vasarā piestājām magoņu laukā, bija tumšs, un uztaisījām fotosesiju tumsā, magoņu laukā. Bildes joprojām ir piespraustas pie manas sienas. Un pēc fotosesijas sekoja augšup-lejup.

Viņam patika man sarežģīt dzīvi, jā. Bet par to es turpināšu rīt.

[melemelekartupele-blog]

bez nosaukuma.

Karā visi līdzekļi ir labi. Arī tad, ja jācīnās ar skolu un tās debīlajiem skolotājiem, pierādot savu taisnību un ar pirkstu parādot viņu kļūdas. Kaut vai šajā karā ir jāiesaista valsts iestādes. To sauc par priekšrocību izmantošanu.

[melemelekartupele-blog]

Imants Ziedonis

Es mēdzu apmeklēt bibliotēkas. Man patīk tā veco grāmatu smarža, tā apziņa, ka tur ir tik DAUDZ grāmatu, visas cieši viena otrai blakus. Un neskatoties uz to, ka es mēdzu apmeklēt bibliotēkas, es mēdzu arī šo to no bibliotēkām paņemt. Piemēram, 2 nedēļas pirms Imanta Ziedoņa nāves es paņēmu no bibliotēkas viņa dzeļoju krājumu "Es ieeju sevī". Tikai šodien, mierīgi pārskrienot ar acīm pār savu grāmatplauktu, meklējot ko palasīt, uzskrēju šim brīnumam. Tad nu, attiecīgi, ar visu šito situāciju, kas manā dzīve tagad valda, man sirdī iekrita viens dzejolis.

Pasaki labu vārdiņu. Pasaki! Tev nav ko teikt... Es tagad zinu, ko tu domā. Tu gribi beigt.

Tu neteiksi. Es zinu, ka tu gribi aiziet. Tu vairs negribi manus palagus Manis cepto maizi.

Tu vairs negribi manus matus, Manus agros un pelēkos rītus. Tu vairs negribi manus cimdus, Klusos vakaros izrakstītus.

Es tev devu, kas man ir. Un es neesmu nabaga. Bet vairāk man nav, Un es nevaru būt labāka.

Tu saki - liela mīlestība. Manējā laikam ir maza. Es to citiem nerādīju. Bija bail, ka neizvazā.

Es to rādīju tikai tev. Tu daudz devi man un daudz ņēmi. Es tevi mīlu tā, Kā koks mīl zemi.

Bet tagad ej! Es palikšu. Man nav kur steigt. Es tikai neticēju, ka pienāks stunda, Kad vajag beigt.

Nu, šim visam ir arī kaut kas pozitīvs. Es vismaz zinu, ko nākamgan skaitīšu "Zvirbulī".

[melemelekartupele-blog]

Biogrāfija Nr.1

Viņa vārds ir X. Viņš ir mans bijušais. Mēs bijām kopā 2,5 gadus, un protams, pirms tam un pēc tam bijām draugi. Šie 2.5 gadi bija labākais, kas manā dzīvē ir noticis, neskatoties uz visu. Neskatoties uz to, ka viņš mani krāpa ar manu 3 pakāpes māsīcu un viņas kolēģēm, kas strādā Jelgavas klubā. Nešaubos, ka viņš ir gulējis ar visām sava kursa meitenēm LLU. Bet nu jau man ir vienalga.

Viņš ir 5 gadus vecāks par mani. Man vienmēr ir saistījuši vecāki, pieredzējušāki vīrieši, kuri pazīst dzīves sūro smaržu. Ja tu esi tāds, tad uzraksti. Mož mums kaut kas sanāks.

Bet nu, atgriežoties pie lietas. Viņš uztaisīja bērnu divām uzreiz. Vienai no grūtniecēm bija spontānais aborts, tātad viņš apprecēja otru. Tā bija aprēķinātāja, viņai patika pilsēta, nevis lauki. Viņi medusmēnesī devās uz Filipīnām. Bērns arī piedzima tur un kļuva par filipīnieti. Un piedzima viņš... ar diezgan neparastu ādas krāsu. Lai gan abi "vecāki" bija normālas, gaišas ādas krāsas, bērns neizprotamā kārtā bija šokolādbrūns. Uztaisīja DNS testu, un atklājās, ka bērna īstais tēvs ir kaut kāds Akhfknskafnl Sfewfnwlefn. Es jau neko. Loģiski, viņš no viņas izšķīrās.

Tad viņš atkal atsāka gulēt ar ko pagadās. Tā bija viņa veldzēšanās sāpēs, viņš tā atriebās. Bet tad...

Tad viņa rokās iekļuva meitene, kas bija līdzīga man. Vārds tāds pats, matu krāsa līdzīga, krč, pelēkā pele (tas nav par mani, tas ir par viņu). Es sapratu. Viņš ilgojās pēc manis, kaut gan to neatklāja. Tāpēc izvēlējās tādu lomu un bildināja. Viņas māte gan ir gatavā ragana. Bet manai mātei ar viņējo labi saskan. Ko lai saka. Tāds tādu atrod.

Bet kāzas galu galā nenotika. Meitene redzēja, ar kādām acīm viņš skatās uz mani, kad es gar viņu degungaliem šiverējos, pat iekārtoju un sakārtoju visu viņu kāzām (galvenā līgavas māsa). Beigās, kāzu dienas rītā, viņš man pasaka, ka viņš neprecēšoties. Man šķietams šoks, kaut gan visu šo laiku esmu to zinājusi. Man bija jāaiziet jāpasaka līgavai. Viņa appraudājās, salamāja viņu visu viesu acu priekšā, iecirta pļaukas, iemīdīja līdz kaklam zemē un aizbrauca medusmēnesī ar saviem vecākiem. Kopš tā brīža es neesmu viņu redzējusi, ne dzirdējusi. Laikam labi vien ir.

Kas ir ar viņu, manu X? Arī par viņu neesmu neko dzirdējusi. Neesmu dzirdējusi, ka viņš pieturētos pie vecā dzīvesstila, t.i., gulētu ar visām pēc kārtas, bet kas zina... Varbūt vienkārši man neviens neko nestāsta.

Kas ir ar mani? Par sevi es arī neesmu neko sliktu dzirdējusi. Bet, ja nopietni, tad man ir labi, esmu kļuvusi par lielu maitu un aukstsirdi un noraugos uz visiem no augšas, jo staigāju apkārt 12,5 cm augstos papēžos, iežmiegusi vidukli cieši pieguļošā baltā blūzē, īsos melnos svārkos un mugurā man ir spilgti sarkana apakšveļa, kura spīd cauri blūzītei. Esmu sākusi smēķēt - es nevaru izturēt saspringto dienas ritmu, un vakarā atrodu kādas skavas, ar kurām aizmirsties baudas vilņos. Man patīk imitēt seksa ainas, kādas tās ir aprakstītas grāmatās. Piemēram, visklasiskākā - 50 shades of Grey. Jau puse ir izņemta cauri. Protams, kur norisinās darbība, nevis naivas sarunas par dzīvi.

Tāda nu es esmu - neprognozējama un spontāna. Vai nu tu jūsmo par mani un dievini mani, vai arī noklikšķini uz krustiņa augšējā labajā pusē un sāc dzīvot.

[melemelekartupele-blog]

WHAT MAKES YOU FEEL BETTER WHEN YOU ARE IN A BAD MOOD?

chocolat, ticket to paradise and bridget jones.

[melemelekartupele-blog]

Pirmais.

Dzīvē viss iet uz riņķi. Katra cilvēka dzīve iet uz riņķi. Es ticu atdzimšanai. Cilvēks piedzimst, nokrīt no divriteņa, sastrīdas ar māti, atrod cilvēku, apprecās, tad sāk strīdēties ar to, tad viņam piedzimst bērni. Un tad nākamā paaudze dara tieši to pašu - piedzimst, nokrīt no divriteņa, sastrīdas ar māti, apprecās, un tā tālāk un tā joprojām. Ak jā, es neiekļāvu - atrod darbu un to pazaudē. Jā, tas arī vēl. Mums sanāk varen pozitīvs dzīves ritenis, jums tā nešķiet?

Bet, kāpēc tad es izveidoju ši blogu? Jo man ir bail. Bail no sevis, bail no citiem, ka viņi atklās melus, ko esmu viņiem stāstījusi. Mana veļasmašīna vannasistabā ārdās un protestē pret šo rīcību, bet jā. Šis būs mans otrais-es blogs. Tā "es", kurš nav mīļš un jauks, kurš neizpalīdz, nu, vārdu sakot, tas, kurš ir maita visās šī vārda nozīmēs.

Un šodien, kaut gan ir astotais marts, es nometu puķes uz ietves un saku "Piekāst." Es nebūšu tas, kas es biju agrāk. Bet to es jau teicu, ne?

Es pati nezinu, ko lai saku nišā "Ko varat no manis sagaidīt?". Droši vien jau visu ko. Manu sašutumu, manu maigumu, manu fuck-you izteiksmi vai jebko citu. Es esmu neprognozējama.

Un tā tam būs būt.

Āmen.