pastareraksta-blog - Tumblr blog

[pastareraksta-blog]

FoodComa Portugālē

Tu domā, ka tev patīk garšīgi paēst? Padomā vēlreiz. Portugālē ēdiens ir kults. Šeit ēdienu izbauda, to apspriež un atceras gadiem vecas maltītes: “Ak, atceries tās ribiņas, kuras tu pagatavoji kādus 10 gadus atpakaļ?” (reāli dzirdēta saruna). Arī liela daļa no miljoniem (nepārspīlējot) cilvēku, kas šeit brauc tūristoties, pusi sava laika pavada ēdot un dzerot “portuguese traditional”. Tāpēc šis ieraksts veltīts Portugāles ēdmaņai.

Pirmkārt, jāsaka, ka spēcīgs faktors šī kulta attīstībai Portugālē ir ģeogrāfija un vēsture. Te ir gan gara okeāna piekraste, gan lielas upes, kas nodrošina svaigas zivis un visādas jūras veltes. Dažas, par kuru eksistenci es vispār pat nenojautu. Un tieši šeit uzzināju, ka tās, kuras Latvijā tiek sauktas par “Tīģergarnelēm”, izrādās ir mazās garneles.  Īsto “Tīģergarneļu” izmērus varat iedomāties paši.  Klimats šeit ir pietiekami silts visa gada garumā, lai ar zemkopību nodarbotos principā nepārtraukti, un temperatūru amplitūda ļauj audzēt gan tik ierastos kartupeļus, sīpolus un visu “latvietim parastajam” pazīstamo, kā arī olīves, citronus, apelsīnus u.c. eksotiskā gala pārstāvjus. Vēl joprojām, pēc gandrīz pusgada šeit, nevaru apspiest savu sajūsmu, uz ielām redzot citronkokus.

Otra lieta ir vēsture. 15. gadsimtā portugāļi bija traki jūrasbraucēji, kas atklāja turpat vai pusi globusa un kolonizēja pa labi, pa kreisi. Brazīlija, Āfrika, Ķīna un Japāna. Un šī trakā karuseļa rezultāts – tikpat traka kulinārija. Šeit bagātīgi izmanto garšvielas, kuras jau sen ir integrētas katra portugāļa virtuvē. Nereti nākas redzēt kukurūzas maizi un kukurūzas putru – atsevišķu Āfrikas valstu tradicionālos ēdienus. Uz viena šķīvja var novērot gaļu, jūras veltes, rīsus, kartupeļus un eksotiskus augļus. Vārdu sakot, latvieši ar savām ķimenēm un pētersīļiem nobāl.

Portugāļiem patīk ieturēt maltītes ārpus mājām. Nepārspīlējot varu teikt, ka divu kvartālu garumā reizēm var būt sešas kafejnīcas. Parasti mazas un kompaktas ar t.s. “dienas piedāvājumu” kā galveno ēdienkartes sastāvdaļu un visādām saldām vai sāļām uzkodām. Tā ir savdabīga sociālās komunikācijas forma, kas Latvijā nav attīstīta/vai attīstāma (izlemiet paši). Kafejnīcās atpūšas ar kolēģiem pēc darba, tiekas ar draugiem, skatās futbolu un visādi citādi savstarpēji komunicē. Trīs lietas, kas man ļoti patīk portugāļu kafejnīcās:

 1) Porcijas ir lielas un cenas ir samērīgas.

 2)Ēdiens ir svaigs un kvalitatīvs (kkādas “kotļeti po Kijevski” vai “Karbonādi franču gaumē”, kas septiņas reizes jau uzsildītas mikroviļņu krāsnī, grūti iedomāties) 

3) Viesmīļi nereti ir vīrieši vidējos gados, nu tādi, ar briedumiņu. Es nezinu, kāpēc man tas ir svarīgi, bet kaut kā piešķir tādu papildus kvalitāti (laikam).

Apkopojot pieredzi un novērojumus, esmu nonākusi pie atsevišķiem stūrakmeņiem, kas, manuprāt, jāizceļ, ja runājam par Portugāles kulināriju:

Bulkas un saldumi –Konditoreja savā daudzveidībā liek galvai griezties. Katram mazākajam ciemam ir savi saldumi vai sava raksturīgā ciema bulka ar īpašu leģendu vai stāstu. Daudz tiek izmantots olas dzeltenums un vairums izstrādājumu ir supersaldi.

Uzkodas/tapas – apmeklējot kādu portugāļu restorānu, esiet uzmanīgi! Portugāļu sieri, visādas desiņas, astoņkāju salāti un pastētes var šķist pasniegti niecīgā daudzumā, bet tie ir tik garšīgi un sātīgi, ka, ja nebūsiet uzmanīgi, pamatēdienam vēderā vietas vairs nebūs.

Vinārs – nu, ko lai saka…. Reizēm lētāks nekā ūdens un garšīgāks par bērnības kompotu. Lieta, kas ir tikai Portugālē – Zaļais vīns (Vinho Verde). Ja interesē, iegūglē.

Kafija – portugāļi ir pirmie, kas atved uz Eiropu kafiju, un to, ka viņi ir pionieri šajā jomā, var redzēt. Kafijai nav specifiskā rūgtuma un skābuma, ka nereti sastopama Latvijā pieejamajās pupiņās, un kafijas pasūtīšanas veidu ir tikpat daudz kā krieviem lamuvārdu. Ir espresso (um café), ir espresso ar pienu (um pingado), ir melna liela kafija (um café de saco), vājāks espresso (um carioca), kafija ar daudz pienu (um galão), kafija ar mazāk pienu (uma meia de leite), pavisam vājš espresso ar pienu (um garoto) un tā tālāk un tālāk, līdz tiek sasniegts kofeīna orgasms.

 Priekā un labu apetīti! Un ar dievpalīgu nekļūt šeit pavisam resnai!