pastasti

[pastasti]

Gaisa mitrums un temps. Tas kāpj kā mans asins spiediens brīdī, kad redzu kā debesis savienojas ar zemi. Kad Tava vara nāk pār mani, gluži kā elementiem sajaucoties - rodas eksplozija, kas ārda visu savā ceļā.

Es gribu elpot, bet gaiss no manām plaušām tiek izrauts. Es gribu elpot, bet nevaru. Es gribu. Ievilkt. Tavu. Elpu.

[pastasti]

Viņš rakstīja - “Tu salauzi manu sirdi”. “Tu atstāji mani skatīties, kā riet saule! Kā pazūd Tavs siltums!” - viņa vārdi turpināja kliegt savā, iespaidīgajiem vijumiem rotātā, rokrakstā uz trauslā papīra, liekot izgaršot mazliet rūgtuma. “Un es klusi stāvēju. Sasodīts! Stāvēju un nepakustējos!” - viņa balsij pievienojās izmisuma smarža. “Un kā muļķis, es pats sev izrāvu sirdi, spēdams vien nolūkoties, kā pavīd Tavi pēdējie stari līdz ar saules!!” - viņa balss nodrebēja. 

Pauze starp iepriekšējo un nākamo teikumu šķietami perfekti attēloja cik grūti bija uzrakstīt sekojošo: 

“Es vakar atkal aizmigu, baudot Tavu parfīma flakoniņa lapsveidīgās rotaļas ar manām jūtām”. 

Tālāk seko iesāktu vārdu švīkājumi. Kā vienmēr - aizkrāsoti, tā lai noteikti neredz izmantotos vārdus. 

Un visbeidzot apakšā vārds, kuru redzot nedaudz ciešāk sažmiedzas tik tikko manāmais kumols kaklā. “Pļavā.”

[pastasti]

Es esmu tūkstotis gadu vecs. Tūkstotis reižu esmu vēris acis vaļā pirmo reizi. Tūkstotis reižu esmu skatījies augšup, un, ar izbrīnu, esmu ievilcis pirmo elpu. Tūkstotis reižu tā likusies vienlīdz reibinoša. Tūkstotis reižu esmu piedzīvojis pirmos soļus. Tūkstotis reižu pirmās mīlestības. Tūkstotis reižu pirmās sirdsāpes. Un tūkstotis reižu pēdējās atvadas. Es atminos kā tur stāvēju. Kalna galā. Kā visa, bagātīgiem kokiem klātā pasaule pēkšņi bija kļuvusi mana. Kā manu acu priekšā pavīdēja visgaišākā nākotne. Gandrīz tropiskais gaiss apvienojumā ar rietošo sauli mani cēla vēl augstāk. Un kā es to iznīcināju. Kā viss sagruzdēja līdz ar mani. Es biju alķīmiķis. Tu viegli ķiķinādama atkal vērsies ārā pa lielajiem ēdamās zāles logiem. Tie mulsināja Tevi, jo pirmo reizi redzēji, ka tik lieli logi mēdz būt. Tu ik pa mirklim apbrīnoji lakoto, tumšo koka vakariņu galdu. Un sudraba svečturi, kas bija dažas labas Ziemassvētku egles augstumā. Tas mirdzēja kā pasakā no lielā dzīvo liesmu skaita, kas rotaļājās uz baltajiem vaska kātiem. To siltums glāstīja Tavu seju, gluži kā mans skatiens, kas no Tevis neatlipa. Es biju grāfs. Mans skatiens kārtējo reizi vērsās atpakaļ miklajā bruģī. Manas rokas, pārgurušas no atvērto plaukstu sveicieniem debesīm. Kāds kungs iemeta veselu šiliņu. Ar stingru un reizē uzmundrinošu skatienu viņš, uz mirkli mani pagodinādams, pagriezās tik strauji sevis izvēlētajā virzienā, ka tumšā, acīmredzami dārgā, auduma fraka uz mirkli atklāja maigo zīda iekšpusi. Vēl nekad nebiju jūties tik pateicīgs. Es biju nabags. Es esmu tūkstotis gadus vecs. Tūkstotis reižu esmu vēris acis vaļā pirmo reizi, bet šoreiz es sevi atceros.

[pastasti]

     Asaras kārtējo reizi ritēja pār maniem vaigiem. Gluži kā vērojot viesuļvētru no liela attāluma, Tavi pelni gaisā lēni ceļoja, virpuļojot ap mani. Man kļuva slikti un reizē tiku apburts. Sudrabs. Tik ļoti vienmēr paticis sudrabs. Gaisma, kas spraucas istabā caur puspavērtajiem aizkariem un silda manu pussabrukušo ķermeni istabas vidū, liek pelniem mirdzēt. Tie vēljoprojām lēni lidinās un liek man ceļot. Domās, jūtās un bērnības atmiņās. Vēl viena asara, un mani pārņem maigums. Tas pats maigums, ko reiz man dāvāji. Asaras, tāpat kā laiks, uz mirkli ir apstājušās. Tikai Tu un es. Tikai siltums. Tikai Tavi pīšļi, kas pārklāj manu ķermeni.

    “Padari mani aklu! Tieši šobrīd! Lai visu mūžu pēdējais ko atceros ir Tavs mirdzums! Padari mani aklu un liec nekad neaizmirst!” , es kliedzu pilnā balsī. Ļaujot vaļu uz mirkli aizturētajām asarām, kuras nu rit pilnām straumēm. Manas rokas trīc.

    “Sudrabs………Su…drabs………Sudrabs….” , manas lūpas klusi jo klusi čukstēja, kamēr manas acis uz mūžiem iespieda Tavu mirdzumu manā prātā.     Es saplēsu Tavu pelnu urnu.

[pastasti]

    Un Tu zini, ka viņš vēro. Kā viņa bezgalīgais skatiens ieurbjas tavā pakausī. Meklējot. Gaidot. Vērojot. Viens mirklis vājības. Mirklis prieka. Gaisā uzjundī tavs naivums un viņa asais skatiens šķeļ gaisu tavā virzienā.

    Kā kalašņikova lode, kas triecas tavā pakausī, tā kārais skatiens un niknums izspridzina tavas smadzenes caur tavas pieres gludo virsmu [jo grumbas uz mirki bija dzisušas].

    Un viņš vēro. Kā tu vārties agonijā. Kā tu centies salasīt tās asinim klātās kripatas, kuras ieskauj tavu katatonisko ķermeni. Kā tu centies salikt laimi pa gabaliem atpakaļ kopā.

[pastasti]

     Debesis apmācās tik tumši, ka uz mirkli it viss kļuva kā melnbaltā kino. Tas ieskauj sevī it visu savā ceļā, un izsūc spīdumu pat no visspilgtākā zieda. Zieds smok. Smok pēc gaismas, kas nes viņa esamību. Un seko attāls dārdiens. Sākumā kluss. Tālumā. Bet jūtams tā spēks. Tas turpina savu ceļu. Šis nepārvaramais vilnis ir atradis savus nākamos upurus. Tas pārvērš dzidras upes un ezerus bezgalīgos bezdibeņos. Kas tā vien prasīt prasa aiznest kādu sev līdzi nebūtībā. Vēl viens pērkonam līdzīgais dārdiens ar nedaudz lielāku spēku, un pieklusinātu kliedzienu izskaņu - “…...ani”. Es pavēru acis debesīs un sapratu, ka tas tuvojas. Manās nāsīs iecērtas tā nestais aukstums, un es jūtu kā tas mani piepilda. Tas iesēžas manās plaušās, kā melns, nosalis runcis, kurš ticis uz silta dīvāna. Tas uzmet savu tumšo asti priekšā nosalušajam purnam, saritinās un tur paliek. Es jūtu to virs sava kuņģa. Vēl viens dārdiens un izskaņa jau skaļākā kliedzienā - “….ro mani !”. Es sajutu trīsas. No aukstuma kuņģī. No krāsu zuduma. No dzestruma gaisā un putnu trūkuma. Nāk vētra un tā plosīs. Ak! Kā tā plosīs. Ēna pieskaras maniem pirkstgaliem un es vēroju, kā mana āda pakāpeniski pārvēršas pelēcīgā tērpā, kas satur kopā šo mīksto dīvānu, kura sirdī nu jau mīt aukstums. Un tas saldē. Ak! Kā tas saldē. Manas plaušas. Manu kuņģi un manas zarnas. Manas iekšas deg no tā, kā tas stindzina it visu silto, kas vēl palicis. Skan dārdpilns kliedziens virs manas galvas - “PABARO MANI”. Viņš ir klāt. Nē. Viņš ir klāt. Nē! “PABARO MANI! PABARO MANI! PABARO MANI!” , tas auro pilnās plaušās, līdz ar to kustinādams manas lūpas viņa diktētajā ritmā. Un tagad es jūtu, kā tas mani drāž. Kā lētu kuci, metā un sit kur vēlas. Nekautrējas būt skarbs un liek man teikt, ka es baudu. Liek man krist uz ceļiem un paņemt viņa kroplo locekli savā mutē. Un es ņemu. Tik ļoti ņemu. “PABARO MANI!”, tas turpina kliegt. Un mani sāk pamest sajūtas. Man sāk sāpēt mazāk. Lai gan viņa loceklis turpina mani ārdīt, kā Viņam iegribas. “BARO! VĒL! VĒL! VĒĒĒĒĒĒĒL!”, es dzirdu atkal un atkal. Līdz šķietami tas sāk pāriet. Vai varbūt es vienkārši vairs neko nejūtu. Ar šausmās ieplestām acīm es zaudēju samaņu.

Mani pamodināja zemes svaigā smarža. Un tur es biju. Uz zemes. Izdrāzts un ar dziļu aukstumu sevī, jutu kā manas pret debesim pavērstās krūtis sāk lēni sildīt saule. Es nemēdzu lūgties, bet attapos, ka klusi pie sevis murminu - “paliec. paliec. paliec. paliec. lūdzu paliec.”

Es zinu, ka viņš būs atpakaļ.

Es vien ceru, ka viņa ir karstāka par viņa aukstumu.

[pastasti]

Es raudāju šovakar. Raudāju skatoties uz laiku, kas bija izteikts gados un dienās. Tieši tā. Daudzskaitlī. Un daudzskaitlī bira manas asaras.

[pastasti]

Es biju tumsā, līdz ar to par tumsu es kļuvu.

[pastasti]

   Viņš pamodās no balss savā galvā. “Beidz slēpties!” - tā, šķietami kliedzot reizē - čukstēja. Tā šķita tik īsta, ka vēljoprojām labā auss jūt nelielās gaisa vibrācijas tai blakus. Pārskatījies pār plecu, viņš vēroja kā viņa dus. Viņš piecēlās sēdus, pārsviesdams kājas pār gultas malu, ļaujot pēdām pieskarties nedaudz skarbajam paklājam. It kā meklēdams pamatu un stabilitāti, lai atkal saņemtos jaunai dienai. “Viss kārtībā?” - gultā esošā daiļava vaicāja. “Atkal murgi” - atbildējis viņai, viņš mirkli kavēja skatienu nenoteiktā punktā telpā. Viņa nezin cik ilgi tie viņu vajā. Alkohola malks, lai tā asums atgrieztu maņas un izskaustu jebkādas domas, kas vēl cenšas uzkavēties prātā no redzētā. Mentāli ieslēdzot pasmagu mūziku galvā, jau ierastajā manierē, viņš sevī iedveš ballīti un noskaņo sevi pozitīvi. Sen gūtās mācības tomēr ir nākušas par labu, un nosmējies klusi par savu vājprātu, viņš dāvā daiļavai ik rīta skūpstu, un uzklausa brokastu vēlmes. Attapies virtuvē un klausoties tējkannas mutuļošanā viņš aplūkoja savas rokas. Cik amizanti reizēm tās izskatās. Gariem, izstieptiem, nedaudz ērmīgiem pirkstiem rotātās plaukstas reizēm šķiet tik svešas. “Nez kā būtu pamosties ne savā ķermenī, bet ar savu apziņu un domām” - kārtējo bezjēdzīgo rīta domu vadīts, viņš centās atcerēties cik daudz cukura daiļava vēlējās. Solis pa trepēm un atpakaļ migā. Prom. Prom no visa un viņas plaukstu vijumu rotāts viņš atkal lūkojās uz savējām. Tagad tās izskatījās tik dabīgas. Tik viņam piederošas. Mūžīgi plēsts uz pusēm viņš izmāna no sevis smaidu un ,aicinot doties daiļavu piedzīvojumā, dāvā viņai kārtējo skūpstu. Uz kakla. Tā, lai justu viņas pulsu uz viņa lūpām un mēles. Tā, lai justu, ka dzīvībai vitāli svarīgais ir viņa mēles galā. Viņa varā.

[pastasti]

Kā jutās Ikaruss , kad viņš krita no lielā augstuma? Kad viņa ķermenis bija saules izkropļots un tika sadragāts pret jūras nežēlīgo ūdens virsmu. Kā dzīvot pēc kā tāda , kas viņu tik ļoti sildījis un gadājis par smaidu uz viņa lūpām un tagad atstājis tur vien rētas? Runā, ka līdz pat šai dienai viņš kaut kur klejo, ik pa laikam paveroties debesīs, cerot atkal reiz baudīt lidojuma brīvību.

    “Apbrīnojami” , klusi pie sevis nočukstējis, viņš nosmīneja. Ik reizi, kad viņš aizvēra savas nogurušās acis, tur uzplaiksnīja ainas, kuras viņam šķita ir izdevies beidzot pievaldīt. Un kā vienmēr, viņš bija bezspēcīgs šo ainu priekšā. Viņa prāts bija tumšs kā naksnīgā debess, un katra no ainām to izgaismoja kā visspožākais salūts. Atmiņas uzplauka, kā neizsakāmi skaisti ziedi un aizpildīja katru tumšuma nostūri ar krāsām un vijumiem. Tajos viņš saskatīja savijušās plaukstas , kuras rotaļīgi tiek turētas gaisā un aplūkotas, kamēr to ķermeņi laiski bauda svētdienas rītu. Neviļus vaigā iecirtās smīns. “Nekad neignorēšu to, kas liek man smaidīt” , pie sevis nodomājis, viņš turpināja vērot savas atmiņas un ceļu pa kuru tās dodās. Atkal aizvēris acis - viņš baudīja ainu kurā viņa deguna gals viegli pieskaras viņas kaklam zem viņas kreisās auss, un viegli pārslīd pār viņas juteklisko ādu.

    Viņš attapās, ka ir pagājusi jau pusstunda, kuras laikā, aizvērtām acīm viņš viegli glāstījis savas plaukstas virspusi ar savu degunu. “Es atkal pazudu”, viņš nodomāja pie sevis un padzērās gardu ūdens malku. Šķietami viss nostājās vietā un viņš cītīgi aplūkoja sevi. Viņa viegli trīcošās rokas atgādināja, ka vēljoprojām viņš jūt. Ja tā nebūtu, šim visam nebūtu nozīmes. Ja tā nebūtu, viņš nejustu viņas lūpu garšu vien iztēlojoties tās.

[pastasti]

“Cik dīvaini sanāk. Cilvēki apbrīno rudeni, jo viss ir tik skaists, neaizdomājoties par to, ka viss mirst.”

[pastasti]

Un tur Viņš stāvēja. Kails. Aizsvīduša spoguļa priekšā vēroja savu augumu. Vēroja kā sirds, kas sitas cauri plānajam krūšu kaulam, rada ilūziju, ka greznā putna paspārnē, kas rotā viņa ādu, kāds slēpjas. Kā bērnībā, kad spēlējāt “augstāk par zemi” un Tu esi “drošības saliņā”. Vēroja, kā Viņa kalsnās rokas, rotātas ar gadiem atstātām rētām, nokarājas. Kā šķietami bezgalīgi gari zari, kuri stiepjas no vītolu augšas līdz pat zemei. Vēroja, kā Viņa seja atkal kļuvusi kalsnāka, bet to nav tik viegli pamanīt, jo vaibstus pārklājusi bārda. Acu skatiens ir iegrimis, un tumšie riņki zem acīm liek nogurumam runāt pašam par sevi. Par spīti tam, pelēkais acu skatiens ir versts tieši uz priekšu. Tieši nezvēram acīs. Bet tas ir akls.

    Viņš atminas laikus, kad redzēja katru detaļu. Katru sīkumu sev apkārt, un guva prieku no tā. Pat no skudras, kas lepnā, veiklā solī devās prom. Prom - pāri lielajam galda plašumam ar sūri gādāto cukura graudu savos žokļos. “Dzīvība…” - pie sevis nodomājis, Viņš padzērās kārtējo karstās tējas malku un nolika vēl vienu cukura graudu skudras biedra priekšā. “Cik maz ir nepieciešams lai to atņemtu...” - aizvien domās ar sevi , viņš pievērsa skatienu debesīm aiz loga. Mirkli uzkavējis skatienu mākoņos Viņš nosmīnēja. Ir pagājuši tik daudz gadi, bet sava būtība nemainās. Vēljoprojām vienatnē viņš vēro mazas, dzīvas radības un prāto par to, ko tās domā. Vienmēr vienatnē ar sevi, jo tik reti ir redzējis jēgu paust savu patieso būtību. Ir vieglāk netērēt laiku, skaidrojot lietas cilvēkiem, kuri no tām negūs to pašu garšu ko viņš. “Cik gan daudzi Jūs tādi esat. Savu uzskatu apspiesti, bez īstas vēlmes lauzt savu aprobežoto skatienu.” - Viņš noelsās savās domās. Aprobežoti prāti vienmēr ir tracinājuši Viņu. Dziļa nopūta un skatiens atkal aizpeld mākoņu virzienā.

    Tējas malks un cigarete. Nikotīna garša rīklē atgādina, ka Viņš ir vergs šim mūsdienu nāves jātniekam. Bet ja tā ir cena viņa dziļo domu gājienam, tad viņš ir gatavs to maksāt.