robijs - Tumblr blog

[robijs]

undefined

Kucēnam ir liels prieks, kad saprot, ka viņam ir balss un spēj ar to skaļi protesēt pret lietām, kuras patīk vai pretēji - nepatīk! Šeit manam draudziņam pirmā reize, kad spēja sajusties varens un pats sadzirdēt savu skaļo balsi :)

[robijs]

Ar suni tik tiešām ir kā ar bērnu! 

Ir jābūt ļoti acīgam, lai redzētu mazā, aktīvā kucēna darbības un spētu viņu apturēt no kaut kā neizdarīšanas konkrētajā brīdī. Piemēram, attēlā ir redzams  Robijs, kurš tikko iebāza savu purniņu mašīnas izpūtējā. Es nezinu kādēļ, bet viņam vienmēr to ir paticies darīt, gan tad kad viņš bija pavisam maziņš, gan tagad. 

Jā, purniņā labradori ir ļoti mīlīgi, taču raksturā viņi spēj būt visdažādākie - mierīgi, aktīvi, egoistiski, mīļuma iemiesojumi, taču gandrīz nekad nikni. Mūsu labradors ir tiešām ar raksturu. Kad viņš gribēs un viņam tas būs izdevīgi, tad viņš būs pasaulē mīļākais suns, klausīs katrai komandai, kad viņam neko nevajag, viņš var izlikties, ka Tevis nav blakus. 

Kā jau jebkuram sunim, arī labradoram jau pašā bērnībā vajag iemācīt un parādīt, kurš ir viņa saimnieks, lai ar laiku viņš ar saimnieku neapietas kā ar rotaļlietu un, lai viņš respektētu viņu. Labradori nav mazie klēpja sunīši, kad viņi pieaug, viņa svars sasniedz līdz 35 kg., tādēļ ir svarīgi iemācīt viņam saimnieku respektēt nevis vazāt aiz deguna. Iemācīt iet pie siksniņas un visu visu pārējo, kas  attiecas uz paklausību. Bet par komandām un tādām lietām savu pieredzi pastāstīšu vēlāk :)

[robijs]

Kā jau tika minēts arī iepriekšējā rakstā, es Robijam bieži vien naktīs devu burkānus, lai viņam būtu kāda nodarbe  un nakts vidū nebūtu lielā raudāšana. Robijam burkāni joprojām garšo ļoti, ļoti un tas ir lielisks kaula vai kāda cita graužamā aizstājējs tad, kad kucēnam ārā lien zobi. Zobu līšanas laikā kucēnam ļoti gribas grauzt visu, ko vien var sagrauzt. Labradoriem ir ļoti vāji kuņģi, tādēļ kaulus īsti viņiem dot nevar, ja nevēlaties, lai sunīts pats pēc tam mokas, kā arī kucēnam kaulus nemaz nedrīkst dot. Ar kucēnu ir tāpat kā ar mazu bērnu, jādod tas, kas attiecīgajā vecumā ir droši. Vēl viena labradoriem raksturīga lieta ir ātra nobarošanās. Labradori nejūt sāta sajūtu, viņi varētu ēst, ēst un vēlreiz ēst, manam labradoram tā tiešām ir, viņš varētu vienā reizē izēst savu 12 kilogramīgo barības maisu, kurš paredzēts mēnesim. Labradoriem ir ļoti nepieciešams ievērot konkrētu barības daudzumu dienā, lai sunim neparādītos liekais svars. Tā nu negribot nobarot savu suni un vēloties viņam palīdzēt zobu augšanas laikā,es viņam devu grauzt burkānus, lai nomierinātu sakairinātās smaganas un pie reizes nedaudz kuņģītī sajustu vieglu sāta sajūtu, bez liekām kalorijām. :) 

Un runājot par visa graušanu - par to vēl raksts noteikti sekos, mans draudziņš koda un grauza visu iespējamo cik vien pietika spēka. 

[robijs]

Es kaut kur lasīju, ka pie sevis pieņemot mazu kucēnu, kurš tikko šķīries no savas mātes, priecāsies, ja viņam nonākot jaunajās mājās būs kāda liela manta, spilvens pie kura pieglausties, ar kuru kopā gulēt, lai viņš tik ļoti neskumtu pirmajās dienās pēc savas suņu ģimenes. Es savam jaunajam draugam piešķīru savu lielo lāci. Patiesībā viņš pats viņu izvēlējās. Jau pirmajā naktī viņš atrada, ka uz zemes ir apsēdināta rotaļlieta, viņš tai pieglaudās blakus un kopš tā brīža lielais rotaļu lācis bija Robija labākais draugs. Viņš ar viņu gulēja, spēlējās, pavadīja laiku, kad mūsu nebija blakus, kad gāja ārā, tad lāci vienmēr zobos ņēma līdzi. No malas skatoties tiešām šķita, ka Robijs viņu uzskata par savu labāko draugu. 

Vispār... pirmās naktis bija trakas, pirmais mēnesis bija traks. Es jutos kā cilvēkbērna mamma, kura katru nakti ceļas augšā no tā, ka mazais bēbis raud un skumst. Robijs naktīs negulēja ar mums vienā istabā, viņam pašam bija sava vietiņa, kur viņš varēja gulēt, čurāt, kakāt, staigāt un darīt gandrīz visu ko nu viņš sagrib. 

Man liekas, ka momentā, kad mājās ienāca šī mazā radībiņa manī iestājās tāds kā mātes instinkts, kurš vienmēr dzirdēja katru mazāko kucēna smilkstēšanu nakts vidū un lika man celties un iet raudzīties kas nu noticis, lai arī cik būtu pulkstenis. Kad piecēlos, es vienmēr Robijam uzsildīju siltu pieniņu un iedevu burkānu, lai grauž un pa to laiku pati mēģināju aizlavīties uz istabu. 

Un jā, viņam īpaši patika gulēt tā, kā redzams bildē, starp savu gultiņu un logu, kur laikam bija vēsāks. Tā viņš vienmēr, uzlicis galviņu uz lāča kājas čučēja. Lāci kucēns tiešām uzskatīja kā savu māti un kopā ar to jutās daudz daudz drošāk :)

[robijs]

Manā ģimenē suns ir bijis visu dzīvi, taču par nevienu man vēl nebija nācies rūpēties pašai, domāt pašai par to vai suns ir paēdis, vai suns ir bijis ārā, vai sunim viss ir kārtībā, vai nekas nesāp. Pirms tam par to domāja mani vecāki. Kad sāku pastāvīgu dzīvi, es uzreiz zināju to, ka kaut kad man noteikti būs suns, jo visu dzīvi dzīvojot ar suni ir ļoti pierasts un ir tukšuma sajūta, ja suns nav mājā. 

Es sāku dzīvot kopā ar draugu, mēs nonācām, manuprāt, pie ļoti nopietna lēmuma mūsu dzīvē, mēs nolēmām, ka, jā, mēs gribas sev sunīti, esam gatavi uzņemties šīs rūpes. Tās ir rūpes vārdu vistiešākajā nozīmē, tā ir milzīga atbildība. Šādi lēmumi dzīvē ir jāpārdomā 5 reizes un tad tikai jāveic darbība, ja saproti, ka tiešām esi tam gatavs. Ne par velti ir teiciens - Tu esi atbildīgs par to, ko pieradini. 

Robijs man bija pārsteigums, es zināju, ka mums būs sunītis, bet nezināju, ka dažas dienas ātrāk kā plānots. Vai ziniet kas ir patiesa laime? Tas ir atvērt mājas durvis, kad Tev pretī skrien mazs, mazs zvēriņš, asti luncinādams, actiņas vēl noraudātas, lielumā viņš tev nedaudz pāri potītēm... Tajā brīdī asarām ļāvu vaļu, jo manā dzīvē bija ienācis jauns labākais draugs. <3 

Kādēļ labradors? 

Labradori pēc sava rakstura ir īsti ģimenes mīluļi, viņi ir draugi visiem. Šīs šķirnes suņi ir ļoti labsirdīgi un viņus ir grūti pataisīt par kārtīgiem mājas sargiem. Viņos ir ļoti daudz enerģijas, mīlestības un prieka. Mēs savā dzīvē vēlējāmies suni, kurš ir patiess ģimenes draugs un, jā, tieši tādēļ mūsu izvēle bija labradora šķirnes sunītis. 

[robijs]

Es domāju, ka mums katram dzīvē ir bijis brīdis, kurš krasi spēj izmainīt mūsu turpmāko ikdienu. Arī manā dzīvē tāds pienāca.. 2019. gada 29. martā manā ģimenē ienāca maza laimes čupiņa, mazs, mazs 3,5 kilogramus smags sunītis, labradors, kuru jau gandrīz gadu īstajā vārdā mēs saucam par Robiju. Reizēm viņš mums ir Robčiks, Robsons, Draudziņš vai vienkārši Robis. 

Šajā blogā es dalīšos ar saviem iespaidiem tajā, kāda ir dzīve ar kucēnu gada laikā. Pastāstīšu par saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, par to, uz ko būtu jābūt gatavam savā ģimenē pieņemot hiperaktīvo labradora šķirnes sunīti! :)