smadzenuputenis

[smadzenuputenis]

Sākums

Jā, jā, zinu, ka šī tēma ir izrunāta krustu-šērsu. Šķiet, ka vairs Neko jaunu te uzrakt nevar. Katrs par to ir kaut vienu reizi dzīves laikā iedomājies un, cerams, izdzīvojis. Jo kas tad ir pasaule bez mīlestības? Un šeit es nerunāju tikai par “romantisko mīlestību”, tā var būt pret jeb ko- mammu, suni vai kaut pret kādu dziesmu. Un galu galā, domāju, katrs to izprot pilnīgi savādāk.

Es, par mīlestību sāku apjaust salīdzinoši vēlu. Laikam, ap pubertātes vecumu. Mājās es biju mīlēts bērns, mamma katru dienu atgādināja, ka mīl mani un cik ļoti viņa bija laimīga mani laist pasaulē. Tāpēc pašlaik liekas mazliet dīvaini, ka pirmo reizi mīlestībā atzinos savam pirmajam sunim. Pilnīgi nejauši. Ejot pastaigā, redzot to prieku viņa acīs. Un nav jau tā, ka es šo sajūtu nejutu, tikai to skaļi neizteicu. 

Vel joprojām tā pa īstam atzinusies mīlestībā Esmu salīdzinoši maz dzīvām radībām- mammai, saviem suņiem, pāris tuvākajiem un vecākajiem draugiem. Kaut kā galvā man ir iestrādājies tas, ka šis teikums man ir pārāk svarīgs, lai to klāstītu kuram katram. Lai gan, alkohola ietekmē esmu sarunājusi nezin ko, nākamajā rītā pamostoties, šī sajūta ir izgaisusi. Tā pat, kā mana atmiņa par iepriekšējā naktī izdarīto. 

Nav jau tā, ka mana mīlas dzīve nekad nav eksistējusi. Vienmēr man ir šķitis, ka es Esmu attiecību cilvēks. Šķitis, ka bez otra cilvēka sev pie sāniem nevaru izdzīvot. Taču, te nu es esmu- savos 19 gados, neveiksmīgi aizvadijusi Savas pirmās attiecības, kas nekad nav gājušas tālāk par saraustītu iekšējo gribēšanu un bailēm. Es esmu cilvēks, kas iemīlas reti, taču ja zvaigznes nostājas tajā vietā- tas notiek ilgi, pietiekami smagi un galu galā nekur nerealizējas, jo pirms paša sākuma iestāstu sev, ka man ir tīri labi būt vienai neskatoties uz to, ka viss, ko jebkad esmu vēlējusies ir būt kāda cita mīļākajam cilvēkam. 

Vakar runājot ar kādu draugu, man galvā iespiedās viņa vārdi - ‘'ko tu runā, ka tev ‘'tas laiks’' ir beidzies. Tev ir tikai 19’’. Un var piekrist- es gados esmu tik jauna, bet man vienmēr ir bijis skaidrs tas, ka es prātā Esmu daudz vecāka. Un manas vērtības galīgi neatbilst tam, kādām vajadzētu būt cilvēkam beidzot Savus pusaudza gadus. Varbūt, tapēc visi mani draugi par mani ir vecāki. Man vienkārši nav interesanti ar tiem ‘’tipiskajiem'' sava vecuma cilvēkiem sev apkārt. Un nē, nesākšu rakstīt veselu penteri, lai pierādītu to, ka tieši es un tikai es Esmu atšķirīgāka no visiem pārējiem. Galu galā- šī raksta tēmu esmu izvēlejusies tik ļoti visiem apspriesto mīlestību.

Kas tad īsti ir mīlestība? Katrs jau to sajūt savādāk. Man tā ir neizsakāma laimes sajūta un galvas sāpes vienlaicīgi. Tik lielu pieķeršanos un dusmas, līdz asarām nevaru piesistīt nevienam citam jūtu apzīmējumam. Es zinu, ka arī tas, ko sirds vēlas visvairāk arī man pienāks. Pašlaik esmu lielas sarunās ar sevi par to, ka nav jābēg no kaut kā,kas beigās var būt dzīves lielākais piedzīvojums. Jo ko gan citu mēs varam nožēlot Savas dzīves pēdējās minūtēs, kā nemīlēšanu tik stipri cik bija vajdzīgs?