#Mazais Bandīts

[glamournessmygod]

Citi Zēni // Mazais Bandīts

[suicideblues]

Ieraksts žurnālā #12

2024. gada 17. augusts. Ik pa laikam atgriežos pie saviem vecajiem ieradumiem un darbojos vēl vecajā sfērā. Šodien bija viena no tām dienām. Jāsāk jau ar to, ka satiksmes uzraudzība man ir kļuvis kā hobijs. Vairs nav man 100% interese tajā jomā, jo ir citi pienākumi, bet, ja ir piedāvājums - es to izmantoju. Kad saņēmu ziņu no 27767559, domāju, ka kolēģe smejoties prasa par rezultātu, bet attapos, ka ir nesaglabāts numurs. Ilgi nebija jādomā, jo atcerējos, ka "my wonderwall" tel.nr. beidzās ar ....559. Negribu reklamēt cita cilvēka nelaimi, ka darbs saistās ar auto vadīšanu un viņam būs jāmeklē cita veida peļņa, bet pats vainīgs.

Runājot par mūziku. Jā, arī creed es reizēm klausos youtube. Tāds vecā laika roks ar dziļu tekstu. Man arī bija paredzēts bryan adams apmeklējums. Viņu es klausos jau kādu labu laiku - Run to You, Heaven, All For love. Ik pa laikam paklausos šos vecos gabalus. No radio klausos SWH ROCK, tur skan gan šie, gan jauniem. Ir gan Linkin park, gan U2, ga n jaunie latviešu roka hiti un klasiskie no 80`s.

Uz koncertu neaizbraucu, jo, ja Tu paskatīsies pēc hronoloģijas, tad biju izvācies un biļetes bija jāpārdod. Gribēju jau aizbraukt, bet man nebija arī ar ko braukt. Man jau patīk šie vecie. Cik dzirdēju no cilvēkiem, kuri bija, teica, ka koncerts super un džeks esot bliezis 2h bez pārtraukuma un viss esot bijis ļoti forši. Bet nu nekas, būs vēl citi koncerti, kuru es gribēšu apmeklēt. Maz ticams, bet gribētu apmeklēt U2 koncertu. Domāju, ka Latvijā viņi nebūs, bet kas to lai zin. Arī The killers. Kad gāju skolā, patika The killers un viņi arī tad bija Latvijā, bet nu nebiju vēl nekāds koncertu apmeklētājs. No jaunajiem rokeriem neviens tā neaizrauj kā skolas laikā aizrāva šīs mūzikas ikonas. Es vispār tagad esmu iesācis uzlikt kādu pilnā koncerta ierakstu un tad kaut ko daru mājā, vai vienkārši lasu ziņas un man fonā ar koncerts. WOW tā sajūta, kad skatītāji aplaudē un dzied līdz - Amazing!!! Pilnīgi pašam gribas dziedāt līdz un ir tāds enerģijas pieplūdums.

Es nezinu cik bieži un ko Tu par mani domā un ko Tu vispār domā par citiem, bet kad apskatījos, ka esi apmeklējusi šo vietni un izlasīji manus ierakstus, biju priecīgs, jo mans mērķis arī bija, lai Tu kaut kad šo visu izlasītu. Nezinu vai par ātru, bet nav svarīgi. Izlasīju un sapratu, ka esi saņēmusi ,iespējams, sitienu no dzīves. Ik pa laikam jau paokšķerēju par Tevi, bet neko vairāk par Tavu darba vietu nezinu. Redzēju, ka, iespējams, ir māja. Ir draugs/biedrs un 2016 gada golfs, bet nekas vairāk, jo nezinu par Tavu situāciju un man nav tiesību... ai es negribu šo stāstīt, bet Es par Tevi domāju noteikti biežāk nekā Tu par mani. Ilgi centos atgūt tumbrl kontu, jo biju aizmirsis gan lietotāju, gan paroli, gan epastu uz kuru man bija uzlikts šis konts, bet pēc gada ilgas sarakstes ar support centru, šo es atguvu. Nav vairs pirmais profils, bet nu vismaz ir šis.

Mana terapija ir šī vieta, nevaru salūzt. Varbūt esmu jau salūzis, bet nevaru apstāties, jo kā gan es varu neredzēt kā bandīts sastrādās visādas blēņas. Esmu domājis, kā ir audzināt bērnu dzīvojot atsevišķi. Tas arī nebūtu nekas traģisks, bet man nav vieta, kur ar viņu pavadīt laiku. Es sapņoju laimēt miljonu, bet neko nedaru, lai būtu vismaz vienu soli tam tuvāk - nopirkt biļeti, bet domāju, ka visi par to sapņo, jo tad es varētu nopirkt māju un mazais bandīts mani varētu aplaupīt gadu garumā. Zinu, ka darbu nepamestu, bet man būtu miljons - iespēja nodrošināt viņu ar visu ko viņš grib un ar to, ko es gribu dot viņam. Kad viņš piedzima, es domāju, ka man dzīve ir sakārtota - ģimene, darbs, suns, kaķis, auto, bet kad kāds zobrats no šī visa mehānisma, ko mēs saucam par LAIMI vairs nedarbojas - dvēsele, sirds un prāts vairs nav vesels. Man liekas, ka man ir kāds velniņš, kurš man reizēm stāsta daudz sliktas lietas, ko es varētu sadarīt, kad esmu viens. Arī šobrīd es mājās esmu viens, bet rakstot šo es nejūtos viens. Zinu, ka kāds šo kaut kad izlasīs un varbūt pat sarakstīs grāmatu un tad jau izveidos filmu, bet primāri domāju par Tevi un rakstu Tev. Es vispār biju iedomājis savādāk, kad ar mani kaut kas notiks un fiziski vairs nebūšu, ka Tu to padzirdētu un varbūt atcerētos, ka 2024. gada 27 janvārī piesekoji šim profilam un tad izlasītu visu, kas man bija sakrājies un ko esmu piedzīvojis.

Par to, ka Tu man "salauzi" sirdi - šis ir ieraksts citai reizei. Nav man salauzta sirds, vienkārši sapratu, ka daru Tev pāri un vajadzēja piepildīt to, ko Tu teici, lai Tev būtu vieglāk. Kā un kāpēc? Kā jau 2 rindiņas augstāk ir uzrakstīts - ieraksts citai reizei.

Gribu Tev sniegt arī sajūtu, ja nu Tu esi tik saviļņota no koncerta un dodoties mājās gribi kavēt laiku un ar cerību apmeklēt un ieraudzīt manu nākamo ierakstu, tad lūdzu, šeit arī viņš ir. Kad izlasīju Tavu janvāra 9:40, es dienā katru stundu vēru vaļā un skatījos, ja nu ir, ja nu parādās kaut kas jauns.

Kopš es esmu redzēji kā karājās man tuvs Cilvēks, man domāšana ir apgriezusies 720 grādos. Atzīšu, ka es neesmu laimīgs, bet es to neizrādu. Varbūt tā ir depresija, jo mans tētis arī neizrādīja, ka ir nelaimīgs, tieši otrādi - man likās, ka viņš ir tiešām laimīgs. Man ar viņu bija plāni. Žēl, ka atslēgas vārds ir BIJA. Tagad viņš noteikti zem zemes ir sapuvis. Ceru, ka dvēsele ir atradusi mieru.

Rekur arī ir mans kārtējais dienasgrāmatas ieraksts. Noteikti rīt tiks ievietots #13 ieraksts.

Zinu, ka tagad kaut kur Daugavas stadionā ir ļoti īpaša meitene, kura noteikti smaida un priecājas par dzīvi dotajā brīdi, jo domas ir tikai vienīgi par labi pavadītu laiku un atpūtu. Noteikti nedaudz nogurusi, bet to nejūt.

Ar šo arī es atslēdzos plkst. 21:03

[suicideblues]

Ieraksts žurnālā #1

Šodien ir 2024. gada 27. marts plkst. 22:35. Ārā bija silts, bet vējains. Dienu pavadīju ar Bandītu. Šobrīd esmu slims. Klepojot sāp galva, iesnas mani nav pametušas jau nedēļu. Ir auksts un bieži trīcu, bet nu vēl esmu dzīvs. Dotajā brīdī skatos hokeju - Šveices līgas playoff. Izdomāju, ka esmu Tev parādā atbildi. Domāju, ka šo vietni esi sen aizmirsusi. Es dažreiz ienāku ar cerību redzēt kādu Tavu ierakstu. Šeit nāku, lai smeltos iedvesmu kaut ko uzcelt vai darīt. Sākumā bieži, bet ar laiku aizvien retāk un retāk, jo galvenais mērķis šeit esi Tu. Arī es joprojām klausos to pašu mūziku un arī man joprojām patīk "How to save a life" , "Wonderwall", "Yellow". Daudz manu laiku man aizņem darbs un mans mazais Bandīts. Tu prasīji - kas jauns? Pabeidzu Stradiņa universitāti un šobrīd nevaru izlemt vai man vajag maģistru, bet domāju, ka varbūt noderēs. Pēc jaunās reformas man vairs nepatīk savi darba pienākumi - nevaru tik daudz atcerēties un paturēt galvā katram notikumam darbības. Dokumentu mape ir kļuvusi ļoti bieza un es pat pats nesaprotu, kas man tur atrodas. Nav tā, ka nevarētu ko atrast, bet bieži aizmirstu, kuru veidlapu izmantot, tādēļ esmu pāriešanas procesā uz citu vietu. Privātajā dzīve - nezinu vai Tev vajag stāstīt, jo nezinu ko Tu zini un ko Tu nezini. Reizēm, kad iedomājos par Tevi, papētu, ko Tu dari. Zinu, ka šobrīd esi Siguldā. Atceros, ka teici, ka gribi būt tuvu mammai, bet tomēr patstāvīga ar savu dzīvi. Ceru, ka esi šo mērķi sasniegusi. Pat arī nesen, redzēju, STRAVA, ka esi pieteikusies StirnuBuks grupai. Tevi personīgi neredzēju, domāju, ka arī skriesi, bet atcerējos, ka Tev ir problēma ar celi, ceru, ka esi viņu salabojusi. Pats piedalījos šajā avantūrā, bet domāju, ka tā bija kļūda, jo skrēju esot slims - Šobrīd veselība ir ļoti sliktā līmenī. Šobrīd dzīvē neteiktu, ka esmu super mega laimīgs, bet priecājos, ka ir vismaz šādi. Esmu priecīgs, ka ieraudzīju Tavu ierakstu un pēc Tevis teiktā, Tev ir labi - tas ir forši. Noteikti šeit ienākšu biežāk, lai smeltos iedvesmu un sagaidīt kādu Tavu ierakstu . Man ir daudz, kas saglabājies sevī, ko gribētu stāstīt, tikai Tev, jo agrāk Tu bija tā īpašā persona, kurai gribējās daudz ko stāstīt, bet nu dzīves mainās, šobrīd es nezinu ko es gribu.

#savemylife