to-live-not-to-exist - Tumblr blog

[to-live-not-to-exist]

bet kas ir atbilde?

es patiešām jūtos šobrīd kā lūzere pilnīgākā. es atkal, attaisnojoties ar savu mīksto sirdi, esmu nonākusi situācijā, kurā zaudēju. un ne jau pirmo reizi. pirmajās reizēs man varbūt bija attaisnojumi - jauna, stulba, nepieredzējusi... bet tagad? tagad vienkārši kāda, kas nevēlas ieraudzīt realitāti tās īstajā gaismā, bet sev vēlamajā, pieverot acis uz to, kas nepatīkams, bet atverot divreiz plašāk uz to, kas tīkams. 

ja visās iepriekšējās reizēs es biju tāda, nu, kā lai pasaka, sarežģīta, tāda, kas nespēj atvērties un pati arī diezgan vainojama situācijā, kurā nonākusi, tad tagad... man šķiet, ka nekad tik pretimnākoša, pielīmējoša un gar zemi izlīmējoša neesmu bijusi. un līdz ar to esmu nonākusi šķietamā empāta - narcisa slazdā. 

tā jau ir, ka sākotnēji centies būt pār visām vīlēm pāri labu labais, norīt, pieņemt, saprast otru, bet sevi kaut kur atstāj otrajā plānā, jo gribas jau, lai viss izdodas forši. un tā tu norij vienu, otru un trīssimt piekto lietu, kas tevi neapmierina un neiepriecina. un samierinies ar to, ka nesaņem cilvēcīgu attieksmi, ka pretī ir siena, akmens un paliec ar savām sajūtām viens kā pirksts.

jo tevi nemaz pa īstam nesaprot. tu nemaz nevari izstrīdēties, izrunāties tā, lai tevi saprastu. tu paliec kā trakais, kam iekšā viss gruzd un kūp, jo nav jau neviena, kas saprastu, ko tu ar to domā un kas ir tas, kas pamazām nonāvē. 

un vai tam otram vispār tas interesē? pēc izrādītās attieksmes vairāku “izrāžu” garumā - nav šaubu, ka nē. ar draudzenēm negribi šīs tēmas cilāt, tāpēc paraudi, norij, rij, rij, rij un vēlreiz sagremo visu sāpīgo, kas tevī ir. bet sāp tik ļoti, ka nav, kur to izlikt. un tikko ieslēdzas mazākais “triggeris”, kas stimulē visu sakrāto, kas glabājas, tas izlaužas ārā ar dzīvniecisku spēku, liekot sarauties trīcošā kamolā, kas nevar apstādināt asaru plūdus un nekontrolētu elpu, liekot domāt, ka nosmaksi. un neko jau nevari darīt, lai paliktu labāk, jo cēlonis jau netiek risināts. 

un jūties vainīga pati, jo tā ir tava problēma. un rij katru dienu visu, kas izraisa nepatīkamu trīci, līdz brīdim, kad vairs fiziski nespēj. un pie sevis iekšēji domā - vai tas tiešām ir tas, ko vēlos, redzu, jūtu tagadnē un nākotnē savās attiecībās? protams, ka nē, bet redzētais un piedzīvotais bērnībā un ne tikai dod savu artavu, kas nenoliedzami liek izdarīt konkrētas izvēles. un pat nevari “vainot” līdz galam otru, kurš arī, protams, nenāk no ideālas vides, bet tas, cik ļoti tas iekšēji patiesībā grauj un lauž, ir neaprakstāmi.

un nav jau neviena, kuram to pateikt vai uzticēt... un, pat, ja būtu, vai tas ko mainītu? mainītu esošo situāciju? stipri šaubos. tikai es pati sevi varu izglābt un par sevi parūpēties. bet nav spēka. jo esmu identiskā situācijā divreiz pēc kārtas un pirmajā esmu ļāvusi noticēt. un vai man vajadzētu noticēt otrajā? diez vai. 

jūtos izsmelta, bet, atšķirībā no iepriekšējā ieraksta, ne sagrauta. es ticu, ka jaunajā gadā spēšu no pēdējām spēka paliekām atrast tās, lai virzītos uz priekšu un tiktu skaidrībā. bet pagaidām ir ļoti, ļoti grūti. man ir jānotic sev un, kā rakstīju iepriekš - love yourself first. ne velti man tas ir uztetovēts. to es uztetovēju pēc pēdējās reizes, kad sapratu, kad to nedaru un tagad man tas ir sev jāatgādina atkal un atkal. Tu to vari un Tev tas ir jādara !!! 

[to-live-not-to-exist]

un atbildes nav

cik ilgs laiks ir pagājis un, lai arī no vienas puses, man gribas rakstīt, no otras - ļoti negribas.

izlasīju atkal visu no gala un pēc pēdējā raksta šķiet, ka, ja rakstīšu, kā ir tagad, būšu pievīlusi savu pagātnes es un nebūs piepildījies tas, ko pagātnes es vēlējās. un tiešām nav piepildījies un visticamāk arī šajā augsnē nepiepildīsies.

atkal esmu ar salauztu sirdi un biezāku ādas kārtu. kad pēc pēdējās vilšanās sev solīju un cerēju, ka, ja tikšu tam pāri, pēc tam jau nākotnē būs labāk un būs bijis tā vērts. vai bija? ļoti apšaubu. 

tāds tukšums, nogurums, bezspēks, vilšanās. 

brīžiem šķiet, ka esmu bijusi nolaidusies zemāk par zemi, pielīmējoties, izlīmējoties, izklājoties un izgrozoties piecos līkumos, lai otram būtu labāk, ērtāk un vienkāršāk. kamēr man... jādzīvo un jārij emocijas tik dziļi, ka tās uz āru iznāk tikai panikas lēkmju veidā. es jūtos aizmirsta, neaprūpēta, nesvarīga un kas pats galvenais, - esmu pievīlusi pati sevi. atkal. 

man riebjas, ka spēju noticēt cilvēkiem, bet ne līdz galam sev un savām sajūtām. tas vienkārši grauj no iekšienes. 

[to-live-not-to-exist]

pieturas punkts

ak dievs, cik sāpīgi.

cik šausmīgi sāp iekšā, ka grūti iesākt normālu domu, kā iesākt šo ierakstu. cik ļoti viss mainās un bez acīmredzama izskaidrojuma. atkal pārlasīju iepriekšējos ierakstus, sapratu, ka šeit principā malu tikai par vienu un to pašu (ar nelieliem izņēmumiem), bet, kamēr ritēja šie 3 klusuma gadi šeit, es dzīvoju dzīvi kaut kur citur. un tagad saprotu, ka, kamēr klusēju blogā, dzīvoju ar pilnu atdevi reālajā dzīvē, kur savas problēmas izrunāju ar otru cilvēku, nevis ar blogu. bet tāpat arī sapratu, ka, kā klusēju šeit, tāpat klusēju arī pret citiem un sevi. pret saviem vecajiem draugiem un draudzenēm, radiem, ģimeni, galu galā - sevi...

es biju tik ļoti iekšā šajās attiecības. kā nekad. es tagad, skatoties atpakaļ, vairs sevi nepazīstu. lai arī jā, sākumā bija grūti un es, kā parasti, nespēju vienkārši ļauties un pakļauties, kā arī pagātnes “rēgi”, kas dominē šajos ierakstos, sākumā nedeva iekšēju mieru, nezināju, vai tā ir pareizi, nezināju, vai varu 100% pievērsties kam citam, tas notika.

pamazītēm un lēnītēm, bet es sāku atvērties. tas nebija viegli. es, skeptiķe, kas vienmēr domājusi, ka mīlestība ilgst ne vairāk kā 3 gadus, ka attiecībās viens otram vienmēr noriebjas un tās ņem nelabu galu, ka laulības mūža garumā nevar būt laimīgas un ka kāds vienmēr kādu piekrāps. ar tādu iekšēju pārliecību nemanāmi ieslīdēju jaunās attiecībās. attiecībās ar kādu, kurš bija pilnīgi citāds nekā iepriekšējie, attiecības, kuras arī bija citādas, nekā tas, kas līdz tam bija piedzīvots.. kkas pilnīgi pretējs un svaigs. laikam jau arī tāpēc ļāvos un jā..

sākums nebija viegls. grūts, bet skaists. un tā vājprātīgā samīlēšanās sajūta. sākām dzīvot kopā tik salīdzinoši agri, bet tas notika dabiski un likās - tam tā jābūt. un es vēl joprojām nevaru sev racionāli izskaidrot - kāpēc tā vairs nav? kas lika tev pārdomāt, ka vairs to nevēlies? ka vairs nav “tā, kā bija”? un kāpēc necīnījies, lai būtu “kā bija” ? kā var 3 gadus no vietas teikt, cik ļoti mīl un viss ir meant to be forever un nereālā mīlestība, kas nav parasta un augstāka par visu iepriekš piedzīvoto ? un kur tad TAS VISS PALIKA? kā mīlestība var vienkārši tā ņemt un izkūpēt ?

pats riebīgākais, ka tu beidzot notici un ielaid iekšā sevī tik dziļi, kur nevienu nekad neesi ielaidis un atveries un uztici sevi visu. un tajā brīdī, kad beidzot to esi izdarījis, otrs paņem un pārlauž sirdi uz pusēm un piesmej visu, ko viņam esi atvēris, uzticējis un devis. un nebrīdina. nesaka, ka kkas nav tā, ka vajadzētu izdomāt risinājumu, kā to varam glābt vai uzlabot, nē. sagaida vienu vakaru mājās pēc darba kā jebkuru citu vakaru un vienkārši brutāli saka, ka viss. bez loģiskiem izskaidrojumiem. un tu jūties kā izmests no laivas ledainā ūdenī. no laivas, kurā ir bijis droši un silti un nekas nav liecinājis, ka tūlīt tiksi izmests.

atmiņu ir miljons. bilžu ir miljons. sāpju ir miljons. likās, ka beidzot piedzīvoju ko patiesu un skaistu, bez “čakarēšanas” un spēlītēm. ar kādu, kas zina, ko grib. vismaz visu laiku zināja. un še tev. nekā. atkal viena ar savām sāpēm un bēdām. padzīvosim šķirti, redzēsim, kā būs. tikai varbūt šajā posmā nevajadzēja jau izdzēst bildes ar mani un jau pateikt priekšā atbildi pirms laika. jo varbūt līdz šim manī dzīvoja cerība, ka aptumsums pāries un atkal uzspīdēs saulīte mūsu starpā. ka spēsim labot, salīmēt, salikt kopā trūkstošos puzles gabaliņus. why does my heart feels so bad skan fonā un es tiešām nesaprotu, kāpēc un kā ir iespējams justies tik sāpinātam un tukšam reizē, ka tik tik tik ļoti sāp, bet ir jau izveidojusies kkāda iekšējā aizture un sāpes vairs pat nenāk uz āru, bet smacē un galina no iekšpuses. varētu sēdēt un blenzt sienā diennakti no vietas, lai tikai smadzenes būtu izslēgtas. tik fakin grūti un sāpīgi.

kur lai šādā brīdi rauj to mūžīgo pozitīvismu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek? negribas nevienam stāstīt par šo visu un lai skatās ar nožēlu acīs, ka “tik skaisti viss izskatījās , bet redz, kā sanāca” .. jo man tiešām likās, ka ir skaisti. pa īstam es beidzot ticēju tam. protams, jutu, ka nav vairs trako taureņu vēderā un vēl sazin kas, bet tas bija tā mierīgi un skaisti un uzticami. kad tu skaties uz otru un domā, cik ļoti mīli viņu, par spīti visam. un tajā brīdī nekad nedomā, ka tas viss var vienkārši beigties vienā dienā. ka tevi atstās ar salauztu sirdi ceļa vidū un tālāk domā, kā pati tiksi tālāk. es gribu ticēt, ka viss notiek uz labu un es cenšos sevi visādi mierināt un novērst domas, buros cauri pagātnei, lasu, skatos, domāju, atceros. atceros, ka es esmu, kāda esmu bijusi un kā tik ļoti pazudu attiecībās, ka aizmirsu par sevi. love yourself first. es tiešām aizmirsu par sevi. palaidos, ziedojos tikai otram, neieguldīju tik daudz, cik vajadzētu, jo arī no otra to nesaņēmu, un gaidīju, domādama, ka taču - drīz vasara, būs labāk, foršāk, jaukāk. bet otrs pie sevis tikmēr jau apsvēra manis atstāšanu. šausmīgi un sāpīgi, tik daudz domu un putra galvā. liekas, ka ja ienāktu tagad pa durvīm, es mestos apskāvienos un būtu gatava visu darīt un glābt, lai tikai tas paliktu. bet..

ar prātu es saprotu, ka tā nevar. es nejutos novērtēta pēdējo pusgadu. es nesaņēmu to mīlestību, ko iepriekš, to, ko gribēju. un es zinu, ka esmu vērta tieši tādas mīlestības, kādu es vēlos. es gribu, lai mani ciena, dievina, mīl un lolo, lai to ne tikai saka, bet parāda ar darbiem. es negribu būt ar kādu, kurš negrib būt ar mani. es negribu turēt kādu, kas pat necenšas mani noturēt. kādu, kurš pat nebaidās mani pazaudēt. kurš pats saka, ka esot tik pazudis, ka esot gatavs pazaudēt arī mani. jo es neticu. es neticu, ka, ja tu mīli, tad tu vari tā izdarīt. tas man riebjas visvairāk. tad labāk teiktu, ka vairs nemīl, nevis, ka mīlu un sāp, bet tā būs labāk. bļin, kam labāk? atbilžu nav. un tagad, 3 nedēļas vienai dzīvojot, man tas ir jāsaprot un jāizsecina. ja līdz šim vēl bija cerības, tad nu jau vairs nav. palikušas 2 dienas, līdz tiksimies un tu man to pateiksi acīs un man būs jāsavāc visas savas mantas. 

es gribu noturēt sevī to spēku, kas liek man saņemties un iet uz priekšu, noticēt, ka katras attiecības dzīvē ir bijušas tikai labākas un nopietnākas, kas ļauj uzspīdēt cerību stariņam, ka arī nākamās tādas būs. es jūtos kā muļķe, kas iztērējusi tik daudz resursu un sevis kāda dēļ, kam to, izrādījās, vairs nevajadzēja. es skrēju un skrēju, gribēdama glābt, šūt un lāpīt. bet nevajag. ja tev nevajag, man arī nē. un pat ja man sāp kā nenormālai, es sakodīšu zobus, jo es zinu, kas es esmu. es nezinu, vai pati ticu šiem vārdiem, bet es nevaru piespiest būt ar sevi. man jāmīl sevi vairāk. man jāsaņem viss pasaules spēks savās rokās, lai mierīgi paņemtu savas mantas, pagrieztos un aizietu, jo es nepalikšu, kur mani negaida.

sākas jauns ceļš, jauns atskaites posms pretī dzīvei un notikumiem, kur esmu gaidīta un kurus gaidu es.

es ceru, ka lasīšu šo pēc gada vai pusgada un būs labāk un spēšu atskatīties, domājot, ka biju drosmīga un nenožēlošu šo soli. bet šobrīd.. iekšēji viss jūk un brūk.

[to-live-not-to-exist]

the best is yet to come

dzīvei ir tāda tendence, reizē laba un ne tik laba - tā iet uz priekšu.

es gan teiktu, ka vairāk laba, jo vienmēr esmu ticējusi un ticu vēl joprojām, ka viss notiek uz labu, lai cik nodrillēts šis teiciens jau arī nebūtu. bet tiešām, sliktais beigu beigās vienmēr pagaisīs un tas, kam jānotiek - notiks. vienkārši jāļaujas. 

es nezinu, kas notiks tālāk, bet pēc 3 gadu pauzes varu teikt, ka es ļaujos. un līdz šim viss ir gājis augšup. esmu augusi savās domās un uzskatos, iemācījusies un apguvusi ko jaunu. un tas ir tikai sākums.

es ļaujos.

[to-live-not-to-exist]

if you change nothing, nothing will change

dzīve, mīļā dzīve. cik ļoti interesantus pavērsienus tev patīk izstrādāt, vienkārši neticami. apbrīnoju, tiešām.

2 vietas. Imanta un Kolka. Kolkā beidzās manas iepriekšējās, oficiālās un nopietnās attiecības. pēc tam Imantā sākās jauns smagas aizraušanās posms, kas ilga tikpat cik iepriekšējās attiecības. un, tā kā dzīvei patīk ironizēt un tā notikumu ķēdīte bieži vien izvēršas diezgan likumsakarīga, iesāku jaunas attiecības Kolkā, kur iepriekšējās attiecības beidzās, un iesāku tās ar kādu, kas ir no Imantas, tieši pēc tam, kad kāds cits no tās pārvācās. apvienoju visu vienā, pilnīgi nejauši. no viena tripa un vienkāršas vasaras dienu un nakšu baudīšanas viss izvērtās daudz krāšņāk. un es priecājos.

tu nekad neko nevari zināt. nekad dzīvē nezināsi kas un kurā brīdī ar tevi notiks un kapēc. pats interesantākais, ka laiks patiešām dziedē visu un viss, kas šobrīd ir līdz nelabumam aktuāls var būt pagaisis pēc pusotra gada. viss, kas lauž sirdi šobrīd pēc mirkļa var tikt izdzēsts no atmiņas. ja ne izdzēsts, tad piemirsts un kkur dziļi norakts. 

vienīgais jautājums, ko gribas pajautāt - kāpēc? kāpēc notiek tieši tā? ir cilvēki, kurus dzīvē satiekam, izdzīvojam stāstu kopā un pēc viņu aiziešanas mūsos paliek kāds nospiedums, atziņas, kas mūs ietekmēs visu atlikušo dzīvi. jauna mācība un pieredze, kas liks nākotnē lēmumus pieņemt citādāk. cik interesanti. jo tā patiešām ir. heartbreak's desmitajā klasē uz mani vēl joprojām ir atstājis neizdzēšamu iespaidu. pareizāk sakot rētas, kas attiecīgās situācijās liek par sevi manīt. un tādos brīžos es domāju, vai tiešām tas ir tas, kas tiem cilvēkiem mūsos ir jāatstāj? rētas? nespēja kādam uzticēties, noticēt? vai tomēr katra paša izvēle ir tā, ko viņš no konkrētā cilvēka sev patur. bet man tāda daba, ka tas sāpīgais nogulsnējas tā, ka labajam to ir grūti atspēkot. 

bet esmu pietiekami gudra un ņemu no cilvēkiem labu, neskatoties uz to, ka viņi man sniedz arī sāpīgu pieredzi. es saprotu, kāpēc bija Kolkas periods manā dzīvē, 2 gadi, patiesībā jau vairāk, kopā kādi 4, bet vienalga, tas mani izmācīja un ieraudzīju sevi pavisam citā gaismā. jā, atzīšos, dusmu, agonijas, asaru, depresijas un greizsirdības sagrauzta kamola gaismā, bet tik un tā. man bija tam jāiziet cauri, lai mācītos, lai kļūtu piesardzīgāka, lai mana pārlieku mīkstā sirds kaut nedaudz nocietinātos. un es tam izgāju cauri. bija jau, protams, arī skaistie brīži, kuros tiešām jutu tādu mīlestību, kādu nebiju jutusi, nezināju, ka kāds spēj manis dēl uz tik daudz ko. uz visu. nezināju, ka kāds spēj atdot visu mīlestības un manis dēļ. paldies par to. bet es eju tālāk.

bet kas tālāk? kāpēc bija pēdējie 2 gadi? ko es esmu ieguvusi no tiem? mācīties gaidīt? un nesagaidīt? vai tā bija vienkārši karma, kas man atmaksāja par vēl iepriekšējiem diviem? respektīvi, skaties, kā tu salauzi kādam sirdi un tagad skaties, kā kāds lauzīs tavējo. un ne jau visu uzreiz. bet pa maziem gabaliņiem. pielīmēs atpakaļ, pagaidīs, kamēr nedaudz apdzīst un tad ar vēl lielāku spēku noraus atkal kādu gabaliņu no sirds nost. un tā 2 gadus no vietas. uj, nu jau pat izrādās, ka ilgāk. un priekš kam? for fun? es tā arī nesapratu, kas tas bija. es neguvu ne mācību, ne atbildi, neko. manī ir nepabeigtības sajūta, jo nebija kulminācijas. ievads bija pārāk garš un sakāpinājumā mēs aprāvāmies. pa kuru laiku mēs pašķīdām? kurā brīdī attālinājāmies? tik dīvaini viss. vēl taču vasarā 4 no rīta sēdējām ārā, malkojām aliņu, dungojām dziesmas, nedaudz palidojām un sarunājām, ka precēsimies, ja es līdz 30 gadu vecumam nebūšu jau to izdarījusi. un vispār, tu taču arī meties ceļos un uzvilki man gredzenu. un pēc nepilna mēneša man to pajautāji vēlreiz. un pēc vēl viena mēneša jau viss sāka jukt. jocīga dzīve. kas man no tā visa bija jāgūst? es nesaprotu. 

lai piedod man visi augstākie spēki par manu naivumu, bet man šķiet, ka tur patiešām kkas bija. es nezinu, kas mani gaida nākotnē, bet nu bāc, man tāda sajūta ir reti un tad tiešām bija, ka es saku. es biju droša, ka mēs čakarēsimies, čakarēsimies tik ilgi, kamēr beidzot mums pieriebsies un viss notiks. beidzot. bet nē. mums jau arī viss notiek. tikai katram atsevišķi un ar kādu citu. 

un es nesūdzos, man ir lielisks puisis, patiešām. un gan jau arī tu esi laimīgs.  bet kāpēc bija tas mūsu posms? es vienkārši nesaprotu, kas mums vienam no otra bija jāpaņem. jo mēs taču galu galā abi bijām sasodīti bremzes, kas nekad pirmie neizrādīs jūtas, kaut gan vilka vienam pie otra jau nu vājprātīgi. dīvaini, tiešām dīvaini. kaut gan rudenī vēl uzrakstīji, gribēji satikties, jau viss bija citādāk. varbūt jātiekas, lai saprastu, kāpēc tā? varbūt mēs tiešām beidzot būsim vienkārši labi draugi, varbūt tur ir tā sāls? kas zina.

un visvairāk es nesaprotu, vai man vajag iejaukties kādos procesos vai nē. vai paļauties uz visumu un likteni. vai es vispār tādiem ticu? vai jāiet pašai un jādara? vēl ir daudz neatbildētu jautājumu.

bet man ir kāds. kāds cits. paldies.

[to-live-not-to-exist]

that heart is so cold

jau atkal veselu mūžību neesmu te neko rakstījusi, laikam pienācis laiks apdeitot jaunāko info. kas jauns ir noticis? es pat nezinu. eju uz apli vairāk vai mazāk. un brīžiem tas apriebjas tik ļoti, ka gribas no tā vienkārši izkāpt. un brīžiem pat sāk šķist, ka sāku to palēnām darīt.

nezinu, kas ar mani ir noticis, bet manī paliek aizvien mazāk un mazāk emociju. jūtu ziņā, es domāju. man pa ilgiem laikiem neviens pat nav iepaticies, man patīk tā uzmanība nshit, bet ne cilvēks pats. pat uz to, ko kādreiz skatījos ar trīsām vēderā, jūtu gandrīz tikai neitrāli. laikam esmu aplauzusies tik daudz un bieži, ka tas viss kkur vienkārši ir izplēnējis.

cik normāli ir tas, ka vakar pamodos kaila T gultā? es zinu, ka tas ir slikti un tā nevajag, bet.. no otras puses, es esmu jauna un kad tad vēl darīt muļķības, ja ne tagad?

un aizvien vairāk jūtu, cik ļoti man vajag tās ballītes, jautrību un visu pārējo. man vienkārši vajag aizmirsties, atbrīvoties.. aizmirst visu to, kas kkur iekšā vēl sēž, lai kā negribētu atzīt. bet , jo vairāk aizmirstos, jo vairāk tas pārklājās ar jaunu, biezu ādu un šķiet, ka pēc kāda laika nejutīšu vairs neko. un vīrieši man paliks tikai par izklaidi. bēdīgi? varbūt. bet varbūt tā būs vieglāk :)

[to-live-not-to-exist]

smeldz

I don't care, go on and tear me apart, I don't care if you do...

[to-live-not-to-exist]

"es tevi nevaru ciest , tu man besī" :)))

ārprāts, ārprāts. sieviešu loģika ? nē, tādas nav.

ļoti dīvainas brīvdienas izvērsās, labā nozīmē, laikam jau. iepriekšējā rakstā gruzos par vienu, tagad jau atkal maļu par citu, debīla esmu. beeeet jāaa.... pilnīgi negaidīti naktī uz 18.maiju saņēmu atvainošanos par to, kas noticis pirms pusgada... ironiski, haha. bet patiesībā jau nesūdzos, vienkārši nakts bija tik dīvaina, ka , nu, es pat nezinu, kā to aprakstīt. vēl nesen ar mani nesarunājies, ignorēji, bija pofig, meti mīksto ,un tagad, turot rokas, atvainojies un taisnojies par visu, kas noticis, samīļoji, skūpstīi, neatkāpies ne soli un jāa, arī visu pārējo :))) 5 raundi mūsu gultā, jā, tā vien liekas, ka dzīvei tik ļoti patīk ironizēt, ka nepārtraukti dara to pamīšus - V, A, V, A.... svieeeesssttssss, īsāk sakot :) lai nu kā, es ne uz ko neiespringstu, neko negaidu, vienkārši ir patīkami. un prieks par sevi, vakar izdarīju to, no kā ļoti ilgi baidījos ( un viss ir labi ) un šodien tiku pie kkā, ko jau ļoti ilgi gribēju - skaisti !! pēc katra melnā perioda nāk gaišais, taisnība vien ir, kaut gan man, kā jau vienmēr, bail priecāties.. bet kad gan vēl, ja ne tagad ! un ja vien vēl kāds nebūtu uz mani apvainojies... bet tagad ne par to :)

vēl nedaudz jāsarauj un varēs pavisam iekāpt vasarā. peace !

[to-live-not-to-exist]

to keep you off my mind

[to-live-not-to-exist]

still fucked up

tik dīvains posms manā dzīvē iestājies. un cik sen te nav rakstīts.

nezinu īsti, ar ko lai sāk, īsumā vēl joprojām eju pa apli - joprojām nezinu, ko pie velna īsti vēlos, un vēl jo vairāk nesaprotu, ko pie velna vēlas citi.

pārlasīju visu blogu, visu, ko iepriekš esmu rakstījusi, un lai kāds pārsteigums tas nebūtu man pašai, ik pa brīžiem kāds ir spējis aizēnot manu lielāko šī bloga problēmu. sarkasms, protams. bet ja nopietni, tad bija brīži, kuros tiešām spēju aizmirst to kādu un pat sākt koncentrēties uz kādu citu. nereāli, vai ne? jā, jo nekas jau nekur nav pazudis. viss tepat iekšā vēl sēž, tās pašas muļķīgās, naivās cerības, domas, sapņi, ilūzijas... vienkārši ieraktas tik dziļi, lai neliktu aplauzties atkal un no jauna. kaut gan to daru atkal un atkal. kad atkal parādās cerība, cenšos nesacerēties un ignorēt, izliekoties, ka neko neredzu, nejūtu. un tad parādās vēl viena. un vēl viena. un tā parādās vairākas un manī jau atkal ir jauna ticība. fuck that shit! jo pēc šīm skaistajām cerībām tikpat ātri parādās arī kaut kas, kas tās nosit un atkal sirdī iezogas rūgtums. uzaudzē kārtējo biezo ādas slāni un atkal laid visu gar ausīm. līdz nākamajam salūšanas brīdim. nežēlīgi no tavas puses... pat ļoti.

un tāpēc arī aizvien biežāk gribas aizmirsties, pareizāk sakot, man to vienkārši vajag. es vairs savādāk nespēju, savādāk manas domas apēdīs mani pašu. labi, ka ir uzradies darbs (nosacīti, protams), vismaz nav laika domāt stulbības. neskaitot naktis, protams. pie velna, es nesaprotu, kas ir vairāk fucked up - mēs, sievietes, kas visur saskata nezin ko, iespējams, daudz ko, kā nemaz nav, vai vīrieši, kuri bļin vispār nav ne sūda izprotami? kas tā par loģiku - es ar tevi kopā nebūšu, bet citiem arī neļaušu. un tā visu laiku !!! katru reizi, kad beidzot, tiešām liekas BEIDZOT spēšu tevi atstāt kā vienkārši draugu, varbūt vienreiz beidzot spēt paskatīties uz citiem puišiem kā uz ko vairāk kā izklaidi, TU ATKAL VELC MANI KLĀT, neļauj man aiziet un atturi, nu pie velna, kāpēc ?! kas tā par fakinu loģiku, tjipa suns uz siena kaudzes? nē, man tevi nevajag, bet citiem tu arī nebūsi. tā, ja? tas mani beidz nost !!! kāpēc pie velna esi greizsirdīgs, kas mēs esam, lai tu būtu greizsirdīgs? nekas mēs neesam! vai tomēr... man riebjas. visa šī nekad nesaprotamā situācija. un varbūt mēs tiešām kādu dienu apprecēsimies un tad es skaļi smiešos par šo visu, bet šobrīd man gribas sev vai drīzāk tev, iesist ar pannu. pa seju. smagi.

un piedod, es gaidīju ilgi, cerēju ilgi un diemžēl dziļi sirdī daru to vēl joprojām, jo diemžēl, diemžēl neesmu spējusi atrast otru tādu kā tevi, otru, kas mani tā pievilktu un aizrautu. uzsveru, diemžēl. un arī tu visu laiku esi viens. mēs esam kā divi muļķi. taču es tā nespēju un man trūkst ļoti daudz kā. un tāpēc aizvien biežāk gribas izdarīt ko tādu, ko varbūt parasti nedarītu. un varbūt tāpēc pirms pāris dienām to arī izdarīju. atkal vismaz kkas, kas palīdz novērst domas... stulbi, ne? bet vēl stulbāka ir mūsu situācija. vēl zinot, ka tu drīz pārvāksies... moš tās ir atvadas ?

pārāk daudz kas pēdējā laikā ir ne tā, kā tam vajadzētu būt. pat ja visas citas lietas bija pakaļā, bet biji tu, es jutos laimīga. tagad pakaļā ir gan citas lietas, gan arī tu esi pazudis. ir grūti. un es nezinu, ko domāt, ko darīt, man riebjas, ka vispār par to uztraucos, jo man nav vairs 15. laikam jau tā ir vecā, labā karma - salauzu kādam sirdi ļoti smagi un tagad kāds jau vairāk kā gadu bradā manējo. atkal un atkal. karma, lūdzu, pietiks. tiešām. 

tā vēl starp citu, Grieķija bija skaista, ļoti, ļoti. un pilna ar vēl skaistākiem vīriešiem !! jāpiebeidz augstskola un tad jālaiž strādāt. varbūt tā būs vieglāk.

[to-live-not-to-exist]

x

I nearly lost my mind.

[to-live-not-to-exist]

fuck the what

kas, pie velna, notiek... ir iestājies kkāds pilnīgs apjukums, aptumsums, nesaprašana. wtf.

es pat nezinu, ar ko sākt. laikam ar sevi. es pati sevi nesaprotu, es nesaprotu, ko man vajag, ko es gribu, vai man interesē vai man patīk tikai uzmanība, vai es vienkārši esmu nojūgusies. visticamāk, pēdējais variants.

es nevaru nekam saņemties, es nevaru neko, man kaitina viss. kas vispār tagad apkārt notiek, nu pie velna, watafak. 

naktī uz 30.decembri pārkāpu pāri saviem principiem , un vienu reizi kopš seniem laikiem - ļāvos. ilgi šaubījos, bet dzirdēju tik daudz ko jauku, lomu nedaudz nospēlēja arī asinīs ritošais alkohols, bet pēc vārdiem - šī jau nebūs viena nakts, šīs būs daudzas naktis... viss aizgāja. un īsti ne tā, kā es vēlētos, nobeigums naktij bija vēl nesaprotamāks, un pats stulbākais, ka mēs nespējam izrunāties. es zinu, par ko es dusmojos (pagātnes formā), bet tagad izskatās, ka Kāds dusmojas uz mani un es pat līdz galam nespēju saprast, par ko.

varbūt arī Jaungada naktī atļāvos par daudz, jā, bet dusmas, vilšanās un visa tā neforšā sajūta iekšā, un, protams, daudz alkohola to visu pastiprināja. bet, no otras puses, es taču teicu, ka man jāpadomā, tad kā un kāpēc.. kāpēc pēkšņi mani bez maz vai ienīst par kko nezināmu, kamēr dusmoties varētu es.

jā, es nožēloju, ka izplūdu asarās ne reizi vien, jā ,es nožēloju lietas, ko sarunāju un sastrādāju. bet bļin, pie velna, pieauguši cilvēki par to vismaz parunā un saprot, kas un kā. nevis tēlo, ka viss ir kārtībā un tai pašā laikā nerunā un vienkārši ignorē. un kā tas kaitina!

es neskrienu pakaļ, man riebjas to darīt, bet tagad ar galvu skrienot sienā jautāju atkal un atkal - nu KAS IR NOTICIS? kāpēc man neviens neko nejautā? kāpēc izdara secinājumus pēc kkādām muļķībām? riebjas... 

un es pati nesaprotu , ko īsti gribu - to uzmanību nshit, vai tā ir tā mana stulbā pasaules glābšanas apziņa, vai es vienkārši gribu kādu blakus. kas ar mani notiek, bļāviens, es nesaprotu... gribas kliegt un raudāt un ārdīties, āāaaaa kā man tas viss ir noriebies :( kāpēc Jaunajam gadam vajadzēja iesākties tā..

[to-live-not-to-exist]

still..

Vai nu nāc manā dzīvē iekšā,vai arī ej projām - tikai nestāvi visu laiku uz sliekšņa pie atvērtām durvīm, citādi vēss sāk palikt.

[to-live-not-to-exist]

fuck it

kaut kā muļķīgi sanāk. kad citiem - draugiem, paziņām, tuviniekiem - ir slikti, skrien kā muļķis, pametot savas problēmas un visu pārējo, lai tikai palīdzētu, atbalstītu vai vienkārši būtu blakus. un tad, kad beidzot slikti ir Tev, tad kā vēl lielāks muļķis sēdi viens pats un nodzer savas aknas. un neviens neskrien, lai palīdzētu vai atbalstītu... vai vienkārši būtu blakus. stulbi sanāk, ne?

pēdējā laika notikumi kārtējo reizi pierāda to, ka būt laipnam, pieklāj��gam, atsaucīgam, iejūtīgam un vienkārši jaukam cilvēkam, vienkārši neatmaksājas. pilnīgi nekādā mērā. jo jaukāks būsi, jo ātrāk tevi sabradās. fuck u all, pietiek. jākļūst par egoisti, jābeidz domāt par citiem. jo neviens tāpat to nenovērtēs. 

un varbūt arī problēmas nav milzīgas, katastrofālas vai vēl nez kādas, bet, ja cilvēkam tas sāp un tā dēļ birst asaras, tas vien nozīmē to, ka tam cilvēkam tas ir svarīgi. un tādos brīžos ir jābūt blakus. bet tā jau laikam kārtējo reizi domāju tikai es :))))) pie velna, uzmetu visu un visiem, ieskrienies, visa pasaule, netaisos vairs ziedot sevi un savus nervus kādam, kam to nevajag. 

atkal no kkurienes, nezinu pat no kurienes, jāsmeļas kkāds pārdabisks spēks, lai varētu visu sagremot sevī, izaugt stiprākam par tām sāpēm, kuru dēļ tagad līst asaru straume pār vaigiem. cilvēks tomēr ir tik pretīgs radījums, kamēr pašam labi, pat neiedomāsies, kā iet citiem. kad pašam paliek sūdīgi, tad sāk meklēt palīdzību pie citiem... sorry, manis tur vairs nebūs. riebjas mana mīkstā sirds, visiem un vienmēr just līdzi, kamēr man līdzi nejūt neviens. daudz pretrunu, protams, bet vienkārši, godīgi sakot, ir noriebies. noriebies nākt pretī , bļeģ, es arī varu nerakstīt, nezvanīt, pazust, un ejiet visi ieskrieties. kam vajadzēs - sameklēs. bet acīmredzot jau nevajag. 

vēl viena glāze un pajāt par visu. un piedrāzt, ka tā nav taisnība.

[to-live-not-to-exist]

fck this shit

ir oficiāli sākusies melnā strīpa. not happy at all.

[to-live-not-to-exist]

life goes up

nu ko, vēl joprojām iet mans "nekā negaidīšanas un necerēšanas" posms, un sev par lielu brīnumu, tas izdodas tīri labi.

vienkārši vienā jaukā rītā atmetu ar roku un sāku domāt par daudzām citām lietām, sāku dzīvot savādāk. tā vietā, lai 5dienas vakarā nervozi sēdētu mājās ar rokā sažņaugtu telefonu, gaidot ziņu no kāda, es vienkārši satiekos ar sen nesatiktiem draugiem, atpūšos jaunās vietās un veidos. un ziniet ko ? - IR LABI ! ir labi vairs lieki nesatraukties, nestresot un vienkārši baudīt dzīvi. un apkārt ir tik daudz, foršu, simpātisku un jauku puišu :))))

man ir jaunas prioritātes - SAVĒJĀS. un tagad vienmēr un visur sevi lieku priekšplānā, necenšoties izdabāt un izpatikt kādam. un ir sasodīti labi. dzīve ir jāizdzīvo, nevis jābūt mūžīgās gaidās uz kaut ko. ko lai saka - dzīve izdodas, man prieks, vēl nedaudz saņemšanās no manas puses un viss būs pavisam lieliski, es ticu.

un, runājot par veciem, neatrisinātiem konfliktiem... reizēm tiešām šķiet, ka "viss nenotiek tāpat vien". kad pēkšņi dzīvē vairs nav kāda, kura dēļ bieži sāp galva, lūst sirds un birst asaras, dzīvot tiešām kļūst vieglāk. varbūt tiešām TEV vienkārši vairs nav jābūt manā dzīvē ?! :)) it īpaši pēc tā, ko uzzināju par pagājušajām brīvdienām. patiesībā man tā bija pat kā smieklu deva, toties ticu, ka tev gluži pretēji, jo, acīmredzot, nekas nav mainījies - dodam visur un visiem, pa labi un pa kreisi... bit#hyyyy. kāds nav mainījies ne savos uzskatos, ne principos, ne uzvedībā. un tā, par laimi, neesmu es. un jūtos sasodīti labi... atšķirībā no TEVIS :))) good luck !

[to-live-not-to-exist]

katras beigas ir jauns sākums

1. oktobris, 9 no rīta, man oficiāli ir 19, un viss - MAN PIERIEBĀS ! :)))

nav jēgas gaidīt un cerēt uz to, kas nekad nepiepildīsies. beidzot es padodos, un nav svarīgi, vai tas ir sāpīgi, vai tas neļauj naktīs gulēt.... būs labāk, es ticu. ar laiku. bet tagad - dodiet man, lūdzu, 5dienuuuuu! esmu gatava nodot pa hārdiem!