ahuns

[ahuns]

Kā ahūnam Minesotā gāja (3. daļa)

Klades atradu, sāksim ar dienasgrāmatu.

Ko ahūns rakstīja tajā savā dienasgrāmatā? Būtībā visu, kas bija uz mēles, izņemot rupjības, melnus jokus un tieksmes dzenāšanu. Katrs ieraksts sākās ar dienas skaitļa konstatāciju un datumu. Tad vairāk vai mazāk (citreiz knapi pusi lappuses, citreiz pat kādas piecas, ja likās, ka ir, ko teikt) bija brīvais teksts - rakstīju visu, kas ienāca prātā, vai nu tās bija kaut kādas paša izjūtas un emocijas, vai arī iepriekšējā dienā piedzīvotais, apspriestais un secinātais. Citreiz, protams, padalījos ar kādu kaut kur iepriekš dzirdētu domu, kaut vai par ziloni, ko var apēst, ja pirms tam sadala mazākās porcijās (paldies, mammu), vai arī ieteicu, kādu vēl filmu mēs varētu kopīgi noskatīties...

Mēs tur skatījāmies, lūk, šādas filmas: “Clean and Sober” (1988) “Drugstore Cowboy” (1989) “When a Man Loves a Woman” (1994) “Drunks” (1995) “28 Days” (2000) “Requiem for a Dream” (2000) “When Love Is Not Enough: The Lois Wilson Story” (2010) “Beautiful Boy” (2018)

Tematika, kā redzams, visnotaļ atbilstoša auditorijai. Nu re, un, kad savus brīvos prātojumus biju beidzis, bija laiks 10. solim jeb 10 jautājumiem, uz kuriem atbildes citreiz nāca ļoti viegli, bet citreiz - ne visai.

1. Ko es šodien esmu iemācījies? (nolaist poda vāku, neiet viens pats laukā, nedzenāt tieksmi... vai arī “..to, ka visam ir savs iemesls” un tamlīdzīgas banalitātes) 2. Ko es esmu iemācījies par sevi? (joprojām esmu agresīvs, labāk kontrolēju tieksmi, esmu gļēvs un pilns ar dusmām, man ir gari kāju pirksti...) 3. Kā es būtu varējis padarīt šo dienu pozitīvāku, konstruktīvāku, noderīgāku sev un citiem? (ieejot dušā, nekrācot, sniedzot labāku atgriezenisko saiti tam un tam, nepretojoties terapijai...) 4. Vai esmu atklājis sevī ko tādu, ar ko vajadzētu strādāt? (ar agresijas kontroli, ar pašdisciplīnu, ar...) 5. Kādas nepatīkamas jūtas manī šodien ir bijušas? Kā es ar tām tiku galā? (jāizvēlas kaut kas no skumjām, dusmām, vainas sajūtas utt. un jāpieraksta, ka 30 minūtes vingroji, lol.. nu labi, melot nevajag, tad var netikt debesīs..) 6. Kādi ir mani šodienas panākumi? (piedalījos rīta rosmē, neizlaidu vakara treniņu, prezentēju tādu un tādu darbu.. ja nekas prātīgs nav paveikts, var uzrakstīt “nesmēķēju”.. īpaši noderīgi nesmēķētājiem) 7. Ko pozitīvu esmu sevī pamanījis šodien? (manī ir vairāk uzņēmības, esmu kļuvis pozitīvāks, man nav nevienas jaunas pumpas...) 8. Kā es šodien esmu palīdzējis citiem? (sniedzu tam un tam atgriezenisko saiti, ar to un to aizgāju uz veikalu, tam un tam nopirku to un to, un turpat pie veikala pa kluso, bļe, izdzērām.. tādā garā) 9. Kā es šodien uztvēru savu slimību? (kā nāvējošu, kā neārstējamu, bet ārstējamu, kā kaut ko, ar ko būs jāsadzīvo visu savu dzīvi.. kā žņaudzējčūsku ar ložmetēju rokās, kā augoni, kā ābolu Ēdenes dārzā, kā akmeni kurpē, kā nierakmeni, kā Sīzifa akmeni... labi, ar pārlieku radošām izpausmēm te izpausties gan nevajag, lai nesanāk izklausīties pēc idiota) 10. Ar kādām sajūtām es šodien esmu strādājis? (te būtībā var nokopēt atbildi no 5. jautājuma, pohuj)

Tālāk ir 3 sasniegumi un 3 kļūdas. Te nav nemaz tik vienkārši izdomāt, jo reizēm nu nekādi nevar atrast vairāk par vienu sasniegumu vai kļūdu, bet ir vērts pacensties.

Nobeigumā ir RBP jeb Recidīva brīdinājuma pazīmes.

Kas tas par zvēru? Zaļais pūķis, haha. Nu labi. RBP ir garš jo garš saraksts ar visādām pazīmēm, piemēram, man ir depresija, es esmu dusmīgs, es atraidu palīdzību utt. Tad ir kaut kas jāizvēlas no visas šīs listes un jāpieraksta, ar kādām fiziskām (uzsvars uz fiziskām) aktivitātēm šī pazīme tika likvidēta. Pavingrot čista iesaku, savādāk, visu laiku domājot par to, kur iebuhāt, iebahāt vai iebihāt (zinu, ka tāda vārda nav, bet nu labi), var ņemt un saiet sviestā, iziet pa durvīm un doties uz tuvāko veikalu.. Minesotas gadījumā - uzreiz pāri ielai.

Nākamreiz pastāstīšu par uzdevumu kladi un to, ko man tur nācās rakstīt.

[ahuns]

Kā ahūnam Minesotā gāja (2. daļa)

Tā, ko es vēl nepastāstīju... ā, pareizi.

Tajā ēkā dzīvojās pelēcīga, pūkaina kaķene Minesota. Pie ēkas viņa mīlēja atstāt beigtas peles, nokārtojās gan telpās (savā kastītē.. lielākoties), gan laukā, kur pagadās. Viena no manām iecienītākajām vakara nodarbēm, ja neskaita pīppauzi un pļāpāšanu ar istabas biedriem, bija bužināt Minesotas pūkaino vēderu. Man gan reizēm bija jāuzņemas sirdi plosošais darbiņš, proti, naktīs Minesotu izlikt aiz durvīm. Minesota, ja Tu šo lasi - lūdzu, piedod.

Ko Minesotas programmā nedrīkst darīt?

Mēģināšu atcerēties. Tātad: Nedrīkstēja nodarboties ar seksu (bija gan minēts, ka to nedrīkst darīt ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, attiec��gi, ja nu tā sagadās, ka tur satiekas divi geji-narkomāni, kuri izjūt savstarpējas simpātijas.. nezinu, var gadīties), lamāties (iemācījos, ka zajebal var aizvietot ar zaļi-balts.. un, spēlējot novusu, visu laiku teicām pankūka), izrādīt aktīvu vai pasīvu agresiju pret grupasbiedriem (prieks, ka tā arī neatrāvos ne no viena pa muti, lol).. nekas tāds pārāk jocīgs it kā nenāk prātā. Varbūt vienīgi tas, ka uz veikalu vai smēķēt varēja doties tikai divatā vai vairāk + nedrīkstēja iet divatā ar pretējā dzimuma pārstāvi. Tas laikam ar to seksa lietu saistīts.

Kas vēl, kas vēl.. tieksmes dzenāšāna.

Kas tas tāds? Tā kā lieta, kas visiem pacientiem tur ir kopīga, ir kaut kāda veida atkarība no kaut kā, par to arī visi savstarpēji vārījās visu laiku. Par to, kādi sūdi taisīti, kā parādās čūla uz īkšķa pēc intensīvas automātu spēlēšanas (ar kokaīna piedevu, protams), kā un kur nopirkt narkotikas, kā norāpties no 5. stāva balkona, lai caur kaimiņa dzīvokli tiktu uz veikalu pēc šmigas... utt. To visu vairāk vai mazāk sauc par tieksmes dzenāšanu. Un tas tur vairāk vai mazāk notika visu laiku. Un to tur arī nedrīkst darīt, jo, kā saka, nevietā pateikta frāze varot kādam nestabilākam cilvēkam likt iziet pa durvīm un atpakaļ vairs neatgriezties.

Grūti rakstās kaut kā. O, es zinu, es sameklēšu abas savas klades (man tur vajadzēja rakstīt dienasgrāmatu un otrā kladē - uzdevumus). Par to nākamreiz.

[ahuns]

Kā ahūnam Minesotā gāja (1. daļa)

Vakar izgāju laukā no Minesotas programmas teritorijas Aptiekas ielā 7, Sarkandaugavā. Gribētos ticēt, ka uz neatgriešanos. Bet tagad par visu pēc kārtas. Kā tur izskatās? Jāatzīst, pašu vietu topogrāfiski nav tik vienkārši atrast, jo ēka neatrodas ielas malā - pāris metrus nākas paieties. Ēka no ārpuses ne ar ko īpašu neizceļas, ja neskaita restes arī pie 2. stāva logiem. Iekšpusē ir daudz koka detaļu un trepes, kas ved uz Minesotas programmas telpām 2. stāvā. Plānojums visai līdzīgs hostelim - telpas ar gultām (2-4 katrā), neliela virtuvīte, dušas telpa kopā ar labierīcībām, kā arī lielāka telpa nodarbībām, vingrošanai, novusa spēlēšanai un filmu demonstrēšanai.

Kāda tur ir dienas kārtība?

7:00 - Celšanās (var arī celties drusku pirms 8′iem, ja baigi gribas, bet ne visi dežuranti ļauj tik ilgi snauduļot)

8:00 - Brokastis (putru vairs nevēlos redzēt nekad dzīvē) 9:00 - Meditācija (grupas vecākais nolasa nelielu tekstiņu, ko ievada kādas slavenas personas citāts, fonā skan pieklusināta klasiskā mūzika, visi sēž aplī un paklusē pāris minūtes. karoč, bulšits drusku) 10:00 - Jūtu aplis 12:00 - Pusdienas 14:00 - Darba prezentācija 16:00 - Vakariņas 20:00 - 10. soļa nodarbība 22:00 - Naktsmiers

Ko? Kāds nahuj jūtu aplis?!

Nu re. intensīvākā dienas daļa. Visi sasēžas tādā secībā, kādā ieradušies programmā. Pirmais runā tas, kurš iepriekšējā dienā ir prezentējis darbu. Piemēram, ja tas būtu bijis es, es teiktu “Alkoholiķis Artūrs. Šodien manī dominē tādas jūtas kā...” (tur bija arī narkomāni un azartspēļu atkarīgie.. gadījumus, kad cilvēkam piemīt visas 3 atkarības, dēvē par “fullhouse”) Nu jā, un tad man ir vai nu kaut ko jāizdomā uz vietas, vai arī jābūt atklātam, kas būtībā ir viens un tas pats. Piemēram, pirmajā dienā man uzreiz pārmeta pasīvo agresiju. Un jebkas, ko es teicu, kas, manuprāt, situāciju varbūt varētu glābt, visu padarīja tikai sliktāku.. bet ir izdevies progresēt. Četras nedēļas taču. Lai nu kā, jūtu aplī vēlams uzturēt acu kontaktu ar speciālistiem (šķielējošiem cilvēkiem tas varētu būt vienkāršāk, jo ārstes sēdēja katra savā apļa pusē), nevis drūmi lupīt paklājā un neteikt ne vārda. No savas pasīvās agresijas gan kaut vai daļēji atbrīvojos tikai uz programmas noslēguma pusi. Kādam pārmeta manipulēšanu, kādam necieņas izrādīšanu pret grupu un speciālistiem.. Jūtu aplī, tā teikt, dabūja iekšā visi.

Par pārējiem pacientiem nezinu, vai vēlos kaut ko baigi rakstīt. Sākumā no pārējiem turējos tā nostāk, tuvāku kontaktu izdevās atrast ar tiem grupasbiedriem, kuri prata spēlēt novusu. Bija pāris “fullhouse”, bija alkoholiķi-narkomāni.. alkoholiķi parastie bija vairumā. Katru dienu mērīja spiedienu un pulsu, man parasti turējās ap 110-120. Vienam bija pāri 200. Tam varētu būt kaut kāda saistība, ka tas cilvēks vienas dienas laikā salaida vēnā 5 gramus amfetamīna. Visādi ļautiņi tur bija. Šķīrušies, ar atņemtiem bērniem, ar pārgrieztām vēnām, bez priekšzobiem, bez prāta, bez latviešu valodas zināšanām.. bet lielākoties jauki cilvēki.

Pagaidām viss, drīzumā paturpināšu.

[ahuns]

Ievads

Sveiks, dārgo lasītāj. Te es - ahūns. Šajā blogā varēsi lasīt manas pārdomas, pieredzi, novērojumus un secinājumus, ko iegūšu, no 28. oktobra līdz 24. novembrim atrodoties nosacīti slēgtā teritorijā - Minesotas programmā.

Būšu tepat blakus - Rīgā, Sarkandaugavā. Nebūšu sazvanāms vai sasniedzams kā citādi. Ko es te darīšu? Centīšos stāties pretī savai atkarībai no alkohola. Plānoju visu tur piedzīvoto sīki un smalki pierakstīt, lai pēcāk to publicētu šeit, protams, savā individuālajā skatījumā. Tiekamies pēc mēneša.

Novēliet man veiksmi.