cordeleo - Tumblr blog

[cordeleo]

https://sarunasartevi.tumblr.com/

[cordeleo]

Mūsu draudzība vēl ilgi skanēs.

Tā būs pazīstama kā tulpes, atvestas no Nīderlandes.

Laistīsies mūsu prieks simts dažādās krāsās,

Un es sapratīšu, ka pie tevis ir manas mājas.

Lai gan no citas augsnes nākuši,

Mēs tomēr esam tik ļoti līdzīgi.

Tas nekas, ka tu violets esi, bet es krāšņi sārta.

Mūs vienā grozā nesīs,

Tomēr neuztraucies,

Nav vēl mūsu kārta tikt projām mestiem,

Jo mēs vēl ziedoni savās krāsās sveiksim.

Jau ziemā es caur sniegu jutu, ka tu man blakus būsi.

Cerēju, ka mēs par vienu pušķi kļūsim un dzīvi kopā nodzīvosim!

Bet pienāca tas brīdis, kad mums ir jānovīst.

Ak, cik īss bija šis laika sprīdis tev blakus.

Es nevēlos redzēt citus skatus, tik tevi vien.

Vasara jau dedzina manas lapas, liekas ka esmu brīnišķīgā sapnī.

Neuztraucies – tās nav atvadas!

Es tevi gaidīšu nākamajā pavasarī!

[cordeleo]

01:37

Kad dienas tumšākas Par vasaras naktīm Un cerības kā lapas Negaidītā rudenī atkrīt Tad taureņi lēnām Par kāpuriem dzimst Tie nebūs skaisti Tie vēlas mirt Pasaulē kur alkas Lielākas par dvēselēm citu Un vienīgā mīlestība Ir vērta saujas slapjas malkas Kas jau kuro gadu Nodegušā mežā pūst Klausoties bezelpas gaisa Var dzirdēt purva akaču trauslo ledu Kas zem laimes kājām lūzt Ieraujot sevī smaidu no patiesās Vienas vienīgās Zemnulles sirds sildītājas Reizēm pat liekas Blakus taureņu aplauztiem spārniem Ir manas mājas.

[cordeleo]

Antagoniste  Pretējā it visā Dod cerību Tad atstāj krustā sistā Ar roku vienu Vīnu dod man dzert Ar otru, to veiksmīgo Žurku indi ber Vajadzīgs tev biju Lai skrietu spēļu ritenī Tu biji kā trombs Sirds kreisajā kambarī Kārtējā salauztā dzīve Maize no ikdienas tavas Un es? Vērts tikai aizmiršanas Antagoniste Ik visā, kam ticēt liki Saņem nekrozes pārņemto sirdi Es zinu, ka to gribi

[cordeleo]

08.10.16

Rudenī Kad lapas krīt no kokiem Un dzīves gājušas Taisnstūrim pa lokiem Tās dvēseles Kas pamet ķermeņus prastos Pārāk ilgi tās matērijā Degradējās līdz izmuka peļķes krastos Trūdošas dzīves uz trotuāra Aizmūkt no fiziskas baudas Klausot lietu var dzirdēt Salnu raudas Pār aizgājušo laiku Un atmiņām skarbām Tās nenomirst, bet baidās No baltām zemnulles ziemām Kas nogalina visu dzīvo Kā mīlestība nogalina brīvi Sirds pie trūdošām lapām Atdod pēdējo lāsi Par aizagājušo dzīvi.

[cordeleo]

Ja nu Šis viss ir tikai sapnis? Un starp mums Nav vairs kapracis? Nav strīdu Un arī problēmu. Un metot gaisā Izvēles monētu Tā nokritīs Ne uz puses, bet sāniem Vai tad tu spēsi Piedot par grēkiem? Un vai spēšu Tev piedot arī es? Un dāvāt tev Neaizmirstulītes Kas liks smaidā Tev rotāties Bet būsim reāli, Tagad tev cits blakus ies. Man vairs nav laimei Ne laika ne vietas Un bezjedzigi tukšas Tiek nodzīvotas dienas Skrienot pēc Mīlestības Salauz atkal man sirdi Lai atgriežos pie īstenības Un apjēdzu, Ka ciest ir skaisti. Un tu manu kapu kopu Bez asarām laisti

[cordeleo]

Es klausos Kā akordi skan Dziesma, kas agrāk Smaidīt lika Tagad skumjas rada man Ir pagājis laiks Kopš sirdi sadragāji Un vieglu soli Tālāk gāji Esmu izmests Dzīves ceļa malā Un dažreiz jau liekas, Ka vairs nemīlēšu, Ka viss jau ir galā Paša lauskas Pārgriež man vēnas Sāpina vēl vairāk Nekā tevis radītas scēnas. Un reizēm liekas, Ka viss būs labi.. Bet tad tu parādies Un nodur mani ar nazi.

[cordeleo]

Es lidoju Un redzu galu pasaulei Kur esmu atdevis visu Tā mirkļa laimei Un palicis Esmu es bez nekā Kā vienmēr sēžu viens Dienas beigās-vakarā Bet mierīga ir Sirds mana Pārdzīvots par laiku Jau ir gana Bet plaisa Tā nav aizdarāma Ieklausies manā sirdī Tā pukst rāma Ar katru mirkli lēnāk Nāk nākamais sitiens Līdz beigās, Tas ir viens Par kuru nospļauties Ir dzīves mīlai manai Atvaino, bet Šeit nav vieta piedošanai Šeit nav vietas nekam Kas varētu visu mainīt Laiks remdē sāpes, Bet cik ilgi var gaidīt? Mūžību vai divas Vai tomēr visas trīs Tā pat vientuļš esmu Kad pienāk rīts Laiku nevar apstādināt Kāpēc tu nerimsties Par sevi atgādināt? Jo vienalga kā vienmēr Tev ir mana sirds Vienalga, ja dažreiz Pat gribas mirt Lai atmiņas "gaišās" Reiz zustu Lūdzu aproc, kas bijis Un pieliec tam krustu.

[cordeleo]

Paiet laiks Un cilveki paliek atminas vien Mes nepamanam Kā laiks nezeligi skrien Mes neredzam Kā dienas parversas naktīs Un solijumi paliek Vien kaut kas kas sacits Un gadiem ejot Aizmirstam Kā redzam savas jūtas Lēnām mirstami Cilveki mainas biezak Neka gadalaiki Un bezvertigs paliek tas Ka del uz sejas bija smaidi

[cordeleo]

Tik vienkārši Un viss bija pazudis Tikai atrautas rētas Un asiņojoš nazis No viņas bija palicis Ar uzrakstu Uz Ozolkoka spala "Tu mani mīlēji, Tavām mokām Vairs nebūs gala Vajāšu tevi Katru brīvu brīdi Un pamazām Pilnīgi sadragāšu Jau plīsušo sirdi Un tad Ar smaidu sejā Likšu tev ciest. " Agrāk Es ticēju, Ka mīlas dēļ laiks ir apstājies. Bet laikam Es biju kļūdijies.

[cordeleo]

Piķa melna Ir mana mīļā nakts. Visas zvaigzes un cerības Ir pie viņas. Es neteikšu, Kas no tā ir zagts Un kas atdots labprātīgi, Un kas caurdurj Pazaudēto sirdi. Vienīgā gaisma Ir viņas sacelts negaiss Kur ik pa mirklim Zibeņi sasper dzīvības koku Un apstājies ir laiks Starp tumsu Un gaismas mirkļiem īsiem Kā mūsu laime Starp ikdienas strīdiem. Dod cerību vismazāko Bet nevar glābt to, Kas no sākta gala Jau Asiņo.

[cordeleo]

Aizmukt prom Un neatgriezties Kā man viss skaistais Ar laiku sāk riebties. Tik mākslīgi radīti Ir visi dzīves "mērķi" Grēkojam ar vien biežāk Un vēl saucamies svēti? Tad labāk dzīvot Pašam pēc savas kartes Un tiekties pēc Unikālas laimes Nevis tās, Kuru visi publicē Masu medijos Vai rīta avīzē. Bet pēc mūsu pašu Radītas pasaules Un negaidīt No kāda atsauksmes.

[cordeleo]

Mēs visi esam vienādi, Bet tomēr tik dažādi. Tā vien liekas, Ka ir nenokārtoti parādi. Pašam ar sevi Un pagātnes rēgiem Pazīstu dēmonus, Kas sevi sauca par svētiem. Viņi sevi pārdeva Par viegliem grēkiem Bet tagad palikuši Ir bez dvēseles spēkiem. Un sēž iekšā Dziļi manā pasaulē. Un tikmēr par kļūdām Saldi aplaudē

[cordeleo]

Es domāju par laiku Un bezvērtīgām jūtām, Izsviesto enerģiju Un kā pazudu klusām. Par mainītiem skatiem Uz dzīvi manu Kā uzskatīji sevi par princesi, Bet mani par aitu ganu. Pārāk daudz Man atņēmi dzīves, Jo nemācēju vēl lasīt Likteņa zīmes. Kas izsūca mani Kā miljons odu. Nezinu ko nogrēkoju, Ka saņēmu tevi kā sodu

[cordeleo]

Sāp. Kā ar žileti pa vēnām Griezts, lai aizmuktu No ikdienas scēnām. Kā sāls bērts Tieši brūcē. Balss nebļauj Bet klusē. Piecpadsmit lodes Par mēnesi katru, Lūdzu vienreiz Pārgriez man kaklu. Pietiks mani Vienreiz mocīt Es tevi ienīstu Teikšu godīgi. Pārāk daudz Tu mani mainīji Un kad es cietu Tad pie citiem smaidīji Lai tev veicas Tavā dzīvē Es nesaprotu, Kā varēju Tevi mīlēt

[cordeleo]

Atkal tu. Iezagies domās manās. Aizņēmi laiku un telpu. Pat reizēm likās, Ka klusām Zodz manu elpu. Kāpēc tu Nedodies citur Laimi meklēt? Bet sēdi domās Un liec Mocīties kā peklē. Kāpēc radīji Neaizdaramu Manas sirds plaisu? Laikam tā Tu izbaudi Manis veltīto laiku. Spēlējoties Ar manām domām Un jūtām. Speciāli ar nazi Izgriez man sirdi Tā klusām..

[cordeleo]

Lai sadeg viss Kas no tevis palicis Lai deg arī Debesis Un lai paliek Tikai miers Laiks nestājas Tas vienmēr skries Ar to cerams Pazudīs atmiņas Un tavi teiktie vārdi Būs tukšas skaņas Kas vairs neraus pušu Manas dvēseles stīgas Un neradīs sirdī Nebeidzamas ilgas Pēc laika kurā Viss bija labi Bet tu mani salauzi To zinām mēs abi