dailesteatris - Tumblr blog

[dailesteatris]

Ieva Pulvere par izrādi “Dēls” (25.02.2020) Kad no vecākiem tiek gaidīts atbalsts un sapratne, bet vienīgais, ko tu saņem ir pārmetumi par nespēju saņemties un beidzot izvēlēties, ko dzīvē gribi darīt un kādas virsotnes sasniegt (kam, protams, vajadzētu sakrist ar vecāku vīziju par “jēdzīgu” pieaugušo dzīvi). Ko darīt, ja bērni nevēlas pieaugt un uzņemties atbildību, un nav īsti skaidrs, kas pie tā ir vainīgs? Šiem jautājumiem 2 h laikā pieskaras varoņi izrādē, kas sevī iekļauj mazliet no visa, ar ko saskaras šķirtās ģimenes ar bērniem.

Šādās situācijās iesaistītie ir visi – gan ģimene, kas ir izšķīrusies un dala bērnu audzināšanu, gan jaunizveidotās ģimenes. Un viegli nav nevienam – ne šķirteņiem, kas cenšas “samenedžēt” laiku starp “veco” un jauno ģimeni un būt pilnvērtīgiem vecākiem arī, ja nav klātesoši saviem bērniem visu laiku. Ne arī jaunajai ģimenei – pieņemt un izprast iepriekšējās attiecības un bērnus, neatstājot novārtā savējos. Tas vienmēr ir grūts darbs. Bet kas ir pamatā tam, kā mēs tiekam galā šādās situācijās? Tā ir mūsu iepriekšējā pieredze ģimenē – attiecību risināšanā, komunikācijā, no konfliktu risināšanas mākas utt. Un, ja pieredze līdz šim ir bijusi negatīva – kā tad mēs varam pārvērst to pozitīvā piemērā nākošajām paaudzēm, ja mums nav tādu zināšanu? Un tā veidojas nebeidzamais aplis. To izrādē uzskatāmi atveido tēva lomu spēlējošais Ģirts Ķesteris - sagādājot savam tēvam nemitīgu vilšanos un nepiepildot viņa gaida, tas “mantojumā” saņēmis nepilnvērtības sajūtu, tādēļ vienīgais veids, kā viņš prot audzināt savu dēlu, ir turpināt tādā pašā garā, jo, redz, viņš galu galā ir izaudzis par veiksmīgu biznesmeni, kurš dzīves izaicinājumiem iet cauri ar augstu paceltu galvu. Rodas neizpratne, kā paša dēls var būt tik emocionāls, nepārliecināts un neuzņēmīgs. Iemesli? Protams, ka vieglākais ceļš ir norakstīt uz dumpīgo tīņu vecumu, kas pāries. Jā, arī vecāku šķiršanās ir emocionāli sāpīga, bet arī tas ir vīrišķīgi jāpārdzīvo, jo tāda ir dzīve – saņemies. Un rezultātā saskatīt to robežu, kad tā ir vienkārši slikta diena un nomākts garastāvoklis, līdz nopietnām depresijas pazīmēm, kļūst aizvien grūtāk, jo problēmu ignorēšana šķiet labs problēmu risināšanas veids.

/Foto: Mārcis Baltskars/

Gribētos jau ticēt, ka šobrīd topošie vecāki bērnu audzināšanas jomā kļūst zinošāki un izglītotāki, jo informācija mūsdienās ir krietni pieejamāka un tie nepieļaus tādas pašas kļūdas, ko viņu vecāki, tomēr šī brīža statistika (pēc centra Dardedze aptaujas) Latvijā, kad 50% vecāku uzskata, ka bērnu audzināšanā vardarbība (kaut “tikai” iepliķēšana vai emocionāla) ir attaisnojama, tomēr rāda, ka izglītošanā vēl ir daudz, kur augt. Varbūt arī tādēļ gribējās, lai izrādē varoņi tiktu saukti latviskos vārdos – Jānis, Pēteris, Kārlis vai Dace - jā, es saprotu, ka tas ir tulkojums no franču valodas, kurā piedien tādi vārdi kā Pjērs un Nikolā, tomēr šķiet, ka latviski personu vārdi palīdzētu labāk šīs tēmas aktualitāti sasaistīt ar mūsu pašu sabiedrību. Citādi rodas sajūta, ka tas notiek kaut kur Francijā un pie mums nav aktuāli. Bet ir, un kā vēl. 

Aktieru ansamblim lieli nopelni šīs izrādes panākumos – katrs savā lomā atbilstošs un īsts līdz dziļumam. Ne mirkli neradīja šaubas, ka saprot tēmas aktualitāti un iznesa izrādes smagumu uz saviem pleciem. Bravo! Skatuves iekārtojums un tērpi, ja godīgi, nav atmiņā paliekoši, kas ir laba zīme – jo vēstījums šoreiz bija spēcīgāks par blakus apstākļiem. Izrāde nebūs viegla vakara izklaide, bet ļoti vērtīga pieredze – gluži kā psihoterapijas seanss vecākiem, kuru ģimenēs aug bērni un mani nemaz nepārsteidz, ka tā ir 2018./2019. gada sezonas labākā izrāde Dailes teātra darbinieku iekšējā balsojumā. Pelnīti. 

[dailesteatris]

Anna Marta Nordmane par izrādi “Testosterons” (11.02.2020.)

Es neesmu komēdiju cienītāja, tādēļ, dodoties uz izrādi, biju noskaņota diezgan skeptiski, tomēr rezultātā vakars izvērtās patīkams. Izrāde ir pieteikta kā “vīriešu saruna, sievietēm klāt neesot”, kas, manuprāt, ļoti precīzi raksturo izrādi. Sarunas bija par un ap sievietēm, un viņu darbībām, kas ietekmējis risināmo situāciju. Es gan šim aprakstam kaut kur klāt pieliktu vārdu “farss”, jo nenoliedzami tas ir tas, kas norisinājās uz skatuves. Situācijas bija pārspīlētas, teju meksikāņu seriāla cienīgas, tādēļ grūti iedomājamas notiekam reālajā dzīvē, tomēr tam vienkārši jāļaujas.

/Foto: Mārcis Baltskars/ Aktieru komplekts izrādei salasīts ļoti piemērots. Nevaru un nevajag izcelt nevienu atsevišķu aktieri, jo, lai arī dažiem, iespējams, izdevās savu lomu nospēlēt veiksmīgāk, visi to izdarīja labi. Notikumi un vārdi bija pielāgoti Latvijai, un arī zināmas ārzemju dziesmas bija iztulkotas latviešu valodā. Manai gaumei izrādē bija par daudz lamu vārdu (kuri, starp citu, arī bija latviski). Nesaku to tādēļ, ka esmu pret lamu vārdiem izrādēs, jo tie spēj tekstam piešķirt pareizo nokrāsu un spilgtāk attēlot tēla emocijas, bet šoreiz man šie vārdi šķita scenārijā ierakstīti cerībā, ka tie, iespējams, kādam izraisīs smieklus. Šis aspekts, kā arī scenogrāfija man nedaudz traucēja, jo bardaks uz skatuves radīja trauksmes sajūtu, tomēr nenoliedzami tas bija ļoti labs spēles laukums visiem izrādē risinātajiem pārpratumiem, lai arī manai acij ne pārāk baudāmi. Neko īpaši slavējošu vai kritisku par šo izrādi pateikt nevaru. Publikai patika. Dzirdēju aplausus, ovācijas un redzēju blakus sēdošo smieklu izraisītas asaras. Ja vēlaties atpūsties pēc darba dienas un meklējat izrādi, kurā var pasmieties (vai izsmieties atkarībā no gaumes), izrādi, kurā nav jāpiepulējas meklējot apslēptu, dziļu zemtekstu, patīk situāciju komēdijas, tad šī būs izrāde jums! Šis, protams, ir tikai mans viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet!

[dailesteatris]

Milana Drugoveiko par izrādi “Testosterons” (06.03.2020.)

Kā svaigs gaiss pēc ilgstošā negaisa

Ar lielu piesardzību skatos uz komēdijām. Es nesmiešos brīžos, kad smiesies visi un smiešos brīdī, kad nesmiesies neviens. Tāpēc, ja Tev patīk komēdijas un esi ar tām uz Tu, tad esi laipni gaidīts. Savukārt, mani uzrunāja ārkārtīgi skaļš sauklis ''vīriešu saruna, sievietei klāt neesot.''  Pats smieklīgākais, ka 95% skatītāju tomēr bija sievietes. Atnācām pasēdēt un paklausīties, ko tad tie vīrieši tur sarunās. 

Nebaidos apgalvot, ka tā ir ļoti harmoniska komēdija, kuras sižets ārkārtīgi ātri attīstās un banalitāte vairs neliekas tik banāla. Nepiekritīšu jau sabiedrībā dzirdētajam, ka izrādes pirmais cēliens ir garlaicīgs un neinteresants, pārāk daudz monologu un kaut kā viss nopietni, bet otrais cēliens... nu tas vispār būs bomba.. . 

/Foto: Mārcis Baltskars/

Man bija sajūta, ka izrādē nemaz nebija pārtraukuma, kas pierāda tās dinamiskumu. Aktieru spēle ir fantastiska: atpazīstami varoņi, atpazīstamās dzīves situācijās, kas ļauj skatītājam iztēloties sevi par līdzdalībnieku šajās viesībās. Šajā izrādē visvairāk gribas izcelt tieši Ģirtu Ķesteri, kurš pat ļoti pārsteidza ar cinismu un sarkasmu, lieliski atveidotu lomu, kura lika man noticēt izrādei. Arī kopējā aktieru ansambleja bija estētiski patīkami baudāma. Manuprāt, režisors atklāja apslēptās pērles visos aktieros. Paldies!   

Izrādes laikā bija uztraukums, ka tomēr vulgaritāte un necenzētā leksika (18+), varētu noniecināt visu izrādi, bet tas nenotika. Režisors Oļegs Šapošņikovs lieliski tika galā. Skatītājam likās, nu bet citādāk un savādāk nemaz nevarēja, un pie visaizkustinošākajiem, intīmākiem brīžiem varēja nobirdināt arī kādu asariņu. Tēma jau arī tik sena, kā pati dzīve - sievietes un vīrieša attiecības, to dažādās dabas, pretrunas. Galu galā meklējama atbilde uz jautājumu: ''Kā tad mums sadzīvot kopā?'' caur mūsdienu interpretāciju. Filozofēt par šo tēmu nesākšu, jo mēs visi jau esam šajā zinoši.

Tāpēc ja esi atvērts dažādām interpretācijām, neesi galējā konservatīvisma piekritējs un esi ar atvērtu prātu, tad šī izrāde Tevi gaida. Humors augstā līmenī.

Un pats galvenais, ka šī izrāde bija kā jauna dvesma. Pavisam kaut kas svaigs un neizsmelts Latvijas teātros.

/Daile nebeidz pārsteigt!/

[dailesteatris]

Tatjana Krolle par izrādi “Nepanesami ilgi apskāvieni” (19.02.2020.)

Pēc šīs izrādes es tik ilgi domāju par to un nekādi nevarēju saņemties uzrakstīt recenziju, ka izdomāju tās vietā uzrakstīt savas pārdomas vēstulē. Pieņemsim, ka tai ir adresāti:

“Zini, kā tas ir vēstulēs - redzi tikai burtus un pats piešķir tiem emocijas un intonāciju. Tāpat arī šajā izrādē - aktieri stāsta savu tekstu, mēģinot pēc iespējas mazāk spēlēt lomas, bet cenšas būt diezgan neitrāli savā stāstījumā. Un viņiem sanāk viegli pastāstīt sarežģīto.

Noskaties šīs lugas autora - Ivana Viripajeva - filmas. Es, izrādes iespaidota, noskatījos visu, ko var atrast youtube, 2 dienu laikā. Viņš ir tik neparasts, it kā ne no mūsu laikmeta. Un man likās, ka mūsu režisors uztvēra viņa intonāciju un nesabojāja domu.

Šajā lugā viņi ir Berlīnē un Ņujorkā, tik brīnumaini, jo tās ir vienas no mūsu mīļākajām pilsētām, tava un mana.

Interesanti, kad tu sāki nopietni uztvert dzīvi un saprati kaut ko par to?

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Iedomājies, viņiem ir kaut kāda 30-gadnieku krīze! Vai tas nav par agru? Nodarbojas ar kaut-kādām muļķībām (sekojot lugas tekstam, būtu jāsauc lietas īstajos vārdos - “nodarbojas ar h##ņu”). Kaut arī mums muļķību pietiek, bet vai tiešam ir jānolaižas dibenā, lai saprastu dzīvi un sākt to izjust?

Visu izlems atgadījums, kā tu saki. Bet lai tas notiktu, visam jāsākas ar impulsu, vai nu jāizsauc impulss tālāk. Kā biljarda bumbiņa. It kā tā nav statiska, vai nu tu iekustini to ar kiju, vai tā iekustina nākošo bumbiņu. Impulss taču nāk no mums pašiem.

Mēs lieliski zinām, ka īsta tuvība - tas nav par seksu. Var būt tuviem, atrodoties desmitiem, simtiem, tūkstošiem kilometru attālumā. Un šī tuvība kaut ko atmodina un atver iekšā, katram pašam par sevi. Palīdz mums saprast sevi.

Un mums ir nepieciešami tikai apskāvieni, tāpat kā viņiem, tāpat kā visiem citiem. Visuma apskāvieni vai kāda konkrēta cilvēka apskāvieni. Tik ilgi ka kļūst nepanesami. Kaut tev tik ļoti nepatīk sveši pieskārieni. Bet kaut kas taču ir jādara ar to aukstumu iekšā. Pat zālē bija neticami auksti, vai man tikai tā likās?..”

[dailesteatris]

Dana Zālīte par izrādi “Testosterons” (26.02.2020.)

Bet, ja sievietes būtu klāt?

Pieteikums izrādei "Testosterons" ir gana ambiciozs – "vīriešu saruna, sievietēm klāt neesot"! Sievietes tiešām "klāt" nav bijušas, jo lugas autors, režisors, visi iesaistītie aktieri un radošā komanda ir vīrieši. Tomēr viss grozās par un ap sievietēm jeb, precīzāk, vīriešu un sieviešu savstarpējām attiecībām, un to, kas tās ietekmē. Režisors Oļegs Šapašņikovs Dailes teātra skatītājiem varētu būt mazāk pazīstams, ja vien nav redzētas pirms padsmit gadiem iestudētās izrādes "Emigranti" vai "Ķersim ķertos". Tas izrādi padara vēl interesantāku, jo ir iespējams iepazīt citādāku iestudēšanas manieri.

"Testosterons" sākas, kā jau labai komēdijai pienākas – ar pārpratumu un visām no tā izrietošajām sekām. Katrs no septiņiem aktieriem ir kolorīts. Arta Robežnieka Tretins ir bez vainas vainīgais, kuram, kā izrādās, iestudējumā tiks ierādīta daudz nozīmīgāka vieta. Ģirta Ķestera Stavross ir stipri līdzīgs citām Ķestera lomām, komisks un kariķēts varonis. Aldis Siliņš Kornela lomā "cieš" visvairāk, jo nenotiek viņa laulības. Daiņa Gaideļa Tārpelis ir līgavaiņa kolēģis – mikrobiologs, kas teorijas līmenī par sieviešu un vīriešu attiecībām šķietami zina visu, bet praksē – pilnīgi neko. Niklāva Kurpnieka Tituss šajā "ballītē" ir nonācis kā viesmīlis, tomēr beigās iegūst daudz vairāk. Mārtiņa Poča atveidotais Fistahs ir ambiciozs un ekscentrisks, tomēr izrādes gaitā tiek atklāts, kāpēc tā noticis. Visbeidzot Kaspara Zāles Janiss, skarbākais varonis, kurš no tēva Stavrosa prasa un grib vairāk, cenšas būt atšķirīgs un veidot "normālāku" dzīvi.

/Foto: Mārcis Baltskars/

Luga ir lokalizēta Latvijas apstākļiem, kā arī necenzētā leksika tālāk par latviešu valodu nesniedzas. Daudz un dažādus epitetu piemērus mēs dzirdam izrādē, tulkojums no poļu valodas ļoti veiksmīgs (tulks Māris Salējs). Skatuve iekārtota organiski, ļaujot varoņiem gan brīvi darboties, gan plaši izmantot rekvizītus (scenogrāfs Kristaps Skulte).

Bet, ja sievietes būtu klāt? Tad izrādē sanāktu pavisam citāda, ne tik atklāta, ne tik tieša un, iespējams, ne tik smieklīga. Smejas visi. Skatītāji ļoti iesaistās izrādes darbībā un dzīvo līdzi notikumiem. Iespējams, ka pēc pirmā cēliena izrādes vērotāji būs nedaudz vīlušies, jo nekas īpašs jau nenotiek un nemaz tik jautri arī nav, tomēr otrais cēliens visu "izglābj" un atrisina pirmajā cēlienā ieskicētos notikumus.

Cerot, ka režisors Oļegs Šapošņikovs atkal atgriezīsies Dailes teātrī un iestudēs vēl kādu kvalitatīvu komēdiju.

[dailesteatris]

Annasofija Tormane Thars par izrādi “Māte” (31.01.2020.)

Režisors Intars Rešetins ir iestudējis rakstnieka Zellera triloģijas noslēguma darbu “Māte“(iepriekšējie “Ak, tētīt…“ un “Dēls“), ko ir iespējams redzēt Kamerzālē. Citreiz, kad tiek iestudēti “sēriju“ darbi, tad ir liela varbūtība, ka kāds no tiem būs paklupiens, jo ir gandrīz vai neiespējams iestudēt vairākkārtēji ar tiem pašiem panākumiem.

/Foto: Mārcis Baltskars/

“Māte“ ir režisora triloģijas vājākais iestudējums, jo skatoties rodas sajūta, ka veidotājiem īsti vairs nav ko teikt (kā, piemēram, ir “Dēlā“, kur emocijas un pārdomas bija tik jūtamas un dziļas, ka atmiņas par iestudējumu vēl joprojām ir ļoti spilgtas). Tas nenozīmē, ka šī ir slikta izrāde. Ārējais noformējums - scenogrāfija, ir ļoti pievilcīga un veiksmīgi aizpilda Kamerzāles skatuvi. Divi bloki abās skatuves pusēs, siena fonā, kur paslēpušās arī durvis (šī detaļa ir kā no “Dēla“ ). Tās atverot, izrādes sākumā atskan fragmenti no “Dēla“, kas skaidri norāda, ka šis iestudējums ir stāsta turpinājums iepriekšējam. Mazo spēles laukumu aizpilda skaisti vīteņaugi, tie kalpo arī kā simbols - pagātnes atmiņas, kas nospiež Māti (Lilita Ozoliņa), ilgas, kuras gribas noraut un aizmest. Skaisto ārējo veidolu ir radījusi Māra Vaļikova. Arī tērpi brīnišķīgi izceļ katra varoņa personības šķautni (Jana Čivžele). Režisors ir izvēlējies sapludināt realitāti ar iedomām/fantāzijām/mātes iespējamu alcheimera slimības sākumu (?), izspēlējot katru ainu trīs versijās: īstenību, kas Mātei ir smacējoša, skaistās iedomas, kur dēls ir laimīgs, vēlas pavadīt laiku ar viņu, kā arī trešā vīzija, kur dēls ir iekļauts, bet emocijas ir ļoti negatīvas. Realitātes un iedomu savīšanās kopā ir labs paņēmiens, kas skatītājam liek domāt līdz, tomēr brīžiem kļūst apnicīgi vērot to pašu ainu atkārtoti. Varēja arī īsināt finālu, jo trīs variācijas tomēr neiedeva vajadzīgo punktiņu uz i. Manā skatījumā izrādes lielākais trumpis ir aktieris Kaspars Dumburs dēla Nikolā lomā. Ir acīmredzama izaugsme kopš sezonas sākuma (“Nepanesami ilgi apskāvieni”), un pašlaik šī ir aktiera veiksmīgākā un dziļākā loma. Dumburs fantastiski veiksmīgi pārslēdzas no maigā un sirdssiltā Nikolā uz izmisušu un agresīvu, kuru Mātes uzmanība smacē un neļauj dzīvot. Un man par izrādes svarīgāko punktu kļūst brīdis, kad Nikolā Mātei saka par žņaugšanu, jo citādi nav iespējams turpināt dzīvot, kā arī izrādes pirmajā pusē Nikolā ar viegli aizsmakušu un no sirds izmisušu balsi saka Mātei, ka viņa pārāk viņu iegrožo, kontrolē un neļauj beidzot izaugt, veidot savu dzīvi. Svarīgi vārdi: “Esmu kā Tava elpa, bez kuras tu nevari iztikt, tāpēc mani nevar palaist vaļā.”

Bez šaubām, Zellera darbi lielai daļai skatītāju vēl joprojām ir kā psihoterapijas seansi, kur beidzot var izdzīvot sava vai tuvinieku problēmas, dzirdēt to, par ko ikdienā nerunā. Arī “Māte“ liek pārdomāt, kā pārspīlēti nepieķerties sev ļoti tuviem cilvēkiem, atbalstīt viņus, bet ar savu mīlestību nesmacēt. Un pats svarīgākais - palaist vaļā. Pats iestudējums ir kā skaista dāvana no ārpuses, bet iekšā nekas diži skaists neslēpjas. Kā jau mūsu pašu dzīves 21.gadsimtā.

[dailesteatris]

Ieva Pulvere par izrādi “Neglītenis” Kamerzālē (12.02.2020)

Perfekta izrāde darbadienas vakaram – īsa, dinamiska, smieklīga un pārdomas raisoša reizē. Lai arī tajā ir daudz pārspīlējumu un sarkasma, progresīvi domājošs skatītājs uztvers tēmas aktualitāti saistībā ar mūsdienu realitāti. Ironiski izspēlētās situācijas vērš uzmanību uz mūžam aktuālajām tēmām – kas ir svarīgāks – iekšējais vai ārējais skaistums? Vai personai ar seju, kas atbilst kultivētajiem skaistuma standartiem, paveras plašākas iespējas? Tā nav reta parādība, ka sabiedrība labprātāk pieņem un atbalsta simpātiskus personāžus, it kā tas būtu garantēts apliecinājums viņu veiksmei un panākumiem jebkurā dzīves jomā. Un šī ilūzija noved pie nemitīgās salīdzināšanas un nepilnvērtības sajūtas, kas savukārt liek apsvērt domu, ka jaunāks un skaistāks ķermenis būs atslēga uz laimīgu dzīvi. Tieši šiem jautājumiem atjautīgi, viegli un pat komiski pieskaras režisors Silakatiņš, kas tādus skatītājus kā mani, uzrunā daudz vairāk kā moralizēšana un vaimanāšana par pasaules netaisnībām.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Aktieru ansamblis kopā izskatās brīnišķīgi – saliedēts, atraktīvs, viens otru papildinošs. Eglijas spēja pārtapt no vieglprātīgas sievas uz vecas, bagātas lēdijas lomu vienā sekundē ir apbrīnojamas. Uz brīdi bija vilšanās, kad “neglītenim” Lētem tika noņemta maska – domāju, ka nebiju vienīgā, kas gaidīja, kāda tad nu Siliņam būs uzlikta “jaunā seja”, bet p��c tam sapratu, ka atrasts vislabākais risinājums – ļaut skatītājam katram pašam izdomāt savu perfekto seju, jo iedomātie skaistuma standarti katram krietni atšķiras. Labāku aktieri asistenta lomai par Kurpnieku būtu grūti atrast – tik dīvainas un smieklīgi biedējošas grimases un ķermeņa valodu var atveidot tikai viņš.

Protams, ka liels pluss ir Kamerzāle, kurā izrādes ir īpaši intīmas, jo aktieru tuvums ļauj visu saskatīt kā uz delnas. Noteikti iesaku šo izrādi tiem, kuriem patīk sarkasms, ironija, kuri spēj dzīvi tvert vieglāk un tiem, kurus nešausmina mūsdienīgāks skatījums uz aktuālām problēmām. Tad izdevies vakars būs garantēts! Snobiem un konservatīvajiem gan ieteiktu atrast ko tradicionālāku. 

[dailesteatris]

Ieva Pulvere par izrādi “Talantīgais misters Riplijs” Lielajā zālē (11.02.2020)

Iestudējot izrādes ar pasaulē jau plaši zināmu nosaukumu, skatītāji gribot negribot to salīdzinās ar iepriekš redzētiem variantiem. Manā galvā tā bija 1999. gada kinofilma ar Džūdu Lovu, Metu Deimonu un Gvinetu Paltrovu galvenajās lomās. Ātri gan sapratu, ka Groza – Ķibere apskatīs romānu no cita skatu punkta un labi vien ir – šī versija man patika labāk. Lielākoties jau galvenā varoņa Toma Riplija atveidojuma dēļ. Nav ierasts redzēt Grāveli titullomā, bet šoreiz viņš ar to tika galā godam. Jā, varbūt varētu piekasīties tādām niansēm kā teksta sajaukšana vai runas uzsākšana nevietā, bet to varēja novērot visiem iesaistītajiem aktieriem, ko varu skaidrot ar to, ka šī bija tikai 4. izrāde un aktieri, iespējams, vēl nav pieslīpējušies viens otram. Nezinu gan, vai aukstās un formālās attiecības Ričarda un Mārdžas starpā bija aktieru savstarpējās ķīmijas trūkuma dēļ vai režisores skatījums uz abu attiecībām, bet tas gan mazliet mulsināja un radās sajūta, ka Riplijs bez maz vai izdarījis pakalpojumu Mārdžai, atbrīvojot viņu no nelaimīgās mīlestības pret neuzticīgo siržu lauzēju.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Vēl kā vienu atšķirību no filmas un romāna var minēt režisores apzinātu vai neapzinātu izvairīšanos no homoseksualitātes tēmas, jo izrādē varēja tikai nojaust par Riplija seksuālajo iekāri attiecībā uz Ričardu. Atliek tikai minēt, kādēļ tā – jo izrāde ir paredzēta Lielajai zālei un liela daļa sabiedrības joprojām ir tālu no minoritāšu pieņemšanas, vai vienkārši tādēļ, ka šoreiz režisore bija izvēlējusies akcentēt citu Toma Riplija šķautni – ārēji savaldīgo psihopātu, kurš tēlus maina kā hameleons un spēj manipulēt ar jebkuru. Tieši tas man izrādē patika vislabāk – noslēpumainais tēls Riplijs, kura darbības motīvi nav skaidri saprotami vai prognozējami, skatītājiem ļaujot fantazēt, kur meklējamas saknes psiholoģiskajām traumām.

Izrādes koptēls atstāja labu iespaidu – visas detaļas pārdomātas un niansētas. Lai arī scenogrāfija bija veidota drūmi pelēkos toņos, pateicoties mazajām epizodēm ar vīriešu dziedājumiem, uz skatuves novietotajiem ģipša artefaktiem un gaišajiem, plandošajiem tērpiem, Dailes teātris bija pārvērties par kādu Itālijas reģionu karstā vasaras dienā.

Lai arī teksta izrādē bija daudz, tā ne brīdi nekļuva monotona vai garlaicīga. Tomēr iesaku apmeklēt izrādi izmetot no galvas jau redzētās vai lasītās versijas par Talantīgo misteru Ripliju, necenšoties tās salīdzināt, bet pieņemt un izbaudīt Lauras Grozas – Ķiberes variantu, kas ir labs un ar katru izrādi kļūs aizvien labāks. 

[dailesteatris]

Ieva Pulvere par izrādi “Bīstamie sakari” Lielajā zālē (07.02.2020)

Izrāde, kas vislielāko baudu sagādāja acīm. Ilzes Vītoliņas izsmalcināto kostīmu izvēle un Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija teicami tika galā ar atbildību, ko uzliek izrāžu veidošana Lielajā zālē. Šoreiz gan bija sajūta, ka forma dominēja pār saturu. Skatuves iekārtojums, tērpi, mūzika un gaismu vērienīgums nomāca izrādes sižetisko darbību.

Lai arī esmu pazīstamo aktieru (Skrastiņš, Kalniņa, Ķuzule-Skrastiņa) liela cienītāja, redzētais vedināja domāt, ka aktieru potenciāls līdz galam netika izmantots. Galvenie tēli - Kalniņa Marķīzes lomā – eleganta, nežēlīga, pretrunīga sieviete, kas meistarīgi slēpj kādu senu aizvainojumu un Skrastiņš – Vikonts de Valmons – šarmantais brunču mednieks, kas ieradis atrast ceļu uz jebkuras dāmas sirdi (gultu?), ne brīdi neparādot ievainojamības pazīmes. Šo divu tēlu savstarpējā mijiedarbība un saspēle – kurš kuru pārspēs viltībā, kurš pierādīs, ka ir aukstasinīgāks pavedinātājs, kurš būs tas attapīgākais intrigu vērpējs. Izceļas priekšplānā un aizēno pārējās lomas – maigo un tikumīgo de Turvelas jaunkundzi vai jauno un naivo de Volanžas jaunkundzi, kurām stāstā ir pietiekoši liela nozīme.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Kalniņas atveidotais tēls gan nepārsteidza, jo gandrīz identiska loma viņai atvēlēta izrādē “Lauva ziemā” - gudra un bīstama atriebes kāra sieviete.

Pats sižets, kas veidots pēc Pjēra Šoderlo de Laklo romāna motīviem šķiet jau kaut kas redzēts/lasīts no Džeinas Ostinas vai Šarlotes Brontē stāstiem, kurā sievietes vairs netiek atveidotas kā nevarīgas, aprobežotas būtnes, bet kā neatkarīgas, lemtspējīgas un gudras lēdijas, kas pieņem patstāvīgus lēmumus.

Teksta izrādē ir daudz un gari, un brīžiem paliek vienmuļi un garlaicīgi. Varbūt tādēļ, lai padarītu visu notiekošo dinamiskāku, izrādē tika iekļautas tādas epizodes, kā “mūziķi bez galvas”, darbību atkārtojumi un palēninājumi, cīņas kadri ar gaismu efektiem, citādi ne vienmēr bija saprotama šo ainu nozīme.

Izrāde patiks tradicionālā teātra cienītājiem un romantiķiem, kuri turas pie stabilām vērtībām, jo, lai kādas intrigas tiktu vērptas, lai cik neievainojami izliktos izrādes varoņi, galu galā mīlestības priekšā visas maskas krīt. 

[dailesteatris]

Dana Zālīte par izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (16.02.2020.)

Izrāde “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" redzēta reizes trīs. Pirmo reizi tas notika 2015. gada pirmizrādē, otro - pēc dažiem mēnešiem un trešo – tagad. Tā ir īsts Dailes teātra veiksmes stāsts, jo šodienas teātra praksē ir grūti atrast izrādi, kas piecus gadus spēj noturēt skatītāju interesi un piepildīt Lielo zāli. "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" nav nejaušs notikums vai nesaprotams fenomens, kādēļ tā tiek spēlēta tik ilgi. Izrādē tiek izpildīti vairāki ļoti būtiski un svarīgi priekšnoteikumi, lai izdotos lielisks rezultāts.

/Foto: Gunārs Janaitis/

Viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc skatītājiem patīk šis iestudējums, ir tāds, ka tas ir balstīts ļoti spēcīgā un iespaidīgā stāstā. Kena Kīzija romāns ar tādu pašu nosaukumu guva milzu popularitāti, līdzīgi kā ekranizējums 1975.gadā. Savā ziņā atpazīstamība ir arī Dailes teātra izrādei, jo to redzējuši skatītāji, kam teātra apmeklējums nav gana ierasts. Bieži no draugiem un paziņām dzirdēts, ka redzēta tieši šī izrāde un ne vienu reizi vien. Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs izdarījis neticamu darbu – apvienojis labu materiālu, lieliskus aktierdarbus un panācis izcilu rezultātu. Arī citas Morfova izrādes "Finita la comedia" (2012), "Svinības" (2017) un "Lauva ziemā" (2018) ir publikas atzītas un tiek vai tika spēlētas ļoti ilgu laiku.

Viss izrādes ansamblis spēlē vienotā ritmā un tiešām var just, ka, pat neskatoties uz nebūt ne vienkāršo tēmu, aktieri paši izbauda šo izrādi. Visi spēlē ļoti labi, īpaši izceļot Artūru Skrastiņu, Lauri Dzelzīti, Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu un Ievu Segliņu.

Cerot, ka "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" vēl ilgi būs teātra repertuārā, to redzēs arī tie, kas to vēl nav izdarījuši (ja kāds vēl tāds ir) un skatītāji nāks vēl un vēl. Iestudējums apliecina, ka Lielo zāli tomēr ir iespējams piepildīt un panākt to, ka skatītāji  arī pēc pieciem gadiem tam velta stāvovācijas.

[dailesteatris]

Maija Brikmane par izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (16.02.2020.)

Stāsts par saprātīgajiem vājprātīgajiem un neprātīgajiem prātīgajiem

Atzīšos, ka izrādi skatījos jau otro reizi. Ar šo faktu varētu gan sākt, gan beigt, jo tas runā pats par sevi. Un tomēr.

Vienmēr aktuālais stāsts par šauro robežu starp saprātu un neprātu un to, kurš tad īsti ir prātā vājāks – cilvēks ar diagnozi vai pašpasludināts pasaules glābējs, kurš sapulcējis aiz sevis prāvu sekotāju baru, un pasauli sasistematizējis pēc savas saprašanas. Un vēl ir tādi “neērtie elementi” – cilvēki, kas domā, rīkojas un ir paši. Brīvi savos uzskatos un neērti sistēmai. Un tomēr cilvēki esam mēs visi. Tāda vai citāda, bet palīdzība un atbalsts vajadzīgs ikvienam. Stāsts, kuru var lobīt slāni pa slānim, katrā no tiem uz notikumiem paskatīties no citas perspektīvas un saprast, ka nekas nav melns vai balts, neviens nav labs vai slikts, normāls vai nenormāls. Un aizdomāties, cik pasaule būtu labāka, ja mēs cits citam veltītu vairāk laika un labu vārdu.

/Foto: Gunārs Janaitis/

Ir tādas izrādes, kurās visas puzles detaļas pārliecinoši saslēgušās kopā vienā brīnišķīgā bildē. Neapstrīdot nemainīgi augstu profesionalitāti, tomēr var just, ka aktieri šādās izrādēs spēlē ar citu atdevi un sinerģija ar zāli ir tik liela, ka beigās no kopējās enerģijas varētu ražot elektrību. Man pēdējos gados Dailes lielajā zālē tādas ir bijušas divas: “Izraidītie” (arvien ceru uz brīnumu un izrādes atgriešanos) un “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Šajās izrādēs režisori ir tik prasmīgi salikuši akcentus un diriģē emociju orķestri, ka pēc tām negribas domāt par mazajām “blusiņām”, kuras izķert, bet vienkārši teikt paldies visiem, kas piedalījušies izrādes tapšanā. Šajā izrādē īpašs paldies brīnišķīgajiem aktieriem. Te mazu lomu nav.  Neatsveramu pienesumu veido arī otrā plāna aktieri (“fona aktieri” gan šajā kontekstā būtu precīzāk), no kuriem daudzi nepasaka ne vārda, bet apbrīnojami pārliecinoši iztur tēlu no pirmās līdz pēdējai sekundei. Grūti kādu izcelt, jo spīd visi, bet tomēr: Skrastiņš, Dzelzītis, Bartkevičs, Kurpnieks, Treinis – patiess kaifs skatīties! (Tikko iešāvās prātā – kā būtu, ja Makmērfija lomā būtu Dzelzītis, kura personība, šķiet, organiski rezonē līdzīgi Makmērfijam.) Īpaši sirdi silda iespēja uz skatuves redzēt Dailes dižgarus Placēnu un Strengu.

Izrāde repertuārā jau sesto gadu, tādēļ aicinājums – dodieties uz teātri, kamēr nav par vēlu. Domājiet, izsveriet un lemiet paši. Un mīliet līdzcilvēkus. Un atļaujieties būt “neērtie elementi”, kas kaut nedaudz papurina apkārtējo sistēmu.    

[dailesteatris]

Milana Drugoveiko par izrādi “Trīs šūpolēs” (13.02.2020.)

Absurdā nav jāmeklē nekas cits kā tikai absurds

Interesantākais ir tas, ka tā ir vienīgā izrāde Dailes teātra mājaslapā, par kuru nav rakstīta neviena skatītāja atsauksme, kā tikai ''Skatītājs vērtē'' rakstītās recenzijas. Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc izdomāju aiziet tieši uz Nikolaja Korabova izrādi ''Trīs šūpolēs''. Pilnīgi nesagatavojusies, neizlasot nevienu recenziju, neapskatot aktieru sastāvu, es ļāvos pilnīgai neziņai. Klāt visam nosauktajam jāpiemin, ka es ar komēdijām esmu uz jūs. 

Šī izrāde noteikti nebūs klasikas, konservatīvā teātra izrāžu cienītājiem. Darbība notiek vienā telpā, kurā satiekas trīs pavisam dažādi cilvēki, kuri noteikti parastā dzīves situācijā nekad nesatiktos. Tā nepārtraukti tur spriedzē savu skatītāju, kā tādā psiholoģiskā trillerī. Skatītājs katru minūti ir spiests būt aizsardzības pozīcijās, gaidot, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas šausmīgs, bet... nekā šausmīga nenotiek. Tikai jebkurā gadījumā pēc katra telefona zvana vai durvju čīksta būs jānoraustās tāpat. Izrādē ir ārkārtīgi daudz simbolu. No tā, cik daudz simbolu skatītājs spēs atšifrēt, būs atkarīgs, vai viņu izrāde paraus sev līdzi vai nē. Par vienu no šādiem simboliem starp daudziem ir telpa, kurā arī notiek visa izrādes darbība.

/Foto: Gints Ivuškāns/

Tā ir tāda telpa, kurā nonāks katrs no mums. Un, kad mēs tajā nonāksim, tad mēs būsim spiesti atzīties visos savos darbos un nedarbos, paskatoties patiesībai acīs. 

Vai no šīs telpas ir izeja? Cik daudz ir izeju? Vai Dievs pastāv? Vai ir dzīve pēc nāves? Kas mūs sagaida Tur? 

Uz šīm jautājumiem jums ne-atbildēs. Un tas ir pats labākais režisora risinājums šādam absurdam. Pēc izrādes paliks tikai ļoti rūgta satīriska pēcgarša. Ja sākumā nodomāji, ka aiziesi uz sadzīvisku komēdiju, apstulbumu tā tomēr atstās. Atzīšos, ka es arī sākumā apstulbu, jo, pārfrāzējot Sokrātu, es sapratu tikai to, ka neko nesapratu. Savukārt, domājot par izrādi ''ne-komēdijas'' kategorijā, bilde uzreiz kļūst skaidrāka un joki par sadzīviskām lietām nemaz vairs neliekas tik smieklīgi.. 

Aktieri ar savām lomām tika izcili galā. Nekad nebūtu domājusi, ka smiešos par tik banāli sadzīvisku lietu kā ledusskapis vai bībele. Tā noteikti ir uz dzirdi bāzēta izrāde, īpaši jau izrādes otrajā daļā, kad caur anekdoti ir pastāstīta visa dzīves jēga. Viena no tik retām izrādēm, kurā caur humoru ir pavēstīta galvenā domā. Manuprāt, tas ir grūtākais risinājums un liels paldies, ka režisors kopā ar aktieriem spēra tik drosmīgu soli, ienesot Latvijas teātrī šādu mūsdienīgu klasiku.

Ja Tu esi atvērts un gatavs atbildēt pats uz izrādes laikā uzdotajiem (saviem) jautājumiem, ja nebaidies no mūsdienīgām izrādēm, ja esi gatavs gaidīt savu kārtu tai telpā - tad Tu esi šīs izrādes skatītājs. 

 P.S. Izrādes sākumā likās, ka es turpinu atrasties uzgaidāmā telpā. Izrādes beigās, man likās, ka man jāiet nākamajai telpā, kurā mēs visi reiz nokļūsim. 

[dailesteatris]

Maija Brikmane par izrādi “Inspektors Tutū” (08.02.2020.)

Šī ir tā reize, kad gribas būt pavisam lakoniskai. Brīnišķīga izrāde!

Apmeklēju kopā ar 11-gadīgo krustmeitu, tādēļ varu teikt, ka tas nav tikai pieaugušā viedoklis. Priecājāmies bijām abas. Mans iekšējais bērns spiedza un meta kūleņus kopā ar velnu (kolosāls un spilgts it kā nelielajā lomā Niklāvs Kurpnieks!). Muzikālajās pauzēs kājas kustējās un pati dīdījos līdzi dziesmu ritmiem un ar baudu sekoju aktieriem, jo īpaši Akvelīnai Līvmanei un Lidijai Pupurei. Būsim godīgi, cik bieži izdodas pabūt ballītē kopā ar tik leģendārām aktrisēm?

/Foto: Mārcis Baltskars/

Vecāki, ņemiet bērnus aiz rokas un KOPĀ ejiet uz šo izrādi – garantēta izsmiešanās un izraušanās no ikdienas pienākumiem. No zāles iznācu par 10 gadiem jaunāka. Varbūt ir vērts apsvērt taisīt bērnu izrāžu seansus pieaugušajiem?

P.s. Tomēr esiet gatavi, ka pēc izrādes būs jāatbild uz eksistenciālas dabas jautājumi par to, kādēļ dažkārt vajag ļaut notikt sliktajam. Un vēlreiz jāpārlasa izrādē apspēlētās pasakas.

[dailesteatris]

Diāna Auziņa par izrādi “Liec Dievam pasmieties” (04.02.2020.)

Ieplānot savā dzīvē komēdiju

Nepagāja ne gads, kā man radās iespēja noskatīties aktrises Rēzijas Kalniņas iestudēto izrādi “Liec Dievam pasmieties”. Pagājušā gada pavasari iesāku ar tā brīža jauniestudējumu “Alvas sieviete” un, izbaudot Rēzijas kā režisores rokrakstu, sapratu, ka, lai arī apgrieztā secībā, ir jānoskatās 2017.gadā iestudētā  tā paša autora – Šona Grenana – luga.

Manu uzmanību uzreiz piesaista košais un tik dzīvīgais Madaras Līviņas-Aišpures veidotais interjers – sarkanie un oranžie krēsli un dīvāni, spilgtu krāsu aizkari, kā arī atraktīvie Bertas Vilipsones gatavotie kostīmi izrādes varoņiem. Izveidota tāda vide, kurā gribas uzturēties, jo tā rada neaprakstāmu enerģijas pieplūdumu. Un aktieri, esot skatītāju acu priekšā, patiešām ir atvēruši savu mājokļu durvis ikvienam šī vakara “ciemiņam”.

Šoreiz ļoti pārliecināja visu piecu izrādē iesaistīto aktierspēle. Gan aizkustinoši smieklīgā māte Ruta (Indra Briķe), gan samiernieciski uzmanīgais tēvs Viljams (Pēteris Liepiņš), gan trīs tik dažādie viņu bērni – aktrise Magdalēna (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), topošais priesteris Toms (Gints Andžāns) un biznesmenis Ričards (Lauris Dzelzītis). 

/Foto: Jānis Deinats/

Apbrīnojami, kā vienā lugā un izrādē ir izdevies savienot tik pretrunīgu emociju gammu. Skatītāji var izbaudīt skaļus smieklus, kurus meistarīgi nomaina pārdomu brīži par ļoti eksistenciālām dzīves vērtībām. Izrāde, kas veltīta ģimenēm, jo atklāj to, kā labāk veidot un uzturēt attiecības ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Aktieri šajā iestudējumā lieliski parāda, ka māka uzklausīt un izrunāties, atrast laiku, saprast un pieņemt vienam otru ir grūts, taču nav nepaveicams darbs. Lielākā brīvības sajūta jebkurās attiecības rodas tajā mirklī, kad jūti, ka vari būt tāds, kāds patiesībā esi – neko neizskaistinot un “nepielabojot”, lai tikai kļūtu pieņemamāks citu acīs, un kas ir pats svarīgākais – nevienam nav vēlmes otru mainīt. Ģimeni veido tas cilvēku loks, kas tic otra cilvēkiem sapņiem, palīdz, atbalsta un iedvesmo mērķu sasniegšanā. Man gribētos pārfrāzēt kādu teicienu un teikt – no ģimenes mēs nākam un par ģimeni pārvēršamies, jo tieši par to arī ir izrāde “Liec Dievam pasmieties”. Par kopā būšanas prieku, nozīmību un, protams, mīlestību!

Īsto noskaņu palīdzēja radīt izvēlētā mūzika. Ikreiz, noskatoties kādu izrādi, kurā asprātīgā, nevis didaktiskā formā tiekam aicināti aizdomāties par svarīgiem pieturpunktiem, reflektējot par un ap dabisko dzīves plūdumu (pieaugšanu un novecošanu), man sirds ir pilna prieka, jo saprotu, ka teātris ir emocionāls un  dzīvs.

[dailesteatris]

Dana Zālīte par izrādi “Māte” (11.02.2020.)

Tā bija vai tā nebija?

Izrādi "Māte" gaidīju teju vairāk nekā Ziemassvētkus. Galvenokārt tāpēc, ka iepriešējie triloģijas iestudējumi "Ak, tētīt..." (Nacionālais teātris) un "Dēls" (Dailes teātris) ir absolūti teātra meistardarbi (īpaši izceļot "Dēlu") un sniedz skatītājiem lielisku teātra pieredzi. Lugu autors Florians Zellers režisoram Intaram Rešetinam ir iecienīts dramaturgs, to viņš vairākkārt ir pieminējis intervijās un tas visās trijās izrādēs ir labi jūtams. Personīgā piesaiste izrādei ir ļoti būtisks faktors un lielākoties šādos gadījumos visi iesaistītie ir tikai ieguvēji.

Katra no triloģijas izrādēm ir atsevišķs mākslas darbs, bet visas kopā tās rada veselumu, vienotu loku dažādām ģimenes problēmām - to cēloņiem un sekām. "Mātei" pieaicinātie aktieri, sevišķi izceļot Lilitu Ozoliņu un Pēteri Liepiņu, ir vērtības paši par sevi. Šo pat var uztvert par sava veida Lilitas Ozoliņas monoizrādi, kur pārējie aktieri ir tikai tāpēc, lai padarītu viņas veikumu  izcilāku. Pētera Liepiņa Tēvs raisa labvēlīgu iespaidu, pat ja brīžiem viņa tēls nemaz nav tik viennozīmīgs. Kaspara Dumbura Nikolā ir pakļauts Mātei, grib viņš to vai nē. Initas Sondores Elodī šoreiz ir tikai pakārtota loma. Scenogrāfijā izteikti dominē melnā krāsa (scenogrāfs Kristaps Skulte), līdzīgi kā apģērbos. Īpaši vēlos uzteikt kostīmu mākslinieces Janas Čivželes izvēlētos Mātes baltos un stilīgos kreklus.  

Lugas centrā ir Māte, kura izaudzinājui divus bērnus, bet mūža nogalē ir palikusi viena. Bērni ir izauguši un pametuši mājas, viņiem ir sava dzīve, un mātei tur nav vietas. Ir arī vīrs Pjērs, taču viņš ir aizņemts darbā un pārāk necenšas kliedēt sievas vientulību.

/Foto: Mārcis Baltskars/

Divos iepriekšējos iestudējumos galveno varoņu psihiskās saslimšanas ir skaidri definētas, taču šoreiz to var tikai nojaust.

Māte tik ļoti mīl savu dēlu, ilgojas pēc viņa, nespēj pieņemt to, ka viņam ir sava dzīve, ka viņš mīl citu sievieti. Viņa joprojām grib rūpēties par Nikolā, bet tiek atraidīta, un tas neciešami sāp. Sāp tik ļoti, ka Māte savās iedomās izspēlē vairākus scenārijus, “gaišo” un “tumšo”, kas notiktu, ja notiktu.

Izrādē viens un tas pats notikums tiek izspēlēts vairākkārt, ar nelielām izmaiņām tekstā un darbībā, tādēļ sākumā pat ir grūti saprast, kur ir īstenība, kur iedomas, taču vēlāk tas kļūst mazsvarīgi, jo uz skatuves redzam sievieti, Māti, ar bezgalīgu mīlestību un nepanesamām sāpēm.

Zellera triloģija Rešetina versijā nu ir noslēgusies. Ir tapušas trīs fantastiskas izrādes, kuras ietver vairākus izcilus aktierdarbus. Katra ir atsevišķs ķēdes posms, tomēr visas kopā ieskicē kādu būtisku faktoru – cik daudz ģimeņu, tik atšķirīgas ir to problēmas un nevienai no tām nav pareizā vai nepareizā risinājuma.

Cerot, ka skatītāji novērtēs "Māti", ar tās palīdzību centīsies ieskatīties katrs savās attiecībās ar mammu un spēs izdarīt secinājumus. Varbūt tūlīt pēc izrādes noskatīšanās jautājumu būs vairāk nekā atbilžu, tomēr ar laiku sajūtas nostāsies savās vietās.

P.S. Ja vēl neesat redzējuši "Dēlu", tad noteikti noskatieties, jo tā, iespējams, šobrīd ir Kamerzāles spēcīgākā izrāde.

[dailesteatris]

Armands Kalniņš par izrādi “Talantīgais misters Riplijs” (11.02.2020.)

Valdzinoša izrāde, par kuru ir ļoti vērtīgi domāt.

Līdz šim lasītās/dzirdētās atsauksmes par izrādi ir atšķirīgas. Diezgan bieži dominē salīdzinājums ar Entonija Mingelas filmu (1999), kura ir labs spriedzes filmas paraugs (tajā ir teicams aktieru ansamblis), kā arī - ar 1960.gadā tapušo Renē Klemāna „Karstajā saulē”, kurā ļauni žilbināja Alēns Delons, nomušījot Morisa Ronē atveidoto tēlu. Tomēr tie bija izteikti detektīvi/trilleri utt (varam izvēlēties to, kā labpatīk raksturot šo filmu žanru), turklāt filmās parasti spriedzi izdodas veidot vieglāk/vienkāršāk (piem., tuvplāni). Īpaši salīdzināt iestudējumu ar filmām tomēr nevajadzētu, kaut, protams, zināma ārēja/sižetiska līdzība ir. Šo iestudējumu var dēvēt par „krimiķi”, ja tā gribas, jo arī „Makbetu”, Raiņa „Jāzepu un viņa brāļus” vai Blaumaņa „Pazudušo dēlu” var uzskatīt par spriedzes pilniem mākslas darbiem (trilleriem?).

Izvēli iestudēt populāru filmu „materiālu” arī nav jānosoda, tomēr nebūtu gudri gribēt, lai filmas (arī lugas, romāni) tiktu precīzi „pārceltas uz skatuvi”. Piem., ja aptaujātu potenciālos skatītājus par to, kuru filmu vēlētos redzēt inscenētu arī teātrī, var gadīties, ka samērā populāra atbilde būtu: „Limuzīns Jānu nakts krāsā” (kādā no skatītāju aptaujām tā atzīta par visu laiku labāko filmu, iekļauta Latvijas kultūras kanonā!). Taču vai varam iedomāties, ka uz skatuves Tūteru Ēriks, jauno jūtu valdzināts, lēkātu pa pļavu, taču, ja tas (un vairākas citas iemīļotas epizodes) iestudējumā nebūtu šādi skatāms, visticamāk, būtu vilšanās, vai ne?

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Tomēr izrādē ir kas būtiskāks, nozīmīgāks par sākumā pieminēto filmu piedāvāto izklaidi. Manuprāt, tās ir aktuālas un akcentētas idejas, kālab bija vērts lugu iestudēt.

Tas, cik uzstājīgi un pašsaprotami Toms Riplijs (Gints Grāvelis, viņs sen pelnījis tik daudzpusīgu lomu, kuru atveido vareni) piemēro sev dažādas lomas, liecina gan par zināmu brieduma trūkumu (kurš gan bērnībā vai agrā jaunībā nav iztēlojies: „kad izaugšu, būšu …” (varam te ierakstīt savu sapni, piem., saldējuma pārdevējs)), gan varbūt par to, ka viņa īstais attīstības ceļš ir „dzīves mākslinieks”, arī par to, ka viņā ir saasināta izpratne par taisnīgumu (to nosaka pieticīgie dzīves apstākļi krustmātes stingrajā uzraudzībā; Ričarda Grīnlīfa (Andris Bulis) bezrūpīgā/paviršā eksistence, niekojoties, bet attiecībā uz tuviniekiem - neiejūtība, tā radīts ļoti mūsdienīgs raksturs). Kā Riplijam izrauties no visādā ziņā nomācošās eksistences? Protams,- sapņot un censties izmantot visas iespējas, lai kādus melus un nejaucības tas neprasītu. Nedomāju, ka šajā iestudējumā viņš apzināti/mērķtiecīgi vēlas Ričardu nogalināt, ļoti iespējams, ka, viņaprāt, tas ir nejaušs „radošs risinājums” (Toma rīcības impulsivitāti apliecina arī aina ar Sofiju, kurā viņš gatavs „iet līdz galam”, lai ko tas maksātu, atšķirībā no Ričarda). Tomā ir radošums, kas diemžēl spilgti izpaužas noziegumos (varēja būt citādi?). Savā ziņā Riplija personības iekšējais jautājums ir līdzīgs Dostojevska Raskoļņikova mokošajam pārdomām: kālab jābūt sabiedrībā atstumtam, ja cilvēks ir pārāks (Toms gan nav pārcilvēks tradicionālajā izpratnē), bet bezjēdzīgie dzīves šķērdētāji, kuri nezina to, kā savas iespējas izmantot (kā Ričards, Fredijs u.c.), dzīvo „kā nieres taukos”, bet nespēj/nevēlas neko būtisku paveikt. Izskatās, ka Riplijs ir patiešām (brīžiem) labs – noteikti labāks par Ričardu attiecībās pret viņa vecākiem, būtībā - arī Mārdžu (šajā lomā precīza ir I.Alsiņa-Lasmane), mēģinot atturēt no paviršas dzīvošanas, tā nav tikai „nozieguma pēdu slēpšana”. Savādi tas var šķist, bet Toms mēģina darīt labu, piem., attiecībās ar Silvio (G.Andžāns), kurš radis pakalpot jebkurā veidā, tā mēģinot atmaksāt ar pilnīgu paklausību. Toms gluži kā masu kultūras Supermens pārmāca sliktos cilvēkus atbilstoši to nodarījumam (piem., M.Upenieka Redigtonu), sākotnēji – neiznīcinot viņus. Par Mārdžas vainu, viņaprāt, tiek uzskatīta vēlme dzīvot sakārtotu, nodrošinātu dzīvi bez dziļākas jēgas. Pārspīlēti? Neviens tā nedara? Jā. Kopumā – pasmagi, nepatīkami, grūti atbildami jautājumi, taču tos nevar neuzdot.

Burvīga, mēreni ironiska mūzika. Telpas iekārtojums pirmajā ainā šķita dīvains (vai amerikāņu pieticīgajā vidē ir vieta kam tādam, kas saistās ar mākslu?), pamazām scenogrāfija uzplauka līdz spilgti atbilstošajam fināla risinājumam. Amerikāņu aprobežoto un bieži izsmieto izpratni par to, ko nezina, ilustrēja Krustmātes spriedelēšana par Eiropu, ko Olga Dreģe īstenoja ar pašcieņu, bet tas tomēr šķita kā „svešķermenis”.  

Nedomāju, ka režisore atkārtojas (kā tas dažās atsauksmēs ir izskanējis), izrādē ir būtiskas idejas, kuras nav viegli pieņemt, bet dzīves situācijās – ne vienmēr iespējams jēdzīgi risināt. Arī pseidofilozofiskumu, kas tiek pārmests lugai, izrādē nesaskatīju.

Aplausi bija izjusti, šķita, ka sapratne panākta.

[dailesteatris]

Diāna Auziņa par izrādi “Iemīlējies Šekspīrs” (19.01.2020.)

Vērojot jauniestudējumu, aizdomājos par Latvijas teātra vidē beidzamajā laikā bieži izskanējušo frāzi, ka jānāk gudram režisoram, kurš mācētu piepildīt Dailes teātra Lielās zāles skatuvi ar vērienīgu izrādi. Ir sagaidīts! Gan režisors Rolands Atkočūns, gan scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, iestudējot Holivudas kinoindustrijā novērtētu stāstu, ir spējuši radīt spilgtu un atmiņā paliekošu izrādi.  

Izrāde ir skaista, romantiska un man gribas teikt, ka vairāk tomēr par mīlestību. Nu bet teātris – pēc tam. Jau pats nosaukums – Iemīlējies Šekspīrs – liecina, ka galvenais virzītājspēks ir iemīlēšanās un jūtas, kas to pavada. Galvenais varonis Vils Šekspīrs (aktieris Dainis Grūbe) ir radošs cilvēks, tāds, kurš kaut ko rada (konkrēti – raksta lugas), taču līdzās mākslinieka mokām, kuras mēdz piemeklēt jebkuru un var izpausties nopietnā radošā krīzē, lieliski atklāti varoņu raksturi, kad viņu ceļā parādās mīlestība. Ar savu nenovērtējamo spēku tā izdara visu to, ko cilvēks pats nespēj – gūt iedvesmu saņemties un turpināt iesākto, nepadoties pie pirmajām grūtībām, bet iet uz priekšu, līdz tiek sasniegts sapnis. Laikam precīzāk būtu teikt, ka viens bez otra nevar pastāvēt – māksla bez mīlestības netiktu radīta un mīlestība pati par sevi nerada tādu brīnuma sajūtu kā īsts mākslas darbs. Tās ir mūžīgas vērtības, par kurām runā Šekspīrs savās lugās, kā arī Lī Hols, kurš pēc Marka Normena un Toma Stoparda kinoscenārija šo darbu adaptējis skatuvei. Māksla, mūza un mīlestība ir kā svētā trīsvienība, kas notur skatītāja uzmanību un kļūst par izrādes vadmotīvu.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Neskatoties uz ārā valdošajiem drūmajiem laikapstākļiem, “par zaļu pat vēl zaļāks ir Lielās zāles iekārtojums” likās tik atbilstošs un uzmundrinošs. Sākotnēji nedaudz mulsināja daudzo aktieru nemitīgā ņirboņa acu priekšā, jo bija pagrūti izsekot, kurš aktieris ko spēlē, taču vēlāk, rūpīgi iedziļinoties stāsta norisē, sižeta līnija kļuva aizvien saprotamāka un pamazām vien atritinājās skatītāja acu priekšā.

Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, radot krāšņos aktieru tērpus, nav centusies tos piesaistīt kādam konkrētam laika posmam, lai gan skaidrs, ka izrādes darbība noris Šekspīra laika teātrī. Režisors intervijās norādījis, ka filmas scenārijs sarakstīts mūsdienās, liekot saprast, ka arī uz skatuves būs redzami vairāk mūsdienīgi tērpi, nevis no 16.gadsimta beigu ainiņām.

Talantīga aktierspēle ir gan jau pieminētajam D. Grūbem, gan Ievai Segliņai (Viola de Lesepsa), gan Laurim Subatniekam (Kīts Mārlovs), gan Ģirtam Ķesterim (lords Vesekss, Violas saderinātais). Pārējie aktieri mazākās lomās, taču vienlīdz spēcīgi un katrs savā īstajā vietā.

Mani šis iestudējums, gaidot pavasari, īpaši uzrunāja. Jo tad, šķiet, ir īstais laiks ļauties mīlestības jūtām un arī mokām un varbūt pat radīt kādu iedvesmojošu mākslas darbu.