jauniekartupelisi - Tumblr blog

[jauniekartupelisi]

27. Kā Tev iet?

“Kā Tev iet?” ir jautājums, kuru dzirdu gan biežāk, gan retāk. Paradoksāli, bet tā sanāk. Ir daži, kuri to jautā retāk, vai vairs nejautā vispār, jo atbilde nevienam noskaņojumu neuzlabos. Vai arī ir tādi, kuri to jautā biežāk, jo, vai nu tiešām interesē, vai…tā vienkārši vajag – apjautāties.

Tad, nu mazliet par to, kā man iet…

Sliktās dienas nav tik sliktas kā tās bija gada sākumā, kad neplānoju neko tālāk par marta beigām, jo nešķita, ka JEBKO vispār vairs spēšu paveikt. Bet…Arī labās dienas nav tik labas, kā bija agrāk. Ja agrāk labā diena nozīmēja, ka, pa lielam, varu darīt lietas, paturot prātā, ka neesmu olimpiskais sportists un drīzāk kotējos kaut kur otrā skalas pusē. Tagad labā diena nozīmē, ka es nepamostos ar mokošām sprandas sāpēm un, līdz ar to komplektā, extra reiboņiem un galvassāpēm. Labā dienā man redze strādā labāk. Es joprojām visu redzu dubultā, bet, par cik mazāk reiboņu, ir vieglāk un ātrāk nofokusēties uz lietām. Ir vieglāk paiet + mazāka iespēja kaut kur visu laiku ieskriet. Es jau jokoju, ka labajai kājai mazais pirkstiņš drīz vienkārši nokritīs, jo, cik var viens pirksts izturēt, ka viņu 30 reizes dienā kaut kur atsit? Respektīvi, labā diena šobrīd ir tad, kad ir, nevis labi, bet nav tik slikti kā parasti.

Minu, ka švakāk ir arī tāpēc, ka organisms sāk aprast ar zālēm, kuras lietoju kopš marta sākuma. Ja sākumā efekts bija diezgan lielisks, tad ar laiku vairs nav tik skaisti. Sprandas sāpes un tām komplektā nākošie reiboņi un galvassāpes, sākumā pazuda vispār, pateicoties ikdienas zālīšu kokteilim. Taču tagad, no rītiem, lielākoties, pamostos ar sāpošu sprandu un kādu pirmo pusstundu/stundu nomodā, pavadu mazkustīgi, lai spranda aprod ar to, ka arī šodien būs jāsaņemās un jāeksistē.

Pa lielam, vienalga, cikos es aizeju gulēt, es mostos kaut kur laikā no 5:00-6:30. Cenšos ieturēt kaut kādu “ritmu” un gulēt doties +/- vienā laikā katru dienu (sanāk ap pusnakti), bet arī reizēs, kad noplīstu ātrāk, vai aizsēžos ilgāk, pamošanās laika amplitūda nemainās. Lai nebūtu tik vienmuļi, ja es noguļu vairāk par kādām 6h, kā balvu saņemu izteiktākas sprandas sāpes no rīta/pa dienu. Tādēļ, reizēm, pat, ja jūtu, ka varbūt pat varētu vēl uz kādām 30-60 min iemigt, ja man pa dienu kaut ko jādara, labāk celties, nevis riskēt ar extra mocīšanos. Nav tā, ka, pamostoties no rīta, jūtos neizgulējies vai kā tml. Es vienkārši pamostos un viss, esmu gatavs celties un velties. (par to vēlāk) Bet tad pa nedēļu tās miega stundas, kuras, acīmredzot, manam organismam tomēr pietrūkst, kaut kur sakrājās un kādā random dienā, es vienkārši pa dienu atslēdzos. Gluži kā tāds kaķis, varu aizmigt jebkur un jebkurā brīdī.

Kad es iemiegu, vienalga, vai tas ir uz 6h vai 10min, es katru reizi pamostos un man uzreiz vajag uz labierīcībām. Katru reizi. Ja es pamostos, aizeju uz wc, atnāku atpakaļ, iemiegu uz 10 min un tad atkal pamostos – atkal jāskrien uz wc. Ja reiz runāju par wc, es dzeru vienus vitamīnus, kuri palīdz mazliet pasargāt aknas no tā pārējā zāļu krājuma, kuru lietoju. Un tie vitamīni, kā novērots, stipri piepalīdz tai nemitīgajai staigāšanai uz wc. Kad regulāri lietoju tos aknu vitamīnus, mēdz būt dienas, kad uz wc eju 3x stundā + katru reizi, kad pamostos no iesnaušanās/miega. Līdzīgi kā ar gulēšanas stundām/sprandu, arī te ir plānošana. Ja es ar kādu tiekos dzīvē un ārpus mājas, 95%, ka, ja tā bijusi plānota tikšanās, es kādas 2 dienas pirms tam jau atmetu aknu vitamīnus, plānojot to, ka man būs jādodas ārpus mājām un var nebūt konstanta wc klātbūtne lokācijā. Ejot mazliet tālāk wc situācijā, numur divi lietas arī ir mazprognozējamas. Tādēļ, profilakses nolūkos, ja mēs tiekamies dzīvē un ārpus mājām, tad es, ne tikai dienas divas neesmu dzēris aknu vitamīnus, bet, pirms mūsu tikšanās, es, visticamāk, dienas gaitā, esmu izrijis vismaz puspaciņu aktīvās ogles, kas var nostrādāt kā vajag, bet var arī izrādīties tikpat noderīgi kā noskaitīt pantiņu ne-Ziemassvētkos.

Došanās ārpus mājas vispār ir diezgan liels pārbaudījums katru reizi. Neskaitot jau iepriekšminētos drošības pasākumus, jo tālāk jādodas, jo lielāka iespēja, ka, gan turp, gan atpakaļ nāksies ceļu mērot ar taksi vai vismaz sab. transp. Man sāk šķist, ka būs jāpaskatās, vai varu tikt pie kādiem sab. transp. biļešu maksas atvieglojumiem, jo tā lietošanas biežums ir palielinājies par kādiem 400%. Ja kādreiz kilometrīgie gājieni kaut kur, nekad nebija problēma un es pat biežāk izvēlējos kaut kur vilkties kājām nekā braukt ar transportu, tad tagad… 3min gājiens līdz Rimi, fiksa iepirkšanās un 3 min gājiens atpakaļ līdz mājām…Nūūūū, kā kurā dienā. Vienu dienu šāda avantūra beidzas ar to, ka, atnākot mājās, vajag tik uz brītiņu piesēst, atelpoties. Bet citā dienā, es jau mājupceļā jūtu, ka enerģija izsīkst, labā kāja sāk ķerties pret zemi, mājupceļā vairāk varu paļauties uz to, ka zinu, kur dzīvoju, nekā uz to, ka redzu, kur eju. Un tad, tiekot mājās, sabrūku dīvānā uz kādām 10-30 minūtēm, līdz ir atjaunojušās kaut kādas enerģijas un eksistences krātuves. Par lielāku gabalu iešanu ir vēl cita opera. Ja mani turp var aizvest transports, mēs brauksim ar transportu. Tā visiem būs drošāk…

Bet vispār, pēdējos laikos pieķeru sevi, ka ir grūtāk saņemties un kaut ko sākt darīt. Es runāju par jebko, sākot no pakošanās, lai kaut kur dotos, līdz pat tādiem sīkumiem kā uztaisīt tēju. Kādreiz man riebās sēdēt, neko nedarot. Vajag kaut kur iet, kaut ko darīt, vai vismaz kaut ko skatīties, kaut ko klausīties, kaut ko iekost, kaut ko padzerties utt. Tagad, saprotot, ka ir jāpieceļās un jāiet uztaisīt tēju, es varu attapties pusstundu vēlāk, joprojām sēžot dīvānā un cenšoties vienkārši…piecelties un sākt. Bija uzpeldējis kaut kāds PVO online tests, kurš dievojās, ka nekādā veidā neaizstājot profesionāļa veiktus izmeklējumus un testus…bet aizpildi tik un tā for shits and giggles, vane?

Pabeidzot testu, man uzrādīja, ka esot “mild depression” jeb “viegla depresija”. Kas, pie velna ir “viegla depresija”?! Tas ir tad, kad jūties štruntīgi, bet tomēr apzinies, ka neesi bārenis Āfrikas nostūrī? Kad neko negribās darīt un nekam nevari saņemties…Bet, nu, ai! Kas jādara – jādara? Neesmu jau apavu rūpnīcā Ķīnā? Mans “mild depression” skaidrojums ir, ka varētu uztaisīt tēju…Varbūt…Kaut kad vēlāk…Vai rīt.

Visbeidzot, ir arī zilonis istabā, par kuru jāparunā…Es. Es esmu tas zilonis. Visa situācija, man izrakstītās zāles un vēl sazin kas, rezultējas tajā, ka mana vielmaiņa ir…vietā, kur mugura zaudē savu pieklājīgo nosakumu. Pateicoties zālēm, gribas vairāk ēst. Cenšos ēst daudz savus mīļos griķīšus, grauzt burkānus un gurķus, grauzt rudzu kraukšķus, grauzt bezcukura un beztauku standziņas utt., Bet, nu, tāpat jau sagribās un aiziet kāda piciņa…vai kāda paka ar cepumiem, vai šokolādes tāfelīte…Gadās. Bet tas viss aiziet, škiet, tikai un vienīgi masā. Vienalga, vai paēdu griķus ar tvaicētiem dārzeņiem, iestumju 30cm picu vai nokopju tāfelīti šokoādes, tas nedod man nekādu enerģiju. Gluži pretēji, viss tikai uzdzen miegu un nogurumu un…riepu. Un atsvērt to ar fiziskām aktivitātēm nesanāk, jo par iešanu es jau rakstīju augstāk, paskriet es nevaru un ar velosipēdu mīties vispār šķiet kosmoss, ņemot verā manu labās kājas funkcionalitāti, manus random balansa zudumus, manu redzi utt. utjp.

Īsāk sakot, paēd, iemiedz, pamosties, skrien uz wc, atnāc atpakaļ, sagribi tēju, jo no zālēm baigi kaltē, bet…Principā, jau nav tik traki…Uztaisīšu tēju rīt.

[jauniekartupelisi]

26. Nodaļas beigas

Daktere ziņu nepadeva piektdien. Nedēļas nogale tā kā būtu saprotami klusa. Pirmdien arī nekā. Otrdien jau biju nolēmis, ka zvanīšu viņai pats painteresēties par situācijas virzību. Bet nepaspēju. 11os zvanīja mana daktere. Teica, ka sistēma esot beidzot sataisīta, mani rezultāti esot atkal dabūti, varu braukt ciemos parunāties.

Viņa izklausījās ne pārāk uztraukusies vai ar steigu tikties. Tas man lika domāt, ka tomēr nav tā, ka man ir palikušas dažas nedēļas vai kas tamlīdzīgs. Teicu, ka došu ziņu, kad sapratīšu, kurā brīdī braucu, bet viņa atbildēja, ka varu mierīgi dot ziņu, kad esmu klāt, ja atbraucu šonedēļ, bet, ja domāju braukt nākamnedēļ, tad gan labāk sarunāt dienu, jo viņa nebūšot uz vietas visās dienās. Beidzām sarunu, aizgāju, apsēdos krēslā un štukoju, kā rīkoties. Dana aizvest nevar, jo viņai mega-zapte darbā. Danas brālis arī darbā, Mārkijs, it kā, teica, ka varot provēt aizvest, bet viņam vakarā darbs, negribējās lieki tirdīt. Tā teikt, lai jau cilvēks atpūšas pirms darba. Varu jau aizbraukt ar autobusu vai izsaukt taksi utt. Kamēr štukoju, atraksta Rodēns un prasa, vai esot kādas ziņas no slimnīcas. Pateicu šamam, ka tikko tieši zvanīja daktere un teica, ka varu braukt. Rodēns, ilgi nedomājot, pieteicās, ka varot mani aizvest. Paprasīju, vai viņam tiešām nav nekā labāka ko darīt, kā kulties pāri visai Rīgai, lai mani aizvizinātu uz slimnīcu un atpakaļ. Bet viņš atbildēja, ka skatoties Džilindžea raidījumu. Tas mani uzreiz pārliecināja, ka viņam tiešām nav nekā labāka ko darīt, kā vest mani uz slimnīcu, haha!

Sagaidīju Rodēnu, aizbraucām līdz slimnīcai, pa ceļam pastāstīju, kā man pēdējās dienās, kopš slimnīcas, sokas. Zālīšu kokteilis palīdz justies mazliet možākam un mundrākam. Spranda no rītiem vairs nebeidz nost. Galva sāp daudz mazāk. Enerģijas ir biš vairāk. Joprojām neesmu baigi naskais staigātājs, galva mēdz reizēm tā labi reibt. Nu, un švakākais visā ir tas, ka mana labā roka, kuru slimnīcā drusku samocīja, ir tāda…neriktīga. Pirkstiņi nešancē kā nākas…Un mana roka izskatās šādi.

Slimnīcā satiku savu dakteri un parunājām. Nomierināja, ka kopš iepriekšējā MRI augustā, sliktāk nav palicis. Konsīlijs lēmis, ka rakņāties manās smadzenēs tik tiešām neesot prāta darbs, jo, mēs varētu precīzāk uzzināt, kas un, kā, bet no otras puses, pēc tās procedūras es varu vairs nestaigāt, neredzēt vai…neelpot. Fun!

Teica, ka atbalstot painteresēšanos par jautrās procedūras veikšanu ārzemēs, bet, vienalga, ko man piedāvājot, lai es neaizmirstu par riskiem un to, kas “likts uz spēles”.

Teica, lai turpinu dzert izrakstīto zālīšu kokteili, lai vaktēju to, vai nesāku biežāk aizrīties ar šķidrumiem un cietiem ēdieniem. Lai neaizmirstu par fizioterapiju, bet baigi neaizraujos, jo mans ķermenis vairs neesot domāts tam, lai iegūtu muskuļmasu. Vairāk, lai neatteiktos visi esošie (palikušie?) muskuļi.

Sarunājām, ka pēc pusgada taisīsim nākamo MRI, lai vaktētu to draņķi manās smadzenēs. Ja līdz tam laikam, pēkšņi paliekot krasi sliktāk, taisīsim MRI ātrāk. Bet visādi citādi, lai turpinu dzert zālītes un neaizmirstot, ka dzīve turpinās.

Beigās parādīju savu zili-zaļi-dzeltenvioleto roku un pateicu, ka esmu pamanījis, ka tai labajai rokai švakāk ar pirkstu motoriku. Uz to daktere atbildēja, ka tas var būt no samocītās rokas, bet…tas varot arī būt no tām manām smadzenēm, kuras, ejot postā, ietekmē rokas kustību. Cerēsim, ka, līdz ar zilumu/asins izplūdumu, atgūsies arī pirkstu motorika, citādi man nākotnē krietni apgrūtināsies darba pienākumu pildīšana…Forši…Sēdi un gaidi, ka, cerams, pirksti atsāks normāli funkcionēt.

[jauniekartupelisi]

25. Veiksme, intuīcija, zāles

Pamodos piecos. Lai netraucētu Danai gulēt, pārvācos uz dīvānu. Septiņos pamodās Dana. Noņēmu plāksteri, kuru MRI dakteris uzlika uz vietas, no kuras izņēma to nepareizo katetru. Tadā!

Roka ir lupatās. Neko lāgiem nevaru ar viņu pacelt, neko nevaru panest, nevaru iztaisnot, nesāp tikai vienā noteiktā leņķī. Vēljoprojām nesaprotu, kur palika tās ielaistās pretvēmīšu zāles, kuras nenostrādāja? Bet, pēc asinsiplūduma krāsām, spriežu, ka tagad esmu Guardian of the Galaxy, jo galaktika ir manā elkonī.

Neilgi pirms desmitiem zvana mana daktere un saka, ka slimnīcai nobrukusi visa elektroniskā sistēma, pie maniem izmeklējumu rezultātiem nevarot tikt un man neesot jēgas braukt uz slimnīcu. Lai gaidu zvanu no viņas, kad būs viss salabots un būs jēga braukt. Noprasīju par tām 2mg/4mg zālēm. Teica, lai ņemu 4mg un dzeru pa pustabletei dienā. Nu, tad jau ir labāk, kā augusā 12 tabletes dienā. Izrakstīja vēl papildus vienas zāles, kuras +/- rūpēsies par to, lai tā pustablete dienā mani ar laiku nenobeidz + kalciju un D vitamīnu. Dana mani, kā jau kārtīgu dārzeni, atkal aizveda līdz aptiekai pāri ielai, kur tiku pie saviem gardumiem 40€ vērtībā. Mājās palasīju blakusefektus zālēm Nu, bāc, tā ir jautrākā daļa vienmēr. Pa lielam, iekļauts viss no depresijas un pašnāvnieciskām tieksmēm, līdz vemšanai un mugurkaula lūzumam. Tā, ka, ja es kļūstu depresīvāks un man salūzt mugurkauls – ta no zālēm. Haha!

Izšāvu zālītes, pagulēju un pamodos ap pieciem, kad bija jāpieņem lēmums, vai mēģināšu doties uz viktorīnu. Gana sazāļojies nospriedu, ka ir jāmēģina iziet sabiedrībā un sajusties mazliet kā cilvēkiem. Kādu laiku tas nav ticis darīts. Mārkijs atbrauca pakaļ un aizveda mani 3min līdz viktorīnas norises vietai. Paldies par to, jo, ja es būtu mēģinājis iet…vells viņ’ zina, kā tas būtu beidzies. Viktorīnā palikām otrie, vienu punktu aiz pirmās vietas, bet pat nebija škrobe vai kaut kas. Viss bija forši. Pēc viktorīnas es pat ar kājiņām pats atnācu līdz mājām. 10min gājiens gan ilga, šķiet, kādas 20-25, bet es atnācu. Sasniegums, goda vārds!

Starp citu, tās pretsāpju zālītes ar kodeīnu, ir diezgan…interesantas. Tātad, īsais pamācību kurss. Kodeīns ir viela, kura organismā pārstrādājas un veido morfiju. Morfijs, ja nu kāds nezina, noņem sāpes un liekt Tev justies…labi…mierīgi. Ar to štelli jāapietas prātīgi. Solpadeine, kas bija manas go-to pretsāpju zālītes ir jaudīgākais, ko var dabūt bez receptes, kur sastāvā ir kodeīns. Man viņa, kā jau iepriekš minēju, palīdz 8/10 gadījumiem, kad lietoju. Solpadeine ir 8mg kodeīna. Tajās, kuras man tagad izrakstīja, ir 30mg kodēina!!!! Tās zālītes plosa aknas, lietojot, bet, ja ručkā sāp un nevar vairs izturēt ikdienu, izšauj vienu tādu un viss ir kruta. Man bail no tām zālēm. bet. tao pašā laikā, man ir prieks, ka man tādas ir, jo zinu, ka, ja viss slikti…viss būs labi.

[jauniekartupelisi]

24. Patiesības Virtulis

Pamodos trijos no rīta. Nākmās trīs stundas centos vēl iemigt, bet neveiksmīgi. Spranda nejēgā sāp, galva sāp, katetras roka sāp, velk uz sliktu dūšu, viss labais sāns sāp, jo nogulēts neērtajā gultā. Sešos saprotu, ka aizmigt vairs nav variants. Aizstreipuļoju kaut kā uz vannasistabu. Apskalojos, iztīru zobus, pārģērbjos, iekrītu atpakaļ gultā. Guļu un blenžu griestos.

6:45 atnāk atkal cita māsiņa, apžilbina mani ar gaismām un saka, ka atkal man atņemšot asinis. Rādu katetru, saka, ka tad ņemšot no otras rokas. Nopumpē asinis, dodas prom. Guļu un blenžu griestos.

Neilgi pirms 9iem atnāca atkal cita māsiņa, lai ielaistu man katetrā zāles, kuras palīdzēs nepievemt Patiesības Virtuli. Laiž tās zāles un es to jūtu, man sāp. Sakožu zobus. Māsiņa pabeidz laist zāles un dodas prom. Pēc kādām desmit minūtēm man atnes brokastis. Auzu putra, divas maizes šķēles, 10g sviesta, viena pabieza siera šķēle, banāns un tēja. Šī ir pirmā reize, kad visu notiesāju. Apmēram, piecas minūtes pēc ēšanas, man sāk palikt slikti. It kā, tās zāles, kuras man ielaida, bija pret to, bet izskatās, ka tām ir lēnā iedarbība, lai es nepievemtu MRI pēc pāris stundām, nevis tagad. Apguļos un cenšos nekustēties, lai brokastis paliktu manī.

10:22 ienāk masiņa saka, ka transports būs ātrāk, jo MRI būs ātrāk, lai taisos un pēc 10min esmu gatavs. Mani vedīs uz citu slimnīcas…ēku uz to Patiesības Virtuli. Taisos. Pēc minūtes atkal ieskrien tā māsiņa, saka, ka transports jau ir klāt un gaida. Cik nu ātri varu, saģērbjos un streipuļoju ārā. Aizved mani līdz aizmugures izejai, kur ir transports. Māsiņa man vēl iespiež rokā mapīti ar manu info un palaiž. Atveru busiņa durvis, sasveicinos, pretī nekā. Īgns šoferis, īgna tante blakus, aizmugurē vēl viena paciente, kuru vedīs un skan krievu mūzika. Ierāpjos busiņā, apsēžos…un tad mēs 10min vienk. stāvam. Man tā bija jāsteidzas, jo transports jau gaidot, bet te vienk. sēžu busā desmit minūtes un cenšos nevemt. Pēc 10min šoferis iedarbina busiņu un brauc. 5min un esam pie galapunktā. Tur mani sagaida jau pazīstams vīrietis, kurš mani vakar veda uz rentgenu un ECG. Aizved mani līdz MRI kabinetam un saka, lai gaidu, kad mani sauks. Iedod savu tel. nr. un saka, lai zvanu, kad man viss cauri, atnākšot man pakaļ. Sēžu un saprotu, ka man ir slikti. I mean, slikti sāka palikt ~5min pēc ēšanas, bet, nu, tagad paliek sliktāk.

10min vēlāk paveras kabineta durvis un ārsts mani sauc iekšā. Dodu viņam mapīti, bet viņš saka, ka nevajagot, jo visu jau par mani izlasījis sistēmā. Ierāda man kabūzi, kur atstāt jaku, jostu, telefonu utt. Pasaukšot. Sēžu, gaidu, blakus miskaste. Ceru, ka nepievemšu to. Mani pasauc uz MRI. Apguļos, man uzliek kasti utt. Prasu, cik ilgi būs. Atbild, ka kādas 20-25min. Ok, šoreiz ātrais pasākums. Pēc sajūtām, 25min atkal viens pats ar savām domām. Mani izķeksē ārā un saka, ka ielaidīs kontrastvielu katetrā. Viņš tur čakarējās un prasa, kad lika katetru? Saku, ka vakar vakarā. Prasa, vai kaut kas viņā ticis laists, atbildu, ka no rīta ielaida zāles. Viņš turpina čakarēties un visu laiku prasa, vai nesāp. Atbildu, ka nē. Nu, ok, it kā, pieslēdza to kontrastvielu, tagad 3min vēl un tad viss. Atpakaļ Patiesības Virtulī. Jūtu, ka tā roka sāk sāpēt. Nu, tā dikti neforši sāpēt. Kā viņš man iepriekš prasīja, vai neesot tādas “plēsošas” sāpes. Tagad ir tas, ko es varētu līdzīgi aprakstīt. Bet tikai 3min. Izturēšu..

Pēc 3min mani atkal izķeksē ārā un ārsts saka, ka, nu, nešancē tā katetra. Nesaprotot arī, kur tad tās zāles no rīta esot aizgājušas. Tas varētu izskaidrot, kāpēc man visu laiku ir slikti, kopš izkustējos. Zāles, kurām bija jāpalīdz pret slikto dūšu laikam ir aizgājušas kaut kur ne tur. Viņš pasauc medmāsu, izņem man veco katetru, saka, ja sāpot vēlāk, lai saku nodaļā, ka vajag kādu kompresi. Es atkal jutu, kā tā katetra pamet manu roku. Lūk, tā ir pretīga sajūta, kuru jūtu otro reizi mūžā. Tu jūti, kā tā katetra tiek izvilkta no rokas. Jūti katru mikromilimetru, ko viņa slīd ārā no rokas. Pretīgi un sāpīgi. Māsiņa otrā rokā ieliek jaunu katetru. Uzreiz jūtu, ka viss pareizi. Nesāp kā vakar, kad lika iepriekšējo. Laiž kontrastvielu un viss forši. Prasa, vai nesāp, atbildu, ka nē, un tas tad nozīmē, ka viss kārtībā.

3min MRI un viss. Varu pakoties un doties. Uzzvanu kungam, kurš man iedeva savu tel. nr., viņš atnāk man pakaļ un pavada līdz vietai, kur mani savākšot transports. Pēc 10min atbrauc atkal īgnais šoferis ar krievu mūziku un īgno tanti. Aizved mani atpakaļ, es gandrīz izkritu no busiņa, kāpjot ārā, bet savācos un gandrīz filigrāni tiku ārā. Aizsteberēju līdz savai nodaļai, atdodu nevienam nevajadzīgo mapīti ar saviem datiem dāmai uzņemšanā, aizklunkurēju uz palātu un viens pats īgns sēžu un cenšos nevemt. Es pat nepārģērbšos uz “gultas” drēbēm. Man ir slikti, man viss riebjas, es gribu mājās, jo te man ir palicis tikai sliktāk…

Dana atkal saka, ka atbraukšot pie manis. Vakar atšuvu, jo negribēju, lai kāds mani tādā stāvoklī redz. Šodien atšuju, jo saku, ka mēģināšu tikt prom, nav jēgas braukt ciemos.

Ieskrien viena no manām dakterēm un pajautā, vai man esot tikusi taisīta datortomogrāfija vēderam? Pasaku, ka bija pagājušajā gadā tikai galvai. Pirms paspēju vēl kaut ko pateikt, viņa aizsteidzas prom, sakot, ka vēl ienāks pie manis. Nu, ok. Sēžu un gaidu. 13:46 man atnes pusdienas. Dārzeņu zupa BEZ GAĻAS!!!!!, rīsu šlura atkal ar kotleti pa vidu, biešu salāti, divas maizes šķēles un zaptsūdens. Viss jau būu forši, bet man ir tik slikti, ka es nevaru ieēst. Ar mokām noēdu divas sausās maizes šķēles, jo tās vēl varbūt paliks manī un izdzeru zaptsūdeni, lai dabūtu to maizi lejā. Viss. Piedod, zupa bez gaļas, bet es vienkārši nevaru…

Atnāk atpakaļ daktere, kura teica, ka atgriezīšoties. Saka, ka man vajadzēšot taisīt to kaķīšmašīnu vēderam, bet to varēšu darīt ambulatori, jo viņiem te esot baigā rinda un to agregātu.Parasa, kā jūtos. Saku, ka slikti. Prasa, kas par vainu. Izstāstu par gultu, spilveniem, bezmiegu, sāpēm, kuras tagad ir jau vairāk kā 24h non-stop, kas iepriekš tik traki nav bijis, par to, ka ne dienu neesmu paēdis, jo visur ir gaļa, par sačakarētās katetras epopeju un tā tālāk un tā joprojām. Pasaku viņai pilnīgi godīgi, ka, kopš esmu šeit slimnīcā, man ir palicis tikai sliktāk un sliktāk. Esmu pateicīgs par pārbaudēm utt., bet palikšana šeit mani pamazām beidz nost un es gribu prom. Viņa atbild, ka doma mani esot laist prom rīt, bet viņa piezvanīšot otrai dakterei noskaidrot, varbūt mani var tomēr laist prom jau šodien. Pasakos viņai un piebilstu, ka, ja man tomēr būs jāpaliek, tad būtu jauki, ja es varētu dabūt kaut kādas pretsāpu zāles, lai varu kaut mazliet atpūsties. Daktere saka, ka noskaidros, kas ar promlaišanu un, vai nu iedos man zāles, ja būs jāpaliek, vai izrakstīs kaut ko, ja varēšu doties prom.

Pēc kādām desmit minūtēm viņa ir atpakaļ un saka, ka otra daktere piekritusi mani laist prom šodien. Bet man rīt būs jābrauc atpakaļ, kad būs MRI rezultāti un tad būs konsīlija lēmums, utt. Īsāk sakot, rīt jāatgriežas kaut kad pēcpusdienā uz lielo sarunu. Nav problēmu, ka tik tieku prom tagad! Viņa noprasa, vai esmu līdz šim lietojis kādus pretsāpju medikamentus un, kā viņus lietoju. Pasaku, ka lietoju tad, ja sāpēja, kad zinu, ka man kaut kur jādodas un kaut kas jādara. Saku, ka lietoji Solpadeine ar kodeīnu, jo tas ir jaudīgākais, ko var dabūt bez receptes un tas vismaz palīdz 8/10 gadījumiem. Viņa prasa, vai esmu lietojis ibumetīnus utml. Atbildu, ka ibumetīn-veidīgie, manā gadījumā, ir kā apēst bulciņu un cerēt, ka tā palīdzēs pret sāpēm. Viņa saprot, ka vajadzēs kaut ko ar kodeīnu, citādi nav aršanas. Saka, ka izrakstīšot recepšu pretsāpju zāles un klāt būs neiroķirurga ieteiktās zālītes, kuras palīdzēšot pret tūsku manās sačakarētājās smadzenēs. Kamēr gaidīju, kamēr ārste izraksta receptes, atnāca fizioterapeite un iedeva man nosūtījumu pie fizioterapeita, lai man tas prieks esot valsts apmaksāts. Ieteica visādus dzedzikus, kurus nopirkt, lai varu ātrāk atkopties fiziski, neatkarīgi no tā, kas un, kā būšot ar manām smadzenēm. Dana pieteicās atbraukt man pakaļ. Sagaidīju ārsti, kura izstāstīja par izrakstītajām zālēm, recepcijā saņēmu rēķinu par savu ciemošanos un tad jau arī Dana bija klāt. Es nevarēju īsti panest savas parpalas un paiet vispār. Dana palīdzēja aiznest mantas līdz mašīnai, gāju pats. Izejot no slimnīcas, sajūta bija kā tiktu ārā brīvībā pēc gada cietumā, nevis trim dienām slimnīcā. Saulīte spīdēja sejā, es knapi varēju paiet, bet es devos mājās!

Aizgājām uz piemājas aptieku pēc zālītēm. Neiroķirurga zālītes nedabūju, jo man vajagot 2mg, bet viņiem bija tikai 4mg. Bet pretsāpju zālītes dabūju. Mājās paēdu (BEIDZOT) un iegūlos dīvānā, pirms tam iešaujot vienu jauno pretsāpju ripu. Dana aizdevās uz viktorīnu. Es visu vakaru nogulēju dīvānā, blenžot griestos. Es jutu kā iedarbojas zālītes, jutu kā, pēc visas manis mocīšanas, man uzkāpa temperatūra un sākal auzt kaulus. Jutu, kā temperatūra mazliet samazinās, jutu kā zālīšu efekts pēc kādām 5-6h izgāja. Kad Dana atgriezās, palūdzu, lai iedod termometru. 37.5. Izdzēru magnija dzērienu un klūpot-krītot aizkārpījos līdz guļamistabai, kur vienkārši sabruku gultā. Tik un tā laimīgs, ka esmu mājās. Spranda un galva sāpēja par kādiem 80-90% mazāk, spēka joprojām nebija…Bet mājās.

[jauniekartupelisi]

23. Zemākais punkts...pagaidām

Pamostos piecos no rīta. Sāp gurns, sāp spranda, sāp galva, kuņģim slikti, šķiet, ka vemšu. Palieku guļus un mokos. 5:20 dzirdu modinātāju kaut kur pie māsiņu posteņa. no 5:30 māsiņas sāk trobeli. Pilnā balsī sarunājas, šļūkā pa gaiteni, ap 5:30, šķiet, nomet vairākas bleķa paplātes, pīles vai kaut ko. Trobelis baigais. Ja kāds vēl gulēja…HAHA, vairs neguļ!

6:30 manā palātā ienāk māsiņa, apžilbina mani, ieslēdzot griestu gaismas un saka, ka esot klāt man atņemt asinis. Nu, kas jādara, jādara. Nopumpē man asinis un iepazīstas ar manu asinsriti, kura diezgan jaudīga. Šmuce manā gultiņā. Oh, well. Guļu un blenžu griestos.

8:30 palātā ienāca jauks kungs, kurš ar slāvu akcentu centās izruāt manu uzvārdu. Piepalīdzēju. Apstiprinājis, ka tas, tik tiešām esmu es, kurš viens pats atrodas 28. palātā, viņš mani aicināja līdzi, Man esot jāiet uz rentgenu. Izkārpos no gultas, uzvelku čībiņas un streipuļoju kungam līdzi. Pa ceļam uzzinu, ka pēc rentgena, man vēl būš ECG, jeb elektrokardiogramma. Rentgenā nofočē manas plaušas, ECG kabinetā mani nošpricē kā tādu telpaugu vasaras karstumā, saliek visus tos piesūceķņus, nomēra vajadzīgo, atlaiž piesūcekņus, iedod papīra dvieli noslaucīties un saka, ka varu iet atpakaļ uz palātu. Streipuļojot atpakaļ, saprotu, ka esmu vēl vājāks kā parasti. Pusceļā piesēžu atvilkt elpu. Paiet grūti, spēka maz, plus čība visu laiku lec nost no labās kājas. Cenšos saprast, kur man jāiet atpakaļ, jo jūtos kā apdullusi muša. Tieku līdz palātai, iegāžos gultā. Guļu un blenžu griestos.

9:09 man atnes brokastis. Šoreiz bezgaršīga manna putra, trauciņš ar biezpienu, bumbieris, divas maizes šķēles 10g sviesta un tēja. Pirms ķeros pie ēšanas, palūdzu, lai man iedod kaut ko pret slikto dūšu, citādi brokastis būšot veltīgas. Pēc brīža atnāk cita māsa, iedod man mazu tabletīti, sakot, ka, par cik man neesot katetra, tad jādzer ripu. Kas ta man? Ka’ tik palīdz! Iešauju ripu, dažas min pagaidu un ķeros pie brokastīm. Visu, izņemot bumbieri noloku. Bumbieri man ne pārāk garšo. To atstāju. Guļu un blenžu griestos.

Ap desmitiem atkal atnāca manas dakteres. Noprasīja, kā gāja rentgenā un ECG? Ko tad es baigi varu citu pateikt, kā to, ka…bija? Paprasa, jautājumus utt. Pastāstu, ka palūdzu pretvēmīša ripu un, šķiet, nostrādāja, jo stunda pagājuši un brokastis joprojām ir manī. Es gan cenšos pārāk lieki nebūt vertikāli, jo tas nepalīdz kuņģa spējai noturēt sevī jebko, bet tāpat. Daktere pastāsta, ka rīt 11os, man būšot jādodas uz MRI, jeb, kā mans čoms Kodols to nosauca – The Truth Donut (Patiesības Virtulis) Es nezinu, kur viņš ņēma šo nosaukumu, bet es to tik un tā piesavināšos! Pasaku dakterei, ka MRI mani nebiedē, jo tas būs jau…ceturtais vai piektais MRI apmeklējums, bet es uztraucos par to kuņģi. Negribās pievemt Patiesības Virtuli. Daktere saka, ka palūgšot, lai pirms MRI mani sazāļo. Yay! Pēc Virtuļa kaut kad būšot konsīlija tikšanās un tad jau lemšot, kas un, kā ar mani būs tālāk.

Ap 11iem pie manis atnāca fizioterapeite. Aizveda uz savu kabinetu, apguldīja uz kušetes un ierādīja dažus roku vingrinājumu maniem dilstošajiem pleciem. Teica, ka šodien daudz nemocīšot, jo es izskatoties savārdzis. Rīt būšot vēl vingrinājumi balansam, jo tas man arī ir čupā. Fizioterapeite šķita tāda diezgan jauka. Visu laiku motivēja iun uzslavēja, ja vingrinājumus izpildīju pareizi. Jāpiebilst, ka fizioterapeiti arī neapvēmu. Yes!

13:44 atnesa pusdienas. Zupa AR GAĻU, tomātu ķēpa ar cietām baltajām pupiņām un lielu gaļas kotleti pa vidu, divas maizes šķēles un zaptsūdens. Zupu, protams, pat neaiztiku, kotleti baigi kustināt nevarēja, jo viņa sadalījās, tāpēc noēdu no malas cietās pupiņas, noēdu divas maizes šķēles un izdzēru zaptsūdeni. Guļu un blenžu griestos.

Man knapi panesami sāp spranda un galva. Es vainoju to slimnīcas gultu un spilvenus, no kuriem jēga tikpat liela, kā guļot uz divām tortillas šķēlēm. Man nav spēka. Knapi varu aizsniegties pēc ūdens pudeles, lai padzertos. Nespēju pat īsti piecelties sēdus. Pāris reizes tomēr to izdarīju, bet tad spranda un galva sāk sāpēt vēl intensīvāk un nekas cits neatliek kā likties atpakaļ guļus. Man izmērīja temperatūru – 36.9. Spiediens esot normāls. Guļu un blenžu griestos, jo nav spēka nekam citam. Pat ne filmai. Plus, ir gaišs. Kāda filma, kad Tev pa logu, starp skujukoka zariem tieši sejā spīd saule?

17:39 man atnes vakariņas. Makaroni sajaukti AR VISTAS GAĻU, toveris ar krējumus (but why?), divas maizes šķēles, visai gardi skābo kāpostu salāti, biezpiena sieriņš ar mango un tēja. Makaronu un krējuma traukus skipoju. Apēdu salātus, kuri ir tiešām garšīgi, divas maizes šķēles, izdzeru tēju un noēdu biezpiena sieriņu. Bezspēkā atkrītu atpakaļ gultā. Guļu un blenžu griestos.

Kad satumst, ieslēdzu filmu. Šovakar ”The Curious Case of Benjamin Button”. Filmu gan vairāk klausos, jo spranda un galva sāp tā, ka pakustēties īsti nevaru. Padzerties saņemos reti, jo nav spēka pagrābt ūdens pudeli. Viss sāp. Pie uzkodu somas netieku, jo tas nozīmētu piecelties sēdus, kam man vairs nav spēka. Biš arī sāk krist ciet širmis. Man reāli ieslēdzas kaut kāda depresija. Man šķiet, ka es no šejienes ārā vairs netikšu. Viss tā sāp, spēka nav un ar to arī viss beigsies…

Ap 20:30 palātā ienāk māsiņa, ieslēdz gaismas, es atkal mazliet extra pamirstu, bet savācu spēkus piecelties sēdus. Māsiņa saka, ka liks katetru rītdienai. Nu,ok. Uzliek žņaugu, meklē vēnu…nu, knapi atrod. Tūdaļ durs un likts katetru, bet…katetra brāķis. Aizies samainīt. Atlaiž žņaugu. Atnāk ar jauno katetru. Uzliek žņaugu, meklē vēnu…It kā, atrod. Dur…un nav. Saliek plāksterus, atvainojās, saku, ka viss ok. Provēsim otrā rokā. Uzliek žņaugu, meklē vēnu…nu, nekā. Sāk spriest, vai provēt otro reizi vai saukt citu māsiņu, jo pēc pirmā fail’a viņai mazliet trīcot rokas. Mierinu vinu, ka viss būs labi, gadās utt. Viņa nolemj, ka tomēr sauks citu māsiņu. Atnāk otra, uzliek atkal žņaugu, meklē…ne sūda. Trīs vietās lika žņaugu, līdz kaut kādu kripatiņu vēnas atrada. Teica vēl kaut ko, ka man esot, šķiet, šķības vēnas. Pati Tu šķība! Iedur, ieliek katetru un prasa, vai es neesmu tikko kafiju dzēris, jo asinis ejot pa gaisu. Pirmā māsiņa saka: “nu, es viņam to žņaugu noturēju, tad Tu, nav brīnums!” Notestēja katetru…viss ok. Varu nīkt tālāk. Guļu un blenžu griestos. Viss sāp, viss slikti.

Ap deviņiem atkal nāk cita māsiņa piedāvāt miega mikstūru. Šoreiz es pat neatsakos. Viņa man ielej to mazo šotglāzīti ar to virumu. Nolemju sagaidīt, kad beigsies filma un tad dzert. Filma beidzas ap desmitiem vakarā, nolieku nost iPadu, laiks dzirai. Tas ir, šķiet, pretīgākais šķidrums, kuru esmu dzēris…Nu, gandrīz jebkad. Uzdzeru ūdeni, bet tāpat tā pretīgā garša ir visur. Turos, lai to visu neizvemtu ārā. Apguļos uz sāna, jūtu, ka tā roka, kurā katetra sāp. Laikam, ka baigi samocīta. Jūtu, kā dzira sāk iedarboties. Roka sāp, spranda sāp, galva sāp, viss ir slikti. Ceru tik, ka iemigšu, pirms tā dzira parauj. Iemiegu.

[jauniekartupelisi]

22. Piedzīvojumi

Ceturtais marts. 9:12 man zvana telefons. Slimnīca. Paceļu, un mani informē, ka man var pieturēt vietu palātā, ja varu līdz 11iem būt tur. Es speciāli nekādus darbus neesmu ieplānojis (pirmdienās). Ja nu šāds brīnums notiek? Saku, ka pakošos un mēģināšu tikt. Nolieku klausuli, aizeju izvemties, Dana saka, ka aizvedīsot mani. Bez baigajām debatēm, piekrītu. Lieku somā tehniku, un drēbes, našķus sapako Dana. Kaut kā apģērbjos? Viss šis process man aizņem ārkārtīgi daudz laika, jo visu daru lēnām, un tizli un uz robežas ar to, lai nezinātājam tas liktos smieklīgi. Tūdaļ jau iesim ārā pa durvīm. Bet man vajag vēlreiz pavemt, pirms došanās uz slimnīcu. Kamēr veicu šo burvīgo procesu, Dana jau aizstiepj līdz mašīnai visas manas pekeles. Dodamies ceļā, pa ceļam uz slimnīcu, prātoju, ko un, kā teikšu ārstiem. Viena no debatēm ir par to, kā pasniegt manu vemšanu. "esmu vēmis" - 15 no tām. Vai "Pēdējo četru dienu laikā, esm vēmis - 10 reizes, divas no tām šorīt".

Ierodoas slimnīcā, atrodu nepieciešamo neiroloģijas nodaļu, atvados no Danas un dodos uz reģistrāciju. Pers. apl. Dok., es apdrošināšanas polises karte, visādi jautājumi. Ierastais. Dod man ap roku aproci, kura, joprojām, apstiprina, ka esmu vīrietis. Reģistrācijas dāma prasa: vai tad tur jābūt rakstītam kam citam? Atceros pajautāt par ēdienu. Saku, ka neēdu gaļu jau 11 gadus, vai šoreiz varu dabūt ēst kaut ko bez gaļas, nevis visu laiku būt badā/pusbadā? Nez vai vemšana un brutāla caureja ir gana medicīnisks iemesls, lai man nedotu gaļu? Nepajautāju. Un, netcami, bet šoreiz esmu vieninieka kamerā. Bez piržošiem, rīstījošamies, un klepojošiem, un elsojošiem onkuļiem. Šoreiz visas šīs darbības veikšu es viens pats. Mazais Prieciņš!

Iekārtojos un pārģērbjos un gaidu. Nav ilgi jāgaida, līdz ierodas divas dakteres un stādās priekšā, jautā, par ko sūdzamies. Izstāstu epopeju, uzdod jautājumus, atbildu uz tiem. Visu pieraksta. Veic visādus ierastos āmurīša un staigāšanas (krišanas) testus. Kārtējo reizi apstiprina, ka kājas man esot stipras. Bet pleciem notiekot muskuļu nodilšana. Pastāsta, kādas lietas gribetu pārbaudīt, kāds būs process utt. Pajautāju par bezgaļas ēdienu, uz ko daktere atbild, ka, iespēju robežās, man nāksies vienkārši pastumt porcijas malā gaļu un ēst to, ko varu. Lieliski, it cita slimnīca, bet tie paši gaļainie piedzīvojumi. Palūdzu, lai tad vismaz dod man normālu ēdienu, nevis kā iepriekš visu tikai šļurā, jo es varu sagremot un norīt lietas. Daktere mazliet pārsteigti pārjautā, vai man tiešām neesot rīšanas problēmu? Viņa paņem saldējuma kociņu un iestūķē man rīklē. Abas ar otru dakteri kaut ko runā savā ārstu-citplanētiešu valodā. Pārjautā vēlreiz, vai tiešām neesot problēmuar rīšanu. Apstiprinu, ka nav bijušas. Viņa to saldējuma kociņu, šķiet, cenšas iebāzt man rīklē, lai pakasītu pakausi no iekšpuses. Nu, lai jau izklaidējas. Kā vēlāk uzzināju, daktere atzīmējusi, ka man īsti neesot aizrīšanās refleksa. Kā vēsta piektās klases līmeņa gudrība.

Dakteres ir prom. 13:43 man atnes pirmo maltīti.Biešu zupa ar gaļu, griķi ar vistas mēRCI sānā, bezgaršīgi kāpostu salāti ar tomātu. I mean, kurš liek kāpostu salātos tomātu??WTF! Vēl ir divas maizes šķēles un zaptsūdens. Noēdu no maliņas griķus, nomoku salātus (sajūta, ka ēdu ūdeni)…ar tomātu, apēdu divas maizes šķēles un izdzeru zaptsūdeni. Guļu un blenžu griestos.

Šķiet, pēc plkst. 16iem man atnāk izmērīt temperatūru. Viss čotka. Guļu un blenžu griestos. Dārzeņu ķēpa ar cīssiņu, kuru, par laimi, varu nostumt malā, toveris ar krējumu (but why??) un divas maizes šķēles, un tēja un viens cepums. Apēdu ķēpu, apēdu maizes šķēles ar pH sviets gabla uz katras, jo ar man piešķirto karoti to sviestu nedz var normāli dabūt ārā no iepakojuma, nedz izsmērēt uz maizes šķēles. Izdzeru tēju un apēdu savu vienu cepumu. Guļu un blenžu griestos.

Kad satumst, sadūšojos izķeksēt iPadu un ieslēgt filmu. Šovakar noskatījos divas - no "Meet Joe Black" un "Girl, Interrupted". Ap 21iem, ienāk māsiņa un piedāvā man "mikstūru" un kura nomierināšot un palīdzēšot iemigt. Phe! atsakos un turpinu skatīties filmu. Noēdu paku cashew riekstu un žāvēto ķiršu no līdzpaņemtajām uzkodām. Ap pusnakti piebeidzu otro filmu un nolemju doties pie miera. Iekārtojos neērtajā gultā un laižos miegā. Pirmā aizraujošā diena slimnīcā ir pieveikta.

[jauniekartupelisi]

21. Jauns gads...un tas arī viss

Satikos ar ķirurgu, parunājām. Viņš nav starā. Teica, ka pacels manu gad��jumu konsīlijam. Pacēla. Pēcāk zvanīja un teica, ka gribot mani likt atkal slimnīcā. Sarunājām, ka pēc svētkiem 02.01.2024. sazvanīsimies un tad mani uzreiz liek slimnīcā.

Šodien ir 02.02.2024. un es joprojām neesmu bijis slimnīcā. Nav tur vietas man. Vienreiz, kad vieta atradās, man pašam nācās viņiem atteikt, jo tad nevarēju tikt. Bet pārējā laikā vietu nav. Tad vēl pamanījos apslimt un man draudēja, ka mani ieliks izolatorā, pirms kaut ko sāks pētīt ar visu šito padarīšanu. Vakar sazvanījāmies un izskatās, ka nākampiektdien beidzot likšos slimnīcā. Prasīju, ar cik ilgu laiku jārēķinās. Teica, ka parasti neesot ilgāk par nedēļu. Tātad, piektdien ieguļos, sestdien un svētdien vienkārši pūstu tur un jūku prātā, un tad ceru, ka no pirmdienas viss ātri un operatīvi, lai varu tikt no turienes laikus prom…

Es laikam esmu jau noguris no visa šī. Ar “šo” domājot to, kas mani te beidz nost.

Kopš, šķiet, oktobra, es jau vairs nezinu, sprandas sāpes ir atgriezušās ar uzviju. Sāp katru dienu, visu dienu, visu laiku. Sprandas sāpes visai regulāri pāriet galvassāpēs. Ja cenšos ar sāpēm cīnīties, labākais, ko varu dabūt gatavu, ir, ka sāpes mazāk traucē kaut ko darīt. Bet tā īsti nekad nepāriet. Man vakar jautāja, kādas ir tās sāpes un labākais salīdzinājums, kuru varēju atrast, ir, kad tu aizej uz smagās mūzikas koncertu, divas stundas pavadi hardkorā headbangojot, un tad nākamajā rītā katra galvas kustība rada sāpju šautru, kas kaut kur no galvas vidus, iziet cauri kaklam un eksplodē kaut kur vietā, kur kakls pāriet rumpī…Nu, vai arī tas pats, tikai otrā virzienā.

Tās nerimstošās sāpes ir mani nomocījušas. Ir dienas, kad baterijas kapacitāte ir uz kādiem 15%, bet neviens jau nekādas atlaides nedod. Kā reiz, aizvakar ar tādiem 15% nostrādāju 14h pie datora, kaut viss ko gribējās, bija apgulties un…viss.

Man šķiet, ka tā konstantā sāpēšana ir sākusi arī mazliet nomocīt motoru (sirdi). Es nekad savā mūžā nebiju jutis sirdi (jo man tādas nav, haha). Bet pēdējos laikos, dienās kad esmu ekstra nekāds un sāpes ir ļoti prominentas, es…jūtu savu sirdi. Es jūtu, kur viņa ir, es jūtu, ka viņa cenšās darīt savu darbu, bet man šķiet, ka viņai iet grūtāk kā agrāk, un tāpēc es viņu jūtu. Pretīga sajūta.

Jebkuri gājieni kaut kur, kļūst arvien grūtāki un grūtāki. Es esmu noguris jau sataisoties, lai ietu ārā. Jau pēc īsa noietā gabala, esmu aizelsies, sirds dauzās, galva reibst un acis vairs lāga nerāda. Paejot vēl nedaudz, enerģija sāk pazust pavisam. Kājas iet ķīselī un sajūta ir tāda, kad esi pāāāāāāāāmatīgā ķirsī un ej kaut kur. Kad katrs solis prasa piepūli, un Tu ar savu neskaidro skatu, lūkojies, vai kaut kur nav kāds soliņš vai maliņa, kur piemest pakaļu, jo ilga tā iešana vairs nebūs. Vai arī tas es vienīgais esmu bijis tādā lupatā?

Kā pateikt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ja arī līdz šim aprakstītais, nav par to pārliecinājis? Es kino neesmu bijis kopš 6. decembra. Kad nestrādāju pie datora un guļu gultā, nav apņēmības pieķerties kādai filmai. Es nespēju sevi veltīt, lai kaut ko nopietni uzkapātu uz Xboxa vai Switcha. Ja nu sadūšojos, es ieslēdzu konsoli uz kādu pusstundu un pēc tam man vairs nav iekšās ar to ņemties, un izslēdzu ārā. Man nākamnedēļ, pirms slimnīcas ir kaut kā jātiek uz kino, lai vēlreiz uz lielā ekrāna redzētu Denī Vilnēva 2021. gada Dune. Kaut kā man būs tam jāsaņemas un to jāizdara. Es nezinu, kā, bet, fucking, hell, es sevī būšu super-vīlies, ja neaiziešu.

Un, lai tam visam uzsietu galā skaistu bantīti, man jāatzīst arī, ka ir tomēr mīziens no tās gulšanās slimnīcā. Pirmajā reizē tas bija, lai varbūt saprastu, kas ar mani vispār notiek. Bet šoreiz tas ir vairāk lai saprastu, tieši, cik slikti ir, un, vai kaut ko var darīt lietas labā. Un kaut kāds mazs lizard-brain gabaliņš liek aizdomāties par to, vai es maz tikšu no turienes ārā. Stulbi tā domāt, bet, ja nu mani apskata, saprot, ka ir auzas un mēģina kaut ko saglābt…bet neizdodas? Tas ir tas, kas man traucē vakaros aizmigt, modina no rītiem un, tīri profilaksei, iegāž pa pauri arī pa dienu. Paldies par uzmanību!

[jauniekartupelisi]

20. Kustība

H: klau, varbūt vari īsi aprakstīt, pie kādiem ārstiem esi bijis un kādas pārbaudes esi veicis? es sarunāju, ka tam onkologam varētu to nodot tālāk. Es nezinu, cik daudz viņš varēs kaut ko pateikt, bet varbūt ieteiks konkrētu ārstu vai pieeju tam visam.

T: Uff. Tātad…

Es biju pie Neiroloģes X, viņa mani izpētīja un ar aizdomām par multiplo sklerozi aizsūtīja uz stacionāru. Aizdevos uz slimnīcu Y, pieteicos stacionārā. Tur CT scan, 3x MRI (galvai, pleciem, mugurai), asinsanalīzes, piecu dienu IV Drip kurss un aizsūtīja mājās, izrakstot steroīdu zāles, kuras man bija jādzer, šķiet 12 vai 14 gab. dienā, ik pa nedēļai mazinot devu. Ar zālēm un IV palika labāk. Not great, bet krietni labāk. Kad zāles bija dadzertas līdz 1 tabletei dienā, bija jāatgriežas Y. Atkal MRI un labās ziņas, ka sliktāk neesot palicis. Nav labāk, bet nav arī sliktāk. Bet tad Y pateica, ka neko tālāk nedarīs, kamēr nebūs uztaisīta smadzeņu biopsija. Par ko es nebiju baigi entuziastisks. Mēģināju atkal tikt pie neiroloģes X, bet viņa pati ir off jau kopš septembra. Mēģināju septembrī, oktobrī, novembrī, bet visu laiku atcēla. Pierakstījos pie citas neiroloģes Z. Viņa man parādīja MRI bildes (kuras tad redzēju pirmo reizi), pastāstīja, ka viss tas draņķis esot iekš smadzeņu stumbra, kur nevar operēt un nav laikam baigi droši arī urķēties, jo tur visādi svarīgi savienojumi. Ieteica doties uz Slimnīcu W pie neiroķirurga Q, lai pakonsultē, ko darīt, kā darīt, bet pie viņa tolaik varēja pierakstīties uz 18.03.2024.

Bet, Z pateica, ka Y radiologa rakstītais esot norādījis, ka ar ļoti lielu varbūtību, tas ir ļaundabīgs audzējs/vēzis (glioma, laikam bija tas gudrais vārds).

Tā nu es te tagad eksistēju ar mega-sāpošu sprandu un bijušais kolēģis teica, ka viņam čoms strādā W, mēģināšot sarunāt, varbūt Q mani var apskatīt ātrāk, vai novirzīt pie kāda kolēģa.

H: Rīt 13os tiec?

T: Esmu Vācijā

H: Fak. Es jau aizmirsu. Trešdien der? Centies izbrīvēties.

T: Yes, of course!

H: “Nākamo trešdienu Toms lai būtu 12:00 W 5.st., Neiroķirurģijas nod pie prof.Q. Viņiem 13:00 ir arī klīnikas konsīlijs, kur tad kopīgi ar citiem kolēģiem apspriedīs ko darīt…”

T: Jā, jā, protams! Es nelaidīšu garām šanci. Milzīgs paldies par palīdzību!

H: All good, cerams, ka risināsies!

[jauniekartupelisi]

19. Tā, lūk, man iet

Kāds laiciņš pagājis, kopš pēdējā apdeita. Tas tāpēc, ka tā īsti jau nekas nebija kustējies. Ticis vaļā no problēmām neesmu, bet, par laimi, arī pie jaunām ticis neesmu. Nu, tagad vienīgi atkal spranda sāp, teju regulāri. Tas biš besī. It sevišķi, kad tas aiziet līdz tādam līmenim, ka, sēžot pie datora, vienā monitorā skatīties viss normāli, bet, mēģinot kaut ko darīt otrā, kurš ir pa labi, ātri vien saprotu, ka jāpagriež viss ķermenis, jo tikai pagriežot galvu, švaki.

Darbu ir baigi daudz. Diena, kad neesmu strādājis vispār, nav bijis, šķiet, kopš septembra sākuma. “Tukša” diena skaitās, kad nostrādāju kādas 5-6h. Tā, ka par darbu daudzumu sūdzēties nevaru. Sūdzēties varu tikai par to, ka pagrūti izvilkt tās daudzās stundas n-tās dienas no vietas. Iepriekšminētā spranda sāp un bieži pāriet arī galvassāpēs.

Kas attiecas uz turpmākiem pavērsieniem manā medicīnas epopejā, garlaicīgi nav, kā ierasts. Iepriekšējā ierakstā minēju, ka sarunāju ar slimnīcas pārstāvi, ka viņa man zvanīs un dos ziņu par to, kad varu doties uz to MRI, kuru, atgādināšu, vajadzēja viņiem, lai novērotu manu smadzeņu dinamiku. Ir pagājis vairāk kā mēnesis un man neviens nekādu ziņu nav devis. Es gan arī laikam saprotu, kāpēc. Ziņās var dzirdēt, ka slimnīcas atkal pildās ar C19 saķērušajiem. Apkārt klausoties cilvēkus, kuri to jauno zarazas paveidu dabūjuši, pa lielam, visiem bijis īsu laiku, bet diezgan skābi. Temperatūras no 38.5 - 39.5., skarbs klepus un vispārēji diezgan skāba pašsajūta. Saprotu, ka ar mani tur neviens neķēpājas, jo, kamēr kāds knapi velk dvēsli C19 dēļ, es te miergi mājās varu strādāt savas padsmit stundas. Es ļaunu neturu, visu saprotu un pieņemu.

BET…Kā jau kaut kad iepriekš biju minējis, kamēr slimnīca nolēma, ka grib urbties un rakņāties manās smadzenēs, vairāku cilvēku mudināts, nolēmu, ka vajadzētu saņemt vēl kāda cita ārsta viedokli par to, vai šis variants ir mana vienīgā loģiskā izvēle. Zin kā, ja nu slimnīcai vienkārši apnicis ar mani krāmēties un minēt, tāpēc uzreiz ķerās pie drastiskākā varianta. Saprotu, ka slimnīcai tas ir tāds ātrs un vienkāršs variants kā tikt pie kaut kādas skaidrības, bet man tas tomēr ir tāds diezgan paliels lēmums, kuram kaut kā tā arī līdz galam neesmu spējis saņemties. Tā nu kaut kad septembra, otrajā pusē, pierakstījos pie tās neiroloģes, kura mani izmeklēja pašā sākumā un tad ieteica doties uz slimnīcu. Plāns bija aiziet pie viņas, pastāstīt visu, kas noticis, visu, ko zinu un, ko nezinu, parādīt MRI rezultātu un paprasīt, vai tiešām vajag urķēties smadzenēs, vai ir kaut kas mazāk…aizraujošs? Saņēmu ziņu, ka mani var pieņemt 17.otobrī (rīt). Nu, neko darīt. Strādāju tālāk un gaidu to maģisko dienu. Tad nu pagājušajā piektdienā (13.10.), saņēmu sms, ka mans pieraksts ir atcelts. Forši! Zvanu noskaidrot, kad tad mani varēs pieņemt. Neceļ, visi operatori aizņemti. Aizeju uz wc, atnāku atpakaļ, neatbildēts zvans no viņiem. Shit! Zvanu atpakaļ. Neceļ, visi operatori aizņemti. Aizeju par šito visu pastāstīt Danai. Atnāku atpakaļ…Shit. Neatbildēts zvans no viņiem. Zvanu atpakaļ. Neceļ, visi operatori aizņemti. MOTHERF….Sēžu un blenžu uz telefonu. Protams, ka neviens nezvana. Kādas 20min vēlāk zvana. Yay! Paceļu, saku, ka saņēmu ziņu, ka mans pieraksts atcelts, kad varu tikt pie ārstes? Otrā galā brītiņu klusums un tad ar tādu paskumju toni balsī man saka: “Nu, tuvākais, ko varu jums piedāvāt…ir 17. novembris. Laikam jau, ka tik ilgi gaidīt negribēsiet, ja?” Pateicu, lai, pagaidām pierakstu neliek, jo 17.11. ir diezgan absurdi. Mēnesis pa virsu!

Tā nu man nav pieraksta pie neirologa, kuram uzticos, citu nevienu nezinu. Būs laikam jāiebrūk interneta dzīlēs, ar cerību kaut ko atrast, bet…es pat nezinu, vai ar kādu citu būs diži labāk/ātrāk. Nevaru arī baigi sadūšoties tā vienkārši zvanīt un pieteikties uz to urbšanu. Viss besī, haha!

[jauniekartupelisi]

18. Tiek meklēts 2.0

Kad man zvanīja painformēt, ka konsīlijs lēmis urbties man galvā, dāma teica, ka taisīt MRI un gulēt slimnīcā esot laika un naudas izšķiešana, kamēr nebūšu uztaisījis to biopsiju. Tā nu es mierīgi turpināju dzīvot konstantā vieglā panikā strādāt. Tad vienā jaukā dienā, es saņemu e-pastu no slimnīcas neiroloģiijas nodaļas vadītājas. Pārfrāzējot, teksts apmēram: “wtf? Kur tu esi? Tev jābūt slimnīcā un jāiet uz MRI!” Atbildēju, ka dāma, kura zvanīja, teica, ka, kamēr nav veikta biopsija, stacionēšanos varu izlaist. Saņēmu atbildi, ka viņa esot informēta par konsīlija lēmumu un vēlmi urķēties manās smadzenēs, bet MRI vajagot tik un tā, lai novērotu dinamiku tam, kas man tur galvā dzīvojās.

Atkal slimnīcas kreisā roka nezina, ko dara labā. Reāli, rodas sajūta, ka man, kā pacientam, ir pienākums informēt ārstus par to, ko saka/dara citi tās pašas slimnīcas ārsti. Un katru slimnīcas darbinieka lēmumu/teikto MAN ir jāapstiprina pie vismaz vēl diviem citiem tās pašas slimnīcas darbiniekiem. Tagad atkal sanāk, ka es esmu tas nelietis, kurš visus apčakarējis un basto slimnīcu.

Ārste man jautāja, vai varu tajā pašā dienā ierasties slimnīcā? Protams, ka nē! Viņa domā, ka es sēžu mājās un gaidu, kad man būs atkal jādodas turp pakavēt laiku? Jautāja par nākamo dienu, uz ko es arī atbildēju, ka nebūs. Lai lieki neturpinātu riņķa danci, pateicu, ka šonedēļ nu nekādi. Varam provēt nākamnedēļ, bet ar norunu, ka es aizbraucu, noskenējos un tad tinos atpakaļ mājās strādāt. Es nepalikšu atkal tur slimnīcā, lai panīktu, pajuktu prātā UN kavētu darbus. Ārste atbildēja, ka došot man ziņu nākamās nedēļas sākumā par to, kad varu tikt pie sava laika pagulēt MRI kastē. Pateicos par pretīmnākšanu un teicu, ka gaidīšu no viņas ziņu. Nākamnedēļ varu atkal ieplānot pusotru dienu nīkšanas gaitenī, jo uzrakstīju viņai, ka gultasvietu neaizņemšu.

[jauniekartupelisi]

17. Amerikāņu kalniņi

Esmu ticis tiktāl, ka atzvanīju slimnīcas dāmai un pateicu, ka nevaru nolikt konkrētu datumu, jo gribu vēl pakonsultēties ar citu nozares profesionāli. Viņa bija ļoti saprotoša un noteica (pārfrāzējot), ka tad, kad esmu gatavs, ka man urķējas pa smadzenēm, lai dodu ziņu. Prasīju, kā varu tikt pie kaut kādiem saviem izmeklējumu rezultātiem vai jebkāda info? Nu, citādi sanāk, ka, aizejot pie cita speciālista es izklausīšos apmēram šādi: “Ammm, man grib urbt galvā un…es gribu zināt, vai jums tā šķiet laba doma? Jo, man baigi neuzrunā. Pls help!” Bet, nu, slimnīcas dāma atbildēja, ka šis neesot viņas nodaļā un viņas pārziņā.

Vispār jau man fascinē, ka ir visādas e-veselība, manaveselība, maniveselibasdati un vēl nez kādi portāli, kuros, ĶIPA var tikt pie saviem veselības datiem. Bet vienā man ir tikai zāļu receptes, otrā ir tikai informācija, ka esmu potēts pret Covidu, trešajā ir informācija par to, kad esmu taisījis Covidtestu un…viss. Jēga no tā visa, ja info izsvaidīts un…nu, nav tā, ko man vajag? Meh.

Bet, ja vispār par visu šito situāciju padomā un tā godīgi parunā ar sevi…Es 98% gadījumu tieku cauri šitam ar stulbiem jokiem. Tie neuzlabo situāciju, bet man vismaz ir vieglāk runāt ar cilvēkiem, kuri ir +/- informēti par situāciju. Tajos atlikušajos 2% gadījumu man bišku tek čuriņa, saprotot situāciju un saprotot, ka neizskatās baigi krāsaina tā nākotne. Dārzenis, slēgts gadījums vai…labākajā (?) gadījumā, visu atlikušo mūžu (cik nu tāds būs) turpināšu dzīvot uz kaut kādām zālēm/treatmentiem, cenšoties atkauties no pirmajiem diviem variantiem? Vot, kad par šito aizdomājos, tad joki ne vienmēr palīdz. Bet par to es parasti aizdomājos tikai, kad esmu viens pats ar savām domām, so it’s ok. Haha!

Man ir labākas dienas un ir sliktākas dienas. Bet, ja tā godīgi, tad es baigi nevaru pateikt, kas tieši to ietekmē. Nu, labi, vienu dienu es kādas 11h nostrādāju pie datora, tad naktī, beidzot strādāt, biju beigts un arī nākamajā dienā nebija diez ko spoži. Šajā laikā esmu bijis uz divām kāzām. Vienās man nebija īsti enerģijas nekam, es tur planēju riņķī kā apdullusi muša, turējos kājās, cik vien mācēju un tml. Otrās, turpretī, šķita, ka esmu, teju vai atpakaļ normā. Bija enerģija migrēt apkārt, nevis tikai sūnot pie galda, pat saņēmu komplimentu no līgavaiņa, ka es izskatoties labi. Arī Dana teica, ka otrajās kāzās uz mani skats esot bijis mazāk skumjš.

Vienreiz pa šo vasaru sadūšojos arī aizbraukt uz jūru. Lai cik ļoti es dievinu peldēties jūrā…izskatās, ka arī šis prieciņš man būs nogriezts. Iekšā iegāju, ārā tiku ar mokām. Mānīgi. Pirtis un baļļas man baigi neesot rekomendētas. Baļļītes gluži nav mana izvēle kā atpūsties, tāpēc par to baigi neskumstu. Sanāca Jāņos ieiet baļļā. Pat bez burbuļiem un citiem vipendroniem, vienā brīdī, man vienkārši atteicās visi muskuļi un es knapi izželējos ārā no turienes. Pirtī pabiju Jāņos un Mērsragā. Tur iet labāk, jo varu, pēc sajūtām, kontrolēt to, cik ilgu laiku tur pavadu. Bet tāpat kādas 2-5 minūtes un tad man ir jādodas prom, citādi sāk normāli nest nost. Ar alus dzeršanu, lai cik man tas sāpētu, arī nācies piebremzēt. Retu reizi jau kādu garšīgo izdzeru, bet reti un maz. Nav vairs tie laiki, kad varēju ar čomiem izvilkties ārā uz bāru un iztempt tur piecus litrus alus, lai pēc tam smaidīgs tipinātu mājās čučēt. Tagad, ar alkoholiskajiem dzērieniem vispār ir interesanti, jo ķermenis to uztver saasinātāk kā prāts. Pēc diviem džintonikiem, kājas ķerās, sitos pret visādām konstrukcijām, kuras man skrien virsū utt., bet prāts ir skaidrs. Sajūta, ka ķermenis netiek līdzi tam, kas notiek reālajā laikā un smadzenēm tas besī. Man arī.

Baigais savārstījums te sanāca, bet tas jau, pa lielam, arī visai labi atspoguļo to, kas notiek manā galvā. Vienā brīdī es esmu mieriņā ar visu un spēju risināt lietas daudz maz racionāli, mierīgi strādāju un viss ir forši. Bet jau citā, man pēkšņi prātā kaut kas sabrūk un es sēžu besos par to, ka, ja nu man nespīdēs, piemēram, līdz vēmienam atspēlēties jauno Mortal Kombat, vai noskatīties otro Dune? Nu, tie tikai divi no pāris miljoniem piemēru, kuri mani spēj pēkšņi aplauzt. Stulbi man. Jāiet izdzert kāduu garšīgu alu. I mean, kas tad ir sliktākais, kas ar mani notiks, ne? Haha!

[jauniekartupelisi]

16. Konsīlijs

Kaut kur ap pusastoņiem vakarā 11. augustā, es bradāju pa Alfu, meklējot sev apavus, kurus nākamajā dienā vilkt uz kāzām. Pēkšņi zvana nepazīstams numurs. Parasti, es vienkārši ignorēju nepazīstamus numurus, bet šoreiz kaut kā bija sajūta, ka jāceļ.

“Sveiki, Tom, te jums no slimnīcas zvana.” Kaut kā tā arī biju gaidījis. Man pastāstīja, ka ārstu konsīllijs esot sanācis un parunājies par mani. Radiologi, neirologi, neiroķirurgi un visādi citādi zvēri esot sanākuši. Es nezinu, cik pierasta prakse tā ir, ka savācas ārstu konsīlijs un spriež, ko ar Tevi darīt/nedarīt, bet mazliet īpašs es sajutos (es zinu, ka es tāpat esmu īpašs, bet tas ir pa citu jomu).

Atcēla manu septembra ciemošanos slimnīcā, kur bija domāts, ka atkal gulšos MRI utt., lai skatītos, kas man tur galvā ir noticis pa šo pusotru mēnesi. Tā būtu tikai laika un naudas izšķiešana. Konsīlijs nolēmis, ka tomēr vajagot un gribot rakņāties pa manām smadzenēm “pa tiešo”. Otrā klausules galā, ja atmiņa neviļ, viņa lietoja vārdus “salīdzinoši droši”. Kad uzsvērti atkārtoju vārdu “salīdzinoši”, daktere sāka teikt, ka tā tomēr esot operācija un riski tādām esot. Ka man matu zonā izurbšot nelielu caurumu, caur kuru tad paņemšot divus smadzeņu audu paraugus, kurus pētīšot. Divas nedēļas pēc tam būšot rezultāti. Operācija neesot baigi ilgā. Cik sapratu, pa kādu stundu vajadzētu tikt galā. Pēcāk, atkarībā no sāpju izturības sliekšņa un citiem aspektiem, slimnīcā jāpaliek dienu/divas, lai mani varot pamonitorēt un, ja nepieciešams, sabarot ar painkilleriem.

Man piedāvāja operāciju jau 30.08., bet es teicu, ka ātrāk par septembra vidu/otro pusi, diez vai. Sarunājām, ka izštukošu un atzvanīšu viņai pirmdien. Neuzrunā jau man tā doma par “salīdzinoši drošu” urķēšanos manās smadzenēs. Iespējamie iznākumi (ar tiem domājot, ja kaut kas noiet greizi) pret to, ka varbūt varēs precīzāk pateikt, kas man kaiš un, kā (vai vispār?) ar to cīnīties. Dana saka, ka viņai īsti neliekot mieru tas, ka šis esot tikai slimnīcas ārstu lēmums un, ka pirms guļos miedziņā un ļauju sev urbt galvā, varbūt vajagot pakonsultēties ar vēl kādu ārstu. Tā jau es būtu ar mieru…bet…man no slimnīcas īsti nav…nekā. Man nav pieejamas manas MRI bildes, man nav vairs asinsainas rezultātu, man ir tikai un vienīgi lapiņa ar izrakstu no stacionāra, kur aprakstīta mana problēma un uzrakstīts, ka man tur jāatgriežas septembra vidū. Bet arī tas vairs nav aktuāli. Ja es aizeju pie cita ārsta pakonsultēties, tad es viņam/viņai varu izstāstīt apm. tik pat daudz kā rakstīts šeit. Man jau šķiet, ka ārstam noderētu redzēt un uzzināt kaut ko vairāk par manu stāvokli, lai var sniegt kaut kādu konsultāciju. Bet te nu es esmu bez nekādiem papīriem, bet nekādiem rezultātiem un, šķiet, pilnīgā slimnīcas varā. Kuri grib urķēties. Man vienīgajam šķiet, ka visa šī situācija man neatstāj baigo izvēli, kā rīkoties tālāk? Vai nu es guļos miedziņā un ļaujos viņiem urķēties…vai arī atsakos no šīs procedūras un…Nu, tālāk es vienkārši varu staigāt pa pasauli, līdz kaut kur pakrītu un palieku, jo tā jau būs mana vaina un mana izvēle.

[jauniekartupelisi]

15. Lēmumi, lēmumi...

Nākamajā rītā atkal saliku visas parpalas un devos atpakaļ uz slimnīcu. Šodienai ir trīs potenciālie iznākumi – mani patur slimnīcā, jo #vissirslikti, mani palaiž mājās, jo paliek labāk un man vienkārši jāturpina kaut ko darīt un viss, vai trešais, ka mani palaiž mājās ar norādēm un norunājot nākamo tikšanās reizi, kad man jāatgriežas slimnīcā uz ilgāku laiku. Aizbraucu līdz slimnīcai, uzklunkurēju uz ceturto stāvu, reģistratūras dāma, mani ieraugot, saka: “Labrīt, vari droši doties uz savu guļvietu 13. palātā!” Bet es jau braucot turp biju izlēmis savu rīcības plānu. Es sēdēšu gaitenī un gaidīšu savu ārsti. Un tikai pēc sarunas ar ārsti, ja viņa teiks, ka man te ir jāpaliek, es iešu iekārtoties/vandīt gultu un pieņemt savu likteni ar Rihardu. Apsēdos krēslā iepretīm 13. palātai un gaidīju.

Ātri vien sapratu, ka Rihards šodien nevervelē. Bet prieki nebija ilgi. Viņu atstūma no MRI procedūras, iekārtojies savā gultā, viņš sāka stāstīt par to, cik tas esot bijis mokošs un grūts pārbaudījums, jo viņam 20 minūtes esot bijis jāguļ tai magnētiskās rezonanses aparātā un viņš neesot drīkstējis kustēties. Bet tā tas kungs esot lēmis, ka viņam dzīvē esot bijis arī šāds pārbaudījums un, lai nu cik grūti tas bijis, tā vajagot…20 minūtes? Nopietni? Viņam 20 minūtes bija pārbaudījums?! Vakar, kad mana ārste atnāca pateikt, ka varu tīties mājās, noteica, ka nesaprotot, kā es varēju vairāk kā stundu nogulēt tai aparātā. Ka tas esot liels pārbaudījums un, ka viņai žēl, ka man tur vairāk kā stundu bijis jāguļ. Bet Rihardam grūt pārbaudījums bija 20 minūtes. Uffff. Sēdēju gaitenī un cepos uz viņa čīkstēšanu. Bet, nu, katram savi dzīves pārbaudījumi, ne? Ā, un jāpiebilst, ka blakus (manā gultā) neviena nebija, bikšu pusmasta vīrs lasīja avīzi un Voloģa gulēja. Es pat nesaprotu, ar ko Rihards runāja...ja vien...

Kad nesa brokastis, man neko nedeva, bet tas bija ok. Es no rīta mājās noēdu divus rudzu kraukšķus ar sieru, divas vārītas olas, gabaliņu manis ceptās banānu kūkas un 12 ripas. Man nevajag brokastis slimnīcā, man vajag manu dakteri, kura man pasaka, ka varu tīties prom.

Vienā no blakus palātām atradās vācu tautības sieviete. Nebiju viņu redzējis, nebiju viņu dzirdējis, bet tikai zināju, ka tur tāda atrodas. Ap plkst 10.30 ieradās viņa vīrs. Nu, tāds uz gadiem 50-55. Viņš ienāca nodaļā un devās uz palātu pie sievas. Kāda medmāsa viņam jautāja, kurp viņš dodas (apmeklētāju laiks skaitās no 14-19), uz ko viņš māsau angliski atbildēja: “That’s my wife in there!” rādot uz palātu. Māsa angliski nesaprata, bet, garāmejošs medbrālis viņai iztulkoja vācieša teikto un viņa atmeta ar roku. Lai jau tas vācietis ejot pie savas sievas. Viņš tai palātā pabija kādu pusstundu, tad iznāca ārā, zvanīja kādam un es esmu diezgan drošs, ka dzirdēju viņu raudam sarunas laikā. Neesmu medicīnas eksperts, bet man šķet, ka tā nav pārāk laba zīme. Ja Riharda čīkstēšana mani uzcepa, tad šis biš iegruzīja. Jebkādas motivācijas un pozitīvās domāšanas paliekas, kuras biju savācis no rīta, atrašanās slimnīcā bija iznīcinājušas jau, aptuveni, pirmās stundas laikā. Sēdēju un gaidīju dakteri. Bet, nu jau vairs baigi daudz optimisma manī nebija.

Pusotru stundu biju nosēdējis, kad pie manis atnāca mana daktere. Teica, ka varam iet palātā, bet es joprojām stūrgalvīgi atbildēju, ka, ja viņa mani laiž mājās, es labprāt, lieki nevandītu gultu. Daktere piesēda man blakus, atkal brītiņu klusējot lūkojās uz mani un tad pateica, ka MRI bilde neizskatās labāk kā nedēļu atpakaļ. Neizskatās arī sliktāk, kas ir forši…bet neizskatās arī labāk. Teica, ka labi, ka es jūtos labāk. Bet, ka tādas lietas esot medicīnā interesantas. Mēdzot būt tā, ka bilde ir galīgā pakaļā, bet pacients lec galopā, mēdzot būt tā, ka bilde izskatās labāk, bet pacients knapi turās pie dzīvības. Es, lieku reizi, apstiprināju, ka tiešām jūtos daudz labāk kā pirms tām divām nedēļām, kad tikāmies pirmo reizi. Viņa teica, ka palīdzētu, ja man uztaisītu smadzeņu biopsiju. Bet tas esot jāizlemj arī man, jo tur…esot riski. Cik sapratu, tad radiologs, ar kuru viņa runājusi šodien par manu vakardienas MRI bildi, esot teicis, ka šobrīd to procesu laikam, ka neesot labs laiks veikt, bet kaut kad, šķiet, nākamnedēļ norunāts, ka tiksies ārstu konsīlijs un lems, ka varbūt tomēr kāds no ārstiem uzņemsies šo uzdevumu. Kā es pēcāk, smejot, noteicu, ka ārsti izčikāsies un zaudētājam būs iespēja mani padarīt par dārzeni. Mazliet kontekstam, cik sapratu, tad tā biopse (biopsija?) ir process, kurā man izurbj galvā caurumu, tad tur ielaiž adatu un paņem smadzeņu audu paraugus, kurus tad pēcāk pēta zem mikroskopa un tas jau daudz konkrētāk pasaka, kas man ir par vainu, kā ar to cīnīties utt. BET ir arī tā jautrākā šī procesa daļa, ka, par cik tā skaitās invazīva procedūra, jo…nu…es tieku pie extra cauruma galvā, tad starp iespējamām procedūras blaknēm ir tādas burvīgas iespējamības kā smadzeņu infekcija un smadzeņu darbības bojājumi. Tie bojājumi ir tas, ko minēju par to, ka ķirurgam, kurš zaudē čikāšanos, būtu iespēja mani padarīt par dārzeni.

Beigu beigās, daktere pateica, ka pēc pārbaudēm un skanējumiem tomēr nevarot līdz galam izslēgt arī smadzeņu audzēju, tāpēc tā biopsija palīdzētu to saprast, atrast un sākt apkarot ātrāk. Konsīlijs apspriedīsies un dos man ziņu, vai viņi vēlas riskēt urķēties manās smadzenēs. Un, ja jā, tad man būs jāizlemj, vai es riskēju un ļaujos šai procedūrai, vai arī gaidu septembri, kad atkal liekos slimnīcā uz pārbaudēm, tai skaitā MRI un tad jau redzēs, kādā stadijā būs manas smadzenes tajā laikā. Bet labā ziņa ir, ka es varu tagad doties mājās!

Izskatās, ka Ārnijam tomēr varbūt nebija taisnība...

[jauniekartupelisi]

14. Joprojām gaitenis

Sešas ar pusi stundas slimnīcā, kuru laikā biju dabūjis vienu nedarbojošos katetru, vienu darbojošos katetru, vairāk kā stundu MRI mašīnā, nīkšanu gaiteņa krēslā un dzirdējis pārāk daudz Riharda stāstu. Kaut kādā brīdī nesa pusdienas. Spriežot pēc brokastīm, man nepienāktos arī pusdienas, jo gaitenī nīkstošos nebaro. Bet tad kāda medmāsa pienāca pie manis un teica, ka iedošot man arī tomēr paēst, lai uzgaidu. Nu, vismaz! Jo es pat biju paspējis mazliet izbadējies. Ā, starp citu, tās ripas, kuras es jau nedēļu riju 12 gab. dienā…Yeah, viņām viens no blakusefektiem ir tas, ka ir pastiprināta apetīte. Un es varu apstiprināt, ka man tas blakusefekts ir. Man negribās ēst vispār. Bet tad, lokot iekšā brokastis, jo ripas jāšauj ēdienreizes laikā, es iepļauju 12 ripas, paiet kāda stunda vai pusotra un tad sākas. Man visu laiku gribās kaut ko uzkost. Mājās ēdu daudz rudzu kraukšķus un riekstus, bet gadījās uzrauties arī kādai šokolādes tāfelītei vai biezpiena sieriņam. Un man visu nedēļu ABNORMĀLI gribējās frī kartupeļus. Nu, tā, ka visu laiku varētu tos vien locīt iekšā. Sviests!

Bet atgriežoties pie pusdienām slimnīcā. Man pateica, ka iedošot man paēst gaitenī. Ahh, labais! Es, nīkstot gaitenī, biju jau internetā paspējis atrast, ka šodien pusdienās būs skābeņu zupa (bez gaļas), griķi ar balto mērci (bez gaļas), liellopa bifšteks, kuru jau laikus sapratu, ka novākšu malā, biešu salāti un maizes šķēle + ogu dzēriens. Es pat, nenoliegšu, ka biju iepriecināts pat pusdienu opciju. Medmāsa atnāk un noliek man priekšā paplāti, es to atveru un…

Dārzeņu zupa ar gaļu iekšā, griķi pārlieti ar aknu mērci, vārītas bietes, maizes šķēle un ogu dzēriens. Uzrunāju māsu sakot, ka nav tas, ko cerēju ieraudzīt pusdienās, jo neēdu gaļu. Uz ko māsa atbildēja: “Man bez gaļas nekā nav!” un aizgāja prom. Nu, respektīvi…

Noēdu to pusotru ēdamkaroti griķu, kuri bija izsprukuši no aknu mērces, izšāvu ogu dzērienu un nolocīju bietes ar maizi. Jāpiebilst, ka vārītas bietes man dikti negaršo. Es varu ēst biešu zupu, auksto zupu, vinegretu, siļķi kažokā, bet no parastām vārītām bietēm man metās biš šķērmi. Bet te īsti nebija variantu. Nolocīju bietes ar maizi, kuņģis nebija baigi sajūsmā, bet noturēju bietes sevī. Te nu bija mani prieki par pusdienām. Par cik man līdzi paņemti bija tikai kaut kādi snacki, nevis ēdiens-ēdiens, pēc tam, kad sapratu, ka bietes tomēr neevakuēsies no mana organisma, noēdu vienu augļu batoniņu un turpināju savu eksistenci gaitenī.

Rihards skaļi runāja pa telefonu ar savu darbavietu, stāstot, ka esot slimnīcā, kā tas kungs lēmis. Nevarēju nedomāt par to, cik viņš darbā ir neaizstājams pret to, cik viņš tur varētu cilvēkiem krist nervā. Var jau būt, ka viņa darbs ir tā kunga izkārtots tā, ka tur visi ir viņa veida cilvēki. Es tiešām ceru, ka tā, jo pretējā gadījumā, man žēl iedomāties, kā visi tur darbavietā skumst pēc viņa…

Redzu pa gaiteni nākam savu dakteri. Viņa atnāk pie manis, skatās uz mani un klusē. Kādas desmit sekundes paiet un tad viņa man jautā: “Tev ir kāds, kurš var atbraukt pakaļ?” Tā laikam ir otrā labākā lieta, ko viņa man varēja tobrīd pateikt (pirmā būtu, ka esmu brīvs no visa, kas mani beidz nost, rekur maģiskā pēdējā ripa un nākamnedēļ varu piedalīties maratona skrējienā līdz Everesta virsotnei). Es aši atbildēju, ka man ir kas atbrauc pakaļ. Viņa atvainojās, ka tā ir sanācis, ka gultas esot pilnas un te tagad nesaprotot, kad es vispār tikšu pie vietas, tāpēc, ja gribu, varu doties mājās un braukt atkal rīt. Aši uzrakstīju Rodēnam, kurš jau kādu brīdi man bija draudējis, ka viņi ar Lauru piebraukšot mani apraudzīt. Pateicu, ka mani laiž ārā, var pie manis nebraukt. Rodēns teica, ka tad varot mani aizvest uz mājām. Metu jušanos neērti pie malas un piekritu, jo pēc sešām ar pusi stundām nīkšanas, es vienkārši gribēju tikt prom. Sagaidīju Rodēnu un Lauru, kuri mani aizveda līdz mājām. Priecīgs par to, ka esmu izsprucis no viena vakara/nakts/rīta blakus Rihardam, es mājās uzēdu, paskatījos seriālu un aizmigu.

[jauniekartupelisi]

13. Ālelujā, jāmen!

Nogaidīju gaitenī ar savu svaigi ielikto katetru kādas 15 minūtes un pie manis pienāca māsa, aicinot doties uz MRI kabinetu. Prasīju, kur likt parpalas, uz ko viņa atbildēja, lai atstāju tepat gaitenī, gan jau, ka nekas viņām nenotikšot. Tagad es stresoju, ka man nolūzīs katetra un, ka manām mantām pieaugs kājas. Yay! Kā izrādījās, tad mani pavadošā māsa nezināja, kurp mani jāved. Nu, respektīvi, viņa nezināja, kur ir MRI kabinets. Teicu, ka pats varu aiziet, jo zinu, kur tas ir. Uz mani palūkojās kā uz jukušo un, neko nesakot man, viņa iešmauca māsu kabinetā. Pēc mirkļa viņa iznira kopā ar kolēģi, kura tad, acīmredzot, zina, kurp mani jāpavada. Iekāpām liftā, nobraucām līdz lejai. Zinošā māsa norādīja, ka mums jāiet gaitenī pa kreisi un pati devās prom pa labi. Vedu savu pavadošo medmāsu cauri gaitenim pa kreisi. Viņa centās iet kaut kādā random kabinetā, bet es viņai norādīju, ka jāiet vēl drusku tālāk, tur vaļā durvis un tur mani gaida. Nu, baigi priecīga, ka es viņu te vedu ekskursijā, viņa nebija. Bet man tas šķita labāk kā klusēt un maldīties pa slimnīcu ar viņu. Tikuši līdz MRI kabinetam, es pateicos māsai un teicu, ka viņai mani nav jāgaida. Ka atpakaļ tikšu pats, vai arī viņai pados ziņu, kad jānāk man pakaļ. Atkal viņa uz mani lūkojās kā uz jukušo, bet, kad MRI daktere to apstiprināja, medmāsa devās prom. Mana trešā reize MRI un trešā MRI daktere. Ar šo dakterīti jauki parunājām, kamēr es krāmēju ārā kabatu saturu. Kad gūlos iekšā elles mašīnā, uzjautāju, cik ilgs process būs šoreiz. Viņa atbildēja, ka kādas 50 minūtes…FUUUUUUUCK! Man toreiz bija 40-45 un es jau miru no garlaicības. Plus, šoreiz man atkal skanē arī galvu, līdz ar ko, man atkal uz galvas liek to kasti, kura toreiz spieda degunu. Pačīkstēju par to dakterei un viņa ieteica, kā man ērtāk iekārtoties, lai kaste neskartos klāt degunam un būtu komfortabli. No visa medpersonāla, kuram nav izteiktas intereses manā labklājībā (t.i., izņemot manu ārstējošo dakteri), šī MRI daktere man patika vislabāk. Viņaa ar mani forši runājās, centās parūpēties, lai man ir max ērta eksistence tajā aparātā. Viņa pat skanēšanas laikā pienāca pie manis un pajautāja, vai viss ir kārtībā, un vai man viss labi. Es nezinu, kā viņu sauc, bet es viņai novēlu nekad neēst šļuriņas un nekad neko lieki negaidīt!

Man nav ne jausmas, cik ilgu laiku es tai aparātā biju pavadījis, kad daktere mani izķeksēja ārā un teica, lai es nekustoties, kamēr mani skanē. Es atbildēju, ka es nekustos… Iestūma mani atpakaļ, paiet pāris minūtes un mani atkal ķeksē ārā. Daktere atvainojas un saka, ka vaina tomēr neesot manī, bet gan…manā elkoņa locītavas katetrā. Kaut kas tur neesot labi un kontrastviela neejot iekšā vēnā. Kapitāli. Prasu, ko darīsim, daktere atbild, ka likšot jaunu katetru. Tā, nu, kamēr es tur iesprostots gulēju elles mašīnā, man ielika vēl vienu katetru. Šoreiz apakšdelmā. Pieslēdza tur kontrastvielu, viss smuki, viss šancē. Varam skanēt tālāk.

Es tajā aparātā nogulēju vairāk kā stundu. Kad mani izvilka ārā, daktere teica, ka ņemšot ārā veco katetru (to, kura manai elkoņa locītavai uzdzina paranoju), lai nemaisoties, jo tā tāpat esot nelietojama. Palūdzu, lai viņa ir uzmanīga, ņemot ārā to lieko katetru, un parādīju otru roku, kur pusotru nedēļu pēc tam, kad mazliet īgnā māsiņa izrāva man katetru, pirms devos prom, man joprojām bija dzeltenviolets pleķis. Teicu, ka būtu jauki iztikt bez vēl viena tāda. Viņa nobrīnījas par to veikumu un noteica, ka izskatās, ka tai māsiņai es laikam kaut ko esot nodarījis. Kamēr es vēl tur gulēju, viņa ļoti uzmanīgi izņēma manu lieko katetru, notīrīja asinis un uzlika plāksteri. Pateicos viņai par palīdzību, savācu savu kabatu saturu, viņa man iedeva manu slimības vēstures mapīti un es devos atpakaļ uz savu piekto…tpfu…ceturto stāvu.

Ienākot nodaļā, reģistratūras dāma paskatījās uz mani un žēli noteica, ka man joprojām neesot gultasvietas. Tā nu es devos atpakaļ uz savu krēslu, pie reizes nomierinot savu paranoju, jo manas mantas joprojām atradās tur, kur atstāju tās. Neilgi pirms plkst. 14iem es biju atpakaļ savā gaiteņa krēslā. Slimnīcā es ierados drusku pēc 9iem rītā. Bet vismaz MRI bija dabūts! Manā 13. palātā bija nomainījušies visi gultu iemītneiki (nu, ieskaitot mani), izņemot vienu. Var tikai minēt, kurš tas ir. Pateikšu priekšā…Tas ir Voloģa. Sapratu to, sēžot gaitenī iepretīm 13. palātai un dzirdot viņa stenēšanu + lamāšanos. My man!

Izskatījās, ka man šoreiz tiks gulta, kur iepriekš gulēja Edgars. Tas nozīmē, ka man vairs nebūs vietiņa pie loga un palodze, uz kuras likt lietas. Nu, neko darīt. Sapratu, kurš no kungiem ir tas laimīgais, kurš dosies prom, un, kura vietā gulšos es. No jaunajiem iemītniekiem sanāk, ka bija viņš, kuru iepazīt man baigi nespīdēs, tad bija viens džentelmenis uz gadiem 50-55, kuram rociņas baigi nešancēja, bet kājiņas bija daudz maz ok, jo manīju viņu cunčinām uz labierīcībām un dušas telpu paša spēkiem. Bikses bija pusmastā, bet vismaz čunčināja pats. Tas liek domāt, ka viņam nav pampers. YESSS!!!

Otrs jaunais palātasbiedrs…uff. Es pat nezinu, kur lai sāk. Uz gadiem 60. Ar garu, sirmu bārdu. Sauksim par Rihardu. Rihards, kā uzzināju (sēžot gaitenī), te ir pēc insulta. Ilgi vairs dzīvot neplānojot. Bet…tas viss esot tā kunga lēmums un tā tam jābūt. Viņam, nepatīkot tulpes, bet tas neliedza viņam pusstundu runāt par to, kā jāstāda tulpes. Un ik pa laikam pieminēt, ka tas viss esot tā, kā tas kungs to esot lēmis. Rihards uzreiz radīja iespaidu, ka viņš ir viens no tiem, kur, ja viņš ēdot aizrijās, atskrien medmāsa un izglābj viņu no nosmakšanas, viņš pasakās tam kungam un/vai Jēzum par to, ka izglābis viņu un turpina savu vervelēšanu. Es cenšos nenosodīt cilvēkus par viņu izvēlēm un dzīves lēmumiem, jo, nu…es pats neesmu nekāds zelta piemērs, bet, kad kaut kas ir par daudz, tad man tas sāk kaut kur aizķert un besīt. Un Rihards man paspēja sākt besīt vēl kamēr es nīku gaitenī. Voloģa centās gulēt. Bikšu pusmasta vīrs lasīja avīzi. Tam, kurš gaidīja, kad viņu no šejienes savāks, gan tik ļoti neveicās, jo Rihards DIVAS AR PUSI STUNDAS bez apstājas vervelēja ar viņu. Pēc pirmajām divām stundām monologa, viņa “sarunbiedrs”, kurš nebija bildis ne vārda, piecēlās, iznāca gaitenī, piezvanīja kādam no saviem radiem un dusmīgi jautāja, kad viņi būs viņam pakaļ. Es nespēju viņu vainot pie dusmām. Palikt slimnīcā ir briesmīgi. Palikt tur, zinot, ka, teorētiski, Tu drīksti doties prom, ir briesmīgāk, bet nīkt tur blakus konstanti vervelējošam Rihardam, pieļauju, ka ir tuvu kādam no elles lokiem. Viņam atbildēja, ka viņu no slimnīcas varēšot savākt tikai pēc dažām stundām. Kas nozīmēja, ka manas tobrīd, šķiet, sešas slimnīcā pavadītās stundas, no kurām piecas, pa lielam, bija gaiteņa krēslā, vēl ne tuvu nebija beigas. Es pat nezināju, kā tobrīd justies. No vienas puses, es saprotu, ka nīkšu te gaitenī vēl vairākas stundas, bet no otras…tas ir labāk kā uzzināt, vai Rihards arī man grib pastāstīt, kas vēl ir tā kunga prāts un lēmums…

[jauniekartupelisi]

12. Gaitenis

Pirmā augustā rītā es sapakojos, saliku somā visus našķus, parpalas, lādētājus, planšetes utt. un devos uz slimnīcu, nezinot, cik ilgi mani tur paturēs šoreiz. Nebija arī īsti skaidrības, ko ar mani tur darīs. Vienīgā spalvainā sajūta gan bija, ka MRI gribēs taisīt, lai paskatītos, kā manām smadzenēm sokas pēc tām piecām dienām IV dripu un nedēļas steroīdu ripu. Aizkratījos līdz slimnīcai un devos uz savu korpusu iereģistrēties. Tur man pateica, ka esmu nepareizajā ēkā, jāiet uz otru. Aizgāju uz otru ēku, paņēmu rindas kārtas numuriņu un gaidīju. Kad mani izsauca, ievilkos kabinetā ar visām savām parpalām, iedevu papīrus, kuri man bija ārstes iedoti, kad iepriekš mani rakstīja ārā, iedevu personu apliecinošu dokumentu un gaidīju, kad mani iereģistrēs. Tiku atkal pie aproces, kura, joprojām, apstiprināja, ka esmu vīrietis. Slimnīcas darbiniece man jautāja, vai ir kas mainījies personas datos, kopš iepriekšējās ciemošanās. Teicu, lai pārbauda kontaktpersonas tel. nr., jo iepriekšējā reizē, kad mani mēģināja dabūt rokā uz kavēto IV dripu, kontaktpersonu nevarēja sazvanīt. Protams, ka tel. nr. bija pierakstīts kļūdaini, tāpēc arī tur nevienu nevarēja sazvanīt. Izlaboju numuru, tagad piekodināju Danai, ja zvana no “no caller id”, būs jāceļ. Ja zvana no “no caller id”, kamēr es skaitos slimnīcā…nu…gatavojies. Diez vai zvana pateikt, ka man viss ir kārtībā un es sūtu sveicienus.

Mēģināju pateikt arī to, ka neēdu gaļu un man nevajag dot šļuras vien, jo es varu sakost ēdienu pats. Abas slimnīcas reģistratūras darbinieces tikai nosmējās par man šļuru pretenziju (jā, jo viņām tas nav jāēd) un pateica, ka par gaļas neēšanu man esot jāsaka manā nodaļā. Tikai, kam tieši jāsaka? To man nepateica. Iedeva papīrus un teica, lai eju atpakaļ uz otru māju, braucu uz piekto stāvu un liekos gultiņā. Vēl speciāli noprasīju, vai tiešām uz piekto stāvu (iepriekš bija ceturtais), uz ko man atbildēja, ka esmu ielikts piektajā stāvā.

Aizkātojis atkal atpakaļ uz otru ēku, devos iekšā līdz liftam, uzspiedu podziņu un gaidīju. Pēkšņi, man blakus uzradās daktere, kura pirmajā ciemošanās reizē bija dežurējošā neiroloģe un izteica man aizdomas, ka man varētu būt audzējs. Šoreiz mēs jauki parunājām. Viņa izteica prieku par to, ka izskatos labāk, kustos labāk, ka roka jau ir daudz kustīgāka un vispārīgi par to, ka es esot saņēmies pie viņiem nākt un kaut ko darīt. Atvērās lifta durvis un viņa aicināja mani iekšā, sakot, ka viņa arī braucot turpat. Viņa uzspieda 4. stāva pogu. Ieminējos, ka otrā mājā man teica, ka esmu ielikts 5. stāvā. Uz ko daktere atbildēja: “Nū…nē. Tu joprojām esi pie mums, Tevi turpinās ārstēt tā pati daktere, Tev jābrauc uz 4. stāvu.” Te slimnīcā joprojām ir sajūta, ka viena roka nezina, ko otra dara. Un es kā nesens roku un to trūkuma eksperts varu apstiprināt…tas ir kaitinoši.

Iegājis savā neiroķirurģijas nodaļā, apstājos pie recepcijas dāmas un smaidīju. Viņa mani pat atcerējās. Tā varētu būt, ja esmu, šķiet, jaunākais pacients visā nodaļā. Man blakus uzradās arī mana ārstējošā daktere, kura šķita priecīga, ka neesmu notinies ar galiem un esmu ieradies kā bija norunāts. Izrunājāmies, kā man sokas, kā jūtos utt. Teicu, ka ir labāk…daudz labāk. Pacilāju rociņu, nolasīju apkārt redzamos tekstus utt. Viss baigi forši. Daktere saka, ka esmu atpakaļ savā mīļajā 13. palātā, uz ko reģistratūras dāma atbild, ka…13. palātā nav vietas. Daktere saka, ka šodien tur viens džentelmenis rakstīšoties ārā, es iešot viņa vietā. Saka, lai es pagaidām pasēžu tepat gaitenī. Nu, labi. Iekārtojos krēslā, noliku parpaliņas blakus un sēžu.

Pēc kādām 40 minūtēm nesa brokastis. Es nezinu, kas bija brokastīs, jo tos, kuri sēž gaitenī, nebaro un, pa lielam, vispār ignorē. Turpināju sēdēt. Vēl pēc divām stundām gaiteņa krēslā, pie manis pienāca reģistratūras dāma un tā mazliet žēli teica, ka man joprojām neesot gulta un, ja es neaizklīstot pavisam tālu, es varot iet kaut kur pastaigāt vai ko tml. Uzmetu plecā somas un devos ārā. Svaigs gaiss un tā. Apsēdos slimnīcas teritorijā uz soliņa, pagāja kādas 3-4 minūtes un sāka līt. Vilkos atpakaļ uz savu gaiteni un krēslu.

Kādu pusstundu vēlāk, pie manis pienāca medmāsa un teica, ka likšot man katetru, jo es tomēr šodien tikšot uz MRI. Iegāju pie viņas kabinetā (jo palātas un gultas man joprojām nav), uzliku roku uz galda un gaidīju dūrienu. Māsa pateica, ka dikti negribētu durt elkoņa locītavā, jo, ja nu kaut kas noiet greizi un es nolaužot katetru. Nu, paldies, tāda paranoja, ka tā adata/truba nolūzīs un…paliks manā vēnā(?) man vēl nebija. Tagad ir…Viņa tur pētīja un bakstīja manu roku, līdz saprata, ka sakarīgākā vieta, kur iedurt katetru ir…elkoņa locītavā. Super! Iedūra, ielika katetru, notestēja katetru, viss forši, ej sēdi gaitenī un gaidi, kad sauks uz MRI. Sēdēju gaitenī, baidoties kustināt roku, lai katetra nenolūztu un gaidīju savu MRI kārtu.

[jauniekartupelisi]

11. Atā...pagaidām

Piektdienas rītā jutos diezgan labi. Atkal uzkodu rudzu kraukšķus, savācos, sapakoju pekelītes un devos uz slimnīcu. Biju palātā pirms deviņiem, iekārtojos gultā un pieklājīgi gaidīju. Ap pusdesmitiem atnāca atkal jauna medmāsa un pateica, ka sistēma būs pēc brokastīm. Es palūdzu, lai, ja iespējams, liek jau tagad. Ātrāk sāksim, ātrāk beigsim. Nostrādāja. Pēc piecām minūtēm jau atkal vēroju kā manī pil maģiskais šķidrums. Pat Voloģa piecēlās sēdus un vēroja manu IV dripu pilam. Brokastīs tiku pie auzu putras, kuras pēc konsistences pat vairāk atgādināja putru, nevis šļuru, tējas un divām maizes šķēlēm, sviesta un siera klucīša. Biju tik priecīgs, ka man beidzot ir ēdiens ar pieņemamu konsistenci. Vai nu biju priecīgs, ka šī ir pēdējā slimnīcas diena, vai nu joprojām biju tramīgs par iepriekšējās dienas šaizi un negribēju nevienam kāpt uz varžacīm…vai arī pirmās dienas medmāsai bija taisnība un es sāku pierast pie tā ēdiena, bet šoreiz es noēdu visu. Pat to putru.

Kamēr brokastoju, palātā ienāca mana daktere. Es tā demonstratīvi notēloju, ka slēpjos no viņas acu skatiena un pajautāju, vai sītīs uzreiz, vai varu vismaz vēl brokastis paēst? “Nu, paēd, paēd,” viņa noteica. Izrunājām notikušo, viņa pastāstīja, cik ļoti bija manī vīlusies par to, ka viņa bija tik pretīmnākoša, bet es tā uzmetu un neierados. Es atkal vairākkārt atvainojos, viņa noteica kaut ko, ka neesot droša, ka tā medmāsa, kura man teica, lai braucu vakarā, vispār saprotot, ko viņai jautāju utt. Beigu beigās, man tapa piedots. Daktere teica, ka sagatavošot manus izrakstīšanas papīrus, izrakstīšot receptes ripām, kuras man būšot jādzer un tad jau es varēšot doties prom. Māsiņa, kura tajā brīdī šeptējās turpat netālu, padzirdēja, ka es došoties prom, pārpasīja ārstei, vai pareizi dzirdējusi un ārste apstiprināja. Es palūdzu, lai, kad ņems ārā katetru, to vietu nosedz ar kādu extra pārsēju, jo man būs jādodas uz kāzām un jāvelk balts krekls. Pēkšņs sarkans pleķis uz baltā krekla, nav baigi forši. Māsiņa šķita aizvainota, ka es viņai vispār atļaujos kaut ko prasīt. Atšķirībā no iepriekšējās dienas medbrāļa, kad man ņēma ārā otro katetru, es jutu kā tā truba/adata iznāk no manas vēnas. Medmāsa salika plāksterus un uzlika tīkliņu, pateica, ka varu doties un aizsteidzās prom. Bet man vēl bija jāsagaida manu ārsti ar visiem papīriem. Ir pagājusi vairāk kā nedēļa, kopš man izņēma to katetru, bet man tai vietā joprojām ir diezgan iespaidīgs zilums/asins izplūdums. Lieki piebilst, ka tur, kur medbrālis ņēma ārā pirmo katetru, ir neliels punktiņš, kurš liecina, ka kaut kas tur ir bijis, un viss.

Pagāja kādas divas/divas ar pusi stundas. Palātā bija pilns ar fizioterapeitiem, kuri mēģināja izkustināt manus palātasbiedrus. Pavērās palātas durvis un mana daktera palūdza, lai iznāku ārā. Izkārpījos no gultas, uzvilku čībiņas un izlavierēju starp dakteriem un palātasbiedriem. Gaitenī daktere mani gaidīja ar papīru kaudzīti rokā un teica, ka baigi negribot atkal tur pakoties ar cimdiem un maskām, lai tikai ieietu iedot man papīrus. Viņa pastāstīja, ka arī pēc asinsanalīzēm un papildus MRI skanēšanām, neviens īsti neesot drošs par to, kas man ir kaiš. Jautāju, kā ar pirmās neiroloģes aizdomām par MS? Viņa atbildēja, ka MS…visticamāk (visticamāk), ka neesot. Bet, šajā brīdī, MS, iespējams, pat nebūtu tas sliktākais iznākums. Viņiem esot daži varianti, kas man varētu būt kaiš. Daži no tiem esot visai apārstējami, bet daži esot…Nu..ne pārāk iepriecinoši. Man bija bail tobrīd jautāt, ko ārstam nozīmē “ne pārāk iepriecinoši”? Vai tas nozīmē kaut kādas komplikācijas man uz visu atlikušo laiku? Vai tas nozīmē, ka man būs vairāk kopīga ar maniem mīļākajiem dārzeņiem? Vai tas nozīmē, ka es nedavilkšu līdz jaunajiem kartupelīšiem? To mēs tā arī neizrunājām. Bet man tobrīd laikam arī nebija baigi iekšās noskaidrot atbildi uz šo. Starp visiem dokumentiem, bija arī viens, kurā atrodami mani piekļuves dati, lai es varot redzēt savu stāvokli un diagnozi, bet ārste uzreiz pateica, ka tur nekā neesot, kamēr viņiem nav skaidrības, kas īsti mani beidz nost. Teica, ka piecu dienu IV dripu kurss ir beidzies, tagad nedēļas nogalē es varot atpūsties un no pirmdienas man jādzer divu veidu zāles. Vienas man jādzer 12 tabletes dienā, otra pa vienai tabletei divreiz dienā, pa lielam, lai tās 12 tabletes mani nenobeigtu. Teica, lai izvairos no rūgstošiem un burbuļojošiem alkoholiskajiem dzērieniem un, lai 01.08. deviņos no rīta esmu atpakal atkal gulties slimnīcā uz X laiku, kur tad mani atkal skanēs MRI, ņems asinis utt., skatīsies, vai IV dripi un ripas ir nākušas par labu, vai…ja nē, tad raksies tālāk un, cik sapratu, ņems kaut kādus smadzeņu audu paraugus…Vai man vienīgajam tas izklausās pēc adatu duršanas smadzenēs? Es tiešām ceru, ka tie IV dripi un ripas bus nākuši par labu…