nospiedums

[nospiedums]

Saka, ka cilvēks sastāv no 70% ūdens. Bet es

Es esmu 5% kreativitātes

25% neizdevušos joku

5% vainas sajuta

15% sarkasms

25% bezcerīga vēlēšanās palīdzēt citiem

5% neglābjama izgāšanās

15% krišana uz nerviem

vēl 5% kreativitātes

es nezinu, man šķiet, ka šis satura rādītājs ir nedaudz saplīsis.

[nospiedums]

Es jūtos normāli

Šis vārds aprobežo manas emocijas

Šķiet, ka neko vairak par šo vienīgo sajūtu tu neesi pelnījis.

Ar laiku jau sāk likties, ka nepazīsti citus vārdus, zini tikai kā tas ir būt normāli

Jo reizēm nav arī slikti vai sliktāk

Tu iesprosto sevi šajā neko īsti nepaskaidrojošajā vārdā un ar to samierinies

Tu centies iestāstīt sev, ka viss ir tā kā parasti, jo baidies no pārmaiņām.

Tu baidies par to, ka atkal varētu kļūt sliktāk.

Tāpēc tu ignorē pārējo un piespied sevi ticēt, ka tavā dzīvē nav nepieciešamas svārstības, visam ir jābūt pa vidu

Visam ir jābūt tikai un vienīgi normāli

Tu nepriecājies pārāk daudz, jo tu zini, ka tas ātri vien var pazust

Tu dusmojies daudz un stāsti sev, ka tev vienkārši tas jau ir ierasts

Dusmas tevī ir ļoti ērti iekarojušas

Un ja nu tā nav

Ja nu būt dusmīgam tik ilgu laiku nav normāli

[nospiedums]

Es uzraktīšu tev vēstuli par visu

Par visu kas ir skaists

Es rakstīšu par tevi

Par visu kas vēl varētu būt

Es rakstīšu par pārmaiņām

Par visu kas varētu sagaidīt mūs

Es rakstīšu par strīdiem

Par visu par ko dusmojies

Es rakstīšu par nepatiku pret tevi

Es rakstīšu par tevi

Jo ir jāredz ne tikai naids, bet arī tas kas skaists

Tāpēc es uzraktīšu vēstuli sev

[nospiedums]

Man reizēm ir ieradums lietas nepabeigt līdz galam. Uz brīdi es iedomājos, ka vajadzīgas pārmaiņas, ka šoreiz man sanāks un es centīšos. Un tā vien neilgu sprīdi manī būs šī aizrautības sajūta mēģināt ko jaunu. tas.. būs.. lieliski.. Un es tam vienkārši ļaujos

Taču šobrīd es dzeru vakardienas neizdzerto, auksto tēju.

Uz galda noliku grāmatu. Cerēju, ka atsākšu to lasīt, bet te katru rīt tā man atgādina par visu ko neesmu pabeigusi.

Man vajadzētu saņemties, nu tā pa īstam.

Jo šobrīd manī ir tukšums, tur ir pāris dzirksteles, taču tās nav pietiekami lielas lai aizpildītu mani visu, tās ir gandrīz izdzisušas.

Tur nenotiek nekas.

Tur apjukums iekšā skraida.

Tur vajag piešķilt uguni,

bet man šobrīd nav ar ko

[nospiedums]

Diskutējām.

Manuprāt, mīlestība neilgst mūžam.

Manuprāt, nav tāds īstais un vienīgais.

Manuprāt, visām ir savs sākums un savas beigas.

Šī lieta, kas manuprāt neilgst ir kā mājās. Ir ļoti patīkami tur uzturēties, runāties un.. gulēt. Ir patīkami justies droši. Visi pārējie sīkumi arī ir visnotaļ tīkami. Nepārprotiet, šis viss ir tiešām skaisti, bet tas var apnikt. (?)

Vai drīzāk sākot savā ziņā mēs to visu paši novedam līdz apnikumam, jo ir iespēja, ka kāds gribēs jaunu māju, jo mēs vienmēr varam atrast ko labāku.

Es runāju te, jo viņam par to runāt nepatīk. Viņš tic, ka ir arī bezgalība un ka var būt tikai viena.. māja.

Es ticu, ka lietas jebkurā brīdī var mainīties, un tā tas vienkārši notiek.

Šeit iederētos citāts no manas vismīļākās poēmas.

[nospiedums]

Tas mani aizkavē

Meklējot patiesas sarunas es redzu tevi

Un tikai daļu patiesības no sevis.

[nospiedums]

Man bail

Man bail no pirmajām sarunām

Kad viss ko sacīšu liksies lieki

un vārdi pār mūsu lūpām nenāks nemaz tik viegli

Un tā spožā laterna, kas sēž man uz ribas pamazām dziest arvien tumšāka, jo tai bail no šādām sarunām

Jā, no tām pirmajām

[nospiedums]

Zīmējot uz papīra mēs mākslai neļaujam plesties plašāk

Tā taču ir māksa, tai ir jābūt sev pašai

Visu acīm redzot, taču tikai viena acīm saprotot

Taču šeit mūsu viedokļi mainās.. varbūt

[nospiedums]

Mīlestība ir kā vissdargākā smilšu pils celta četru gadu vecumā,

Taču tagad to mēs gremdējam rumā

Un tā reibumā, mēs ticam visam, kas atrodas tās seklumā 

Viņa nav puzlis ko salikt ir viegli

Viņa ir kā kamolā sapinušies dažādu krāsu diegi

[nospiedums]

Sajūta, ka visi dodas uz priekšu

Un tikai es stāvu uz vietas,

Tāpat vien skaitot dienas.

Apkārt tās pašas četras sienas

Varbūt man jāieskrienas,

Bet nu atkal man drēbes vakardienas

Es netieku uz priekšu 

Kad es beidzot savu rītdienu sasniegšu 

[nospiedums]

Es tikai vēlos uzzīmēt sacīto

Bet man nesanāk, manas rokas nedara prasīto

Tās pieprasa nākamo reizi, jo visu sacīto es zīmējot greizi.

Tā veidotais klusums mani savās rokās skaus

Tas turēs mani cieši saspiestu

Taču tik patiesu

Tā nu vārdi izkalta man acīs, skatoties uz molbertu naktīs.

[nospiedums]

Kad nakts dienu slēgs

Es palikšu te, es palikšu te pelēks

Savas domas vaļā raisīšu

No tām sev sajūtu mozaīkas taisīšu

Tā būs paša radīta māksla

[nospiedums]

Cilvēks autobusā

Kāds klusi sauc pēc tava skatiena

Tu stāvi un nemani neko.

Kāda cerība izdziest tāpat vien, ne par ko,

Jo tu aizgāji nezinot, ka mans skatiens vēlējās tvert tavējo.

[nospiedums]

Tur starp mākoņiem es ielikšu savus sacītos vārdus un saulei rietot, tu redzēsi kā tos vārdus ar ainavu var aizvietot.

[nospiedums]

Ja aizietu

Ja man liktu aiziet..

Man pietrūktu cilvēku aizsmakušās balsis

Pietrūktu gan klusmus, gan troksnis un tas kā lietus lāses nopil gar logiem, braucošā mašīnā

Man pietrūktu drāmas, cilvēku priekpilnās asaras un vasaras raibumu uz cilvēku vaigiem.

Man pietrūktu tumši zaļā krāsa un viļņu atsitienu skaņa

Man pietruktu kafijas saldējuma garša un dedzināta koka smarža

Man pietrūktu viss ko vēl nebūtu piedzīvojusi

[nospiedums]

Šie banālie, banālie vārdi

Kuri bojā patiesības skaistumu,

kas vairs neliek man just tavu tuvumu

No tevis man vajag skaistāk pateiktus vārdus, patiesāk teiktus vārdus

Man neder šie banālie, banālie vārdu salikumi

Man neder šie atskaņu likumi ;  

[nospiedums]

Miers

Karsta kafijas krūze

Agri no rīta

Trešdiena

Laukā līst lietus

Darbi mani šodien negaida

Un tā varētu būt vēl nākamās pāris dienas.