#Stobrs

[ilserre]

Tēta tētis 0039

Potsdamas laukums (cont 2)

29. aprīļa pēcpusdienā atskan šāviņš. Atskrien Āriņš. Esot nošāvuši kādu sarkano. Viņš esot ielecis pa bumbas izsisto caurumu un diezgan mierīgi turpinājis iet uz mūsu pusi. Manus vīrus, kuri aizslēpušies aiz stabiem, laikam nav redzējis. Šeit ir diezgan tumšs. Skaidrs, ka viņam pēc dienas gaismas nekas redzams nebija. Viņš tagad guļ ar seju uz leju starp sliedēm. Man ir žēl diezgan vecā vīra ar īsti krieviskiem, varbūt mazliet mongoliskiem, sejas vaibstiem. Man prātā nāk gūsteknis Koļa, kurš raudāja, kad mani iesauca vācu armijā, kad viņš stāvēja pie pajūga un raudāja. Mēs bijām jau viens pie otra pieraduši, un viņš bija kā mūsu pašu ģimenes cilvēks. Bet karš paliek karš…

Kopumā diezgan mierīgi ir aizgājusi pēcpusdiena. Pievakarē augšā skraida sarkanie. Vai patiešām augšā jau visur ir sarkanie? Tie skraida un klaigā "мать pere мать". Šeit katrs atceras savu māti daudz biežāk nekā parasti, tikai kā to mātes vārdu lieto, tas katram ir citādi.

Lidmašīnas vairs pilsētu nebombardē. Arī lielgabali šauj pavisam reti. Varbūt tur šauj tikai ar mīnumetējiem. Tātad augšā vācieši vairs nepretojas.

30. aprīļa rīts sākas ar lielu troksni mums aizmugurē pie galvenās ieejas. Tur ir spēcīgs kaujas troksnis. Pēc diviem lieliem sprādzieniem viss paliek kluss. Parastī frontē tā nemēdz būt. Telpā ir putekļu jūra, kura sāk pamazām nosēsties. Skats, ko ieraugu, ir satriecošs. Visa augšējā ieejas platforma, pirmās platās trepes uz leju un platā metro ieeja ir sarkanarmiešu līķu pilna. Šeit guļ vismaz 200-250 līķi. Neviens nekustas. Daži mirušie ir apliekušies ap stabiem un kiosku stūriem. Tik daudz kritušo vienviet redzu pirmo reizi - un nedod Dievs tādu vēl redzēt.

Ārā turpat pie ieejas deg sarkano tanks, kura lielgabala stobrs notēmēts tieši metro ieejas vārtos. Kāpjot pāri līķiem, uzkāpju uz augšējās platformas un paskatos ārā pa apmēram 10 metru plato ieeju. Tur viss ir kluss un mierīgs. Prātā ienāk doma, ka kāds varētu būt vēl dzīvs un man uzlaist automāta kārtu, tomēr neredzu ne mazāko kustību. Nav arī asins traipu. Lejā redzu divus kritušus 2. vada vīrus. Dzīvi palikušie pakaidro, ka sarkanie iebrukuši blīvā masā. Livzenieka vīri ar prettanku dūri vispirms sašāvuši tanku, bet otro dūri izšāvuši uz augšējo platformu. Slēgtā telpā sprādziena spiediens ir bijis tik liels, ka visa iebrucēju masa tika nonāvēta. No sprādziena spēka krituši arī divi tuvāk stāvošie mūsu vīri. Šeit sarkano uzbrukums ir beidzies. Atlikušie vīri ar vienu prettanku dūri paliek sargāt ieeju, stāvot mazliet tālāk no tās, lai paši paliktu dzīvi, kad atkal nāksies lietot šo ieroci.

Es atgriežos pie saviem vīriem un izstāstu notikušo. Pēcpusdiena un arī nakts aiziet diezgan mierīgi. 1. maija rītā es sēdu kādā tramvaja vagonā un snauduļoju, jo normāli gulēts nav ilgu laiku. Spēcīgs sprādziens mani uzmodina. Mirklī saprotu, ka esmu dzīvs, bet man ir nokritušas brilles un atrodos uz ceļgaliem. Sāp labās rokas plauksta.

Sataustu stikla šķembu, kura izdūrusies cauri delnai no ārpuses starp rādītāju un garo pirkstu, plaukstas ārpusē palicis neliels gals. Ar spēju kustību izrauju šķembu. Sāpes nav lielas, bet stipri plūst asinis. Aizspiežu brūci ar pirkstiem. Vai patiešām sarkanie ir uzstādījuši aizbiruma otrā pusē prettanku lielgabalu un izšāvuši no gala visiem vagoniem cauri? Tādas ir manas pirmās domas. Bet kāpēc viss ir ieliekts uz iekšu? Vagona grīda ar visiem krēsliem ir pacēlusies uz augšu, augšējie griesti ieliekušies uz leju, visi logu stikli ir sabiruši vagonos.

Ārā pie cauruma dežurē Golubovskis. Kā viņam klājas? Arī viņam bija prettanku dūre. Esmu priecīgs, kad viņu ieraugu. Viņš stāsta, ka uz gruvešu kaudzes pa mūsu sargāto caurumu esot salēkuši daudzi sarkanie. To esot bijis vairāki desmiti. Viņš esot izšāvis prettanku dūri, jo ar šauteni tur nekas nebijis darāms. Tā kā es viņu brīdināju nestāvēt tuvu, kad izšaus dūri, viņš bija stāvējis kādus 40 metrus no aizbiruma, tomēr sprādziens atsviedis viņu metrus četrus atpakaļ un nogāzis gar zemi. Mazliet viņš ir sadauzījis roku un plecu, izskatās nobālis, bet jūtoties normāli. Sprādziena spēks ir saplacinājis vagonus. Kad nosēstas putekļi, pie cauruma redzama ar betona gabaliem sajaukta brūna masa. Mēs neejam tuvāk to aplūkot.

[tinteszobs]

Ghetto Games Brīvrunu Batls 2015

Jāatzīst, ka šogad Ghetto Games brīvrunu kaujas Štuka par bazaru gaidīju ar nepacietību. Ziņkārība mani mudināja pēc iespējas ātrāk būt tur, lai vērotu un analizētu, kā šim pasākumam sagatavojušies gan organizatori, gan dalībnieki. Repa ringā, kas bija veidots no mucām, virvēm un asfalta, redzēju un dzirdēju daudz tāda, kas man patika un pat pārsteidza. Taču tāpat ievēroju daudz (vairāk) tāda, kas lika saraukt pieri, prātojot par šī repa lauciņa trūkumiem, kas bieži iegriež gan reptūristu, gan repa galvu ausīs.

Krogā Ūsas, pirmajā Latvijas repkafejnīcā, vairākas nedēļas pirms Ghetto Games kaujām norisinājās brīvrunas treniņvakari, kur katrs, kuram bija vēlme patrenēties pirms lielā pasākuma, varēja audzēt un kopt savas prasmes. Pēc dzirdētajām atsauksmēm, šķita, ka gan ātrrunātāju skaits, gan klausītāju skaits grieza tos ciparus uz rekordu virsotnēm. Tāpat esot uzradušies daudzi jauni vārdi, kas līdz šim scēnā neesot manīti, bet brīvrunā turot līdzi veterāniem. Vairāk par to, ka ir jauni repa vārdi, kuriem sanāk, un to, ka pasākumi ir apmeklēti, mani priecēja fakts, ka dalībnieki gatavojas, jo kopš tās dienas, kad Ghetto Games paziņoja, kas šovasar notiks un kāda ir galvenā balva, mani uztrauca tas, ka no kāda dalībnieka būs kāda laža, kā tas nereti mēdz notikt. Kad padzirdēju, ka Ghetto Games pārstāvji iet uz Ūsām, lai meklētu potenciālos dalībniekus, jutu, ka arī organizatoriem rūp tas, kā tas viss izskatās un skan. Nopratu, ka viņiem tas rūp pasākuma kvalitātes, ne kultūras dēļ, bet tas jau nav svarīgākais, ja viens bez otra šajā situācijā tāpat nevar. Tieši kvalitātes latiņas celšana bija iemesls, kas manu ziņkāri turēja uz adatām, prātā velkot krustiņu rindu, kas gausi tuvojās ar sarkanu apvilktajam datumam.

Pirmā detaļa, kuru, atnākot uz pāsakumu, ievēroju, bija rings, kurā ātrrunātājiem nācās sacensties. Pēc pirmā acu uzmetiena šķita, ka kāds vienkārši nav aizvācis mucas no centrālā laukuma, taču, rūpīgāk ieskatoties, sapratu, ka šī gada repa arēna ir veidota kā boksa rings. Nenoliegšu, ka šāds jauninājums man likās interesants un vietā, jo, ja šīm sacensībām bijusi tik nopietna gatavošanās, kā arī galvenā balva ir gana nopietna, tad ir tikai loģiski, ka arī pašai arēnai jāizskatās pēc kaut kā. Arī par tablo, kur varēja vērot dalībnieku vārdus un to izkārtojumu, nebija piemirsts, un arī tas veiksmīgi papildināja repa arēnu. Par stilu bija padomāts, un, ja pieļaujam domu, ka centrālais Grīziņkalna laukums uz pāris stundām pārtapa par skatuvi, tad par scenogrāfiju nudien nebija piemirsts.

Tā kā organizatoriem trūka vēl viens dalībnieks, bet iepriekšējā dienā Ūsās nesanāca nevienu nodraftēt, tad tika izlemts, ka pēdējais cīkstonis jāizvēlas uz vietas, īsi pirms pasākuma sākuma, dodot iespēju jebkuram sevi pierādīt, skaitot brīvrunu par doto tēmu. Jāatzīst, ka šāds risinājums man likās diezgan riskants, apdraudot kvalitātes latiņas stabilitāti, bet, no otras puses raugoties, tieši šādi nejaušie garāmgājēji iepriekšējās sacensībās ir izpelnījušies atzinību. Ja pareizi atiminos, tad Stobrs un Ļermontovs, kad viņi uzstājās pirmo reizi, arī bija vien tādi nejauši garāmgājēji. Repa arēnā drosmīgi iesoļoja kāds Grīziņkalna apmeklētājs, kas tikko bija piedalījies vēl kādā pasākuma konkursā, kurā, protams, bija jādzied un jādejo. Ar somiņu rokās, cauri ringa virvēm izlocījās kāda jauna dāma, kas bija pārsteigums, jo daiļā dzimuma pārstāve. Pārliecinoši iesoļoja garš, ādas jakā tērpies, jauneklis. Pa vidu atradās arī jaunskungs, kurš bija manīts iepriekšējā vakarā, kad biju piekāpis uz Ūsu brīvrunu treniņnometni. Taču skatītāju elpas aizrāvās brīdī, kad tie redzēja, ka uz arēnu soļo kāda sen neredzēta seja un sen nedzirdēta balss. Uz pasākumu bija ieradies pirmā Ghetto Games brīvrunu kauju finālists un godalgotās vietas ieguvējs Nātre. Apkārt dzirdēju ovācijas, kritiku un cerības, ka arī Nātre būs daļa no tiem 8 izredzētajiem. Drosmīgie saņēma aplausus, džeks ādas jakā pretī saņēma pāris smīnus par klišejisko atbildi, ka rakstot pirmo miksteipu, un skaitīšanu angliski. Savukārt, Nātre, šķiet, ilgi nebija izmantojis savas brīvrunātāja spējas, jo vārdu mežģīšanos un neveiklās pauzes bija grūti nepamanīt, un no pirmā pasākuma finālista prasmēm pāri bija palicis vien viņa visbiežāk izmantotais aizpildvārds (filler) - vēl joprojām. Sevi vispārliecinošāk pierādija Seļa, ļaujot savu vārdu uzrakstīt uz priekšpilsētu standartiem atbilstošā tablo.

Noskaidrojot pēdējo brīvrunu cīkstoņa vārdu, beidzot bija pienācis laiks uz arēnu saukt pārējos vārdu kauju dalībniekus. Ļoti priecēja tas, ka bija padomāts par to, kā katrs reperis tiek iesaukts ārēnā. Renārs Zeltiņš un Antons Semeņaks (Fantiq), pasākuma vadītāji, katram dalībniekam veltīja ievadvārdus, saucot viņu nodarbošanās, sasniegumus un citus raksturlielumus. Arī Tinteszobs skanēja skaļruņos brīdī, kad, ja nemaldos, arēnā tika aicināts Abra. Šāda pirmskaujas ceremonija bija elements, kas pietrūka iepriekšējo gadu pasākumos. Tas visu padarīja nopietnāku, ievērojamāku, liekot klātesošajiem aptvert to, ka šie dalībnieki ir kas vairāk par džekiem ar mikrofonu. Iesildīšanās aplī vislabāk sevi pieteica Edavārdi un Abra, klausītāju ausīm ieskicējot savu stilu, glauni sarīmējot sakāmo un pasakot ko arī prātīgu, ne tikai pirmo, kas uz mēles.

Pirmajā raundā satikās Abra un Reiss, kuri batlos tiekas viens pret otru kopš 2014.gada 13. maija Dzejas un repa sacīkstēm, kad Abra, nevienam nezināms un retai ausij pieredzēts jaunais censonies, stājās pretī Reisam, šur tur dzirdētajam, bet vēl īsti nepazīstamam reperim. Tā, ja nemaldos, bija pirmā reize, kad viņi batloja savā starpā, taču ne pēdējā, tāpēc arī pirmais raunds likās zīmīgs. Stāstot savu vizītkarti, Abra jau ar pirmajām taktīm konkurentiem lika saprast, ka viņiem būs jāstājās pretī slīpētai tehnikai un idejām. Nekas pārsteidzošs, nekas šokējošs, taču sākums neslikts un baudāms. Arī no Reisa neiznāca ārā nekas tāds, par ko varētu pacelt rokas. Nesavaldīta domu plūsma, kura salika kopā tādu pašvaku, neinteresantu reprezentu. Arī no pančlainiem nedzirdēju neko, kas liktu pasmaidīt. Jāpiebilst gan, ka joprojām ir prieks vērot Reisu un just to viņa radīto enerģiju, kad viņam tiek iedots mikrofons. Lai gan ne saturiski, ne tehniski šis cīkstonis nepārsteidza un neiepriecināja, nedrīkst aizmirst arī citus elementus, kas papildina uzstāšanos. Turpinot cīņu, Abra atkal parādīja tehniku, idejas un pat labi sarīmētus pančlainus, kas izraisīja pelnītas ovācijas. Reiss, stāstot par doto tēmu, atkal nepateica neko, ko varētu novērtēt ar plusa zīmi. Renārs Zeltiņš gan piebilda, ka prieks dzirdēt dalībnieku pieturēšanos pie tēmas, taču, vai tiešām tēmas nosaukuma atkārtošana nozīmē turēšanos pie tās? Nepārsteidzot ar oriģinālām asprātībām, taču pelnītu biļeti uz pusfinālu ieguva Abra, izsvītrojot Reisu no sacensības.

Nākamie repa ringā devās Kažoks un Lauris Krauklis. Lauris Krauklis bija jau manīts un bieži pat atzinīgi vērtēts vārds brīvrunu lauciņā. Kraukļa parakstrīmi par jaukajiem ļaudīm droši vien būs dzirdējuši visi, kas ir dzirdējuši viņu frīstailojot. To gan nevajadzētu uztvert kā ko negatīvu vai neoriģinālu. Tā kā brīvruna ir repa improvizācija, klausītājam kaut ko noskaitīt līdzi ir neiespējami, taču, ja klausītājs jau dzird nākam parakstrīmi, tur ir potenciāls paceltām rokām un līdzi nokliegtām rindas beigām. Lauris Krauklis labi iesāka savu stāstāmo, taču ātri vien nolēca nost no veiksmīgā starta, knapi izturot doto laiku. Savukārt, Kažoks izdarīja ko pārsteidzošu. Tas noteikti bija viens no spilgtākajiem šī pasākuma frīstailiem. Reperis glīti pastāstīja savu stāstu par to, kāds bija viņa brīvrunas ceļš, stāstot par vietu, kur to darījis pirmo reiz, ka aizgājis uz Ūsām, beigu beigās attopoties Ghetto Games pasākumā. Vienkārša ideja, bet pasniegta baudāmā plūsmā, pieticīgi, glīti sarīmēta, izmantojot gan vienkāršas atskaņas, gan vairākvārdenes. Nekāda bezsakara, nekādas nesavaldītas domu plūsmas. Beidzot. Laurim Krauklim, šķiet, tā patiesi nebija labvēlīga diena brīvrunai, jo pat doto laiku otrajā raundā ātrrunātājs neizturēja līdz galam. Kažoks, otro reizi tiekot pie mikrofona, neparādija neko pārsteidzošu, taču pierādija, ka spēj turēties pie idejas un dotās tēmas, vien beigās no tām nokāpjot. Ja kādam liekas, ka brīvruna ir iepriekš sarakstīta, bet tā nav, tad tas jau vien parāda kaut kādu kvalitāti. Ozols, viens no žūrijas pārstāvjiem, atzina, ka viņam likās, ka Kažoka stāstītais ir sarakstīts. Kažoks tika tālāk, taču pelnīti, ne tāpēc, ka Lauris Krauklis nebija savā labākajā formā.

Edavārdi pret Seļu. Repa smagsvars pret jaunu censoni. Repa ikona pret vārdu, kuru neviens nav dzirdējis. Varētu šķist, ka tā būs spēle vienos vārtos (vārdos), taču nevajag spriest par iznākumu pāragri. Arī šajā cīņā varēja pieredzēt pāris spilgtākos brīžus no šī pasākuma. Edavārdi lieliski iesāka pirmo raundu. Atsauces, tehnika, fiškas, asprātības, reaģēšana uz to, kas notiek apkārt un veiksmīgi atrasti vārdi, lai to aprakstītu un pieceltu kājās publiku (un Arstarulsmirusu). Stāstā par opapu, Edavārdi parādija to, cik daudz var panākt un pastāstīt, ja ir ideja, par kuru stāstīt. Ja tēma patiešām tiek izmantota kā atspēriena punkts, nevis tikai par uzdevumu, kurš jāizpilda, jo tādi ir noteikumi. Lūk, šovs, kuru var baudīt ar smaidu, ievērojot uzstādītās kvalitātes latiņas. Seļam ir potenciāls. Ūsās, Ghetto games pasākuma priekšvakarā, Seļa parādīja, ka viņš var skaitīt brīvrunu. Pašā pasākumā jaunais censonis parādija, ka nebaidās publikas, stājoties pretī tik spēcīgam konkurentam un izmantojot sev doto laiku. Daudz muļķību, taču turēšanās pie tēmas un idejas ir apsveicama, jo, ausīmdzirdot, daudzi to nevar. Edavārdi pārliecinoši uzvarēja Seļu, kuru cerams varēsim dzirdēt vēl kādu reizi.

Stobra un Sezama cīņā varēja vērot dažas muļķīgas epizodes. Un muļķības bija tās, kas šo divkauju padarīja interesantu. Diemžēl. Stobrs ir publikas mīlulis. Viņam ir stils, viņam ir viegli uztveramas rindas, viņš ir daudzu favorīts. Taču liekas, ka Stobrs ir pazaudējis to, kas viņu padarīja tik iemīļotu. Liekas, ka publika uz Stobru veras caur prizmu, kuru veido 2013. gada brīvrunu kauja, kurā ātrrunātājs izcīnija godalgoto vietu. Pirmajā cīņā pret Sezamu, Stobrs bija neapskaužami vājš. Kas uz mēles, tas nāk ārā. Nevienas idejas, kas būtu labi apstāstīta, nekā interesanta. Nebija (izņemot to vienu) pat vienkāršo mātes vai tu esi neglīts joku, par kuriem publika skaļi plaudēja citus gadus. Arī Sezams neparādīja neko ievērības cienīgu, taču bija krietni pārliecinošāks par oponentu. Enerģisks un harizmātisks ātrrunātājs, kam ir potenciāls. Visticamāk, Sezams būtu atstājis Stobru aiz muguras, ja būtu pastāstījis ko labāku raundā, kad tika dota tēma. Mana pirmā reize ir tēma, kurai ir liels potenciāls. Pats Sezams to atzina ar pirmajām rindām, taču uzreiz pēc tam sāka sev atņemt uzvaras iespējas, nolecot nost no tēmas un izskaņā sakot lietas, kas ceļ gaismā pretinieku, ne viņu pašu. Papildraundā Sezamam, par spīti savai kļūdai, vēl bija iespējas visu labot. Stobra sagatavotos pančlainus viņš lieliski atspēkoja, taču atkal atņēma sev uzvaras iespējas, kad palaida garām noteikumu, ka pretiniekam ir jāuzbrūk ar vārdiem, nevis jāizsaka komplimenti. Vieta par ganu Elbakjanu bija vareni spilgts brīdis. Klātesošo reakcijai var likt vienādības zīmi ar slavenās parodijas Scary Movie 3 ainu, kurā tika parodēts 8 Mile. To brīdi ainā, kad Saimons Rekss pēc sava karstā panta uzvilka kapuci, kas atgādina Kukluksklana galvas segu. Šoka radītais klusums bija apburošs. Sezama pieļautās kļūdas ļāva Stobram pievienoties pusfinālistiem, lai gan viņš nebija, it nemaz nebija pārliecinošs.

Pusfināls bija interesants un izklaidējošs ne tikai dalībnieku dēļ, bet arī tiem doto uzdevumu dēļ. Freestyle challenge un flirtstyle bija gana labi izaicinājumi, lai pārbaudītu cīkstoņu spējas un to derību finālam. Tāpat tas bija izklaidējoši klātesošajiem. Bija prieks redzēt, ka freestyle challenge no #KARAĻTVAIKA skatuvēm atceļojis līdz tik lielam pasākumam.

Pārsteidzoši labi ar uzdevumu tika galā Abra, skaitot uz Benny Benassi — Satisfaction. Šķiet, ka šis uzdevums vairāk parāda nevis to, kādas pērles reperi var izspļaut par attiecīgo tēmu, bet gan viņu prasmes pielāgoties tik neierastiem tempiem. Abras tehniku, enerģiju un spēju sakāmo ielauzt tādā ritmā nevar noliegt, taču saturiskā kvalitāte gandrīz nekāda. Kažoks atkal pārsteidza publiku, tiekot līdzi Bon Jovi meistardarbam It’s my life. Vēl jo vairāk, Kažoks sāka vienpusēju dialogu ar diskžokeju, pārmetot viņam, ka pavadījums nav 100% tīrs no oriģinālvokāla. Un to visu viņš izdarīja dotā uzdevuma ietvaros. Otrajā uzdevumā, kas būtībā ir tēmas uzdevums, kuram ir piešķirta vēl viena dimensija, Abra skaisti noskaitīja mīlas balādi, atgādinot kādu no tiem saldajiem Youtube reperiem. Salīdzinājumi, stils, idejas. Lieliski! Šajā pārbaudījumā vājāks gan izrādījās Kažoks, un tas arī bija iemesls, kas Abram ļāva izvirzīties vadībā. Neveiklas, ne pārāk interesantas idejas un pārsteidzošu pančlainu trūkums liedza Kažokam būt labākam. Ļoti aizraujošā cīņā, finālā iekļūst Abra.

Otrajā pusfinālā tikās pērnā gada finālisti, kas lika domāt, ka šai cīņai jābūt pamatīgai. Edavārdu performance uz George Michael — Careless Whispers nebija tik saturiski baudāma kā to gribējās dzirdēt. Savukārt, Stobrs joprojām brida to pašu iemīto taku, kuru pirmajā kārtā, maļot visu, kas nāk uz mēles, saturisko atstājot malā. Nākamajā pārbaudījumā abi pusfinālisti bija līdzīgi, ļaujot finālista vārdu noskaidrot papildraundā. Par spīti vienkārši sarīmētajiem un ne pārāk oriģinālajiem pančlainiem, tieši tie bija Stobra spēcīgākie ieroči, kas ļāva viņam būt pārākam par Edavārdiem un iekļūt finālā.

Fināla kārta bija pārsteidzoši garlaicīga un apbēdinoša. Tas notika ātri, bez kādiem interesantiem ātrrunātāju pārbaudījumiem. Šķiet, tas arī bija vislielākais finālkārtas mīnuss. Abra raundu iesāka ļoti pārliecinoši, tehniski plūstot pāri visiem zināmajam pavadījumam, lieliski rīmējot stāstāmo. Tāpat no viņa varēja just to enerģiju, kas šādās cīņās nepieciešama. Nebija gan nekādu pārsteidzošu pančlainu, kas varētu izpelnīties publikas ovācijas, bet uzstāšanos, šķiet, klātesošie novērtēja. Savukārt, Stobrs parādīja savu visvājāko sniegumu visā pasākumā. Varētu šķist, ka otra aplikšana varētu būt lauciņš, kurā Stobrs jūtas visērtak, otra virzienā raidot kaudzi pančlainu. Taču nē, to mēs nesagaidījām. Bija pāris ne pārāk izdevušās asprātības, ne parāk izdevusies plūsma pāri dotajam pavadījumam. Toties vienkārši un galvu nelauzoši. Abra cīņu turpināja tehniski pārliecinoši, bet joprojām bez kādiem labiem pančlainiem, savu sakāmo noslēdzot ar mazliet muļkīgu un ne pārāk labu salīdzinājumu. Jāatzīst, ka atsauce uz 8 Mile gan lika pacelt repa galvu rokas. Stobrs, par spīti mātes jokam, pēdējā raundā parādīja savu labāko performanci. Līdz brīdim gan, kad Abra tika nosaukts par MC Stulbeni, kas šajā dekādē, šķiet, vēl nebija pieredzēts apvainojums. Arī pančlains par māju, kurai nav lūkas, par spīti publikas skaļajām ovācijām, nebija nekas tāds, par ko vajadzētu priecāties. Finālā uzvarēja šovs, kas balstīts uz ne pārāk asprātīgiem, ne pārāk labi sarīmētiem jokiem, kurus bieži var atrast Draugiem.lv runā sadaļā. Otro vietu ieguva kultūra, jo tehnika, idejas un prasmes nebija gana izklaidējošas, un tās bija grūti saklausāmas.

Cerības redzēt to, ka profesionalitāte tiks novērtēta augstāk par lētu šovu, tika samīdītas brīdī, kad Stobrs ieguva galveno balvu. Nav tā, ka Stobram vispār vajadzētu pamest šo lauciņu. Viņš ir viens no spilgtākajiem reperiem šajā žanrā. Tur ir stils, tur ir harizma, tur ir tas šovs, ko daudzi gaida. Taču šādos nozīmīgos pasākumos vajadzētu izvērtēt, kas ir vērtīgāks: šovs, kurš šajā gadā bija diezgan zema līmeņa, vai arī profesionalitāte, kas tik ilgi šim žanram pietrūkusi. Šāda vērtību maiņa groza reptūristu priekšstatu par to, kas ir kvalitāte, kā repam ir jāskan. Un, iespējams, arī repa galvas sāk apšaubīt savas vērtību skalas. Nenoliedzami, ka Ozolam ir taisnība par to, ka cilvēki uz pasākumu iet gūt pozitīvas emocijas, nevis vērot to, kā džeki plēšas savā starpā. Tāda patiesi rupja cīņa sen kā nav dzirdēta Grīziņkalna teritorijā. Tomēr atdot balsi par to, kas izraisīja smieklus, nevis par to, kas bija labāks, šķiet, nepareizi. Ja šis šovs būtu kvalitatīvs, tad diez vai būtu par ko nokārt degunu. Taču tā nebija. Kārtējo gadu žūrijā atradās kāds, kura objektivitāte un spēja izvērtēt dzirdēto, bija zemā līmenī. Visu cieņu Arstarulsmirusam. Viņa ieguldījums kultūrā ir neatsverams, taču, vai viņam ir pa spēkam vērtēt to, no kā viņš jau sen kā ir novērsies? Pēc komentāriem, ko Arstarulsmirus veltīja dalībniekiem, šķita, ka viņa iemaņas vērtēt repu ir zudušas. Jo vairāk tas apstiprinājās brīdī, kad viņš paziņoja, ka neesot spējis saklausīt nevienu secīgu domu, ko Abra saka, tāpēc atdod balsi Stobram, kurš visu esot pateicis ļoti vienkārši. Nenoliedzami, ka saklausīt vārdus repā, ja to vairs neklausās, ir grūti. Turklāt, ar skaņas aparatūru pasākumā arī bija kaut kādas problēmas, kas šo nedzirdēšanas problēmu noteikti pastiprināja. Centieni veidot šo visu krietni profesionalāku, atdūrās pret atsevišķu žūrijas pārstāvju vērtību skalu un viņu neobjektivitāti. Prieks bija vērot anša centienus visu sīki un detalizēti komentēt, dodot riktīgi pamatotu kritiku un uzslavas. Reizēm ansis pamatīgi aizrāvās ar savu dialogu, kuru balstījā uz blociņā atstātajām piezīmēm (#anša_piezīmes), taču bija brīži, kad tieši viņa sacītais bija visvērtīgākais no visa raunda.

Runājot par dalībniekiem un viņu brīvrunu prasmēm kopumā — Tinteszoba superbrigādei noteikti vajadzētu reiz padiskutēt par to, kādai ir jāizskatās labai brīvrunai. Tas varētu palīdzēt rast skaidrību par kaut kādām kvalitātēm un vērtībām tajā, ko, šķiet, nākotnē vērosim un dzirdēsim arvien biežāk. Bezsakarīgu, nepārtrauktu runāšanu nevajadzētu uztvert kā kvalitatīvas brīvrunas raksturlielumu. Lai vai kā, cerēsim, ka nākotne šim repa žanram būs saulaina, organizatori turpinās darīt šo pasākumu arvien profesionālāku un tur būs mazāk par ko bēdāties. Iespējams, šāda galvenā balva pievilinās arvien jaunus ātrrunātājus, kas ar laiku spēs attīstīt savas prasmes līdz tādam līmenim, ka varēsim vērot un dzirdēt gan meistarīgi noslīpētu tehniku, gan baudāmu šovu.