tinteszobs

[tinteszobs]

@Tinteszobs

No šodienas Tinteszobs kļūst par @Tinteszobs un evolucionē no bloga uz mikroblogu ar pāris uzticamiem cilvēkiem pie taustiņiem. Tā kā šīs dienas droši variet atpisties no Tinteszobs.lv, ja to vēl kaut kādu iemeslu dēļ neesat paspējuši izdarīt.

Tiem, kas nav tviterī, bet ir feisbukā — uzspied “like” Tinteszoba lapai un redzēsi visu, kas mums sakāms, savā FB taimlainā.

[tinteszobs]

Oxxxymiron — “ГОРГОРОД” (Viespublikācija no provinces)

��sumā vēlētos izteikties par pašlaik viena no aktuālākajiem un, jāsaka, arī spējīgākā krievvalodīgā repa izpildītāja Mirona Fjodorova aka Oxxxymiron’a jaunāko albumu „ГОРГОРОД”.

Par pašu albumu. Kad mākslinieks visai negaidīti paziņoja par iespēju savu garadarbu lejupielādēt, daudziem tas nāca kā pērkona dārds no skaidrām debesīm. Likās neticami, ka tas visbeidzot ir noticis. Ilgā, šķiet nebeidzamā gaidīšana nu bija galā. Tomēr samērā lielai daļai no lejuplādētājiem nācās vilties, un viņi nekavējās savas jūtas izpaust publiskajā tīmeklī. Jāsaka atklāti — ar nelielu izņēmumu, bet dejot pie šī albuma tiešām būs ļoti problemātiski. Tas, ka Mirons ir pārsteigumu meistars un jau pirms kāda laika ieminējās par jauna žanra vai, labāk būtu teikt, apakšžanra — grāmatu hopa (книжный хоп) izveidi, izrādījās ne tukšu salmu kulšana.

Albums ir izveidots kā neliela 40 minūšu gara audiogrāmata. Tajā ir sižets, galvenie varoņi, sarežģījumi, atrisinājums, būtībā viss, kas nepieciešams kārtīgam īsstāstam. Tas ir stāsts par kādu rakstnieku vārdā Marks, kurš jau ir izdzīvojis savu zenīta laiku un nu vienkārši vada savas dienas, neko daudz nedomājot par apkārtnotiekošo. Jāpiebilst, ka  Markam ir 30 gadi, kas ir arī albuma autora vecums, kas jau no paša sākuma pat neuzmanīgākajam no klausītājiem sniegs mājienu, ka šo sevis radīto Marku autors ir izveidojis no sev tuviem, labi zināmiem materiāliem. Stāstā „ГОРГОРОД” parādās arī citi tēli, bet es nevēlētos tagad te atstāstīt visu (gribēju jau rakstīt — „grāmatas”) albuma sižetu, lai nesabojātu pirmās klausīšanās reizes neatkārtojamos pārdzīvojumus kādam lasītājam, jo stāsts tiešām ir interesants, tas uzdod daudz jautājumus gan izpildītājam, gan klausītājam. Ļoti svarīgs elements stāstā (albumā) ir arī autoatbildētājs, caur kuru balss ziņas Markam atstāj viņa aģente Kira. Bez šo ziņu noklausīšanās būtu grūti izsekot līdzi notikumiem. To es pieminēju tādēļ, ka daudzviet internetā lasīju diskusijas par to, vai šis elements maz bija nepieciešams. Mana versija ir — noteikti bija nepieciešams. Neredzu labāku veidu, kā sasaistīt kopā nodaļas jeb dziesmas.

Manas domas par albumu un tā vietu uz rusrepa kartes. Pirms rakstu tālāk, atzīšos, ka nekad neesmu sevi redzējis kā hiphopa klausītāju — ekspertu, nemaz nerunājot par konkrēti krievu repa scēnas pazinēju. Man vienkārši ir sagadījies atrasties te un tagad nu rakstīt par doto tēmu. Protams, pirms uzlikt kaut vienu burtu uz mana siltā laptopa ekrāna, es iepazinos ar dažnedažādu ekspertu viedokļiem. Kad nu tas būtu pateikts, varu turpināt par albumu. Tas, ko šī gada trīspadsmitajā novembrī mūsu neapstrīdamajam verdiktam nodeva Mirons Janovičs Fjodorovs, ir kas pilnīgi nebijis tai makrovidei, kurā savu mūziku rada pats mākslinieks, un būs ļoti grūti to klasificēt kā citādi kā vienīgi par inovāciju krievu repa žanrā. Nekas tāds vēl nav mēģināts, „ГОРГОРОД” īsti nav, ar ko salīdzināt.

Protams, šī nav pirmā reize, kad kāds uzraksta konceptuālu mūzikas albumu, jā, tā pat nav pirmā reize, kad kāds uzraksta konceptuālu repa albumu, bet krievvalodīgo repā tas ir vēl kas nebijis. Man kā cilvēkam, kuram patīk reizēm aizčāpot līdz bibliotēkai, vienmēr ir aizraujoši uziet interesantas atsauces uz grāmatām, kuras esmu lasījis, tādēļ šāda tipa darbi man vienmēr būs tuvāki, aktuālāki par vienkāršu, ortodoksālu hiphopu. Tas var pat nebūt hiphops, varu to likt vienā maisā ar visu popmūziku. Nu nav man interesanti klausīties, kā cilvēks pavada savu brīvo laiku, par ballītēm vai nelaimīgu mīlestību. Nav nekāda izaicinājuma. Ko padarīsi — katram savs. Turpinot par šo konkrēto darbu, vēlētos apgalvot, ka pie lielas vēlešanās, tur var sazīmēt gan Orvelu, gan Haksliju, pat Edgaru Alanu Po, ja esiet pietiekami paranoisks.

Ja neskaita darba idejisko saturu, tad vēl uzmanību jāpievērš tā tehniskajai pusei. Šis ir lauciņš, ar kuru Mironam nekad nav bijušas problēmas. Interesanti, ka tieši dziesmu tehniskajam izpildījumam tik daudz uzmanības nemaz netiek pievērsts. Laikam jau visi ir pieraduši pie Oxxxy paša augsti uzstādītās latiņas, tādēļ tas vairs netiek apspriests. Es gan atzīmēšu — man patika rīmju struktūra, tomēr jāsaka gan, ka darbs nebija bagāts ar ārkārtīgi pārdomātiem, asprātīgiem pančlainiem, laikam kopējā albuma aura to nepieļāva. Vēl viena lieta, kas atbaidīs gados jaunākos klausītājus, ir kopējā noskaņa, kas caurstrāvo darbu no pirmās līdz pēdējai dziesmai. Nepārprotiet, tur ir enerģija, aura, iņ-jan, dao vai sauciet to, kā vēlaties, bet tā ir tāda tumša, sērīga, melanholiski liega enerģija. Tas mani, protams, ļoti uzrunā. Tomēr vidusmēra klausītājs vēlas tikt izklaidēts, grib griezties uz deju grīdas, aizmirst par savām likstām. Diemžēl tas ir tas, ko šis albums jums nesniegs.

Neviena no dziesmām nebūs singls, kas iekaros radio topus, darbs ir viens veselums, tas ir atoms. Neaizmirsīsim, ka par šo enerģiju ir jāpasakas darba kopautoram — māksliniekam Porchy, kas bija atbildīgs par gandrīz visiem bītiem. Manuprāt, labi izdevās.

Noslēgumā vēlētos teikt, ka man pat ir prieks, ka albums izdevies šāds, pareizāk sakot — ka reakcija uz to ir tik neviendabīga. Citēšu to pašu Seneku:

«Mutvārdu daiļradei nekas nav tik vulgārs, kā pūļa atzinība».

Būtībā ar to ir gribēts pateikt, ka tas ir trauksmes zvaniņš māksliniekam, ja viņa darbi patīk pārāk daudz cilvēkiem. Jo pūlis ir vienkāršs, piezemēts. Neviens sevi cienošs indivīds nealkst pēc plebejiskas atzinības, tā ir primitīva un netīra. Es domāju, ka, pateicoties šim darbam, Mirons būs spiests šķirties no daļas no saviem klausītājiem. Man šis albums ļoti patīk, tas vedina uz pārdomām par indivīda attiecībām ar varas orgāniem, par atbildību sevis paša priekšā, par mīlestības un iedvesmas nozīmi radīšanas procesā, par dažādu pārvaldes formu atbilstību mūsu ekspektācijām, par filosofiju kopumā. Par literatūru. Nenoturēšos to šeit nepieminot — viens no maniem elkiem reiz nodefinēja visu Odisejas ideju vienā teikumā:

«Tas ir stāsts par to, ko mēs (vīrieši) esam gatavi darīt sieviešu dēļ».

Tad nu arī es vēlētos nozagt mazliet no šīs oriģinālās cilvēka domas. Uz ko visu mūs var pamudināt sievietes? Par ko ir runa? Lai to noskaidrotu, jums būs jānoklausās „ГОРГОРОД”. Galu galā tomēr esmu spiests atzīt, ka šis nav tas albums, kuru es dzīšu uz apli savā mūzikas atskaņotājā. Nekas, nedomāju, ka tas tika radīts, lai pildītu tikai šādu funkciju.

[tinteszobs]

“Straight Outta Compton” — vienīgais kinoseanss Latvijā

Tā kā pieņemu, ka visiem Latvijas N.W.A. faniem par šo seansu jau viss ir zināms, tāpēc gribētu uz šo notikumu paaicināt arī skeptiskākos jaunos repa fanus, kaut vai tāpēc, lai nedaudz vairāk iepazītos ar to laikmetu, kurā reps vēl nedominēja TV un radio stacijās pasaulē, kā arī vismaz mēģinātu saprast to, kas tieši tajā visā N.W.A. stāstā iedvesmoja tik daudzus tagad pazīstamus un veiksmīgus reperus, ar ko jūs, ļoti iespējams, esat daudz labāk pazīstami nekā ar džekiem, kas ir atbildīgi par tās visas lavīnas iekustināšanu. Tāpēc TIEKAMIES.

Te oficiālā relīze no organizatoriem:

Pēc skatītāju pieprasījuma — ekskluzīvā seansā kinofestivālā “Spektrs” būs skatāma gada skandalozākā un aprunātākā filma, “Straight Outta Compton”!

Tauta ir runājusi un varenie spēki ir atbildējuši — pēc tam, kad filmas Facebook pasākums pārspēja jebkādas apmeklējuma prognozes, filmas izrādīšana bija tikai laika jautājums! Tādēļ šī gada 23. novembrī aicinam uz k/t “Kino Citadele”, kur, pateicoties Uz Kino, ekskluzīvā seansā skatīsimies vienu no gada skaļākajām, aprunātākajām un pat kritiķu novērtētākajām filmām, biogrāfisko drāmu “Straight Outta Compton” par leģendāro repa supergrupu N.W.A.!

80-to gadu beigas, Komptona, Kalifornija. Pieci melnādaini jaunieši cenšas izrauties no skarbās ielu vides, savu neapmierinātību un sāpi izliekot mūzikā. Viņu vārdi — Ice Cube, Dr. Dre, Easy-E, DJ Yella un M.C. Ren — drīzumā kļūs par hiphopa ikonām, bet grupas ceļš uz panākumiem ir grūtībām, ciešanām, sāpēm un ložu čaulām klāts… Filmā redzēsim arī tādas hiphopa leģendas, kā Snoop Dogg, Tupac Shakur un Suge Knight.

Filmas veidotāji strādāja kā vienota ģimene — Ice Cube lomu filmā atveido viņa dēls, O’Shea Jackson junior, filmēšana notika Komptonas ielās, bet tās režisors F. Gary Gray savulaik uzņēma arī vienu no ievērojamākajiem Ice Cube videoklipiem dziesmai “It Was a Good Day”. Visbeidzot, tieši šī filma iedvesmoja Dr. Dre ierakstīt jaunu un savu pēdējo albumu pēc 16 gadu pārtraukuma — “Compton: A Soundtrack” noteikti jau jūsu ikdienas playlist’ē!

Ļoti gaidām ciemos visus žanra cienītājus un ne tikai, kuri jau sasnieguši 16 gadu vecumu. Biļetes: https://www.forumcinemas.lv/Websales/Show/230862/ Facebook: https://www.facebook.com/events/675729439231196/

Režisors: F. Gerijs Grejs Lomās: O’Šija Džeksons juniors, Korijs Hokinss, Džeisons Mitčels ASV, 2015. gads, 147 min. Filmas treileris: https://youtu.be/rsbWEF1Sju0 | IMDb: http://www.imdb.com/title/tt1398426/ RottenTomatoes: http://www.rottentomatoes.com/m/straight_outta_compton/ (89% fresh!)

Kinofestivāls “Spektrs” no 23.-29. novembrim, k/t “Kino Citadele”: http://www.forumcinemas.lv/Events/Spektrs/

[tinteszobs]

Augša — Troksnis no bēniņiem (Abras recenzija)

Pirms pāris nedēļām, šī gada oktobrī tika izlaists viens no LVHH scēnas pēdējo gadu gaidītākajiem albumiem, Augša – Troksnis no bēniņiem. Albumā par saturu atbildējuši četri grupas dalībnieki (Rihards, Ruslans, Vilnis, Andrejs), par mūziku parūpējušies vairāki bītmeikeri, bet visvairāk dzirdam brāļu Kolmaņu mīnusus. Kā vienīgais viesmākslinieks pieaicināts DJ Monsta, kura skrečus dzirdam trijos skaņdarbos – Uz promenādi, Troksnis no Bēniņiem un Paliekam pie Sava. Mūzika ierakstīta un apstrādāta studijā pie Jāņa Šmēdiņa (Fakta).

Albums tiek uzsākts ar skaņdarbu Uz promenādi, kur, likumsakarīgi, dziesmas video versijā iemūžināta Jelgavas promenāde. Dziesmas pirmās četrdesmit sekundes ļauj klausītājam ieskrieties un sagatavoties - no sākuma tiek uzburta noskaņa , un tikai pēc tam seko rečitatīvs.

Saturiski dziesma attēlo dažādus Jelgavas skatus no katra džeka unikālā redzespunkta. Skices ir pietiekami vizuālas. Klausoties iespējams uzreiz iztēloties Jelgavas ainas - gan promenādi, gan baznīcu, gan pieminētās tantītes pie pilsētas pasāžas. Bet ti cu, ka man šeit arī palīdz paša pieredze un vairāki dzīves pavadītie gadi Jelgavā.

Dziesmas piedziedājums vēsta par satikšanos:

«mūsu kartē ir punkts iezīmēts ar sarkanu krustu satiekas tur Augša Štrūze, Andrejs, Vilnis un Rusja plus savienojas atkal visas četras debespuses mūsu skaņa nāk līdz, aiz mums ielas paliek klusas»

Satikšanās tematika labi atbilst dziesmas saturam, jo Promenāde bija arī viens no Augšas pirmajiem kopā ierakstītajiem trekiem.

Starp citu, ielūkojoties tekstā rūpīgāk, iespējams manīt arī to, ka katrs pants simbolizē citu gadalaiku. Bet tamlīdzīgu analīzi atstāšu vietnei genius.com (kur pavisam nesen tika ievietots arī Troksnis no Bēniņiem).

Kā nākamā dziesma seko Betona džungļi, kas pilsētu ataino nu jau citādākā gaismā. Varētu sacīt, ka promenāde ir kā sava veida fasāde, kamēr Betona džungļos tiek apcilāti pilsētas bīstamie apstākļi. Dzirdam rindas par cilvēku neglābjamo tieksmi kost citiem un melot, medniekiem un vietām, no kurām naktī labāk izvairīties.

Protams – šī nav ne pirmā, ne pēdējā dziesma, kas pilsētvidi salīdzina ar betona džungļiem. (Sveiciens no Alicia Keys. #baiteri)

Atceros, ka šo dziesmu spēcīgi sajutu Ritmā un Plūsmā, kur, dzirdot piedziedājumu un vērojot pūļa reakciju, tik tiešām parādījās sajūta, ka mēs visi veidojam īpatnēju zvērudārzu.

Vēl jāatzīmē Rusjas frāze – Tu pat neieklausies, bet jau piekrīti – kuru nedzirdēju festivālā, bet gan tikai klausoties Betonu Soundcloud'ā. Atceros, brīdī, kad izdzirdēju šo frāzi, es pamainīju savas domas par grupu un sāku iedziļināties tās saturā.

Būris ir sava veida turpinājums Betona džungļiem. Ja Betona džungļi ir par mūsu ierobežotību fiziskā vidē, tad Būris ir par to, kas mūs savažo prātā.

«darba ļaužu masa, kas ik dienas garām slīd ķipa brīva sirdī, bet prātā cieši sagūstīta»

Albuma noklausīšanās pasākumā Ūsās, kas notika šī gada 24. oktobrī, šī dziesma uzsākās ar citātu no Anša Epnera filmas Būris, kas veidota uz Alberta Bela romāna Būris motīviem. Laikam jau nebiju vienīgais, kam savulaik Bela Būris bija iekļauts obligātajā vidusskolas literatūras sarakstā.

Tālāk seko Lāčplēsis, kas skanējuma ziņā manāmi izlec uz iepriekšējo dziesmu fona. Saturiski dziesma līdzinās iepriekšējām divām un neko jaunu nepienes. Ja Betonā un Būrī tematika ir skaidra, tad Lāčplēsī visi četri panti šķiet nekonkrēti, bez noteikta vēstījuma un nepabeigti.

Piedziedājums gan ir zīmīgs un ieskicē virzību uz to, ko saucu par albuma otro daļu – sevis sakārtošanu.

«atbildes nezinās tie, kuri ir akli atbildēt spēsi tikai tu pats ar saviem vārdiem par saviem vārdiem noslēgts aplis atver acis, atver acis, atver acis»

Nākamā dziesma Bēgu vēsta par to, kā katrs grupas dalībnieks apzināti vai neapzināti izvēlas bēgt prom no sevis.

Emocionāli spēcīgi izpildīta dziesma no visu četru puses. Pa vidu bēgšanas aprakstiem var atrast arī pa kādam secinājumam:

«nekas cits kā paša prāts tev nedāvās balvu pat metālā kalti pakti dzēsīsies ar laiku»

Lai arī kā mēs to izvēlētos neatzīt un spēlēt dažādas spēles tam apkārt, principā mūs no laimes tur tikai viens solis paša prātā.

Zīmīga šeit ir arī Rusjas pēdējā frāze:

«viss te tiek pa plauktiņiem sakārtots»

Šī frāze un turpmākā pussekunde klusuma iezīmē pāreju no albuma pirmās uz otro daļu. Ar pirmo daļu domāju pirmās piecas dziesmas, kurās tiek konstatēta gan ārējā, gan iekšējā vide un apstākļi, bet ar otro – nākamās četras dziesmas (līdz Savāc Sevi), kurās manām vēlmi un centienus mainīt, sakārtot sevi.

Albuma otrā daļa tiek uzsākta ar Troksnis no bēniņiem – pozitīvu, enerģisku dziesmu ar sava tusa noskaņu.

Šo dziesmu noteikti var dēvēt kā albuma tituldziesmu. Bēniņi, kas iemūžināti gan dziesmas vizualizācijā, gan albuma vāciņā, ilgu laiku kalpoja par Augšas galveno satikšanās vietu un vietu, kur tapuši albuma teksti. Turklāt, bēniņi spēlējuši nozīmīgu lomu arī grupas nosaukuma tapšanā:

«Augša tas nav stāvoklis, tas ir vietas apzīmējums koka trepes, zemi griesti nevis sabiedrības krējums»

Saturiski, dziesmā tiek aprakstīta pieredze un sajūtas, ko Augšai sniedz sanākšana kopā un repošana bēniņos.

«miķis iekšā, durvis ciešāk, repo biežāk, ausīs griežas enerģētika no bēniņiem manā galvā spiežas»

Atļaušos īpaši atzīmēt vēl vienu frāzi no Trokšņa:

«tu esi labāks? pierādi šīs kultūras labā»

Šādas frāzes ir prieks dzirdēt. Tas liecina, ka džekiem prāts ir īstajā vietā – tā vietā, lai kāds cits reperis plātītos, ka ir spējīgāks par Augšu, Rusja aicina viņam to pierādīt ar saviem darbiem, tādējādi virzot uz priekšu kultūru.

Turpinām ar Paliekam pie sava.

Ārpus konteksta šo dziesmu ir viegli uztvert kā parastu reprezenta tipa dziesmu par došanos uz priekšu, taču, dzirdot iepriekšējās dziesmas, top skaidrs, kāpēc šādai dziesmai albumā jābūt. Paliekam pie sava ir pretošanās tai enerģijai un nomācošajai noskaņai, ko manījām albuma pirmajā daļā.

«gribi, lai peldam pa straumi mēs esam, kur straumes nav mums ir sava tēma galvā un mēs paliekam pie sava»

Nereti mēdzam manīt cilvēkus ar lieliem plāniem un radošiem projektiem, kas, gadiem ritot, tā arī nekad netiek īstenoti un tiek nolemti aizmirstībai.

Savukārt Augša ir izvēlējušies palikt pie sava un novest savus darbus līdz gatavam rezultātam, par spīti apkārtējām norisēm un apstākļiem.

«diezgan daudz laika veltīts, lai saprastu kas vērtīgs bez blēdības, albums radies bēniņos bez ērtības»

Bēniņos ar ļoti zemo jumtu un saspiestības sajūtu pāris reizes sanāca paviesoties arī man. Jāpiekrīt, ka to noteikti nevarētu saukt par vietu, kur uzsvars būtu uz ērtībām. Pieļauju, ka tieši tāpēc tur ir bijis iespējams rakstīt, augt un neieslīgt pašapmierinātībā.

Lai arī kāda būtu pārliecība, agri vai vēlu uznāk šaubas, kuras tiek apcilātas Beztolkā.

Dziesma, kurā manām, kā caur rakstīto tekstu rakstītājam iespējams labāk izprast un virzīt pašam sevi.

«tā ir izkopta maģija, ko jāprot vadīt jo ar spējām baigi viegli apkārt būvēt kastīti nākas sevi bakstīt, lai sāku vairāk rakstīt jo man liktenis sakrīt, ar to ko lieku uz papīra»

Šajā dziesmā mani visvairāk uzrunāja Andreja pants, kas varbūt nav sarīmēts īpaši sarežģīti, taču sevī ietver smagu pārdzīvojumu. Klausoties šo pantu tiek uzdzīta bezspēcības sajūta:

«besī bezjēdzīgi vieniem kara laukā karot ja ir paredzēta nāve tekstiem kārtīs taro»

Dziesmai ir arī zīmīga vizualizācija (kas uzņemta no iepriekšminēto bēniņu iekšpuses), dzīve nereti šķiet bezjēdzīga brīžos, kad mēs sašaurinām savu skatienu un izvēlamies nelūkoties plašāk. Taču kopējais skatiens uz šaubām nav pesimistisks, Augša izvēlas turpināt un palikt pie sava:

«kad pārcilājot domas tās tiek sakārtotas kad nolaižas man rokas, vienalga daru to kas bezjēdzīgs šķiet, prāts uz augšu tiecas manai dziesmai manā sirdī vienmēr būs vieta»

Savāc sevi.

Laba dziesma treniņam vai skrējienam, motivācija ausīs. Piedziedājums atsauc atmiņā albuma pirmo daļu. Neizvēloties sevi savākt, mēs sevi atstājam, citu spēku, cilvēku, būru un likteņa varā:

«savāc sevi es saku savāc sevi ja tu to nedarīsi kāds savāks tevi»

Lai gan motivējošās dziesmas LVHH scēnā ir pārpārēm, tikai dažas tiek izpildītas ar attiecīgu pārliecību un neskan pēc vāju cāļu izsaucieniem. Jāatzīst, ka tieši spēcīgais un pārliecinošais izpildījums ir padarījis šo par vienu no maniem mīļākajiem albuma skaņdarbiem.

Nākamās divas dziesmas es uztveru kā albuma trešo daļu, kurās tiek tieši komunicēts ar citiem scēnas pārstāvjiem – klausītājiem un izpildītājiem.

Padod mūziku ir Augšas saziņa ar klausītājiem, aicinājums mūziku padot tālāk - gan pantos, gan piedziedājumā, gan tiltā:

«tā jau liekas, ka pa tukšo te runājam padod mūziku un pierādi, ka tā nav te pieņem kasetes un diskus, vai tu dzirdi mūs padod mūziku, kurā ritms plūst»

Domāju, ka dažam labam lasītājam beidzot kļūs interesanti, jo pa vidu daudzajām dziesmām, kas mani uzrunā, šī ir dziesma, kuras saturam un mērķim es nepiekrītu.

Vai tas, ka kādam skaņdarbam nav pieci tūkstoši vai vairāk skatījumu nozīmē to, ka tas nav sadzirdēts? Šaubos. Uzskatu, ka svarīgāka par mūzikas padošanu ir ieklausīšanās tajā.

Vietējā repa scēnā (un ne tikai) jau tā pietiek paviršu klausītāju, kas nepievērš ne mazāko uzmanību saturam, bet tikai skanējumam. Un aicinājums padot mūziku, nepieminot iedziļināšanos, šādus klausītājus tikai pavairos.

Bet laikam jau šīs tēmas sakarā abas puses paliks pie sava.

Kamēr Padod mūziku bija komunikācija ar klausītājiem, Paldies ir vērsta uz citiem LV repa izpildītājiem.

Dzirdam atsauci uz festivālu Ritms un Plūsma (kas, kā grupas dalībnieki atzinuši, kalpojis par stūrakmeni Augšas izveidē), kā arī pateicību cilvēkiem, kas ar saviem darbiem ir virzījuši scēnu uz priekšu. Iesaku jums salīdzināt šo “paldies” ar Ex Gustavo samocītā smaida pateicības dziesmu. Manuprāt, Paldies ir labs piemērs tam, ka pateicībās var iztikt bez mākslīgas uzpūstības un steriluma. Dziesmā manām gan atsauces uz dažādiem LV repa albumiem, gan izpildītājiem, gan atsevišķiem skaņdarbiem. Geniusā jau čum un mudž no anotācijām Viļņa pantam, kurā šīs atsauces var manīt visvairāk.

«ja mums kaut ko sniedz, sakām – paldies ja tev dāvā dziesmu, saki – paldies ja dari tādu pašu lietu, sakām – paldies saknēm trūkst lietus – paldies, paldies»

Prieks manīt, ka Augša apzinās, kādi darbi veikti pirms viņiem un izrāda cieņu saknēm, par kurām dažreiz šķiet, ka tās jau nogrimušas aizmirstībā.

Albums noslēdzas ar dziesmu Cikls, ko uztveru kā albuma bonustreku, jo gan rokraksts, gan skanējums un saturs pietiekami atšķiras no visiem iepriekšējiem skaņdarbiem. Šķiet, ka Cikls varētu būt tās pārdomas, kuras katrs džeks apzināti vai neapzināti ir guvis savā ceļā un tad tās aprakstījis.

Mans Cikla mīļākais pants nāk no Riharda, to lasot un klausoties, ļoti labi iespējams atkāpties no tā sīkuma, ko mēdz dēvēt par cilvēka dzīvi:

«katrs aplis ap sauli pieskaita man gadu klāt prāts, kauli un āda ir manas dzīves kalendārs cik tālu tas stiepsies, man nav ne jausmas vai savienosies posmi, kad piedzimšu no jauna»

Varētu sacīt, ka arī ar šo albumu grupa ir izgājusi cauri sava veida ciklam. Tad nu jālūko, kur vedīs nākamais. Kaut arī, pēc otrā dziesmas piedziedājuma šķiet, ka grupas dalībnieki ir apņēmušies izlauzties no cikla padarīšanas:

«viss iet uz riņķi, ir laiks pretim stāties ceļš ved uz augšu un nekad neapstāsies bailes manī ar laiku izzudīs mūsu dzīves kā ceļš bezgalīgs»

Lai vai kā, Cikls rada pabeigta ceļojuma sajūtu. Un tik tiešām, salīdzinot pirmo un pēdējo dziesmu, grūti iztēloties, ka tā rezultēsies šādi.

Tad nu pāris vārdi par pašu albumu kopumā.

Jāsaka, saturiski albums ir tapis neapzināti tematisks. Albuma dziesmas ir tapušas līdzīgā secībā kā tās sakārtotas, un tas arī ir manāms. Darbs neizskatās pēc neveiklas kolāžas vai lipināšanas kopā, bet gan pēc pakāpeniskiem otas triepieniem.

Albuma stāsts vēsta par Augšas virzīšanos uz priekšu, sākot no ārēja haosa, virzoties uz iekšēju sakārtotību, ar cerību un vēlmi sakārtot arī apkārtējo vidi. Tas ir piedzīvojums, gan klausītājam, gan Augšai kā grupai un tās atsevišķajiem dalībniekiem. Dziesmas ir par vienu tematiku, taču katrs grupas dalībnieks manāmi visvairāk pievērsies tam, kas aktuāls ir tieši viņam. Līdz ar ko, Troksni no bēniņiem var tvert kā darbu, kas sevī ietver četrus albumus – katram izpildītājam savu. To labi iespējams manīt, lūkojot kā stāsts progresē, caur katra džeka solo pantiem. Ceļš ir bijis viens, bet ceļojumi četri, un līdzi paņemamās atziņas katrs sev ir paņēmis citas.

Tehniski dzirdam, ka Augša laiku pa laikam pieturās pie savulaik PKI kultivētajām divvārdu atskaņām. Taču ir arī izņēmumi. Albumā ir maz tā saucamo fišku, un man ir prieks par uzdrošināšanos atkāpties no šīs LV repa scēnā jau ļoti iesakņojušās tradīcijas. Jāatzīst, ka pārmērīga spēlēšanās ar fiškām man atgādina sākumskolu. Nepārprotiet, es neuztveru šo elementu kā kaut ko, kas jāiznīdē. Varētu sacīt tā — fiška ir laba piedeva dziesmai un ar to iespējams darbu izpušķot, taču bez tās pamatā var iztikt. Un Troksnis no Bēniņiem to ir pierādījis.

Sen nebiju redzējis tik smagi ieguldītu darbu ārpus muzikālā lauciņa – pie albuma vizuālās kvalitātes, bukletiem un materiāla ārpus pašām dziesmām. Sākot ar askētiski nofilmētajām vizualizācijām līdz bilžu bukletiem un bildēm sociālajos tīklos, albuma vizuālā pārdomātība ir pavērusi tam ļoti plašu dimensiju. Šeit īpaši jāuzslavē Emīls Kālis, kurš albumam ir darbojies līdzi ar lielu atdevi un ieguldījis daudz darba un uzmanības, neatstājot vietu paviršībām. Ja kāds no jums nav manījis albuma vizualizācijas, aicinu noklausīties Troksni grupas Youtube kanālā.

Šis albums labi parāda, ka, ja vēlamies, lai crafts virzās uz priekšu, tad nepieciešams piesaistīt arvien vairāk džekus, kas varbūt paši nerepo, bet ir iekšā repā, to saprot un ir gatavi atbalstīt scēnas pārstāvjus.

Gala Rezumē.

Ja skatāmies uz albumu caur kritiskāku aci, varētu sacīt, ka tas nav ne revolucionārs, ne kas ārkārtīgi jauns un unikāls. Tāpat manāms, ka džekiem vēl ir pie kā strādāt – vietām bez teksta bukleta ir grūti uztvert sakāmo, kā arī brīžiem ir grūti manīt pantu saturīgumu un kopējo lirisko kvalitāti. Taču, kopumā sacīšu, ka albums ir izdevusies debija un spēcīgs pirmais solis grupai Augša, kuras dalībnieki ir pieteikuši sevi kā pietiekami nopietnus izpildītājus, no kuriem, visticamāk dzirdēsim dziesmas arī turpmāk.

[tinteszobs]

Touché BATTLE RAP: Līgas atklāšana

UZMANĪBU: batls tehnisku iemeslu dēļ pārcelts no "Ūsām" uz jauno "Space Dog" Peldu ielā 26/28 (vecajā "Pulkvedī"). Viss pārējais — kā ziņots.

Jūs gan jau atceraties "Pieliec punktu".

Par šo pasākumu dzirdējām daudz smagas kritikas un viedokļu, arī tepat, Tinteszobā, un ne tikai. Ielās un mediju telpā bija ļoti daudz diskusiju par to, kur gan ir tā sāls — diviem repakiem ieiet vienā telpā un "nodirst vienam otru". Galu galā pēc tā visa džeki zaudēja karjeras ne tikai repā, bet arī radio stacijās.

Tas bija pirmais tik populārā battle repa formāta īstenošanas mēģinājums Latvijā. Tas bija skaļš un daudziem sāpīgs pasākums.

Tagad ir klāt arī otrais.

Iepazīstieties — battle repa līga "Touché".

Kā oficiālie līgas atklāšanas batla dalībnieki izziņoti Kurts (S'T'A, Sekkta), Zemsegu Pasaule, Edavārdi un Lauris Krauklis. Pēdējie divi iepriekš piedalījušies gan "Pieliec punktu", gan šīgada lielākajos (visos?) freestyle batlos.

Esiet pirmliecinieki tam, kā tikko no placentas un mātes sūdiem izlīdušais latviešu battle repa scēnas embrijs nolien "Ūsu" pagrabstāva patvērumā, lai hiphopa īsto fanātu acu un ausu priekšā turpinātu augt un attīstīties.

Lūk, kā tas notiks. Būs trīs raundi. Dzīvajā. Bez lapiņām un telefoniem. Viens pret vienu. Pasākumu housto bītboksa boss Gunārs Bītz. Žūrijā ir ansis, Antrets Grebkens un īpašais viesis — Ozols.

Pusfinālu un finālu nebūs. Batlu līgas zenīts ir paši batli, līdzīgi kā daudzās citās populārākajās pasaules battle repa līgās.

Pirmie batlos Edavārdi un Lauris Krauklis, otrie — Kurts un Zemsegu Pasaule.

Nu? Kādas prognozes?

**Ieejas maksa — 3 EUR,

Vieta — repa kafejnīca "Ūsas", Mārstaļu 12,

Durvis veras vaļā 21:00, batli sākas 23:00.**

NB! Organizatori aicina ierasties laicīgi, lai tu nepaliktu aiz durvīm, gadījumā, ja interesentu skaits ir lielāks, nekā "Ūsās" iespējams ietilpināt.

Sīkāku informāciju un jaunākos apdeitus meklē šeit — **"Touché" @ Facebook.

**

[tinteszobs]

Tinteszoba podkāsts #8 | Фаня, Jenots, Abra, Edavārdi, ansis

Klāt ir jauns Tinteszoba podkāsts. Šoreiz stāsts ir par 2015. gada Ghetto brīvrunu batlu, mūsu iespaidiem un secinājumiem. High-light’i — jaunais džingls, Edavārdi un viņa uz nepareizo pusi pagrieztais mikrofons visa podkāsta garumā (lai pievērstu sabiedrības uzmanību ačgārnajiem par bēģļu jautājumu izskanējušajiem viedokļiem), Jenota batla kritika, vairākas jaunas idejas risinājumiem nākamajā batlā, vairāki pamatojumi tam, kāpēc balts izskatījās tieši tā, kā tas izskatījās, un, protams, beigu frīstails. Kā vienmēr, gaidām arī jūsu ieteikumus un idejas tepat, komentāru sadaļā. Plagi: Edavārdi — albums "Galvaskauss"; Abra — nāciet uz genius.com pievienot, analizēt un rediģēt LV repa tekstus; Jenots — Džuzepes albums veikalā "Hoodshop" | Teatree | Tinteszobs; Фаня — albums "Белым По Чёрному"; ansis — freestyle vakari "Ūsās" katru trešdienu.

[tinteszobs]

Viespublikācija: PIETURAS (Rolands Paeglis)

«Lai rastos leģenda, viss stāsts nedrīkst būt zināms; allaž jāpaliek kam aizplīvurotam, aizšifrētam. Spilgtā gaismā leģenda var izplēnēt.»

2014.gada 14.augustā bez reklāmas un PR trikiem interneta vidē nonāca Artura Skuteļa albums «Pieturas un citi punkti» (turpmāk tekstā — «Pieturas»). Bija cilvēki, kuriem šķita, ka Skutelis ir atgriezies (lai gan laika sprīdis starp šo un iepriekšējo albumu bija mazāks par gadu; tiesa gan, pirms tam izpildītājs veica dažas darbības, ko cilvēki iztulkoja kā simbolisku aiziešanu). Bija cilvēki, kuri uzskatīja — viņš jau tepat vien bija, tikai laikmets tāds, ka, ja neapliecini savu esību virtuālajā vidē, tiec uztverts kā pazudis. Lai nu kā, Skuteļa vārds un darbi latviešu repa klausītājiem, nemaz nerunājot par pazinējiem, ir ļoti labi zināmi. Šķiet, ka savas popularitātes zenītā izpildītājs bija kļuvis par vienu no žanra ikonām, un pieņemu, ka saujiņai cilvēku (esmu viens no tiem) Skutelis tāds ir joprojām.

Albuma tapšanā bez Artura iesaistījušies vien divi cilvēki: muzikālos pavadījumus radījis monkeymusician, mūzikas apstrādē iesaistījies ansis. Tas gan mani nepārsteidz, jo arī iepriekš Skutelis nav aizrāvies ar viesmākslinieku (reperu) piesaisti. Ja vēl 2008. gadā iznākušā albuma «Degvīns un cīgas» ietvaros repo visa PKI emsiju kliķe (tobrīd — kā PSC un «Lāzeru» dalībnieki), tad turpmākajos albumos vairāk par vienu reperi kā viesi neatrast. Taču tik šaurā lokā kā «Pieturas un citi punkti» Skutelis nevienu no iepriekšējiem albumiem gan nav radījis. Arī pats ieraksts ir kodolīgs: tas sastāv no 10 kompozīcijām (trīs instrumentāļiem un septiņām dziesmām), kas skan nepilnas astoņpadsmit minūtes. Tas «Pieturas» padara par ierakstu, kurā nav nekā lieka, vien pati esence.

Uzreiz jāmin, ka materiāls ir Latvijas repa scēnai neierasts. Uzskatu, ka Skutelis ar «Pieturām» ir izkāpis ārpus repa rāmjiem (šādi soļi manāmi arī «Siltumā», taču ne tik izteikti), atmetot lieko un aizņemoties vērtīgo no citām izpausmes formām. Piemēram, dzejas. Es nejūtos gana spēcīgs dzejas uzbūves principos, lai sāktu albumu analizēt no šādas perspektīvas, taču, ieklausoties Skuteļa teiktajā (repotajā) un pēcāk arī lasot tekstus «uz papīra», man arvien vairāk sāka šķist, ka tos varētu izdot arī kā dzejoļus. Zinu jau, zinu, bū-š «Vēja dzejoļos» teica: «Un tiem, kam reperi nav dzejnieki, tiem lai putni nelido». Var jau būt, bet man tomēr šķiet, ka reps un dzeja ir kas pavisam atšķirīgs. «Pieturas» ir rets izņēmums. Ja neņem vērā atsauces uz dažiem mūsdienu procesiem (par kuriem mūziķis galvenokārt izsakās ar negatīvu pieskaņu), albums nešķiet saistīts ar esošo laikmetu šī vārda šaurākajā nozīmē. Tāds ir gan vēstījums, gan muzikālie pavadījumi, gan albuma noformējums. Arī mūsu laikam tik pierastās cīņas par klausītāju ausīm izpalika, albumu ievietojot savā «Bandcamp» profilā, un tas arī viss — nekādu darbību sociālajos portālos, relīžu medijos utt.

Albums ir arī visnotaļ monolīts (par to nedaudz sīkāk nākamajā rindkopā). Intervijā portālam «Delfi» Mārtiņš Pavasaris 2014.gada rudenī sacīja tā: «[..]Arturs Skutelis man teica, ka viņa jaunākajam albumam nav jēgas skanēt radio, jo tas nebūtu pareizi no mākslinieciskā viedokļa — raut ārā 1-2 dziesmas no konteksta». Atliek vien piekrist. Piebildīšu — tiem, kas meklē tehniskus teksta pasniegšanas risinājumus, ļoti iespējams, šis albums neies pie sirds; uzsvars šeit likts uz vēstījumu. Par to arī piedāvāju parunāt.

«Pieturas» sākas ar ēterisku instrumentāli «Ceļš ir no kalna», kurā, šķiet, dzirdama arī Skuteļa balss. Man gan šis skaņdarbs vairāk liekas pacilājošs; augšup, nevis uz leju vedošs. Parasti šādus instrumentāļus mēdz dēvēt par intro. Taču šajā gadījumā tas, manuprāt, būtu nevietā. Albumā vērojama savdabīga kompozīcija — dziesmas riņķo, un, vairākas reizes klausoties šo darbu, skaņdarbi arvien sarežģītāk atšķirami; tie nemanāmi, bet neatdalāmi ir savijušies. Pat (un it īpaši) — desmitais un pirmais.

Otrā albuma kompozīcija, «Izslēdz telefonu», jau nosaukumā norāda uz tajā esošo vēstījumu. Visas dziesmas garumā ar anaforas («vārda vai vārdu grupas atkārtojums teksta posmu (teikumu, rindu, pantu) sākumā») «Izslēdz telefonu» palīdzību tiek rekomendēts atsacīties no šīs it kā tik vajadzīgās ierīces. Skutelis trāpīgi norāda uz dažādām nejēdzībām, kuras izraisa mūsu pārmēru lielā vēlme komunicēt, izvēloties šim procesam palīglīdzekļus. Galu galā no šīs komunikācijas mēs tāpat neko jēgpilnu neiegūstam, tā mēdz novest pie negatīvām emocijām un vadāt uz riņķi:

«Izslēdz telefonu. Kam Tev citu problēmas? Vai kaut kas nav bijis pateikts? Teikumu modeļi riņķo kā komētas, atkārto kustību līnijas vareni moderni, bet būtība nemaina mīmiku.» «Kad pienāks brīdis, tad varēsi līdzināt vīzijas, līdz nelabums kritīs kā Īlija.»

Tāpat atsauce dota arī uz amerikāņu rakstnieku Džeromu Deividu Selindžeru, kurš bija visnotaļ noslēgts cilvēks:

«Izslēdz telefonu. Selindžers nebija sazvanāms. Kāpēc lai Tu būtu? [..]»

Skaņdarbs noslēdzas ar rindiņu «Paturi iespēju paklusēt – atstāj sev vismaz to». Tā, tāpat kā «Izslēdz telefonu» vēstījums kopumā, ir vienkārši saprotama un sagremojama. Atļaušos piebilst, ka šīs dziesmas muzikālais pavadījums manām ausīm ir tīkamākais visā albumā.

Nākamā dziesma («Triki») ir sadalīta četrās daļās (par to iespējams pārliecināties izpildītāja mājas lapā ievietotajā dziesmas tekstā). Galvenokārt tajā runāts par laimi un tās mānīgo seju. Jau pirmajā daļā ar rindiņām «Laime ir trusis cilindrā, / ko izvilkt māk tikai burvis vai diletants» autors runā par to, cik laime ir iluzoriska. Iespējams, ka tam nav jāpievērš pastiprināta uzmanība, taču interesanti šķiet nākamajā daļā pieminētie transporta līdzekļi — dirižablis un diližanss. Abi no tiem savu slavas zenītu piedzīvojuši pagātnē (dirižabļi joprojām tiek izmantoti, tiesa gan, ne pārāk daudz). Varbūt tādējādi autors apliecina savas simpātijas pagājušajiem laikiem jeb antipātijas mūsdienām (kas albumā parādās ne reizi vien)? Dziesmas trešajā daļā mūziķis norāda uz ārišķīgumu, paštīksmināšanos, «[..] kas rada iluzorus prieka impulsus». Pretoties šiem procesiem ir sarežģīti: «Spēlē līdzi vai līdz insultam». Nobeigumā Skutelis apgalvo, ka tic vienīgi skumjām — tās, atšķirībā no laimes, neesot triks. Vai tiešām?

«Man garlaicīgi, velns» jau prasa lielāku piepūli, lai nonāktu pie saturā paustās esences. Kas ir «Vārdā Nenosaucamais»? Ja arī tas ir velns, kādi ir tā motīvi? Atbilde uz šo jautājumu, ļoti iespējams, nav viennozīmīga, lai gan dziesmas beigās pats viesis atzīst, ka «[..] nācis, lai glābtu no garlaicības». Ļoti iespējams, ka Skuteļa vēstījumu precīzi notvēris Abra. Manu uzmanību piesaistīja rindiņa «zem debesīm ganījās gani». Gani parasti gana, nevis ganās. Šķiet, ka ar šo frāzi Arturs norāda uz bieži izplatīto cilvēku iedomu par savas esības neatsveramo nozīmi, kas patiesībā ir pavisam niecīga. Vai arī — uz cilvēku nebrīvi, pakļautību dažāda veida hierarhijām.

«Vārgums», kā jau vēsta nosaukums, vēsta par attiecīgu ķermenisku vai garīgu stāvokli. Atrodoties tā varā, Skutelis redz citu cilvēku vājības — tie mīl dažādas miesiskas izklaides:

«Mērķtiecīgi kā uz nārstu tā ļaudis uz bāru, sauc tostus par mani; piemin kā labu esam, mīca viens otru pālī, liek vārdiem priekšā heštagus un pīpē zālīti.»

Sākotnēji man šķita, ka šis vārgums ir domāts kā fiziskās veselības sašķobīšanās, taču šķiet, ka tā vis nav. Manuprāt, norādi uz to, ka ar vārgumu domātas garīgas pārdomas (vai arī — šīs garīgās pārdomas izraisa vārgumu), sniedz otrais pants, it īpaši šīs rindas:

«No dzīves izmainīšanas gūsta izrauts, viņš atlabtu ātri.»

Lai gan — vai Skutelis «dzīves izmainīšanas gūstu» dēvētu par vārgumu? Šķiet, ka nē, un tas arī sarežģī vārguma cēloņa noteikšanu. Lai nu kā, mūziķis uzskata, ka nodošanās šīm laicīgajām baudām, ļoti iespējams, ļautu atbrīvoties arī no vārguma. Man šķiet, ka tā ir slēpta ironija.

«Versija par kādu viesi» ir kāda egoistiska, mākslīgas bravūras pilna ciemiņa monologs. Viņš ieradies uz svinībām (vismaz pašam tā šķiet), taču vidē, kurā nonācis, ir vīlies. Tāpat kā dzīvē: «Ciešanas, brālīt, ir dzīve». Tāpat kā «Triki», arī šī kompozīcija vēsta par slēpšanos aiz ārišķīgas, mākslīgi uzpūstas pašpārliecinātības.

«Viens no pilsētas motīviem» man atgādina kādu industriālu pilsētas rajonu ar džeza bāru un dzelzceļu tai pa vidu. Nejautājiet, kāpēc — tikai un vienīgi iztēle.

«Templis un tīkls» tās vēstījuma ziņā daļēji reflektē «Izslēdz telefonu» skarto tēmu. Šajā dziesmā Skutelis ļoti tieši runā par atkarību no modernajām tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem. Arturs dziesmas ietvaros atsaucies arī uz Franca Kafkas darbu «Process» («Pabeigt procesu nevar kā Kafka [..]»). Šo darbu Kafka tā arī nepabeidza. To salika, izdeva un arī pie tā nosaukuma nonāca vien pēc paša autora nāves. Nedaudz personiska atkāpe — laikā, kad šis albums iznāca, es lasīju «Procesu». Man šķita un šķiet joprojām, ka abiem darbiem ir daudz kopīga. Bet tas ir cits stāsts; varbūt kādreiz.

«Vecāku aizmirsts bērns» manā izpratnē ir dziesma par mīlestību. Dziesmas varonis nemīlīgā vakarā Rīgas centrā ieraudzījis kādu pamestu bērnu. Viņš ir salijis un nosalis, tiesa gan, «siltums saspiedies plaukstās». Vai tas pats siltums, ar kuru praktiski noslēdzās Skuteļa iepriekšējais albums? Šķiet, ka tomēr nē. Varonis nepaspēj bērnu uzrunāt, taču «[..] tā būtu pusbēda — / viņā redzu sevi bez Tevis. / Viņā redzu sevi bez Tevis.» Protagonists būtībā saredz sevi kā apmaldījušos, bezspēcīgu bērnu; viņš ar to identificējas. Arī viņam trūkst mīlestības.

Albums noslēdzas ar skaņdarbu «Augšup». Šo vārdu vairākas reizes atkārto pats Skutelis. Vārdu, kas tiek atkārtots dziesmas otrajā daļā, man ir grūti saklausīt, bet šķiet, ka tiek teikts «pats». Tiesa gan, neesmu pārliecināts. Tam seko dažu sekunžu ilga sīcoša, džinkstoša skaņa, un «Pieturas» beidzas. Taču, kā jau minēju sākumā, salaiduma vietas praktiski nevar just. Albums savā veidā ir nebeidzams.

Novērtēt «Pieturu» lomu un ietekmi Latvijas repa scēnā nav viegli; šķiet, ka tā ir ļoti neliela. Albums atrodas perifērijā — it kā tepat blakus, tomēr nošķirts. Par tā iznākšanu paziņoja vairāki atpazīstami mediji, tas tika nominēts «Zelta Mikrofona» TVNET lasītāju simpātiju balvai (par ko, ja atklāti, biju patīkami izbrīnīts), taču kopumā albums popularitāti neiemantoja, un nešķiet arī, ka pēc tās Skutelis dzītos. Citi laiki, citas prioritātes.

P.S. Abra ir sācis darīt svētīgu darbu, vietnē Genius.com ievietojot latviešu repa dziesmu vārdus. Izņēmums nav arī «Pieturas», turklāt, izņemot dažus Abras novērojumus, nevienam nav cēlusies roka sniegt savu interpretāciju par šī albuma rindām. Ja tu jūti vēstījumu — pamēģini.

P.P.S. Aprīlī tepat, Tinteszobā, tika publicēta saturīga intervija ar Skuteli (arī par šo darbu jāpasakās Abram). Tā sniedz vairākas atbildes par «Pieturām» un ne tikai.

[tinteszobs]

Kurts no S'T'A aicina uz koncertu Dublinā

Kurts (S'T'A) šoreiz nolēmis rīkoties tieši tā (tieši tā), dodoties uz Dublinu, lai tur sniegtu koncertu sporta centrā “ALSAA”.

Kurts pats reiz (šķiet, nu jau pirms vairāk nekā 12 gadiem, ja pareizi atceros) devās uz Īriju, iespējams, ļoti līdzīgu apstākļu vadīts kā daudzi no tiem, kas tagad tur dzīvo un strādā. Es toreiz biju pavisam nesen iepazinies ar latviešu repu un par to, ka Kurts nav Latvijā un, kā man tolaik maldīgi šķita, neraksta jaunu muzonu, biju sarūgtināts, tādēļ aicinu arī visus šo koncertu apmeklēt gan tādēļ, lai dzirdētu leģendārākās no latviešu repa dziesmām DZĪVAJĀ, gan tādēļ, lai satiktu Kurtu, kurš tomēr atbrauca atpakaļ uz Latviju un kopā ar DJ Krii izdeva vienu no maniem visu laiku mīļākajiem latviešu repa ierakstiem. Tā kā — jā, varbūt arī jums ir kaut kas labs, ko pēc Kurta koncerta tomēr izdomāsiet atvest pie mums!

Papildināts: PASĀKUMA FACEBOOK LAPA

Preses relīze:

Kurts no S’T’A aicina uz koncertu Dublinā

Pēc vairāku gadu pārtraukuma, atsākot aktīvu koncertdarbību, pazīstamais pašmāju hip hop mūzikas izpildītājs Kurts 19. septembrī viesosies Dublinā, Swords, lai sniegtu koncertu latviešu repa cienītājiem. Līdzās Kurtam uz skatuves kāps arī DJ Plastic (klubs Kaļķu vārti).

Gatavojoties koncertam, Kurts norāda, ka koncertprogramma būs krāsaina. „Koncertā skanēs ne vien populārākie S’T’A _un „Pilsētas leģendu” _skaņdarbi, ar kuriem uzaugusi vesela hip hop mūzikas klausītāju paaudze, bet arī apvienības _Sekkta _dziesmas un pēdējos gados radītie singli. Nelielai intrigai varu arī teikt, ka vairākus muzikālus pārsteigumus klausītājiem būs sarūpējuši arī koncerta īpašie viesi – divi man tuvākie draugi un kolēģi,” stāsta mūziķis.

Kurts, kuru var dēvēt par vienu no latviešu hip hop mūzikas žanra pionieriem, savulaik plašāku atpazīstamību guvis darbojoties apvienībā S’T’A, klausītāju sirdis iekarojot ar tādām kompozīcijām kā „Labais puika”, „Manas pilsētas skati”, „Intervija” u.c. 2006. gadā sadarbībā ar Dj Krii viņš laida klajā savu solo albumu „Pilsētas leģendas”, bet gadu vēlāk, 2007. gadā, izveidoja pašmāju hip hop izpildītāju apvienību Sekkta. Pēdējo gadu laikā mūziķis aktīvi strādā pie sava otrā solo albuma ”Pilsētas leģendas 3. Noslēgums.”  

Biļetes uz Kurta koncertu Dublinā, kas notiks sporta centrā ALSAA, iespējams iegādāties iepriekšpārdošanā vai koncerta dienā, pasākuma norises vietā.

[tinteszobs]

Ghetto Games Brīvrunu Batls 2015

Jāatzīst, ka šogad Ghetto Games brīvrunu kaujas Štuka par bazaru gaidīju ar nepacietību. Ziņkārība mani mudināja pēc iespējas ātrāk būt tur, lai vērotu un analizētu, kā šim pasākumam sagatavojušies gan organizatori, gan dalībnieki. Repa ringā, kas bija veidots no mucām, virvēm un asfalta, redzēju un dzirdēju daudz tāda, kas man patika un pat pārsteidza. Taču tāpat ievēroju daudz (vairāk) tāda, kas lika saraukt pieri, prātojot par šī repa lauciņa trūkumiem, kas bieži iegriež gan reptūristu, gan repa galvu ausīs.

Krogā Ūsas, pirmajā Latvijas repkafejnīcā, vairākas nedēļas pirms Ghetto Games kaujām norisinājās brīvrunas treniņvakari, kur katrs, kuram bija vēlme patrenēties pirms lielā pasākuma, varēja audzēt un kopt savas prasmes. Pēc dzirdētajām atsauksmēm, šķita, ka gan ātrrunātāju skaits, gan klausītāju skaits grieza tos ciparus uz rekordu virsotnēm. Tāpat esot uzradušies daudzi jauni vārdi, kas līdz šim scēnā neesot manīti, bet brīvrunā turot līdzi veterāniem. Vairāk par to, ka ir jauni repa vārdi, kuriem sanāk, un to, ka pasākumi ir apmeklēti, mani priecēja fakts, ka dalībnieki gatavojas, jo kopš tās dienas, kad Ghetto Games paziņoja, kas šovasar notiks un kāda ir galvenā balva, mani uztrauca tas, ka no kāda dalībnieka būs kāda laža, kā tas nereti mēdz notikt. Kad padzirdēju, ka Ghetto Games pārstāvji iet uz Ūsām, lai meklētu potenciālos dalībniekus, jutu, ka arī organizatoriem rūp tas, kā tas viss izskatās un skan. Nopratu, ka viņiem tas rūp pasākuma kvalitātes, ne kultūras dēļ, bet tas jau nav svarīgākais, ja viens bez otra šajā situācijā tāpat nevar. Tieši kvalitātes latiņas celšana bija iemesls, kas manu ziņkāri turēja uz adatām, prātā velkot krustiņu rindu, kas gausi tuvojās ar sarkanu apvilktajam datumam.

Pirmā detaļa, kuru, atnākot uz pāsakumu, ievēroju, bija rings, kurā ātrrunātājiem nācās sacensties. Pēc pirmā acu uzmetiena šķita, ka kāds vienkārši nav aizvācis mucas no centrālā laukuma, taču, rūpīgāk ieskatoties, sapratu, ka šī gada repa arēna ir veidota kā boksa rings. Nenoliegšu, ka šāds jauninājums man likās interesants un vietā, jo, ja šīm sacensībām bijusi tik nopietna gatavošanās, kā arī galvenā balva ir gana nopietna, tad ir tikai loģiski, ka arī pašai arēnai jāizskatās pēc kaut kā. Arī par tablo, kur varēja vērot dalībnieku vārdus un to izkārtojumu, nebija piemirsts, un arī tas veiksmīgi papildināja repa arēnu. Par stilu bija padomāts, un, ja pieļaujam domu, ka centrālais Grīziņkalna laukums uz pāris stundām pārtapa par skatuvi, tad par scenogrāfiju nudien nebija piemirsts.

Tā kā organizatoriem trūka vēl viens dalībnieks, bet iepriekšējā dienā Ūsās nesanāca nevienu nodraftēt, tad tika izlemts, ka pēdējais cīkstonis jāizvēlas uz vietas, īsi pirms pasākuma sākuma, dodot iespēju jebkuram sevi pierādīt, skaitot brīvrunu par doto tēmu. Jāatzīst, ka šāds risinājums man likās diezgan riskants, apdraudot kvalitātes latiņas stabilitāti, bet, no otras puses raugoties, tieši šādi nejaušie garāmgājēji iepriekšējās sacensībās ir izpelnījušies atzinību. Ja pareizi atiminos, tad Stobrs un Ļermontovs, kad viņi uzstājās pirmo reizi, arī bija vien tādi nejauši garāmgājēji. Repa arēnā drosmīgi iesoļoja kāds Grīziņkalna apmeklētājs, kas tikko bija piedalījies vēl kādā pasākuma konkursā, kurā, protams, bija jādzied un jādejo. Ar somiņu rokās, cauri ringa virvēm izlocījās kāda jauna dāma, kas bija pārsteigums, jo daiļā dzimuma pārstāve. Pārliecinoši iesoļoja garš, ādas jakā tērpies, jauneklis. Pa vidu atradās arī jaunskungs, kurš bija manīts iepriekšējā vakarā, kad biju piekāpis uz Ūsu brīvrunu treniņnometni. Taču skatītāju elpas aizrāvās brīdī, kad tie redzēja, ka uz arēnu soļo kāda sen neredzēta seja un sen nedzirdēta balss. Uz pasākumu bija ieradies pirmā Ghetto Games brīvrunu kauju finālists un godalgotās vietas ieguvējs Nātre. Apkārt dzirdēju ovācijas, kritiku un cerības, ka arī Nātre būs daļa no tiem 8 izredzētajiem. Drosmīgie saņēma aplausus, džeks ādas jakā pretī saņēma pāris smīnus par klišejisko atbildi, ka rakstot pirmo miksteipu, un skaitīšanu angliski. Savukārt, Nātre, šķiet, ilgi nebija izmantojis savas brīvrunātāja spējas, jo vārdu mežģīšanos un neveiklās pauzes bija grūti nepamanīt, un no pirmā pasākuma finālista prasmēm pāri bija palicis vien viņa visbiežāk izmantotais aizpildvārds (filler) - vēl joprojām. Sevi vispārliecinošāk pierādija Seļa, ļaujot savu vārdu uzrakstīt uz priekšpilsētu standartiem atbilstošā tablo.

Noskaidrojot pēdējo brīvrunu cīkstoņa vārdu, beidzot bija pienācis laiks uz arēnu saukt pārējos vārdu kauju dalībniekus. Ļoti priecēja tas, ka bija padomāts par to, kā katrs reperis tiek iesaukts ārēnā. Renārs Zeltiņš un Antons Semeņaks (Fantiq), pasākuma vadītāji, katram dalībniekam veltīja ievadvārdus, saucot viņu nodarbošanās, sasniegumus un citus raksturlielumus. Arī Tinteszobs skanēja skaļruņos brīdī, kad, ja nemaldos, arēnā tika aicināts Abra. Šāda pirmskaujas ceremonija bija elements, kas pietrūka iepriekšējo gadu pasākumos. Tas visu padarīja nopietnāku, ievērojamāku, liekot klātesošajiem aptvert to, ka šie dalībnieki ir kas vairāk par džekiem ar mikrofonu. Iesildīšanās aplī vislabāk sevi pieteica Edavārdi un Abra, klausītāju ausīm ieskicējot savu stilu, glauni sarīmējot sakāmo un pasakot ko arī prātīgu, ne tikai pirmo, kas uz mēles.

Pirmajā raundā satikās Abra un Reiss, kuri batlos tiekas viens pret otru kopš 2014.gada 13. maija Dzejas un repa sacīkstēm, kad Abra, nevienam nezināms un retai ausij pieredzēts jaunais censonies, stājās pretī Reisam, šur tur dzirdētajam, bet vēl īsti nepazīstamam reperim. Tā, ja nemaldos, bija pirmā reize, kad viņi batloja savā starpā, taču ne pēdējā, tāpēc arī pirmais raunds likās zīmīgs. Stāstot savu vizītkarti, Abra jau ar pirmajām taktīm konkurentiem lika saprast, ka viņiem būs jāstājās pretī slīpētai tehnikai un idejām. Nekas pārsteidzošs, nekas šokējošs, taču sākums neslikts un baudāms. Arī no Reisa neiznāca ārā nekas tāds, par ko varētu pacelt rokas. Nesavaldīta domu plūsma, kura salika kopā tādu pašvaku, neinteresantu reprezentu. Arī no pančlainiem nedzirdēju neko, kas liktu pasmaidīt. Jāpiebilst gan, ka joprojām ir prieks vērot Reisu un just to viņa radīto enerģiju, kad viņam tiek iedots mikrofons. Lai gan ne saturiski, ne tehniski šis cīkstonis nepārsteidza un neiepriecināja, nedrīkst aizmirst arī citus elementus, kas papildina uzstāšanos. Turpinot cīņu, Abra atkal parādīja tehniku, idejas un pat labi sarīmētus pančlainus, kas izraisīja pelnītas ovācijas. Reiss, stāstot par doto tēmu, atkal nepateica neko, ko varētu novērtēt ar plusa zīmi. Renārs Zeltiņš gan piebilda, ka prieks dzirdēt dalībnieku pieturēšanos pie tēmas, taču, vai tiešām tēmas nosaukuma atkārtošana nozīmē turēšanos pie tās? Nepārsteidzot ar oriģinālām asprātībām, taču pelnītu biļeti uz pusfinālu ieguva Abra, izsvītrojot Reisu no sacensības.

Nākamie repa ringā devās Kažoks un Lauris Krauklis. Lauris Krauklis bija jau manīts un bieži pat atzinīgi vērtēts vārds brīvrunu lauciņā. Kraukļa parakstrīmi par jaukajiem ļaudīm droši vien būs dzirdējuši visi, kas ir dzirdējuši viņu frīstailojot. To gan nevajadzētu uztvert kā ko negatīvu vai neoriģinālu. Tā kā brīvruna ir repa improvizācija, klausītājam kaut ko noskaitīt līdzi ir neiespējami, taču, ja klausītājs jau dzird nākam parakstrīmi, tur ir potenciāls paceltām rokām un līdzi nokliegtām rindas beigām. Lauris Krauklis labi iesāka savu stāstāmo, taču ātri vien nolēca nost no veiksmīgā starta, knapi izturot doto laiku. Savukārt, Kažoks izdarīja ko pārsteidzošu. Tas noteikti bija viens no spilgtākajiem šī pasākuma frīstailiem. Reperis glīti pastāstīja savu stāstu par to, kāds bija viņa brīvrunas ceļš, stāstot par vietu, kur to darījis pirmo reiz, ka aizgājis uz Ūsām, beigu beigās attopoties Ghetto Games pasākumā. Vienkārša ideja, bet pasniegta baudāmā plūsmā, pieticīgi, glīti sarīmēta, izmantojot gan vienkāršas atskaņas, gan vairākvārdenes. Nekāda bezsakara, nekādas nesavaldītas domu plūsmas. Beidzot. Laurim Krauklim, šķiet, tā patiesi nebija labvēlīga diena brīvrunai, jo pat doto laiku otrajā raundā ātrrunātājs neizturēja līdz galam. Kažoks, otro reizi tiekot pie mikrofona, neparādija neko pārsteidzošu, taču pierādija, ka spēj turēties pie idejas un dotās tēmas, vien beigās no tām nokāpjot. Ja kādam liekas, ka brīvruna ir iepriekš sarakstīta, bet tā nav, tad tas jau vien parāda kaut kādu kvalitāti. Ozols, viens no žūrijas pārstāvjiem, atzina, ka viņam likās, ka Kažoka stāstītais ir sarakstīts. Kažoks tika tālāk, taču pelnīti, ne tāpēc, ka Lauris Krauklis nebija savā labākajā formā.

Edavārdi pret Seļu. Repa smagsvars pret jaunu censoni. Repa ikona pret vārdu, kuru neviens nav dzirdējis. Varētu šķist, ka tā būs spēle vienos vārtos (vārdos), taču nevajag spriest par iznākumu pāragri. Arī šajā cīņā varēja pieredzēt pāris spilgtākos brīžus no šī pasākuma. Edavārdi lieliski iesāka pirmo raundu. Atsauces, tehnika, fiškas, asprātības, reaģēšana uz to, kas notiek apkārt un veiksmīgi atrasti vārdi, lai to aprakstītu un pieceltu kājās publiku (un Arstarulsmirusu). Stāstā par opapu, Edavārdi parādija to, cik daudz var panākt un pastāstīt, ja ir ideja, par kuru stāstīt. Ja tēma patiešām tiek izmantota kā atspēriena punkts, nevis tikai par uzdevumu, kurš jāizpilda, jo tādi ir noteikumi. Lūk, šovs, kuru var baudīt ar smaidu, ievērojot uzstādītās kvalitātes latiņas. Seļam ir potenciāls. Ūsās, Ghetto games pasākuma priekšvakarā, Seļa parādīja, ka viņš var skaitīt brīvrunu. Pašā pasākumā jaunais censonis parādija, ka nebaidās publikas, stājoties pretī tik spēcīgam konkurentam un izmantojot sev doto laiku. Daudz muļķību, taču turēšanās pie tēmas un idejas ir apsveicama, jo, ausīmdzirdot, daudzi to nevar. Edavārdi pārliecinoši uzvarēja Seļu, kuru cerams varēsim dzirdēt vēl kādu reizi.

Stobra un Sezama cīņā varēja vērot dažas muļķīgas epizodes. Un muļķības bija tās, kas šo divkauju padarīja interesantu. Diemžēl. Stobrs ir publikas mīlulis. Viņam ir stils, viņam ir viegli uztveramas rindas, viņš ir daudzu favorīts. Taču liekas, ka Stobrs ir pazaudējis to, kas viņu padarīja tik iemīļotu. Liekas, ka publika uz Stobru veras caur prizmu, kuru veido 2013. gada brīvrunu kauja, kurā ātrrunātājs izcīnija godalgoto vietu. Pirmajā cīņā pret Sezamu, Stobrs bija neapskaužami vājš. Kas uz mēles, tas nāk ārā. Nevienas idejas, kas būtu labi apstāstīta, nekā interesanta. Nebija (izņemot to vienu) pat vienkāršo mātes vai tu esi neglīts joku, par kuriem publika skaļi plaudēja citus gadus. Arī Sezams neparādīja neko ievērības cienīgu, taču bija krietni pārliecinošāks par oponentu. Enerģisks un harizmātisks ātrrunātājs, kam ir potenciāls. Visticamāk, Sezams būtu atstājis Stobru aiz muguras, ja būtu pastāstījis ko labāku raundā, kad tika dota tēma. Mana pirmā reize ir tēma, kurai ir liels potenciāls. Pats Sezams to atzina ar pirmajām rindām, taču uzreiz pēc tam sāka sev atņemt uzvaras iespējas, nolecot nost no tēmas un izskaņā sakot lietas, kas ceļ gaismā pretinieku, ne viņu pašu. Papildraundā Sezamam, par spīti savai kļūdai, vēl bija iespējas visu labot. Stobra sagatavotos pančlainus viņš lieliski atspēkoja, taču atkal atņēma sev uzvaras iespējas, kad palaida garām noteikumu, ka pretiniekam ir jāuzbrūk ar vārdiem, nevis jāizsaka komplimenti. Vieta par ganu Elbakjanu bija vareni spilgts brīdis. Klātesošo reakcijai var likt vienādības zīmi ar slavenās parodijas Scary Movie 3 ainu, kurā tika parodēts 8 Mile. To brīdi ainā, kad Saimons Rekss pēc sava karstā panta uzvilka kapuci, kas atgādina Kukluksklana galvas segu. Šoka radītais klusums bija apburošs. Sezama pieļautās kļūdas ļāva Stobram pievienoties pusfinālistiem, lai gan viņš nebija, it nemaz nebija pārliecinošs.

Pusfināls bija interesants un izklaidējošs ne tikai dalībnieku dēļ, bet arī tiem doto uzdevumu dēļ. Freestyle challenge un flirtstyle bija gana labi izaicinājumi, lai pārbaudītu cīkstoņu spējas un to derību finālam. Tāpat tas bija izklaidējoši klātesošajiem. Bija prieks redzēt, ka freestyle challenge no #KARAĻTVAIKA skatuvēm atceļojis līdz tik lielam pasākumam.

Pārsteidzoši labi ar uzdevumu tika galā Abra, skaitot uz Benny Benassi — Satisfaction. Šķiet, ka šis uzdevums vairāk parāda nevis to, kādas pērles reperi var izspļaut par attiecīgo tēmu, bet gan viņu prasmes pielāgoties tik neierastiem tempiem. Abras tehniku, enerģiju un spēju sakāmo ielauzt tādā ritmā nevar noliegt, taču saturiskā kvalitāte gandrīz nekāda. Kažoks atkal pārsteidza publiku, tiekot līdzi Bon Jovi meistardarbam It’s my life. Vēl jo vairāk, Kažoks sāka vienpusēju dialogu ar diskžokeju, pārmetot viņam, ka pavadījums nav 100% tīrs no oriģinālvokāla. Un to visu viņš izdarīja dotā uzdevuma ietvaros. Otrajā uzdevumā, kas būtībā ir tēmas uzdevums, kuram ir piešķirta vēl viena dimensija, Abra skaisti noskaitīja mīlas balādi, atgādinot kādu no tiem saldajiem Youtube reperiem. Salīdzinājumi, stils, idejas. Lieliski! Šajā pārbaudījumā vājāks gan izrādījās Kažoks, un tas arī bija iemesls, kas Abram ļāva izvirzīties vadībā. Neveiklas, ne pārāk interesantas idejas un pārsteidzošu pančlainu trūkums liedza Kažokam būt labākam. Ļoti aizraujošā cīņā, finālā iekļūst Abra.

Otrajā pusfinālā tikās pērnā gada finālisti, kas lika domāt, ka šai cīņai jābūt pamatīgai. Edavārdu performance uz George Michael — Careless Whispers nebija tik saturiski baudāma kā to gribējās dzirdēt. Savukārt, Stobrs joprojām brida to pašu iemīto taku, kuru pirmajā kārtā, maļot visu, kas nāk uz mēles, saturisko atstājot malā. Nākamajā pārbaudījumā abi pusfinālisti bija līdzīgi, ļaujot finālista vārdu noskaidrot papildraundā. Par spīti vienkārši sarīmētajiem un ne pārāk oriģinālajiem pančlainiem, tieši tie bija Stobra spēcīgākie ieroči, kas ļāva viņam būt pārākam par Edavārdiem un iekļūt finālā.

Fināla kārta bija pārsteidzoši garlaicīga un apbēdinoša. Tas notika ātri, bez kādiem interesantiem ātrrunātāju pārbaudījumiem. Šķiet, tas arī bija vislielākais finālkārtas mīnuss. Abra raundu iesāka ļoti pārliecinoši, tehniski plūstot pāri visiem zināmajam pavadījumam, lieliski rīmējot stāstāmo. Tāpat no viņa varēja just to enerģiju, kas šādās cīņās nepieciešama. Nebija gan nekādu pārsteidzošu pančlainu, kas varētu izpelnīties publikas ovācijas, bet uzstāšanos, šķiet, klātesošie novērtēja. Savukārt, Stobrs parādīja savu visvājāko sniegumu visā pasākumā. Varētu šķist, ka otra aplikšana varētu būt lauciņš, kurā Stobrs jūtas visērtak, otra virzienā raidot kaudzi pančlainu. Taču nē, to mēs nesagaidījām. Bija pāris ne pārāk izdevušās asprātības, ne parāk izdevusies plūsma pāri dotajam pavadījumam. Toties vienkārši un galvu nelauzoši. Abra cīņu turpināja tehniski pārliecinoši, bet joprojām bez kādiem labiem pančlainiem, savu sakāmo noslēdzot ar mazliet muļkīgu un ne pārāk labu salīdzinājumu. Jāatzīst, ka atsauce uz 8 Mile gan lika pacelt repa galvu rokas. Stobrs, par spīti mātes jokam, pēdējā raundā parādīja savu labāko performanci. Līdz brīdim gan, kad Abra tika nosaukts par MC Stulbeni, kas šajā dekādē, šķiet, vēl nebija pieredzēts apvainojums. Arī pančlains par māju, kurai nav lūkas, par spīti publikas skaļajām ovācijām, nebija nekas tāds, par ko vajadzētu priecāties. Finālā uzvarēja šovs, kas balstīts uz ne pārāk asprātīgiem, ne pārāk labi sarīmētiem jokiem, kurus bieži var atrast Draugiem.lv runā sadaļā. Otro vietu ieguva kultūra, jo tehnika, idejas un prasmes nebija gana izklaidējošas, un tās bija grūti saklausāmas.

Cerības redzēt to, ka profesionalitāte tiks novērtēta augstāk par lētu šovu, tika samīdītas brīdī, kad Stobrs ieguva galveno balvu. Nav tā, ka Stobram vispār vajadzētu pamest šo lauciņu. Viņš ir viens no spilgtākajiem reperiem šajā žanrā. Tur ir stils, tur ir harizma, tur ir tas šovs, ko daudzi gaida. Taču šādos nozīmīgos pasākumos vajadzētu izvērtēt, kas ir vērtīgāks: šovs, kurš šajā gadā bija diezgan zema līmeņa, vai arī profesionalitāte, kas tik ilgi šim žanram pietrūkusi. Šāda vērtību maiņa groza reptūristu priekšstatu par to, kas ir kvalitāte, kā repam ir jāskan. Un, iespējams, arī repa galvas sāk apšaubīt savas vērtību skalas. Nenoliedzami, ka Ozolam ir taisnība par to, ka cilvēki uz pasākumu iet gūt pozitīvas emocijas, nevis vērot to, kā džeki plēšas savā starpā. Tāda patiesi rupja cīņa sen kā nav dzirdēta Grīziņkalna teritorijā. Tomēr atdot balsi par to, kas izraisīja smieklus, nevis par to, kas bija labāks, šķiet, nepareizi. Ja šis šovs būtu kvalitatīvs, tad diez vai būtu par ko nokārt degunu. Taču tā nebija. Kārtējo gadu žūrijā atradās kāds, kura objektivitāte un spēja izvērtēt dzirdēto, bija zemā līmenī. Visu cieņu Arstarulsmirusam. Viņa ieguldījums kultūrā ir neatsverams, taču, vai viņam ir pa spēkam vērtēt to, no kā viņš jau sen kā ir novērsies? Pēc komentāriem, ko Arstarulsmirus veltīja dalībniekiem, šķita, ka viņa iemaņas vērtēt repu ir zudušas. Jo vairāk tas apstiprinājās brīdī, kad viņš paziņoja, ka neesot spējis saklausīt nevienu secīgu domu, ko Abra saka, tāpēc atdod balsi Stobram, kurš visu esot pateicis ļoti vienkārši. Nenoliedzami, ka saklausīt vārdus repā, ja to vairs neklausās, ir grūti. Turklāt, ar skaņas aparatūru pasākumā arī bija kaut kādas problēmas, kas šo nedzirdēšanas problēmu noteikti pastiprināja. Centieni veidot šo visu krietni profesionalāku, atdūrās pret atsevišķu žūrijas pārstāvju vērtību skalu un viņu neobjektivitāti. Prieks bija vērot anša centienus visu sīki un detalizēti komentēt, dodot riktīgi pamatotu kritiku un uzslavas. Reizēm ansis pamatīgi aizrāvās ar savu dialogu, kuru balstījā uz blociņā atstātajām piezīmēm (#anša_piezīmes), taču bija brīži, kad tieši viņa sacītais bija visvērtīgākais no visa raunda.

Runājot par dalībniekiem un viņu brīvrunu prasmēm kopumā — Tinteszoba superbrigādei noteikti vajadzētu reiz padiskutēt par to, kādai ir jāizskatās labai brīvrunai. Tas varētu palīdzēt rast skaidrību par kaut kādām kvalitātēm un vērtībām tajā, ko, šķiet, nākotnē vērosim un dzirdēsim arvien biežāk. Bezsakarīgu, nepārtrauktu runāšanu nevajadzētu uztvert kā kvalitatīvas brīvrunas raksturlielumu. Lai vai kā, cerēsim, ka nākotne šim repa žanram būs saulaina, organizatori turpinās darīt šo pasākumu arvien profesionālāku un tur būs mazāk par ko bēdāties. Iespējams, šāda galvenā balva pievilinās arvien jaunus ātrrunātājus, kas ar laiku spēs attīstīt savas prasmes līdz tādam līmenim, ka varēsim vērot un dzirdēt gan meistarīgi noslīpētu tehniku, gan baudāmu šovu.

[tinteszobs]

A.n.D. albuma prezentācija Noliktavā No3

Otrā krievu repa ziņa no manis šonedēļ. Check:

Šis izpildītājam ir septītais studijas ieraksts un zināms atskaites punkts A.N.D. radošajai darbībai, kas aizsākās jau deviņdesmitajos gados, paralēli nodarbojoties ar breakdance un grafiti mākslu. Andrejs Ivanovs ir arī viens no režisoriem hip-hop dokumentālajai filmai "Riga Beat", kura savu dienas gaismu ieraudzīs šoruden (filmas treileris).

Kā īpašie viesi albuma prezentācijas koncertā piedalīsies izpildītāji Раймоха, Pikaso, Skim, Владос un Fat One. Pavadošais dīdžejs — DJ Gato Negro.

Albumu klausies šeit.

Pasākuma Facebook lapa.

[tinteszobs]

Ekspresintervija: Фаня

1. Kāpēc tu repo?

Jau no bērnības esmu bijis saistīts ar mūziku. Un tās nebija nekādas mūzikas skolas, solfedžo u.tml. Vienkārši patika mūzika. Tagad — vēl jo vairāk. 20 gados sapratu, ka gribu veidot to pats, un sāku taisīt bītus. Kāpēc hiphops — visticamāk, laika un vides ietekme. Repot sāku no vienas puses tāpēc, ka bija ko pateikt, bet no otras puses — mani bīti īsti nevienam nebija vajadzīgi un bija jāsāk tos izmantot.

2. Īsi pastāsti par savu albumu "Белым По Чёрному".

Par albumu: pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir ļoti daudzveidīga un sastāv no vairākām dimensijām un toņiem, bet pamatā ir divi sākumi. Digitālajā pasaulē pamatā ir 1 un 0, matemātikā — pluss un mīnuss, pasakās — labais un ļaunais, sievietes un vīrieši, iņ un jan. Konkrēti šajā darbā tas baltais un melnais tiek attiecināts uz mani. Kopumā albums ir sanācis autobiogrāfisks, paverot klausītajam manas gaišās un tumšās puses.

3. Uz ko tu koncentrējies visvairāk, radot mūziku?

Domāju, ka mūziķi mani sapratīs, ka mūziku nevar radīt — tā rodas pati. Bet lai tā rastos pati, ir jāiegulda milzīgs darbs un jāuztaisa 100 neveiksmīgi bīti vai jāuzraksta 100 neveiksmīgi teksti. Bet kad mūzika sāk veidoties pati — vienkārši jānoķer tas brīdis, iedvesma, "vaibs". Vēl ļoti svarīgi, lai mūzika skanētu godīgi, lai vārdiem, kuri lido ārā no tavas mutes, cilvēki noticētu.

4. Kādas emocijas ir būt par krieviski repojošu reperi Latvijā?

Dīvainas. Mēs dzīvojam valstī, kur puse no visiem iedzīvotājiem ja pat ne runā, vismaz saprot šo valodu, bet krievu reps starp krieviski runājošiem nav atzīts. Ja klausās, tad piemēram Timati un L'One, jo viņiem labi strādā PR mašīna — ko iebaro, to arī klausās. Vēl viens izcils piemērs, Johnyboy — čalis no Salaspils, kurš šobrīd ir TOP20 populārāko reperu sarakstā visā Krievijā, bet Rīgā viņam pat īsti koncerti nenotiek.

5. Tuvākie nākotnes plāni?

Turpināšu veidot labu mūziku, jau sāku strādāt pie nākamā projekta. Kāds tas varētu būt un kādi termiņi — grūti kaut ko teikt, bet skaidrs, ka tas būs kaut kas nedaudz savādāks, ko varēja dzirdēt iepriekšējos darbos.

Albumu "Белым По Чёрному" klausies un lejupielādē Faņas Soundcloud lapā:

[tinteszobs]

SCHOKK - “XYND”

Dmitrijs Hinters YaVagabunds Bambergas Tupaks jeb vienkārši ŠOKKS ir izdevis albumu XYND.

Savā pirmajā neveiklajā Tinteszoba publikācijā, es aicināju izpildītāju ieskatīties sevī un mainīties. Noklausoties XYND, es sapratu, ka beidzot tiku sadzirdēts...

Nesen Šokks negaidīti sniedza plašu interviju ietekmīgākajam krievu repa portālam, kas spēja izraisīt lielāku ažiotāžu par atsevišķu reperu relīzēm. Tajā lasītājs tika brīdināts, ka albums nebūs domāts repera līdzšinējam klausītājam; jāatzīst, ka mazajam tamborētājam te tik tiešām nav ko dzirdēt.

Protams, Šokkam atšķirībā no citiem kolēģiem bija relatīvi vieglāk pārsteigt — pilnībā atteikties no battle-repa, dissiem un uzspēlētas agresijas, to visu aizstājot ar liriskām balādēm un storytellingiem. Tomēr šajos platuma grādos nenākas bieži dzirdēt, kad dzejiskums repā tiek kvalitatīvi sarīmēts un fonētiski iet roku rokā ar muzikālo pavadījumu. Nopietna, argumentēta un patiesa pieaugušu kungu un dāmu mūzika. Tieši tas, kas nepieciešams pēc pēdējos mēnešos pārdzīvotā kretīnisma.

Vēl pirms gada Šokks solīja pārspēt savu pirmo albumu С большой дороги, kurā bez lirikas netrūka arī agresīvu reprezentu. Manuprāt, pārkāpjot pāri Jēzus Kristus vecumam, izpildītājam tas izdevās.

Pacients ir izārstējies.

P.S. Es neprotu lietot iTunes, es pat īsti nesaprotu, kā tas viss tur strādā. Tādi paši kā es, albumu var viegli lejupielādēt šeit.

[tinteszobs]

LVL UP: Brīvrunas trešdiena Ūsās

Domāju, ka lielākie freestyle repa (brīvrunas) pratēji un cienītāji jau būs paspējuši iegriezties kādā no Ūsu (Mārstaļu iela 12) brīvrunas vakariem, kuri tika uzsākti, lai š.g. lielākā top-of-the-dome (uz vietas izdomātā) frīstaila batla (ar galveno balvu 1000 EUR apmērā) dalībnieki varētu labāk sagatavoties šim notikumam un parādīt maksimāli labu sniegumu.

Ja zini kādu, kurš “nu baigi labi frīstailo, bet nez kāpēc nepiedalās freestyle batlos, jo viņš/viņa tur visus varētu vinnēt”, padod viņam tālāk šo informāciju un trešdien, 15. jūlijā tiekamies “Ūsās” (kā jau “8. jūdzē” tika pareģots), JO (!) labākajiem no tā vakara dalībniekiem var tikt piešķirta diezgan ekskluzīvā iespēja tikt uzaicinātam piedalīties lielajā “Ghetto” batlā 23. jūlijā. “Ekskluzīvā”, jo pieteikties tur šogad nevar, dalībnieki tiek pieaicināti no batla organizatoru puses.

Atgriežoties pie “Ūsām” — ieeja, kā vienmēr, ir bezmaksas, tas ir vairāk vakara nekā nakts pasākums (sanāks izgulēties uz darbu), un pie pults būšu es, ansis. Bīti būs, mikrofons būs, viss būs; durvis būšot vaļā no 20:00, mikrofonu sāksim darbināt 21:00. No tevis sagaidām prasmes un patīkamus pārsteigumus un pozitīvu pienesumu gan gaisotnes, gan snieguma ziņā.

Facebook pasākuma links.

P.S. Tiem, kas jautā par to, vai “Ūsu” brīvrunu vakari turpināsies arī pēc “Ghetto” batla — tie turpināsies, kamēr būs reperi, kas vēlēsies nākt un trenēties frīstailot. Domāju, ka tie, kas apmeklējuši šos pasākumus, jūt, cik liela nozīme ir praksei publikas priekšā, tādēļ es, personīgi, ceru uz jūsu atsaucību arī turpmāk!

Uz mūžiem jūsu ansis.

[tinteszobs]

“Pieliec punktu!” — godīga un tieša analītika

Человеческий ум сегодня подвергается трём главным воздействиям. Это гламур, дискурс и так называемые новости. Когда человека долго кормят рекламой, экспертизой и событиями дня, у него возникает желание самому побыть брендом, экспертом и новостью. Вот для этого и существуют отхожие места духа, то есть интернет-блоги. Ведение блога — защитный рефлекс изувеченной психики, которую бесконечно рвёт гламуром и дискурсом… В. Пелевин.

Gandrīz trīs mēnešu garumā radio PieciLV ar Hoodshop veikala īpašnieka Ozola svētību piedāvāja mums izklaidi battle-rap žanra garā. Nevienam nav noslēpums, ka klasiska battle-rap formāta trādīciju Latvijā vienkārši nav, kā rezultātā jebkurš solis, kas sekmētu tamlīdzīgu pasākumu izveidi, būtībā ir vērtējams atzinīgi, taču tas nekādā gadījumā neatceļ konstruktīvas kritikas nepieciešamību, ar kuru, kā ierasts, var iepazīties tieši Tinteszobā.

Dārgo lasītāj, lai Tavs gars un cieņa pret spēli palīdz Tev veiksmīgi nonākt līdz šīs apjomīgās publikācijas noslēdzošajai rindai.

Pieliec punktu! turnīram pieteicās 12 dalībnieki, kā rezultāta turnīram nebija iespējams pieskaņot loģisku izslēgšanas principa formātu, jo ceturtdaļfinālu varētu organizēt ar astoņiem dalībniekiem, bet astotdaļfinālam atkal jau trūka četru dalībnieku. Taču pēc šī play-off zaru sadalījuma, jebkurš, kam ir kaut minimālākā sajēga par sporta sacensību play-off koku, pateiktu, ka te izriet divi pusfināli, katrā no kuriem sacenstos pa trim izpildītājiem. Rezultātā gan play-off attēls neatbilda realitātē notiekošajam, tad nu rodas jautājums - priekš kam zīmēt neprecīzu bildi, tā rezultātā tikai maldinot nedaudz erudītākos repa interesentus? Ņemot vērā, ka mazajā finālā tikās trīs cilvēki, tad to attēlu vajadzēja veidot no vienas nevis abām pusēm - šādi būtu bijis uzskatāmāk - jo galu galā, mini-finālā taču tikās trīs labākie, nevis katras nosacītās konferences uzvarētājs. Piekrītu, varbūt nedaudz sarežģīti, varbūt varēja arī vispār iztikt bez vizuālās informācijas. Ticiet man, kuru sensenos laikos gandrīz neatskaitīja no mākslas pamatskolas - reizēm labāk ir nevizualizēt neko.

Taču liksim mierā turnīra formātu un ķersimies klāt pašam repam. Tā kā šis bija izteikts radio batls, kura laikā publika bija tā klausītāji, kuri vērtēja tieši dzirdēto, nevis redzēto (tātad pantomīmas elementu izmantošana līdz pat abiem fināliem dalībniekiem nebija īpaši aktuāla), varam droši apgalvot, ka, lai tiktu līdz Andrejsalas Noliktavai No.3, izpildītājam bija (vienā no šo vārdu salikumu nozīmēm) pamatīgi jāstrādā ar savu muti. Šis process tika arī filmēts, līdz ar to mums bija iespēja ne tikai noklausīties, bet arī noskatīties, kā nu kurš no dalībniekiem šīm sacensībām bija sagatavojies.

Lasītāj, publikācijas turpinājumā es atgādināšu Tev par katru aizvadīto batlu, klāt pievienojot savu komentāru par dzirdēto un redzēto.

ANTIKVARIĀTS VS. DORIANS:

Pats pirmais batls. Var saprast izpildītāju uztraukumu un vieglo neziņu - kā nu būs?

Tinteszoba biedri varēs apstiprināt, ka pirms sacensību sākuma es visai augstu vērtēju tieši Antikvariāta izredzes, ļoti iespaidojoties no dažu mēnešu senā priekšnesuma. Man šķita, ka Anķiks varētu būt gana atbilstošs konkrētajam formātam. Kā jau tas bieži ierasts pašmāju repa spēlē, realitāte izrādījās gaužām skarba...

Atšķirībā no klausītājiem un citiem interesentiem, kas diezgan viennozīmīgi atdeva uzvaru Dorianam, man bija visai grūti noteikt uzvarētāju tik līdzvērtīgā batlā. Līdzvērtīgi sūdīgā. Laikam jau tomēr Dorians bija pelnījis tikt tālāk; Antikvariāts pat lasot tekstu nespēja to izdarīt gludi un bija spiests izmantot neieplānotas pauzes.

Tāpat es nepiekrītu Stobra (pieaicinātais eksperts) izteikumam, ka par flovošanu akapellu batlā būtu jāaizmirst, taču esmu pilnībā vienisprātis par Doriana teksta pasniegšanas manierei veltīto kritiku. Visu battle-rap raundu mēģināt nobliezt circenīša pantiņu stilistikā ir neprāts. Taisnības labad gan jāatzīst, ka Dorians centās arī dabl-taimot, sanāca ļoti slikti.

Kopumā, vērojot un klausoties šo batlu, man bija liels kauns, un es nespēju saprast, kā kaut kas tāds Latvijas repā var notikt 2015. gadā. Tas vairs nebija pilnīgs vakars, bet gan vakars uz ezera. Vislakoniskāk un precīzāk konkrēto bakhanāliju spēja raksturot Sandžs.

ALEXX DYNAMO VS. SPRŪDS:

No šī dueļa mums bija pamats sagaidīt pieklājīgāku līmeni, nekā debitantu pārim. Vai ne tā, lasītāj? Alexx’am to arī veiksmīgi izdevās apliecināt; tikmēr Sprūds centās un savā sniegumā bija labāks par sacensību pirmo pāri, taču priekšnesums bija garlaicīgs. Vismaz pateiksimies, ka Sprūds ieradās. Klīda runas, ka puisis uz Rīgu varētu neatbraukt un batlot telefona sarunas laikā. Tas būtu bijis sasodīti ērmoti.

Atsevišķi par Alexx’a performanci vajadzētu minēt, ka šis bija uz to brīdi labākais tamlīdzīga formāta spēju demonstrējums Latvijā. Lai arī teksts daļēji tika lasīts no uzskates materiāla, klausoties audio versiju es to nemaz nejutu; arī tā ir meistarība - nolasīt tā, lai attiecīgais iespaids par ieskatīšanos telefonā/blociņā klausītājam nemaz nerastos. Šo efektu Alexx panāca veiksmīgi spēlējoties ar balss intonācijām, vajadzīgajās vietās pastiprinot emocijas un veltījot maksimālu uzmanību oponentam. Sprūds nav no tiem zināmākajiem Latvijas reperiem, taču Alexx spēja sameklēt pretinieka vājās vietas, kuras asprātīgi apspēlēt. Laikam arī pirmā reize, kad Latvijas batlos tika izmantots dziedājuma elements. Tā bija laba izklaide, un es to noskatījos vairākas reizes.

Konkrētā batla ekspertīzi uz karstām pēdām veica ansis un nodeva sveicienus visiem tiem (tai skaitā arī man), kuri vēlas, lai tamlīdzīgi batli Latvijā būtu pēc iespējas profesionālāki. Viss anša sakāmais pāris vārdos bija sekojošs - svētdienas reperim cilvēcīgu apstākļu rezultātā nav laika pienācīgi sagatavoties un iemācīties savu tekstu no galvas. Tam es, protams, piekrītu, un atliek vien secināt, ka ir laiks meklēt atbilstošākus sponsorus, kas stimulētu izpildītājus nopietnāk attiekties pret tamlīdzīgiem pasākumiem, jo diezin vai Hoodshop sortiments ir tas, kas spēj maksimāli motivēt mūsu reperus, no kuriem lielākā daļa savas drēbes jau sen iegādājas Origo vai Galerija Centrs veikalos.

REISS VS. FIŅĶIS:

Daudzi interesenti minēja, ka no visām pirmās kārtas cīņām šī varētu būt pati sīvākā un aizraujošākā. Kopumā tā tomēr nebija, lai gan pēc paša batla vēl ilgi turpinājās diskusijas, kurš tad nu izrādījies pārāks. Atļaušos nepiekrist Grafomānam, kurš batla video komentāros ļoti skarbi novērtēja Reisa priekšnesumu. Taču par visu pēc kārtas, lasītāj.

Fiņķis bija pirmais dalībnieks, kas savu tekstu pamanījās iemācīties no galvas un par to vien ir pelnījis nelielus aplausus (Fiņķi, tā šis vārds rakstās pareizi). Taču man nav skaidrs, kur pēdējos gados ir pazudis tas Fiņķis, kas, būdams sava oponenta Reisa gados, taisīja teju vai perspektīvāko repu Latvijā. Savas rindas Fiņķis skaitīja piesardzīgi uz bez pienācīgas pārliecības. Arī pančlaini, kas varētu izklausīties pieņemami kādā liriskākā skaņdarbā, iekš batla nepaķēra un nespēja radīt attiecīgo efektu, lai gan atsauce uz Baumaņu Kārli man patika. Ja Fiņķis būtu sarakstījis savam agrīnajam līmenim atbilstošu tekstu, viņš visdrīzāk oponentu iznestu bez ierunām.

Runājot par Reisu, uzreiz ir jāmin, ka puiša ambīcijas un vēlme sevi apliecināt iet stipri pa priekšu uz doto brīdi realizētajiem darbiem un izpildītāja sniegumam ilgtermiņā. Batlam Reiss, neskatoties uz slikto pašsajūtu, gan bija sagatavojies visai nopietni un izpildījuma, kā arī pārliecības ziņā bija pārāks par oponentu. Taču dēvēt sevi par Latvijas battle-repa mesiju ir stipri pāragri. Reisa priekšnesumā varam saklausīt krasu ietekmēšanos no krievvalodīgās repa scēnas smagsvara Oxxxymiron. Pančlaini caur domuzīmi, kurus Oxxxymiron pirms vairākiem gadiem ieviesa krievu repā (un tā tur tagad raksta ikviens jaunās paaudzes izpildītājs) skaidri saklausāmi arī Reisa lirikās. Tik skaidri, ka puisis pat piesavinājās Mirona pančlainu par Nikiju Mināžu no klasiskā skaņdarba Тентакли (par kuru Arturs Skutelis reiz izteicās, ka tajā ir vairāk refleksijas kā visā tā laika krievu repā kopumā). Man principā nav nekas pret pančlainu un atsevišķu fišku nelielu aizņemšanos/tulkošanu, jo tāpat tas viss ir jāsarīmē latviešu valodā un jāpieskaņo attiecīgās situācijas kontekstam, taču šajā gadījumā ir vienkārši viens pret viens nospiests... diskutabli, iespējams, ka tā ir atsevišķa saruna. Konkrētais temats tiks cilāts arī publikācijas turpinājumā.

To, ka šī nav sagadīšanās, apliecina arī izpildītaja twitter konts, kurā regulāri parādās rindiņas no jau minētā un citiem krievvalodīgajiem reperiem (piemēram, Jubilee), taču ne citātam nepieciešamā pēdiņu forma, ne arī atsauces uz autoriem nekad netiek lietotas. Šaubos, vai tas tiek darīts ļaunprātīgos nolūkos, tomēr domāju, piekritīsiet, ka šāda rīcība var maldināt izpildītāja mikrobloga lasītājus. Taču uz kādu brīdi liksim mierā Reisu, kā gan mēs paši vien neesam grēkojuši padsmit gadu vecumā.

Cīņu analizēja Kurts, kurš atzina, ka arī pats nesmādētu ņemt dalību tamlīdzīgā pasākumā. Zinot to, ka Kurts savā laikā nav smādējis arī radīt skaņdarbus ar dažāda satīriska rakstura veltījumiem kolēģiem, batlu ar viņa piedalīšanos būtu nudien aizraujoši pavērot. Pie tam, pieredzes mikrofona un kameras priekšā Kurtam netrūkst... redzēsim, kas zina.

EDAVĀRDI VS. VIŅA:

Attiecībā par Viņu, man tik tiešām nav izprotams, kāpēc šī glītā meitene, kura, kā izrādās, dzied, nodarbojas ar teātri, dejām un čella spēlēšanu, ir izdomājusi pievērsties repam. Loģisku skaidrojumu es tam neatrodu un pārāk daudz par to domājot sāk šķist, ka tā ir kāda cionistu sazvērestība, kuras mērķis ir pēc iespējas ātrāk un efektīvāk likt man neatgriezeniski sajukt prātā. Labi, beigšu ironizēt; īstenībā jau nojaušu, ka tas tiek darīts apzināti, daļēji ar mērķi pievērst mediju uzmanību pašmāju repam. Mediji, mediji, mediji...

Un tagad par pašu batlu. Jāatzīst, ka jaunā dāma sev atvēlētā mēneša laikā bija pieklājīgi sagatavojusies un arī izpildījuma ziņā izklausījās visnotaļ interesanti. Tas gan man aizdomīgā kārtā atsauca atmiņā analoģiju ar krievu repu, kur gados jauns čalis - Basota - kurš visu savu apzināto dzīvi rakstīja banālus tekstus ar labākajā gadījumā divzilbju atskaņām, Versus batlos pēkšņi sāka performēt daudz kvalitatīvākā līmenī. Ir pamats aizdomām, ka pirms cīņas ar Drago puiša lirikas pārcieta rūpīgu Bambergas Tupaka korekciju. Bet, velns parāvis, lasītāj, mani atkal aiznesa rusrepa virzienā...

Edavārdu un Viņas batls bija pirmais abpusēji cienīgais duelis, kuru bija vairāk vai mazāk patīkami klausīties un rādīt citiem. Objektīvi izvērtējot, Edavārdi sarakstīja un ieskaitīja tehniskāk, asprātīgāk un oriģinālāk - ļoti gaumīga uzstāšanās, kamēr Viņas samērā advancētajā pantā tomēr līda laukā pa kādam infantilam un ļoti jēlam risinājumam, lai arī no rīmju struktūras aspekta tas bija negaidīti jēdzīgs. Tomēr viss Viņas teksts nesastāvēja no kompleksām rīmēm; manis pēc, liriku autors varēja būt arī kāds cits (man tāpat nav nekādu metožu, ar ko to mēģināt pierādīt), to visu vēl ir jāprot pasniegt un nenoliegšu, ka izpildījums man, salīdzinot ar lielāko daļu iepriekš dzirdētā, šķita pieņemams. Taču tas ne tuvu nebija teicams.

Principā man ir skaidrs, kāpēc Viņas performance izraisīja tik pārspīlētu sajūsmu daudzu radio PieciLV klausītāju prātos - nostrādāja klausītāju izpratnes, pieredzes trūkums par battle-rap žanru (ko nu tik detalizēti - par repu kopumā), ko bija viegli paķert uz pārsteiguma efektu un eiforijas momentu (gados jauna meitene lieto necenzētu leksiku, wow!). Varu iedomāties, kāda pārmetumu vētra no klausītāju-moralizētāju puses kristu pār Edavārdu galvu, ja viņš mēģinātu sarakstīt agresīvāk. Nē, sarakstīja viņš labi; arī ar to vajadzēja pietikt, lai iekļūtu nākamajā kārtā, taču... tādā sabiedrībā mēs elpojam. Izpratnes jauniešiem nav nekādas, šeit pat nedomāju rīmju kvalitāti, bet tekstu saturu, kuru klausītājs nav spējīgs uztvert. Tik daudz vārdus dzirdot, tik īsā laikā...

Uzreiz pēc batla es izgāju laukā uz balkona ieelpot svaigu gaisu un pamanīju debesīs kaut ko mirdzošu un krāšņu. Padomāju jau, ka tā varētu būt polārblāzma, taču nē... tā izrādījās Sandža kvēlojošā sēžamvieta.

Šis nu bija klasisks gadījums, kad radio klausītāju vietā, batlu būtu bijis nepieciešams izvērtēt kompetentai žūrijai no trim cilvēkiem, kas arī spētu argumentēt savu spriedumu. Lai nu kā, Edavārdi, manuprāt, nepelnīti tika atbrīvots no tālākās cīņas un varēja vēsā mierā gatavoties Ghetto Games pasākumam vai arī nākamajam koncertam ar Rīgas kamerkori Ave Sol, es nudien nezinu kas viņam pašlaik ir aktuālāks...

Viņa tikmēr sāka gatavoties batlam pret... Dorianu. Par to man būs sakāms daudz vairāk.

KĀRLIS KĀRKLIŅŠ (APOLLO MŪKS) VS. LAURIS KRAUKLIS:

Konkrēto batlu es gaidīju ar, iespējams, lielāku interesi nekā Tu, lasītāj. Tā nu ir sagadījies, ka Kārlis Kārkliņš (Apollo Mūks) arī ir blogeris, kurš šad un tad padalās ar savu viedokli par ārzemju un arī pašmāju repa spēli - lūk, Kārļa blogs. Repojošs blogeris, kurš ir vairāk blogeris nekā reperis, wow, manī tiešām virmoja intriģējošas jūtas. Savukārt Lauris Krauklis man palika atmiņā no 2013. gada Ghetto Brīvrunu batla. Tad jau laikam jēdzīgi repoja, kurš gan tik detalizēti visu spēj atcerēties...

Pats batls gan noritēja bez pārsteigumiem - kārtējā vilšanās. Vienīgi Lauris Krauklis savu garlaicīgo tekstu atšķirībā no pretinieka vismaz pasniedza vairāk vai mazāk piemēroti batla formātam. Lai gan eksperta JeeKaa delivery, kauninot abus izpildītājus man patika visvairāk no visiem trim. Piekrītu visam JeeKaa teiktajam, arī tam, ka koncertos abi jaunskungi no kladēm nelasīs. Domāju, ka solo koncertu, vismaz tuvāko gadu laikā, viņiem nebūs.

Visdrīzāk, ka abi dalībnieki tik tiešām ir vairāk storytelling nekā battle-rap izpildītāji, taču par šādu batlu jebkurā gadījumā neko vairāk plaukstas neceļas uzrakstīt. Reizēm šķiet, ka mana vienīgā izeja ir pašnāvība vai emigrācija...

ILŪZIJA VS. CIGA:

Pēc visa iepriekš dzirdētā un redzētā es nudien nezināju, ko lai vēl sagaida. Informāciju par abiem izpildītājiem gadu gaitā smēlu no viņu relatīvi mazā apjoma daiļrades. Ilūzijam gan ir tviteris, kas savā laikā lika man aizdomāties, vai tā īpašnieks ir reāla persona. Saruna ar Mārtiņu sniedza atbildi, ka esot gan. Pareizi, pirms tam vēl norisinājās Ghetto Brīvrunas, kurās bija iespēja vērot arī Ilūziju. Kā vēlāk izrādījās - tur vispār bungas nebija...

Cigu es atminējos pēc kaut kādiem seniliem fītiem ar Jarānu. Nesen gan lasīju informāciju, ka Ciga pēdējā laikā uzturoties Londonā, kur mēdz filmēties vietējā krievvalodīgā repera Markul klipos. Tad nu radās jautājums - vai tas vispār ir īstais Ciga? (Nudien, latviešu repa peripētijas visā savā krāšņumā).

Pēc Cigas rīmes iecirknis - loceklis manī gandrīz nostrādāja latviešu repa ietekmes rezultātā gadu gaitā izkoptais aizsargreflekss - slēdz to anomāliju laukā! Es tomēr noklausījos līdz beigām. Radās iespaids, ka izpildītājs tikai pirms pāris dienām nevis pusotru mēnesi iepriekš bija uzzinājis par sacensībām, to formātu un savu pretinieku. Radās iespaids, ka izpildītājs sacensībās piedalās piespiedu kārtā, lai tikai viņu pēc iespējas ātrāk liktu mierā. Novēlu attiecīgajam izpildītājam likt mierā repu. Ir pagājuši jau vairāki gadi, taču labi sarakstīt liriku un saistoši to pasniegt Tev joprojām nesokas. Nekas, atslābsti, nesatraucies - atrodi sirdij tīkamu hobiju, kas padodas un neliek citiem sarkt. Paldies.

Par Ilūziju - jāatzīmē, ka delivery un rīmes bija līmenī. Man patīk Ilūzijas eksperimenti ar trap mūziku un attiecīgā skaitīšanas tehnika. Potenciāls puisim nepārprotami ir. Tomēr par attieksmi liekams mīnuss. 48 rindas gan šoreiz nebija abiem čalīšiem, taču daudz kvalitatīvāks, protams, bija Ilūzija. To norādīja arī pieaicinātais eksperts Edžons. Žēl, ka šāda līmeņa reperi šajā turnīrā bija ekspertu nevis dalībnieku sarakstā. Nešaubos, ka, ja Edžons ņemtu dalību un aizmirstu tekstu, viņš pat frīstailojot izklausītos jaudīgāk par lielāko daļu konkrētā pasākuma izpildītāju.

Ar šo te batla pirmajam aplim arī tika pielikts punkts. Atvilksim elpu, lasītāj, pirms dosimies tālāk.

DORIANS VS. VIŅA:

Tūrā dzimušais franču domātājs Renē Dekarts reiz minēja:

Veselais saprāts ir visveiksmīgāk sadalītā prece pasaulē. Ne velti katrs cilvēks ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ar to ir labi nodrošināts.

Droši vien Dekartam bija absolūta taisnība. Katrs no mums gan ir audzināts nedaudz savādāk, taču gan jau, ka gandrīz ikviens no mums uzskata, ka dzīvo un rīkojas adekvāti un iespēju robežās - pareizi. Tomēr tāpat katram no mums ir arī unikāla robeža tam, ko uzskatām par pieņemamu sociālajos tīklos. Dekarta laikā to nebija. Manā laikā tie ir. Es gan neesmu Dekarts, taču pavēstīšu, kāda rakstura uzvedība sociālajos tīklos liek man justies slikti. Slikti man liek justies pārspīlētu, uz vājprāta robežas balansējošu mīlas jūtu publiska izrādīšana. Vēl sliktāk man liek justies daudzu latviešu pašpasludināto reperu twitter kontu saturs.

Doriana uzvedība tviterī reiz lika man feispalmot tik skaļi, ka kolēģi no blakus kabineta atskrēja skatīties - kas par lietu. Tai pat laikā tā arī lika sagaidīt no izpildītāja pienācīgu sniegumu konkrētajā kārtā jeb atbildēt par savu sintaktisko caureju.

Kas attiecas uz Viņas perspektīvām... tā kā izģērbšanos bija iespēja baudīt jau iepriekšējā kārtā, tad šoreiz cerēju saklausīt nobriedušāku, savam vecumam atbilstošāku lirisko spēju demonstrējumu. Jā... kā jau noproti, lasītāj, tad nepazaudēt sevi šāda versusa ietvaros man bija nopietns uzdevums. Vai man tas izdevās, uzzināsi jau nākamajās rindkopās.

Varbūt mana personīgā batlu kvalitātes latiņa ir pārāk augsta. Varbūt nespēju rast sevī pietiekamu iejūtību un pietāti pret muļķību, taču mēģināsim saprast, kāpēc pēc batla noklausīšanās pirmā doma, kas iešāvās man prātā, bija neirologa apmeklējums. Es neliedzos, manī detonēja spēcīgas dusmas. Taču arī šodien uzskatu, ka tās bija pamatotas. Jā, šādu batlu ir grūti aprakstīt korektā formā un latviešu valodā. Principā, tas varbūt pat nav reāli, taču varat mani apsveikt - es centīšos to izdarīt! Tinteszobā mēs nereti varam kļūt ļoti skarbi, taču nedrīkstam nolaisties līdz muļķu līmenim un kļūt rupji. Mūsuprāt, tas vienkārši nav pareizi.

To, ka ir ticis nākamajā kārtā, Dorians zināja jau pirms sešām nedēļām. Savu pretinieku viņš uzzināja pirms trim nedēļām. Sakiet, kā man vajadzēja sevi mierināt, kad pēc pirmajām banālajām rindām puisis izsaucās, ka viņam ir nepieciešamas vēl piecas papildus minūtes teksta atkārtošanai?.. Nepieciešama Tev ir tikai viena lieta - darbs. Smags darbs, kas norūdītu ķermeni un varbūt liktu kaut nedaudz sākt strādāt līdz šim tik neproduktīvajiem smadzeņu neironiem. Es Tev pat varu ieteikt - labs darbs lidostā par krāvēju. Te vari palasīt atsauksmes. Taču par visu pēc kārtas...

Jau pēc pirmajām rindām un piecu minūšu pauzes lūguma, batla organizētājiem bija puisi jādiskvalificē. Tas būtu bijis godīgi un pareizi; savu iespēju Tu izniekoji, Tavi griesti pagaidām ir tirgus pseido-dzejas dienas, batli tviterī un dvēseliskas sarunas ar apgaroto Ingu Nesteri. Protams, diskvalifikācija izpalika. Vai PieciLV skatījumu skaits jūtubā ir būtiskāks par hip-hop kultūras līmeņa celšanu?

Sava atkārtotā uznāciena laikā (pēc kārotās pauzes) Dorians, šis nekaunīgais sprukstiņš, izmeta frāzi, ka dažu nedēļu laikā viņa tehniskais skils ir cēlies. Apskatīsimies, kāds tad bija šī subjekta tehniskais skils sava raunda laikā, 2015. gada 26. maija vakarā. Novērtē nu pats, lasītāj; kas par rīmēm, kas par vārdu spēlēm, metaforām un saturu:

... par māti un tēvu Tu varēsi bļaut spilvenā, kad pēc batla vakarā, es drāzīšu Tevi dibenā.

Viņa nervozē un svīst, lai palaistu dušā viņu, no šīs cīņas Viņa gūst baudu, it kā kāds palaiž dušā viņu, še Tev cepums par piedalīšanos, tak nevar palaist tukšā Viņu.

Es sarakst��ju tekstu no kura Tavs ķermenis palika stīvs, Tu sarakstīji tekstu no kura mans loceklis palika stīvs.

... Tava izelpa pat vasarā stipri atgādina skursteni, diez vai Tev tas palīdzētu, iedot Tev košļeni, ja Tu pīpē tik daudz, ka Tavi bērni piedzims dzelteni.

Īpaši skumja vieta; batla laikā skaļi iespurdzos:

Pa nedēļām piecām man ir izaudzis tehniskais skils, Pēc minūtēm piecām Viņas ķermenis būs palicis tehniski zils.

Varbūt kāds man varēs paskaidrot, ko nozīmē palikt tehniski zilam? Acīmredzot, domāts, ka ķermenis tehniskā veidā paliks zils, taču zeņķis, neloģiski samainot vārdšķiras vietām, vēlējās pielāgot to kārtību it kā kompleksai divvārdu atskaņai, kur abu rindu pirmajiem vārdiem (tehniskais; tehniski) sakne ir viena un tā pati. Tas ir tik, tik, tik - tik, tik, tik - slikti.

Es vienkārši esmu čalis, kas liek uz bīta dzeju, Un tāpēc es pabeidzu, še salveti, noslauki seju.

Tirliņ, kādu dzeju? Tu tiešām tā uzskati vai arī vienkārši rīmē banālās divzilbju atskaņas un to galotnes, sprukstiņ? Saki man, diegabiksi, kur jūs tik daudzi esat saradušies šo pēdējo gadu laikā? Kas rada jūsu invāziju? Vēlme pazīmēt savas jauneklīgās ģīmetnes interneta kanālos? Vai jūs maz apzināties, ka esat viens no iemesliem, kamdēļ Arturs Skutelis atsvešinājās no pašmāju hiphopa?

Iespējams, jums var rasties jautājums, kāpēc es tik daudz uzmanības veltu kādam, kurš manu uzmanību pavisam noteikti nav pelnījis. Loģisks jautājums, lasītāj; atbildu, ka daru to bez prieka, taču uzskatu, ka reizēm (un, ja jau esmu uzņēmies atspoguļot šo pasākumu, tad šī reize ir īstā) uz acīmredzamu stulbumu ir jānorāda, lai kļūdas kalpo kā mācība gan konkrētajam balamutem, gan kādam citam, kura garu un dvēseli tiecas saskaut grēks. Galu galā arī kucēnam, kurš viesistabas vidū ir atstājis čupu, lai norādītu uz pieļauto dumību, purns ir jāiebaksta attiecīgajos izkārnījumos. Kucēni pēc šādas profilakses parasti protas. Ar cilvēkveidīgajiem mēdz būt sarežģītāk. Atvainojos savam pastāvīgajam lasītājam par nedaudz ekspresīvo izteiksmes formu iepriekšējās rindkopās, taču pētījumi rāda, ka šāda valodas maniere ir vienīgā, kādā visas zemeslodes doriani spēj uzsūkt informāciju.

Rezumējot šo vājprātu, es nonācu pie slēdziena, ka vai nu šis Dorians ir algots trollis vai arī naturāls muļķis. Par pirmo variantu es gan stipri šaubos, jo, kam gan tas būtu izdevīgi - Saeimai? - skan pārspīlēti sazvērnieciski. Savukārt, vienīgā iespēja Dorianam pierādīt, ka muļķis viņš nav, ir izstāties no repa spēles uz vismaz tik ilgu laiku, kamēr pats sapratīs, ka līdz šim nebija cienīgs tur atrasties. Tas attiecas arī uz citiem jefiņiem - zūdiet miglā tālīnā, netiklās sātana radības! Vairāk man jums nav ko novēlēt.

Pāriesim pie kaut kā nedaudz mazāk kaitinoša. Es vēlos publiski vērsties pie Zelmas Jēgeres, kas mūsu vidū labāk zināma ar pseidonīmu - Viņa.

Zelma, var jau būt, ka Tavs bērnišķīgais entuziasms padara Tavu sniegumu elegantāku. Zelma, var jau būt, ka Tavas šķobīšanās un teatrālie elementi gaumīgi papildina Tavas uzstāšanās. Zelma, var jau būt, ka Tu pat dažas rīmes tehniskā formā esi iemācījusies sarakstīt pati.

Taču, Zelma! Nekas no augstāk minētā nemaina faktu, ka Tava daiļrade joprojām ir viduvējs, infantils un kultūras pazinēja domāšanu neraisošs reps.

Cilvēki internetā raksta, ka viņiem patīk Tavs sniegums? Bet, protams. Lielākā daļa šo komentāru autoru ir nepilngadīgi un vairums no tiem ikdienā labu repu nemaz neklausās. Lielākajai daļai cilvēku Tavas performances tīk, jo tās ir amizantas, netipiskas; kaut kas jocīgs, savādāks un iepriekš neredzēts/nedzirdēts. Tā cilvēki ir iekārtoti - šo pašu emociju vilināti viņi apmeklē, piemēram, cirku vai zooloģisko dārzu. Ar kvalitātes novērtējumu šādām atsauksmēm ir ļoti maz sakara.

Pašlaik Tu esi nepieciešama PieciLV konjunktūristiem, lai aizpildītu ētera raidlaiku un nodrošinātu klausījumu/skatījumu skaitu, tādā veidā noturot jūtūba kanāla popularitāti vairāk vai mazāk pieņemamos mērogos. Taču, kad wow-efekts noplaks, prožektoru gaismas nodzisīs - par Tevi aizmirsīs, Zelma, un nāksies vien turpināt spēlēt čellu vai dziedāt ar Bandmaster. Kas gan Tev nebūt nav tās sliktākās, bet tieši pretēji - labākas izvēles.

Par PieciLV lomu un darbību repa lauciņā mēs vēl parunāsim publikācijas turpinājumā, pašlaik gan vēlos pāriet pie nelielas Viņas panta analīzes; apskatīsimies, varbūt viss nemaz nebija tik peļams?

Taču sāksim ar kļūdām jeb ar būtisku parādību pašmāju repā, kurai eksperts Abra, analizējot dāmas sniegumu, nepieskārās gandrīz nemaz. Kā jau Viņa pati izteicās - prasības šajā spēlē ir augstas. Un tur Viņa nekļūdījās. Mēs atrodamies Tinteszobā.

Rečitatīvam ir jābūt dzidram; dikcija, artikulācija un elpošana repā ir ļoti no svara. Tie brīži, kad reperis rīstās, paklūp un sāk rindiņu no jauna, tie vairs nav teatrālie elementi, tas ir elementārs elpas trūkums vai piemirsts teksts jeb kā paši dalībnieki vienā brīdī pasāka to dēvēt - čoukošana (starp citu, varat izlasīt, vērtīga grāmata, tur gan par laimi nav nekā par repu). Viņas panta laikā šī parādība tika novērota pat ļoti bieži.

Tālāk; citēšu Viņas rindas, kuras tā veltīja savam oponentam, lai pēcāk visiem būtu vieglāk uztvert analītikas turpinājumu:

Tāpēc pāriesim pie dziesmām - doma, soma, oma, gadi, radi, labi, būtu, jūtu... es vairs nespēju klausīties to sūdu!

Šajās rindiņās Viņa cenšas uzsvērt sava pretinieka vājās rīmēšanas tehniku prasmes. Tā, protams, ir taisnība, taču palūkosim nu, kā pati Viņa vietām sarīmē savu tekstu: Paredzami:

Un Tu beigās vēl man prasi kopā ierakstīt dziesmu, Čali, kas tas par sviestu?!

Garlaicīgi:

Tu saki, Eminems ir iemesls, kāpēc vispār raksti dzeju? Tad tā Tava dzeja ir iemesls, lai Tev kāds ievilktu pa seju! Ar krēslu, par to, ka vispār raksti tādu mēslu!

Vāji:

... tās bija Tavas smadzeņu šūnas, kas gāja nomirt, un viņas atnāca uz Valmieru, lai dotu man atļauju Tevi kārtīgi nodirst.

Nu vietām... hmm, gluži kā pats Dorians. Lasītāj, Tev tā nešķiet? Ir muļķīgi pārmest oponentam sliktu tehnisko arsenālu, ja pašam nereti sprūk laukā ne mazāk primitīvas vārsmas. Vienā aspektā daļa latviešu reperīšu līdzinās krievu meinstrīma repa zvaigznei Timati. Klausoties jūsu tekstus varētu uzraut ne vienu vien SHOT GAME.

Nu un batlot pret čaļiem, neizmantojot savu vienīgo acīmredzamo trumpi - sievišķību, arī ir ļoti neproduktīvi. Par negatīvo pagaidām viss, priekšā taču vēl divi fināli.

Vai man kaut kas arī patika? Man patika mēģinājumi izdomāt pietiekami dziļdomīgas metaforas. Piemēram, par klaustrofobiķi bija saistoši, nekas pārlieku smieklīgs, bet tas nebija sekli. To gan daudzi palaida garām, jo abi šova vadītāji kā pamatskolnieki sāka ķiķināt par bērnišķīgo izteikumu, kas sekoja pirms tam. Tāpat var izcelt vārdu spēli par sēdēšanu, ja oponents nespēj pastāvēt par sevi. Kā arī pančlains par zīmju valodu man šķita pieņemams. Ja vien tādā manierē Viņa spētu sarakstīt visu pantu...

Lai nu kā, vēlos pateikties Viņai par to, ka sava raunda nobeigumā viņa repa korifejiem atgādināja par reperi Mariju.

Labi, - tālāk, nākamais batls.

ALEXX DYNAMO VS. LAURIS KRAUKLIS:

Vai labākais batls turnīrā? Grūti pateikt. Katrā ziņā, iespējams vienīgais batls, kura laikā ne brīdi nekļuva kauns. Pēc batla interesenti lielākoties nosprieda, ka abu puišu sniegums bija ļoti līdzīgs. Oponēšu un skaidrošu, kāpēc tā nebija, lasītāj.

Lauris Krauklis, protams, bija pacenties labāk kā savā iepriekšējā kārtā. Izskanēja pāris samērā veiksmīgi, intelektuāli pančlaini, no kuriem jāizceļ analoģija par mīnu un sapieri, varbūt vēl kaut kas... tomēr viss rečitatīvs pasniegts vienā intonācijā, ar aizķeršanos un nelielo aizdusu pārāk bieži ievelkot elpu, man to visu aizrautību aizslaucīja prom. Lai arī Kašuka kritikai (?) nepiekritīšu, nevietā. Reizēm man vispār nav saprotams, pa kādu orbītu planē tie mūsu bītmeikeri. Būs gan tur manāms komunikācijas trūkums.

Alexx Dynamo sarakstīja battle-repam un konkrētajam radio formātam ļoti advancētu pantu. Saistošas vārdu spēles, kompleksas rīmes, humors, jā vietām pajēls, tomēr atbilstošs batlam un savam tēlam. Foršas intonācijas un glauns flovs vietā, kur tika skaitītas rindas - tviterī būs-kikerīgu... tiramisu-suflē... - rodas sajūta, ka tādus, it kā sīkumus, piefiksē tikai repa galvas. Nu, jā, tā tas arī ir.

Laurim bija labāki pančlaini? Nestrīdēšos, var jau būt, taču panči galu galā ir gaumes jautājums, kā arī vienu pašu pančlainu spēks nevar izšķirt batla iznākumu. Tikpat labi var nostāties un lasīt anekdotes, taču šis ir repa batls nevis anekdošu šovs. Kopumā Alexx bija pārāks par oponentu un aizraujošāks, nekā savā pirmajā uznācienā; kā arī teikšu, ka labākais uz to brīdi visā Pieliec punktu! kopumā. Tos, kuri nepiekrīt, aicinu izteikties publikācijas komentāros, šī ir īstā vieta tamlīdzīgai polemikai.

Nepārprotiet, Alexx neparādīja neko pārcilvēcisku; globāli vērtējot tā bija ļoti viduvēja performance, taču attiecīgā formāta ietvariem uzstāšanās bija visai daudzveidīga.

Par eksperta komentāriem, drīzāk to praktisku neesamību, šoreiz biju gana apbēdināts. Šķiet, ka cilvēkam, kurš repo jau daudzus gadus un brīvajā laikā vēro KOTD batlus, vajadzētu meistarīgāk par mani analizēt un skaidrot situāciju; arī atrodoties notikumu epicentrā, uz karstām pēdām... nu vismaz mēs uzzinājām, ka arī štatu batlos kādam ienāk prātā lasīt no burtnīcām.

Man ausīs nedaudz iegriezās Laura Kraukļa attaisnojums tam, ka pantiņš tika lasīts no uzskates līdzekļa, redz, - censonim esot darbs. Lieliski, Lauri! Arī daudziem citiem dalībniekiem ir darbs. Varbūt neticēsi, bet pat man ir darbs. Domāju, piekritīsi, ka ubagošana zem tilta diezin vai spētu veicināt prasmes battle-repā. Neviens jau ar varu Tev nespieda ņemt dalību sacensībā.

Lai vai kā, Lauris turnīra laikā atstāja par sevi adekvāta cilvēka iespaidu. Tas tomēr ir pats svarīgākais. Taču šajā publikācijā, gluži kā dzīvē, viss rit pa spirāli...

REISS VS. DORIANS:

Batla turnīra laikā Ilūzija nolēma pamest valsti, kā rezultātā Reiss uzreiz iekļuva mini-finālā, taču tāpat atnāca atrādīt savas rīmes un pabatlot pret tukšu vietu... Kad man sāk šķist, ka tamlīdzīgi abstraktumi var notikt tikai Latvijā, palīgā nereti nāk mūsu repiņa olšūnas brālis - rusreps.

Oopsy Daisy, nav taisnība. Tieši tā, lasītāj. Ilūzijas emigrācijas rezultātā Reisam vajadzēja uzreiz iekļūt finālā, taču nekonsekventas organizētāju rīcības rezultātā, tam bija jābatlo pret... Dorianu. Par tukšo vietu iepriekšējā rindkopā, tad jau tomēr nebūšu melojis. Abi bērni kaut ko tur nesadalīja tviterī. Kaut kāda kņada. Kaut kāds intelekta deficīts. Kaut kāds latviešu pseido-reps.

Vācu dzejnieks Heinrihs Heine, reiz, kādā 19. gadsimta rītā noteica:

Dzīves pieredze ir neslikta skola. Tikai mācību maksa tajā ir augsta.

Batls balstījās uz antagonismu, faktiem, vēlmi nolikt vienam otru pie vietas. Kvalitatīviem batliem šie ir labi priekšnosacījumi, taču šeit... ko gan viens otram un mums var pavēstīt divi zēni, kuri ir absolūti nou-neimi? Protams, ka neko adekvāta klausītāja entuziasmu raisošu. Atliek tik vien kā rakņāties vienam otra sociālo tīklu profilos. Glumi. Lipīgi. Pretīgi. Liriskie bezpajumtnieki.

Sausajā atlikumā  — Dorians pacentās sarakstīt dažas dzirdi nesāpinošas rīmes; dažas. Lirika tika pasniegta labāk kā abās iepriekšējās reizēs. Viss pārējais joprojām bija ļoti slikti. Visbēdīgākie bija bezcerīgie dabl-taima centieni, kuru laikā pat tolerantais Pavasaris viebās tā, it kā būtu iekodies iepuvušā citronā. Ja kādam Doriana priekšnesums šķita baudāms, ieteiktu pārtraukt klausīties repu, jo kāda jēga sekot žanram, par kuru nav ne mazākās izpratnes. 

Reiss... ir skaidrs, ka kultūras kvalitātes celšana noteikti nebija primārais, kas satrauca šo jaunekli pirms batla. Es, protams, saprotu, ka padsmit gados radīt bērnu ir daudz vienkāršāk kā pieņemt nosvērtus lēmumus repā, taču piekrist batlam pret plānprātiņu ar visiem attiecīgajiem nosacījumiem var tikai ļoti nepieredzējis vai arī tikpat gudrs indivīds. Cerēsim, ka Reiss ņems vērā viņam veltīto kritiku, laboties vēl nav par vēlu, galu galā, mūsu scēnā ir bijuši arī vēl lielāki nejēgas, kas, gadiem ejot, šķietami spējuši savākties.

Pareizi, jāvelta taču kaut kas analītisks Reisa pantam; samērā pieklājīgs sniegums, spēlēšanās ar flovu, pusotrs nedaudz smieklīgs pančlains, pelnīta uzvara... nē, nē - liecieties mierā...

Lasītāj, Tu taču saproti, ka šo pēdējo rindkopu būtība nav par floviem un rīmēm, bet gan par attieksmi. Vai pašmāju repa spēle ilgtermiņā spēs ko iegūt no šādiem uzmanības deficīta sindroma vazaņķiem? Taču nē. Drazas. Pagaidām.

MINI-FINĀLS — ALEXX DYNAMO VS. REISS VS. VIŅA:

Klāt arī mini-fināls, kuru man gan labpatika dēvēt par reprezentu finālu. Pēc sākotnējiem nosacījumiem visiem trim dalībniekiem bija nepieciešams sarakstīt tik vien kā 24 rindas, kas uz pusi samazināja iespējamību uzreiz pēc noklausīšanās nonākt Gaiļezera stacionāra neiroangioloģijas nodaļā. Kā izrādījās, tas neatbilda patiesībai. Ar ko lai sāk? Lasītāj, sāksim ar Reisu.

Atskārtu, ka, neskatoties uz to, ka aprakstīju jau divus Reisa batlus, pieskāries viņa prasmēm un tehniskajiem parametriem, tikpat kā neesmu. Tur jau tā problēma, ka Reiss ir lielisks prototips pirmajam Tinteszobs jautā rubrikas... jautājumam. Ponti bez attiecīga seguma. Es centīšos pārkāpt sev pāri un nākamajā rindkopā abstrahēšos no visa tā, kas man par viņu līdz šim bija zināms.

Jāatzīst, ka Reiss, atšķirībā no daudziem citiem, teorētiski saprot, kā ir jāskan labam battle-repam un kā nepieciešams strukturēt tekstu, lai vērotājam būtu vēlme noklausīties līdz galam. Kaut kāda dziļi apslēpta potenciāla dzirksts ir saklausāma. Taču žēl gan, ka Reiss nesaprot, ka pašlaik vēl ir par vāju, lai demonstrētu savas spējas publiski. Rezultātā mēs iegūstam ne pārāk prasmīgu flovu maiņu un aizķeršanos atsevišķās vietās. Pie rīmju struktūras vietām tiek piedomāts, taču daudzviet tiek bliezta banālā divzilbju vai, kas vēl bēdīgāk, galotņu rīmēšanas formula. Reizēm izskan pieņemami pančlaini, taču uzpūtīgums ar kādu tiek pasniegtas viduvējas fiškas, ir diezgan mulsinošs.

Tieši Reisa iedomīgā attieksme pret spēli, lielā mērā arī bija noteicošais faktors, kas lika man šo publikāciju uz brīdi pārslēgt Inspektora Grebkena režīmā - lasi un domā līdzi, lasītāj.

... ja zog svešas idejas, tulko svešus tekstus, džeki, tā nav izeja, tās ir jūsu sekstes!

Reis? Ar svešu cauri neizbrauksi! Nikiju Mināžu klausītājs jau pats uzreiz paspēja piefiksēt. To izrunājām. Tomēr batlu laikā Reisa lirikās izskanēja vēl dažas īpatnējas, divdomīgas vietas, kas vairākas naktis neļāva man ļauties mierīgai dusai. Padomāsim kopā.

Lūk, Reisa rindas par to, ka viņš ir labākais battle reperis Latvijā; dzirdam, ar kādu augstprātību balsī tas tiek paziņots.

Un, lūk, Sanktpēterburgas, tajā laikā vēl pavisam jaunulīgā izpildītāja Jubilee apgalvojums, kuri ir trīs labākie krievu emsiji.

Neko nepārmetīšu lasītajam, ja tagad pret mani tiks sviesti akmeņi un aizrādījumi, ka es nevietā piesienos Latvijas topošajai batlu mesijai. Ziniet, es pat nebūtu uzskatījis par nepieciešamu šim marasmam tik ļoti ķerties klāt, ja vien šādas sakritības nebūtu aizdomīgi daudz.

Rau, nākamā rindiņa, kas atskanēja gan batlos, gan attiecīgā panta vizualizācijā. Apskatieties, ar kādu lepnumu šis zvirbulēns slāj pa Vecrīgas ielām un skaita savas viduvējās rindas tādā patosa pilnā manierē, it kā tas būtu kaut kas, kas spētu mūs atpestīt.

Mangusts Riki-Tiki-Tavi ir populārajā kultūrā atpazīstams, tomēr samērā specifisks Radjerda Kiplinga radīts tēls; taču, vai manu pārsteigumu, tādu pašu salīdzinājumu ar līdzīgu kontekstu mēs jau baudījām kādā dziesmā no 2011. gada rudenī iznākušā Oxxxymiron albuma Вечный Жид. Un pat ja ar vārdiem - otrs Riki-Tiki-Tavi - ir domāta atsauce uz Mironu (par ko es šaubos), tas, ņemot vērā visu iepriekšējo, tāpat izklausās pēc, kā minimums, upurēšanās savam pravietim.

Sagadīšanās? Ja tā, tad ko teiksiet par nākamo atgadījumu? Dorians Grejs Reisa prātā ātri vien tika piesaistīts Oskaram Vaildam, kas loģiski; taču tālāk seko kārtējā amizantā sakritība. Lasītāj, ļoti uzmanīgi noklausies Oskaram Vaildam un Dorianam veltītās rindiņas, burtiski desmit sekundes. Uzreiz pēc tam noklausies šo. Vārdi - Tu, sīkais pidar! - visu salika pa plauktiņiem. Tas ir baits.

Pēc pēdējā, augstāk minētā piemēra manī arī atkrita jebkādas šaubas - kopieris ir ieslēgts un tas STRĀDĀ.

Pats jau saproti, lasītāj, ka šeit nav runa par klišejisku pančlainu atkārtošanos, kuriem ir dažnedažādi paveidi un kuri mēdz variēties atkarībā no situācijas. Piemēram, feispalma procesam vien ir kādas simts variācijas (ja šādi joki atkārtojas, tas ir tikai pašsaprotami; starp citu, arī es pats šajā publikācijā paniekojos ar vienu variantu par attiecīgo tēmu). Runa ir par ļoti specifiskiem izteikumiem un izpildītāja rīcību ilgtermiņā.

Māžošanās, piekrītu. Taču, ziniet, kas šajā visā ir pats nomācošākais? Mazais papagailis Reiss kopē ne tikai sava elka rindas, bet arī vizuālo tēlu un citas ar sadzīvi saistītas lietas.

Visiem Tinteszoba lasītājiem atmiņā visdrīzāk ir saglabājies Rigos un Oxxxymiron klips dziesmai Дежавю, par kura iznākšanu mēs jūs operatīvi informējām. Klipā Mirons ir redzams ar grilziem zobos. Protams, es vairs nebiju pārsteigts, kad tikpat īpatnējā paskatā iekš promo klipa nesenajam koncertam Nabaklabā, ieraudzīju arī Reisu...

... un pat tas vēl nav viss. 2015. gada 5. jūnijā Oxxxymiron publicēja veltījumu savam favorītam no literatūras augstākajiem plauktiem - Hovardam Filipam Lavkraftam.

Pagāja dažas dienas un Reisa tviteris pamācošā tonī piedāvāja mums iespēju iepazīties ar šī paša klasiķa daiļradi. Es smējos skaļā balsī.

Atliek vien sagaidīt dienu, kad kārtējā Reisa dziesma sāksies ar vārdiem par to, ka gadu atpakaļ viņš sēdēja kādā no Rīgas sabiedriskajiem parkiem, Tērbatas un Elizabetes ielu krustojumā. Un varbūt prātoja kā beidzot kļūt oriģinālam un izkopt savu pasniegšanas manieri?

Reis? Vai Tu lasi šīs rindkopas? Ir pašsaprotami, ka Tev tās netīk, taču Tev ir jāsaprot, ka Tu tiec analizēts kā potenciāls emsijs. Nezinu, kāds cilvēks Tu esi, bet, ja jau pats reizēm tik sīki centies iedziļināties situācijā, tad Tev būtu jāapzinās arī tas, ka uz kļūdām norāda ar domu, lai cilvēks no tām gūtu mācību un pilnveidotos. Pašlaik gan Tu joprojām uzvedies kā wannabe, ceru, ka tas mainīsies ar emocionālo briedumu. Cieņa un statuss ir jānopelna.

Reisa mini-fināla rindas? Paldies, bet pietiks. Pāriesim pie kāda, kurš reiz mācījās no savām kļūdām.

Grūti komentēt, kas bija iniciators tik īpatnējam batlam, taču Alexx’a Dynamo kolaborācija ar savu jaunāko kolēģi bija viena no skumjākajām performancēm visa turnīra laikā. Neviena smieklīga pančlaina, īpaši jēlas lirikas un pat savam standartam ārkārtīgi viduvējas rīmes; komplektā ar to, ka častuškas tika lasītas no telefona, vērot uzstāšanos bija pretīgi. Tā varbūt varēja patikt šerpā kunga biroju un hipsteru sfēras draugiem, bet no repa galvām ar tādu sniegumu gan ieteiktu turēties pa gabalu - nākamreiz izsvilps. Tik slikti, ka vairāk arī nav ko piebilst.

Viņa savu tekstu bija kārtējo reizi iemācījusies no galvas, kaut vai tik daudz apliecinot pozitīvu attieksmi. Rīmju kvalitāte gan lielā mērā atpalika no iepriekš dzirdētā, kas lika aizdomāties, kurš tad īsti bija to autors pirmajos divos raundos. Saturiski neko interesantu mēs atkal nesagaidījām, protams, izskanēja frāzes par cenzūras lietu, taču tas viss jau tad bija tik pamatīgi noriebies un apnicis. Pateiksimies daiļavai, ka vismaz šoreiz nebija jāklausās neargumentētas rupjības. Tomēr savādi; brīdī, kad meitene pateica, ka repo veselu gadu un pēcāk sāka moralizēt par battle-repu un cieņu pret kultūru es sajutos tikpat apjucis, kā dienā, kad jūtubā man izleca Eirovīzijas atlases video, kurā grupas PER solists pilnā nopietnībā novēlēja visiem skatītājiem klausīties labu mūziku.

Ehh, ja Juris Pionieris vēl sekotu līdzi pašmāju repam, nešaubos, ka viņam pēc redzētā neatliktu nekas cits, kā citēt pašam sevi:

Reperi joprojām skaita par vāju, joprojām māte tekstus raksta.

Cilvēks, kurš varbūt nereti aizmirsa sarīmēt, taču pēc sevis atstāja vairāk aforismu un prātā paliekošu frāžu kā lielākā daļa PieciLV kultivēto Instagram reperu kopā.

Tikmēr Mārtiņš jau otro reizi rīkojās nekonsekventi; vai šāds batls bija tā vērts, lai atteiktos no iepriekš solītā reprezentu fināla?

Vēlāk visi dalībnieki pulcējās radio studijā, kur nekvalitatīva battle-repa vietā mums bija iespēja ieklausīties diskusijās par cenzūru, nacismu un homofobiju. Viedi vārdi plūda pār jauniešu lūpām, gluži kā mani teikumi Tinteszobā. Tika piesaukta pat grāmata par Greja piecdesmit nokrāsām. Nudien, trūka tikai kāda Paulu Koelju citāta par dzīves patieso būtību. Taču šo rindu autors tajā brīdī jau zināja, ka Nāves Zvaigznes demolācija tuvojas, tāpēc atļāvās pavīpsnāt un vēl nedaudz paciest šo balagānu...

FINĀLS ANDREJSALAS NOLIKTAVĀ NO.3 — ALEXX DYNAMO VS. VIŅA:

Šī publikācija ir ļoti gara un plaša, lasītāj. Gluži kā pasākums, kuram tā veltīta. Rakstot šīs rindas, mani pirksti klabināja klaviatūras taustiņus, kamēr acis raudzījās laukā pa logu jau uz pavisam cita pagalma ēnām, nekā publikācijas sākumā.

Lai nokļūtu līdz fināla norises vietai, man vairs nebija nepieciešams nekur braukt. Es vienkārši piecēlos un aizgāju. Jā, sabiedrisku pasākumu apmeklēšana neietilpst starp manām mīļākajām nodarbēm. Kā jau, iespējams, esi nopratis, cilvēku esme nekad nav pārlieku mani uzrunājusi. Neskaitāmas reizes socializējoties man ir nācies skatīties pulkstenī un pārcilāt prātā efektīvākos pašnāvības veidus vēl biežāk, kā Pieliec punktu! turnīra laikā, taču beigšu, jel, ļauties vieglai liroepikai; neaiziet apskatīt finālu šī gada 30. jūnijā es vienkārši nedrīkstēju.

Tāpat nedrīkst nepiebilst arī to, ka Mārtiņa kārtējā nekonsekvence jeb lēmums pārcelt fināla norisi no Origo laukuma uz Noliktavu No.3 šoreiz gan izrādījās ļoti prātīgs. Ja vien šis lēmums tik tiešām piederēja viņam.

... pat ja iepriekš tik ērtais Tumblr’is negaidīti izmaina savas funkcijas, var izrādīties, ka viss nemaz nav tik neparocīgi. Pat ja facebook mesendžerī pēdējā vēstule ir pienākusi pirms pusgada, var izrādīties, ka Tev vēl tomēr ir draugi...

Ar tādām domām es devos vērot finālu. Tomēr paturot prātā aksiomu - ceri uz labāko, taču gatavojies ļaunākajam. Manas dzīves moto.

Ko gan es varu Tev vēstīt par finālu, lasītāj? Es nojautu, kas tajā uzvarēs, tāpat kā zinu, ka Zelma Jēgere visdrīzāk neizlasīs šo, viņasprāt, mizantropisko publikāciju. Es zināju, ka, neskatoties uz finālistes pieredzi attiecīgajā sfērā, tajā netiks izmantoti jēdzīgi teatrāli elementi. Es zināju, ka Alexx moralizēs un centīsies atpestīt savu turnīra pagātni. Un tomēr... es biju tur...

Neskatoties uz to, ka Latvijas repa vēsturiski labākais frīstaileris jau laikus paredzēja Alexx’a Dynamo klišejisko pančlainu par Maximu, nevaru neatzīt, ka humora elementos un rīmju tehniskajā izpildījumā Alexx bija pārāks par savu fināla oponenti.

Daudz privāta rakstura stafa dāvāja mums Viņa. Zelma Jēgere, šī krāšņā dāma izvēlējās virzīt batlu uz privāta rakstura apvainojumiem, kas būtu visai spēcīgi, ja vien pūlim būtu lielāka kontekstuālā nojēga par Zelmas vietām pat tīri labi sarīmētajām rindām... ja vien abiem izpildītājiem būtu jelkāds svars un statuss Latvijas repa hierarhijā. Kāds gan ir svars vai statuss šiem abiem izpildītājiem Latvijas repa hierarhijā? Lasītāj, šajā vietā neviļus ļaušu Tev pasmaidīt.

Abu izpildītāju rečitatīvs bija samērā vājš. Mēs nesagaidījām trakus flovus un spēcīgu delivery, pie kā šoreiz tikai daļēji ir vainojams pūlis, kurš ar saviem izsaucieniem vietām pārtrauca abus reperus, un diemžēl nespēja uztvert Alexx’a intelektuālos pančlainus par tektoniskajam plātnēm un Audēju ielu. Es gan nejutu, ka abi izpildītāji būtu gatavi parādīt karstas tehnikas pat tad, ja batls noritētu pie mazāka ļaužu pūļa, piemēram, krogā Ūsas.

Daudzi no jums visu redzēja paši savām acīm. Abi jaunieši divu nedēļu laikā bija labi sagatavojušies un deklamēja savas necilās, taču sarīmētās anekdotes no galvas. Malači. Alexx’a Dynamo uzvara ar žūrijas balsu sadalījumu 2:1 objektīvi atspoguļo notikumus Noliktavā ar numuru trīs. Tā nebija pārliecinoša, taču pelnīta uzvara.

Kopumā jāsecina, ka mums paveicās, jo bija iespēja izbaudīt abu dalībnieku labāko sniegumu turnīrā. Pateiksimies viņiem par to.

Lasītāj? Man ir apnicis Tev hronoloģiski izklāstīt detaļas par aizritējušiem batliem. Noslēgsim šo un pāriesim pie kāda cita svarīga temata.

Ir pienācis brīdis veltīt kādu rindkopu arī PieciLV radio repa lauciņa brigādei. Netaisos apskatīt citviet tik populāro PieciLV rašanās tematiku; ja kāda afēra arī ir notikusi, ticu, ka pa plauktiņiem visu saliks trīs lielie vaļi - laiks, tiesiskums un karma.

Apdomāsim PieciLV ietekmi un devumu Latvijas repam, kopš 2014. gada 1. aprīļa - dienas, kad tika aizvadīts pirmais Vakara Kvartāls. Ir pienācis laiks to izvērtēt.

Mārtiņ Pavasari? Turpmākās rindkopas es veltīšu Tev. Jā, līdz šim Tinteszoba ietvaros jau esmu adresējis Tev dažus kritiska rakstura izteikumus. Saprotu, notikumi ir risinājušies strauji; taču neuztver šo kā spērienu paklupušajam. Lai Tu spētu izlasīt manas rindas pareizajā intonācijā, ieteiktu iztēloties, ka uz Tava pleca guļ mana virtuālā plauksta. Tā saspiež to ciešāk. Atmaigst. Paklapē. Tu sēdi ar konjaka glāzi pie sāniem un veries kamīna liesmās, atminēdamies visus līdzšinējos notikumus hronoloģiskā secībā.

Jāatzīst, ka ir grūti kritizēt, nezinot, kāda bija Tava situācija radio virtuves iekšienē, taču diskutēt gan varam mēģināt. Izvērtēt padarīto - tas vienmēr ir tik būtiski.

PieciLV jau no pašiem pirmsākumiem pozicionēja sevi kā progresīvu, atvērtu mediju, kas nekautrēsies un labprāt atskaņos arī alternatīvu un citu radio staciju formātiem neatbilstošu mūziku. Ar to daļa hip-hop komūnas tika apburta momentā. Mums reizēm vajag tik maz. Savukārt Tu, Mārtiņ, tiki atlasīts kā cilvēks, kas mēģinās iepazīstināt un piesaistīt nezinātājus Latvijas repam, kā arī lauzt to iesūnojušos stereotipus par šo kultūru. Nu, ne jau repa galvām pamatā bija domāts Tavs raidījums; domāju, tiktāl visu būšu uztvēris pareizi. Man gan uzreiz neiepatikās detaļas raidījuma formātā; pats par sevi tas bija ļoti labs, taču jauns viesis katru nedēļu, tik mazā valstī un repa komūnā, kāda tā ir Latvijā, draudēja ātri vien visu labo ieceri novest dziļā dumbrājā. Protams, nezināšu vai raidījuma formāts bija pilnībā uz Taviem pleciem iznesta iecere, vai arī pavēle nāca no PieciLV vadības, kuriem labpatiktu jaunu seju redzēt un dzirdēt katru nedēļu. Man gan laikā, kad raidījumu apciemoja, piemēram, šādi viesi, labpatikās klausīties klusumā...

Nu gan jau, ka gaumes lieta, kāds iespējams pasacīs. Taču nē. Jebkurš viesis veido priekšstatu par scēnu, un, vai augstāk minētie piemēri spēja veicināt jaunā klausītāja izpratni par Latvijas repu, es ļoti stipri šaubos. Dumbrājs raidījuma formātā, kā jau man šķita iesākumā, tika sasniegts ātri. Jau ap rudens sākumu es vairs vispār nespēju saprast, kas jums tur īsti notiek.

Visu to pašu var attiecināt arī uz radio atskaņotajiem repa skaņdarbiem. It īpaši pēc speciālā PieciLV Hip-hop kanāla palaišanas. Nekas inovatīvs tas nebija. Jūs vienkārši pārņēmāt ideju un mūsdienīgāk iesaiņojāt kādreiz tik aktuālo interneta HHRadio. Nekā krimināla, jauki; taču tas, kas nereti tika atskaņots, gan radīja papildus jautājumus, no kuriem galvenie - kurš un vai vispār veic kvalitatīvu selekciju, ko atskaņot šajā platformā?

Varbūt oponēsi, ka vēlējies parādīt cilvēkiem Latvijas repa scēnas dažādību. Ļoti labi, bet nu tici man, GOONSQUAD blice nu pavisam noteikti nav tam atbilstošs piemērs. Tamlīdzīgs, tikai profesionālāk pasniegts reps var funkcionēt; ir jautri, ja kas tāds pastāv, taču līdz tādam repam nenobriedušam klausītājam ir jādod iespēja nonākt pašam, nevis pasniegt to viņam uz paplātes ar birku - scēnas dažādība, draugi, bet nu tagad gan, izēdiet man to dirsu!

Pats es, kad pirmo reizi dzirdēju attiecīgo augstās domas planējuma garadarbu, smējos kā ķerts, bet ko par to padomāja 15 gadus jaunā Luīze Estere no Pāvilostas? Ko šī jaunā dāma padomāja par repa scēnas dažādību Latvijā, ko, kā Tev šķiet, Mārtiņ?

Modelēsim situāciju: 2002. gada rudenī dzimušais Pauls Kristians savā vecāku Madlienas privātmājā ieslēdz PieciLV Hip-hop interneta radio. Šim 13 gadus jaunajam ziķerim tā būs pirmā pieredze ar latviešu hiphopu. Izpildītāji viņa sudrabotajās Logitech tumbiņās atskan šādā secībā: ansis, Olas, Viņa, Eliots...

... Paulam Kristianam pēc noklausīšanās galvā ir pilnīgs rasoļņiks. Kāpēc? Tāpēc, ka PieciLV hiphopa brigāde nav parūpējusies par kvalitatīvu mūzikas atlasi savam interneta radio.

Par Olām - ja jau tik ļoti vēlējies laist tās ēterā - tad prātīgāk bija to darīt atsevišķā joku repa rubrikā. Tur visus tos fazānus, banānus un olas tad arī varēji, kā Tev pašam patīk bieži izsacīties, - drillēt uz nebēdu. Domāju, šo tematu iztirzāju pietiekami detalizēti un saprotami.

Taču paturpināsim. Nevar noliegt, ka Tu daudz centies, Mārtiņ. Arī Tinteszobu nereti pieminēji un citēji, par ko Tev pateicība; un, ja Vakara Kvartāla formāta nasta lielākoties balstījās uz PieciLV valdes pleciem, tad tā drīzāk bija Tava bēda, nevis vaina.

Kā jau minēju, Tu centies, tika organizēts plaši izreklamētais Kalnciema Kvartāla koncerts, kurā hiphopam bija atvēlēta īpaši liela loma. Taču jau atkal, jūs pievīla vecā kaite - kvalitatīvas selekcijas trūkums. Meistari uz steidža mijās ar viduvējībām un pasākuma apogejs bija naturāli frīki gāzmaskās, kas no skatuves laipni aicināja sanākušos ļautiņus - pisties iekšā krāsnī. Domāju, kādus padsmit vērtīgus klausītājus mēs tajā vakarā neatgriezeniski pazaudējām.

Nav viegli, Mārtiņ, es zinu. Domā man ir viegli pārcilāt savā atmiņā visas vērienīgākās PieciLV hip-hop lauciņa darbības un neveiksmes? Tā vietā, lai sakārtotu savu dzīvi, es dirnu šajā blogā un aicinu entuziastus uz strukturētu diskusiju par kaut ko tik paradoksālu kā Latvijas reps. Taču kam tagad viegli? Tu neesi vienīgais. Mēs visi bīdām to mēslu.

Un kas tā par sarunu ar Edavārdiem?.. Bet, protams, man bija smieklīgi un citām uz repa kakliem pieskrūvētām galvām gan jau, ka arī tas šķita uzjautrinoši. Bet nu ne jau Tava bijušā radio klausītāju pamata kontingentam. Nu nav tas nosacītais 17 gadus jaunais Matīss Spāre no Ulbrokas spējīgs uztvert ne ironiju, ne satīru kopumā. Viņam ir 17 gadi, Kaimiņa plakāts pie sienas un labākajā gadījumā izlasīta digitālā ābece galvā; kam tā komēdija tiešajā ēterā vispār tika domāta?

Tā nu esam nonākuši līdz konkrētajam pasākumam - Pieliec punktu!. Vai tad nemaz neaizdomājies, ka šāds notikums varētu būt nepiemērots radio formātam? Vai tomēr aizdomājies, bet skriešana pēc reitingiem nomāca veselo saprātu?

Pirmkārt, lai novērtētu batlu, tas ir ne tikai jādzird, bet arī jāredz; bez pantomīmas un teatrālā aspekta tas vairs principā nevar būt aizraujošs batls, kas arī tika pierādīts. Nez vai dalībnieki tajā studijā vispār jutās pietiekami ērti. Tā nav batlam domāta atmosfēra. 

Otrkārt, zinot politiķu un dažādu kungu nostāju vēl tad, kad tikai formējās PieciLV, nebija pārāk sarežģīti paredzēt, ka it kā dēļ batla var sākties fantasmagoriskas diskusijas ar Padomju cilvēkiem, kuru intelektu un apkārtējās pasaules uztveri formēja aparāts - Brežņeva valdīšanas laikā. Nekā savādāk kā par traģikomisku šo nejēdzīgo ļurināšanu nodēvēt nevar. Pārstāvēji mūs Tu tur labi, vienīgi pirms tam būtu bijis vērts izrakstīt pāris veiksmīgākās frāzes no batliem, kuras citējot, varētu vismaz pacensties mazināt sirreālisma vilni studijā. Laikam zīmīgi, ka tieši batla formāts bija Tavs pēdējais PieciLV projekts, kas arī noveda līdz tik dramatiskām un nevēlamām sekām. Ir, ko mācīties.

Secinu — kļūšana par nozīmīgu figūru radio spēlē Tev bija svarīgāka par Latvijas repa klausītāju izpratnes veicināšanu, Mārtiņ. To, ka produktīvs darbs radio ir Tavs sapnis, slēpis neesi nekad. Savtīgi mērķi - nekas nosodāms, ļoti labi, taču negribētos, lai to vārdā latviešu reps tiktu pataisīts par satīru.

Ticu, ka kādā medijā/radio Tu drīzumā atkal turpināsi aktīvu darbību. Mūzikā Tu orientējies, runāt proti; bez darba nepaliksi. Taču, kas attiecas uz Tavu, iespējams, arī turpmāko cenšanos pabīdīt plašākās masās latviešu repu - paturi prātā manu izteikumu par satīru. Robeža starp kvalitāti un hohmu nemaz nav tik plata kā reizēm var šķist. Pārkāpt to var neapzināti un pat nemanot. Taču vienmēr pirms sarežģītāku un svarīgu lēmumu pieņemšanas Tev bija un arī turpmāk būs iespēja konsultēties. Tinteszobs tam arī ir domāts.

Šoreiz tas arī viss, ko vēlējos Tev pavēstīt. Ļoti ceru, ka visu apdomāsi un izdarīsi pareizos secinājumus, Mārtiņ. Veiksmi!

Tuvojoties noslēgumam, lasītāj, kā jau ierasts - pārdomu, secinājumu, ieteikumu un pateicību daļa:

PieciLV batls Pieliec punktu! savas briesmīgās kvalitātes dēļ vidējā latvieša acīs diskreditēja Latvijas jaunāko laiku hiphopu.

Man nav nekas pret cenzūras eksistenci šajā Pasaulē. Vietām tā, protams, ir nepieciešama, taču tā ķērcošā skaņa ar kuru batlu video ierakstos tika tušētas netiklības bija visai neizturama. Kur pazuda klasiskais pī? Un šeit man piekrīt - ahūns un Ozols.

Pa vienam pantam katram izpildītājam - tas ir traģiski maz. Var būt mazāk rindu, bet vismaz divi panti katram, lai ikviens varētu atbildēt, un abiem censoņiem pie attiecīgas meistarības būtu iespēja uztaisīt flipu (uz vietas izdomātu atbildi uz oponenta izteikumiem batla laikā). Jā, tas tika īstenots finālā, zinu. Taču tam ir jābūt ikvienā batlā.

Batlus ir jāvērtē pēc iespējas kompetentai žūrijai. Visa šī kvalitātes kontrole pēc fanu spiedzienu decibelu amplitūdas vai to pašu fanu balsojumiem, lielākoties ir absolūts farss.

Ar humora izjūtu daļai mūsu gados jaunāko reperu ir pavisam bēdīgi. Rūdolfa Kugrēna stāvizrādē VS. bija daudz vairāk smieklīgu piedūrienu. Tā vien šķiet, ka klasiskā VS. batlā viņš pat nepielietojot atskaņas varētu pārspēt daudzus pašmāju reperus. Un tas ir vēl bēdīgāk.

Atsevišķi nevaru neizteikties arī par mammu jokiem. Batlu laikā šur un tur nācās lasīt, ka tas taču vairs neesot aktuāli. Dārgie moralizētāji, mammu joki bija, ir un būs aktuāli VIENMĒR, taču viss ir atkarīgs no formas un humora elementu mērces, kurā tos pasniedz. Galu galā, visi mēs šajā saulē esam iznākuši caur sasvīdušas un pukstošas mātes vagīnu - procesu, kas no malas varētu izskatīties gana traģikomiski. Tad, velns parāvis, kāpēc gan par to nejokot? Jokot var vispār par jebko. Atkarīgs tikai, kurā vietā, brīdī, un kādā formā.

Repo tagad tā ka biezs, kur nu kurais skries, ko nu kurais lies... ja laikā, kad tapa šīs rindas, par to varētu pastrīdēties, tad pašlaik tā noteikti ir absolūta patiesība. Jūs taču paši visu dzirdējāt. Daudzu jauno reperu motivācija man vienkārši nav saprotama. Ja jums patīk reps, nav obligāti jārepo. Ir taču tik daudz citu veidu, kā atbalstīt kultūru, nepiegružot to un nepazemot sevi. Arī atrast sev kādu piemērotu nodarbošanos, vismaz pirmajiem brieduma gadiem, nav nemaz tik velnišķīgi sarežģīti. Pēdējā reize, kad es pats mēģināju repot, bija pirms 10 gadiem; ierakstīju, noklausījos un sapratu, ka kultūra neko nezaudēs, ja nekad to vairs neatkārtošu. Nu, ja ne man, tad pajautājiet Pavasarim, viņš arī kādreiz to izslimoja. Vajadzības gadījumā, repošanai laicīgi ir jāspēj pateikt - NĒ!

Batli var kalpot kā nopietns placdarms; batli (pat šādā radio formātā) savā būtībā ir arēna, kurā ir iespēja atsperties kā no tramplīna. Tāda ir cilvēces esme - mums patīk vērot cīņu, raksturu sadursmi, potenciālu konfrontāciju. Žēl, ka daudzi jaunie censoņi neprot to pareizi izmantot. Ja ilgāk kā mēneša laikā nespēj pat tik daudz kā iemācīties no galvas paša sacerētas 48 rindiņas - tas ir bēdīgi. Ja pēc tikpat ilga laika šīs pašas rindas pat neprot precīzi nolasīt - tad repam ir jāliek punkts.

Šis tomēr nebija Latvijas pirmais nopietnais battle-repa turnīrs, bet gan tā imitācija. Battle-reps nav atbilstošs radio formātam (pat bez lamuvārdiem), tas tāpat nav gluži atbilstošs arī Andrejsalai, kā rezultāta Ghetto Games Brīvrunas pat ar visām viņu kļūdām joprojām ir vistuvāk klasiskajam scenārijam. Un, ņemot vērā, viņu neseno paziņojumu - Ghetto Games idejas progresē un kustas pareizajā virzienā.

Secinājums, kas izriet no iepriekšējā punkta - batli ir nepieciešami, taču atbilstošā formātā - ar kameru un vēlams slēgtā, ne pārāk plašā telpā. PieciLV tomēr nebija pareizās izpratnes, pie tam, gandrīz visām viņu aktivitātēm apakšā ir politika, rīvēšanās ar kaimiņiem un poļiem. Nu, vai tad tas mūsu hiphopa kultūrai ir vajadzīgs?

Mārtiņš Pavasaris sola Pieliec Punktu! otro sezonu ārpus radio. Taču, ja nu tomēr kaut kas atkal noiet greizi, ir jāvēršas pie mūsu repa veterāna Ozola. Var ļoti pretrunīgi vērtēt Ģirta devumu Latvijas repam liriskajā plaknē, taču kā organizētājs viņš ir sniedzis nenovērtējamu ieguldījumu scēnas attīstībā. Varbūt šis nu būtu viņa nākamais izaicinājums?

Paškritikas jautājums - arī būtiska lieta, kuras manāmi pietrūkst mūsu jaunajiem censoņiem. Pēc katra otrā batla man bija kauns par dalībnieku neadekvātajiem izteikumiem tviterī. Ironiski, ka vienīgo publisko atvainošanos spēja izteikt Alexx Dynamo, kuram nu gan bija relatīvi visai maz, par ko sarkt. Paškritika gan cieši korelē ar attieksmi, kas savukārt ir atkarīga no intelekta kapacitātes. Mjā...

Lūdzu, nesāciet īdēt, ka pēc Pavasara neizņemtās virāžas iekš PieciLV reps radio un Latvijā atkal ir miris. Vēl pavisam nesen, PKI un KK laikos radio vispār nezināja, kas ir reps, toties kultūra bija dzīvāka par dzīvu. Nu pajautājiet ansim, cik tad ilgi vēl dzīvos tas reps... Tā kā, reperi, beidziet čīkstēt, kačājiet skilzus un rakstiet dziesmas; talantīgiem čaļiem ar pareizo attieksmi nosacījumi nekļūst sarežģītāki, kamēr visādiem pseido-reperiem... tiem gan anturāžas ziņā, iespējams, tomēr nedaudz tiks piegriezts skābeklis, he-he.

Pateicība par atbalstu visiem Tinteszoba kolēģiem, taču īpaši ansim - bez diskusijām ar kuru šis raksts būtu pavisam nedaudz, tomēr citādāks, un ahūnam, kuram nav ožas, toties ir absolūtā redze pieturzīmju dislokācijā.

Noslēdzot šo gandrīz bezgalīgi garo pārspriedumu, vēlos uzrunāt visus tos, kas pašlaik, iespējams, uzdod sev jautājumu - kāda velna pēc es šo visu lasīju?!

Jums es atbildēšu īsi, bet tieši — laikā, kad sabiedriskajos medijos parādās praktiski tikai surogātreps un realitātes šovu izdzimteņi; laikā, kad tie paši sabiedriskie mediji tiek kontrolēti no augšas, Tinteszoba blogs ir tā retā vietne, kas darbojas autonomi, kurā nav cenzūras un komentāri netiek dzēsti. Tinteszobs ir vietne, kurā ir iespēja iepazīties ar dažādu, taču godīgu un argumentētu viedokli. Es paudu visu, ko vēlējos, un savu spēju robežās izdarīju to maksimāli labi. Konkrētā publikācija nepretendē uz patiesību pēdējā instancē, taču aicina repa komūnas entuziastus padomāt un izvērtēt savas izvēles. Vai tas izdevās - spriest Tev, lasītāj.

Atgādināšu, ka arī pats Tinteszoba blogs nav nekāds Latvijas hiphopa Sinedrions; šeit vari nokļūt arī Tu, lasītāj. Pat ja Tavā publikācijā paustais viedoklis nesakrīt ar maniem vai, piemēram, Jaceka uzskatiem. Galvenais, lai Tavs viedoklis būtu labi argumentēts, pietiekami analītisks, aktuāls un uzrakstīts kvalitatīvā latviešu valodā.

Lasītāj, reizēm, tā vietā, lai uzreiz klausītos kādu jaunu repu, ko Tev pamet nekompetenti mediji, labāk lieku reizi padomā un noklausies kaut ko no latviešu repa klasikas. Tomēr, ja Tevi māc šaubas, uzraksti mums - tinteszobs@gmail.com - un apsolu, ka Tev taps atbildēts.

Šī laikam ir viena no tām publikācijām, kuru var papildināt mūžīgi, taču jūtu, ka šeit nu gan būtu jāpieliek noslēdzošais punkts.

Paldies, ja biji pacietīgs un lasot šo visu, analizēji līdzi.

Izturību!

P.S. Mērkaķi, es jūs vēroju!

03.05. - 01.07. 2015.

Rīga.

[tinteszobs]

DRAWORGY 04/07

Jūs tur esat gaidīti tādēļ, ka jums tur būs iespēja parādīt to, ko jums jau sen gribas un arī vajag parādīt — to, ko jūs protat izdarīt pie mikrofona un uz papīra. Un šis būs pasākums, kurā brīvais mikrofons būs nevis garlaicīgais bonuss, ko plakātā pieraksta tāpat vien un ko izmanto tikai vairāk sadzērušies viesi, kas aizķērušies ballē pēc "īstā" koncerta. Nē, šis brīvais mikrofons būs galvenais notikums, tas būs pasākuma centrā. Tādēļ aicināti ir visi, kuri grib sajust savu repu rezonējam ar hiphopiskāko un kvalitatīvāko publiku Rīgā, krāsas izgarojumu un radošuma ieskautiem.

Piesakies brīvajam mikrofonam jau iepriekš, rakstot man uz e-pastu. Uz zīmēšanas batlu, savukārt, piesakies, rakstot uz Draworgy oficiālo e-pastu (būšot arī balvas)!

Aicināti ir ne tikai reperi ar tekstiem galvā, bet arī frīstailotāji (ceru tur ieraudzīt arī kādu, kurš nav dzirdēts "Ūsu" frīstailu trešdienās) — jums arī būs savs moments šajā pasākumā.

Par miķiem atbildīgs būšu es, un pie pults būs arī Oriole!

Paņem līdzi draugus, paņem līdzi skeitu, paņem līdzi kaut kādu, nezinu, tamburīnu un tiekamies PIRMAJĀ DRAWORGY PASĀKUMĀ.

Svarīgs moments — ņemiet līdzi arī desas; varēs uzcept. Nopietni. Turklāt uz vietas būs arī portatīvās "Ūsas" — bārs, kurā būs iespēja iegādāties ko atspirdzinošu. Tā kā tur varēs nodzīvoties visu dienu.

Un, jā: retu reizi notiek kāds normāls hip-hop pasākums, kurš būs pieejams arī tiem, kas ir nepilngadīgi, jo šis ir dienas pasākums. Nav, par ko!

Vēl tikai piebildīšu, ka pēc pasākuma plānots arī āfterpārtijs Vecrīgā, Latvijas pirmās repkafejnīcas drosmīgo titulu ieguvušajās "Ūsās" Mārstaļu ielā 12. Tāpēc visiem, kas ir izsalkuši pēc hiphopa uz ielas, ārā, nevis savās čībās pie kompja, rezervējiet visu šo dienu.

[tinteszobs]

Ekspresintervija: TunnDayumm

Jūsu duets ar loģisko nosaukumu “TunnDayumm” ir pieklusis. Agrāk ballītes ritēja viena pēc otras, taču iepriekšējais pasākums norisinājās pirms jau visai prāva laiciņa. Kas noticis? Ir plāns turpināt?

Artūrs: Par šo Līva zinās pastāstīt labāk, jo es pats, kopš vairs nekur nemācos un nestudēju, lielākoties esmu "gatavs bliezt". Īpaši tagad, kad pēc vairākām spēlēšanas reizēm arī es šo procesu sāku uztvert kā darbu. Plāns turpināt noteikti ir, jo mūsu iecienītais krodziņš Ūsas sola karstu vasaru.

Līva: Pavisam noteikti ir plāns turpināt. Ar TunnDayumm nekas nav noticis, kaļam tālākas darbības plānus, uzstāšanās. Patīkams pārsteigums, ja kāds pamana, ka sen nav bijis kaut kas no mums! Tad jau laikam ir cilvēki, kurus tas viss interesē. Daļa tandēma piedalījās LV repa spota jaunizveidošanā un sevis izglītošanā, tas prasīja savu daļu laika un enerģijas. Tas nu ir godam padarīts, tagad varam turpināt bīdīt to LV repa stafu arī ar muzikālo darbību!

Interesenti ar nepacietību gaida inovatīvās repa karaokes nākamo iznācienu. Ir plāns turpināt arī šajā virzienā vai paliksiet pie klasiskā DJ formāta?

Artūrs: Repa karaoki noteikti ir plāns atkārtot, jo tās debija Rīgā izvērtās necerēti labi. Izpildītājiem, kuri vēlētos, lai viņu dziesmas tiek iekļautas izpildāmo dziesmu sarakstos, laipni aicināti uz tunndayumm@gmail.com sūtīt savus instrumentāļus un tekstus. Gan jau ne vienam vien būtu interesanti gan pamēģināt noskaitīt kādu no šīm dziesmām, gan paklausīties, kā paša dziesma skan no citas mutes.

Līva: Noteikti turpināsim arī ar LV repa karaoki! Tas patiešām izvērtās daudz iespaidīgāk, kā gaidījām! Cilvēku atsaucība bija liela, visi gribēja tikt pie miķa, reperi skaitīja viens otra gabalus, haha. Tā nakts bija episka! Liels prieks, ka publika bija atsaucīga, atbalstīja censoņus un piepalīdzēja, ja kāds netika līdzi ritmam vai tekstam. Un, jā — visi reperi, kuri gribētu, lai viņa daiļrade ir mūsu kartotēkā — rakstiet e-pastus, sazinieties ar mums sociālajos portālos, sūtiet savu stafu! Ļoti ceru, ka ar laiku arī atsaucība no meitenēm pieaugs un dzirdēsim vairāk daiļā dzimuma pārstāves karaokē. Manuprāt, tā ir interesanta pārmaiņa. Tagad arī droši varu paziņot visiem interesentiem — nākamā TunnDayumm uzstāšanās un #RepaKaraoke būs 19. jūnijā, krogā "ŪSAS".

Līdz šim esat spēlējuši mūziku arī Liepājā. Vai ir doma atkal izlauzties ārpus Rīgas?

Artūrs: Liepājā esam bijuši divas reizes. Pirmajā reizē uzņemšana bija nedaudz siltāka. Nezinu, varbūt tādēļ, ka tas bija ziemā. Bet Liepāja tika izvēlēta, būtībā, jo man tur ir mājas, respektīvi, jebkādi iespējamie tēriņi naktsmītnes un pārtikas sakarā man pilnībā atkrīt. Tā kā Līva nav liepājniece, viņai ir drusku savādāk. Šobrīd par domu izlauzties ārpus Rīgas nevaru runāt apstiprinoši.

Līva: Liepājā abas reizes bija baigi labā pieredze. Labprāt tur kādreiz atgriezīšos uzspēlēt. Ja ir kāda vieta, kas vēlas LV repa ballīti un karaoki — lūdzu! Esam atvērti visiem piedāvājumiem! Paši gan neesam īpaši meklējuši citas uzstāšanās vietas ārpus Rīgas. Ir vēl daudz, ko darīt tepat. Varbūt ar laiku.

Zināms, ka cilvēki jūs uzņem labi. Tie izprot jūsu spēlēto mūziku. Taču, lūdzu, pastāstiet kādu specifisku atgadījumu, kas noticis kādā no pasākumiem.

Artūrs: Ja ir runa par tiem, kas ne visai izprot, tad noteikti jāizceļ pēdējā uzstāšanās Liepājā. Sound-check'a laikā pie mums pienāca viena iereibusi un apjukusi jaunkundze, kurai bija, ko teikt, gan par to, ka mūsu lielākais mīnuss ir tas, ka spēlējam tikai LV stafu + pašķirstot Repa Karaokes sarakstus, viņa izteica nosodījumu, ka mums nav ne GACHO, ne Bermudu Divstūris. Neatminos, kad man vēl būtu radusies vēlme kādu nosist uz līdzenas vietas.

Līva: Hahahahahaha! Jā, Liepājas madāma bija tā vakara bomba un noteikti spilgtākais piedz��vojums TunnDayumm pieredzē. Es gan neizteiktos Hūna vārdiem, bet arī mani pamatīgi nošokēja iereibušās ignorances uzbrukums. Viņai nepatika nekas no mūsu piedāvātā tekstu krājuma, jo viņa nezināja nevienu reperi (kas, protams, momentā pierāda mūsu kvalitātes un izpratnes trūkumu) izņemot Ozolu, kas, viņasprāt, jau sen vairs nav hiphops. Hahahaha. Patiesībā, prieks arī par šādiem notikumiem. Ir ko pastāstīt draugiem reperiem un kopā pasmieties.

Kurš jūsuprāt ir bijis līdz šim veiksmīgākais pasākums? Kāpēc?

Artūrs: Pirmā #RepaKaraoke. Kad man vispār radās ideja ko tādu izmēģināt, es sapratu, ka to nav grūti īstenot — viss, ko vajag, ir teksti un bīti. Tā kā bīti man bija pārpārēm, bet liela daļa tekstu bija pieejami vai nu kopā ar attiecīgo relīzi, vai izpildītāja mājaslapā, process vedās visnotaļ raiti. Un, kad pienāca pasākuma diena, mēs, protams, bijām nedaudz skeptiski, jo vienīgā reklāma par to, ka kaut kas vispār notiek, tika ievietota tikai pasākuma dienā. Neraugoties uz to, laimīgas apstākļu sakritības rezultātā viss noritēja necerēti labi.

Līva: Jā, piekrītu Hūnam — pirmā #RepaKaraoke. Kā jau minēju, tā nakts bija pozitīvu emociju un pārsteigumu pilna. Ceru, ka izdosies tā arī turpināt!

Kā Jums ar veselību?

Artūrs: Noberztas pēdas, paplašināti kāju asinsvadi, liekais svars, reizēm durstoša sajūta krūšu apvidū, uzmācīgs klepus, reiboņi, krampji kāju ikros... bet nesūdzos.

Līva: Hūns, protams, sūdzas, haha. Paldies, man viss lieliski! Kā tev?

Dzīvs. Paldies!

Artūrs Hūns - https://twitter.com/ahuuns Līva Liepa - https://twitter.com/_TiliaCordata

[tinteszobs]

Tinteszoba podkāsts #7 | Tablis, Alexx Dynamo, Punkts Uz I, Kristaps Ritms, ansis

Plagi: Tablis — Studija "Jugla 3"[Tablis @ Facebook], tapšanā — albums ar AKE! Alexx Dynamo — #ŠERPI, tapšanā ir "Sintētiskie sapņi" Punkts Uz I — studija "Satin Pasauli"[Punkts @ Facebook], "Tripo" pied. Ivans (video) Kristaps Ritms — neprasiet man bītus. ansis — 4. jūlijā Brasā, DDA HQ pagalmā būs liels un karsts džems ar brīvo mikrofonu. Aicināti visi, kas repo un meklē iespēju uzkāpt uz skatuves, lai uzstātos publikai. + DDA HQ studija.

Karoče, reperi — ja Tavs bītmeikers ir tavs bītmeikers, bet nav tavs producents, jo tu pats esi sava muzona producents, tad aizved savam bītmeikeram ananāsu, eklērus un minerālūdeni vai arī kā citādāk samaksā par viņa skiliem. Bītmeiker, ja tavs reperis ir ar skiliem un ir producents, darbs ar viņu ir privilēģija, kam arī var būt sava cena. Vēl vienmēr visu var darīt par respektu + prieku. Labāk gan noskaties to podkāstu, lai būtu kaut kāda skaidrība par to visu.

Papildus izceļamā atziņa — "slikts mikss nevar sabojāt labu dziesmu." /Punkts Uz I /