#baltavarnamelnakrasa

[dailesteatris]

Ieva Pulvere par izrādi “Baltā vārna melnā krāsā”  (10.12.2019)

It kā tipisks Latvijas lauku ciemata attēlojums – iedzīvotāji, kuri viens par otru zina visu un kuri dzīves grūtības un pārdzīvojumus cenšas gremdēt alkohola pudelē, vieta, kur baumas izplatās ātrāk kā gripa ziemā un kur viss jaunais tiek uztverts ar aizdomām un aizspriedumiem. Un ģimene, kuras vectēvs, par spīti visam, cenšas saglabāt kuplo saimi zem viena jumta. Ģimene, kurā valda savi noteikumi un ikdienas paradumi, kas tiek sašūpoti, kad ģimenē ienāk “svešais” - meitas Antras draugs – sīrietis.

Pirmā izrādes daļa patīkami pārsteidza ar trāpīgo humoru, kas pierāda, ka arī par neērtām tēmām ir iespējams pajokot gaumīgi (un lielākā daļa zāles uztvēra šo humoru) un nobeigums lika ar nepacietību gaidīt otro daļu – kas nu notiks, kad sīrietis ieradīsies ģimenē. Jāatzīst gan, ka otrā daļa atstāja mazliet sliktāku pēcgaršu – nobeigums likās pārāk sasteigts un tā arī līdz galam nebija skaidrs atrisinājums. Man nekas nebūtu pretī pasēdēt izrādē vēl pusstundu, lai beigas būtu skaidrāk saprotamas.

Aktieru tēlojums – pārliecinošs. Antra - drosmīgā, atvērtā sieviete, kas spēj saredzēt tālāk par savu degungalu, kura saprot, ka pasaule nebeidzas pie sava ciema robežām. Kārlis un Edīte – vecās paaudzes pārstāvji, kuru uzskatus nav viegli izmainīt, tomēr tie ir gatavi pielāgoties savas meitas mīlestības vārdā. Vilis – noslēgtais un gādīgais ģimenes tēvs, kurš ģimenes labā darīs jebko, pat ja viņa spriedumi nav līdz galam pārdomāti. Arī jaunās meitenes labi iejutās lomās, atveidojot bērnus, kas vēl ir brīvas no aizspriedumiem un ar interesi pieņem visu jauno un nezināmo. Sīrieša Adala lomas (Dainis Grūbe) atveidojums gan mani līdz galam nepārliecināja – gan izskats, gan runas veids šķita pārāk “amerikānisks”. Bet galu galā jau nebija līdz galam skaidrs, vai Adals tiešām ir tas par, ko uzdodas.

/Foto: Gunārs Janaitis/

Scenogrāfija, manuprāt, izdevusies – ar gaismas efektiem mainot notikumu risināšanās vietas (māja – ciemata ielas - māja), nemainot objektu novietojumu. Patika, ka viena no izrādes epizodēm burtiski “ienāca” pie skatītājiem, tādējādi vēl vairāk uzsverot domu, ka šīs izrādes atveidotie notikumi ir tik reāli, ka var risināties jebkura klātesošā pilsētā, ciematā vai mājā.

Izrāde vedināja uz pārdomām par to, vai nevēlēšanās pieņemt jauno un citādo ir tikai Latvijas lauku iezīme? Gribētos jau ticēt, ka lielākā daļa sabiedrības ir kļuvusi atvērtāka, pieņemošāka un empātiskāka. Diemžēl ne tik senie notikumi ar “Mucenieku bēgļiem” parādīja, cik liela sabiedrības daļa tomēr nespēj atmest aizspriedumus un provinciālismu un, ka mums vēl tāls ceļš ejams. Tādēļ prieks, ka ir izrādes, kas pieskaras šīm aktuālajām tēmam. Kopumā saturīga un laba izrāde, kuru iesaku visiem, kas spēj kritiski skatīties gan uz vietējās sabiedrības, gan globālām problēmām.

[dailesteatris]

Milana Drugoveiko par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (10.12.2019.)

GREIZAIS SPOGULIS

No smiekliem līdz žēlai šņukstēšanai, kas var pāraugt nevaldāmās asarās, nereti ir tikai viens solis. 

Pirms valsts svētkiem darbā bija veikta neliela aptauja interviju formā, kura centra jautājums bija: ''Ko Tev nozīmē Latvija?'' Visi kā viens bēra patriotiskus tekstus, pilnus ar dziļu cieņu un mīlestību pret savu dzimteni, kas, diemžēl, mums izpaužas tikai vienu reizi gadā (bet ne par to stāsts!). Kad pienāca mana kārta, man pajautāja: 'Kā Tu domā, vai mēs esam kļuvuši atvērtāki pasaulei?'' (...)

Pēc izrādes es atcerējos šo jautājumu, un ar nopūtu atbildēju pati sev, ka neesam. Bet mēs tiešām ļoti cenšamies iekļauties Rietumu sabiedrībā un paspēt izdarīt to, ko mēs neesam paspējuši izdarīt pagājušā gadsimtā. Mēs ceļam savu dūri pret debesīm, un korī dziedam: 'Mēs neesam to pelnījuši!'' Bet pagaidiet, kā būs tad, ja mēs dabūsim visu, ko esam pelnījuši..? Alekseja Ščerbaka izrāde “Baltā vārna melna krāsā'' ir kā greizais spogulis mūsdienām. Divu paaudžu konflikts, mierīgās dzīves pārtraukšana līdz ar nezināmā sastapšanu, bailes no neziņas par nākotni, informāciju pārpilnības laikmets, kuru mēs ar pārliecību (vēlreiz!) saucam par progresu (vai tā tiešām ir?). Vai šī parazītisma subjekti ir nolemti ilgdzīvei vai tomēr nav? 

/Foto: Gunārs Janaitis/

Izrādē ir visas mūsdienu pasaules krāšņums vienā veselumā, kurā ir ļoti vienkārši saskatīt tik daudz pretrunīgas informācijas. Atliek tik saķert galvu, sakravāt koferus, nopirkt biļeti uz Marsu (vai jebkuru citu planētu, kura vairāk iet pie sirds) un uz visiem laikiem pamest šo Zemi. Protams, izrādē var meklēt tādas atbildes kā ''jāpieņem cilvēki ar visām kultūras īpatnībām, jāpalīdz viens otram, jāciena otra tradīcijas, utt.”, bet tā otra pieņemšana sākas ar sevis paša izzināšanu. Vai ne? Tāpat arī izrādes beigas raisa vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes.. 

Vismaz neesmu redzējusi nevienu izrādi šī gada laikā, kura runā par aktuālām pasaules problēmām, kas sniedzas ārpus Latvijas robežām. Manuprāt, ja ir vēlēšanās apskatīties uz mūsdienu politisko, sabiedrisko un ekonomisko pasaules situāciju caur vienas ģimenes stāsta prizmu, tad šī izrāde noteikti jāredz! Ļoti koncentrēts, saturīgs un uz vērtību pārdomāšanu vērsts darbs. 

Un ticiet man, tas ir kaut kas daudz dziļāks nekā Katalena banāns ''Comedien''.

  Tas ir tas kā pasaule beidzas//Tas ir tas kā pasaule beidzas// Tas ir tas kā pasaule beidzas// Nevis ar blīkšķi, bet šņukstos.

T.S. Eliots ''Tukšie ļaudis''

[dailesteatris]

Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (10.01.2019.)

Ja Intars Rešetins pieskaras kādai lugai ar savu režijas otiņu, tad tiek uzgleznota jeb radīta ārkārtīgi spēcīga izrāde, kas liek aizdomāties par redzēto vēl ilgi pēc tam, kad priekškars ir aizvēries un no teātra esmu izgājusi. Šī izrāde, kurā bija lieliski iepīts tekstā arī humors, ļāva pasmaidīt tikai zālē izrādes laikā. Esot mājās un pārdomājot katra aktiera tēlu, šīs ģimenes stāstu un notikumus Latvijā, smiekli vairs nenāca.

Man ļoti patīk šāda veida izrādes par ģimeni, par vairākām paaudzēm un atšķirīgām vērtībām, par savstarpējām attiecībām, par kādiem notikumiem, kas rada pārdzīvojumu vai konfliktu. Izrādes apraksts, ko var izlasīt Dailes teātra mājaslapā, bija tas, kas mani tik ļoti uzrunāja, lai noskatītos šo izrādi. Pēc tam ņēmu vērā režisora vārdu, jo Intara Rešetina režisētās izrādes man vēl nav radījušas vilšanos. Un arī aktieru sastāvs radīja interesi un vēlmi šo izrādi noskatīties. Turklāt izrāde notiek manā mīļākajā zālē – Mazajā zālē. Gandrīz visas manas iemīļotākās izrādes ir tieši šajā zālē skatāmas.

Brīnišķīgs komandas darbs, tādēļ izrāde ir izdevusies! Grūti pat īpaši izcelt kādu no aktieriem, jo visi šķiet tik ļoti piemēroti savām lomām un katrs ar kaut ko ir īpašs un atmiņā paliekošs. Man ārkārtīgi mīļi ir vecākās paaudzes aktieri, un arī šajā izrādē mana sirds sasila no tā, ka varēju apbrīnot un baudīt Ilzes Vazdikas un Pētera Liepiņa aktierspēli, arī Lidijas Pupures, Pētera Gaudiņa un Akvelīnas Līvmanes talantu. Viņu saspēle bija burvīga, un arī katrs atsevišķi bija spilgts tēls. Pirmie radīja līdzpārdzīvojumu par viņu ģimenē notiekošo, bet pārējie vairāk smīdināja un izrādei piešķīra mazliet vieglumu. Vismaz uz to brīdi, kamēr izrāde notiek. Pēc tam mājās jau var analizēt arī viņu tēlus un iekšējos pārdzīvojumus.

Lieliska Ērika Eglija galvenajā lomā! Reti, kad viņa spēj mani tik ļoti uzrunāt, bet Antras lomā man viņa ļoti patika. Pārliecinoši un patiesi! Aizrāva mani un lika just līdzi gan Antras attiecībām ar Aldi (Mārtiņš Počs) jeb vēlēšanos tikt vaļā no tām un atstāt visu pagātnē, gan arī ar to, kā ģimene uztvēra viņas jaunās attiecības ar sīrieti Adalu (Dainis Grūbe) un to, kā pēkšņi viss mainījās. Uzslava arī Dainim Grūbem par šo lomu! Biju patīkami pārsteigta redzēt viņu šādā tēlā. Ļoti būtiska nozīme šim tēlam bija arī ķermeņa valodai, kas brīžiem tik daudz pateica. Adals manī radīja divējādas sajūtas – vispirms jutu līdzi un centos pieņemt, bet vēlāk sapratu, ka patiesībā viņš radīja manī bailes, un es nebūtu priecīga, ja šāds, tik ļoti atšķirīgs cilvēks, ienāktu manā ģimenē. Tas ir tā gan mediju ietekmē, ko redzam izrādē, kā mediju sniegtā informācija atstāj iespaidu uz sabiedrību, gan arī tik ļoti atšķirīgās kultūras dēļ.

/Foto: Gunārs Janaitis/

Ļoti patika arī Sarmīte Rubule Paulas lomā. Šoreiz viņa bija citādāka, nekā iepriekš redzēta, un man ļoti patika, ka šajā viņas atveidotajā tēlā bija jūtama arī sirsnība un miers. Īpaši aizrāva viņas saspēle ar Ēriku Egliju. Tā aina pirmajā cēlienā uz kāpnītēm, kur abas māsas sarunājās un kurā Paula mīļi uzlika galvu māsai uz pleca, bija īpaši mīļa. Tajā bija tik daudz sirsnības un arī humora. Brīnišķīgi parādītas māsu attiecības. Laikam tādēļ arī tik ļoti man šī aina patika. Atgādināja mazliet manas attiecības ar māsu.

Patīkams pārsteigums bija arī abas meitenes, kuras atveidoja Paulas meitas – Elīza Marija Rešetina un Rebeka Rēķe. Gan viņu dejošana, gan iejušanās lomās bija lieliska. Īpašs prieks par to, ka Intaram Rešetinam aug tik talantīga meita, kura noteikti spēs vēl ne reizi vien mūs, skatītājus, pārsteigt.

Paldies režisoram, visai izrādes radošajai komandai un ikvienam no aktieriem, kuri tik daudz ielikuši no sevis, lai šī izrāde būtu izdevusies un uzrunātu skatītājus tik ļoti, lai viņi par to vēl ilgi aizdomātos! Es joprojām ik pa laikam iedomājos par šo izrādi, un tā ir iekļuvusi manu mīļāko izrāžu sarakstā, kuru ieteikt noskatīties arī citiem.

[dailesteatris]

Eldars Salvis Rozentāls par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (11.12.2018.)

Starp humoru un sarkasmu, tāpat kā starp gaumi un bezstilu ir ļoti smalka un plāna robeža. Un cilvēkam ir jābūt ļoti augstā līmenī, lai publiski noietu pa šo smalko līniju virs bezdibeņa – neiekrītot vienā vai otrā grāvī. Tieši tikpat smalka līnija ir starp nacionālo bēgļu jautājumu, klasiski tradicionālo latviešu uztveri un tradīcijām, un to, kā tas iet kopā. Informācija, protams, ir pieejama, bet reālu izpratni un sajūtas laikam ir ļoti grūti atrast un atainot.

/Foto: Gunārs Janaitis/

Ir milzīgs prieks, ka Intars Rešetins ir uzņēmies veikt režisora pienākumus par šo smago tēmu konkrētajā darbā un jāteic, ka negaidīti – līdz pat gandrīz pašam izrādes finālam - iztur smalko līniju interesantā sniegumā. Pārsteidzoši izrādes kāpinājumi, kas neizceļ nevienu konkrēti, bet visu laiku liek skatītājam šaubīties un domāt par to, kas notiek, efektīvas mizanscēnu maiņas un tāds nosacīts robežu pārkāpums, bīdot sienas – tieši un netieši gan scenogrāfiski, gan katra aktiera tēlojumā. Klasiskas latviešu lauku ģimenes steriotips, ar alkoholisko dzērienu lietošanu un tenku pārņemtiem kaimiņiem – viss tiek virzīts uz intriģējošo (un tik spēcīgi, ka pat kostīmu mākslinieces Agneses Kauperes darbs palika otrajā plānā ). Līdz pat Laura Subatnieka un Daiņa Grūbes “konfliktmomentam” – es izrādei saku: “Bravo!” Kāpēc režisors izvēlējās vēl pēc tam divas ainas, kas neizsaka neko un neatrisina neko – nevaru pateikt – tas, manuprāt, izrādes kvalitātes latiņu uz brīdi “nolaida” ļoti zemu. Taču es uztvēru izrādi līdz konflikta brīdim un iesaku to noskatīties jebkuram – divas stundas paiet nemanot.

Īsti līdz galam man neuzrunāja un nepārliecināja Daiņa Grūbes tēls, taču atzīstami izcila kā vienmēr bija Sarmīte Rubule un liela atzinība par tēlu Laurim Subatniekam.

Kopumā spēcīga, laba un interesanta izrāde, kas atver skatītāja domāšanu daudz plašākā un dziļākā aspektā. Noteikti izrādi noskatīšos atkārtoti.

[dailesteatris]

Domājamā izrāde

Anna Marta Nordmane par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (27.05.2018.)

/Foto: Daina Geidmane/

Ļoti vēlējos redzēt šo izrādi režisora (I.Rešetina) dēļ, bet brīnišķīgais aktieru kokteilis bija pozitīva pievienotā vērtība. Manās acīs izrādes zvaigznes nenoliedzami bija P.Liepiņš un I.Vazdika. Lai arī blakus stāvēja tādi spēcīgi aktieri kā D.Grūbe un L.Subatnieks vecā paaudze šoreiz spīdēja visspožāk.

Šī izrāde lika domāt un raisīja diskusiju vēl laiciņu pēc tās. Negribu un nevaru apgalvot par visiem, taču, manuprāt, šobrīd dzīvojam laikmetā, kad tas, par ko stāsta ziņās, arī ir pašreizējā sabiedrības problēmas, un nevis otrādi. Cik milzīgs bubulis bēgļu krīze bija 2016.gadā, tik ļoti mēs šobrīd par to vairs nerunājam, jo šodien ir citi bubuļi. Šis iestudējums lika atcerēties un padomāt.

Izrāde bija dzīve bez izpušķojumiem. Dzīve mazā ciemā, kur vienā ģimenē ienāk imigrants-bēglis. Cik ļoti atšķīrās dažādu paaudžu uztvere par viņu kā cilvēku, viņa vērtību, cik stipri uz āru lauzās televīzijā noklausītie stereotipi un kā tas ietekmēja ģimenes savstarpējās attiecības ilgtermiņā. Tā es mierīgi sēdēju, vēroju un domāju, līdz negaidīti pienāca izrādes kulminācija, kuras rezultātā kādu brīdi sēdēju ar atvērtu muti. Scenārija pavērsiens mani pārsteidza ļoti nesagatavotu. Un pēc tā izrāde kaut kā aprāvās. Tas būtu vienīgais, kas man pietrūka – noslēgums. Sajutos atstāta ar daudzpunkti, bet, iespējams, tas tā iestudēts, lai tālāk skatītāju rosinātu domāt pašam.

Manā pieredzē secinājumi pēc šīs izrādes atkarīgi no katra iekšējās pārliecības un domām par imigrantiem un citām kultūrām vispār. Es redzēju ko vienu, mana mamma pilnīgi ko citu. Tas atkal aizsāka diskusiju par tādām nopietnām tēmām kā toleranci, aizspriedumiem, latviešu vērtībām. Sen tāda domājamā izrāde nebija redzēta. Ejiet, padomājiet, atcerieties, ka globālas problēmas nepazūd tādēļ vien, ka par tām vairs nerunājam.

PS. Joprojām priecājos par izrādes nosaukumu. Perfekta metafora.

Šis, protams, ir tikai mans viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet! 

[dailesteatris]

Silva Jeromanova-Maura par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (27.05.2018.)

/Foto: Gunārs Janaitis/

Jaukā vasaras dienā visas Dailes teātra zāles ir skatītāju pilnas – tā ir kvalitātes zīme jebkurai kultūras iestādei.

Mazajā zālītē  - Balta vārna melnā krāsā – visiem mums pazīstamas sadzīves ainas Līvbērzes pagastā. Mūsdienu dzīves situācijas, kas latviešu laudīs nemainīgas jau gadu simtiem.

Reizēm varēju vilkt paralēles ar mums visiem tik mīļo kinofilmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Arī šīs izrādes varoņu viens otrs teiciens jau kļuvis par tautas folkloru. Manuprāt, vistīrākais, vispatiesākais, kas šajā stāstā bija  - Liepiņa un Vazdikas atveidotais pāris, kas cauri gadiem, pārmaiņām, blakus “rijīgiem”  kaimiņiem, ir saglabājuši tik tīru, patiesu un skaistu divu cilvēku mīlestību, kādu izdodas izlolot vien retajam laulātam pārim. Peteris Liepiņš ir stāsta “mugurkauls”  - viņš ir ģimenes balsts, stiprais plecs un caur viņa emocijām līdz mums arī nonāk viss ģimenes vēstījums.

Ir gan ko pārdomāt , ir par ko pabrīnīties, ir kam līdzi just un ir par ko pasmieties. Pilna emociju buķete ar gaišām sajūtām pēc izrādes, kaut notikumi skaidri netiek atrisināti un pateikts – kas tad notika, kā viss beidzās, atstājot izvēli katra paša ziņā. Vienīgais, kas man pietrūka un pietrūkst gandrīz katrā izrādē  - aktieriem netiek dāvināti ziedi, to ir ļoti, ļoti maz…….

[dailesteatris]

Valda Ceriņa par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (06.10.2018.)

/Foto: Gunārs Janaitis/

Vienā no vecākajām grāmatām - Bībelē ir rakstīts, kad pienāks laiki un katrā mājā būs velna acs. Tagad tas ir skaidrs, ka velna acs ir televizors. Ja kāds grib izkustēties un divas stundas piecpadsmit minūtes padzīvoties pa māju bez televizora, tad es iesaku izrādi “Balta vārna melnā krāsā”. Šī izrāde ir tulkota no krievu valodas un no tās var mācīties dzīvot bez smadzeņu mazgātāja - televizora.

[dailesteatris]

Armands Kalniņš par izrādi „Balta vārna melnā krāsā” (01.06.2018.)

Kas mani tik ļoti piesaistīja šai izrādei, tā, ka vairākas dienas pēc tās noskatīšanās jādomā par to, pat tik ļoti, ka iedomājos – nez’ kā šie cilvēki turpinās dzīvot (taču viņi ir tikai izdomāti tēli, vai ne ...)? Dažas lugas situācijas šķiet atpazīstamas (jau zināmākas), citas norises – savdabīgākas. Ģimenes faktiskais sabrukums citos iestudējumos arī jau skatīts, tam pievēršas bieži. Šķiet, galvenais, kas šoreiz iespaidoja, – radīti daudzpusīgi, „pilnasinīgi” raksturi, tādi cilvēki, kuri ir mums līdzās (vai mēs paši?), līdz ar to iespējams viegli paredzēt, ka kas tamlīdzīgs, sakrītot apstākļiem, var notikt „kaimiņos” vai „mūsmājās”.

/Foto: Gunārs Janaitis/

Vispirms – par māksliniecisko. Cik interesanti ir vērot to, kā aktieri atplaukst, saņemot interesantu lomu, šajā izrādē vairāki tēlotāji pārliecinoši radījuši raksturus, kas atšķiras no līdz šim redzētajiem. Piemēram, pat TV reklāmā Mārtiņš Počs bija savdabīgs, nu izveidots īsteni „nacionāls” raksturs - neprasmīgi neatlaidīgs, pat apmāts, kas ne vien spējīgs draudēt, bet varbūt tos arī īstenot (saprotams,- citos apstākļos). Ja Ērikas Eglijas Antra (arī no līdzšinējām lomām visai atšķirīgs tēls) ar viņa tēloto Aldi saprastos, iespējams, viņiem varētu būt rāma, samērā nodrošināta kopdzīve, tikai – laikam neizturami garlaicīga. Vēl vienu šī „vidēja vecuma” (arī citādi „statistiski” parasta) latviešu vīrieša raksturīgu un konsekventu tēlu lieliski radījis Lauris Subatnieks – Vilis (vēl viena ievērības cienīga aktiera loma), kurš pārsvarā klusē, lai vai kas notiktu, vien nedaudz paburkšķot, tad nedaudz „uzsprāgst”, tad pierimst, „iekšēji vārās”,- līdz „sprādzienam”, kas var šķist negaidīts, taču likumsakarīgs. Zīmīgi, ka informācijā par izrādi minēts: „Paulas meitas”, ne „Viļa un Paulas meitas”. Meitenes lieliski iederas izrādē, parādot arī to, cik viegli bērni/jaunieši var pieņemt to, kas ne visai pieņemams ir citām paaudzēm, kaut gan vecvecāki, gan vecāki (sekmīgāk) mēģina iejusties jaunajās situācijās. Sarmītes Rubules Paula mēģina rast mazās laimītes, bet, kā izrādās, arī tas ir iluzori, jo riskanti pēc būtības (kaut gan pragmatiski domājot un rīkojoties,- kas cits ir iespējams?). Trāpīgas lomas izveidojuši Ā.Rozentāls, L.Pupure, A.Līvmane – katram sava drāma un prieki, izvēles un tās rezultāti. Skaidri saprotamas ir vecvecāku biogrāfijas, ko meistarīgi rada Pēteris Liepiņš (Kārlis) un Ilze Vazdika (Edīte). Viņu pieredze nosaka to, ka piemēroties meitas izvēlei ir gandrīz neiespējami, lai kā to gribētos un censtos. Kārlim jāpārkāpj pāri ne vien aizspriedumiem, kas var būt katram, pat tiem, kas domā, ka viņiem tādi nav. Viņam nāktos upurēt daudz ko tādu, kas ir bijis ļoti svarīgs viņa dzīvē („barikādes” kā simbols tam) un viņš to mēģina. Bet, kā jau daudziem šī stāsta cilvēkiem, tas tomēr nav iespējams. Bezcerīgi, drūmi? Ne vienmēr. Izrādē bieži skan smiekli (pamatoti!), arī par pašu ilūzijām, puspatiesībām/meliņiem, īpatnībām. Visi mēģina samierināties, rast kompromisu, līdz tas vairs nav panākams. Visbeidzot - par ārpusnieku Adalu, ko aizrautīgi (kā pievilcīgu un visai mīklainu cilvēku) tēlo Dainis Grūbe. Kas viņš īsti ir – ekonomiskais vai politiskais bēglis, jeb „terorists”? Faktiski iespējami visi varianti. Nevienai no šīm iespējam „parastā latvju sēta” būtībā nav sagatavota (neizpratne, arī pamatota, aizspriedumi, publiskā informācija par trauksmaino situāciju citviet utt). Briesmu vēstnesis? Katalizators?

Bet nu – par izrādes idejām/problemātiku. Esošo situāciju migrācijā nav iespējams adekvāti salīdzināt ar citām vairāku iemeslu dēļ. Piemēram, savulaik īriem/itāļiem u.c. masveidā emigrējot uz ASV, nācās pielāgoties valsts/sabiedrības būtībai, kas varēja būt vieglāk (ja nebija būtiskas valodas/kultūras barjeras) vai grūtāk (dzirdēts par īpašo attieksmi, piemēram, pret katoļiem), tomēr pati valsts ir veidojusies kā „tautu katls”, kurā ir gan sekmīgas, gan nesekmīgas integrācijas. Nav nekas neparasts, ja amerikānis jūt arī, piem., savas itāļu „saknes”. Priecājamies, ārzemju latvieši saglabājusi savu kultūru, vai ne? Kontraversāli tiek vērtēta imigrācijas situācija patlaban. Pamatojot nepieciešamību Rietumeiropai uzņemt imigrantus, tiek piesauktas gan koloniālisma sekas, gan kari, gan eiropiešu vēlme dzīvot pārtikušiem/”izlaistiem” (imigrantiem strādājot zemāk apmaksātus darbus) utt. Vainas Rietumeiropas sabiedrībā, protams, ir daudzas, bet vai tagadējām paaudzēm ir jāatbild par iepriekšējo grēku darbiem, it īpaši, ja ar „vainu” tiek manipulēts un citas valstis nejūtas vainīgas par līdzīgiem nodarījumiem? Nav viegli atbildēt uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem. Nedomāju, ka būs daudzi, kas atteiks tiem, kam patiešām draud briesmas viņu valstīs, taču, kā redzams, t.s. integrācijas politika daudzviet nav bijusi sekmīga, integrēt tik atšķirīgu kultūru ļaudis faktiski nav iespējams, nepakļaujot demokrātiskās sabiedrības (ar visiem viņu aizspriedumiem) tādam riskam, kas gan radīs individuālas katastrofas (kā šajā izrādē atainotiem cilvēkiem), gan demokrātijas apdraudējumu kopumā.

Iespējams, ka režisora Intara Rešetina izrādes izdodas tādēļ, ka viņš, vadoties no savas līdzšinējas pieredzes, zina, kas vajadzīgs aktieriem, lai viņi parādīt sevi labākajā veidā un radīt kopēju darbu. Šī izrāde ir būtiska ne vien kā kultūras notikums, bet vēl vairāk – idejiski, neuzspiežot viedokli, bet aicinot, vērojot situāciju, nevairīties no globālām problēmām. Visa pasaule patlaban arvien vairāk ir kā „savienotie trauki”, kurā notikumi vienuviet rada izpausmes citur, varbūt negaidītas.

[dailesteatris]

Aiga Bernsone par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (27.05.2018.)

/Foto: Gunārs Janaitis/

Izrāde, kas liek padomāt katram par sevi – par to, ko domājām, kur rodas mūsu domas un kas ir mūsu domu avots. Šī ķēdīte aizstiepjas vēl tālāk, aizvedot ceļos un neceļos par to, kas esmu es, kā mani veido kultūra un kā manu dzīvi nosaka zeme, no kuras es nāku.

Tik ikdienišķa tēma mūsdienu pasaulē. Liekas visi dzīvojam līdzvērtīgā sabiedrībā ar vienādām tiesībām un nesasacījumiem, bet tomēr tik vienkārši tas nav. Mēs katrs skatāmies uz sevi un domājam, ka es jau esmu es pats un neesmu stereotipu varā, bet šī izrāde izcili parāda, ka pat visbrīvāk domājošais cilvēks nespēj atkāpties no tā, ka mūsu prāts ir pakļauts sabiedrībā veidotām un stiprinātām emocijām, kuras diemžēl ietekmē mūsu domas. No tā izvairīties gluži vienkārši nav iespējams.

Izrāde nepatraukti uztur gaidu un trauksmes sajūtu, tādejādi liekot laikam paskriet, bet dramatiskā mūzika neļauj krist balto domu vilinājumā. Ir skaidrs, ka dzīvē viss nekad nav tik vienkārši un skaisti, kā gribētos, bet tikpat skaidrs ir arī tas, ka nekad mēs nevaram zināt, kurš šos spēles noteikumus mainīs – Tavs draugs vai ienaidnieks. Dzīve ir neprognozējama spēle, kurā cilvēks ir vien tas pats dzīvnieks, kuru vada impulsi un instinkti.

Intars Rešetins nebaidās izcelt to, kas mēs esam, lai cik netīkami mēs būtu. Viņš runā par to joprojām tik aktuālo mūsu sabiedrību, kurā vidējais latvietis diemžēl baidās no visa svešā, tālāk par viduvējo un parasto raudzīties nevēlas, bet pats galvenais -  sargās sevi, lai ko tas prasītu un kādu upuri būtu jānes. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā netiek kopta vienota mērķa un kopējā labuma ideja.

Pēc dabas mēs katrs esam egoists un tā tam ir jābūt, lai izdzīvotu, bet gadsimtu gaitā mēs esam izveidojuši sabiedrību un tajā dzīvojam. Mums liekas, ka sabiedrībai ir pienākums pret mums un mums kā indivīdiem ir tiesības, bet mēs paši neesam gatavi dot pretī neko – pret sabiedrību mums pienākumu nav un citiem tiesību kā tādu arī nav. Cik paradoksāli slinks un bezatbildīgs šis cilvēks ir izveidojies, un šī izrāde ar ļoti galēju, bet izcilu piemēru atklāj mūsu 21.gadsimta cilvēku ne tik tīkamo dabu, kas tiek kultivēta dienu no dienas.

Klasiski vienkārša izrāde, kas kā ar bomi iedot pa galvu un liek domāt par visu – par mūsu katra neapmierinātību un vainas meklēšanu citos, par to, kas mēs esam saknē un kodolā, kad esam kaili un bez sabiedrības, par to, cik patiesībā brīvi vai nebrīvi mēs esam, dzīvojot pasaulē, kur ikvienam ir maska sevis vai sabiedrības radīta, par to, kur ir mūsu robežas, kad ir jautājums par savas ādas glābšanu.