#dorianagrejaportrets

[dailesteatris]

Iveta Lazdiņa par izrādi “Doriana Greja portrets“ (03. 06. 2017.)

Izrāde stāsta par vairākām tēmām, piemēram, skaistums un jaunība, bailes no novecošanas, mākslas ietekme un nozīme cilvēka dzīvē, mīlestība, attiecības. Izrāde apbur ar krāšņiem tērpiem, spilgtiem tipāžiem, savdabīgi tēlainu noskaņu, apbrīnas vērtu orķestra interpretāciju. Pozitīvs pienesums izrādei ir E. Leimanes loma un izpildījums. Lieliska aktierspēle - J. Žagars, D. Grūbe, I. Rešetins. Izrāde ir bagātīgi pārpildīta ar ļoti kodolīgiem, asprātīgiem izteicieniem un aforismiem par dzīvi. Tā vien gribējās paņemt zīmuli un pierakstīt!

Izrādes centrā ir jauns, skaists jauneklis, kurš tās gaitā “sabojājas“ lorda Henrija ietekmē. Viņš strauji bauda dzīvi, ņemot visu, ko tā piedāvā. Ar devīzi “Tev pieder pasaule!“, viņš iesaistās orģijās un pārvērš savu dzīvi nebeidzamās izpriecās. Dvēselē krājas tumša ēna - noziegumi, netiklais un uzdzīves pilnais, bezmērķīgais dzīves stils. 

Galvenā sižeta līnija veltīta Doriana un viņa portreta attiecībām. Sākumā viņš tīksminās ap to un ir apburts no sava skaistuma, tomēr izrādes gaitā ir interesanti sekot viņu abu - Doriana un portreta - attiecību attīstības dinamikai. Šīs divas pasaules strauji attālinās viena no otras - viņa skaistā āriene un iekšējā pasaule, kas kļuvusi briesmīga. 

Atziņa ir skumja un nepārprotama, - ja tik ļoti attālināsies no savas iekšējās būtības, tad rezultāts būs traģisks. 

[dailesteatris]

Ģīmetne, kurai albumā noteikti ir (un paliks) sava vieta

Andris Morkāns par izrādi “Doriana Greja portrets”

No skolas laikiem īpaši daudz par elektrību neatceros, taču zinu, ka pastāv vienfāzes asinhronie dzinēji (kafijas dzirnaviņās, mikseros vai fēnos), kas darbojas ar mums labi zināmo 220 V spriegumu un daudz jaudīgāki trīsfāzu dzinēji, kurus var pieslēgt tikai 380 V spriegumam. JAUDĪGI – tieši tāds jēdziens, kas pirmais man iešaujas prātā, sākot skatīties Doriana Greja ģīmetni. Pirmajā cēlienā nav laika izslēgties ne uz mirkli,– no skatuves tevi burtiski bombardē ar Vailda izteicieniem, absurdiem un paradoksāliem, pārmēru asprātīgiem un velnišķīgi ciniskiem. Un kas mani iepriecina – neskatoties uz intensīvo „barošanu”, publika Vailda tekstu gan gremo, gan norij, vismaz man apkārt sēdošie reaģēja katrs savā vietā un uz saviem tekstiem, radās iespaids, ka ēdmaņas pietiek visu gaumju publikai.

Ir kāds kontrapunkts, kas, manuprāt, nosaka izrādes panākumus skatītāja prātā, proti, orķestra pirmais spēlējamais gabals. Sēžot zālē un apjaušot, ka orķestris nepārprotami tomēr spēlēs, mēģinu uzminēt, kā tas notiks. Ar prātu saprotu, ka īsta spēlēšana nav iespējama (uz sekundes simtdaļu tomēr pieļauju muļķīgu domu, ka aktieri patiesi spēlēs!), režisore skatītāju saintriģē: kā tas notiks?, kā tas tiks realizēts? Un te katrs skatītājs ir nostādīts izvēles priekšā: vai nu tu apņirdzies, redzot feiko spēlēšanu valdzinoši sinhronām, sirdsšķīsti izjustām vijolnieku kustībām un tu to pieņem kā [jautru] spēles elementu, vai arī tevi tas vienkārši sadusmo, pēcāk ilgstoši kaitina un tu ar aukstu degunu dodies mājup, dusmu vadīts raksti recenziju un vēl briesmīgāk(!),– iedragājot savu profesionālo reputāciju, jau starpbrīdī, vēl neredzot pilnu bildi, veido savu spriedumu un ar to dalies sociālajos tīklos. Ak, cik es mūsdienīga!! Pusi gleznas redzēju un jau rakstu recenziju, pusi grāmatas izlasīju, jau ceļu debesīs tās autoru vai nocērtu tam galvu. Gribu būt PIRMĀ (ja ne sporta trasē, tad pīļu-dīķa spārnu vēzēšanas sacensībā vismaz). Uz iedragāta profesionālās ētikas postamenta, bet kruti PIRMĀ!! Tomēr dusmas nav labākais ceļabiedrs nedz izrādes skatīšanās kontekstā, nedz mājupceļā pēc tam. Galu galā – lai katrs pats pieņem lēmumus attiecībā uz sevi. Atgriezīsimies pie tiem, kas orķestra spēli uztver ar tikpat pamatīgas ironijas devu, cik no skatuves skanošos tekstus. Nepavisam nepiekrītu tiem, kas esot jau noguruši no kārtējās (?) Grūbes/Žagara divspēles. Hm! Pēc šadas loģikas Artmane ar Pāvulu pēc Romeo un Džuljetas nekad vairs nedrīkstētu būt bijuši skatuves partneros. Bet Lilitai Bērziņai vajadzēja būt beigušai savu teātra karjeru vismaz 50 gadus agrāk, jo viņa jau vairākkārt spēlēja vienās izrādēs ar visiem iespējamiem Dailes teātra aktieriem.

Lordu Henriju Jura Žagara veidolā es nosauktu par cinisma šampanieti. Nē, ne par kādu štrunta lambrusko un pat ne par labu kremānu, kā Francijā dēvē ārpus Šampaņas tapušos burbuļojošos baudījumus. Žagars šajā izrādē ir Šampaņas ražojums no dārgā gala, tāds, kuri lielveikalu plauktos netiek pakļauti izpārdošanas akcijām un par kura pudeli mūsu maciņa mērauklās ar piecdesmitnieka kupīru nepietiktu. Par Intaru Rešetinu jāsaka, ka, manuprāt, tā ir viņa labākā loma, jo TIK par savu taisnību cīnošos, tik DZĪVELĪGU aktiera darbībā man nebija nācies viņu redzēt līdz šim, vismaz neko tādu neatceros. Maskējamies aiz impozantās ārienes, viņu uzpazinu tikai kādā piektajā teikumā: režisore bija iznīcinājusi viņa tik ierastās runas intonācijas un nežēlīgi (bravo!) pakļāvusi viņu skatuviskai darbībai. No „dūdojoša” Rešetina vairs ne miņas. Nelielās devās otrajā cēlienā man gan izdevās dzirdēt vecās intonācijas, taču to drīzāk norakstu uz Vailda nežēlīgo attieksmi pret viņa varoņa Bazila dzīves stāsta beigām.

Dainim Grūbem presē pārmests, ka viņš nav radījis kārtējo ģeniālo tēlu [kurā iemīlēties (????)]. Nevienam vispār nav tiesību [no viņa] ko prasīt. Es, savukārt, baudīju, kā viņš perfekti būvē savu Neko. Tur jābūt talantam: klucīti pie klucīša liekot, veiksmīgi uzbūvēt Nulli. Daudzi aktieri būtu uzbūvējuši KAUT KO, bet pamēģiniet radīt spilgtu tēlu, kas ir NEKAS!

Epizodiskajās lomās ansambli spoži papildina Gints Andžāns, Ērika Eglija, Pēteris Liepiņš, Indra Briķe. Pārmest Elzai Leimanei krišanu ārā no ansambļa ir vismaz negodīgi. Lai man atvaino dažas bijušās kolēģes: Elzas Leimanes vajadzība (un – spēja!) turēt līdzi DT zvaigznēm ir daudz vairāk vērta par profesionālu aktrišu pseido-atbrīvotā organikā nospēlētu lomu, kas nav pie sirds, vai izrādē, kas riebjas. Gribu tikpat lielā mērā uzteikt režisores izvēli par baletu kā tādu un īstiem baleta māksliniekiem (t.sk. divām mūsu citas mājas zvaigznēm Andri Pudānu un Arturu Sokolovu). Scenogrāfa veidotā vairāklīmeņu skatuves iedarbība uz skatītāju nav pārvērtējama, tāpat kā tērpi: piem., Grūbes – vihožu ja vesj v belom – vien ir ko vērts, jo viņš neiznāk sākumā viss baltā, bet tāda pēcgarša pēc izrādes prātā nepārprotami palikusi.

Otrās daļas beigās orķestris sāk „sadalīties”: no vienotā ansambļa sāk krist ārā daži orķestranti, kas, no manas acs skatoties, sāk ķēmoties. Pēc lieliskās ainas ar Gintu Andžānu trīsfāzu dzinējam novērojami dramaturģiskā sprieguma padeves pārtraukumi: iespējams, vajadzētu materiālu VĒL nežēlīgāk īsināt, jo bezizejas tuvums otrajā cēlienā nepārprotami ieprogrammēts. Izrādes fināls atsauc atmiņā veco teicienu beigas labas – viss labs, un es te nedomāju happy end: iztrūkst fināla akorda. Ak, tā reizēm vienkārši gadās: zvaigznes (tās – kas pie debesīm) neizvietojas labvēlīgā pozīcijā, un tā par šo teātra notikumu gribētos teikt. Varbūt daļēji zvaigžņu stāvokli ir iespaidojušas pīļudīķa iemītnieču mēness fāzes?

Pirms izrādes skatītāju zālē redzu, ka tieši man priekšā sēž kāda mana laba paziņa. Viņa vaicā, vai viņai nav bīstami sēdēt man priekšā. Es atbildu: ja jāspļaudās nebūs, tad – noteikti nav bīstami. Pēc izrādes viņa man saka: jāspļaudās taču nebija, vai ne?

Abi vienojamies – nepavisam ne! Saturīgi pavadīts vakars.

[dailesteatris]

 Vita Jermoloviča par izrādi “Doriana Greja portrets” (17.02.2017.)

Ja man būtu jāuzraksta tikai daži vārdi par izrādi “Doriana Greja portrets” es teiktu : TEĀTRIS TEĀTRĪ. Sākums ļoti iedvesmojošs, kostīmu māksliniece - Kristīne Pasternaka ir izveidojusi apbrīnas vērtus tipāžus, kur katrs no viņiem arī līdz sirds dziļumiem lepojās par atveidojamo tēlu. Tērpi ir tas, ar kā palīdzību var ļoti precīzi ,pat bez vārdiem, saprast katra raksturu, īpašības un dzīves vērtības. Tērpi iedvesmo un spārno māksliniekus. Lielisks bija gan atveidotais Jura Žagara, gan Intara Rešetina tēls. Prieks bija redzēt uz skatuves baleta mākslu- Elzas Leimanes izpildījumā. Tikai uz izrādes beigām no sava varoņa bija saguris Dainis Grūbe. Žēl. Izrādi sapratīs teātra gardēži, jo tā ir pieteikta, kā  izjūtu izrāde! Patīkamu skatīšanos.

[dailesteatris]

Mūžīgās jaunības eliksīrs

Vivita Morusa par izrādi „Doriana Greja portrets” (3.02.2017)

Jāatzīst,ka vēl dažas dienas pēc izrādes noskatīšanās, tā manī raisīja pārdomas. Par jaunību, dzīves lēmumiem un galvenais, ko cilvēks ir gatavs darīt, lai sasniegtu apmierinājumu. Ignorējot savus iekšējos signālus var pazaudēt iekšējo garīgo brīvību.

Kad aizies jaunība un tai līdzi skaistums,tad iespējams piepeši atklāsies,ka nav vairs uzvaru.Vaigi iekritīs,acīs izdzisīs mirdzums un priekšā nežēlīgas ciešanas. Doriana Greja traģēdiju iespējams labāk sapratīs tie, kam uz galvas ir jau vismaz pāris sirmu matu, bet galvā iezogas doma, ka laiks rit pārāk ātri. Kurš gan nevēlētos iegūt mūžīgu jaunību? Bailes novecot sevišķi spēcīgi izjūt Dorians.

Dorians Grejs tik samulsināti naivs, jauns, nevainīgs bagātais skaistulis iepazīstas ar Bazilu Holvardu (I.Rešetins) ,mākslinieku, kurš uzglezno viņa skaisto portretu. Taču tik viegli ietekmējas no lorda Henrija(J.Žagars). Savu pievilcības vērtību apjūsmo un sāk dzīvot izvirtušu dzīvi,domādams tikai par baudām. Izmaiņas gleznotajā portretā pamana ātri vien – tas noveco.

Brīnišķīgs kopdarbs – režija, mūzika, aktieri un skatuves noformējums! Perfekts aktierdarbs, īpašs paldies Dainim Grūbem, Jurim Žagaram, Intaram Rešetinam. Dainis Grūbe (D.Grejs) vēl izcilāks nevarēja būt! Apbrīnojami!

Naivums un cinisms caurvijas visu izrādes laiku...Lai ko mēs dzīvē darītu, mēs esam un paliekam tikai un vienīgi cilvēki. Ievainojamas, jūtīgas un bieži vien viegli ietekmējamas būtnes. Neskatoties uz personīgo nogurumu, izrāde iespaidoja, stāsta galvenā doma mūžam aktuāla. Mums katram šai dzīvē ir sava loma, sava iekšējā balss, kura brīdina par sliktiem nodomiem. Sirdsapziņa ir kompass,kurš rāda mums pareizo vai brīdina par nepareizo ceļu. Tā vajadzīga katram no mums, lai virzītu taisnīguma virzienā, vairotu atbildības sajūtu pret līdzcilvēkiem, disciplinētu, kontrolētu mūsu uzvedību.Mēs varam noklusēt daudzas lietas, apmānīt visus, bet tikai ne sevi un savu sirdsapziņu...Noteikti iesaku izrādi apmeklēt!

Ieskaties jau tagad:

http://www.dailesteatris.lv/izrade/563/doriana-greja-portrets