#koka kājas

[eberlinudrava]

Saules vaska kausētava. Strādā tiešos saules staros. Dravas stropu veco peru, medus rāmju apkāru šūnu, vaska atlikumu pārstrādei tīrā bišu vaskā. Rāmju dezinfekcijai paaugstinātā temperatūrā un tiešos saules staros.

Saules vaska kausētavas korpuss ir izgatavots no impregnēta finiera, siltinātas sienas, pārtikas nerusošā tērauda metāla vannas, polikarbonāta logs ar nerūsošā tērauda metāla rāmi, gumijām un klipšiem nostiprināšanai. Kausētavai ir noņemamas nerūsošā tērauda metāla kājas. Maksimāli kausētavā vienlaicīgi var ievietot 4 standarta Latvijas stāvstropa Dadant tipa koka rāmjus ar šūnu.

Iekārta aizņem maz vietas noliktavā nesezonā. Ražots Lietuvā - ES.

Pārdodam dažādas jaunas profesionālās biškopības iekārtas un bišu barības no SPĀNIJAS, ITĀLIJAS, BULGĀRIJAS, POLIJAS, LIETUVAS - Eiropas - ES. Kvalitatīvi izgatavotas no pārtikas nērūsējošā tērauda materiāliem biškopības industrijai.

Der LAD projektiem, pieejama visa sertifikācija, pārtikas un veterinārās PVD atbilstības deklarācijas.

Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) CE (”Conformité Européenne” - „Eiropas Atbilstība”) atbilstības marķējuma sertifikācijas zīme.

Kravas transports līdz adresei.

Strādājam ES valstīs un ārzemēs.

Kontakti.

Video.

—–

Solar wax melter. Works in direct sunlight. For processing of old brood and honey frames, wax residues into pure beeswax. For disinfection of frames at elevated temperatures and in direct sunlight.

The outer frame of the solar melter is made of impregnated veneer. Melter has insulated walls, food-grade stainless steel metal pans, polycarbonate window with stainless steel metal frame, rubbers and clips for fastening. Solar melter has removable stainless steel metal legs. A maximum of 4 wooden frames of standard Dadant type with comb can be placed in the melter at the same time.

Solar melter takes up little space in the warehouse during the off-season. Made in Lithuania - EU.

Trade of various new professional beekeeping equipment and bee feed from SPAIN, ITALY, BULGARIA, POLAND, LITHUANIA - Europe - EU. Quality made of food-grade stainless steel materials for the beekeeping industry.

Suitable for EU projects, all certifications, food, and veterinary compliance declarations. European Economic Area (EEA) CE (”Conformité Européenne” - “European conformity”) compliance marking.

Freight cargo transport to the address.

We are working in EU countries and abroad.

Contacts.

Video.

—–

#Latvia #Europe #EU #Industry #Manufacture #Processing #Equipment #Uncapping #Frames #Beekeeping #Apiculture #Apiary #Bees #Honey #Pollen #Beebread #Wax #Propolis #Export #Import #Trade #Research #Development #Entrepreneurship #Agriculture #Natural #Food #Environment #Ecology #Sustainability

[ilserre]

Tēta tētis 0026

Baltijas jūrmalā

Tā pēc daudziem ielenkumiem un izlaušanās kaujām esam gandrīz šķērsojuši Pomerāniju, sākot no Polijas robežas. Tagad esam piespiesti pie jūras. Līdz Oderai vēl ir vismaz 60 km. Tālāk atkāpties mums vairs nav kur. Šeit ir ļoti daudz dažādu vācu karaspēka vienību. Var apbrīnot viņu apgādi. Viņiem ir visādi šaujamie: mašīnpistoles, ložmetēji, mīnumetēji, prettanku dūres un, redzams, arī munīcijas ir pietiekoši daudz. Arī drēbes visiem ir diezgan jaunas. Salīdzinot ar viņiem, mūsu vīri izskatās nožēlojami.

Mēs tur stāvam pusi dienas. Ēdamo kā parasti meklējam paši. Šeit ir tādas kā vasamīcas, kā pagaidu mājiņas, tāpēc pašreiz, ziemā, nekā ēdama atrast nevar. Atrodam dažas burciņas augļu konservu un kādu sakaltušu, appelējušu maizes garozu. Atrastais mūsu izsalkumu remdināt nevar. Esam badā.

Ir 1945. gada 20. marta pievakare. Kaut kur netālu dzirdams kara troksnis. Jau krēslā saņemam pavēli atkāpties. Vācieši vai mūsu divīzijas citas daļas laikam ir piekrastes joslu atbrīvojušas. Mēs ejam gar pašu jūras malu starp jūras ūdeni un ne sevišķi augsto krastu. Jūras malas smiltīs mētājas visādi priekšmeti. Šeit ir atkāpusies ne tikai armija, bet arī neskaitāmi bēgļi no Austrumprūsijas un Pomerānijas.

Kā parasti, sarkanie naktī neuzbrūk. Ir parādījies mēness, kurš nelielo dūmaku krāso dzeltenīgu. Mēs esam nogājuši daudzus kilometrus. Es jūtu neizsakāmas slāpes. Es mēģinu dzert jūras ūdeni. Kaut kas traks, nevaru norīt ne piliena! Tad ejam diezgan straujā tempā. Ar mums atkāpjas daudzi vācu karavīri, lielākoties vecāka gada gājuma. Viņi laikam ir atpalikuši no savām kara daļām, tāpēc klumpuro kopā ar mums. Kāds vācietis saka: "Šņapst, šṇapst…" Viņš ir atradis apmēram 25 Iitru pudeli šņabja. Nolemju, ka, ja ūdens nav, iedzeršu šņabi, lai gan to dzīvē esmu tikai pāris reizes nogaršojis. Toreiz man tas garšīgs nelikās. Pudeles saturs patiešām smaržo kā šņabis. Es pieleju pilnu karavīra katliņa vāciņu. Esmu dzirdējis, ka labāk šņabi iedzert neelpojot, tāpēc neelpojot vienā rāvienā ielieto izdzeru un palieku ar atplestu muti, rīstoties ar elpas trūkumu. Tas laikam ir bijis spirts. Esmu izdedzinājis muti un rīkli. Ar grūtībām elpoju. Slāpes ir nomainījušas kakla sāpes. Ar bažām gaidu, kas nu būs? Es līdz šim šņabi neesmu dzēris, kur nu vēl spirtu. Rijot siekalas, man par prieku, kakla sāpes sāk mazināties, bet kājas sāk ļodzīties. Vai tikšu saviem vīriem līdzi? Tā es klumpuroju jau daudzus km kopā ar vecajiem vāciešiem.

Kādā vietā krastmalā redzami ir daudzi kritušie sarkanarmieši. Viņu līķi guļ rindiņās pa pieci seši ieslīpi pret krastu. Kāpēc tie guļ tādās rindiņās un neviens nav izkustējies no savas vietas? Ar kādiem ieročiem tā var nogalināt? Vāciešiem tādu ieroču nav. Vismaz es tādus nezinu. Tur guļ vismaz 100 kritušo. Varbūt tā ir kāda soda rota, un tos nošāvuši komisāri, šaujot tieši pakausī? Šāds jautājums un skats man nepatīkami ilgi liek sevi atcerēties pat daudz vēlāk, bet tajā brīdī mēs neejam tuvāk pētīt, kas tur ir noticis, bet kuļamies tālāk. Tikai brīžiem dzirdamas vāciešu lamāšanās: "ferfļukt…"

Mana gaita ir pavisam nestabila, tomēr ar piepūli tieku citiem līdzi. Tā ir jau noieti vēl daudz kilometru. Visu nakti esam gājuši. Jau rīta gaismā nonākam kādā ciematā jūras krastā. Šeit apstājamies. Tā kā esmu piedzēries, vāji saprotu notiekošo. Šeit apstājušās daudzas vāciešu kara daļas. Braukā tanki un mašīnas. Atrodu kādu šķūni, kurš uzbūvēts uz metru augstiem koka stabiem, tā ir kāda zvejnieku ciemata būve. Es lienu apakšā un liekos uz guļu. Lai velns parauj visu šeit notiekošo un visu karošanu! Arī es savus vīrus vairs neredzu. Vienu gan iedomājos - ja es zem šīs būves nepalīdīšu, bet aizmigšu ceļmalā, tad mani sabrauks tie tanki vai mašīnas.

[anangelstoodbeside]

8. nodaļa. Dzīve sākas no jauna

Kopā ar demobilizētajām krievietēm bez aizķeršanās izkāpu no vilciena. Sāku lēnām meklēt Krišjāņa Barona ielu, kurā dzīvoja manas pamātes māte sētniece Matilde Rubene. Viņa jau bija piedzīvojusi divus pasaules karus. Pirmajā zaudējusi vīru, manas mātes brāli Reinholdu Rubeni. Savu vienīgo meitu Lidiju, manu pamāti un māsīcu reizē, atdevusi audzināt vīra māsai Annai Kapiņai jeb Purkalntantei uz laukiem. Viņas vīrs Jānis Kapiņš reiz teica, ka visas sievietes varot iedalīt divās kategorijās, abas uz burtu “m”. Sievietes – mātes un sievietes – m... Lidijas māte pieder pie otrajām, viņš mēdza atgādināt. Kapiņi bija izaudzinājuši Lidiju, vēlāk mani un mazo brāli Zigfrīdu, un jau pēc Otrā pasaules kara vadīja skolā savas audžumeitas Lidijas bērnus Silviju, Dainu un Juri. Viss mūžs viņiem pagāja, audzinot un gādājot par radu bērniem, kas palikuši bāreņos.

Vajadzīgo ielu atradu ātri, turpat pie stacijas jau tā bija, tūlīt aiz Marijas ielas. Lēnām gāju uz priekšu, vērodama māju numurus. Bija tālu jāiet, 111. numurs bija ielas galā, pretī klosterim. Satiku kādu sievieti no mana pagasta. Viņa mani pazina un kā taustīdamās sāka stāstīt. Jums jau tur mājās esot briesmu lietas notikušas, tēvs pagalam. Vienai meitiņai kājiņas neesot, tā kaut kā ar beņķīti pārvietojas. Man sagriezās galva. Nebiju jau arī ēdusi otro dienu. Gāju tik tālāk un mēģināju aptvert, ko viņa tur stāstīja. Tātad tēva man arī vairs nav. Bet kas ar pārējiem? Gāju arvien lēnāk. Man bija bailes uzzināt vēl ko briesmīgāku.

Vajadzīgais mājas numurs bija klāt. Maza vienstāva koka mājiņa. Matildes tante stāvēja pagalmā.

“Ak,kungs!” viņa izsaucās, ieraudzījusi mani. Es nevarēju izteikt ne vārda, asaras lija aumaļām. No viņas sejas izteiksmes sapratu, ka sieviete man uz ielas stāstījusi taisnību.

“Tu jau laikam zini par tēvu,” viņa raudāja man līdzi.

Ieaicinājusi mani istabā, viņa stāstīja, kā viss noticis. Tēvs iejūdzis zirgu, salicis ratos mazos bērnus Silviju, Dainu, Juri un braukuši pie Kapiņiem noņemt kartupeļus. Uzbraukuši uz mīnas. Sešgadīgajai Silvijai sašķaidīta kāja, ko viņa bija pārlikusi pār ratu malu. Divgadīgais Jurītis izsviests no ratiem. Kritienā tas lauzis gūžas kaulu. Tēvs meties pār grāvi skriet pie kaimiņa pēc palīdzības, bet uzskrējis uz otras mīnas, kura norāva viņam kājas pēdu. Tuvākā slimnīca bijusi tikai Ropažos, kilometrus trīsdesmit no notikuma vietas. Ceļā tēvs nomiris, jo zaudējis daudz asiņu. Silvijai amputēja kājiņu vispirms zem ceļa, bet pēc dažām dienā grieza vēlreiz virs ceļa. Zēns bija ieģērbts “ģipša biksēs:, jo lūzums bija tuvu sēdvietai.

Kā jau visās krievu lazaretēs, tur valdījusi liela netīrība. Tās dēļ māsai kāja bija jāamputē divas reizes. Divgadīgajam puisītim aiz ģipša bija parādījušies tārpi. Kapiņtante dienu un nakti sēdējusi pie vaimanājošiem bērniem. Lidijai bijis jāaprok vīrs un jāslauc govis. Viņa bija mājās ar mazo māsiņu Dainu, kurai gan nekas cits nekaitēja, tikai vairākus gadus viņa ne par ko nesēdēja ratos vai zirga mugurā.

Manu brāli Zigfrīdu, kuram bija piecpadsmit gadi, jaunā valdība bija norīkojusi uz arodskolu. Katram pagastam bija jādod zināms skaits jauniešu uz arodskolām, jo valstij trūka speciālistu visās jomās.

“Viņš ir Rīgā,” Matildes tante teica. “Skola ir Kurbada ielā, tu rīt varēsi viņu satikt. Šodien jau vairs uz mājām neaizbrauksi. Varbūt rīt kāds aizvedīs. Tagad jau laucinieki regulāri brauc uz Rīgu pārdot tirgū produktus un iegādāties visu, kas nepieciešams.”

Pie viņas bija tāda kā iebraucamā vieta, kur varēja nolikt zirgu un ratus, nopirktās mantas, lai tirgū nenozog, kamēr visa prece pārdota. Tās puses zemnieki tirgojās Vidzemes jeb Matīsa tirgū. Par to, ka esmu dzīva, viņi visi jau zināja. No lazaretes es biju atsūtījusi vēstuli. Vaļēju trīsstūrī salocītu burtnīcas lapu, uz kuras uzrakstīju, ka strādāju lazaretē, Kibartai pilsētā pēc smagas slimības. Līdzko varēšu dabūt atļauju, braukšu mājās. Pamāte esot ļoti uztraukusies, uzzinādama, ka braucu mājās. Kas nu būs, ka šitāds cilvēks, kas, kā toreiz teica, aizbēdzis vāciešiem līdzi, te atgriezīsies. Ka tik mums nebūs kādas nepatikšanas. Kapiņonkulis mierinājis, ka nekas nebūs, palīdzēs mājas darbus apdarīt. Armijā taču viņa nav bijusi. Māsīca viņu paņēma līdz, tagad atgriežas. Vēl jau nemaz nav pilngadīga.

Bet suns bija aprakts pavisam citā vietā.

Ka esmu dzīva un taisos atgriezties mājās, zināja arī visi kaimiņi, jo vēstule jau nebija aizlīmēta. Arī pastnieki mācēja lasīt. Pagastā sākās visādas runas. Daudzas jaunas meitenes jau bija atgriezušās no Kurzemes. Kaimiņa Šmita meita atgriezās ar govi pie saites. Tā gan ir dūšīga, zina, kam ir vērtība. Bērziņa meita atgriezās ar vēl nedzimušu bērnu devītajā mēnesī. Pārupes kaimiņa Birjāņa meita atgriezās no Vācijas pretgaisa aizsardzības vienības formas tērpā. Tādā pašā formā atgriezās arī tēva palīgstrādnieces čigānu Jūles ārlaulības dēls Pēteris Fridrihsons. Viņa tēvs vācietis Frīdmanis 1939. gadā repatriējās uz Vāciju. Runāja, ka Pēteris braucis uz Vāciju viņu meklēt. Kāpēc jaunā vara viņus nevajāja, man vēl šodien nav skaidrs. Birjānis bija apsviedīgs saimnieks un varēja iedot vajadzīgajam cilvēkam pietiekoši lielu kukuli, bet Pēterim tādas iespējas nebija. Varbūt viņa biogrāfija derēja par attaisnojumu.

Mans brālēns Ēvalds, tantes Alvīnes dēls, dezertēja no vācu armijas, novilka dzelteno formu un slēpās kopā ar mums Kartužu mežu bunkuros. Arī viņš dienēja kaut kādā apsardzes daļā Rīgā. Būdams ārkārtīgi muzikāls, spēlēja akordeonu. Rīgā dienēdams, bija patstāvīgi iemācījies spēlēt klavieres. Taču kāds bija nosūdzējis, čeka viņu saņēma ciet un ilgi tirdīja. Beigās atlaida mājās.

Viņa brālis Imants bija notiesāts uz diviem gadiem cietumā un atradās Vācijā koncentrācijas nometnē. Viņš strādāja Rīgas “Bekona eksportā”, un viņu noķēra par gaļas zādzību lielos apmēros. Sarkanā Armija atbrīvoja kā varoni, kas cīnījies pret fašismu. Viņu tūlīt arī iesauca armijā un pēc kara demobilizēja. Sastapu viņu sarkanarmieša formā vilcienā, kad no Rīgas braucu uz mūsu Mores pagastu. Braucām mājās. Tik dažādi bija šīs vienas ģimenes triju bērnu likteņi. Alvīnes dēli Ēvalds un Imants nu jau miruši, Melānija laimīgi dzīvo Anglijā. Apbedījusi divus vīrus, mantojusi māju no pēdējā vīra, mierīgi vada vecumdienas skaistajā Vaita salā. Dēls augstā amatā, labi pelna, meita skolotāja, bet mazmeita, melna un ļoti skaista, arī strādā labā darbā. Melna tāpēc, ka viņas tēvs ir no Naidžeri, kā, atbraukusi ciemos, smalkā angļu stilā stāstīja Melānija.

Imants savus iedzimtos niķus neatmeta, viss pagasts viņu pazina un novērsās. Mēs ar brāli Zigi bijām vienīgie, kas no viņa nenovērsās. Brālis draudzējās ar Imantu līdz mūža galam no brīža, kad Imants vēl pēc astoņu gadu pavadīšanas Vorkutā – un ne jau par politiku, bet par laupīšanu – atgriezās Rīgā un otrreiz apprecēja sievu Lūciju. Imanta prombūtnes laikā viņa bija izšķīrusies, apprecējusies otrreiz un dzemdējusi meitu otrajam vīram, bet nekavējoties viņu atstāja, kad atgriezās šķirtais vīrs. Pamestais vīrs savukārt no bēdām pakārās, bet Lūcija un Imants laimīgi dzīvoja tālāk, radīja vēl dēlu un meitu, daudz dzēra un viens pēc otra ātri nomira. Vispirms Lūcija, kas briesmīgi smēķēja un dabūja plaušu vēzi, tad Imants – laupītājs, mūža beigās līdz pusei paralizēts. Sievas bēru ceremoniju kapos noskatījās pa dēla mašīnas logu. Par katru no viņiem varētu uzrakstīt aizraujošu romānu vai uzņemt kriminālfilmu. Imanta dēls bija potenciāls aktieris, pat piedalījās filmā “Cāļus skaita rudenī”, bet galu galā kļuva par veiksmīgu biznesmeni, tā izraudamies no apkārtējās vides. Tagad dzīvo, kā saka, cepuri kuldams.

Bet kas tad bija pamātes satraukuma iemesls?

Pāris dienas atpūtos pie Matildes tantes. Viņa turpināja stāstīt šo un to par notikumiem pagastā, bet jutu, ka kaut ko noklusē. Otrā dienā gāju satikt brāli, kas pēc pagasta varas pārstāvju norīkojuma mācījās jūrniecības arodskolā Kurbada ielā. Tur jau viņš nāca pretī – izstīdzējis, vājš – un kautrīgi smaidīja.

“Nu, tad beidzot pārbrauci gan,” viņš neveikli sacīja.

Zigfrīdam vienam pašam bija nācies pārdzīvot visus šausmīgos notikumus. Sirotāju iebrukumu mājā, kad viens, draudot ar ieroci, solīja tēvu nošaut, saucot, ka viņš sadarbojies ar fašistiem. Bet divas sievietes, kas bija ar viņu kopā, tikmēr iztīrīja klēti. Tā šī banda trijatā apstaigāja un izlaupīja lauku sētas. Viņš viens pārdzīvoja, kad sakropļoja mazo Silviju, kad bija jāaprok tēvs un arī onkulis, mātes māsas Alvīnes vīrs. Viņu jaunsaimniecība – Jātnieki – bija vidū starp mūsu mājām, trīs kilometrus no Ozolkalniem un trīs no Purkalniem.

Todien Jātniekos bijuši tikai mūsu tante un onkulis, divi veci cilvēki. Abu meita Melānija palika Vācijā, par dēliem Ēvaldu un Imantu vecāki tobrīd neko nezināja. Sētā ienācis krievu zaldāts un ieraudzījis, ka vecajam zemniekam ir kabatas pulkstenis. To viņi parasti noskaidroja, prasot, vai nezina, cik ir pulkstenis. Krievs bija izdomājis viltīgu plānu. Stāstījis, ka mežā bunkurā atradis paslēptas mantas. Vai saimnieks negribot nākt līdzi apskatīt. Varbūt viņam arī kas noder. Pie bunkura krievs onkuli palaidis pa priekšu līst iekšā un no muguras tam ielaidis lodi pakausī. Kabatas pulksteņa dēļ!

Brālis man pastāstīja to, ko pamātes Lidijas māte noklusēja.

Pagastā bija liels vīriešu trūkums. Uz mīnām vien nositušies vairāk nekā četrdesmit cilvēku. Arī kāds septiņpadsmitgadīgs jaunietis sapieris atmīnētājs. Citi aizbēguši – daži vācu, daži Sarkanā armijā. Vācieši pēdējos iesauca 1927. gadā dzimušos. Puišeļus padomju vara aizsūtīja uz arodskolām vai aicināja tā sauktajos iznīcinātājos. Manā klasē mācījās 1928. gadā dzimušais Egons Miķelsons. Nu viņš staigāja lepni tērpies tumši zilā formas tērpā ar ieroci pie jostas un kopā ar grupu apbraukāja visas ceļmalas, kur bija apglabāti leģionāri. Izrāva baltos bērza krustus un nolīdzināja kapu kopiņas. Lai ne zīmes nepaliktu! Daudz darba bija šiem “varoņiem” Mores pagastā, kur norisinājās sīvas cīņas un iebrucējiem pretī stājās latvieši, kas aizstāvēja savu tēvu zemi. Tā bija latviešu leģiona 19. divīzija, kuras atliekas noturējās Kurzemes katlā līdz pat kara beigām – deviņus mēnešus. Viņi bija tie, kuri deva iespēju tūkstošiem bēgļu izbēgt no drošas nāves, no ceļošanas lopu vagonos uz Sibīriju, no čekas pagrabiem vai vienkārši no nepilnvērtīgas dzīves aiz dzelzs priekškara. Arī mūsu prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai par iespēju attīstīt savas gara spējas un sasniegt augstu sabiedrisko stāvokli jāpateicas latviešu leģionāriem Kurzemes katlā. Arī Māra Zālīte būtu uzrakstījusi daudz vairāk ģeniālu darbu, ja viņai dzīvē būtu bijušas tās pašas iespējas izglītoties, kas bija pieejamas mūsu Prezidentei un daudziem citiem ievērojamiem latviešu emigrantiem.

Atbraukusi uz laukiem, sapratu, kāpēc klusēja Matildes tante, manas pamātes māte. Brālis bija stāstījis taisnību.

Pamāte pēc tēva nāves bija atguvusi brīvību. Bija iespēja atgūt zaudēto jaunību. Viņai bija mīlas dēka ar jaunās varas pārstāvi latgalieti Makarecki. Arī viņš bija iznīcinātāju grupā, kas pa naktīm apstaigāja lauku mājas noteiktā rajonā, meklēdams padomju varas ienaidniekus. Kā vēlāk redzēju, mūsu mājā viņš iegriezās katru nakti “dienesta darīšanās”, un pamāte jau bija mātes cerībās. Aizkavētā jaunības mīlestība izpaudās ar tādu spēku un apmātību, ka viņa nebijās ne savu audžuvecāku Kapiņu rājienus un kaunināšanu, ne kaimiņu zobošanos, ne savu trīs mazo bērnu neizpratnes pilnos, žēlos skatienus.

Nācās stāties šiem bērniem mātes vietā. Viņi no manis neatstājās ne soli. Vajadzēja viņus ģērbt, vest uz pirti, pagatavot kaut ko garšīgu no tā, kas mājās bija dabūjams. Stāstīju viņiem savus piedzīvojumus, izgudroju visādus brīnumus, lai novērstu viņu uzmanību no bēdīgās īstenības. Man bija žēl bērnu – Silvijas, Dainas un Jura, bet es arī nedrīkstēju nosodīt pamāti.

Kapiņtante mani bija mācījusi cienīt pieaugušus cilvēkus. Man nebija tiesību aizrādīt savai pamātei, kura nebija gājusi augstās skolās, kuru māte atdeva audzināt radiem un vēlāk, vēl pavisam jaunu meiteni, izprecināja atraitnim ar trim bērniem un lielu saimniecību. Lidija bija šo to mantojusi no savas mātes rakstura.

Makareckis bija metis acis uz mana tēva jauno sievu jau neilgi pirms kara. Atceros, kādos Jāņos (arī viņš bija Jānis), ar līgotāju baru ieklīdis mūsu mājās, savā latgaliešu izloksnē tirdīja manu vecāko brāli Arnoldu: “Kur ir tava pamāte, man viņa patīk!”

Mūsu mājās bieži kaut kas tika svinēts, spēlēja patafons, mēs ar brāli mainījām plates. Ap pamāti vienmēr luncinājās jauni vīrieši. Gan piena pārraugs Riekstiņš, gan veikala īpašnieks Kļaviņš. No Rīgas katru gadu Jāņos brauca tēva radi – brālēni un pusbrālis. Pamāte visus pievilka kā magnēts. Tā laikam ir, ja jaunībā neiztrakojas. Tēvs bija greizsirdīgs un sargāja pamāti no pielūdzējiem. No otras puses, viņam pašam patika būt sabiedrībā, ballēs, dziedāt, stāstīt anekdotes, par kurām pats pirmais smējās, tā kļūdams par sabiedrības dvēseli, prieka un jautrības uzturētāju. Viņi abi ar pamāti apmeklēja teātra izrādes vietējā tautas namā. Ja izrādē bija traģiski notikumi, viņam bira asaras, par ko pats kaunējās.

Tagad pamāte ļāvās tiem priekiem, kas viņai desmit gadus bija liegti. Makareckim bija sieva. Gan tikai civilsieva ar savu meitas uzvārdu. Pamātes skolas biedrene. Ar Makarecki viņai bērnu nebija, bet bija dēls, kā dēļ viņa dzīvoja kopā ar “to čangali”, kā mēs viņu aiz muguras saucām. Satikusi mani pienotavā, kur aizvedu rīta slaukumu, viņa tūlīt sāka sūdzēties, iepriekš gan apjautājusies par mani pašu.

“Tu saproti, bērns, kāda tā tava pamāte grēciniece. Dzīvot ar dzīvas sievas vīru. Tādu apgrēcību, Dievs viņu sodīs!”

Protams, vainīga bija tikai mana pamāte. Cik mīlestība gan ir akla! Teicu, ka viņš jau piestaigā pie vairākām atraitnēm, kas palikušas bez: vīriem. Ka viņš tās aptīra, pievācot mirušo vīru labākās drānas. Mana tēva uzvalku arī redzēju viņam mugurā. “Man mājās nekā tāda nav! Kur tad viņš liektās mantas?” viņa brīnījās.

To es arī nezināju. Vai tiesa, ka mana pamāte gaidot bērnu no viņas vīra? Viņa tomēr juta manī sabiedroto. Jā, bērnu viņa gaida, bet no kā, to nu ganes nevaru pateikt. Protams, ka tāda atbilde viņai patika labāk. Cilvēks dzīvo tāpēc, ka nezaudē cerību, bet Makarecka sievai cerību gan bija ļoti, ļoti maz. Arī viņas man bija žēl.

Atgriežoties savā pagastā, man vajadzēja iet pie varas- iestādes nokārtot lietas juridisko pusi. Paņēmu savu skolnieka apliecību un nelaim īgo dokumentu, uz kura kreisās puses es biju atzīmēta kā “kaimiņiene”, jo krievu ierēdnis Vācijā nebija varējis atšifrēt un uzrakstīt krieviski manu sarežģīto vārdu un uz vārdu.

Varas iestāde pagastā izrādījās partorgs Mežeckis. Zilā krievu kreklā, spožos nekrievu zābakos ar ieroci pie jostas. Runāja latviski, tikai ar stipru latgaliešu akcentu. Stāstīju visu, kā bija, gan lavierēdama starp to, ko stāstīt, un to, ko labāk noklusēt. Vaicāja par brāli, kas bija leģionā, vai es Kurzemē esmu bijusi ar viņu kopā. “Viņš bija 15. divīzijā,” es teicu, “un tā nebija Kurzemē, viņus aizsūtīja uz Vāciju, domāju, pret amerikāņiem.”

Uz jautājumu, kāpēc bēgu, atbildēju, ka man bija ļoti bail no krievu zaldātiem. Tādu atbildi gan Mežeckis nebija gaidījis. Nu, bet tagad taču redzat, ka no viņiem nav ko baidīties, viņš uzmanīgi pētīja dokumentu, bet uz mani neskatījās.Taču viņa ausis man nezin kāpēc atgādināja lokatorus. Es klusēju, jo mani tuvinieki man bija mācījuši, ja nevari teikt taisnību, labāk klusē, bet nemelo.

“Man tas papīrs jāsūta atpakaļ uz Stendi,” es ātri sāku runāt. “Tai divu bērnu māmiņai neviena cita dokumenta nav. Viņai viss ir nozagts.” Es iekodu mēlē. Partorgs neprasīja, kas nozaga. “Tas dokuments paliks pie manis. Tas ir jūsu personību apliecinošs.” “Bet tas nav mans, viņa būs ļoti dusmīga, domās, ka es paturēju.” “Viņa darīja pareizi, atdodama jums šo papīru, es visu nokārtošu, varat iet mājās. Jums gan vēl būs jāiet caur filtrāciju, ja gribēsiet iet skolā un atstāt pagastu.”

Nelaimīga gāju mājās. Stendeniece man uzticēja mūsu kopīgo papīru, lai es stacijā varētu noskaidrot, kā iet vilcieni, kādas iespējas tikt ārā no Kurzemes. Viņai prātā nenāca, ka es izmantošu pirmo preču vilcienu un, kā kādreiz Džeks Londons, nelegāli ceļošu man zināmā virzienā ar ceļa biedres dokumentu. Drīz arī saņēmu no viņas vēstuli, kas bija viens vienīgs sašutuma kliedziens – viņa nekad nav varējusī iedomāties, kāda es esmu neliete. Aizbēgt ar svešu apliecību, atstājot viņu bezizejas stāvoklī. Gāju ar šo vēstuli pie partorga Mežecka, bet viņa vietā bija cits cilvēks, kas neko nezināja.

Visu vasaru nostrādāju pie pamātes, domāju, ka daudz palīdzēju. Savācām sienu zirgam un govīm, lielo ražu novācām. Tad pateicu, ka gribu turpināt mācīties, gribu pabeigt vidusskolu un varbūt tikt augstskolā. Turpināt izglītību man bija nepārvarama tieksme, kaut arī apstākļi bija neiedomājami trūcīgi. Pamāte neko neteica. Tantes un onkuļi solīja palīdzēt ar produktiem. Es visu vasaru biju cītīgi strādājusi pie visiem, kam bija vajadzīgi palīgi. Rīgā man bija daudz radu.

Sarunāju, ka dzīvošu pie tēva brālēna Alfrēda Putniņa, kurš Rīgā dzīvoja jau ilgus gadus kopā ar tēvu, māti, sievu un diviem bērniem. Viņš bija dzelzceļnieks, uz dzelzceļa pildīja sarga dežuranta pienākumus, tādēļ nebija pakļauts karaklausībai. Izvairījās no iesaukšanas gan vācu, gan krievu armijā. Ja dežūra iekrita naktī, viņš lavījās mājās un visu nakti nosēdēja pie adāmmašīnas. Šī ģimene grūtajos pēckara gados piepelnījās ar trikotāžas veļas adīšanu. Materiāls tika piegādāts noZasulauka vai Juglas manufaktūras. To iznesa strādnieki, sabāztu biksēs vai vateņu piedurknēs. Sākās trakais zagšanas laiks, kāds bija iespējams tikai Padomju Savienībā, jo viss piederēja visiem. No algas vien toreiz neviens nevarēja iztikt.

Bija tāda anekdote. Latvijas laikā, ja kāds čigānu nokaitināja, viņš teica: “Kaut tu lepns paliktu!” Bet krievu laikā čigāna nolādējums skanēja: “Kaut tu visu mūžu no plikas algas dzīvotu!”

[sisyphusb]

Pārgājiens Kolka Dubulti

Par šo pārgājienu prātoju vairākus gadus un pirms sava Jēzus vecuma sasniegšanas sapratu, ka jābeidz sēdēt biroja krēslā un jāpierunā sevi izkustēties. Sākumā regulāri ziemā sevi rūdīju, ik dienu skrienot tālākas distances, līdz tika noskriets pusmaratons. Skaidrs ir viens, ja to varu, varu arī viens pats noiet visus 130+ kilometrus no Kolkas līdz pašiem Dubultiem trīs dienu laikā.

Bet visa sākumā ir gatavošanās, tādēļ laikus iepirku gāzes baloniņu un degli, Fjallraven mugursomu un labu telti. Iepriekš mēģināju zināšanas gūt, lasot citu cilvēku pieredzēto, un tiku skaidrībā, ka viens no lielākajiem priekšnoteikumiem ir labi apavi. Izvēlējos savus jau ierastos skriešanas apavus, jo ar tiem esmu skrējis vairākas sezonas, un šķita, ka tie nu noteikti nepievils. Maldījos.

Brauciena laikā līdz Kolkai mēģināju cītīgi vērot aiz loga esošās ainavas, lai jau apakaļ ejot būtu vismaz labāka priekšnojauta, kuras takas vedīs līdz jūrai, jo vairākas no pilsētām ir jāapiet pa šoseju un pēc tam jāmēģina iemaldīties jaunās takās, kas ved gar jūru, vai nu gar pašu, vai pa kādu meža ceļu. Jāsaka, ka šāda pieeja bija salīdzinoši veiksmīga, jo ātri palīdzēja orientēties pēc nogurdinoša ceļa.

Ierašānās pašā Kolkā ātra un nesāpīga. Vietējā veikalā iegādājos ūdeni un pabrīnījos, ka lielā vairumā pieejami gāzētie. Vispār šī gājiena laikā man tas bija pārsteigums, tāds gāzēto ūdens klāsts, ka pārspēj negāzēto. Bet, nu, sapildīju savās abās metāla pudelēs, kas labu laiku notur to vēsu, saliku abās pusēs savai mugursomai un devos pa ceļu, kurš, raugoties no “Google” satelītuzņēmuma, ievedīs mani kādā pamestā teritorijā, savukārt no tās ātri var tikt līdz jūrai. Tā arī darīju, taču sākumā sāka pat šķist, ka jūru nodala žogs, un jau mentāli sagatavojos vilšanās sajūtai, ka nu būs jāmeklē kāds cits ceļš, taču izbīlis lielāks par problēmu, un viens un divi pie jūras klāt.

Šis posms līdz Žocenei jau bija iepazīts, jo katru gadu gar jūru sanāk noiet savus 30 kilometrus, palikt kādā mucu mājiņā, vai piejūras viesu namā. Šoreiz jūra bija pat nedaudz atkāpusies - ja iepriekš nācās iet gar pašu krastu, tad tagad manā priekšā bija kārtīga jūrmala. Ej tikai uz priekšu, padzeries, piekārto cepuri, un pēc pirmajiem astoņiem kilometriem atļaujies ievilkt pirmo elpu. Iets ir ar kādiem sešiem kilometriem stundā un tas dara mani laimīgu - šādi turpinot, varēšu sasniegt nospraustos mērķus - pirmo nakti pārlaist aiz Rojas, bet otro Zīvārtiņā.

Pie Rojas uznāk pirmais emocionālais lūzums, jo saule karsēja pamatīgi, ūdens krājumi arī nebija pārlieku iepriecinoši, un vispār, šis viss ir jauns - kā tieši sanāks ieiešana pilsētā? Kur man jāgriežas iekšā? Par laimi aiz niedrājiem saskatu koka celiņu un droši pa to kātoju, līdz nonāku Rojā. Pirmajā veikalā iegādājos ūdeni, kolu, kā arī plāksterus - ir parādījušās pirmās tulznas un skaidrs ir viens, priekšā garš ceļš un ar tām jātiek galā, kamēr vēl var, bet to tad nāktsmājās.

Zvanu noskatītajai naktsmāju saimniecei - neceļ. Ātri atrodu vēl vienu numuru, tas vispār neatbild. Satraukums neliels ir, jo gluži pie jūras šodien gulēt nevēlos, nedaudz sevi jāsaved kārtībā, un nomazgāties arī gribas, jo šis gluži nav iecerēts kā sacensību pasākums. Skriet man nav kur, bet mērķī iekļauties var un vajag. Pēc brīža tomēr izdodas sazvanīt saimnieci.

Vai jums ir kāda brīva teltsvieta?

Diemžēl visa teritorija jau rezervēta.

(šeit ieturu ilgāku pauzi, mēģinot saprast, ko nu)

Varbūt jums ir kāds ieteikums, kur es varētu tuvumā pārlaist nakti?

Nu, mums ir klēts istaba.

Tas ir kā, klētī pieejama gulta?

Nu ja.

Prieks izmaksāja 12 eiro, taču man bija sava gulta, elektrība, lai uzlādētu abus līdzi paņemtos telefonus, rokas pulksteni, kurš man palīdz skaitīt kilometrus, kā arī ārējo akmulatoru. Ātri uzsildu līdzi paņemto pastas maisījumu, kurš sanāca pārlieku šķidrs, pagatavoju kafiju, ieslīdu dušā un iemiegu.

Otrais rīts nāca ar padomu - saimnieki norādīja, ka gar jūru pašu neesot iešanas. Blakus esot vecais ceļš, pa to varot aiziet līdz pašai Kaltenei. Tas man šķiet gluži labs variants, jo pludmale, lai arī skaista, tiešām akmeņaina un iešana pa to prasītu pārāk daudz laika un enerģijas. Turklāt tulznas par sevi liek manīt.

Ceļš atrodams, taču vietām jāmin tā virziens, jo ieaudzis garā zālē. Rīta rasa pielej manus apavus un kājas ir tik mitras, it kā būtu ar tām bridis pa jūru. Rezultāts ir skaidrs ātri - jānomaina slapjās zeķes pret sausām, taču arī tas daudz nelīdz. Labā ziņa ir tā, ka esmu āri ticis uz priekšu, brīžiem laipojot pāri akmeņiem, brīžiem iemaldoties kādā pagalmā. Pirmo tādu atpūtu sev atļauju pie Kaltenes putnu novērošanas torņa, kur padzeros un uzēdu auzu pārslu putru. Blakus arī ved ceļš, pa kuru turpinu iet vēl labu laiku, līdz iegriežos pludmalē un izlienu ārā no tās vien tad, kad izlemju apiet Upesgrīvu pa šoseju.

Kā liecinājusi mana pieredze, Upesgrīvai gluži peldēt pāri nevelējos, tādēļ šoseja likās nesāpīgāks variants. Bet tā ir karsta, saule pašā zenītā, mugursomas smagums spiež plecus, un autobusa pieturā atvelku elpu, ierīvēju pretsaules aizsargkrēmu, un tā pa šoseju mēroju pārējo ceļu līdz pašam Mērsragam.

Tur iegājis, piestāju veikalā, iegādājos papildu ūdeni, un, sēžot pretī tūrisma informācijas birojam, zvanu mājiniekiem un saku - ir baigi traki. Ir karsts, šoseja demotivēja, šausmīgi vēlos iekāpt pirmajā autobusā, lai aizved uz Rīgu. Tomēr saņemos, atrodu kādu meža ceļu, kurš mani aizved gandrīz līdz pašam Bērzciemam. Laiku īsinu, klausoties dažādus podkāstus par ekonomiku un politiku. Pēc Abragciema “ielienu” meža ceļā, bet Engurē iesoļoju atkal pa šoseju.

Kopumā otrās dienas gājiens joprojām cienījams - tuvojos 50 kilometru dienas atzīmei, eju vidēji ar 4,4 kilometriem stundā un kopumā nooiets ir 11 stundas. Veikalā papildinu ūdens krājumus, iegādājos vistas gaļas salātus un aktkal kolu ar domu - no rīta gribēsies kādu cukurūdeni.

Lai nekārtotu vakardienas kļūdu, saprotu, ka netikšu līdz Zīvārtiņam, savanu tuvāko pieejamo kempingu, kuram vaicāju: ja es pēc stundas ierodos, jums būs vieta vienai teltij? Būšot. Apņēmības pilns, klausoties podkāstu par GDP un valstu ekonomikām, ieveļos kempingā un vārds pa vārdam - velti varu sliet visur, kur acis rāda, tikai ne tuvu jūrai. Samaksa? Es izskatoties pārak noguris, no manis neko neprasīšot. Arī savu gāzes degli varu kūpināt cik patīk, bet es saprotu, ka neko vairāk par telts uzsliešanu es šodien nespēšu.

Lielāko nakts daļu nomokos ar sāpēm pēdās. Skaidrs, ka foršie plāksteri sakusuši kopā ar zeķēm, visas malas sāp, un vispār šķiet, ka kājas arī piepampušas. Iemiegu vien divos naktī ar lielām bažām, jo jūra palikusi ļoti nemierīga, lai arī vētru gluži nesola. Miegs caurs, enerģiju neatjaunojošs un sajūta, ka atelpas nav bijis vispār, taču priekšā man ir vēl vairāk nekā 10 stundu gājiens.

Trešā diena ir lēnākā no visām. Sākumā kārtīgs emocionālais spars un apņemība, kurai sekoja realitātes apjēgšana, noslēgumā ar cīniņu pašam ar sevi. Katrs solis pēdējā dienā tiek pavadīts ar lielām sāpēm. Vienu brīdi izlemju iet ar basām kājām, taču nelīdzenā jūras mala nav piemērota šādam gājienam, un ātri vien esmu atpakaļ savās kurpēs, kuras sākumā slavēju.

Katrs no sasniegtajiem ciemiem tiek uztverts ar sajūsmu, jo vēstī par finiša tuvumu, taču katrs papildu kilomers nāk negribīgi, un Gausā jūdze ir tiešām gausa. Man palaimējās, ka upju gultnes salīzinoši izžuvušas, līdz ar to nav jāmēro papildu kilometri, lai tās apietu, taču Ragaciemā apjaušu, ka ūdens krājumi sāk pat ļoti strauji izsīkt. Ļauju sev padzerties vien nelieliem malkiem. Pauzes sāku ņemt pārlieku daudz, un vienā no posmies telefons dod ziņu, ka atslēdzies Apple pay. Zvanu bankai, lai uzzinātu iemeslu, pie reizes ar domu, ka zvanu izmantošanu laika īsināšanai. Vārds pa vārdam, līdz saprotu, ka karte izslīdējusi no kabatas, kāds par to informējis banku, un ātri vien sarunāju jaunas piegādi ar kujeru. Visu cieņu, kolosāls serviss un domas par sāpošajām kājām pazudušas uz minūtēm 12.

Bet esmu sasniedzis tikai Bigauņciemu, kas nozīmē, ka vēl jānoiet savi 15 kilometri. Aši rēķinu un saprotu, ka šādā tempā man vajadzēs 4 stundas. Prātoju, ka tas ir paceļams laiks, atpakaļ jau neies. Sarakstos ar draugiem, kuri jau gaida Rīgā un mudina saukt taksti, lai beidzu mocīties. Sakožu zobus, tieku līdz Jaunķemeriem un pārējo ceļu mēroju pa asfaltētu celiņu ar domu, ka tas vismaz ir taisns, koki dos savu ēnas devu, un ceļš tak ar būs īsāks, jo taisns.

Bet Jūrmala ir gara, un iecerētās četras stundas aug augumā, un nebiju rēķinājies, ka enerģijas zudums atstās iespaidu arī uz manu ātrumu, tādēļ Dubultos iesoļoju vien deviņos. Kādu stundu nosēžu uz stacijas trepēm, gaiņājot odus un mēģinot saprast, kādēļ esmu vienu dienu izlaidis, nedzerot magnija tableti, un nepilnas stundas laikā esmu Rīgā. Vilcienā rēķinu, ka viss ceļš man prasīja 58 stundas. Tātad par 3 stundām ilgāk, nekā ierasti šajā gājienā tiek iets. Taču ar sevi esmu apmierināts, ņemot vērā to, ka spēkus nesamēroju vienādi visām dienām, rezultāts cienījams. Galvenais ir noiet.

[grifrift]

Atmiņu pārdevējs (1. daļa)

Džeremijs – palaidnīgs un brīvību mīlošs pusaudzis, salicis rokas ielāpiem bagātu bikšu kabatās, lepni soļoja pa tveices nomocītajām mazpilsētas ielām. Neskatoties uz kvēli sarkanā saules diska tuvošanos horizontam, sutoņa nedomāja atkāpties. Karstuma ietekmē apkārtne bija kā izmirusi. Džeremijam gan tīri labi patika Drīmtaunas vientuļās ielas. Šādas pastaigas bija viņa iespeja aizbēgt no drūmās, nabadzīgās ikdienas un ļaut vaļu savai neremdināmajai fantāzijai. Šodien viņš kārtējo reizi bija nobastojis stundas un nepavisam nesteidzās mājās. Tur, šaurā, slikti ventilējamā istabā, vecā graustu mājā, skolnieku gaidīja allaž nogurusī un dusmīga māte. Savukārt, šeit, pilsētas centrā, viņš varēja sev izdomāt citu dzīvi un savus noteikumus. Vienu brīdi Džeremijs bija bīstams un slavens banku laupītājs, bruņots ar Tompsona ložmetēju (liela kalibra kaķeni). Nākamajā mirklī puika jau varēja iemiesoties rūdīta pilsētas šerifa ādā un rūpēties par mieru, kārtību Drīmtaunas tumšajās vārtrūmēs. 

Šajā vēlajā pēcpusdienā pusaudža radošo prātu nodarbināja domas par tēvu – pa daļai mītisku būtni, kuru viņš gandrīz vai neatcerējās. Lai kā Džeremijs pūlētos, atmiņa viņam gleznoja vien gaišu, miglainu stāvu kā fotogrāfijā no izgaismotas filmiņas. Šis siluets māja dēlam ar roku un izstaroja vārdiem neaprakstamu siltuma sajūtu. Fantazētājs tik ļoti iegrima sevī, ka pašam nemanot nonāca sev mazpazīstamā pilsētas nomalē. Piepeši attapies viņš pavērās sev apkārt – vientuļa, nezināma vieta, no cilvēkiem ne miņas. Nevarētu teikt, ka Džeremijs būtu apmaldījies (to viņš nemūžam neatzītu), tomēr sajūta bija neomulīga. Zēna uzmanību piesaistīja kāda iestāde uz mājas  stūra. Tur rēgojās ar svaigu krāsu nemākulīgi uzmālēta afiša: “Atmiņu bode”. Vēl neparastāks bija plakāts aiz netīra, noputējuša skatloga: “Pirmā atmiņa tikai 5 centi”. Kaut kur dziļi mugurkaula smadzenēs Džeremijs sajuta nepatīkamas tirpiņas, tomēr, mierinot sevi, ka nav nekāda pamata satraukumam, viņš nolēma ieiet iekšā un apjautāties ceļu uz mājām. Protams, otrs motīvs bija apmierināt pamodušos ziņkāri. Par šo bodi viņš vēl neko nebija dzirdējis. Atverot smagās, čīkstošās veikala durvis, spalgi iezvanījās zvaninš. Skaņa lika zinātkārajam ceļa meklētajam mazliet satrūkties. Neviens gan nesteidzās apkalpot jauno klientu. Džeremijam pavērās iespeja aplūkot pavisam parastu koka leti ar nodrupušu laku. Aiz letes, visas sienas garumā, stiepās milzīgs plaukts līdz malām piekrāmēts ar mūzikas platēm. Dažas mētājās arī uz palodzēm un pat uz grīdas. Tās izskatījās lietotas. Īsti kur piesiet aci vairs nebija. Telpas iekārtojums šķita ultra askētisks, lai neteiktu trūcīgs. Toties ar redzēto jau bija gana, lai apmeklētājā sarosītos apbrīns. Ar mūziku viņš bija uz Tu un spēja novērtēt šādu kolekciju. Vēl nekad viņš nebija redzējis tik daudz plates vienuviet. Pašam Džeremijam piederēja tikai 3 līdz čarkstoņai nodrillētas rokenrola izlases. 

Jaunā melomāna domu gājiens aprāvas, jo telpā uzradās vēl viena būtne. Šī persona materializējās kā no gaisa. Džeremijs bija gatavs apzvērēt, ka nedzirdeja soļus un nemanīja ne mazāko kustību, bet – te nu viņš stāvēja. Bāls kungs ar retiem, iesirmiem matiem, pelēkām, ūdeņainam acīm un rūtainu vilnas žaketi mugurā, kura nebija piemērota ne šiem laikapstākļiem, nedz arī šim gadsimtam. Ap 60 gadus vecā vīrieša gludi skūtās sejas vaibsti sakustējās, līdz ko viņa nemirkšķinošo acu radars sastapās ar Džeremija skatienu. Plānās lūpas izveidoja smaidam līdzīgu grimasi, atkailinot sarkanas smaganas un neticami baltus, perfektus zobus. No šī smaida strāvoja tik spēcīgs vēsums un vienaldzība, ka Džeremijam karstajā telpā uz mirkli uzmetās zosāda. Tomēr pēc brīža viņš jau bija atguvis ierasto pašpārliecinātību.

“Neslikta kaudze ar ierakstiem” uzspēlēti bezrūpīgā tonī ierunājās zēns, lai masketu savu sākotnējo apjukumu.

“Tas nav īstais vārds, Džeremij, tas nav īstais vārds” it kā piekrītot atbildēja dīvainais pārdevējs. Viņam bija savāds akcents. Dobjā, bezkaislīgā balss čarkstēja kā viena no Džeremija mūzikas platēm.

“Jūs tirgojat vecus ierakstus, tādēļ veikaliņam ir šāds nosaukums?” potenciālais pircējs turpināja prašņāt.

“He-he!” vecā kunga rīkle izspļāva dažas rejošas skaņas, kurām, laikam, vajadzēja apzīmēt smieklus, “varētu teikt arī tā, varētu teikt arī tā…”

Viņam piemīt vēl viena līdzība ar vecu plati, Džeremijs nodomāja – viņš atkārto vienu un to pašu frāzi vairākas reizes.

“Man ir 5 centi!” puika nolēma pievērsties praktiskai biznesa sarunai, “ko Jūs man varat piedāvāt? Bojātu plati es neņemšu – brīdinu uzreiz. Jums man nāksies to nodemonstrēt.”

“Ne tik strauji, puis, ne tik strauji. Šīs nav parastas plates. Tie ir atmiņu ieraksti.

“Kādu atmiņu?” jaunais darījumu cilvēks bija neizpratnē.

“Šeit ir visu Drīmtaunas iedzīvotāju savulaik tik spilgtās un nozīmīgās atmiņas, kuras tie gadiem ejot ir nozaudējuši. Es piedāvāju viņiem tās atpirkt par ļoti izdevīgu cenu. Vai tik tas nav patiešām labs darījums, puis, vai tiešām nav labs?”

Pirmo reizi sarunas laikā neizteiksmīgās vīra acis iemirdzējās ar savādu, neveselīgu spīdumu.

“Ak tā? Man ir vitāli nepieciēšama kāda atmiņa. Es par to būtu gatavs dot daudz vairāk kā 5 centus, bet es neticu šādām muļķībām, es tomēr eju jau 6. klasē.”

“Esi pārliecināts, ka tu to vēlies? Man tevi jābrīdina, ka dažkārt atgūtās atmiņas var radīt sāpes un pat izraisīt depresiju. Ne jau velti tavs prāts cenšas tevi no tām pasargāt. Kā redzi, esmu godīgs komersants – pastāstu par riskiem.

“Vari nepūlēties, manu naudu tu nedabūsi. Savas pasakas vari stāstīt sīkajiem!”

“Es tev arī necenšos pārdot puis, nemaz necenšos. Tomēr tu aizskāri manu biznesmeņa godu, tāpēc es tev piedāvāšu lielisku darījumu, lai pierādītu, ka nekrāpjos. Es te došu 1 atmiņu bez maksas. Ja mana plate nesniegs tev solīto, tava sirdsapziņa būs tīra un tu man nebūsi neko parādā. Savukārt, ja taisnība būs man, tad tu pats noteikti atnāksi un norēķināsies kā pienākas.”

Pabeidzot frāzi, tirgoņa asie zobi tika atņirgti plēsīgā haizivs smaidā.

“Kā tad svešu cilvēku atmiņas nonāk uz tavām platēm?” Džeremijs vilcinājās un uzdeva jautājumus ne tikai, lai apmierinātu savu zinātkāri, bet arī lai vinnētu laiku lēmuma pieņemšanai. Viss izklausījās pārāk labi. Te bija jābūt kādam āķim Pasaulē nekas nav par velti – to viņš savā grūtajā bērnībā bija apguvis agri un pamatīgi.

“Katram savs komercnoslēpums, katram savs,” seniors nesteidzās atklāt savas kārtis.

“Vai tas vispār ir legāli?” Džeremijs izšāva pēdējo argumentlodi, kas viņam bija.

“Vecīt, esmu gatavs saderēt uz savu Čaka Berija ierakstu kolekciju, ka tu štata likumdošanā neatradīsi aizliegumu pārdot lietotas skaņu plates. Ja kādam nostaļģiska melodija uzjundī vecās jūtas, kas gan tur krimināls? Nodokļus es godīgi maksāju.”

Džeremijam tapa skaidrs, ka šis slīpētais onkulis nav ar pliku roku ņemams. Viņš, protams, neiedvesa uzticību, tomēr puisis nolēma izmēģināt laimi. Kā slīkstošais, kas gatavs ķerties pie jebkura salmiņa cerībā uz izglābšanos.

“Okei. Kas no manis nepieciešams?” kauliņi bija mesti.

“Lūk, to es saprotu! Tā ir īstu vīru saruna. Man vajag zināt atbildes tikai uz diviem jautājumiem – ko tieši tu vēlies atcerēties un kāpēc? Centies būt pēc iespējas precīzāks.”

Džeremijs brīdi vēl minstinājās, tad pats sev atgādinaja, ka nolēmis iet līdz galam.

“Man ļoti vajag atcerēties kā izskatās mans tēvs. Viņš atstāja mūs ar mammu, kad man bija 3 gadi. Viņš devās uz Aļasku, vismaz tā saka mamma. Es plānoju doties viņu meklēt, bet man nav nevienas viņa fotogrāfijas. Māte sadedzināja visas viņa mantas. To viņa man atklāja dusmu iespaidā, kad bijām sastrīdējušies… Es būšu ļoti pateicīgs, ja tev tiešām izdosies man palīdzēt.

“He-he! Aļaska ir tālu, bet tu jau to zini, vai ne? Ļauj padomāt… Še, tas būs tas, kas tev vajadzīgs.”

Pārdevējs paņēma no plaukta un pasniedza zēnam vecu, noputējušu plati. Džeremijam šķita, ka tā bija pirmā plate, kas vīrietim gadījās pa rokai. Dzeltens papīra rimbulītis platei pa vidu vēstīja: Chad&Jeremy “Yesterday’s gone”. Skrāpējumu nebija.

“Tagad dažas ļoti būtiskas instrukcijas, no kurām būs atkarīgs vēlamais rezultāts,” sausā tonī turpināja tirgotājs, “Šo skaņdarbu ir jāklausās absolūtā vienatnē, kad neviens nevar iztraucēt. Brīdinu, ieraksts atsauks atmiņas tikai vienu reizi. Pēc tam tā būs vienkārši melodija. Izvēlies īsto brīdi atbildīgi. Uz tikšanos, Džeremij!”

“Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka mēs vēlreiz tiksimies?” mazliet lecīgā tonī taujāja pircējs. Viņš vienmēr tā darīja, kad pūlējās slēpt bailes vai nedrošības sajūtu.

“Pie manis visi atgriežas. VISI. He-he!”

Čīkstošās durvis aizcirtās zēnam aiz muguras. Saule bija gandrīz jau norietējusi. Džeremijs pēkšņi apjauta, ka tā arī nepajautāja ceļu uz mājām, Atgriezties veikalā nebija ne mazākās vēlmes, Stingri sažņaugtos pirkstos bija plate, kas vienlaikus solīja gan sagaidāmo vilšanos, gan nelielu, tomēr nervus kutinošu cerību stariņu. Satrauktā puikas žiglās kājas pašas bija atradušas mājupceļu.

“Interesanti, kā viņš zināja manu vārdu?” ejot iekšā savā nabadzīgajā miteklī ar nodrupušu apmetumu, piepeši iedomājās Džeremijs.

                                                                                                                            A.

[textrashit]

No pasūtīšanas līdz izsaukšanai. Policisti. Dzērāji. Urļiki. Parasti garāmgājēji. Klaidoņi. Bandīti. Veci viedi vecīši. Trakie veči. Saldie pārīši. Bruņots konflikts. Un atkal policisti. Un kā Tev paiet dienas? Nav pārāk garlaicīgi? Tā ir mana ikdiena! Viena diena - no rītausmas līdz saulrietam.

No rīta zvana, lai mani pamodinātu, bet es jau pus stundu esmu augšā. eju uz banku, jo tā vajag. Jau zinu, ka bankā ir rindas un apkalpo lēnām. Iepriekšējā apmeklējumā rinda vilkās pus stundu un izrādījās, ka sistēma nedarbojas, un to ko vajag - nevar darbūt. Man liekas, ka speciāli, korporatīvā stratēģija, lai jau ar tā samazināto filiāļu skaitu, apmeklējumu padarītu par īstām mocībām un klienti bēgtu uz internetbankām. Izdevīgi bankai, vai ne? Saspiežu visus iespējamās pogas, lai man būtu apmeklējuma numuriņu izvēle. kas zina, kurš būs pirmais. Piecpadsmitajā minūtē ievēroju - filiālē bezmaksas kafija. Tas iepriecina no rīta, gaidīšana liekās raitākā, kafijai nav ne vainas. Svaigi maltas pupiņas, ar pienu. Noskan signāls, uz tablo parādās viens no maniem numuriņiem. Pie apkalpošanas atgaiņājies no visiem iespējamajiem piedāvājumiem un dabūjis to, ko vajag, eju prom. Pirms tam atlikušos numuriņus izmetu saplosīšanai daudzajiem kurnējošajiem apmeklētājiem, kuri gaida savu kārtu. Numuriņi ir pieprasīti un tiek izķerti. Minūtes 20 ietaupītas acu mirklī. Iedomājos, ka tā varētu pelnīt vieglu naudu - saspied bankā numuriņus, un pēc tam pārdod pašiem nervozākajiem vai steidzīgākajiem klientiņiem no rindas. Ekskluzīvi! Ārā gaida viens no apmeklētājiem ar savu naparņiku. Abi piedzērušies, pirms tam bija skaļi un netraucēti - vieni no bankas apmeklētājiem. Abi uzrunājoši noskatās līdzi, meklē aiz kā aizķerties, kontaktu vai konfliktu, aizdzertās acīs redzams, vienalga. Ko? Neko! Eju tālāk, ko tur?

Jau galvaspilsētā man pretī soļo vecs bārdainis čigāns vai vēl kautkas. Labas atmiņas. Jēdzīgs vecītis īsa auguma, smaidīgs un ļoti zolīdi ģērbies. Varbūt čekists, vienmēr padomāju, vai arī vagabonds. Vienmēr pa centru grozās un prasa kapeikas. Cepkijs, kā saka. Māk ar cilvēkiem ļoti augsta līmeņa lietpratējs. Pirmo reiz viņu satiku jau pasen. Nāca pretī, rokā turēdams koka oliņu, apgleznotu ar grezniem pareizticības simboliem, vidū Marija. Tā itkā spīdinādams virsū no apakšas. Skatās acīs un bīda tekstu - dēliņ, iedod kapieciņu, kur tur jābrauc, uz bērēm, slimnīcu vai kāzām, puķēm vajagot. Sagadīšanās mēdz būt lieliskas. Čoms, nomaksājis par manas mājas lapas interneta domēnu, atteicās no piecīša un teica, lai atdodu kādam, kam vairāk vajag. Tajā dienā tieši tas vecītis pagadījās un pats uzprasījās. Es saku vecajam b��rdainim - Tev šodien ir laimējies. Izvelku piecīti, iedodu vecim. Tas sajūsmā! Uzreiz iebāž kabatā un saka tā - šis būs viņa laimes piecītis. Šito netērēšot. Iedod vēl kautkādu kapeiku. Man tā patikās!!! Ar uzviju. Vecais ir īsts lielmeistars, neapjuka un virtuozi nospēlēja. Iemetu vēl kautko un bezmazvai pats paldies pateicis par tādu performanci, soļoju tālāk. Ir cilvēki, kas neapjūk situācijās. Tā ir liela meistarība.

Pa ceļam dzirdu, kāds bļauj. Sarkanais! Eju tālāk. Sarkanais! Jāapstājas. Skatos, jā.. Sarkanais gan. Kas bļauj? Policists. Vesela ekipāža. Busiņš un kabluks. Ko bļauj? Kas tad tiešām tāds pārkāpums būtu? Iesaku nodarboties ar nopietnākām lietām, piemēram centrālstacijā paķert zagļus, agresorus un pamēģināt netikt sadurtam. Saka, ka to dara citi. Saku, ka nedara vis. To daru es. Divas reizes jau esmu trenkājis. Vēlreiz nosaku - kauns ķert pie sarkanā. Savākti apmēram septiņi likumpārkāpēji, tantes, onkuļi, bērni, kas pagadās, tiek rakstītas kvītes. Klusais centrs nav Jūramalas šoseja. Atceros vēl pāris reizes, kad policisti rīkojušies līdzīgi. Vieneiz pēc peregara smakojoši divi noķēruši katrs pa bērnam. Toreiz mēģināju izsaukt vēl vienu ekipāžu, bet manam telefonam ir kautkāds aizdomīgs gļuks. Izsaucot 112 - telefons izslēdzās un pārstartējās. Policijai zvanīt nevaru. Mafijas boss, bez signāla SOS. Toreiz mēģināju lūgt garāmgājēju palīdzību, lai tie uzzvana poličiem. Neviens neko. Cilvēki ne labprāt iesaistās, iet garām. Šoreiz nospļāvos turpat visu policistu priekšā un vilkos prom. Kā palīdzēt garāmgājējiem? Kā palīdzēt policistiem? Nekā. Atstāju saplosīšanai. Abus mastus. Atceros daudzos gadījumus, kad policisti rīkojušies zemiski. Divas reizes esmu saņēmis grēku un sodu atlaišanu no policistiem, kas rīkojās nejēdzīgi. Varēju panākt, tos vinnēju arī tiesā un tie paliek bez darbiem. Nekad tā nedarīju. Tajās situācijās likās, ka pareizi ir apstāties kautkur pusceļā. Vienā pilsētā bandīti pārņēma kontroli pār policiju, kļuva paši par policistiem. Tie, kuri gāja sūdzēties par nopietnām lietām, nezināja, ka iet sūdzēties pie tiem pašiem darboņiem, par ko viņi sūdzās. Pēc tam cilvēki pazuda bez vēsts. Ir tādas pilsētas, lielākā un mazākā mērā. Ir arī tā, ka veselas valstis pakļūst zem bandītu kontroles. Tas nav uz ilgu laiku. Ir tā, ka ar bandītiem neviens negrib ielaisties tāpat kā ar policistiem. Tu nevari zināt, kāds kurš ir. Tie ir parasti cilvēki.

Vecrīgā mani panāk divi tipi bez īpašām pazīmēm. Vispirms jautājoši skatieni, pēc tam - Vai Tev ir cigarete? Nav cigarete. Bez aplinkiem tiek jautāts pēc naudas. vajagot salāpīties, kādu piecīti? Nosmejos un eju tālāk. Ienāk prātā uzjautāt, kapēc tikai piecīti, ja jau vēlēties, tad summu pēc sirds patikas. Saku - piecdesmit. Tie - nē, piecsimt. Piespičīju - tūkstošus! Ko tik pieticīgi? Ja summu pēc patikas - tad vismaz iespaidīgu! Naudas nav, bet tāpat jautri.

Pa starpai pie Vērmanīša. Nāk pretī jaunietis. Sporta kostīmā, bet nav urļiks. Normāls tips. Pat frizūra bija un jēdzīgs bazars. Līdz kautkādam brīdim. Domāju, ka uz prikola. Nāk pretī un klāt, prasa - vai varot mani uzrunāt. Protams. Latviski, krieviski? Kā vēlies, saku latviešu valodā. Atbild arī latviski, ka man smuka fraka. Pateicos, pats no rīta ilgi pētīju jau spīdīgās kabatu vietas, domājot vai ir gana laba. Laikam ir. Vai arī tikai pickupline un piebrauciens. Tas saka - vai varot iedot divi eiro, saku, ka šodien nekā. Tas neatlaiž, pateikšot arī, kādam nolūkam. Sper vaļā. Viņš gribot nomirt. Tu ko? Nē, nopietni, gribot nomirt, sparīgi atbild, bez jokiem, bet arī bez žēlošanās. Tīri kā faktu pasniedz. Noprasu, vai pa divīti tad to var dabūt gatavu? Nē, nē. Divīti vēl tur pirms tam tomēr citiem mērķiem vajag. Nosmējos un gāju tālāk. Priekš kam vēl tērēties tādā situācijā? Ja jāmirst, tad jāmirst. Varbūt kādam parādā bija. Pēc tam padomāju, ka smieklīgi izklausījās, bet varbūt nebija nemaz nekas tur izpušķots. Varbūt vajadzēja kautko uzprasīt vēl? Nezinu. Visādi humori ir. Arī augsta līmeņa pašaizsardzības reakcijas veida.

Pievakarē dzirdu - nāk pretī riktīgs dusmu pūķis, bļauj pa visu ielu, diršās. Balsī dzirdama trauksme, šķiet, ka tāda, kas vēl turpinās. Neatrisināta situācija, vai nenokontrolēta. Bļauj un vervelē, nervozi runā, viens pats, ar sevi. Grib kautko pastāstīt? Izlemju pasekot un paklausīties. Runā, ja to tā var nosaukt, murgo par kautkādu apzagšanu, ka vajadzēja uzreiz izsaukt policiju. Tiek pieminēti kautkādi cilvēki, runā ar sevi un itkā ar vēl kādu. Domās. Saka nepateikto. Izskan pārmetumi. Asas, saraustītas kustības, nav dzēris, bet uzvilkts. Neapstādināms. Rīktīgi pārbijies. Uzprasu cigareti. Ir! Piededzinam. Prasu, kas lēcies. Saka - problēmas, dzīvē. Saku, ka kautko tādu var manīt gan. Aliņš ir? Rādu maisu. Nav. Piens ir! Gribi? Nē, pienu nē. Prasu, kas ir? Par ko streso? Kautkas apzagts, novākts mosh? Viss. Čau. Esot jāiet tālāk. Nebija prātīgi tā uzreiz prasīt par tādām lietām. Sākums bija labs. Bet situācija pēkšņa. Pārdomātāk ejot var izrādīties visādi brīnumi. Tādu stresu neviens tāpat vien nesaķer. Tās lietas ir rakstītas sejā un manierēs. Ja to neatrisina uzreiz, tā zīme tur paliek uz visiem laikiem. Par neveiklo performanci sev pārmetu, bet saprotu, ka vismaz mēģināju, kā mācēju. Cilvēki kļūdās, paslīd kāja. Kas zina labāk, ko zināt un ko labāk nezināt. Neesmu sajūsmā. To mirkli vajadzēja izturēt. Kas zina, kas tur bija, un vai vispār kāds to uzzinās. Nekāds trakais tas nebija. Kautkas tur bija noticies.

Jau nakts. Pēc desmitiem. Centrālstacija. Fēnikss. Laimētava. Ārā pie spēļu zāles kaujās. Divi urļiki vs pārītis - vīrietis un sieviete. Vīrietis un sieviete izskatās labi ģērbti. Urļiki savā uniformā - treniņbikses, kepons, kedas, melnas kurtkas. Ievēroju, ka vienam no deklasētajiem rokās nazis! Ievēroju arī, ka cilvēki apkārt stāv tā, itkā nekas nenotiktos. Autobusa pieturā viss bez pārmaiņām. Daži tikai skatās. Skaidrs, ka situācija ir skaļa un jau ilgāku laiku. Neviens neiesaistās. Pārītis iemūk Laimētavā. Pieeju pie busiņa, kas stāv ar purnu tieši pretī notiekošajam. Iekšā sēž divi. Saku, lai fiksi zvana policijai. Ka tur ar nazi uzbrūk. Tie izrāda pārsteigumu. Noprasa, vai man nav telefona. Lieki neiedziļinos sava telefona īpatnībās, un saku, ka nav, lai zvana 112 un saka, ka Origo, Fenikss, kautiņš, ar nazi. Busiņa šoferis uzzvana un liek manīt, ka man pašam jātinās prom no viņa. Aizveru durvis un vēroju ar nelielu distanci notiekošo, pats paliekot malā. Konflikts turpinās. Vīrietis, kuram, cik noprotu, uzbrūk, ir iebliezis pa aci urlai ar nazi. Turpinās grūstīšanās. Pārītis ieskrien Laimētavā Fēnikss. Urļiki siro pa ārpusi, kā sakaitināti dzīvnieki, staigā šurpu turpu, aiziet aiz Laimētavas stūra. Dzirdu, ka sūdzās - zem kamerām neesot varējis atbrīvoties un izdarīt visu kā nākās. Ik pa laikam viņi aiziet līdz ieejai un atnāk atpakaļ. Vaktē. Uz šuhera. Urļiki izskatās kautkādā reibumā. Varbūt tikai alkohols, var būt arī situācija spēlē savu lomu. Adrenalīns vai kas, bet akivitāte ir visai augsta un atgādina dzīvnieku kustības. Atbrauc policija. Visi vēl ir uz vietas. Iesaistījies ir arī Laimētavas apsargs, pa durvīm ārā īsti nenāk gan, redzama ir galva un pusrumpis. Esmu pienācis atpakaļ pie busiņa, kura šoferim prasīju zvanīt policijai. Aiz busa var labi palikt nepamanītam. Norādu policistiem, kuri ir īstie. Busa šoferis tikmēr atvēris logu. Saka, lai es eju pie policistiem. Es tam nepievēršu uzmanību, jo tieši tobrīd notiek daudz svarīgākas lietas. Busa vadītājs sāk nervozēt. Atkārto, lai es eju pie policistiem, ka viņš tikai zvanīja. Neklausos. Skatos, kas notiek. Policisti ik pa laikam atskatās uz mani. Busa šoferim neiztur nervi. Viņš man saka tā - ka viņš tulīt man pašam uzšaus, ja es neiešos pie policistiem. Saku, lai aizver muti un sēž klusu. Vēlreiz kautko uzdirš. Saku, lai nemīž un liekās mierā.Esmu mazliet izbrīnīts par busa šofera reakciju, bet arī ne īpaši - cilvēku iracionālo dabu zinu labi. Viss ir arī izskaidrojams, ja to dara pieredzējis lietpratējs. Nepamanīt kautiņu acu priekšā, nepamanīt nazi, nesaukt policiju, baidīties iesaistīties, solīt pa muti kam pagadās, tikai ne tam, kam pienākās, pa kluso notīties, kamēr vēl var.. Busa šoferis aizver logu un lēnām aizripinās prom. Urļiks rāda savu uzsisto aci. Abi tiek pārmeklēti. Nazi neatrod. Atceros, kur abi urlas grozījās. Fiksi aizeju paskatīties tur. Nazis ir nolikts smuki pie smilšu kastes. Ar kāju to izsperu laukā, aizsperu līdz Laimētavas stūrim, iebelžu un nazis pa zemi aizslīd tieši pie policista, kurš pārmeklē urļiku, kājām. Viņi mani pamana un nāk uz manu pusi. Es ar roku māju, lai nāk šurp. Viņi prasa par nazi, es parādu, kur tas bija. Saku, ka es visu redzēju, bet savu rožu tajā visā gan negribu rādīt. Policists nazi ar zilu cimdiņu rokā divos pirkstos turot aiznes uz notikuma vietu. Urļiki tiek iesēdināti busā. Šovakar transports, dzīvesvieta un ēdināšana bez maksas. Papildus tam medicīniskās pārbaudes un labi pavadīts laiks izmeklētā kompānijā.

Joprojām aizdomīgs par busa šofera reakciju - piedāvāt man sadot pa purnu, viela pārdomām. Liekās ka vienai dienai pietiek piedzīvojumu. Mazliet labāk būtu policistus pasaukt un parādīt, kur atrodas nazis, nevis pašam spert ar kāju to uz viņu pusi. Bet situācijās katrs rīkojās kā māk. Urļiki velk ārā nazi zem kamerām cilvēku acu priekšā, to slēpj, 5minūtes gorās un nemūk, busa vadītājs un apkārtējie izliekas, ka nekas nenotiek, pēc tam sola dot pa muti tam, kas to visu pamanījis, nazis tiek sperts ar kāju nevis pasaukti policisti. Tajās situācijas nav iespējama pārāk liela virtuozitāte, jo lietas notiek uz vietas, acu priekšā. Un kas nu kuram ienāk prātā, to arī dara. Cilvēki neiesaistās ne ar policistiem, ne urļikiem, ne bandītiem. Solīt pa muti tur, kur skaidrs, ka nekā nebūs. Klusi notīties, kamēr nav par vēlu. Busiņa šoferis bija pārmīzis jēgu.

Zināmu puiku pēc devītās klases izlaiduma, ar grebeni safrizējies, turpat netālu pie taksometriem autobusu pieturā, trīs dzērāj, bomži, vai urļiki, piekāva un sadauzīja pret galvu pudeles. Tā viņš tur esot gulējis un gaidījis ātro palīdzību ar pārējiem autobusa gaidītājiem. Trīs dzērājurļikbomži aizgāja mierīgā lēnā garā nezināmā virzienā, bez steigas. neviens neizsauca pat policiju, kur nu vēl iesaistīties fiziski. Tā visu laiku notiek. Kamerās visu var redzēt.

[chuuootokkai]

Tas pieskāriens, Maigi rozā, Kā Vecmīlgrāvja saullēkti Nepieradinātie. Tas pieskāriens, Siltais un mierīgais, Aizrauj manu elpu Kā Vecmīlgrāvja Padebešu izrādes. Tas apskāviens drošais, Kur jūtos kā mājās, 602.sērijas Baltajā virsotnē. Tas pieskāriens, Kas ir kā nelielā, Retā gaisma Starp ostas mākoņiem. Tas pieskāriens, Kas pazīstamāks kā Mana stāva poga Lifta kabīnē. Tas pieskāriens, Kas izsaka to, Ko vārdi nespēj. Tas pieskāriens, Kas glābj šaušalīgas dienas Un skumjās naktis. Tas pieskāriens, Kas ir tik tuvs, Gadsimtiem pazīstams. Tas pieskāriens, Blakus kuram Jebkurš cits šķiet Vēss, biedējošs, Svešs un uzbrūkošs. Tas pieskāriens, Kas atšķiras starp Miljardiem citu. Tas pieskāriens, Kurš izglābj, Kad kājas slīd Pa Ziemeļblāzmas ielas ledu, Katra uz savu pusi. Tas pieskāriens, Kas elektrizē ikreiz, Kad sastopu to, Pat gadiem pēc Pirmās sastapšanās. Tas pieskāriens, Kas remdē baisākās sāpes, Skumjas Un šaubas. Tas pieskāriens, Kas ļauj būt vājam Vismaz uz sekundi, Atdot sevi visu, Nebaidoties, Ka varu tikt sašauts. Tas pieskāriens, Kura siltums atmiņā tik Nezūdošs, Ka silda vētrainajās naktīs, Kad ostas vējš Stiklus slāna lietus šaltīm. Tas pieskāriens, Unikāls un viens, Kas svešos liek Prom raidīt. Tas pieskāriens, Kurš piedod Un dziedē. Tas pieskāriens, Kurā sajūtu to netveramo Mīlestību un siltumu. Tas pieskāriens, Kas dusmas asarās Un nožēlā vērš. Tas pieskāriens, Kuru vajag vairāk Kā alkoholiķim pie veikala Divlitrīgo alu. Tas pieskāriens, Kas nobūris Un piesavinājies Mani. Tas pieskāriens, Kas liek ļauties Tikai tam vienīgajam. Tas pieskāriens, Kas liek no rītiem celties Un vakaros braukt mājās. Tas pieskāriens, Kas atdzīvina Pēc mehāniskās dienas Tukšuma. Tas pieskāriens, Kuru nodot tomēr Nespēju. ————- Es nezinu, Kur manī tāds Spēks, Izlēmība, Jo pa dzīvi es Peldu kā koka gabals Ķīšezerā, Bet es sev pierādīju, Cik ļoti es cienu Savu izvēli Un Tavu izvēli, Cik ļoti es tomēr Novērtēju to, Ka Tava izvēle esmu Es. Salauzu sevi, Lai saliktu pa paneļiem No jauna. #Saullēkts #Vecmīlgrāvis #Rīnūži #Ziemeļblāzma #Rīga #Latvija #2017 #sunrise #dawn #rītausma #sky #skyporn #mood #urban #plattenbau #ig_riga #ig_latvia #picoftheday #instadaily (at Ledus Iela 4)

[volausies]

Ejiet, latvji jūriņā!

Jūriņ prasa smalku tīklu!

Pūt vējiņi!

Zilā zirga gada pirmā mēneša otrās darba nedēļas beigās, jūriņā tiešām pūta stiprs vējiņš.

Uz mola noteikti katru dienu vējš ir stiprāks, tikai šoreiz mēs (attēlā redzamās) to pabaudījām uz savas ādas.

Sākumā bija nekas, pēc tam dzima ideja. Pēc pirmās, idejas realizēšanas mēģinājuma, otrajā reizē, es + 2 beidzot redzējām jūru. Daudzi noteikti jautātu:“Kāpēc gan tādā draņķa laikā jābrauc uz jūru?”

Kāpēc ne?

Ja cilvēki var precēties ar priekšmetiem, ēst stiklus, raudāt stiklus vai krāt pudeļu korķīšus, tad mana ideja nav nemaz tik grandioza, lai par to sāktu interesēties “Ginesa rekordu 2015” grāmatas veidotāji.

Drūmā rīta agrumā trijotne (skat.att) iesēdās 24.autobusā, nopīkstināja e-talonu, lai droši un bez dzeltenās kvīts nokļūtu līdz galapunktam.

Brauciens knapi bija sācies, ka jau viena otru netīši apvainot. Rezultātā abas Lauras tusējās autobusa beigās (krutajā galā, ja atceramies skolas ekskursijas laikus) ar puisīti, kurš laikam bastoja skolu. Smagais cilvēks apvainojās par smago komentāru, tāpēc ielika austiņas ausīs, pārsēdās tuvāk šoferim ar muguru pret Laurām. Viņa nespēja izturēt mūsu gaisa bučiņas, mājienus, acu piemiegšanu utt.

Stunda jau bija pagājusi, bet mēs vēl joprojām bijām autobusā. Redzējām kā autobusa riteņi šķeļ lielu peļķi, redzējām vecus un dažus jaunus cilvēkus, redzējām Mangaļsalas apdzīvoto teritoriju, secinājām, ka tā atgādina zvejniekciemu. Nevis Zvejniekciemu, bet ciemu, kurā dominē zila krāsa uz sētu vārtiņiem, kurus brīvajā laikā nokrāsoja ostas darbinieka, makšķernieka vai zvejotāja sieva vai bērni.

Pārspīlēts secinājums, bet ko gan pilsētnieka/laucinieka spriešanas spējām padarīsi?

Dažreiz ir labi, ka cilvēki brauc garāko maršrutu autobusos līdz pašam galapunktam. Sākuma pieturās Jūs sastrīdaties, tad izsēžaties pa vietām un jau pie beigu pieturām esat salabuši.

Tā notika ar Lindu un Lauru. Šoreiz cita Laura bija tā ļaunā.

Izkāpām tādā vietā, kur noteikti reizi gadā notiek kāda slepkavība. Ne velti pašvaldībnieki nobrauca gar mums, gan uz priekšu un atkpakaļ.

Lielo gājienu iesākām ar Wrecking Ball inscenēšanu. Savulaik, ieraugot zarā virvi, pirmā ideja bija to siet ap kaklu, bet, pateicoties Mailijas vēlmei (vai viņas menedžeru grupai) provocēt skatītāju, tagad stilīgi ir lēkt uz virves un sliktā dziedājumā mocīt wrecking balldziesmu. Cik nu dziesmu! Drīzāk, piedziedājuma pirmo rindiņu. Pat ar mazumiņu visu var iznīcināt.

Tā nu Mangaļsalas ielas sākumā, pie koka tika ‘izķēmota’ dziesma un nostiprināta bijušās sporta skolotājas pārliecība, ka Laurai rokas ir pa vājām, lai noturētos uz mirkli virvē.

Pēc tam gājām, gājām, vējš kļuva stiprāks, gājām, gājām, līkums, gājām un te jau tā bija - Daugava!

Meitene ar brillēm pamanījās kāju izmērcēt Daugavā. Gudrīte, tik tālu braucām. Ja bija plānojusi, ka ūdens apšļaksta kāju, tad varēja paiet mazliet uz priekšu un to izdarīt ar jūras ūdeni.

Kā ne kā, Daugavas ūdens ir brūns, bet jūras ūdens ir tikai bišķi mazāk brūns.

Vējš tā dzina viļņus, ka pus mols tika konstanti uzturēts mitrumā. Vienā pusē turoties, gājām līdz tai sarkanajai celtnei. Pa ceļam beigtu putnu redzējām, nofotogrāfējāmies, jo cilvēkus vajag izaicināt. Ar Mailijas pūlēm, mūs nesalīdzināt!

Tur bija izskaloti ļoti daudz koka durkļi. Divreiz nav jāsaka. Epizodiska aina no “The Vampire Diaries” atdzimst uz Mangaļsalas mola.

Kad beidzot tikām līdz galam, uzreiz metāmies aizvēja pusē. Bija tik labi uz mirkli nejust vēju un lietu. Tomēr skats bija skaists un baiļu sajūta, ka tu varētu paslīdēt uz betona bluķa un iekrist jūrā, arī nepazuda.

Pagriežušas otru plecu, devāmies mājup. Linda tik ļoti satraucās, ka turēja mani, jo bija pavisam pārliecināta, ka man pat sanāktu iekrist ūdeni, pat to nenojaušot. Par Skujevsku arī bija tādās pašās domās.

Gaidot autobusu bija auksts. Kā gan nesalt, ja abas ķermeņa puses vismaz 15 min bija pakļautas lietum, vējam un Daugavas/jūras brūnajam ūdenim.

Ja jau šīs dienas vakarā esmu veikusi šo ierakstu, tad jau ar veselību pagaidām viss ir kārtībā, jo starppilsētu autobusā Lauras paspēja izžūt, bet Linda ēda tirgū pirktus dārzeņus, kuros ir kaut kādi vitamīni. Bez vitamīnu devas, Linda teicās, ka tāpat mērcēšot kājas 3x un dzers ingveru tēju 2x.

Manuprāt, ideja par braukšanu uz jūru draņķīgā laikā realizējās tāpēc, ka to ieteica absolūti fantastisks cilvēks ar 'dusmīgu seju’.

Nē jau ne!

Jebkurā laikā ir forši māt dzelzs kastēm, kas iepeld Daugavā un dodas uz ostu.

P.S. Lauras cepurītēs izskatās pēc:

Laura - Amsterdamā dzīvojoša hipstera

Laura - Mongolijā dzīvojošas paklāju audējas un kalnu kazu ganītājas

+

Šajā scenārijā, Linda ir tikai laimīgais gids, kas notvēra, šos, no Dziesmu svētkiem palikušos tūristus.

[miivija]

KĀ NEAPJUKT MILZĪGAJĀ GALDU PIEDĀVĀJUMĀ?

Kāda ir jūsu pirmā asociācija par vārdu "galds"? Virtuves galds? Darba galds? Garda maltīte vai neskaitāmas darba stundas? Restorāna apmeklējums ar romantisku galdiņu vai konferenču galds, pie kura pulcējas visi darbinieki?

Tomēr nejau galda funkcijas ir tā vienīgā lieta, kas izdala visu galdu sortimentu – te ir arī bezgalīgi plašas variācijas lieluma, materiālu, formas un izskata ziņā. Piemēram, pamatīgs koka galds galds var kalpot gan kā brokastu galds, kur ģimenei no rīta pulcēties, gan kā galds, pie kura produktīvi strādāt, gan kā galds izklaidēm, pie kura vakarā satikties ar draugiem.

              Uzzini vairāk - https://www.dizainakresli.lv/produkti/galdi/

Mēbeļu ražotājs dizainakresli.lv ir uzņēmums no Latvijas, tiecas apvienot pasaulē aktuāla stila tendences ar Latvijas mēbeļu kvalitāti. Te ražotos galdus var atšķirt pēc askētiskā dizaina, kas harmoniski {iekļaujas} jebkurā interjerā, un nemainīgi augstajiem kvalitātes standartiem, kas nodrošina galdu izturību.  

Dizainakresli.lv mājaslapā atradīsiet atsevišķas sadaļas ēdamgaldiem un virtuves galdiem. Bet kas te tik ļoti atšķiras? Pirmkārt, atšķirība ir galdu funkcionalitātē – ja ēdamgalds būs piemērots arī viesistabai, un tam ir ir jāizceļas arī ar savu eleganci, tad virtuves galds primāri ir paredzēts gatavošanai vai nelielām virtuvītēm. Tāpēc dizainakresli.lv piedāvā virtuves galdus ar metāla kājām, kas ir stabilas un izturīgas, kā arī salīdzinoši mazus virtuves galdus, piemēram, galda modelis “Moriss” ir ideāls variants, jo tam ir viena stabila metāla kāja, bet apaļo galda virsmu ir iespējams pasūtīt jums vajadzīgajā izmērā.

Nenoliezami, arī darbs ir svēra, kur galdam ir ļoti liela nozīme. Mūsdienās daudzu cilvēku darba diena paiet pie datora ekrāna, bet nepārdomāti iekārtota darba vieta vai neērts darba galds strādāšanu padarīs par vistīrākajām mocībām. Tāpēc datorgalds jāizvēlas ļoti rūpīgi. Dizainakresli.lv piedāvā ASV dizainera Ērika Pfeifera (Eric Pfeiffer) radīto datorgaldu “Wave”, kas ir galvastiesu pārāks par citiem galdiem vairāku īpaši pārdomātu elementu dēļ. Pirmkārt, am ir divi frēzējumi, pa kuriem aizvadīt vadus prom no galda virsmas. Otrkārt, galdam ir noliekta mala, kas nodrošina visērtāko pozīciju jūsu rokai. Treškārt, šim datorgaldam ir plauktiņš, kas der kā vieta monitora novietošanai un būs ērts arī vienkārši kā plauktiņš, kur novietot visu nepieciešamo. Datorgalds "Wave" lieliski iederēsies gan mājās, gan ofisā.

Dizainakresli.lv piedāvā vairāk kā divdesmit galdu modeļus, turklāt ar iespēju jums pašam izvēlēties galda virsmas lielumu, pārklājumu vai toni. Ja meklējat mēbeles kādam pasākumam, kas notis tikai vienu reizi, dizainakresli.lv piedāvā arī galdu un krēslu nomu. Visiem galdiem ir iespējama piegāde kā Latvijā, tā ārzemēs, turklāt par visām niansēm iespējams vienoties ar atsaucīgiem un profesionāliem darbiniekiem. Vēl jums derētu zināt, ka ik pa brīdim atsevišķiem galdu modeļiem dizainakresli.lv mājaslapā ir īpašas cenas – izmanto tās!  

[zinulapa]

MĒBELE, BEZ KURAS NEIZTIKT – GALDS

Atšķirībā, piemēram, no gultas, kuras funkcija - ļaut atgulties -  nemainās, lai vai kur šī mēbele atrastos, galda funkcijas var variēt daudz plašāk – cilvēki izmanto galdu, lai ēstu, veiktu darba uzdevumus, ļautos sarunām un iepazītos tuvāk, studētu vai spēlētu spēles. Vēl jo vairāk, galdus izmanto arī lietu uzglabāšanai un sakārtošanai, taču tos var turēt arī tīrus kā interjera dizaina elementu.

Galdus var iedalīt pēc funkcijām, bet tos var klasificēt arī pēc citiem būtiskiem rādītājiem – piemēram, pēc krāsas, materiāla, izmēra vai formas. Neapšaubāmi, ne visas formas vai izmēri būs pielāgoti visiem uzdevumiem, tāpēc, ja plānojat iegādāties galdu, sākumā ļoti vērtīgi būtu izsvērt, kādi tieši rādītāji katram galdu veidam ir noteicoši. Piemēram, konferenču galdam noteikti svarīgākais radītājs ir tas, cik cilvēku pie tā var sasēsties, bet žurnālgaldi ir vairāk kā stila priekšmets, kuram organiski jāiekļaujas telpas interjerā.

           Ienāc - https://www.dizainakresli.lv/produkti/galdi/edamgaldi/

Dizainakresli.lv ir latviešu uzņēmums, tiecas apvienot pasaulē aktuāla stila paraugus ar pašmāju kvalitāti. Te veidotos galdus var atšķirt pēc Skandināviem raksturīgā dizaina, kas pielāgojas visa veida telpām, un augstākajiem kvalitātes standartiem, kas nodrošina galdu ilgmūžību.  

Dizainakresli.lv mājaslapā redzēsiet atsevišķas sadaļas ēdamgaldiem un virtuves galdiem. Bet kā gan tie atšķiras? Pirmkārt, atšķirība ir galdu funkcionalitātē – ja ēdamgalds ir vairāk mēbele viesistabai, un tam ir ir jāizceļas arī ar savu eleganci, tad virtuves galds primāri ir piemērots gatavošanai vai ļoti mazām virtuvītēm. Šo iemeslu dēļ dizainakresli.lv piedāvā virtuves galdus ar metāla kājām, kas būs stabilas un izturīgas, kā arī ļoti nelielus virtuves galdus, piemēram, galda modelis “Moriss” ir lielisks variants, jo tam ir 1 stabila metāla kāja, bet apaļo galda virsmu jūs varat pasūtīt vajadzīgajā izmērā.

Kad izbaudīta maltīte pie ēdamgalda vai virtuves galda, varam atpūsties dīvānā vai atpūtas krēslā, kuram blakus novietots mazs un stilīgs žurnālu galdiņš. It kā domāts žurnāliem, taču patiesībā ar ļoti plašu pielietojumu – ja gribam, izmantojam to, lai novietotu uz tā puķu podu, bet tikpat labi varam arī uz tā servēt kafiju un kūkas, varam izmantot to kā papildus sēžamvirsmu, ja sanākusi pilna māja ar ciemiņiem, bet varam uz tā novietot arī televizoru, ja tas nepieciešams! Lai vai kā jūs izmantotu žurnāla galdiņu, dizainakresli.lv ir pārliecināts, ka viņu ražotais galdiņš kalpos kalpos labi un izskatīsies modīgi. Kā viens no interesantākajiem galdiņiem dizainakresli.lv piedāvājumā jāmin modelis “Scoop” – metāla rāmis un izliektā koka virsma ar plauktiņu ir praktisks un stilīgs risinājums vienlaicīgi. Iepazīsti to dizainakresli.lv mājaslpā!

Naktsgaldiņi, kafijas galdi, konferenču galdi un virtuves galdi – šīs ir tikai dažas no galdu kategorijām, kas redzamas mājaslapā dizainakresli.lv. Visiem galdu modeļiem mājaslapā ir redzami gan izmēri, gan izmantotie materiāli, gan cena, turklāt atsevišķiem galdu modeļiem šad tad ir atlaides, kas ļoti atvieglo lēmuma pieņemšanu. Ja tomēr neatrodat to, ko vēlaties, atgādinām, ka dizainakresli.lv izgatavos galdus pēc jūsu pasūtījuma – daudziem galdiem iespējams mainīt gan izmēru, gan virsmas pārklājumus. Galdus un krēslus iespējams arī iznomāt, tāpēc viennozīmīgi var teikt – te visi bonusi ir vienuviet!  

[raksturaksti]

GALDA IEGĀDE – SVARĪGS SOLIS AR ILGTERMIŅA SEKĀM

Pēc veicamajiem uzdevumiem ir salīdzinoši daudz galdu – piemēram, virtuves galdi, konferenču galdi un kafijas galdi. Tiem ir salīdzinoši skaidras funkcijas, taču ir pavisam normāli, ka mēdzam šos galdus izmantot arī daudz kam citam – mēdz gadīties, ka galds kļūst par visu lietu uzglabātāju, citos gadījumos tas noder ja pašiem mazākajiem nepieciešama vieta, kur paslēpties, un citreiz mēs uz galda pat sēžam. Viens galds, bet tik daudz risinājumu, kā mēs to izmantojam!

Atkarībā no veicamā uzdevuma, galdi atšķiras arī pēc formas, izmēra, izmantotajiem materiāliem un krāsām. Būtiska nozīme ir arī tādiem praktiskiem sīkumiem, kā iespējas galdu ērti kopt, tā saskaņotība ar krēsliem un citām mēbelēm. Piemēram, koka galdam jāpieskaņo arī koka krēsli, turpretī konferenču galdam  ieteicams pārbaudīt, cik cilvēku reāli pie šī galda var apsēsties.

                 Ienāc- https://www.dizainakresli.lv/produkti/galdi/

Latvijas uzņēmums piedāvā dažāda veida un stila galdu, īpašu uzmanību pievēršot gan minētajām galdu funkcijām, gan formu un izmēru variācijām, lai ikviens varētu izvēlēties ideālo variantu.  

Nenoliedzami, viena no galvenajām un senākajām galda funkcijām ir saistība ar vajadzību ērti paēst. 21. gadsimtā, kad biežāk komunicējam virtuāli nevis klātienē kopīga pavakariņošana diemžēl ir vienīgā iespēja dienā, kad pabūt visiem kopā. Piedāvātie ēdamgaldi ir ražoti no finiera, tāpēc tie sver salīdzinoši maz, izskatās smalki un ir ergonomiski, tajā pašā laikā tie arī ir paredzēti ilglaicīgai lietošanai un to kopšana nav sarežģīta.

Kad izbaudīta maltīte pie ēdamgalda vai virtuves galda, varam atpūsties dīvānā vai atpūtas krēslā, kuram blakus novietots mazs un stilīgs žurnālu galdiņš. It kā paredzēts žurnāliem, taču patiesībā ar ļoti plašu pielietojumu – ja gribam, izmantojam to, lai novietotu uz tā puķu podu, varam uz tā pasniegt tēju un pīrādziņus, varam uz tā laiski nolikt kājas, skatoties televizoru un pat pašu televizoru varam uz tā novietot! Lai vai kā jūs izmantotu žurnāla galdiņu, uzņēmums ir pārliecināts, ka viņu ražotais galdiņš kalpos kalpos labi un izskatīsies modīgi. Kā viens no interesantākajiem galdiņiem  piedāvājumā jāmin modelis “Scoop” – metāla rāmis un izliektā koka virsma ar plauktiņu ir praktisks un stilīgs risinājums vienlaicīgi. 

Mājaslapā galdi ir sadalīti veselās 10 kategorijās, kas jau vien signalizē par plašu izvēli, turklāt katrā no kategorijām ir pieejami vairāki modeļi. Un, pat ja modelis, kas jums patīk, ir tikai viens, to tik un tā vēl iespējams pielāgot dažādos veidos. Uzņēmuma darbinieki ir laipni un pieredzējuši – šis nebūs gadījums, kur jūsu vēlmes iegādāties īpašu koka galdu vai ekstravagantu kafijas galdiņu tiks uztvertas ar smīnu vai nepatiku –  ciena ikviena klienta vēlmes!  

[jolamps-blog]

Stāvlampa

1,70 m pilns augstums Kupols: 55cm diametrs | 30 cm augstums

Kupols izgatavots no metāla stīpu konstrukcijas un džuta auklas. Stāvlampas kājas no koka.

Cena: 150 EUR

[grifrift]

MELNAIS TORNIS

Aleksandrs Pavelskis stāvēja pie atvērta loga savā vientuļajā vecpuiša dzīvoklī, kas atradās tipveida debesskrāpja 139. stāvā pilsētas centrā. Naksnīgais gaiss kopā ar spalgām pilsētas skaņām un hologrāfisko reklāmu gaismām ieplūda krēslainajā telpā. Vīrietis bija tērpies melnā, vecmodīgā kokvilnas žaketē un tumšās ne pirmā svaiguma biksēs. Kādu mirkli viņš vēl turpināja lūkoties retajās zvaigznēs, kuras tikko spēja izlauzties cauri spēcīgajam gaismas piesārņojumam. Piepeši, it kā pamodies no snaudiena, viņš pārlika kājas pāri palodzei un apsēdās uz tās ar seju pret ārpasauli. Aleksandrs bija mierīgs. Viskija glāze viņa rokās it nemaz nedrebēja. Šo gandrīz idillisko mieru izjauca skaļā reklāma, kas atskanēja no holovizora virtuvē. Iepriekš tur skanēja klusa, aizvēsturiska mūzika, kas pie loga nebija saklausāma, bet reklāmas vienmēr bija krietni skaļākas par raidījumu. Skaņa lika Pavelska kungam satrūkties. Šoreiz reklamēja pašnāvības. Tas bija vēstījums senioru auditorijai – simpātiska brunete stāstīja par pārapdzīvotības izraisītajām problēmām pasaulē un aicināja vērsties pensionārus eitanāzijas centros, lai atbrīvotu vietu zem saules jaunajai paaudzei. Šomēnes pakalpojumam esot īpaša 30% atlaide. „Cik ironiski.” – Aleksandrs nodomāja. „It kā viņi zinātu.” Bet nē, Pavelskis gribēja to paveikt pa savam. Izdarījis šaušalīgi lielu viskija malku, viņš it kā pārbaudot ceļu, nometa glāzi lejā un, cik vien ilgi bija iespējams, sekoja tās lidojumam, kamēr tā nenozuda gaismu ņirboņā. Nākamajā mirklī viņš spēcīgi atgrūdās no palodzes un uzsāka strauju lidojumu pretī nezināmajam.

Frenks Stepltons sēdēja savā dārgi mēbelētajā ārsta kabinetā vienā no lielpilsētas slimnīcām un kūpināja viegli narkotisku elektronisko cigāru. Viņš bija labs ārsts un varēja kļūt izcils, tomēr netiecās pēc tā. Savos sešdesmit gados, kad vidējais Zemes iedzīvotāju dzīves ilgums bija sasniedzis 120, talantīgais neiroķirurgs bija vēl spēka pilns un baudīja dzīvi. Frenks bija ieslīdzis nelielā pašapmierinātībā. Esošais amats ļāva viņam komfortabli justies, bet līdzekļus savām daudzveidīgajam izklaidēm, kas aizņēma lielu daļu brīvā laika, Stepltona kungs ieguva dažādos ne pārāk legālos veidos, izmantojot savu profesionālo stāvokli. Taisnības labad gan jāsaka, ka viņš nebūt nebija vienīgais negodprātīgais ārsts savā slimnīcā. Korupcijas astoņkājis bija izpletis savus taustekļus daudzās ārstniecības iestādēs un sabiedrībā kopumā.

Nepatīkams skaņas signāls un mirgojošs uzraksts uz sienas holovizora iztraucēja Frenku dūmu elpošanas procesa baudīšanas pašā vidū. Ar nožēlu nodzēšot cigāru sudraba pelnu traukā, ārsts strauji piecēlās un ātri, tomēr bez liekām kustībām aizsteidzās uz slimnīcas sektoru 2B76, kur tikko ieveda jaunu pacientu smagā stāvoklī. Jau ceļā Frenks aktivizēja sev galvā iebūvētu mikro čipu, lai noskaidrotu svarīgākās ziņas par pacienta traumu un stāvokli. Situācija bija patiešām smaga, lai gan tādas bija visas. Ar viegliem gadījumiem nodarbojās citi, zemāka ranga ārsti.

„45 g. vecs vīrietis, nopietnas galvaskausa un mugurkaula traumas, kas gūtas krītot no liela augstuma un atsitoties pret aero-taksometra jumtu.”

„Nu gan veiksminieks.” – ar melnā humora pieskaņu nodomāja Stepltons.

„Lai gan to mēs vēl redzēsim.”

Savā 20 gadus ilgajā mediķa karjerā viņš bija piedzīvojis daudzu pacientu nāvi, tāpēc droši varēja teikt, ka arī mūsdienu attīstīto medicīnas tehnoloģiju laikmetā nonākšana līdz slimnīcai vēl neko negarantē.

Tūlītējas briesmas cietušā cilvēka dzīvībai bija novērstas un Frenks mazliet atslābis vēroja brīnumaini izdzīvojušo, bet ne pārāk veiksmīgo pašnāvnieku. Vīrietis bija kalsnas miesas būves, ap 185 cm augumā. Mazliet iegarena seja, pareizas formas kā no granīta izcirsts deguns un vīrišķīgais zods komplektā ar īsiem, tumšiem, bet mazliet iesirmiem matiem piešķīra bālajai figūrai inteliģentu un pat nedaudz aristokrātisku izskatu. Viss cilvēka veidols izstaroja intelekta un spēcīga rakstura auru.

„Interesanti, kas viņu noveda līdz šādam suicidālam lēcienam?” = Šķirstot medicīnisko pārbaužu rezultātus holoplanšetē, nodomāja Frenks. Pēc padziļinātas organisma hologrammas traumēto vietu izpētes visos iespējamos leņķos un šķērsgriezumos bija skaidrs, ka neiztikt bez sarežģītas un ļoti dārgas operācijas. Pagaidām pacients bija komā un tika mākslīgi uzturēts pie dzīvības. Šādā stāvoklī pie attiecīgas aprūpes viņš varētu eksistēt gadiem un pat gadu desmitiem, tomēr par dzīvi šo procesu varētu nosaukt vienīgi nelabojams ciniķis. Stepltons tāds nebija. Lai gan darbs slimnīcā viņam ļāva uzaudzēt diezgan „biezu ādu”, līdzjūtība neiroķirurgam nebija pilnīgi svešs jēdziens. Par to liecināja dziļā nopūta, ko ārsts izdvesa, kad bija apskatījis slimnieka finanšu izrakstus. Situācija tiešām bija bēdīga – veselības apdrošināšana beigusies pirms 5 gadiem, kontā 1/50 daļa operācijai vajadzīgās naudas. Īrēts dzīvoklis un radinieku trūkums padarīja iespējas pavisam niecīgas. Vienīgā cerība bija uz to, ka varētu uzrasties kāds naudīgs draugs. Pagaidām gan neviens ar šādu cēlu mērķi slimnīcā nebija vērsies. Viss, ko valsts šādiem neveiksminiekiem garantēja, bija neatliekamā palīdzība, viena nedēļa mākslīgi uzturētas eksistences plus nesāpīga nāve. Parasti rūdītais ķirurgs šādus gadījumus neņēma tuvu pie sirds – dzīve ir dzīve. Tomēr šis vīrs nez kāpēc izraisīja viņā līdzjūtību. Neparasti, bet Stepltons sajuta ko radniecīgu šajā cilvēkā, kas ar vienu kāju jau bija iekāpis nāves zonā.

Bija piektdiena. Ātri pabeidzis iesāktos darbus, nomāktais ārsts devās uz iemīļoto bāru, lai noņemtu sakrājušos spriedzi un mazliet aizmirstos reibinošo vielu un nepazīstamu cilvēku burzmas ietekmē. Tomēr arī pēc pamatīgas iestiprināšanās darba dienas iespaidi neraksturīgi turpināja rotēt pa miglaino prātu.

„Gribētos redzēt viņa acis.” = Jau lidojot mājup savā aerolimuzīnā ar ieslēgtu autopilotu prātoja Frenks. Domas putrojās. Viss apkārtējais likās bezjēdzīgs un nenozīmīgs. Tikai mājās, gultā alkohols un nogurums paveica savu – Stepltons momentā iegrima ciešos miega apskāvienos.

Apziņa atgriezās lēnām, sāpīgi un pa fragmentiem. Sajūta bija tāda it kā smadzenes būtu sačokurojušās cietā biljarda bumbā, kas dauzās pret galvaskausu no iekšpuses pie katras mazākās kustības. Sasprindzinot gribasspēka paliekas, Frenkam izdevās piecelties un aizklunkurēt līdz zāļu skapītim. Pēc dārgas tabletes iedzeršanas no apkārtnes pazuda migla, priekšmeti atguva savas ierastās krāsas un kontrastu, bet spilgtā saules gaisma, kas ieplūda pa logu, vairs negriezās acīs kā lāzers.

Apetītes nebija. Stepltons atstāja brokastis neskartas. Neiedziļinoties sižetā viņš skatījās vienu no sekliem holovīzijas šoviem, kas bija pārpludinājuši gandrīz visus kanālus un domāja par to, kā sevi nodarbināt. Mājas holofonā mirgoja 2 neatbildēti zvani no Nellijas, tomēr ārsts nesteidzās viņai atzvanīt. Šodien Frenks negribēja viņu satikt. Tikšanās nepārprotami bija Nellijas zvana mērķis. Patiesībā viņš negribēja redzēt nevienu. Vēl mirkli svārstoties Frenks tomēr apģērbās, izsauca no garāžas savu aeromobīli un pēc brīža jau bija ceļā uz slimnīcu.

Kā jau tas bija sagaidāms – Pavelska stāvoklis nebija mainījies. Jau vakar Stepltons ievēroja, ka pacientam ir salīdzinoši liela smadzeņu aktivitāte. Protams, tā bija liela tikai cilvēkam, kas atradās komas stāvoklī. Tas Frenku ieinteresēja. Viņš aizslēdza palātas durvis no iekšpuses un atslēdza novērošanas kameras. Rokās viņam bija divas ierīces, kas pēc formas atgādināja sieviešu matu stīpiņas. Viss bija gatavs, tomēr ārsts vilcinājās. Ne jau tāpēc, ka tas, ko viņš taisījās darīt bija nelegāli. Ar pacientu sapņu vērošanu, to ierakstīšanu un ierakstu tirdzniecību melnajā tirgū Stepltons nodarbojās jau sen. Tas bija ienesīgs peļņas avots. Tiesa gan termins „sapņu vērošana” pilnībā neatspoguļoja patiesību. Realitātē cilvēks, kas to darīja, ne tikai redzēja svešu sapni, bet arī izjuta visas sapņotāja emocijas, dažreiz pat fiziskās sajūtas. Šī nodarbe bija bīstama, jo vērotajam pastāvēja risks traumēt psihi un zaudēt realitātes sajūtu. Frenka eksemplārs gan bija aprīkots ar drošinātājiem un taimeri, kas garantēja to, ka viņš nepaliks sapņu valstībā pārāk ilgi. Tomēr risks nojūgties pastāvēja tik un tā. Vilcināšanās iemesls bija cits. Savās sapņu vērotāja gaitās Frenks bija piedzīvojis gan pārdozējušo narkomānu fantastiskās pasaules, gan paranoiķu apokaliptiskās vīzijas, tomēr viņš to uztvēra tikai kā izklaidi un biznesu. Šis gadījums viņam bija kļuvis kaut kāda veidā personisks, neskatoties uz to, ka viņš šo cilvēku nemaz nezināja. Sen aizmirstā sirdsapziņas balss bija pamodusies un signalizēja Stepltonam, ka viņš grasās darīt ko nepareizu. Pēc minūtes Frenkam gan izdevās šo iekšējo balsi pieklusināt. Viņš uzlika taimeri uz vienu stundu, iesēdās mīkstajā krēslā un, ievelkot dziļu elpu, aktivizēja ierīci.

Visapkārt pletās tumši dzeltenu smilšu līdzenums. Likās neiespējami, ka vieglās, dzidrās debesis spēj saturēt sevī masīvo, karsto sauli, kuras dedzinošie stari griezās acīs pat caur aizvērtiem plakstiņiem. Melnais granīta tornis, kas slējās debesīs nenosakāmā attālumā, izskatījās šeit pretdabiski, tomēr šķita pārāk reāls, lai atgādinātu mirāžu. Frenks patiešām redzēja šo pasauli. Tāpat bija jūtamas slāpes, dedzinošā sajūta uz ādas un satraukums, ko izraisīja šī sirreālā apkārtne. Frenku hipnotizēja noslēpumainā celtne. Tā vienlaicīgi iedvesa gan bailes, gan nepārvaramu interesi un vēlmi sev tuvoties. Stepltona kājas, kas bija tērptas haki krāsas biezās kokvilnas biksēs un gaišos, šņorētos armijas zābakos, raitā solī nesa viņu aizvien tuvāk groteskajam tornim pa cieti iemīto smilšu taku. Valdīja pilnīgs bezvējš. Neskatoties uz šiem dabas specefektiem, jau bija redzams, ka tornim nav ne logu ne durvju - vismaz no vērotāja puses. Negaidīti ēkas siena izauga viņa priekšā pavisam tuvu. Tikai tagad radās iespēja novērtēt torņa augstumu. To bija iespējams izdarīt ļoti aptuveni, jo trūka orientieru – apkārt nebija neviena koka vai kādas citas ēkas, turklāt logu trūkums neļāva noteikt stāvu skaitu. Pēc Frenka skatījuma tornis bija apmēram 50 stāvu mājas augstumā. Kā izskatījās – tas nemaz nesašaurinājās tuvāk virsotnei. Iztēli rosināja arī tas, ka uz akmens virsmas nebija redzamas nekādas bluķu vai ķieģeļu savienojumu vietas. Tas bija kā pilnībā izgrebts no klints.

Frenks izstiepa roku un ar plaukstu pieskārās piķa melnajai sienai. Par pārsteigumu tā izrādījās pavisam vēsa. Frenks pat nepaspēja īsti novērtēt šo faktu, kad viņa ķermenis tika iesūkts cauri sienai, kas pēkšņi bija kļuvusi līdzīga vatei. Kad izdevās attapties no pārsteiguma, skatienam pavērās primitīvi sienu gleznojumi, kas bija labi saskatāmi maigā, dzeltenā gaismā, kas nāca no augstajiem griestiem. Plašās telpas vidū atradās ozolkoka galds un divi ērti ādas klubkrēsli, kas izskatījās pilnīgi no citas ēras, tomēr labi iederējās lakoniskajā interjerā. Interesanti, ka telpas galā bija redzams logs, aiz kura bija nojaušamas egļu galotnes un sniegotās kalnu virsotnes. Ārsta uzmanību piesaistīja klusa skaņa un mirgojošas gaismiņas pa labi. Tie bija skaitļi no 45 līdz 0, kas ātri iedegās un izdzisa dilstošā secībā. Izskatījās pēc lifta. Aizdomas apstiprinājās – kad gaismiņa sasniedza atzīmi 0, lēnām atvērās līdz šim pilnīgi neredzamas automātiskās durvis. Liftā stāvēja melnā, klasiskā uzvalkā tērpies garš nenosakāma vecuma vīrietis. Viņam bija gludi skūta galva un zods. Āda likās zilgani bāla. Visvairāk šokēja acis. Tās bija pelēkzilas un šķita ļoti pazīstamas. Kad viņu acu skatieni satikās, Frenks it kā sajuta strāvas triecienu. Šīs acis stingri lūkojās tieši uz viņu un Frenkam radās paniska sajūta, ka tās ar savu starojumu izgaismo tumšākos viņa dvēseles nostūrus. Par laimi šie rentgenstari apsīka, svešinieka lūpas pavērās pussmaidā, kas mazliet atklāja viņa baltos, gandrīz caurspīdīgos zobus.

„Sveiks, Frenk! Tu atpaliec. Es tevi jau šeit kādu laiku gaidu.” – Atskanēja vīrieša bagātīgi zemā un kaut kur iepriekš dzirdētā balss. Viņš lēniem, platiem soļiem izkāpa no lifta. Durvis aizvērās kā nebijušas.

Tikmēr neticami tālu, citā pasaulē, Aleksandra Pavelska palātā monitors sāka rādīt pacienta sirdsdarbības traucējumus. Pēc mirkļa viņam apstājās sirds. Vienlaicīgi sapņu lasītāja ierīcē notika pārslodze un īssavienojums. Frenka Stepltona elpa kļuva straujāka, tomēr acis palika ciet.

„Kas tu esi? Kur es esmu? Kas notiek?” – Frenka jautājumi mēmi karājās gaisā.

Mīklainais svešinieks pacietīgi nogaidīja, kamēr apsīks trīcošā balss un pēc tam izaicinoši-ķircinošā tonī atbildēja: ”Es esmu tava zemapziņa, bet tu taču to jau zini, vai ne?”

Frenks saprata, ka ir noticis kas nepieredzēts. Tā tam nevajadzēja notikt. Viņš taču ir tikai vērotājs. Viņš šeit ir slepens neredzams svešinieks, kas nepiedalās izrādē uz skatuves, bet gan sēž teātra skatītāju zāles pēdējā rindā, maskējot savu seju tumsā. Tagad bija citādi. Viņu pārņēma bailes. Viņš metās bēgt, bet durvju nebija. Torņa sienas tagad bija necaursitami cietas. Šai telpai nebija pat stūra, kurā iespiesties. Tikmēr Zemapziņa turpināja: ”Neāksties, tu zini, ka no manis nevar aizbēgt. Turklāt mums vajag parunāt – neslēpšu, man ir žēl skatīties kā tu sevi moki, jo nespēj saprast savas rīcības motīvus. Papildus tam ir viena problēma - mūsu teritorijā ir nelegāli uzbūvēts šis tornis.”

Tagad Frenks atpazina šī vīra acis un balsi – tās bija viņa paša acis un tā bija viņa balss. Viņš centās nomierināties, bet nespēja. Kaut kas bija pavisam nepareizi – Pavelska sapņa vietā viņš runāja pats ar sevi. Tomēr citas izvēles sapņa gūsteknim nebija, viņš nolēma peldēt pa straumi.

„Vai tu, piemēram, zini, kāpēc tevi interesē un piesaista šis pacients? Protams, jā. Tu zini to pašu, ko es. Tikai neapzinies to.” – Negaidot atbildes Zemapziņa turpināja savu monologu: „Es tev paskaidrošu. Tu jau sen vairs negūsti prieku no dzīves. Tu esi vientuļš, noguris no darba. Sievietes tevī vairs neizraisa kādreizējas emocijas. Izklaides vairs nespēj sniegt baudu. Patiesība ir tāda, ka tu sen jau mēģini saņemties drosmi un padarīt sev galu, bet esi pārāk gļēvs. Tik ļoti, ka pats sev to nevari atzīt. Tāpēc tevi interesē Aleksandrs. Tu jūti, ka Jums ir kaut kas kopīgs. Protams, tu nevarēji palaist garām iespēju paciemoties pašnāvnieka galvā. Tas nekas. Es nevaru tevi nosodīt, jo es esmu tu. ”

Frenka acīs sariesās asaras. Viņš vairāk par visu šobrīd vēlējās apklusināt šo briesmīgo balsi. Zemapziņa neļāva viņam attapties: „Tu esi slinks, korumpēts, izvirtis alkoholiķis bez dzīves mērķiem tāpat kā es. Iespējams pat būtu labi atbrīvot pasauli no mums. Tomēr nejaušība vai liktenis mums dod iespēju iegūt savai dzīvei jaunu nozīmi. Tas ir šis tornis.”

Interese uzvarēja Stepltona niknumu: „Kas pie velna ir šis tornis?” -viņš jautāja.

„Šis tornis nozīmē to, ka mēs vairs neesam vieni, Steplton. Mēs nevaram rīkoties tikai pēc sava prāta.”

„Es nesaprotu.” – Nomurmināja Frenks.

„Šis tornis ir tava pacienta personība, Viņa atmiņas, viņa raksturs, viņa sapņi – viss ir šeit, pārkopējies tavā galvā.”

Frenks piecēlās un klusējot nesteidzīgi devās uz liftu. Mazliet svārstoties viņš nospieda pogu ar ciparu viens. Durvis aizvērās. Pēc mirkļa tās atvērās atkal. Gaisā virmoja laiskas vasaras pēcpusdienas smarža. Frenka priekšā bija dārza mājiņa un rūpīgi kopts mauriņš. Pagalmā sēdēja aptuveni gadu vecs bērns. Viņš spēlējās ar sarkanu rotaļu mašīnu.

[textrashit]

No pasūtīšanas līdz izsaukšanai. Policisti. Dzērāji. Urļiki. Klaidoņi. Bandīti. Veci viedi vecīši. Trakie veči. Un atkal policisti. Un kā Tev šodien gāja?

No rīta zvana, lai mani pamodinātu, bet es jau pus stundu esmu augšā. eju uz banku, jo tā vajag. Jau zinu, ka bankā ir rindas un apkalpo lēnām. Iepriekšējā apmeklējumā rinda vilkās pus stundu un izrādījās, ka sistēma nedarbojas, un to ko vajag - nevar darbūt. Man liekas, ka speciāli, korporatīvā stratēģija, lai jau ar tā samazināto filiāļu skaitu, apmeklējumu padarītu par īstām mocībām un klienti bēgtu uz internetbankām. Izdevīgi bankai, vai ne? Saspiežu visus iespējamās pogas, lai man būtu apmeklējuma numuriņu izvēle. kas zina, kurš būs pirmais. Piedspadsmitajā minūtē ievēroju - filiālē bezmaksas kafija. Tas iepriecina no rīta, gaidīšana liekās raitākā, kafijai nav ne vainas. Svaigi maltas pupiņas, ar pienu. Noskan signāls, uz tablo parādās viens no maniem numuriņiem. Pie apkalpošanas atgaiņājies no visiem iespējamajiem piedāvājumiem un dabūjis to, ko vajag, eju prom. Pirms tam atlikušos numuriņus izmetu saplosīšanai daudzajiem kurnējošajiem apmeklētājiem, kuri gaida savu kārtu. Numuriņi ir pieprasīti un tiek izķerti. Minūtes 20 ietaupītas acu mirklī. Ārā gaida viens no apmeklētājiem ar savu naparņiku. Abi piedzērušies, pirms tam bija skaļi un netraucēti - vieni no bankas apmeklētājiem. Abi uzrunājoši noskatās līdzi, meklē aiz kā aizķerties, kontaktu vai konfliktu, aizdzertās acīs redzams, vienalga. Ko? Neko!

Jau galvaspilsētā man pretī soļo vecs bārdainis čigāns vai vēl kautkas. Labas atmiņas. Jēdzīgs vecītis īsa auguma, smaidīgs un ļoti zolīdi ģērbies. Varbūt čekists, vienmēr padomāju, vai arī vagabonds. Vienmēr pa centru grozās un prasa kapeikas. Cepkijs, kā saka. Māk ar cilvēkiem ļoti augsta līmeņa lietpratējs. Pirmo reiz viņu satiku jau pasen. Nāca pretī, rokā turēdams koka oliņu, apgleznotu ar grezniem pareizticības simboliem, vidū Marija. Tā itkā spīdinādams virsū no apakšas. Skatās acīs un bīda tekstu - dēliņ, iedod kapieciņu, kur tur jābrauc, uz bērēm, slimnīcu vai kāzām, puķēm vajagot. Sagadīšanās mēdz būt lieliskas. Čoms, nomaksājis par manas mājas lapas interneta domēnu, atteicās no piecīša un teica, lai atdodu kādam, kam vairāk vajag. Tajā dienā tieši tas vecītis pagadījās un pats uzprasījās. Es saku vecajam bārdainim - Tev šodien ir laimējies. Izvelku piecīti, iedodu vecim. Tas sajūsmā! Uzreiz iebāž kabatā un saka tā - šis būs viņa laimes piecītis. Šito netērēšot. Iedod vēl kautkādu kapeiku. Man tā patikās!!! Ar uzviju. Vecais ir īsts lielmeistars, neapjuka un virtuozi nospēlēja. Iemetu vēl kautko un bezmazvai pats paldies pateicis par tādu performanci, soļoju tālāk. Ir cilvēki, kas neapjūk situācijās. Tā ir liela meistarība. 

Pa ceļam dzirdu, kāds bļauj. Sarkanais! Eju tālāk. Sarkanais! Jāapstājas. Skatos, jā.. Sarkanais gan. Kas bļauj? Policists. Vesela ekipāža. Busiņš un kabluks. Ko bļauj? Kas tad tiešām tāds pārkāpums būtu? Iesaku nodarboties ar nopietnākām lietām, piemēram centrālstacijā paķert zagļus, agresorus un pamēģināt netikt sadurtam. Saka, ka to dara citi. Saku, ka nedara vis. To daru es. Divas reizes jau esmu trenkājis. Vēlreiz nosaku - kauns ķert pie sarkanā. Savākti apmēram septiņi likumpārkāpēji, tantes, onkuļi, bērni, kas pagadās, tiek rakstītas kvītes. Klusais centrs nav Jūramalas šoseja. Atceros vēl pāris reizes, kad policisti rīkojušies līdzīgi. Vieneiz pēc peregara smakojoši divi noķēruši katrs pa bērnam. Toreiz mēģināju izsaukt vēl vienu ekipāžu, bet manam telefonam ir kautkāds aizdomīgs gļuks. Izsaucot 112 - telefons izslēdzās un pārstartējās. Policijai zvanīt nevaru. Mafijas boss, bez signāla SOS. Toreiz mēģināju lūgt garāmgājēju palīdzību, lai tie uzzvana poličiem. Neviens neko. Cilvēki ne labprāt iesaistās, iet garām. Šoreiz nospļāvos turpat visu policistu priekšā un vilkos prom. Kā palīdzēt garāmgājējiem? Kā palīdzēt policistiem? Nekā. Atstāju saplosīšanai. Abus mastus. Atceros daudzos gadījumus, kad policisti rīkojušies zemiski. Divas reizes esmu saņēmis grēku un sodu atlaišanu no policistiem, kas rīkojās nejēdzīgi. Varēju panākt, tos vinnēju arī tiesā un tie paliek bez darbiem. Nekad tā nedarīju. Tajās situācijās likās, ka pareizi ir apstāties kautkur pusceļā. Vienā pilsētā bandīti pārņēma kontroli pār policiju, kļuva paši par policistiem. Tie, kuri gāja sūdzēties par nopietnām lietām, nezināja, ka iet sūdzēties pie tiem pašiem darboņiem, par ko viņi sūdzās. Pēc tam cilvēki pazuda bez vēsts. Ir tādas pilsētas, lielākā un mazākā mērā. Ir arī tā, ka veselas valstis pakļūst zem bandītu kontroles. Tas nav uz ilgu laiku. Ir tā, ka ar bandītiem neviens negrib ielaisties tāpat kā ar policistiem. Tu nevari zināt, kāds kurš ir. Tie ir parasti cilvēki. 

Vecrīgā mani panāk divi tipi bez īpašām pazīmēm. Vispirms jautājoši skatieni, pēc tam - Vai Tev ir cigarete? Nav cigarete. Bez aplinkiem tiek jautāts pēc naudas. vajagot salāpīties, kādu piecīti? Nosmejos un eju tālāk. Ienāk prātā uzjautāt, kapēc tikai piecīti, ja jau vēlēties, tad summu pēc sirds patika. Saku - piecdesmit. Tie - nē, piecsimt. Piespičīju - tūkstošus! Ko tik pieticīgi? Naudas nav, bet tāpat jautri. 

Pa starpai pie Vērmanīša. Nāk pretī jaunietis. Sporta kostīmā, bet nav urļiks. Normāls tips. Pat frizūra bija un jēdzīgs bazars. Līdz kautkādam brīdim. Domāju, ka uz prikola. Nāk pretī un klāt, prasa - vai varot mani uzrunāt. Protams. Latviski, krieviski? Kā vēlies, saku latviešu valodā. Atbild arī latviski, ka man smuka fraka. Pateicos, pats no rīta ilgi pētīju jau spīdīgās kabatu vietas, domājot vai ir gana laba. Laikam ir. Vai arī tikai pickupline un piebrauciens. Tas saka - vai varot iedot divi eiro, saku, ka šodien nekā. Tas neatlaiž, pateikšot arī, kādam nolūkam. Sper vaļā. Viņš gribot nomirt. Tu ko? Nē, nopietni, gribot nomirt, sparīgi atbild, bez jokiem, bet arī bez žēlošanās. Tīri kā faktu pasniedz. Noprasu, vai pa divīti tad to var dabūt gatavu? Nē, nē. Divīti vēl tur pirms tam tomēr citiem mērķiem vajag. Nosmējos un gāju tālāk. Priekš kam vēl tērēties tādā situācijā? Ja jāmirst, tad jāmirst. Varbūt kādam parādā bija. Pēc tam padomāju, ka smieklīgi izklausījās, bet varbūt nebija nemaz nekas tur izpušķots. Varbūt vajadzēja kautko uzprasīt vēl? Nezinu. Visādi humori ir. Arī augsta līmeņa pašaizsardzības reakcijas veida. 

Pievakarē dzirdu - nāk pretī riktīgs dusmu pūķis, bļauj pa visu ielu, diršās. Balsī dzirdama trauksme, šķiet, ka tāda, kas vēl turpinās. Neatrisināta situācija, vai nenokontrolēta. Bļauj un vervelē, nervozi runā, viens pats, ar sevi. Grib kautko pastāstīt? Izlemju pasekot un paklausīties. Runā, ja to tā var nosaukt, murgo par kautkādu apzagšanu, ka vajadzēja uzreiz izsaukt policiju. Tiek pieminēti kautkādi cilvēki, runā ar sevi un itkā ar vēl kādu. Domās. Saka nepateikto. Izskan pārmetumi. Asas, saraustītas kustības, nav dzēris, bet uzvilkts. Neapstādināms. Rīktīgi pārbijies. Uzprasu cigareti. Ir! Piededzinam. Prasu, kas lēcies. Saka - problēmas, dzīvē. Saku, ka kautko tādu var manīt gan. Aliņš ir. Rādu maisu. Nav. Piens ir? Gribi? Prasu, kas ir? Par ko streso? Kautkas apzagts, novākts? Viss. Čau. Esot jāiet tālāk. Nebija prātīgi tā uzreiz prasīt par tādām lietām. Sākums bija labs. Bet situācija pēkšņa. Pārdomātāk ejot var izrādīties visādi brīnumi. Tādu stresu neviens tāpat vien nesaķer. Tās lietas ir rakstītas sejā un manierēs. Ja to neatrisina uzreiz, tā zīme tur paliek uz visiem laikiem. Par neveiklo performanci sev pārmetu, bet saprotu, ka vismaz mēģināju, kā mācēju. Cilvēki kļūdās, paslīd kāja. Kas zina labāk, ko zināt un ko labāk nezināt. Neesmu sajūsmā. To mirkli vajadzēja izturēt. Kas zina, kas tur bija, un vai vispār kāds to uzzinās. 

Jau nakts. Pēc desmitiem. Centrālstacija. Fēnikss. Laimētava. Ārā pie spēļu zāles kaujās. Divi urļiki vs pārītis - vīrietis un sieviete. Vīrietis un sieviete izskatās labi ģērbti. Urļiki savā uniformā - treniņbikses, kepons, kedas, melnas kurtkas. Ievēroju, ka vienam no deklasētajiem rokās nazis! Ievēroju arī, ka cilvēki apkārt stāv tā, itkā nekas nenotiktos. Autobusa pieturā viss bez pārmaiņām. Daži tikai skatās. Skaidrs, ka situācija ir skaļa un jau ilgāku laiku. Neviens neiesaistās. Pārītis iemūk Laimētavā. Pieeju pie busiņa, kas stāv ar purnu tieši pretī notiekošajam. Iekšā sēž divi. Saku, lai fiksi zvana policijai. Ka tur ar nazi uzbrūk. Tie izrāda pārsteigumu. Noprasa, vai man nav telefona. Lieki neiedziļinos sava telefona īpatnībās, un saku, ka nav, lai zvana 112 un saka, ka Origo, Fenikss, kautiņš, ar nazi. Busiņa šoferis uzzvana un liek manīt, ka man pašam jātinās prom no viņa. Aizveru durvis un vēroju ar nelielu distanci notiekošo, pats paliekot malā. Konflikts turpinās. Vīrietis, kuram, cik noprotu, uzbrūk, ir iebliezis pa aci urlai ar nazi. Turpinās grūstīšanās. Pārītis ieskrien Laimētavā Fēnikss. Urļiki siro pa ārpusi, kā sakaitināti dzīvnieki, staigā šurpu turpu, aiziet aiz Laimētavas stūra. Dzirdu, ka sūdzās - zem kamerām neesot varējis atbrīvoties un izdarīt visu kā nākās. Ik pa laikam viņi aiziet līdz ieejai un atnāk atpakaļ. Vaktē. Uz šuhera. Urļiki izskatās kautkādā reibumā. Varbūt tikai alkohols, var būt arī situācija spēlē savu lomu. Adrenalīns vai kas, bet akivitāte ir visai augsta un atgādina dzīvnieku kustības. Atbrauc policija. Visi vēl ir uz vietas. Iesaistījies ir arī Laimētavas apsargs, pa durvīm ārā īsti nenāk gan, redzama ir galva un pusrumpis. Esmu pienācis atpakaļ pie busiņa, kura šoferim prasīju zvanīt policijai. Aiz busa var labi palikt nepamanītam. Norādu policistiem, kuri ir īstie. Busa šoferis tikmēr atvēris logu. Saka, lai es eju pie policistiem. Es tam nepievēršu uzmanību, jo tieši tobrīd notiek daudz svarīgākas lietas. Busa vadītājs sāk nervozēt. Atkārto, lai es eju pie policistiem, ka viņš tikai zvanīja. Neklausos. Skatos, kas notiek. Policisti ik pa laikam atskatās uz mani. Busa šoferim neiztur nervi. Viņš man saka tā - ka viņš tulīt man pašam uzšaus, ja es neiešos pie policistiem. Saku, lai aizver muti un sēž klusu. Vēlreiz kautko uzdirš. Saku, lai nemīž un liekās mierā.Esmu mazliet izbrīnīts par busa šofera reakciju, bet arī ne īpaši - cilvēku iracionālo dabu zinu labi. Viss ir arī izskaidrojams, ja to dara pieredzējis lietpratējs. Nepamanīt kautiņu acu priekšā, nepamanīt nazi, nesaukt policiju, baidīties iesaistīties, solīt pa muti kam pagadās, tikai ne tam, kam pienākās, pa kluso notīties, kamēr vēl var..  Busa šoferis aizver logu un lēnām aizripinās prom. Urļiks rāda savu uzsisto aci. Abi tiek pārmeklēti. Nazi neatrod. Atceros, kur abi urlas grozījās. Fiksi aizeju paskatīties tur. Nazis ir nolikts smuki pie smilšu kastes. Ar kāju to izsperu laukā, aizsperu līdz Laimētavas stūrim, iebelžu un nazis pa zemi aizslīd tieši pie policista, kurš pārmeklē urļiku, kājām. Viņi mani pamana un nāk uz manu pusi. Es ar roku māju, lai nāk šurp. Viņi prasa par nazi, es parādu, kur tas bija. Saku, ka es visu redzēju, bet savu rožu tajā visā gan negribu rādīt. Policists nazi ar zilu cimdiņu rokā divos pirkstos turot aiznes uz notikuma vietu. Urļiki tiek iesēdināti busā. Šovakar transports, dzīvesvieta un ēdināšana bez maksas. Papildus tam medicīniskās pārbaudes un labi pavadīts laiks izmeklētā kompānijā. 

Joprojām aizdomīgs par busa šofera reakciju - piedāvāt man sadot pa purnu, viela pārdomām. Liekās ka vienai dienai pietiek piedzīvojumu. Mazliet labāk būtu policistus pasaukt un parādīt, kur atrodas nazis, nevis pašam spert ar kāju to uz viņu pusi. Bet situācijās katrs rīkojās kā māk. Urļiki velk ārā nazi zem kamerām cilvēku acu priekšā, to slēpj, 5minūtes gorās un nemūk, busa vadītājs un apkārtējie izliekas, ka nekas nenotiek, pēc tam sola dot pa muti tam, kas to visu pamanījis, nazis tiek sperts ar kāju nevis pasaukti policisti. Tajās situācijas nav iespējama pārāk liela virtuozitāte, jo lietas notiek uz vietas, acu priekšā. Un kas nu kuram ienāk prātā, to arī dara. Cilvēki neiesaistās ne ar policistiem, ne urļikiem, ne bandītiem. Solīt pa muti tur, kur skaidrs, ka nekā nebūs. Klusi notīties, kamēr nav par vēlu. 

Zināmu puiku pēc devītās klases izlaiduma, ar grebeni safrizējies, turpat netālu pie taksometriem autobusu pieturā, trīs dzērāj, bomži, vai urļiki, piekāva un sadauzīja pret galvu pudeles. T�� viņš tur esot gulējis un gaidījis ātro palīdzību ar pārējiem autobusa gaidītājiem. Trīs dzērājurļikbomži aizgāja mierīgā lēnā garā nezināmā virzienā, bez steigas. neviens neizsauca pat policiju, kur nu vēl iesaistīties fiziski. Tā visu laiku notiek. Kamerās visu var redzēt. 

[vecteevs-blog]

#3 Tālās bērnu dienas. Auzānos, pt.2

Atceros ābeļu dārzu ar kādām 15 ābelēm un atceros divas ābeles ar garšīgiem baltiem “cukuriņiem” - tādus pašreiz neesmu citur redzējis. Žēl, ka visas ābeles bija vasaras un rudens šķirnes, tapēc ziemā mums ābolu nebija. No mums četriem Auzānu bērniem es biju vislielākais ābolu un ogu ēdājs. Es pirmais noskaidroju, kad jāņogas un avenes jau sāk sārtot. Zem ābelēm bija izvietoti bišu stropi. Tie bija izgatavoti no resniem apaļiem koka klučiem ar izdobtu vidējo daļu. Protams, tādos stropos turot bites, nekādu lielo medus ražu iegūt nevarēja. Ap bitēm darbojās māte, jo tēvs (un arī es) no bišu kodieniem esot baidījies. Kādu reizi man viens bites kodiens sejā izsauca visas sejas sapampumu līdz tādai pakāpei, ka abas acis bija ciet.

Lai gan nelielā lauku saimniecība bija viena no labākajām apvidū, mēs ar sevišķu turību lepoties nevarējām. Naudas ienākumi bija nelieli, tāpēc tikai vienu no četriem bērniem, t.i., mani, varēja atļauties sūtīt vidusskolā. Brālim Izidoram un māsai JūIijai bija tikai pamatskolas izglītība. Viņiem bija jāstrādā saimniecībā. Māsa Roze gan beidza vidusskolu un Mālpils Meliorācijas tehnikumu, bet tas bija jau Padomju laikos, kad par skolu nebija jāmaksā un visas grāmatas un burtnīcas bija ļoti lētas. Es mācījos Līvānu Valsts komercskolā, kurā gada mācību maksa bija 90 Ls gadā. Mūsu galvenie naudas ienākumi bija no izaudzētajiem un pārdotajiem bekoniem, kurus uzpirka eksportam uz Angliju. Bekoni bija 90 līdz 100 kg smagi rukši (turklāt specifiskas baltas sugas cūkas). Māte katru gadu nobaroja 5-6 rukšus. Tādas audzēja visā apkārtnē. Pieņemšanas - uzpirkšanas dienās, kad bija stacijā pienākuši vagoni, uz bekonu nodošanu izveidojās vairākus km garas pajūgu rindas. Par bekonu maksāja kādus 90-95 Ls. Mēs veikalā pirkām tikai pašu nepieciešamāko - petroleju apgaismojumam, nedaudz cukura un nedaudz dzelzs izstrādājumu, kuri bija nepieciešami saimniecības inventāra izgatavošanai. Ratus, ragavas, arklus un ecēšas tēvs izgatavoja savā smēdē.

Pirmā pasaules kara laikā tēvs esot bijis iesaukts krievu armijā, kur kādā kara daļā Smoļenskā esot kalpojis kā rakstvedis, jo no draugiem kara slimnīcā dabūjis zīmīti, ka ir nepieskaitāms. Tādā veidā esot izdevies no armijas izvairīties. Tā kā fronte starp krievu un vācu armijām kādā brīdī pārtraukusi satiksmi ar Latviju, viņš bija pieteicies pie kāda Smoļenskas kalēja par mācekli. Tur esot nostrādājis gandrīz gadu, tāpēc diezgan labi prata kalēja darbus. Interesanti tagad liekas tas, ka viņam bija tikai četru klašu izglītība, bet viņš Krievijas armijā bijis nozīmēts par rakstvedi. Tāda izglītība tajos laikos skaitījusies pietiekoši laba, jo ļoti daudziem pat tādas neesot bijis. Viņš bija mācījies tajā laikā, kad latviešu valoda skolās bijusi pilnīgi aizliegta un par tās lietošanu skolēni smagi sodīti: tikuši pērti ar rīkstēm un piemēroti citi soda mēri. Tēvs patiešām rakstīja ļoti glīti un pat krievi apbrīnoja viņa pareizo krievu valodu. Glītrakstīšana toreiz un vēl manos skolas gados skolā tika mācīta ka atsevišķs priekšmets. Savukārt lielākā daļa Krievijas armijas karavīru un iedzīvotāju bijuši analfabēti.

Pēc atgriešanās Latvijā tēvs bija ierīkojis nelielu smēdi - tajā izgatavoja un remontēja saimniecības inventāru un darba rīkus. Smēdē arī es kaut ko no metālapstrādes iemācījos, kas man tālākajā dzīvē ļoti noderēja. Saimniekošanu ļoti apgrūtināja tas fakts, ka visa lauksaimniecībai izmantojamā zeme nebija vienā vietā. Pie mājas bija tikai kādi 9 ha zemes. Nepilni 3 ha bija aiz dzelzceļa, tie bija aptuveni 1,5 km attālumā un saucās “Kumelnīca". Pēc labības nopļaušanas tur ļoti bieži ganījām lopus. Tā kā „Kumelnīcai" blakus bija valsts mežs, kurā atļāva ganīt lopus noteiktos kvartālos, jo mežniecībā bija nopirkta atļauja, mums mežs bija laba izklaides vieta. Tas tika izskatīts, izstaigāts, visas vārnu un vanagu ligzdas izpētītas un visas bedres izložņātas. Ar ganīšanu vairākus gadus bija jānodarbojas man. No sākuma kopā ar brāli, vēlāk vienam pašam. Kad paaugās māsas, tad viņas nomainīja mani ganu gaitās - man bija jāveic nopietni lauku darbi - ecēšana, plaušana ar izkapti, labības un siena vezumu kraušana.

Tagad “Auzāni” ir dabūjuši jaunu nosaukumu “Vecliepas”. Jāatzīst, neviens Auzāns visā bijušajā Auzānu sādžā vairs nedzīvo. Manam māsas dēlam, kurš tur dzīvo, ir uzvārds Kārklis.

Visnepatīkamākais darbs bija kūtsmēslu vešana uz Birzākiem. Tur atradās kādi 4,5 ha zemes. Puse bija uzarta un apsēta ar labību. Lai labība labi augtu, zemi vajadzēja mēslot. Tā kā minerālmēsli bija ļoti dārgi, tad mēslošanai lietoja kūtsmēslus. Tie bija jāved no "Auzāniem". Lopu stallī gada laikā kūtsmēslu bija sakrājies pietiekoši daudz. Tas bija visriebīgākais darbs, kādu man ir nācies darīt. Meslu vešana notika jūnija sākumā, kad visi pavasara darbi bija apdarīti: labība apsēta un dārzi apstādīti. Parasti dienā bija jāuztaisa 5 reisi. Šis darbs ilga apmēram divas nedēļas. Ar pirmo vezumu bija jāizbrauc pirms saules lēkta. Tā kā vezumi tika piekrauti vēlu vakarā lukturu gaismā, bet jūnija naktis ir visīsākās, tad sanāca gulēt tikai dažas stundas. Atceros rīta rasā salstošās kājas un pēc tam, kad saule bija nožāvējusi rīta rasu un kājas vairs nesala, nogurumā un miega trūkumā nepārvarami ciet krītošās acis. Par to domājot, vēl tagad pēc nodzīvotiem 70 gadiem, man pārskrien drebuļi. Atceros arī to, ka jau toreiz apņēmos tādu vergu darbu nestrādāt. Nolēmu, kā tautā dažreiz saka "velns par stenderi!", bet darīšu visu, lai tādi vergu darbi nebūtu jādara. Lai tas tā notiktu, tika izdarīti noteikti secinājumi - ir jāmācās. Jau toreiz biju kaut kur dzirdējis vai lasījis, ka cilvēka inteliģences pakāpi nosaka zināšanu līmenis, lasīto grāmatu skaits, kā arī valodu skaits, kuras cilvēks pārvalda. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tikai minētais dos iespēju no vergu darba izvairīties. Lai to panāktu, svēti apņēmos mācīties un darīt visu, lai mans zināšanu līmenis būtu pēc iespējas augstāks.

[miivija]

GAN BIZNESA, GAN MĀJAS VIZĪTKARTE – TAS IR GALDS.

Atšķirībā, piemēram, no skapja, kura funkcija – uzglabāt –  nemainās, lai vai kur šī mēbele neatrastos, galda funkcijas var atklāties daudz plašākā mērā – cilvēki izmanto galdu, lai gardi paēstu, veiktu darba uzdevumus, atrastu laiku kopīgām sarunām, mācītos vai spēlētu datorspēles. Vēl jo vairāk, galdus mēdz izmantot arī lietu uzglabāšanai un strukturēšanai, bet tos iespējams atstāt arī tīrus kā telpas dizaina akcentu.

Atkarībā no funkcijas, galdi atšķiras arī pēc ārējā apveida, lieluma, izmantotajiem materiāliem un krāsām. Nedrīkst aizmirst, ka nozīme ir arī tādiem praktiskiem sīkumiem, kā galda ērta uzkopšana, tā saskaņotība ar krēsliem un citām mēbelēm. Piemēram, koka galdam jāpieskaņo arī koka krēsli, turpretī konferenču galdam  vajadzētu saprast, cik cilvēku reāli pie šī galda var sasēsties.

Dizainakresli.lv ir uzņēmums no Latvijas, kas apvieno pasaulē atzīta dizaina tendences ar Latvijas mēbeļu kvalitāti. Te ražotos galdus var atšķirt pēc plūstošajām līnijām, kas labi {iekļaujas} jebkurā interjerā, un augstākajiem kvalitātes standartiem, kas nodrošina galdu ilgmūžību.  

Ieskaties - https://www.dizainakresli.lv/produkti/galdi/virtuves-galdi/

Kurš no visiem uzskaitītajiem galdu veidiem ir centrālais teju katrā ģimenē? Protams, ka ēdamgalds, jo kopīga maltīte jau kopš seniem laikiem ir svēts brīdis, kas ļauj sanākt kopā tuviniekiem un radiniekiem gan priekos, gan bēdās. Dizainakresli.lv piedāvā apaļus un taisnstūra formas ēdamgaldus, kas pieejami kā gaišos, tā tumšos toņos. Tie ir viegli un gaumīgi, tajā pašā laikā tie ir arī izturīgi un viegli kopjami.

Kad esam paēduši pie ēdamgalda vai virtuves galda, ir laiks atpūsties dīvānā vai atpūtas krēslā, kuram blakus atrodas neliels un modīgs žurnālu galdiņš. It kā domāts žurnāliem, taču patiesībā ar ļoti plašu pielietojumu – ja gribam, izmantojam to, lai novietotu uz tā vāzi ar puķēm, bet tikpat labi varam arī uz tā servēt tēju un pīrādziņus, varam uz tā laiski nolikt kājas, skatoties televizoru un pat pašu televizoru varam uz tā novietot! Lai vai kā jūs izmantotu žurnāla galdiņu, dizainakresli.lv ir drošs, ka viņu ražotais galdiņš kalpos kalpos labi un izskatīsies modīgi. Kā viens no interesantākajiem galdiņiem dizainakresli.lv piedāvājumā jāmin modelis “Scoop” – metāla rāmis un izliektā koka virsma ar plauktiņu ir praktisks un stilīgs risinājums vienlaicīgi. Iepazīsti to dizainakresli.lv mājaslapā!

Dizainakresli.lv piedāvā arī galdu un krēslu nomu, kā arī piegādi gan Latvijā, gan citās valstīs. Uzņēmuma ir daudz noderīgas informācijas, taču, ja vēlaties produkciju apskatīt klātienē – dodieties uz dizainakresli.lv veikalu Barona Kvartālā! Neaizmirstiet – galds mēbele, kas raisa asociācijas ar kaut ko svarīgu, tāpēc elegants un izturīgs galds ir ilgtermiņa ieguldījums, kas sagādās vizuālu baudījumu un būs līdzdalībnieks daudzos neaizmirstamos momentos gadu gadiem.