daktinusilva-blog

[daktinusilva-blog]

Ikdiena

Ir sajūtas, ka vienas dienas laikā gribas tik daudz izdarīt, gribas to un to, gribas pasportot, gribas palasīt, jāmācās, jāizglītojās, jāpaelpo, jāizbauda, jāatpūšās... tik daudz gribas, ka galva kūp, nekam beigās nav laika, viss ir stresā, nekas nav izdarīts, sāc palikt skumjš un nemotivēts... kāda jēga.

Taisnība ir, mēs neesam supervaroņi, mēs esam cilvēki. Bet, mūsu spēkos ir sakārtot savas dienas un laikus tā, ka mēs paspējam izdarīt visu iecerēto, ar limitiem, ar to, kas ir mūsu spēkos. 

man dažreiz liekas, ka man nav laika izdarīt visu iecerēto. Bet es meloju sev, man ir laiks. sāksim ar to, ka ir jāceļas laicīgi, nu 7:00 no rīta? par vēlu, labi 6:00, mierā un klusumā sākt rītu, iziet svaigā pastaigā, ieelpot rīta gaisu, sakārtot domas. pēc tam svaiga duša, tīras drēbes un esmu gatava dienas turpmākajām gaitām. Stundiņu atvēlu grāmatas lasīšanai, 3 stundas sporta aktivitātēm, kādas 5 stundas mācīties, vakarā noskatīties labu filmu, protams pa vidu labi paēst. visam jābūt ar limitiem. 

sevi ir jābīda, jāmotivē un dažreiz jāpiespiež. Mēs visu varam, ko gribam. Viss ir mūsu spēkos. 

[daktinusilva-blog]

13 jūnijs Urugvaja

Vai Tevi ilgi nepamet sajūta, ka Tu vēlies kaut ko izveidot, uzzīmēt, uzcelt utt...? Iekšēja sajūta, kas saka, ka Tu varētu darīt to un šo, un, ka Tev lieliski izdotos. Bet tad, realitāte atsit Tevi atpakaļ.. ko nu es.

Es jau kopš mazotnes esmu bijusi ļoti talantīga, zīmēju un dziedāju. Biju ļoti radoša un man tas ļoti patika. Atceros, kā skolotāji manī pamanīja potenciālu un vēlējās man vairāk iemācīt un parādīt. Nepatīkamiem notikumiem sanākot, kad es vēl biju bērns, man nācās mainīt skolas, iejusties un būt man pašai palika arvien grūtāk, mana mākslinieciskā puse pazuda, jo es biju kautrīga un noslēgta. Bet sirdī es vienmēr jutu, ka vēlos zīmēt, spēlēt klavieres un dziedāt. Gadi gāja un es tikai domās kavējos, ka kādreiz varētu radīt savu mākslas kolekciju, vai uzrakstīt grāmatu (jo pieaugušāka es biju, jo vairāk man patika lasīt un rakstīt). 

Jo pieaugušāka es kļuvu, jo vairāk es sapņoju, jo vairāk manā galvā nāca doma - priekš kam man to darīt, nevienam tāpat nepatiks, nevienam nevajag, es nemaz nemāku, man nemaz nesanāk... un tā mana kreatīvā puse līdz maniem šobrīd esošajiem 29 gadiem ir tikai galvā un netiek izlikta reālajā dzīvē.

Dažas dienas atpakaļ es sēdēju un domāju, kāpēc tā. Kas mani bremzē darboties kreatīvi? Un, tad es sapratu, pirmais, es neticu sev, vienmēr atrunas, ka manis radītais darbs nevienam nebūs vajadzīgs, otrais, man nekad nav bijuši apkārt tuvi cilvēki, kuri no sirds man ticētu un mani iedvesmotu darīt un nepārstāt. 

Tāpēc es šobrīd rakstu šo postu par to, cik svarīgi ir atbalstīt savu mīļoto, ģimenes locekli vai Tuvu draugu arī kolēģi. Es tagad atceros, ko nozīmē atbalstīšana un ticēšana kādam, kurš rada ko jaunu, ko tādu, kas nāk no sirds. 

Kad man bija 16/17 gadi, es sāku studēt jaunā skolā. Dzīvoju tālu no mājām, tāpēc kamēr mācījos es dzīvoju skolas kopmītnēs. Nezinu kur tas sākās, bet es sāku zīmēt. Sāku skicēt mandalas, apļveida krāsainus zīmējumus. Kas notika, kopmītnēs mums bija skolotājas, kuras kontrolēja, ka laikā esam uz vietas, istabiņu kārtību, Man bija jaukas attiecības ar divām no viņām. Abas skolotājas bija ļoti patiesas un es viņām uzticējos. Viņas pamanīja, ka zīmēju un viņām ļoti patika, viņas novērtēja un priecājās par maniem zīmējumiem. Tas manī radīja prieku un motivāciju turpināt zīmēt ko lielāku. Tajā laikā skolotājas man atvēlēja savu darba istabu ar lielu galdu, kur varēju zīmēt ērtāk, un, par cik mani zīmējumi kļuva lielāki, man tas tiešām bija nepieciešamas. Pabeidzot pirmo lielo darbu, kas bija krāsaina, apaļa mandala es jutos tik iedvesmota un arī skolotājas mani ļoti atbalstīja un motivēja, es sāku turpināt nākamo darbu. Es varēju stundām zīmēt, kad biju mājās, es zīmēju visu nakti, es nevēlējos gulēt, es vēlējos ātrāk pabeigt savus darbus, lai cilvēki tos redzētu un viņiem būtu prieks. Es tagad atceros, cik priecīga es biju. Un, kamēr es strādāju pie viena zīmējuma, tikmēr citas idejas un vīzijas jau veidojās manā galvā. Tā vairāku mēnešu periodā es izveidoju 4 lielformāta darbus, pilnīgi individuāli manis izveidotus. Skolotājas man atvēlēja vienu sienu, kur es varēju izstādīt savus darbus. Šī siena atradās kopmītnēs tieši pie ieejas, kur visi varēja manus darbus aplūkot. Ak, es tagad atceros cik tā bija fantastiska sajūta. Tad sākās vasaras brīvlaiks, skola beidzās. Es nezinu, kas notika, bet es pārstāju zīmēt, pārtrūka kontakts ar skolotājām. Punkts.

Ar šo visu es vēlos teikt, pirmais, ticiet sev un sekojiet saviem sapņiem. Nekad nedomājiet, ka Jūsu māksla (zīmējumi, dzeja, dziesmas, trauki, 3D māksla u.tml.) nevienam nebūs vajadzīga. Dariet to priekš sevis, savam priekam. Tā ir neaprakstāma sajūta apstāties un skatīties uz savu pabeigto ideju. Un tā sākas ceļš uz kaut ko, mēs veidojam, mācāmies un attīstāmies. Otrais, atbalstām savus mīļos cilvēkus, lai kāda ideja tiem būtu. Katram no mums ir vajadzīgs kāds, kurš mums notic un tas padara mūs priecīgus un motivē. 

Es mainu sevi, un es šobrīd zīmēju, es iedvesmojos, es ticu sev. Es rakstu un lieku reālajā dzīvē visu to, kas notiek manā dzīvē. Jo es zinu, ka mans galarezultāts būs skaists, un, ja nevienam tas nebūs vajadzīgs, tas ir vajadzīgs man vairāk par visu pasaulē.

Silva 

[daktinusilva-blog]

Es negribu mainīt valsti. Es gribu mainīt sevi.

silva daktina

[daktinusilva-blog]

21 februāris Urugvaja

Alexis Ren ir mana ļoti liela iedvesmotāja. Noklausījos viņas podkāstu ar “Call her Daddy’, un šeit būs manas viņas mīļākās domas.

1-viņas mamma nolēma viņu mācīt mājās, kas nozīmē viņa nezin kā tas ir iet uz skolu un būt starp skolēniem. bet tas viņai tieši vairāk palīdzēja socializēties un grībēt pavadīt laiku kopā ar draugiem. nemācoties valsts skolās viņa nepieredzēja drāmas, tādējādi, situācijās, kad viņa juta konfliktus viņai nebija sapratnes kāpēc cilvēki vienkārši nevar izstāstīt taisnību. arī man tā liekas un vēlētos šo vairāk praktizēt-izstāstīt taisnību. 

2-organisks ēdiens. alexa piemin, kā mamma viņu mācīja ēst tikai organisku ēdienu. man šī ir tēma ar kuru es ļoti cīnos un mēģinu sevi saprast. attiecības ar ēdienu. noteikti es varu teikt, ka es mīlu ēst veselīgi-daudz dārzeņi, augļi, nelietot cukuru, neaizrauties ar sāļu un taukainu ēdienu, liels mans jautājums ir gaļa. vai esiet kādreiz saskārušies ar tādu lietu kā nožēla par to ka ēdāt? man tā ir šobrīd. tas tāpēc, ka šobrīd manā dzīvē ir pārmaiņas un nevaru sportot kā es to darīju iepriekš, tad nu lūk iznākumā, ja es ēdu maz un super svaigi ar maz kalorijām es jūtos fantastiski, bet kolīdz apēdu ko bišķiņ treknāku, huhh ļoti sevi nosodu. aplis ir tāds, es bēdājos, ka nevaru nodarboties ar fitnesu, redzu kā ir pienākuši klāt lieki kilitos, tas mani dzen stresā un tā man sākas stresainā ēšana, pēc kuras es jūtos vēl vairāk slikti un tā tālāk...bet, nav arī tik traki, es neēdu neveselīgi, es vienkārši ēdu daudz daudz, piemēram dienā vajadzētu apēst pus banānu un 4 daļu no avokādo, es apēdu 3 banānus, veselu avokadu, sauju ar valriekstiem, bļodu ar svaigiem salātiem... tas jau nav slikti, viss ir manā galvā... bet jā, ēdiens ļoti ļoti ietekmē mūsu mentālo veselību. CUKURS vispār ir tik slikts, pati uz sevis esmu izjutusi, kad apēsts par daudz saldumu un kūkas, tu ne vien pieņemies ātri svarā, bet cukurs atņem Tev enerģiju, un ļoti tevi nomāc...nobeigumā-mēs esam tas ko mēs ēdam. ar ēdienu ir jādraudzējas nevis jākaro. man arī šis ir jāiemācās.

3-kā tu esi uzaudzināts ietekmē daudz ko tavā nākotnē 

4-alexai tētis nav bijis klāt viņas dzīvē, viņš bija kā cilvēks, bet ne kā tēvs. un tas deva viņai lielu spēku skriet pa dzīvi un censties viņam sevi pierādīt un parādīt, kas beigās, viņa tik labi patica, ir palīdzējis dzīvē viņai būt patstāvīgai. mēs vienmēr vainojam mūsu trauma trauma trauma, bet ir jāmēģina saprast, ko tā trauma ir patiesībā mums devusi un jābeidz sevi žēlot...

5-domu realizēšana. visas labās lietas dzīvē notiek, ja mēs par tām nepārtraukti domājam un fokusējamies.

6-viņa izvācās no vecāku mājas gados 15. iemesls bija tāds, ka viņas mamma saslima ar vēzi. tādējādi, lai cik viņa mīlēja mammu, viņa nevēlējās būt tur ikdienā, bet gan kā ciemiņš, pavadīt priecīgu laiku kopā. to viņa tagad nožēļo. šeit ir tagad man vieta pārdomāt manām attiecībām ar mammu, kad viņa saslima, ko es varēju darīt savādāk?

7-viņa stāsta savu pieredzi par mammas nāvi, nesaprotot, kāpēc Tādam ēņģelim bija jāmirst, viņas mamma esot bijusi saulstariņš, un tur Alexa saprata, ka viņas mamma vienmēr vienmēr rūpējās par citiem un nekad par sevi. tas arī man liekas aizdomāties, ka mēs paši sev piesaucam slimības, tāpēc ir svarīgi klausīties sirdsbalsī un dzirdēt sevi. 

8-viņas mamma alexai atļāva darīt visu ko alexa vēlējās, jo viņas pamatojums bija- nuu, es tevi pati uzaudzināju, es tev uzticos. omg... šis teksts man tā iesēdās galvā, es arī vēlos savus bērnus uzaudzināt tā, ka man nav jāuztraucas, ka viņi varētu būt nepatikšanās, uzaudzināt tā, it kā viņi būtu mans atspulgs.. 

9-viņas mamma nekad nejautāja un nelīda alexas dzīvē, viņa vairāk vienkārši apstiprināja vai deva viedokli vai viņasprāt tas ir pareizi vai nepareizi. viņa vienkārši tur bija bez smaguma sajūtas

10-tēva attiecības ir pirmās attiecības ar vīrieti. tās ir ļoti svarīgas.

11-alexa stāsta, ka viņas tēvs nav vēlējie bērnus. viņš nekad to nav tieši teicis, bet ar vārdiem apspēlējis- jūs atņemat mammai pārāk daudz laika un viņa nevar pievērsties man da da da dā... viņas mammas un tēta attiecības bija kā mammas un dēla. toksiskas. viņas tēvam vienmēr vajadzēja, lai alexas mamma viņam gatavo un dara visas lietas apkārt.. ahhh kā man šis vīriešu tips liekas tik nepareizs. kurā vietā pie velna mums ir jāgatavo, jātīra, jāmzgā un jādara visas pārējās lietas vīrietim? tā nav, es uzskatu, dzīvojot kopā, kad tu izvēlies mīļoto cilvēku, ja jums ir stipra mīlestība un cieņa vienam pret otru, šīs lietas tiks darītas kopā, vai, vismaz netiks uzspiestas kā pienākums kādam no partneriem. 

12- pēc alexas mammas nāves, viņas tētis sevi nolika upura lomā, vairākkārt jautājot pārmetoši - jūs gribētu labāk, ka es būtu miris nevis mamma. upuris. šī ir viena no rakstura iezīmēm, ko es nevaru ciest cilvēkos. sevis žēlošana un likšana citiem sevi žēlot. nevienam tas nepatīk. es pati arī ļoti šo mācos. lai cik man grūti būtu, lai kādas man būtu problēmas, es vienmēr cenšos tikt ar tām galā pati un nečīkstēt. mēs esam cīnītāji. okay? ja es jūtos ne tā, es mēģinu atrast veidu kā sev palīdzēt- es rakstu :) mana mamma ļoti sevi lika upura lomā, jā, viņa ir slima, un man tā jau ir grūti un sāpīgi sadzīvot ar to, ka viņa ir slima, tā ir tēma par kuru es vienkārši nevēlējos runāt un arī nemācēju. dzirdēt no mammas, ka viņa drīz nomirs, ka viņai daudz nav atlicis, nedod man spēku un gribēšanu viņai palīdzēt, bet gan distancēties.. jocīgi, bet šo es arī cenšos vēl saprast sevī.

13-nu lūk, alexa tikko deva lielisku padomu man. un es sapratu. viņa runā par to, ja ir sliktas attiecības ar vecākiem (var būt jebkurš cits cilvēks arī), bet īpaši no vecākiem, nevajag no viņiem bēgt. vienkārši ir jāsaprot un jāsaierinās un arī jāparāda ar savu enrģiju, ka es nevēlos jums atvērties tik ļoti un nevēlos parādīt, ka jūsu vārdi vai balss man ir savrīga vai noteicoša manā dzīvē.

14-alexa piemin to, ka tēva neklātbūtne kā tēvam viņas dzīvē lika sevi visu laiku parādīt, viņa vēlējās būt  pamanāma vienmēr, tā laikam ir tā apslēptā zemapziņa.. es pati esmu augusi bez tēva, un es to jūtu, ļoti jūtu savā raksturā un dzīves gājumā.. arī kāda bija manas mammas klātbūne manā bērnībā ir ļoti ietekmējis manas dzīves izvēles.. bet tā vietā, lai es kliegtu ahh tā ir mana trauma trauma es vienkārši dzīvošu tā kā es vēlos sevi redzēt

15-perfect- tas ir tik ļoti dīvains vārds..

16-viņš izskatījās ļoti vienots ar dabu.

17-tauriņi vēderā.. nē tā nav laba lieta, tā ir laba lieta sākumā, bet tai nevajadzētu ieilgt. tā satrauktā sajūta, ka tu satiksi to cilvēku, ka tev ir jāizskatās pēc iespējas labāk, ka tev ir jāpagatavo kas īpašs, ka tev ir jāuzvelk kas īpašs.. ja esi kopa ar šo cilvēku jau ilgi, un joprojā ir šī nervozi satraucošā sajūta, tas ir vairāk kā red flag nevis green flag, jo, esot kopā ar sev tuvu un mīlļu cilvēku ir jājūtas ērti taču. visulaiku censties būt vislabākajai un visskaistākajai, just tādu kā sacensības garu, nop nop un nop. tas ir slideni ir jābūt uzmanīgai ar šīm sajūtām.

18-dēļ sociālajiem tīkliem mums ir jāmāk nepazust realitātē. internets ir fake. ir jādzīvo īstenībai.

19- IG ir vieta, kur mēs varam parādīt sevi kā dievus. it kā mēs dzīvotu vispareizāko dzīvi.iedomājies, tu esi IG ko tieši tu meklē? neko, tu vienkārši ritini bildītes.. man ar instagramu ir tā, ka uzejot uz savas lapas paskatos un domāju, vai tā tiešām tiešām esmu es? protams, es parādu ļoti mazu daļiņu no sevis, kā alexa saka, tie ir kādi 3% no manis, bet es vēlos parādīt ne tikai smukas bildītes, bet arī sevi, kāda esmu un ko mīlu. neesi fake.

20-ohhh. alexa ir vnk dieviete hehe, es jūtu arī sevī, ka ar IG un citiem soc.tīkliem vēlos sevi parādīt, pievērst uzmanību, tā kā esmu šeit hey skaties uz manis. bet patisība ir tāda, ka īstie cilvēki, kuri būs vajadzīgi tev tavā dzīvē atnāks paši realitātē.

21-alexa runā par to, ka viņai ir implanti. es vairāk uztvēru šo kā vēstījumu, es pati bieži cīnos ar sevi ar saviem viedokļiem, esi dabīga, bet es vēlos krūtis, es mīlu dzīvniekus, bet kā esvaru ēst gaļu, es gribuatvērt apakšveļas līniju, bet apģērsbs piesārņo dabu da da da da daaa... ut utt.. ko es laikam no sirds vēlos saprast ir, darīt to ko sirds vēlas, un beigt sevi šaustīt, es atradīsšu pareizāko veidu kā visu izdarīt un kā sevi pasniegt un galvenais, ka es sirdī zinu savu taisnību. hihi šis ir patiesībā Havija mīļākais teiciens, kad viņs atskatās atpakaļ uz dzīvi, viņš saka, ka neko nenožēlo, jo viņs visu darīja ar ticību sec un klausīja sirdsbalsij.

22- tu neesi spiritual cilvēks, ja uztraucies ko citi par tevi domās 

23-im spiritual bet arī es nevēlos grumbiņas, un vēlos lielākas krūtis, un tas ir pilnībā normāli. tu vienkārši veido savu avatar kādu vēlies un esi laimīga par to.

24-es bieži vien baidod par sevi pastāvēt un katru reizi, ja man ir kāds nepatīkams gadījums ar vīrieti es pakļaujos vai atvainojos, jo nevēlos nepatikšanas un vēlos palikt viņu acīs jauka un mīļa, bet fak nē.. man ir jāiemācās par sevi pastāvēt un ja es jūtu savā sirdī un iekšās, ka šī nav laba situācija, man par sevi ir jāpastāv 100%

piezīme no alex cooper:

ir forši dzirdēt šos podkastus un ko iemācīties un šādi tiek palīdzēts daudziem citiem... VĪRIEŠI nedrīkst izmanot savu vīrišķumu un izmantot tevi vai seksuāli uzbudināties tikai dēļ tā, ka esi seksīga un skaista meitene!!fak no!! tikai tāpēc, ka es izskatos izaicinoši nenozīmē ka Tu kā vīrietis vari mani seksuāli izmantot vai ķircināt. 

man ir ļoti daudz ko pārdomāt. ceru, ka tev arī un vari ar mani padalīties.

[daktinusilva-blog]

18.02.2022 Urugvaja

šobrīd es sēžu un domāju, kā es vēl neesmu sajukusi prātā no savām domām. bet tajā pašā laikā patiesībā esmu lepna par sevi kā tieku galā ar savām emocijām un stresa situācijām. manā dzīvē patiesībā notiek pārāk daudz. un tajā visā es vienmēr vēlos būt vislabākā versija no sevis. es ļoti ļoti daudz cenšos. un zini, tajā laikam ir maza problēma. pārāk daudz cenšoties un skrienot būt labākajai laiks skrien ātrāk un šādi es nepievēršu vairs uzmanību savai sirdsbalsij. un tas man arī dod to apslēpto stresu. zini kā, tev viss ir okay, viss tiešām ir labi un rit viegli, bet tomēr ir tā smaguma sajūta. arī man tā ir. mana dzīve šeit rit diezgan viegli, redz, man nav darbs šobrīd (šis arī ir viens no apslēptā stresa iemesliem) bet nav tā, ka man izmisīgi ir jāmeklē darbs, Javijs mani ļoti finansiāli atbalsta un principā nodrošina visu nepieciešamo mūsu ikdienai.. kā es viņu mīlu. tālāk, esmu vasarā, ciematiņā blakus okeānam, klusa un mierīga vietiņa un kopā ar savu mīļo cilvēku.. 

nu lūk, laikam tas ir cilvēka dabā, bet man pietrūkst pilsētas dzīves, man pietrūkst iespējas, aktīvs dzīvesveids, redzēt darbību un cilvēkus un šī ilgošanās mani padara traku. smieklīgi, jo, kad dzīvoju pilsētā, es sapņoju par dzīvi, kura man ir tagad..

tātad, kā es vēl neesmu sajukusi prātā no domāšanas.. šeit ir atbilde, es tiešām klausos savā sirdī un mēģinu dzīvot savas dienas lēni. es ticu, ka viss sakārtosies pats no sevis un visam ir savs risinājums. kad jūtu jūtu pārplūdumu es meklēju mieru dabā lielākoties tās ir pastaigas gar okeānu, te jau ir dream life vai ne? klausos mūziku, kura patīk. pietrūkst man ļoti moderna sporta zāle, bet nu nav šeit un tā vietā, lai sevi dzītu stresā es meklēju alternatīvas un eju skriet... es savu dzīvi iedomājos savādāk, bet tas nenozīmē, ka man ir jādzīvo nelaimīgai šobrīd. mēs ar Javiju vēl domājam un meklējam veidu, kur un kā un kad uzsākt mūsu dzīvi. tas nav viegli, jo vēlamies izdarīt vispareizākos lēmumus, tādus, kas nākuši klausoties sirdsbalsī un mierīgi. gribas savu māju, mašīnu, biznesu un darīt to, kas patīk un ceļot utt... bet, mēs nedrīkstam aizmirst būt tagadnē un izbaudīt šo laiku, jo iespējams, ka kādreiz pēc šiem laikiem ilgosimies...

[daktinusilva-blog]

9 februāris URUGVAJA

diena pēc dzimšanas dienas. es ļoti ilgi neesmu šeit rakstījusi un esmu tik ļoti pēc tā noilgojusies. žēl, man patiesībā bija tik daudz skaistas atziņas un emocijas ar kurām es varēju padalīties. bet tā ar mani notiek, kad esmu tik ļoti pārņemta ar skaistām dienām, man nenāk prātā būt iekštelpā un rakstīt, bet tomēr, pēc rakstīšanas es ilgojos un vēlos tam atvēlēt kaut mazu laiciņu savā dienā :)

šodienas tēma, ko vēlos aizskart ir mīlestība pret cilvēkiem.

kopš esmu Urugvajā, kur ir savādāka kultūra, tradīcijas un uzskati, esmu ļoti daudz ko iemācījusies. viena no lietām ir, cik svarīgi ir mīlēt cilvēkus sev apkārt. cik svarīgi ir viņiem veltīt laiku, uzmanību un mīlestību. Ģimene un draugi. Nav jau tā, ka Latvijā man nav svarīgu cilvēku. ir. un daudz, bet vienmēr likās, ka viņi jau zina, ka es viņus mīlu, viņi jau zina, ka par viņiem domāju. es arī vienmēr esmu centusies ar visu savu sirdi saviem mīļajiem parādīt, ka uztraucos un domāju. bet esot šeit, es sapratu, ka es varu darīt savādāk. esmu sapratusi, cik svarīgi un skaisti ir būt saziņā ar saviem tuvajiem-zvans vai ziņas. vienkārši apjautāties kā tiek pavadīta diena un kādas sajūtas ir šim cilvēkam. parādīt, ka šis cilvēks nav viens. iedomājies sevi, katru dienu saņemt kādu zvanu vai ziņu no draugiem un ģimenes, tik liela mīlestības un prieka sajūta tā ir. man tā ir sajūta, ka esmu dzīva.

būt kopā ar cilvēkiem un rīkot tikšanās. ohhh, cik gan grūti man bija pierast pirmo mēnesi šeit būt. mans Javijs ir cilvēks, kurš šeit tiek ļoti mīlēts, tāpēc, ka viņš ir ļoti cilvēcīgs, izpalīdzīgs un viņš mīl būt kontaktā ar citiem. tātad, atbraucot šeit man bija grūti pierast būt starp draugiem un ģimeni ļti daudz. nu tas ir tā, pusdienojam kopā ar ģimeni, pludmalē pēkšņi pievienojas draugi, ejot mājās iedzer satiec kaimiņu, iedzer kādu aliņu kopā, vakarā pēkšņs uzaicinājums uz barbekjū  (asado) veikalā aizrunājies ar kādu draugu, pastaigājoties pēkšņi satiec kādu paziņu un sarunājat pēc 30 min tikties uz mate dzeršanu, vakariņas kopā ar ģimeni, pēkšņs ģimenes apciemojums dienas vidū... nu tā, te cilvēki tev ir apkārt visu laiku, un viņi ļoti izrāda mīlestību viens otram. man sākumā bija ļoti grūti pierast, jo manā pagātnē nav iesētas šīs sēklas tā teikt. es dzīvoju dzīvi domājot, ka pietiek ar to, ka Tavi draugi un ģimene zina, ka tu par viņiem domā. laikam ejot es sapratu, cik ļoti man patīk nebūt vienai. Pēdējo gadu Latvijā es biju aizņemta ar savām lietām, man patīka būt vienai, likās, ka tā es kontrolēju savu dzīvi, esmu savā harmonijā, daru to, ko vēlos un neesmu ne no viena atkarīga. kas nebija slikti, es biju laimīga, bet te es sapratu, ka es varu šīs lietas apvienot, un īpaši esot kopā ar sev mīļajiem es tika daudz ko iemācos, smejos vairāk, iedodu kaut ko no sevis. un ziniet kā ir? beigu beigās, pēc mums paliek tas, ko esam iedevuši otram cilvēkam. aizdomājies.

manam Javijam aizgāja omīte pirms 2 mēnešiem. katru dienu mēs viņu atceramies, pieminam, Javijs saka, viņš ir tāds dēļ tā ko omīte viņam iemācīja. Javija tētis aizgāja vairāk kā pirms 10 gadiem. Javijs viņu piemin daudz, ir pieņēmis viņa tradīcijas, ienesis tās manā dzīvē. redziet, pēc mums paliek tas, kā cilvēki mūs atceras.

ziniet kā vēl ir? esot ciešās attiecībās cilvēki apvienojas un palīdz viens otram. beigu beigās Tu dalies gan ar priekiem un bēdām. un tad tu saproti, tu neesi viens. un tas ir tik skaisti. man liekas dzīvei nav jābūt ērkšķainai un mēs neesam šeit, lai mocītos. tāpēc mēs esam viens otram, lai palīdzētu. es neuzskatu, ka esam šajā dzīvē, lai skaustu, lai aprunātu, lai būtu konstantā negatīvismā. nē nē nē. došu piemēru, mans Javijs jau no dzīves sākuma ir vērsts uz mīlestību un rūpēm pret ģimeni un draugiem. nu lūk, mēs vēlamies celt māju un Javijam ir draugi būvniecībā, kuri vēlas mums palīdzēt un arī cenu ziņā neprasīs mums tik, cik prasītu klientam. Javijs ir draugos ar meitenēm, kuras strādā privātā poliklīnikā, lūk, caur viņām man tika iespēja iegūt medicīnas dokumentus šeit kaut gan neesmu pilsone. Havija draugi pāris gadus atpakaļ atvēra kafejnīcu, Javijs par velti viņiem uztaisīja logo, menu, dizainēja vietu(Javijs ir grafiskais dizaineris), lūk, kad ejam apciemot viņus uz kafejnīcu, viņi vienmēr mūs pacienā ar kafiju un ko garšīgu. saprotiet? mīlestība padara dzīvi vienkāršāku un piepildītāku. it tika skaista sajūta, ka tu vari kādam palīdzēt un kāds palīdz tev. un šis nav savtīgums. šī ir mīlestība un rūpes pret apkārtējiem.

oki, laiks iedzert kafiju un aizstaigāt līdz okeānam. varbūt redzēsim kādu delfīnu :)

[daktinusilva-blog]

9 februāris URUGVAJA

diena pēc dzimšanas dienas. es ļoti ilgi neesmu šeit rakstījusi un esmu tik ļoti pēc tā noilgojusies. žēl, man patiesībā bija tik daudz skaistas atziņas un emocijas ar kurām es varēju padalīties. bet tā ar mani notiek, kad esmu tik ļoti pārņemta ar skaistām dienām, man nenāk prātā būt iekštelpā un rakstīt, bet tomēr, pēc rakstīšanas es ilgojos un vēlos tam atvēlēt kaut mazu laiciņu savā dienā :)

šodienas tēma, ko vēlos aizskart ir mīlestība pret cilvēkiem.

kopš esmu Urugvajā, kur ir savādāka kultūra, tradīcijas un uzskati, esmu ļoti daudz ko iemācījusies. viena no lietām ir, cik svarīgi ir mīlēt cilvēkus sev apkārt. cik svarīgi ir viņiem veltīt laiku, uzmanību un mīlestību. Ģimene un draugi. Nav jau tā, ka Latvijā man nav svarīgu cilvēku. ir. un daudz, bet vienmēr likās, ka viņi jau zina, ka es viņus mīlu, viņi jau zina, ka par viņiem domāju. es arī vienmēr esmu centusies ar visu savu sirdi saviem mīļajiem parādīt, ka uztraucos un domāju. bet esot šeit, es sapratu, ka es varu darīt savādāk. esmu sapratusi, cik svarīgi un skaisti ir būt saziņā ar saviem tuvajiem-zvans vai ziņas. vienkārši apjautāties kā tiek pavadīta diena un kādas sajūtas ir šim cilvēkam. parādīt, ka šis cilvēks nav viens. iedomājies sevi, katru dienu saņemt kādu zvanu vai ziņu no draugiem un ģimenes, tik liela mīlestības un prieka sajūta tā ir. man tā ir sajūta, ka esmu dzīva.

būt kopā ar cilvēkiem un rīkot tikšanās. ohhh, cik gan grūti man bija pierast pirmo mēnesi šeit būt. mans Javijs ir cilvēks, kurš šeit tiek ļoti mīlēts, tāpēc, ka viņš ir ļoti cilvēcīgs, izpalīdzīgs un viņš mīl būt kontaktā ar citiem. tātad, atbraucot šeit man bija grūti pierast būt starp draugiem un ģimeni ļti daudz. nu tas ir tā, pusdienojam kopā ar ģimeni, pludmalē pēkšņi pievienojas draugi, ejot mājās iedzer satiec kaimiņu, iedzer kādu aliņu kopā, vakarā pēkšņs uzaicinājums uz barbekjū  (asado) veikalā aizrunājies ar kādu draugu, pastaigājoties pēkšņi satiec kādu paziņu un sarunājat pēc 30 min tikties uz mate dzeršanu, vakariņas kopā ar ģimeni, pēkšņs ģimenes apciemojums dienas vidū... nu tā, te cilvēki tev ir apkārt visu laiku, un viņi ļoti izrāda mīlestību viens otram. man sākumā bija ļoti grūti pierast, jo manā pagātnē nav iesētas šīs sēklas tā teikt. es dzīvoju dzīvi domājot, ka pietiek ar to, ka Tavi draugi un ģimene zina, ka tu par viņiem domā. laikam ejot es sapratu, cik ļoti man patīk nebūt vienai. Pēdējo gadu Latvijā es biju aizņemta ar savām lietām, man patīka būt vienai, likās, ka tā es kontrolēju savu dzīvi, esmu savā harmonijā, daru to, ko vēlos un neesmu ne no viena atkarīga. kas nebija slikti, es biju laimīga, bet te es sapratu, ka es varu šīs lietas apvienot, un īpaši esot kopā ar sev mīļajiem es tika daudz ko iemācos, smejos vairāk, iedodu kaut ko no sevis. un ziniet kā ir? beigu beigās, pēc mums paliek tas, ko esam iedevuši otram cilvēkam. aizdomājies.

manam Javijam aizgāja omīte pirms 2 mēnešiem. katru dienu mēs viņu atceramies, pieminam, Javijs saka, viņš ir tāds dēļ tā ko omīte viņam iemācīja. Javija tētis aizgāja vairāk kā pirms 10 gadiem. Javijs viņu piemin daudz, ir pieņēmis viņa tradīcijas, ienesis tās manā dzīvē. redziet, pēc mums paliek tas, kā cilvēki mūs atceras.

ziniet kā vēl ir? esot ciešās attiecībās cilvēki apvienojas un palīdz viens otram. beigu beigās Tu dalies gan ar priekiem un bēdām. un tad tu saproti, tu neesi viens. un tas ir tik skaisti. man liekas dzīvei nav jābūt ērkšķainai un mēs neesam šeit, lai mocītos. tāpēc mēs esam viens otram, lai palīdzētu. es neuzskatu, ka esam šajā dzīvē, lai skaustu, lai aprunātu, lai būtu konstantā negatīvismā. nē nē nē. došu piemēru, mans Javijs jau no dzīves sākuma ir vērsts uz mīlestību un rūpēm pret ģimeni un draugiem. nu lūk, mēs vēlamies celt māju un Javijam ir draugi būvniecībā, kuri vēlas mums palīdzēt un arī cenu ziņā neprasīs mums tik, cik prasītu klientam. Javijs ir draugos ar meitenēm, kuras strādā privātā poliklīnikā, lūk, caur viņām man tika iespēja iegūt medicīnas dokumentus šeit kaut gan neesmu pilsone. Havija draugi pāris gadus atpakaļ atvēra kafejnīcu, Javijs par velti viņiem uztaisīja logo, menu, dizainēja vietu(Javijs ir grafiskais dizaineris), lūk, kad ejam apciemot viņus uz kafejnīcu, viņi vienmēr mūs pacienā ar kafiju un ko garšīgu. saprotiet? mīlestība padara dzīvi vienkāršāku un piepildītāku. it tika skaista sajūta, ka tu vari kādam palīdzēt un kāds palīdz tev. un šis nav savtīgums. šī ir mīlestība un rūpes pret apkārtējiem.

oki, laiks iedzert kafiju un aizstaigāt līdz okeānam. varbūt redzēsim kādu delfīnu :)

[daktinusilva-blog]

30 janvāris 2022 URUGVAJA

Čau. Es uz sevis dusmojos, jo neesmu jau iepriekš izmantojusi šo lapu, lai rakstītu. šeit ir tik daudz vieglāk, rakstu uz datora, daudz ātrāk. visu laiku esmu rakstījusi uz papīra, un tā ir, ka domas skrien ātrāk nekā domas un visu uzrakstīt nespēju un tā man bija tā neforšā sajūta, ka esmu kaut ko aizmirsusi vai nepaspējusi uzrakstīt. Nu re! ČAU!! lasi manu blogu, kurā aprakstīšu savas dienas (ļoti personīgo gan paturēšu pie sevis), bet lielākoties rakstīšu savas pārdomas, sajūtas, piedzīvojumus VISU VISU, ko vien vēlēšos dalīt ar Jums. ēdienus, hobijus, poēmas, stāstus, bildes un mūziku. šo es daru lielākoties priekš sevis, es radu mieru rakstot sevi ārā, ja saprotiet ko domāju. es rakstu, lai manas sajūtas paliktu vienmēr uzrakstītas, un, lai brīžos, kad aizmirstas varu pati pārlasīt, rakstu arī slikto, lai dabūtu to ārā no savas galvas un tā man tiešām paliek labāk (nezinu kāpēc, bet, kad jūtos max slikti, man sanāk uzrakstīt ļoti labas poēmas :D)... otrais, es šo vēlos publicēt ar Jums, jo man liekas, man ir daudz labā, ko vēlos ar Jums dalīt. man būtu patīkami izveidot cilvēku grupu, kuri domā līdzīgi. mans mērķis vienmēr ir bijis iedvesmot cilvēkus un dalīties ar savu pieredzi un varbūt kādam tas var mainīt dzīvi. tas notika ar mani. pirms gadiem 6 es pieņēmu savas dzīves lielāko un svarīgāko lēmumu (noteikti par to pastāstīšu)...un no mehh Silvas es izaugu par HUHHHH Silvu ar latīņu dvēseli. pie tā ir jāstrādā un mierā ar sevi, sevi ir jāmeklē. ok ok...

vienvārdsakot, es esmu ĻOTI ĻOTI priecīga un satraukta par šo blogu. Rakstiet man, iesakiet, dalāties, tas viss man sagādās prieku.

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>

šodiena man jau ir pusē. par šo dienu daudz nerakstīšu. JO, es rakstu mazus stāstiņus, un pirms šīs lpp uzrakstīšanas, es jau kādu 1,5 stundu esmu te pie datora un godīgi man sāp jau pirkstu spilventiņi hihi :D bet mana diena ir ļoti skaista. agrs rīts, vēlāk pludmale, pelde, pusdienas kopā ar mīļoto cilvēku un ģimeni. šodien ir apēsts ļoti daudz maizītes (mini bulciņas, saucās bizcochos, tik garšīgi, maziņi, ar dulce de leche, ar ievārījumu, vienkārši saldi, mini kruasāniņi ar cukuru, ar vārīto krēmu, apaļi, kvadrātveidīgi, sāļie ar sieru, sāļie ar bekonu, tikai pliki kruasāi..pliki hahah) vēlāk pusdienās atkal sendvičs ar gaļinu un tomātiem, tad saldajā Flan de coco y leche (visas bildes variet atrast blogā). es vispār nepanesu glutēnu un miltu izstrādājumi huhh, dēļ tiem es zaudēju eneģiju, bet uzņemu liekos kg hihi. tāpēc šis pirmais mēnesis Urugvajā bija kārtīga atpūta, pilnīga bauda, pilnīga noraušanāš no ķēdes, un tadad sāksies #daktinafitness >IG dzīve hihi rītdien būs jautri

diena te ir ļoti skaista. vējaina, bet silta, vakara plāns > redzēt saulrietu, sapirkt veselīgu ēdienu rītdienai... nu kaut kā tā :)

[daktinusilva-blog]

Aaaaaahhhh, see you soon like this. After two weeks I’m going to Latvia, my home. This is how I love to spend time with myself ❤️

S T Y L E

[daktinusilva-blog]

Everything is about good energy. Here we spent many happy hours. I’m closer to understand what is my essence of life.