isspskola

[isspskola]

[isspskola]

Bieriņu aborigēns

Līva Ančeva

Fotosēriju “Bieriņu aborigēns” izveidoju par vectēvu Elmāru, kurš lielāko daļu mūža ir pavadījis savā Rīgas pierobežā esošajā Bieriņu mājā. Šī māja, kas savulaik kalpoja par drošības patvērumu sarežģītajos politiskajos laikos, ir kļuvusi par vietu, kurā atspoguļojas Elmāra dzīves gājums. Tā ir pārpildīta ar dekādēm ilgi krātām relikvijām, kuras atgādina par katru dzīves posmu, sākot no bērnības līdz pat vecumdienām. Sērijā iemūžināju savu skatījumu uz cilvēka dzīves nosvērtību un skaistumu, kas sniedzas pāri jaunības gadiem.

[isspskola]

"Rest. Play. Repeat."

yūlá

This series captures the bed as the heart of family life - a stage for quiet beauty and joyful chaos.

It's where the small, everyday moments create lasting memories.

[isspskola]

Centrāltirgus mani sauc.

Nora Gāgane

Man kāds reiz teica, ka obligāti jāapmeklē trīs vietas, lai sajustu konkrētas vietas kultūru – baznīcu, tirgu un kapus.  

Es gāju uz Centrāltirgu divu mēnešu garumā, gada tumšākajā un drūmākajā laikā, cerot noķert autentisko un skaisto Rīgu, tāpēc jo īpaši tur centos parādīties dienās, kad spīd saule. Tas ziemā ir retums, bet zelta vērts.

Ko centrāltirgus stāsta par mūsu kultūru? Ka labāk pārdodam citu tautu labumus (tāpat kā virtuvē latviešu ēdienu kā tādu īsti nav, arī Latvijā audzētus dārzeņus nemaz tik viegli nav atrast). Vēl mūsu vidū ir daudz krievvalodīgo, kopumā esam kautrīgi un labprāt nefotografējamies, ja vien neesam putni. Neesam lepni. Kad pienāk brīdis izvēlēties gaismekļus, noteikti dodam priekšroku siltajiem toņiem. Vēljoprojām neesam iemācījušies, ka putnus nevajag barot ar maizi, bet to novērot ir tik skaisti, ka es nemaz nebēdāju. 

Centrāltirgū ir nemainīgi mainīgs stāvoklis un situācija. Vienu dienu nofotografēju tukšu būdiņu, pēc nedēļas skatos kā vīrišķi ķēdītē no tās izvelk vēl atrodamos dārgumus, jaunajā gadā vairs knapi var nojaust, ka te kaut kas ir bijis. Tajā pat laikā gan greznajās dirižabļu noliktavās, gan citviet uz sienām var atrast aizgājuša laika liecības, radot sajūtu, ka esi atgriezies pagātnē. 

Tirgus cauri gadiem ir krājis pieredzi, atmiņas un audzējis slāņu slāņus, kas rada piesātinājumu un iespēju nejaušam skaistumam, kas manās acīs iegūst lielāku vērtību, salīdzinot ar rūpīgi izplānotu, dārgi panāktu skaistumu. Ikdienas vienkāršība un esības vieglums, nepārspīlētība un spēja pielāgoties. Kā noturīga ekosistēma, tirgus saglabā vēsturi un turpina mainīties, nezaudējot savu nepieradināto šarmu. 

[isspskola]

“Starpposms”

Katrīna Ērgle

Šogad mūsu sportisti Siguldas trasē ir pavadījuši vairāk treniņbraucienus kā ierasts, gatavošanās posmu uzsākot jau decembra vidū. Fotogrāfijās autore ir centusies notvert mieru, kas valda mājas trasē, neraksturīgos laikapstākļus un iespaidīgo arhitektūru. Vīriešu starta māja nekur pasaulē nav tik augstu kā pie mums, tāpēc kolonām ir īpašs raksturs un nozīme. Kamaniņsportam ir ļoti daudz sagatavošanās posmi, sākot ar kamanu izgatavošanu, to uzlabošanu un ikdienišķu apkopi. Sportisti dienā jeb treniņā trasē dodas tikai divas reizes, atlikušo laiku veltot fiziskajai sagatavotībai un kamanu slieču pulēšanai. Treniņprocess sevī ietver ne tikai ekipējuma sagatavošanu un fizisko izturību, bet arī komunikāciju ar vairākiem treneriem un tehniskajiem darbiniekiem, kuri nodrošina trases gatavību, tās drošību un organizētību. Treneri atrodas dažādos trases posmos un ar sportistiem pēc brauciena komunicē caur rācijām. Visu aptvert ir teju neiespējami, tomēr fotogrāfijas spēj sniegt nelielu ieskatu starpposmos!

[isspskola]

"Sadzīvot kapos"

Guna Kaše

Apkārt ir tik tumšs, ka man ar acīm jātaustās koku galotnēs, lai tiktu mājās pa šo mazo, nomaļo Lielo kapu taciņu. Bažīgās domas par to, ka, fotografējot vakara melnumā, atkal nekas nav sanācis, pēkšņi izkliedē marihuānas smarža, ko sajūtu gaisā. Drusku salecos – tepat aiz kapu pieminekļa stāv kāds pāris un sapņaini kūpina dūmu. Interesanta pīpētavas izvēle. Nez, kādā ceļojumā tā viņus aizvedīs, nodomāju. Man kādreiz bija suns, ar kuru šeit katru dienu staigājām krustu šķērsu, bet tagad man te patīk atnākt padzert kafiju. Kā pasaku mežā Lielajos kapos šalc vecie, augstie koki, vītero putni. Pavasarī zemi klāj zilsniedzīšu paklājs, vēlāk uzplaukst savvaļas tulpes un drīz pēc tam arī mežonīgās, bet tik gaisīgās, poētiskās gārsas. Ja kādreiz gadās brist pāri šim ziedu laukam, kājas sajūt kapu kopiņu reljefu. Izbaudīdami brīvības garšu, te joņo pilsētas suņi, kamēr vīrietis, turēdamies pie koka, malko “Lāčplēša” alu. Netālu guļ Andrejs Pumpurs. Māte izklājusi bērnam segu uzkalniņā, kur kādreiz bija apbedīti vācu karavīri. Kāda sieviete, runādama pa telefonu, apsēžas uz zemes aiz Krišjāņa Barona kapa pieminekļa un atspiež pret to muguru, it kā ērti ieslīdot klubkrēslā pie televizora. Latvijas dižgaru atdusas vieta, memoriālais parks, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – sauc, kā gribi, bet te notiek dzīve! Un kā jau dzīvē – ne bez grēciņiem. Iepriekš aprakstītos kadrus neesmu mēģinājusi fotografēt (izņemot zilās puķītes, protams). No pastaigām tie ir saglabājušies tikai manā atmiņā. Tādēļ projektā “Sadzīvot kapos” vēlējos iemūžināt dzīvību, kas sastopama Lielajos kapos, visās tās izpausmēs. Kāda patlaban ir šī vieta, kur mēs, dzīvie, sadzīvojam ar mirušajiem, ar vēsturi un, galvenais, paši savā starpā? Kas šeit ikdienā notiek virs kapavietām, kuras padomju laikā izpostītas un tagad klusi slēpjas zem sniega un pērnajām lapām? Mans mērķis nebija analizēt Lielo kapu un tajos esošo kultūrvēsturisko pieminekļu stāvokli, sakoptību vai nosodīt cilvēkus. Gribēju vienkārši vērot. Būt te. Jo man taču patīk te šad tad atnākt padzert kafiju.

[isspskola]

"Paldies, koki!"

Dina Skreitule

Pirms pāris gadiem, kad pasauli bija pārņēmusi pandēmija un cilvēki tika mudināti ierobežot klātienes saskarsmi, lai atpūtinātu acis no attālinātā darba pie datora, aktīvāk sāku praktizēt došanos regulārās pastaigās, klejojot pa tuvākām un tālākām apkaimēm. Ar laiku novēroju, ka mans skatiens, ganoties vaļsirdīgi pa perimetru, nereti aizķeras aiz kāda koka, reizēm pat izraisot apstāšanos un ilgāku uzkavēšanos, apbrīnojot un priecājoties par kādu pamanītu detaļu. Bija reizes, kad tas nejauši notika pie vieniem un tiem pašiem augiem, citos brīžos tādā veidā atklāju un sāku ielāgot aizvien jaunus eksemplārus. Pēc laika apjautu, ka prātā tiem jau esmu iedevusi dažādus nosaukumus, kas palīdz orientēties ielāgoto koku kartotēkā, un palēnām ikdienas pastaigu maršruti tapa ar mērķiem - pastaiga līdz mazajam ceriņam, slepenā ābeļdārza apciemojums, gājiens gar liepu mītiņu.

Jau pāris gadus ikdienā praktizēju apzinātu koku vērošanu. Tas ir veids, kā, dzīvojot pilsētā, ikdienā uzturu saikni ar dabu un tajā notiekošajiem procesiem. Tā ir nodarbe, kas man sniedz miera sajūtu un sagādā daudz pozitīvu emociju. Arī vides un cilvēka mijiedarbības pētījumi apliecina, ka kokiem pilsētvidē ir pozitīva ietekme gan uz fizisko, gan mentālo veselību. Novērotais manī radījis pārliecību, ka koki bez cilvēkiem pilsētā izdzīvotu, un zinu droši, ka dzīvot pilsētā bez kokiem es negribētu. Foto stāsts tapis Rīgā, 2024. gada ziemā, laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, kā aicinājums piestāt, pavērot un sajust, un ir mana pateicība visiem jau satiktajiem un vēl neiepazītajiem pilsētas kokiem par to, ka tie ir.

[isspskola]

"Dabiskā uzticība"

Alise Ezergaile

"Dabiskā uzticība" ir vizuāls ceļojums, kas atklāj maģisko saikni starp cilvēku un zirgu. Zirgi, būdami spēka un grācijas iemiesojums, kļūst par spoguli cilvēka dvēselei, ienesot tajā mieru un līdzsvaru.

Cilvēka pieskāriens – maigs un patiess – saplūst ar zirga dabisko cēlumu, radot neaizmirstamu harmoniju. Šis projekts ir veltījums zirgu dzīvīgajai būtībai, viņu spēkam ziedēt un dāvāt mieru, pat bez vārdiem. Katrs attēls stāsta par uzticību, kas plaukst tikai tur, kur valda abpusēja sapratne un mīlestība.

[isspskola]

[isspskola]

Ulrika Māliņa

“es tur neatrodos”

Fotosērija veltīta personiskai izjūtai jeb pašrefleksijai, kas saistīta ar ikdienas situācijās klātesošu neiederības faktoru un “imposter” (“viltvārža”) sindroma jēdzienu, kas rada atsvešinājumu starp cilvēkiem un liek domāt par to, kā “pareizi eksistēt” sabiedrībā.

Sērijā pievēršos situācijām, kurās vēlamies neatrasties tur, kur atrodamies. Par būšanu savās domās vai kaut kur citur. Par ilūziju atrasties publiskā vietā bez publikas. Un par iespēju palikt inkognito. 

Citreiz tā ir slēpšanās no sevis un ārpasaules vai no sociālā neveikluma, kas šķietami eksistē tikai zemapziņā. Slēpšanās aiz vietām, lietām un cilvēkiem, kas dotajā brīdī paglābj no sociālā faktora klātesamības.

Savukārt citreiz tā ir vēlme pierast pie ekstravertuma un introvertuma apvienojuma vienā personā, vērojot, ka par atsvešinātību liecina ne tikai cilvēki, kuri vieni redzami ainavā, bet arī situācijas, kuras pēc būtības pieprasa, lai tur kāds atrastos.

[isspskola]

Lauma Lagzdiņa

“Food for the soul”

Līdz ar centieniem atklāties citiem, ir jāpieņem varbūtība tikt ignorētam un sāpinātam. Mani pūliņi kultivēt elastīgu prātu un atvērtu sirdi arvien klūp bailēs no atraidījuma. 

Pirms 3 gadiem manā uzraudzībā nonāca kaķis. Mūsu abu mammas bija kaut kur pazudušas. Viņš joprojām ir tikpat glups un bezkaunīgs kā vecumā, kurā sāku barot ar pudelīti. Ir ļoti grūti viņu nemīlēt, pat ja viņš atklāj manas vājās vietas. 

Atbruņo, skrāpē un grauž, un reizē mīloši spaida ķepiņas uz muguras, lai no rīta pamodinātu.  Lai arī cik centīgi slēpju savas drēbes, viņš atrod veidus kā pārveidot skapi bufetē. Varbūt kādreiz tikšu galā ar šiem aizsargmehānismiem, kurus viņš ir palīdzējis caurumot, bet varbūt iemācīsimies justies nepamesti, kamēr neesam kopā. 

[isspskola]

Ksenija Kumačova.

Šķembainais lūzums.

2024.gada 13.martā es skrienot salauzu kāju, rezultātā zaudējot iespēju staigāt turpmākos divus mēnešus. Šis atgadījums un mans atlabšanas process no tā kļuva par pamatu šīs fotosērijas tapšanai. Apvienojot dabas valodu ar rehabilitācijas periodā izmantojamo inventāru, es gribēju paspēlēties ar ideju par to, ka kauli, tāpat kā koki, lūst, bet tad ataug atpakaļ, ļaujot dzīvei atgriezties pie ierastā. 

[isspskola]

Justīne Janaite

Dabas klātbūtnes nepieciešamība ceļā uz sevis izpratni

Šī fotosērija atspoguļo manu personīgo sajūtu par to, cik svarīgi ir piedzīvot dabas vienkāršību, īstumu un reizē vientulību, lai labāk izprastu sevi. 

Atrodoties dabā, vērojot to un saplūstot ar to, arvien vairāk iepazīstu sevi. Tas ir ceļš uz sevis pieņemšanu un ļaušanu būt patiesākajai sevis versijai. Vienlaikus atrašanās dabā mani dziedina, dod spēku un sniedz iekšēju mieru. Tās īstums ir tas, ko es meklēju ne tikai sevī, bet arī apkārtējos. 

Fotosērijā atspoguļotie dažādu dabā sastopamu augu un ziedu tuvplāni vēsta par to, ka arī dzīvē, lai pēc iespējas labāk izprastu sevi, savus gludumus un negludumus, ir nepieciešams pēc iespējas vairāk pietuvoties savai iekšējai pasaulei. 

[isspskola]

Ilva Linda Kaņepe

“Appa”

Par godu nacionālajai smaidu dienai (National smile day), vēlējos caur humoru paskatīties uz to kāda ir dzīve ar 21. gadsimta zīdaini.

[isspskola]

Ieva Rubene.

Atvadas no dārza.

Vectēva dārzs. Ne mana vectēva, bet man neizskaidrojami tuvs. Te apstājas laiks un te paiet laiks. Vienlaikus aizaudzis un tik ļoti lolots. Gadu simtos veidots. Man gribētos te palikt un turpināt to. Bija laiks, kad redzēju savus bērnus te izaugam. Bet nu ir pienācis laiks atvadīties no šīs vietas, kas gluži kā vīteņaugs ir savijies ap mani.Pavasaris ir šī dārza skaistākais laiks. Un grūtākais atvadām.

[isspskola]

Baiba Vītola

Paiet garām nevar pacelt 

2020. gadā vidējais atkritumu daudzums uz iedzīvotāju Eiropas Savienībā bija 4,8 tonnas. 

Šādas un līdzīgas statistikas dēļ es pirms pāris gadiem apzināti centos samazināt sevis radīto atkritumu daudzumu, uzsākot tos šķirot, iepērkoties beziepakojumu veikalos un  tirgū, vienmēr līdzi ņemot trauciņus, burkas un dažādu materiālu maisiņus, kurus izmantoju atkārtoti. Lai ievērojami mazinātu savu individuālo atkritumu daudzumu, nācās mainīt ne tikai iepirkšanās paradumus, bet arī ar personīgo higiēnu saistītos, aizvietojot higiēnas piederumus un produktus ar dabai draudzīgākām alternatīvām (šampūnziepes, bambusa zobubirstes/ zobubirstes no pārstrādātas plastmasas, atkārtoti uzpildāms zobu diegs, menstruālā piltuve, auduma ieliktnīši, metāla skuveklis). Ironiskā kārtā dažas no minētajām alternatīvām joprojām satur plastmasu.

Neskatoties uz dažu gadu dzīvi zero waste, less waste “reliģijā”, un dabai draudzīgāku paradumu ievērošanu, es joprojām nespēju samazināt sevis radīto atkritumu daudzumu īslaicīgas baudas vārdā, ko sniedz čipsi, saldējums, plastmasā iepakoti ķiršu tomāti, kuriem veikalā bija lieliska atlaide; mīļākais šampūns un matu maska, kuru iepakojumi vēsta, ka to sastāvā ir 40% pārstrādātas plastmasas vai bio-plastmasas, un šo sarakstu varētu bezjēdzīgi turpināt. 

Mana foto eseja ir hiperbola par cilvēka attiecībām ar atkritumiem – apzinātu problēmas ignorēšanu, līdzās pastāvēšanu, pārspīlētu centību samazināt atkritumus.

Es esmu pabijusi šo attiecību spektra abos galos, un šobrīd saprotu, ka ir jāatrod vidusceļš starp dzīvošanu saskaņā ar savām vērtībām un ērtību saglabāšanu, līdzsvaru starp lieku atkritumu neražošanu un spēju vakarā pēc darba ieiet veikalā iepirkties un aiziet mājās atslābināties. 

[isspskola]