#Saucas

[babylonbirdmeat]

The curse of being a Tumblr user is that every time I hear a certain song all I hear is PIZZA PASTA PUT IT IN A BOX

[cathnews]

Patriarch Kirill agrees war cannot be holy

Patriarch Kirill agrees war cannot be holy

His Holiness Patriarch Kirill, head of the Russian Orthodox Church, met with World Council of Churches acting general secretary Dr Ioan Sauca, in Moscow on 17 October 2022. In addition to a public conversation, Patriarch Kirill and Dr Sauca had their own private audience to discuss Orthodox matters. Patriarch Kirill welcomed the guests, saying: “I appreciate that you have come to Russia in these…

[curewhimsy]

This is old but it’s a bunch of vocal synths rapping to a Miitopia song

Disclaimer I am not from Miami

Lyrics:

Ame It’s a bird! It’s a plane! It’s a triple whammy! The rap goddess is here and her name is Ame. Swimming in Miami, the East Coast is my alley Come on let’s share some candy! Be my mon amie!

Haku I’m Haku and I’ll be your friend forever! Let’s go on adventures in all sorts of weather. Perform feats of wonder and music endeavors. I’m brave by myself, but we’re braver together!

Miku You can call me Miku, Miku, oo-ee-oo I’m the number one princess, I’m telling you! Other divas have nothing on me, it’s true! But I still wanted nothing more than to see you!

Teto Come right up here and take a Despacito My name is Teto, and it’s not pronounced Tito! Come and eat some Cheetos, be my koibito! Roll up in a blanket like a burrito!

Joy Happiness! Bliss! Delight! I’m Joy! Always looking for fun things to enjoy. Music to dance to, friends to annoy I bounce and I sound like a squeaky toy

Uta What was the name of the flower you saw? Sorry to be mysterious, I’m just Uta. Not from Arkansas, not from Utah I use a machine gun, not a chainsaw.

Momo I’m the master of speed, for me this is slow-mo Everything’s peachy! It’s your girl Momo We’ll always live on, even if they say YOLO I kinda like Teto, and I mean that homo

Rie Winter is cold. Summer is hot. I am Rie. Denny’s parking spot. You liked my poem. Or perhaps you did not. Beanie Babies 8 assorted random bears lot.

Taya The flower I saw was a bunga raya, I’m dressed to the nines and my name is Taya! My trademark isn’t jambalaya I like strawberries along with papayas!

Ritsu Step right up and get ready for some Ritsu I may be small but don’t call me a shitzu! Call me a shitzu and I may just yeet you. Otherwise, it’s nice to meet you!

Ruko Better look up now, ‘cause I’m six foot five! My name is Ruko, I’m broadcasting live! The party doesn’t start until I arrive Now get me some coffee and then I will thrive!

Rhona Swimming up to the surface, I’m bona fide My name is Rhona. I like the tide. Through deep blue oceans I like to glide The waves in the sea are my personal ride

Nagisa I’m up on the moon and I ain’t even from NASA This bright star’s name is none other than Nagisa Come to mi casa, kick back and have pasta Whimsica Saga is awesome sauca!

Luana Yo ho ho and a can of Pepsi Who lives like a daredevil sailing the sea? Luana’s my name, you won’t forget me I’m not super fancy but I like me some tea.

Koto It may not be a plane, but if it’s a bird I’m here! My name is Koto, bird-watcher supreme! They tell me “be quiet,” but I like to scream! You shouldn’t let your memes be dreams!

[awesome-casuallyfamouscollector]

Elektroauto, kas maksā tikai 20 000 eiro jeb kas ir elektromobilis Ora?

(An electric car that costs only 20,000 euros, or what is the Ora electric car?)

Kopš šī gada sākuma Latvijā iegādājamas jauna zīmola Ora elektriskās automašīnas. Jautājumu par tām ir daudz, tāpēc pienācis laiks noskaidrot, kas tas ir par putnu - vai drīzāk vaboli? Ora runasvīrs Ringo Rahumēls (Ringo Rahumeel) intervijā Auto ziņām apgalvo - ne viens, ne otrs: “Ora ir pilnībā elektrisku automašīnu zīmols no ražotāja vārdā GWM.” Pilnā vārdā kompānija saucas Great Wall Motor, bet International Motors Automotive AB ir tās importētājs Ziemeļvalstīs un Baltijā. Vai tiesa, ka Ora zīmols radīts īpaši Eiropai?(..)

Since the beginning of this year, electric cars of the new brand Ora can be purchased in Latvia. There are many questions about them, so it's time to find out what kind of bird it is - or rather a beetle? Ringo Rahumeel, Ora's spokesperson, claims in an interview with Auto News that neither: "Ora is a fully electric car brand from a manufacturer named GWM." The full name of the company is Great Wall Motor, but International Motors Automotive AB is its importer in the Nordic and Baltic countries. Is it true that the Ora brand was created especially for Europe? (..)

[penguin--person]

pasta on my roni pepperoni on my balls

put some pasta on my weenie and some sauca on my balls

[zi-ve]

ghhhhhhhhhhhhh

diivainas dienas divains laiks divaina pasaule divaina pilseta_ satiku piektdien leo draudzenes kafejniicaa kur turpinaju laimiga savu jauno sober-cope kofeina dai;ly binge kas vnk nozime 6 kafijas un 3 energijas dzerieni diena lidz stiri, vini man uzsauca kafiju nocenotu ledus lati 600ml pa 2..5 life is skidoni i am so grateful pec tam sedejam ara un ieksa ara sausmigi salam parunajam ar draudzeni partraukuma kura man nepatika leo jokoja ka dzivos metro stacija un vina viebas un sauca vinu par zurku un vispar likas tada tuksa nedaudz bet nu ari tadi cilveki ir forsi tik vini nerubi/ vispar gruti man saprasties ar cilvekiem kas nav nereali nariki vai kkada veida prata jukusi kaut kad liekas ka vini dzivo tadu semi sheltered life kas man neskiet appealing ./ tas gan stulbi ta domat bet ari garlaicigi ar tadiem biezi ir

anywway leo tur kechas kaut kads puisis baigais patik sarunajam vinu satikt vins tur uz kaut kadu rave planoja nakti iet nu labi tad mes ari/leo loti gribeja lai naku lai gan man budzets atlauj tikai energijas dzerienus (knapi_) un izlema man izmaksat ieeju/ baigi shemojam par naudu jo vini negribeja savus lielos iekrajumus teret utttt bet peksni viniem augusta alga ienaca uun mes ketaminu pat nopirkam/

pa celam es raudaju autobusa nikna acis viniem skatoties jo vini teica ka zin kaa mana mamma jutas un deva padomus ka jadoma par sevi un ka tas kas ar vinu notiek ir vinas atbildiba un ka man nevajag dusmoties uz sevi par to kaa naudu teereeju (pagatnes forma) un tas viss aizskara man vispersonigako un svetako temu gribeju galvu viniem noraut vienkarsi bimbaju un teicu nezini gan tu nezini gan reali nezini tu nezini ] daudz pedeja laika jutu to raudasanu kad acis turi pavisam vala un skaties tiesi acis pretim un neslep galvu un sirds uz pusu plist bet juti vel savu kermeni vala atgriezta dvesele bet turi to ta pat rokas un nemiz

ilgi stavejam rinda (lol) tikmer visu laiku vini refreshoja ig dms lai skatitos kaa puisis neatbild 20 minutes 25 minutes 30 minutes 32 minutes uttuttutt . daudz purpinaja par to ka bail ka neatnaks aa es neesmu nekas bez romantic interests and crushes aaa man vienalga bababa its so over were so back its so over were so back its so over were so back its so over were so backutttutt es tikmer vienkarsi jutos viena un man pietruka draudzibas dazadas konkretas ugh whateveeer

ieksa iepisam linchu pasiverejamies surpu turpu visur laba muzika gabba and whatevr bet ik pa bridim apnika un tad izlemam nu ka varam pasedet ari pagaidit puisi kas Esot Celaa. kecha vispar visu nakti divaina bija reali negriezas man tas kermenis nereiba galva tikai smadzenes aizmigusas kluva miglaa/ whateveeer\ tad leo ieraudzija vina labako draugu un aizskrejam sveicinaties. vaardaa galileo (loll whaat), lidzi tris cikses kas izskatijas taa it kaa vinam patiktu digital fandom art ka ari butu 15 gadi. made sum dumb small talk, kaut ko miinaajaamies apkart lidz paradijas daudzinatais jaunietis ar vel svesiniekiem un visi aizgajam uz tuacham sadruuzmeeties 5 cilveki viena maza kabinite un vini piedavaja mums spidu no ka mes laimigi atteicamies. daliju linijas kamer visi reize runaja kaut ko un man nenormali uz nerviem krita< sausmigi gen-z clout vibe kura es jutos kaa vecs iignja pie tam leo turot telefonu visu laiku vicinajas apkart un vispar man zajeebs bija, ko citi pamanija un jokoja ka mums beef. vel man galvu jauca visu nakti tas ka leo ar mani runaja par to puisi nonstopa latviski kamer vins blakus bija un man vienkarsi gruti bija sakoncentreties uz dajebko. kaut kads cilveks kas izskatijas pec bladee wannabe spida linijas lielas taisija un teica ka tas ir neopets of lines. prasija kada framerate esam visi es teicu 5 vini sasmejas leo uzreiz iemeta ka shes always like that. jutos pretigi stulbi

visu nakti dejojam un pisam linchas, man bija lielas kabatas tapec leo telefons un maks bija pie manis aka man visu laiku bija jabut ar viniem, biezi vien vini gribeja ap to puisi tuset/gaidit vinu utt es tikmer migu ciet nogurusi. bet muzika super nu breakcore jcore all the cool fast chopped goofy whatevr cores tiesam tas ko pedeja laika klausos tas ko vienmer mekleju un neatrodu nekur. prieks par to nereals. kaut kada bridi vini mani palaida vienu uz tuachu protams ka es sev kaut kadas mega stripas nasis ievilku jo visu nakti jutos ne gluzi high ne gluzi sober. had a weird dissacscoiotav mega high kura prost papsiu telefonu un tabaku., telefonu velak atradu. tad ta bladee impersinator dj sets bija, kuru es apmekleju daleji, jo tas bija hyperpopy bet blakus istaba joprojam skaneja 200bpm insanity, kas mani uzrunaja vairak. atnaccu atpakal uz beigam un paradiju thumbs up kip ka labi bija, man to pasu pretim paradija;,

tad leo ieminejas ka sis cilveks bija 100 gecs albuma. damn shawty ookay? prasiju kads artist name, jo zinu daudzus no ta remix albuma, atbildeja man, ka 99 something. dammn wtf uzreiz ierubiju, ka 99j*kes lol (a) .. es vinu klausijos kaa vienu no pirmajiem maksliniekiem no visa ta zanra, vel pirms gecs or whatver, one of the first liked songs on soundcloud n shit. sajutos vel divainaka un stulbaka. visu vakaru biju lowkey friend of a friend of a friend npc low energy grumpy cixe kas mani reali saka gruzit sausmigi jo biju ne shur ne tur ne shis ne tas. tad velak viss uz beigam vilkas, jo est gribejas. visi ara sapulcejamies, 8-9 no rita, kads tur pipe, kads prasa ketaminy atkal, kads kaut ko stasta.

leo viena bridi jokoja haha man bija simts eiro iedevu annai un vina visu iztereja. es saku wtf ko, vini atkal nja 60 eiro ketamiinaa haha lol esmu broke. blad the fuck tik nahuj pretigi. es vienkarsi sarunaju to kechu nopirkt, ta ka 2 grami , tad otru sarunajam, ka kads kaut ka kaut kur pardos, velak vini teica, ka pat varu nestresot pardot, ja kas pataupis citai dienai. visu nakti teica, lai neuztraucos, ka uzsauc pasakumu. un tad sita. es uzreiz prasiju, kas ta dara what the fuck ko tu runa, samejie uzreiz haha piedod tas tak joks, man social autism, im autistic. vienkarsi svesinieku un kruta makslinieka prieksa mani sita. ewwa. gribeju iet majas bet man bija bail atvadities no visiem jo tas, ka eju, nevienam burtiski neko nemainitu, nekas nebutu mainijies tadel nezinaju, ka atvadities, un vispar labak pazustu kaa npc draugs kas es biju visu nakti. jutos loti neredzama un redzama vienlaicigi. bagati clout jauniesi, kam ir forsi draugi utt.vispar nejutos dabiksi starp viniem, ari vini likas aprobezoti or whatevr. im like toooo clearpilled redpilled need people who r like that lolllllllll gnjv es parak judgmental. computer science degree kaa nekaa vinam ir. vispar vins tur beigas leo atraidija un skaidroja, ka nekas nebus. tas short term dating break up typa lifestyle tik depressing. bet nu ir ka ir. tas puisis runaja par to kaa u need to do drugs not for the drugs to do you. ka vinam tikai divreiz ir bijis ta ka drugs do you. tik stulbs lol. atvadoties apskavamies un es iesaku teikt, ka labprat kadreiz sakarigak satiktos, bet vins pusvarda jau pagriezas prom un saka ar kadu citu runat. leo palika pie galilieo, kurs esot bagats un uz jautajumu vai brauks ar ubani vai sbani atbildeja, ka ar uber.

es tikmer gaju majas caur miglu, kas loti metaforiski saskaneja ar manu parguruso pratu. nopirku tabaku benzintznka veikala, knapi varot skaidrot, ka velos letako, ilgi meklejot bildi ar pasi, jo sai bija jabut vienigajai reizei, kad man dokumentus prasa, ilgi skaidrojot, ka velos papirisus ari. ejot majas loti sagruzijos. staigaju un domaju par to kaa nesaprotu, kur es esmu, svesa vieta tomer, bet ari majas aka riiga klust tikai par atminu un ari tomer sveshu vietu. tad es ta peldu pa vidu un manas kajas mani nes uz prieksu un domat es censos nedomat.

aizgaju majas noguleju 10 stundas pamodos aizgaju uz veikalu aizmigu vel uz 10 pamodos uztaisiju est aizmigu vel uz pusotru. feeling gray/ jaiet meklet atkal darbs, mani ghosto darba devejs jau nedelu, man sajuta, ka mani kaut kaa apkrapj. bet es nevaru sanemties, negribu neko darit tikai gulet gulta acim vala. dzivokla biedrs iedeva sava prieksnieka epastu, uz kuru cv aizsutit, ta ari izdariju. rakstu tam klubam epastu ari, ka gribu stradat. subject line ir I dream of you. ceru, ka nokers vinu uzmanibu lol.

[apkaartpasaulei]

13.diena

NUSA PENIDA

Šodien, atkal kodāmies ar dabas kori 5:30. Es atvēru acis un smaidīju - kad vēl es modīšot tik ļoti dabas skaņās ieskauta? Ok, ok, Slampē parasti modina varžu koris, bet šeit tas ir jauktais koris, kuru grūti būs kur citur atrast.

Uzreiz pēc brokastīm devāmies ar rolleri uz ostu, lai dotos okeānā snorkelēt! 🥳 piedzīvojumā devāmies ar vietējiem čaļiem (man nav citu nosaukumu viņiem, jo atradām internetā) un tas mums izmaksāja 700k uz abiem (40 EUR uz abiem). Devāmies nelielā grupā, vien 7 cilvēki. Kopā apskatījām 4 punktus. 1 punktā cerējām ieraudzīt veln-raju, bet nebija sastopama. Otrajā punktā bija dievīgi skaisti koraļļi. Trešajā bija nenormāli daudz nirēji un snorkalētāji un tik daudz skaistas, krāsainas zivtiņas, kā arī dievīgi skaisti koraļļi! Un pēdējais, ceturtais punkts! Visi bija diez gan paguruši un salīdzinoši ātri atgriezās ūdenī. Es ieniru dziļāk kopā ar vadītāju un zem ūdens viņš man iedeva zivju barību, par kuras esamību es nemaz nenojautu. Aši piepeldēju pie Valērija un paradīju savu guvumu un tā kombinācija - visi laivā, mēs mierīgi netrakojot un vēl barību izkaisījām un mūs apņēma zivtiņas visās varavīksnes krāsās! Gan lielas, gan mazas, gan garas gan īsas. Ziniet kā ir smieties ar trubiņu mutē? Mēs zinām, jo kā mazie bērni smējāmies! Un te pēkšņi, es nezinu no kurienes, bet mūs apņem mazas, mazītiņas zivtiņas kādas 800 gabalas. Mēs bijām absolūtā šokā, es izniru un kliedzu pārējiem, ka ir ieradies milzu vilnis, mākonis, čupa, grēda ar mazām zivtiņām kā rāda discovery, bet absolūti neviens nenovērtēja un mēs turpinājām skatīties kā viņas vienā gara resnā līnijā, locīdamies līdz ar viļņiem, peldēja gar klinti. Nevaru neiebilst, ka pirmajā mirklī bija bailīgi, jo iešaujas doma - no kā viņas bēg? Mums arī jābēg? 😃

Tā nu mēs pārsteigti, priecīgi, sālsūdenī izmirkuši atgriezāmies laivā.

Absolūti laimīgi un saviļņoti nolēmām, ka mēs vēl neesam tā glaudi papusdienojuši un atradām vietiņu pusceļā uz jauno viesnīcu - Penida Colada. Jūras krastā šeit nozīmē tieši jūras krastā, metru no ūdens. Paēdām super gardi un par savām šitādām vakariņām (uzkodas, otrie, deserti, kokteiļi un kafijas) samaksājām 40 EUR.

Šodien pārvācamies no savas bambusa mājiņas, lai pārlaistu nakti tuvāk jūrai The Angkal Resort, kura mums izmaksāja 60 EUR. Te ir ļoti skaisti, pie pašas jūras, jauna, svaiga, tikko uzcelta vietiņa. Sēžam, dzeram tēju un ilgojamies pēc kustības mums apkārt - ne vistiņas, neviena gekona, nevienas ķirzakas... 🥺

!!!Nusa Penida cēlies no baliešu valodas, kur “Nusa” nozīmē “sala” un “Penida” nozīmē “priesteris”. Līdz ar to Nusa Penida burtiski nozīmē "priesteru sala". Tā nosaukuma dēļ tai ir kultūras nozīme, atspoguļojot salas vēsturisko saistību ar Bali hinduismu. Turpretim holandieši to 1900. gadā sauca par “bandītu salu”.

[dexaroth]

my webbed site is on page 5 of the "special sauca alpha" category on the search. whatever that means. epic

[fotograrte]

The church of the village of Sauca, built between 12th and 13th century, declared Cultural Interest Asset, has one of the most splendid arcaded galleries of the Romanesque art in the province of Guadalajara (Spain).

[kikalasa]

Empātija 101

Pircējs 24.decembrī:

-Priecīgus Ziemassvētkus!

-Jums arī priecīgus!

-Vai jūs 26.ajā strādāsiet? Nē? Ai, cik žēl!

Stulbi sūdzēties par klientiem apkalpojošajā sfērā, bet ir trausla, sārta līnija, un tā saucas iejūtība.

[ilserre]

Tēta tētis 0055

Arhangeļskas apgabala Čerevkovas rajonā (cont)

Svētdienās ir brīvdienas. Tepat blakus ir kāds tukšs šķūnis ar dēļu grīdu, kurā skan deju mūzika. Apbrīnojami labi akordeonu spēlē jelgavnieks Pēteris Krūmiņš. Apbrīnoju viņa muzikālo dzirdi un izpratni. Pēc melodijas noklausīšanās viņš to var ar notīm uzrakstīt, ievērojot "bemolus un diezus" vai kā viņus tur sauc, un pēc tam atskaņot uz akordeona. Otrās nedēļas svētdienā šķūnī ir salasījušās arī vietējās meitenes, sākot no 14-15 gadu vecuma. To ir pat vairāki desmiti. Vietējo vīriešu gan nav. Vīrieši šeit vispār reti redzami. Tie nav atgriezušies no kara un dzīvi palikušie laikam vēl karo ar japāņiem Tālajos austrumos. Daži vietējie vairs negribot šajā skarbajā nostūrī atgriezties, jo kā bijušajiem karavīriem viņiem visiem esot atļauts apmesties uz dzīvi jebkur citur.

Mūsējie ir diezgan solīdi "kavalieri". Vietējām meitenēm mēs šķietam no citas pasaules un dzīves atnākuši, arī padomju propoganda, iztēlojot visus ārzemniekus kā asinssūcējus kapitālistus, vietējos ir izsaukusi zināmu atturību, tomēr par spīti tam dejotājas ir salasījušās. Šeit ciematā esot tikai 4. klašu izglītība, tāpēc nevienam vietējam nav augstākas izglītības, un pie komunistiem viņiem kā "kulaku" pēcnācējiem tā lielāka neesot paredzēta. Dažiem mūsējiem ir vidējā izglītība, bet nepabeigta vidējā ir vairākiem, tas jau daudz ko izsaka.

Ne visi mūsējie ir atnākuši, tomēr 30-40 vīru te ir ieradušies. Vēl tikai nepilni divi gadi ir aizgājuši, kad es Dzimtenē ar ciema jauniešiem visās kaktu ballītēs piedalījos. Nekādus baleta gabalus mēs lauku bērni nedejojām, tikai lēno vai ātro valsi, fokstrotu, tango un šādas tādas tautas dejas. Kara laikā arī kaut kādu pietupšanos un plaukstu sišanu daži dejoja, kuru par "lambetvoku" sauca. Arī šeit tiek spēlēts tāds pats repertuārs. Sevišķi labi Krūmiņam izdodas paša izdomātas valša taktī spēlētas variācijas no krievu vai ukraiņu tautasdziesmām. Jāatzīst, ka šīm tautām ir daudzas skaistas tautasdziesmas, tikai pašreizējā vara tās reti lieto. To vietā ir jādzied slavas dziesmas komunistiem un Staļinam.

Krūmiņa spēlētās melodijas ir patīkamas. Vienu deju izdejoju arī ar kādu 17-18 gadu vecu meiteni. Nekādu tuvāku iepazīšanos nodibināt nemēģinu. Šejienieši mūs par fašistiem nesauc, tomēr neliela atturība pret mūsējiem jūtama. Manas apaļās vācu armijas brilles metāla ietvarā ir tieši tādas, kādās padomju kinofilmās attēlo visus spiegus un neliešus, tāpēc domāju, ka tās vietējos var radīt nepatiku, tāpēc uz dejām vairāk apņemos neiet.

Vislielākie dejotāji izrādās latvieši, kuru šeit ir arī vairākums. Ir arī lietuvieši, kuri dejo. Igauņi gan turas kopā un uz dejām neiet. Varbūt tāpēc, ka mēs nezinām igauņu valodu, un viņi nemaz nezina ne mūsu, ne krievu valodu, tāpēc tuvāka saprašanās mums arī ar igauņiem neiznāk.

[grifrift]

JAUNĀ LAIKMETA PROBLĒMAS

Sems Boltons manāmi nervozēja. Nemitīgi piekārtojot ar dārgu pomādi pielaizītos, retos matus, viņš gariem, stīviem soļiem mērīja kabinetu.

"Desmit soļu platumā, divpadsmit ar pusi garumā..."

Sema smadzenes mehāniski reģistrēja informāciju, taču nespēja pārslēgties no smagnējām pārdomām.  Vīrieša pelēkās, mazliet kā zivij izvalbītās acis jau n-to reizi pavērās antīkajā sienas pulkstenī.

"Velns, tas iedomīgais Pingvīns atkal kavē!"

iekšēji nolamājās saērcinātais Boltons.

"Esmu gatavs apzvērēt, ka viņš to dara apzināti, lai uzsvērtu savu statusu."

Pingvīna jeb Ādama Prestona amats patiešām bija ievērojams - viņš bija Panamerikas ministru prezidents. Savu iesauku valdības gaiteņu aprindās viņš ieguva pateicoties unikālajai, absurdi neveiklajai gaitai, kā arī modei uz aizvēsturiskiem, melniem uzvalkiem. Pingvīns bija slavens ar savu neticami labo politisko ožu un spēju noturēties pie siles par katru cenu. Jāteic gan, ka Sems pats arī nebija nekāds izsūtāmais zēns, bet gan visas Panamerikas pārdošanas ministrs. Šajā valstī bija tikai divi cilvēki, no kuriem Boltons varēja dabūt sukas. Viņa sieva Sāra un augstāk pieminētais misters Pingvīns. Par nelaimi šajā sasodītajā aprīļa dienā abiem bija iegansts būt ar Semu nemierā. Tikmēr pagriezās īstā koka durvju apzeltītais rokturis un Sema drudžainais domu gājums aprāvās. Šūpojoties un komiski grozot trekno pēcpusi, pārdošanas ministra glaunajā darbtelpā ielāčoja otrais cilvēks valstī - slīpētais ministru prezidents Ādams Prestons.

Sema platā piere spīdēja kā pilnmēness. Notecējusī pomāde sajaucās ar sviedriem. Zobu sāpēm līdzīgā saruna ar Prestonu vilkās jau divas stundas. Horizonts tai nebija vēl redzams.

"Paklausies mani uzmanīgi, Sem. Tu pats lieliski redzi, kas notiek aiz loga."

Boltons lieliski zināja, ka galvaspilsētas ielās jau vairākas nedēļas notiek vērienīgi streiki un protesti sakarā ar nepieredzēti augsto bezdarba līmeni, taču pabāza galvu ārā pa logu, lai vēlreiz par to pārliecinātos.

"Tas, ka policija pagaidām spēj savaldīt šo trakojošo pūli vēl nebūt nenozīmē, ka viņi to spēs arī turpmāk. Spiediens pieaug. Vai tu saproti, kas būs, ja šie barbari, šie noskrandušie plebeji tiks līdz mūsu greznajiem apartamentiem? Esi lasījis lozungus uz viņu plakātiem? Ar mums būs cauri! Šogad man ar titāniskām grūtībām izdevās nosargāt savu amatu, un es netaisos kļūt par politisku vai pat, pasarg Dievs, fizisku līķi dēļ tāda nejēgas kā tu!"

"Khm.. Ser Ping.. ekhm.. Preston, es daru visu, kas manos spēkos, taču cilvēki gluži vienkārši vairs nepērk. Viņu mitekļi jau tā ir piesātināti ar nevajadzīgām precēm. Reklāma vairs nestrādā kā agrāk. Turklāt, tagad aizvien lielāku popularitāti gūst tie "zaļie" smerdeļi, ekoaktīvisti  - dažādu pasugu vegāni un hipiji ar neskūtām padusēm un tā tālāk. Viņi sludina askētismu planētas labā. Taču faktiski bendē mūsu ekonomiku. Tad vēl tas mākslīgais intelekts, kas jau iznīcinājis vairākas profesijas.."

"Bolton!"

Ādams skaļi, pārsteidzoši spalgā balsī nobļāvās, apturot Semu pusvārdā. Pārdošanas ministra pieri papildus pomādei un sviedriem tagad klāja arī Pingvīna siekalu daļiņas. Kad šefs dusmojās, viņš runāja ar nokrišņiem.

"Esmu pilns līdz kaklam ar taviem attaisnojumiem. Ja cilvēki nepirks preces, aizvērsies ražošanas uzņēmumi. Tas nozīmē, ka protestējošo bezdarbnieku rindas ielās būs vēl kuplākas. Pats visu labi saproti. Mēs šobrīd nekādi nevaram atļauties vēl vienu pārprodukcijas krīzi. Man nav tev jāskaidro elementāras lietas. Ja tradicionālās metodes nestrādā, meklē jaunus risinājumus. Tāpēc tu esi šajā kabinetā. Vari uzpirkt tos, kā viņus sauca.. influenza.. nē, tā bija slimība.. ē.. influencerus. Vari apsūdzēt ekoaktīvistus visos septiņos nāves grēkos un uzsūtīt viņiem FIB. Man ir pie dirsas. Es gribu no tevis rezultātu. Gaidīšu tavu plānu līdz trešdienai. Uzskati, ka šī ir tava pēdējā iespēja."

Durvis skaļi aizcirtās. Kādu brīdi Sems turpināja stāvēt sastindzis veroties tukšumā. Tad sarosījās un izvilka no rakstāmgalda atvilktnes kabatslakatu. Beidzot, viņam radās ilgi gaidītā iespēja noslaucīt kņudošo, boulinga bumbai līdzīgo pieri.

Vecā laikrāža svārsts jau sita desmito stundu, taču sašļukušais Boltons vēl nebija pametis savu darba vietu. Malkojot nu jau trešo burbona glāzi, viņš flegmatiski vērās mudžekļainajos tapešu rotājumos. Stūrī mētājās vardarbīgi piesmietā kaklasaite. Vajadzēja braukt uz mājām. Tomēr, pēc garās dienas pārbaudījumiem vēl klausīties Sāras pārmetumos pagalam nebija dukas. Sagurušais politiķis pārcilāja prātā visdažādākās domas, tēlus un iespaidus, cenšoties atrast kaut niecīgāko pavedienu sava uzdevuma risinājumam. Diemžēl, Boltona apziņa bija stūrgalvīga, tā atkal un atkal atgriezās pie nepatīkamās sarunas ar Pingvīnu. Priekšnieka resnā pakaļa, protesti, Sema neveiklā taisnošanās, zaļie, mākslīgais intelekts - viss gāja uz riņķi kā karuselī.

"Mjā, tā saucamais mākslīgais intelekts ir mainījis pasauli."

viņš melanholiski prātoja.

"Varbūt man arī pamēģināt?"

Ieslēdzis datoru, Sems aizsmakušā balsī uzdeva savu sakrālo jautājumu:

"Kā pārdot vairāk?"

"Jo vairāk personu, jo vairāk var pārdot!"

nevilcinoties atbildēja salkanā, mazliet pavedinošā programmas balss.

"Elementāri, Vatson!"

nikni atcirta Boltons. To jebkurš skolnieks varētu izdomāt. Žēl tikai, ka papildus visiem sūdiem, arī demogrāfiskais stāvoklis valstī gāja uz grunti brīvā kritienā. Neba jau Sema kompetencē bija to uzlabot. Lai uz brīdi atslēgtos, viņš ieslēdza TV, izvēloties kanālu uz labu laimi. Turpinot malkot grādīgo, Sems ar vienu ausi klausījās psihiatra vērtējumu par valstī samilzušajām cilvēku garīgās veselības problēmām.

"..Aplūkosim, piemēram, šādu gadījumu Ohaio - Kāds zēns bērnībā tika pakļauts vardarbībai, lai gan pats viņš to nespēja atcerēties. Domājams, tas ir tādēļ, ka jau piecu gadu vecumā viņā mita trīs personas. Pat tie ārsti, kas pirms tam bija skeptiski par viņa stāvokli, pēc tikšanās ar pacientu atzina, ka redzēja dažādas personas vienā cilvēkā. Viņa runas veids un pat akcents mainījās, viņa ķermeņa valoda diferencējās atkarībā no dominējošās personības..."

Boltons saausījās. Kaut kas no nupat dzirdētā iekustināja viņa notrulinātos intelekta zobratus. Viņš juta, ka tikko ir ieņemts trausls idejas embrijs. Šo iedīgli nedrīkstēja pazaudēt. Pēkšņi, mākslīgā intelekta atbilde viņam vairs nešķita tik muļķīga.

Ministru kabineta trešdienas sanāksmē valdīja apjukums, lai neteiktu šoks. Pie ovālā galda visi sačukstējās, raustīja plecus un meta slīpos skatienus uz Pingvīnu, kurš nupat iegrozīja savu miesu telpā. Viņš bija tērpies lietišķā rozā svārku kostīmā. Galvu līdz pat pleciem sedza blondo matu parūka. Prestona kaklu rotāja branga pērļu kaklarota. Kājas bija gludi skūtas. Tuvāk sēdošie sajuta arī saldo dāmu parfīma smaržu.

"Tā, tā, kas tie par maskulīno seksistu skatieniem?"

"Prestona kungs.."

"Šodien es neesmu Prestona kungs, sauciet mani par Dženiju! Tūliņ pārdošanas ministrs jums visu pastāstīs. Acīmredzot, jūs neskatāties televīziju."

Telpā lepni iesoļoja Boltons. Arī viņš izskatījās visnotaļ ekstravaganti. Izbalējusī džinsu jaka, puscaurspīdīgs topiņš, lieli zelta riņķi ausīs, apspīlētas ādas bikses. Tēlam treknu finišu pielika sieviesu melnās lakādas kurpes ar augstiem papēžiem.

"Kungi, dāmas un transpersonas, man ir tas gods jums paziņot, ka ir sācies jauns laikmets. Taču, es ļaušu savā vietā runāt ekspertiem."

Sems nospieda pogu uz TV pults. Milzīgo sienas ekrānu piepildīja slavenas influenceres studija.

"Jā, patiešām, es svēti ticu, ka viena personība ir totāla aizvēsture. Cik ilgi mēs vēl nospiedīsim sevī pārējo apziņas iemītnieku vēlmes? Esmu pārliecināta, ka mūsdienīgam cilvēkam obligāti vajag vismaz septiņas personības. Katrai nedēļas dienai. Lai izceltu visas personības šķautnes, es noteikti iesaku arī pielāgot savu tēlu - garderobe, meikaps, automašīna - tie ir lieliski veidi, kā pavēstīt pasaulei par katras personas dzīves stilu un  unikālo raksturu. Starp citu, droši apmeklējiet manu interneta veikalu - tur jūs atradīsiet vislabākos piedāvājumus jaunam, modernam dzīvesveidam!"

A.

[bali2023]

Otrdiena, 14.marts

Mazie emociju mozaīkas gabaliņi-

Rīsu terases visās augšanas stadijās vienlaikus - apstrādāta zeme ar tiko sastādītiem rīsu saišķīšiem ūdens spogulī, kupli saaudzis zelmenis, zeltainas vārpas, kuras pēc dienas vai divām novāks, novākto lauku rugāji...

Rīsu audzēšana ir smags darbs, tikai un vienīgi ar rokām- ar kapli apstrādā mālaino zemi, ar rokām stāda, ar sirpi nogriež, pret koka redeli izdauza rīsu kūļus. Kaut kur pa ceļam šurpbraucot redzējām lielākus laukus, kur strādāja mini kombaini, bet te, mazajos lauciņos un stāvajās nogāzēs tas nav iespèjams

Man likās, ka es negribēšu peldēties ūdenskritumā un pēc tam slapja soļot pa rīsu terasēm, taču pēc diezgan izaucinošas nokļūšanas, ar brišanu pa upi, rāpšanos pa akmeņiem, bambusa trepēm un visādiem ļodzīgiem tiltiņiem, tas būtu grēks. Un sajūta ir fantastiska, un ir tik karsts, ka slapjās drēbēs ir pat patīkamas.

Sieviete mazgā veļu un pie reizes mazuli strautā. Mazais skaļi smejas, kad mamma viņu ieziepē, kut taču...

Vēl daudz tādu sīkumu.

Vakar īsti nebiju pat pārliecināta, vai pareizi darīju iekļaujot šo vietu maršrutā, bet viennozīmīgi, tā bija perfekta izvēle. Mēs četru studu pārgājienā nesatikām nevienu citu tūristu. Vietējie ir jautri un pozitīvi. Pilnīgi autentiska vide. Ir skaidrs, ka vietā, kur nav tūristu, nevar gaidīt dizainīgas viesnīcas, te iekārtojums atbilst vietējo izpratnei par skaistumu, bet viss ir tīrs un kārtīgs.

Paņemt gidu bija laba ideja, pašam nebūtu iespējams ne atrast ūdenskritumus, ne tikt cauri taciņu labirintiem terasēs.

Mums ļoti paveicies ar laiku, kaut solīja lietu, tas neuzrodas, un paldies Dievam! Takas jau tāpat bija šauras, vietām stāvas un slidenas, mūsu puisis ik pa brīdim sauca - hati, hati / uzmanīgi, uzmanīgi

[anangelstoodbeside]

13. nodaļa. Stabu ielas iestāde

Institūtā strādāju jau piekto gadu par viszemāko algu. Mani nepaaugstināja par vecāko laboranti, kurai alga bija krietni lielāka. Paaugstināšanai ieteica darba devējs, manā gadījumā – zinātniskā līdzstrādniece Austra. Bet mēs bijām sāncenses viena vīrieša dēļ. Es biju apvainojusi arī komsordzi neglītā lietā, patiesībā izteicu tikai aizdomas darba biedrenei. Viņa veiksmīgi to izstāstīja komsordzei, un izcēlās skandāls.

Mani izsauca pie partorga Bajāra, iztaujāja. Stāstīju, kā pratu. Partorgs smēķēja vienu papirosu pēc otra, rokas viņam drebēja. Saprata, ka mani nav par ko sodīt, bet apvainota bija valsts uzticības persona. Viņš bija iedzīts stūrī.

Tajā laikā nezin no kurienes mūsu laboratorijā uzradās zinātnieks ebrejs Lipmans. Viņš man pievērsa kaut kādu īpašu uzmanību, kā savulaik vakarskolā bijušais partizāns komunists Voldemārs Paegle. Viņš bieži ar mani uzkrītoši laipni runājās, interesējās par maniem materiālajiem apstākļiem. Apjautājās pārcilvēkiem, ar kuriem biju strādājusi kopā. Vai laborante Ozoliņa pret mani labi izturas? Teicu, ka viņa ir ļoti cienījama sieviete, pasniedzēja Ozoliņa sieva. Visi viņu sauca par Ozoliņa kundzi, bet viņa rājās un lūdza, lai tā nesauc. Tagad vairs nav kundzes, sauciet mani vārdā, viņa atkārtoja.

"Ak tā," Lipmans kļuva traki uzmanīgs.

Es apklusu. Man radās kaut kāda apskaidrība, ka kaut kas nav kārtībā. Viņam bija īpašas spējas ievilkt cilvēku atklātā sarunā.

"Vai," es izsaucos, "gandrīz aizmirsu nolasīt eksperimenta rezultātus." Un metos prom. Lipmans turpināja mani apstrādāt. Manu apskaidrību viņš nebija pamanījis.

Nākot uz darbu, aplūkoju savas jaunās tenisa kurpes, ko algas dienā nopirku. Man likās, ka šīs audekla kurpes ar biezpiena zoli traki labi izskatās. Pretī nāk Lipmans un smaidīdams saka:

"Nu, gan priecājas pati par savām skaistajām kājām."

"Nopirku jaunas kurpes," es aizvainoti teicu.

Iegāju laboratorijā, un sievietes tūlīt ievēroja baltās, lētās tenisa kurpes.

"Jums ir skaistas čības," Austra diezgan indīgi raudzījās uz manām kājām.

"Nē jau, man vienkārši ir skaistas kājas," es skaļi noteicu, un visi laboratorijas vīrieši kā automāti pagrieza galvas uz manu pusi. Replika par čībām viņos nebija izraisījusi nekādu interesi.

Nemanot biju sākusi apaugt ar pašaizsardzības čaulu. Dūriens pret dūrienu. Kā jūs man, tā es jums. Pati jutu, ka tas nav nemaz manā gaumē. Man nepatika ļauni cilvēki, un pati sargājos tāda būt. No mazām dienām tantes un onkuļi mācīja, ka ļaunums rada ļaunumu, prieks vairo prieku. Bēdas neuzkrauj citam. Katram jau ir pašam sava bēda, kā vēlāk rakstīja Imants Ziedonis.

Mēs vēl rakstījām piemiņas albūmos:

"Smejies, un pasaule visa Līdz ar tevi tad smies, Raudi, un zini, viss velti, Vienmēr tu raudāsi viens."

Stingri turējos pie šīs atziņas, tāpēc manā sabiedrībā vienmēr bija jautri. Vienatnē parasti kaut ko lasīju, tas man nekad neapnika, un par savām likstām nebija laika domāt.

Negaidot saņēmu pavēsti ierasties, kā toreiz teica, Stabu ielas iestādē – čekā. Nesapratu, ko tas varētu nozīmēt, tāpēc mēģināju apspriesties ar darba biedriem. Jocīgi, visi palika tādi tramīgi, nekādās runās neielaidās, pat sāka izvairīties. Laborants Maksis mani parāva malā un brīdinoši aizrādīja, ka par to nedrīkst runāt.

"Jums nevajadzēja to visiem paziņot. Tā taču ir slepena iestāde," Maksis teica.

Mani pārņēma gan panika, gan traka ziņkāre, kā gan tajā čekā izskatās. Tik daudz bija dzirdēts, arī "Baigo gadu" biju lasījusi, bet no manām paziņām neviens tur iekšā nebija bijis. Man tur bija jāierodas. Kāpēc? Neapzinājos, ka būtu darījusi ko nosodāmu. Nu, brālis bija karojis leģionā, es bēgu uz Vāciju. Tēvs bija aizsargs, vienu brīdi šucmanis, kad reiz krogā visiem zināmais Voldemārs (mēs viņu pazinām ar šo vārdu, nevis Viktors) Arājs pārdzēries gribēja nošaut manu trīspadsmit gadus veco brāli, jo tas bija svilpojis kādu lipīgu melodiju – gruzīnu tautas dziesmu "Suļiko".

Saķēris puiku pie apkakles, Arājs kratīja revolveri viņam pie deguna un kliedza:

"Tu man te svilposi Staļina meldiņus, es tev parādīšu kur tādiem vieta."

Labi, ka apkārt bija daudz cilvēku, kas trako armijnieku nomierināja. Tēvs bija pārbijies līdz nāvei, tāpēc nolēma stāties šucmaņos, lai Arājam līdzīgi trakie neapdraudētu ģimeni.

Vai čekā to visu zināja? Varbūt gribēja uzzināt? Izdomāju visus iespējamos jautājumu variantus un visas iespējamās atbildes, kādas man vajadzētu sniegt.

Atcerējos arī neseno gadījumu, kad laboratorijā ienāca bijušais komisārs, tagad vecākais zinātniskais līdzstrādnieks silikātu laboratorijā Kārlis Karlsons. Līdzi viņam kā tuvs draugs vai radinieks – neticēju savām acīm - virsleitnants Videnieks no pulkveža Galdiņa komandētā 42. pulka štāba rotas sapieru vada. Pārsteigums bija tik liels, ka pirmajā mirklī aizmirsu laiku un vietu, kur atrodamies.

"Es jūs pazīstu," izsaucos un pati pārbijos. Varbūt te neviens, arī Karlsons, neko par viņa pagātni nezina.

Atcerējos viņa trakās izdarības Kurzemes katlā, kad nakts vidū viņš uzmodināja nogurušos karavīrus, nevis lai izpildītu kaujas uzdevumu, bet lai atvestu klavieres no kaimiņu mājām virsnieku ballītei. Atcerējos arī, kā viņš stāstīja atbraukušajam pulkvedim, ka par saviem padotajiem esot drošs, tie pie krieviem nepāriešot.

Pirms tam biju runājusi ar sanitāru Šķeltiņu un vēl dažiem. Nav ne mazāko šaubu. Sanitāru Šķeltiņu ieraudzīju uz ielas. Viņš gan mani pazina un gribēja pamukt vārtu rūmē, tēlodams piedzērušu. Uzrunāju viņu, jautāju, kā te gadījies, kas noticis ar pārējiem, vai viņš ko zina. Viņi visi Kurzemē krita, tur bija briesmīgas kaujas, Šķeltiņš skaidroja.

"Es tagad slēpjos, mani sauc Zeltiņš un labāk nevienam nestāsti, ka mani satiki," turpināja Šķeltiņš.

"Pienāc kādreiz," es teicu, "man gan tagad nav pastāvīgas adreses, bet es ļoti gribētu zināt, kā un kas īsti notika Kurzemē."

Šķeltiņu-Zeltiņu nekad dzīvē vairs neesmu satikusi. Videnieks vai nu izlikās vai patiešām mani nepazina.

"Kur gan es būtu jūs saticis," viņš brīnījās, "varbūt skolā manu bardzību izbaudījāt?"

"Nē, skolā pie Jums neesmu gājusi, bet to bardzību redzēju citā vietā."

Par viņa personību man nebija šaubu. Atcerējos Kurzemē stāstīto, ka pirms kara viņš bijis fizikas skolotājs. Vai Videnieks mani pazina, vēl šodien nezinu. Man jau vairs nebija sešpadsmit, bet divdesmit divi gadi. Varbūt viņi abi ar Karlsonu nebija pilnīgi skaidrā.

Kad vēlāk apjautājos, kas tas par paziņu Karlsonam, man paskaidroja, ka viņš strādājot Slokas papīrfabrikā par inženieri. Viņi jau visi tur briesmīgi dzer, skaidroja zinātniece Vaivade. Arī Karlsons, noķēris mani klusākā vietā, brīdināja, ka visu, ko zinu, visiem nav jāstāsta. Tā arī paliku nesaprašanā, kas saistīja šos divus cilvēkus.

Visu to un vēl daudz ko citu atcerējos, kad gāju uz baigo iestādi. Kad sargs mani ielaida vestibilā, biju pārsteigta par ārkārtīgi plašo telpu ar daudziem sargzaldātiem, kas stāvēja trijās rindās. Ejot cauri šai telpai, sapratu, ka mānīgo iespaidu rada spoguļi gar sienām. Mani ieveda pavēstē norādītajā kabinetā. Aiz rakstāmgalda sēdēja neliela auguma apaļš ebrejs spilgti sarkaniem sīki sprogainiem matiem, lielu, ebrejiem raksturīgu degunu, ap gadiem četrdesmit.

Mani tas neko daudz nepārsteidza, jo Rīgā daudzi uzskatīja, ka čekā strādā gandrīz vai tikai ebreji. Atceros kādas pārgudras paziņas teikto: "Žīds – tas ir baņķieris, fabrikants, bodnieks, ielu muzikants un slavens vijoļu virtuozs, skroderis un Iielveikala direktors, tas ir Einšteins un Solomons Hillers. Bet, ja saka ebrejs, tas ir vienīgi čekists."

Tas gan bija tikai viedoklis, bet padomju laikā jau drīkstēja būt tikai viens – komunistu viedoklis. Visiem citādu viedokļu paudējiem bija viens ceļš – uz Austrumu ziemeļiem. Par to gādāja čeka, un tur strādāja ebreji. Tāds bija latviešu viedoklis tajā laikā, jo vārds ebrejs pie mums atnāca reizē ar padomju varu.

"Labdien, es te saņēmu šādu pavēsti," noliku uz galda savu papīru. Cilvēks aiz rakstāmgalda kādu brīdi mani aplūkoja, tad laipni uzaicināja apsēsties un sāka apjautāties, kā man klājas darbā un citādi. Jautājumi nebija tādi, uz kuriem būtu grūti atbildēt. Parasti neko neizdomāju, nemeloju, bet nerunāju arī neko lieku, kad mani iztaujāja amatpersonas. Cik atceros, nebija neviena tāda jautājuma, kādu gaidīju. No sarunas tā arī paliku nesaprašanā, ko viņi par mani zina un ko nezina. Nesapratu arī, kāpēc esmu šeit aicināta. Sarunas beigās čekas darbinieks teica apmēram šādu frāzi:

"Man žēl, bet domāju, ka jūs tikai strādājat. Tā kā jūs strādājat un arī mācaties, mēs jūs netraucēsim. Varat iet atpakaļ uz darbu."

Viņš sāka cilāt papīrus, un es kā neticamā sapnī atstāju baigo ēku.

To nu gan neticēju, ka viņam nebija par mani nekādu ziņu. Katrā institūtā bija slepenā daļa, kurā glabājās darbinieku "lietas", kā toreiz sauca dokumentus, kurus vajadzēja iesniegt darba vietā. Stājoties darbā, man vajadzēja uzrakstīt sīku biogrāfiju. Es to sarakstīju uz kādām piecām lapām. Kadru daļas priekšnieks to lasīja manā priekšā. Nu, es jau gan uzsvēru dramatiskos notikumus. Rakstīju, ka mani aizveda uz Vāciju darbā, nevis aizbēgu, baidoties no krieviem. Izlasījis kadrinieks Vecvagars tik smagi nopūtās, it kā es viņa pleciem būtu uzkrāvusi visas savas dzīves nelaimes. Es savukārt nopūtos atviegloti, jo biju pieņemta darbā.

Iemesls, kāpēc mani izsauca uz čeku, līdz šai dienai man palicis nezināms. Visticamāk, ka teiktajam "Man žēl," varētu sekot nepateiktais Jūs mums nederat." Domājams, aiz rakstāmgalda sēdēja smalks psihologs, kas, risinot it kā nevainīgu sarunu, noskaidroja, ka no manis nekāds ziņu pienesējs neiznāks.

Atgriezušos darbā, visi mani piesardzīgi iztaujāja: "Ko teica? Kāpēc? Vai tas var būt?" .

Blakus telpas durvīs pamanīju Lipmaņa seju. Tā bija nosodoša.

Pienāca komsordze Valentīna un skaļi, nosodoši pamācīja.

"Par ko tu uztraucies? Tā taču ir mūsu iestāde. Mūsu," viņa uzsvērti atkārtoja.

Visi izklīda un izlikās tā aizņemti savā darbā, it kā nekas cits viņus vairāk neinteresētu. Kādu laiku no manis visi tā kā vairījās, mainīja sarunu tematus, kad es tuvojos.

Reiz Lipmans man pārmetoši, bez kāda ievada, teica: "Nezināju, ka jūs visu uztverat tā personīgi."

Laikam jau viņš izkārtoja man šo gājienu uz čeku. Negaidot Lipmans nomira ar sirdstrieku. Mums vajadzēja stāvēt goda sardzē pie viņa zārka. Telpā bija sanācis liels bars piederīgo. Tie visi runāja krieviski un bija ģērbušies kā jau migranti, kas plūda Rīgā no visas savienības. Civilsieva ar palielu puiku kirzas zābakos skaļi vaimanāja. Kāds vecs vīrs, laikam viņas tēvs, izmisīgi lauzīja rokas.

"Viņi visi zaudējuši apgādnieku," čukstēja laborants Luksa, "sieva arī neko nevar no viņa mantot, jo nav likumīga. Redziet, kā viņa tēlo." Luksa nezin no kurienes bija uzzinājis, ka Lipmanis bijis ļoti bagāts, kaut kādā saistībā ar dārgakmeņiem, vērtslietām, ko viņš glabājis kādā iestādē, laikam bankā, un nu šis bars vairs netika tam klāt. Lai nu mācās paši gādāt par sevi.