#koka siena

[siguldasvirpotaji]

Dekoratīvas sienas apdares dēļi no dabīga oša koka.

Virpoti koka reliņi, stabi, kāpņu margas, kāpņu sānu malas, masīvkoka pakāpieni, zempakāpieni un citi koka elementi kāpņu izgatavošanai. | virpotaji.lv

[eberlinudrava]

Saules vaska kausētava. Strādā tiešos saules staros. Dravas stropu veco peru, medus rāmju apkāru šūnu, vaska atlikumu pārstrādei tīrā bišu vaskā. Rāmju dezinfekcijai paaugstinātā temperatūrā un tiešos saules staros.

Saules vaska kausētavas korpuss ir izgatavots no impregnēta finiera, siltinātas sienas, pārtikas nerusošā tērauda metāla vannas, polikarbonāta logs ar nerūsošā tērauda metāla rāmi, gumijām un klipšiem nostiprināšanai. Kausētavai ir noņemamas nerūsošā tērauda metāla kājas. Maksimāli kausētavā vienlaicīgi var ievietot 4 standarta Latvijas stāvstropa Dadant tipa koka rāmjus ar šūnu.

Iekārta aizņem maz vietas noliktavā nesezonā. Ražots Lietuvā - ES.

Pārdodam dažādas jaunas profesionālās biškopības iekārtas un bišu barības no SPĀNIJAS, ITĀLIJAS, BULGĀRIJAS, POLIJAS, LIETUVAS - Eiropas - ES. Kvalitatīvi izgatavotas no pārtikas nērūsējošā tērauda materiāliem biškopības industrijai.

Der LAD projektiem, pieejama visa sertifikācija, pārtikas un veterinārās PVD atbilstības deklarācijas.

Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) CE (”Conformité Européenne” - „Eiropas Atbilstība”) atbilstības marķējuma sertifikācijas zīme.

Kravas transports līdz adresei.

Strādājam ES valstīs un ārzemēs.

Kontakti.

Video.

—–

Solar wax melter. Works in direct sunlight. For processing of old brood and honey frames, wax residues into pure beeswax. For disinfection of frames at elevated temperatures and in direct sunlight.

The outer frame of the solar melter is made of impregnated veneer. Melter has insulated walls, food-grade stainless steel metal pans, polycarbonate window with stainless steel metal frame, rubbers and clips for fastening. Solar melter has removable stainless steel metal legs. A maximum of 4 wooden frames of standard Dadant type with comb can be placed in the melter at the same time.

Solar melter takes up little space in the warehouse during the off-season. Made in Lithuania - EU.

Trade of various new professional beekeeping equipment and bee feed from SPAIN, ITALY, BULGARIA, POLAND, LITHUANIA - Europe - EU. Quality made of food-grade stainless steel materials for the beekeeping industry.

Suitable for EU projects, all certifications, food, and veterinary compliance declarations. European Economic Area (EEA) CE (”Conformité Européenne” - “European conformity”) compliance marking.

Freight cargo transport to the address.

We are working in EU countries and abroad.

Contacts.

Video.

—–

#Latvia #Europe #EU #Industry #Manufacture #Processing #Equipment #Uncapping #Frames #Beekeeping #Apiculture #Apiary #Bees #Honey #Pollen #Beebread #Wax #Propolis #Export #Import #Trade #Research #Development #Entrepreneurship #Agriculture #Natural #Food #Environment #Ecology #Sustainability

[bb-latvija]

Sestdienas rītā Mārupē aizdegusies vieglā automašīna, informēja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD). Sestdien īsi pirms plkst.6 ugunsdzēsēji saņēma izsaukumu uz Rožleju ielu, Mārupē, kur dega vieglā automašīna un karstuma ietekmē tika bojāta ēkas siena 20 kvadrātmetru platībā. No ēkas evakuējās četri cilvēki. Savukārt piektdien, 24.novembrī, plkst.10.01 ugunsdzēsēji saņēma izsaukumu uz Kuldīgas novada Nīkrāces pagastu, kur dega šķūnis 250 kvadrātmetru platībā. Ugunsdzēsēji glābēji no liesmām nosargāja netālu esošo koka šķūni, kurā atradās tehnika, bet ugunsgrēka dzēšanas darbi noslēdzās pēc gandrīz četru stundu darba. Pagājušajā diennaktī VUGD saņēma kopumā 46 izsaukumus, tostarp 11 izsaukumi bija uz ugunsgrēku dzēšanu, 30 uz glābšanas darbiem, bet pieci izsaukumi bija maldinājumi.

[ilserre]

Tēta tētis 0073

Draugs saņem sodu

Es gan nākamajā dienā pēc saderināšanās izsaku draugam pārmetumus par nežēlīgo izturēšanos pret Pūcīti, bet viņš tikai nosaka, ka sievu no paša sākuma vajagot turēt stingrās rokās. Pēc trim dienām Pūcīte aizbrauc, jo viņai esot beidzies atvaļinājums.

Tad ir aizgājušas kādas divas nedēļas pēc Pūcītes aizbraukšanas. Šajā laikā mūsējie ir sakāvušies ar jūrniekiem un laikam tos piekāvuši. Šajā kautiņā ir piedalījies arī mans draugs feldšeris Harijs. Pēc tam kādu dienu viņš kravas mašīnā pa Katrīnas ceļu brauc uz štābu pēc medikamentiem. Kādu kilometru no mūsu mītnēm mašīnu aptur jūrnieki. Harijs, saprotot briesmas, ielēcis kravas kastē un ar koka solu mēģinājis aizstāvēties.

Neskatoties uz to, ka viņš ir vismaz 1,90 metru garš un pietiekami veikls, jūrnieki jau nav mazi puikas, un pēc tam viņam gandrīz divas nedēļas ir jāguļ slimnīcā. Viņš arī pazaudējis dažus zobis, pāršķēlis virslūpu un vaigu. Šiem šķēlumiem ir uzliktas šuves, un es redzu arī daudzus zilumus. Pašreiz mans skaistais, slaidais draugs pēc skaistuļa vairs neizskatās, bet nobijies viņš arī nav. Man jāsaka, ka viņš ir pat vēl kareivīgāk noskaņots. Šoferis, kurš vadīja mašīnu, arī bija mūsējais, bet jūrnieki viņu nemaz nebija aiztikuši. Tātad viņi zina, kurš ir viņu draugs, kurš ienaidnieks. Tāpēc arī man, staigājot vienatnē, nav ko baidīties. Es tajā brīdī gan arī iedomājos, ka Liktenis draugam ir piespriedis sodu par cietsirdīgo izturēšanos pret mīļoto cilvēku...

Pūcīte kādas vēstules pēc aizbraukšanas arī sūtīja, bet pašreiz vairs neraksta. Es redzu, ka šī draudzība starp viņiem ir izjukusi. Mūsu laimes vēlējumi saderināšanas laikā draudzību nav veicinājuši. Pēc daudziem gadiem, kad satiku Hariju, viņam bija cita dzīvesbiedre. Kad es apjautājos, vai arī šajā gadījumā viņš pret sievu izturējās stingri, viņš tikai atmeta ar roku. Man pat likās, ka pašreizējā sieva šoreiz viņu pašu turējusi stingri rokās jau no pirmās kopdzīves dienas.

Tad ir 1948. gada novembra beigas. Ārā zeme ir jau sasalusi un ir klāta ar nelielu sniega kārtu. Mūsu medpunktā kuras metāla krāsniņa un mums tāpēc ir patīkami silti. Aiz sienas apspriežas meža izstrādes iecirkņa priekšnieks, galvenais inženieris, kapteinis un mūsu meža uzskaitveži. Laikam top meža izstrādes plāns, bet noteiktās normas slikti pildās, tāpēc notiek šī apspriede. Viņi paliek šeit gulēt, jo ir diezgan vēla stunda. Mēs ar Hariju sēžam savās gultās un pļāpājam. Mūsu elektrības gaisma ir nepietiekama, tāpēc man uz dēlīša deg svecīte, jo esmu iesācis uz mājām rakstīt vēstuli.

Pēc 9 vakarā atveras mūsu durvis, un ienāk meža iecirkņa noliktavas pārzine Ļusja. Parasti viņa, kad paliek šeit uz vairākām dienām, nakšņo aiz sienas, meža iecirkņa kantorī. Šoreiz viņas gultu esot aizņēmis galvenais inženieris. Viņa apsēžas uz apaļa bluķīša pie krāsns, jo neesot kur gulēt. Kad mēs jau taisāmies gulēt, Harijs, kā īsts kavalieris, jokojot piedāvā Ļusjai pusi savas gultas. Viņa atbild, ka pie viņa gulēt nevarot. Arī es, jokojot un nopietni nedomājot, piedāvāju pusi savas šaurās lāviņas. Esmu pārsteigts, ka viņa piekrīt manu lāviņas pusi izmantot. Tā gan ir tik šaura, ka karavīru matraci uz tās slikti novietot. Bet es pats esmu piedāvājis, viņas piekrišana ir izteikta, tāpēc jāguļ vien kopā ir. Kad esam izģērbušies apakšveļā un apgūlušies, izrādās, ka šajā šaurajā vietā vislabāk gulēt pilnīgi vai daļēji vienam virs otra vai stingri apķerot viens otru, lai nenoveltos no matrača… Tā manas zināšanas par sievietēm pamazām paplašinās. Ar Ļusju es satiekos bieži darba vietā. Viņa bieži guļ kantorī aiz sienas. No viņas skatieniem jūtu, ka šo apstākli es varētu izmantot, bet mani gaida Zina.

Pavasarī es esmu štāba noliktavās. Blakus ir Ļusjas galvenā noliktava. Es ieeju pie viņas ciemos. Viņa smaidot no iekšpuses aizbultē lielās noliktavas durvis un smaidot nostājas man pretī. Es saprotu, ka šoreiz viņa grib atdot parādu un piešķirt man savas gultas pusi. Ir ļoti gaiša diena. Es tādā neesmu pieradis šādi gulēt. Tas vēl jāmācās! Arī atteikt ir neērti, tomēr es nolemju no šīs situācijas izvairīties. Es nostājos pie lielajām durvīm, un viņa pati ir spiesta tās atbultēt. Protams, tas "īstam karavīram" godu nedara, bet kas izdarīts, tas izdarīts.

Tad 1949. gada marta sākumā leitnants Popovs man lūdz nākamās divas nedēļas iet gulēt viņa dzīvoklī par sargu. Viņš būšot komandējumā. Kapteiņa un leitnanta vajadzībām ezera krastā ir uzbūvēta atsevišķa māja, kura ir pārdalīta uz pusēm. Katrai ģimenei ir virtuve un istabiņa. Pie kapteiņa ģimenes, kad kapteiņa nav mājās, jau daudzas naktis es esmu gulējis. Es gulēju virtuvē uz līdzpaņemtā matrača, kurš nolikts uz diviem soliem starp plīti un durvīm. Pie leitnanta matracis neesot jāņem. Man būšot kur gulēt. Slimais kareivis Skutelis, kurš guļ šeit kantora stūrī, jokojoties leitnantam saka, ka es varot pārskatīties un iekāpt pie viņa sievas gultā. Leitnants smejoties atbild: "Nu, lai notiek! (Да, пусть будет!)"

Leitnanta sieva patiešām ir jauna un simpātiska. Es brīnos, kāpēc viņiem nav bērnu. Kad vakarā es tur aizeju, viņa mani uzcienā ar ceptiem kartupeļiem un tēju. Viņa sēž galda otrā pusē un vēro manu ģīmi. Kad mēs taisāmies gulēt, es nekādi nevaru viņu pierunāt gulēt atsevišķā gultā, bet viņa man atļauj gulēt uz matrača virtuvē pie plīts. Citādi man esot jāguļ viņu gultā. Es atceros, kā tas bija ar Ļusju. Bet es aiz cieņas pret kārtīgo leitnantu, es neko viņai nepiedāvāju. Tā es pa pusei sēdus aizvadu nakti, un pēc tam vairāk par sargu tur neeju. Tā laikam nav veca "karavīra cienīga" rīcība, bet kas ir, tas ir…

[grifrift]

JAUNĀ LAIKMETA PROBLĒMAS

Sems Boltons manāmi nervozēja. Nemitīgi piekārtojot ar dārgu pomādi pielaizītos, retos matus, viņš gariem, stīviem soļiem mērīja kabinetu.

"Desmit soļu platumā, divpadsmit ar pusi garumā..."

Sema smadzenes mehāniski reģistrēja informāciju, taču nespēja pārslēgties no smagnējām pārdomām.  Vīrieša pelēkās, mazliet kā zivij izvalbītās acis jau n-to reizi pavērās antīkajā sienas pulkstenī.

"Velns, tas iedomīgais Pingvīns atkal kavē!"

iekšēji nolamājās saērcinātais Boltons.

"Esmu gatavs apzvērēt, ka viņš to dara apzināti, lai uzsvērtu savu statusu."

Pingvīna jeb Ādama Prestona amats patiešām bija ievērojams - viņš bija Panamerikas ministru prezidents. Savu iesauku valdības gaiteņu aprindās viņš ieguva pateicoties unikālajai, absurdi neveiklajai gaitai, kā arī modei uz aizvēsturiskiem, melniem uzvalkiem. Pingvīns bija slavens ar savu neticami labo politisko ožu un spēju noturēties pie siles par katru cenu. Jāteic gan, ka Sems pats arī nebija nekāds izsūtāmais zēns, bet gan visas Panamerikas pārdošanas ministrs. Šajā valstī bija tikai divi cilvēki, no kuriem Boltons varēja dabūt sukas. Viņa sieva Sāra un augstāk pieminētais misters Pingvīns. Par nelaimi šajā sasodītajā aprīļa dienā abiem bija iegansts būt ar Semu nemierā. Tikmēr pagriezās īstā koka durvju apzeltītais rokturis un Sema drudžainais domu gājums aprāvās. Šūpojoties un komiski grozot trekno pēcpusi, pārdošanas ministra glaunajā darbtelpā ielāčoja otrais cilvēks valstī - slīpētais ministru prezidents Ādams Prestons.

Sema platā piere spīdēja kā pilnmēness. Notecējusī pomāde sajaucās ar sviedriem. Zobu sāpēm līdzīgā saruna ar Prestonu vilkās jau divas stundas. Horizonts tai nebija vēl redzams.

"Paklausies mani uzmanīgi, Sem. Tu pats lieliski redzi, kas notiek aiz loga."

Boltons lieliski zināja, ka galvaspilsētas ielās jau vairākas nedēļas notiek vērienīgi streiki un protesti sakarā ar nepieredzēti augsto bezdarba līmeni, taču pabāza galvu ārā pa logu, lai vēlreiz par to pārliecinātos.

"Tas, ka policija pagaidām spēj savaldīt šo trakojošo pūli vēl nebūt nenozīmē, ka viņi to spēs arī turpmāk. Spiediens pieaug. Vai tu saproti, kas būs, ja šie barbari, šie noskrandušie plebeji tiks līdz mūsu greznajiem apartamentiem? Esi lasījis lozungus uz viņu plakātiem? Ar mums būs cauri! Šogad man ar titāniskām grūtībām izdevās nosargāt savu amatu, un es netaisos kļūt par politisku vai pat, pasarg Dievs, fizisku līķi dēļ tāda nejēgas kā tu!"

"Khm.. Ser Ping.. ekhm.. Preston, es daru visu, kas manos spēkos, taču cilvēki gluži vienkārši vairs nepērk. Viņu mitekļi jau tā ir piesātināti ar nevajadzīgām precēm. Reklāma vairs nestrādā kā agrāk. Turklāt, tagad aizvien lielāku popularitāti gūst tie "zaļie" smerdeļi, ekoaktīvisti  - dažādu pasugu vegāni un hipiji ar neskūtām padusēm un tā tālāk. Viņi sludina askētismu planētas labā. Taču faktiski bendē mūsu ekonomiku. Tad vēl tas mākslīgais intelekts, kas jau iznīcinājis vairākas profesijas.."

"Bolton!"

Ādams skaļi, pārsteidzoši spalgā balsī nobļāvās, apturot Semu pusvārdā. Pārdošanas ministra pieri papildus pomādei un sviedriem tagad klāja arī Pingvīna siekalu daļiņas. Kad šefs dusmojās, viņš runāja ar nokrišņiem.

"Esmu pilns līdz kaklam ar taviem attaisnojumiem. Ja cilvēki nepirks preces, aizvērsies ražošanas uzņēmumi. Tas nozīmē, ka protestējošo bezdarbnieku rindas ielās būs vēl kuplākas. Pats visu labi saproti. Mēs šobrīd nekādi nevaram atļauties vēl vienu pārprodukcijas krīzi. Man nav tev jāskaidro elementāras lietas. Ja tradicionālās metodes nestrādā, meklē jaunus risinājumus. Tāpēc tu esi šajā kabinetā. Vari uzpirkt tos, kā viņus sauca.. influenza.. nē, tā bija slimība.. ē.. influencerus. Vari apsūdzēt ekoaktīvistus visos septiņos nāves grēkos un uzsūtīt viņiem FIB. Man ir pie dirsas. Es gribu no tevis rezultātu. Gaidīšu tavu plānu līdz trešdienai. Uzskati, ka šī ir tava pēdējā iespēja."

Durvis skaļi aizcirtās. Kādu brīdi Sems turpināja stāvēt sastindzis veroties tukšumā. Tad sarosījās un izvilka no rakstāmgalda atvilktnes kabatslakatu. Beidzot, viņam radās ilgi gaidītā iespēja noslaucīt kņudošo, boulinga bumbai līdzīgo pieri.

Vecā laikrāža svārsts jau sita desmito stundu, taču sašļukušais Boltons vēl nebija pametis savu darba vietu. Malkojot nu jau trešo burbona glāzi, viņš flegmatiski vērās mudžekļainajos tapešu rotājumos. Stūrī mētājās vardarbīgi piesmietā kaklasaite. Vajadzēja braukt uz mājām. Tomēr, pēc garās dienas pārbaudījumiem vēl klausīties Sāras pārmetumos pagalam nebija dukas. Sagurušais politiķis pārcilāja prātā visdažādākās domas, tēlus un iespaidus, cenšoties atrast kaut niecīgāko pavedienu sava uzdevuma risinājumam. Diemžēl, Boltona apziņa bija stūrgalvīga, tā atkal un atkal atgriezās pie nepatīkamās sarunas ar Pingvīnu. Priekšnieka resnā pakaļa, protesti, Sema neveiklā taisnošanās, zaļie, mākslīgais intelekts - viss gāja uz riņķi kā karuselī.

"Mjā, tā saucamais mākslīgais intelekts ir mainījis pasauli."

viņš melanholiski prātoja.

"Varbūt man arī pamēģināt?"

Ieslēdzis datoru, Sems aizsmakušā balsī uzdeva savu sakrālo jautājumu:

"Kā pārdot vairāk?"

"Jo vairāk personu, jo vairāk var pārdot!"

nevilcinoties atbildēja salkanā, mazliet pavedinošā programmas balss.

"Elementāri, Vatson!"

nikni atcirta Boltons. To jebkurš skolnieks varētu izdomāt. Žēl tikai, ka papildus visiem sūdiem, arī demogrāfiskais stāvoklis valstī gāja uz grunti brīvā kritienā. Neba jau Sema kompetencē bija to uzlabot. Lai uz brīdi atslēgtos, viņš ieslēdza TV, izvēloties kanālu uz labu laimi. Turpinot malkot grādīgo, Sems ar vienu ausi klausījās psihiatra vērtējumu par valstī samilzušajām cilvēku garīgās veselības problēmām.

"..Aplūkosim, piemēram, šādu gadījumu Ohaio - Kāds zēns bērnībā tika pakļauts vardarbībai, lai gan pats viņš to nespēja atcerēties. Domājams, tas ir tādēļ, ka jau piecu gadu vecumā viņā mita trīs personas. Pat tie ārsti, kas pirms tam bija skeptiski par viņa stāvokli, pēc tikšanās ar pacientu atzina, ka redzēja dažādas personas vienā cilvēkā. Viņa runas veids un pat akcents mainījās, viņa ķermeņa valoda diferencējās atkarībā no dominējošās personības..."

Boltons saausījās. Kaut kas no nupat dzirdētā iekustināja viņa notrulinātos intelekta zobratus. Viņš juta, ka tikko ir ieņemts trausls idejas embrijs. Šo iedīgli nedrīkstēja pazaudēt. Pēkšņi, mākslīgā intelekta atbilde viņam vairs nešķita tik muļķīga.

Ministru kabineta trešdienas sanāksmē valdīja apjukums, lai neteiktu šoks. Pie ovālā galda visi sačukstējās, raustīja plecus un meta slīpos skatienus uz Pingvīnu, kurš nupat iegrozīja savu miesu telpā. Viņš bija tērpies lietišķā rozā svārku kostīmā. Galvu līdz pat pleciem sedza blondo matu parūka. Prestona kaklu rotāja branga pērļu kaklarota. Kājas bija gludi skūtas. Tuvāk sēdošie sajuta arī saldo dāmu parfīma smaržu.

"Tā, tā, kas tie par maskulīno seksistu skatieniem?"

"Prestona kungs.."

"Šodien es neesmu Prestona kungs, sauciet mani par Dženiju! Tūliņ pārdošanas ministrs jums visu pastāstīs. Acīmredzot, jūs neskatāties televīziju."

Telpā lepni iesoļoja Boltons. Arī viņš izskatījās visnotaļ ekstravaganti. Izbalējusī džinsu jaka, puscaurspīdīgs topiņš, lieli zelta riņķi ausīs, apspīlētas ādas bikses. Tēlam treknu finišu pielika sieviesu melnās lakādas kurpes ar augstiem papēžiem.

"Kungi, dāmas un transpersonas, man ir tas gods jums paziņot, ka ir sācies jauns laikmets. Taču, es ļaušu savā vietā runāt ekspertiem."

Sems nospieda pogu uz TV pults. Milzīgo sienas ekrānu piepildīja slavenas influenceres studija.

"Jā, patiešām, es svēti ticu, ka viena personība ir totāla aizvēsture. Cik ilgi mēs vēl nospiedīsim sevī pārējo apziņas iemītnieku vēlmes? Esmu pārliecināta, ka mūsdienīgam cilvēkam obligāti vajag vismaz septiņas personības. Katrai nedēļas dienai. Lai izceltu visas personības šķautnes, es noteikti iesaku arī pielāgot savu tēlu - garderobe, meikaps, automašīna - tie ir lieliski veidi, kā pavēstīt pasaulei par katras personas dzīves stilu un  unikālo raksturu. Starp citu, droši apmeklējiet manu interneta veikalu - tur jūs atradīsiet vislabākos piedāvājumus jaunam, modernam dzīvesveidam!"

A.

[onedreamcastentertainment]

divi Pagrabi kautkur Riigas centraa

ir kautkaads pagalms, tipa tipisks R’igas centra pagalms, varbuut. Tur kautkaadaa kompaanijaa notiek lozhnjashana pa pagrabiem. KR ir arii teplu plaani uz rokaam. Krch tiek atrasta kautkaada pagraba telpa, kuraa nav remonta - kiegelju sienas, kautkadas koka konstrukcijas uz griidas - tipa kartupelju iecirknji, tipa standarda netiriiba. Tai telpai ir ieeja no aara - atsevishkjas durvis un trepiites uz leju. Pa taam mees visi tur ielienam un kautko shiverejam. KR saka, ka vinjsh ir atradis shito telpu tajos rasejumos un baigi forshi, ka atsevishkja telpa un tur taka varetu nopirkt pa 10k eur  un saremonteet un baigi forsha vietinja. Man taa ideja liekas super. un es ari saku meklet kko tadu. unatrodu ari. 

Krch tajaa manaa pagraba telpaa ir kautkaa lielaks viss, Tajaa kompanijaa, kuraa mees tur esam, kko tur njemamies un fishka ir tada, ka manaa pagraba telpaa atrodas prechu vilciens, braucoshaa stavoklii. Tipa vienlaiciigi taakaa leenaam, bet vienlaiciigi aatri. es uz taa prechinieka uzkaapju, tas ir taads graudu vagonu prechinieks ar tiem trapecveidigajiem vagoniem. augsha vagonam plakana. es uz taa prechinieka vagona taka pietupies un uz visaam chetraam lai nenokriiut, parejie taka stav uz perona

Tas prechinieks reaali skalji un aatri brauc, daardoshi. VIenlaiciigi Tas viss notiek nu tada videja liela pagraba telpaa. Prechineks brauc iekshaa sienaa, vienlaiciigi ljoti aatri un ljoti leeni. Un taa skanja ir reaali liels troksnis. Un tad, kad pirmais vagons ietriecas sienaa - pamata blokos n betona - vilciens takaa apstaajaas, bet turpina braukt, takaa buksee vai spolee un pamazaak samazina aatrumu. Tad, kad veel aatrums ir liels - vagons venkarshi ir atspiedies pret sienu, bet, kad aatrums samazinaas - sakaas liela vibraacija un dauzishanaas pret to sienas pamatu bloku un liekaas, ka var izdauziit caurumu pagrabaa un izsizt to pamatu bloku, ka maja var sabrukt, kautkas taads, tur reali troksnis vibracija, dauzishanaas pret to pamatu, pagrabaa prechu vilciensmilziigs pilnaaa atrumaa bombii iekshaa sienaa, un es esmu uz taa vagona augshaa piekjeeries un pieplacis klaat. tipa skatos, kas buus, bet nekas ipashi nenotiek. es tad ari pamodos. 

taa vieta varbut inzhenieru maja, pagrabs kjegumaa, kautkas tads pa vidu un maaja ir kautksur rigas centraa. un taa telpa ir pagrabs no pagalma ieejas, un taa KR telpa ir kkur tur pat, pa 10k eur iekjeera reali krutu pagrabinju tipa saremontet un kaifot apm ar tadu fiskhu. spotinjsh, manejaa spotinjaa prechinieki mauc, nu taa

[anangelstoodbeside]

1. nodaļa. Kā pasakā

Sen senos laikos Baltijas zemē dzīvoja laimīga latviešu tauta. To zināja jau Auseklis. Vēl deviņpadsmitajā gadu simtenī. To zinām arī mēs, divdesmito gadu simteni nodzīvojušie un divdesmit pirmo sagaidījušie. Taču ne visi, protams, par to domā. Dīvaini, kā viena tauta var tik ilgi izdzīvot. Tas lai paliek zinātnieku, vēsturnieku ziņā. Man liekas, arī es kādreiz dzīvoju laimīgā zemē. Tas vēl bija pagājušā gadu simteņa pirmajā pusē, starp Pirmo un Otro pasaules karu. Brīvības cīņu dalībniekiem dalīja zemi. Tēvs to bija dabūjis no Mores muižas bijušajiem īpašniekiem skaistā vietā, kalnā, Mergupes līkumā. Kādi tur auga ozoli! Veselas ozolu un liepu birzis. Kad sāku apjaust apkārtējo pasauli, lauki jau bija iekopti, ganībās upes līcī palikuši tikai celmi, kas pamazām pārvērtās praulos. Mēs ar brāli, ganot govis, tos lauzām ārā pa gabaliem un vedām mājās kurināšanai. Atceros, kā notika stiprāko celmu laušana, lai radītu jaunu tīrumu. Zem celma izraka bedri. Tad bedrē ielika paresna bomja galu, bet otru - vīri, uzgūluši bomim ar vēderu, šūpojoties spieda uz leju, kamēr celms sāka krakšķēt, līdz tika izgāzts. Resnās saknes bija atcirstas, sīkās trūka kā vijoles stīgas. Kas par labību auga tādā līdumā! Prieks neaprakstāms.

Pavasarī skrējām uz upes gravu meklēt pirmos vizbuļus zem simtgadīgiem kokiem. Vēlāk tur ziedēja viena puķu jūra. Žēl, ka atceros tikai dažus nosaukumus, kaut ziedēja tur simtiem dažādu sugu. Sākoties siena laikam, dzīvojām pa pļavām upes līčos, vācām sienu sev un radiem. Tēvam pirmajam bija zāles pļāvējs, ko vilka zirgi. Kaimiņam bija labības pļāvējs, bet mātes brālim - kartupeļu rokamā mašīna. Jaunsaimnieki nevarēja iegādāties visas mašīnas uzreiz, tāpēc zemnieki palīdzēja cits citam. Mans tēvs nopļāva visiem sienu un āboliņu, kaimiņš atbrauca nopļaut labību, rudenī mātes brālis no mājas uz māju brauca, rakdams kartupeļus, bet visu šo māju ļaudis staigāja līdzi mašīnai kā talcinieki. Viss tika ātri un laikā novākts. Talcinieki bija vajadzīgi arī kulšanas laikā, kad kuļmašīnas ceļoja no mājas uz māju. Tās gan visā pagastā bija tikai trīs vai četras. Man bija tikai kādi desmit divpadsmit gadi, kad gāju kulšanas talkā par iekšā laidēju. Tas bija pašā augšā uz platformas, kur laida mašīnā labības kūļus, ko ar trijzaru dakšām vīri padeva no labības panta. Labību kūla dienu un nakti, no mājas uz māju. Reiz, pēc trešās mājas, kad kulšana beidzās no rīta, aizmigu uz platformas, kājās stāvot. Kad mašīnists laida lejā platformas spārnus, uzgāzos tam uz galvas. Vīrs tā bija pārbijies, ka nevarēja parunāt. Varēju nosisties, bet man nekas nebija noticis. Līdzās bija stāvējis eņģelis.

Tad pār šo laimīgo zemi sāka savilkties mākoņi. Tie vilkās jau krietni sen, tikai mēs to nebijām tā īsti pamanījuši. Kad man bija seši gadi, brāļiem - pieci un vienpadsmit,, nomira mūsu māte, tikai trīsdesmit divus gadus veca. Viņa bija sevi sabeigusi pārmērīgā darbā. Ārsti tajos laikos nebija pieraduši, ka cilvēks, arī jauns būdams, var saslimt ar vēzi. Tāpēc ārstēja visādas citas slimības, kādu viņai nebija: mazasinību, lenteni, kuņģa čūlu, rāva ārā zobus un ko tik visu vēl ne, tikai īsto slimību neatrada. Viņa nomira ar kuņģa vēzi. Manā dzimšanas dienā. Pirms Jāņiem. Tie arī bija pirmie Jāņi, ko atceros. Līgotāju bari dziedādami gāja pa lielceļu garām mūsu ceļa galam.„Kāpēc viņi neiegriežas mūsu mājās?" mēs vaicājām tēvam. Tēvs tēsa sētai mietus un neko mums neatbildēja.

Tad mūsu mājās sākās lielas nekārtības un uztraukumi. Bērniem vajadzēja māti, mājai saimnieci. Mūsu māte bija ārkārtīgi strādīga un gaišu prātu. Audzēja pavasaros lecektīs stādus, ko pārdeva apkārtējiem saimniekiem. Bija liels augļu dārzs. Izstādēs par labākajām govīm dabūti diplomi. Virtuvē un uz kūti ievilkts ��densvads ar koka rorēm, kādas nebija nevienā tuvākajā mājā. Cauras ziemas lielākajā istabā stāvēja aužamās stelles. Bija saaustas segas, palagi, dvieļi un audekli. Starp māju un milzīgajiem trīs ozoliem iekopts neredzēti skaists puķu dārzs ar grantētiem celiņiem, flokšiem un īrisiem. Ap māju auga ceriņi, jasmīni, ķirši un plūmes. Zem logiem ziedēja dzeltenās ģeorģīnes. Pie verandas ar krāsainiem stikliem apaļas dobes ar rabarberiem. No mājas uz ezera pusi kādus simts metrus atradās avots, no kura pumpēja ūdeni uz virtuvi un tālāk pa īpašu sistēmu uz kūti. Tam blakus bija mākslīgs dīķis pīlēm un kārtīga pirts no baļķēniem ar priekštelpu, kurā atradās koka drēbju pakaramie un iemūrēts liels katls ūdens sildīšanai, tālāk bija mazgājamā telpa ar soliem un lāvu. Šo telpu izmantoja arī gaļas žāvēšanai, kad nokāva cūkas. Klētī vienmēr pie griestu siijas karājās žāvētas gaļas gabali. Apcirkņos bija graudi un milti lopiem. Maisos glabāja zirņus, pupas un pārtikas miltus. Tur stāvēja arī koka muca ar sālītu gaļu un vasarā toveris ar bērza sulām siena laikam. Pretējā lielceļa pusē tā pašā malā pāris simts metrus no mājas bija uzcelts liels labības Šķūnis ar aprēķinu, lai kuļmašīnai ērti piebraukt. Šķūņa vienā stūrī iebūvēta arī rija ar ārdiem un krāsni labības žāvēšanai. Vecāmāte rijas krāsnī rudeņos cepa kāļus. Dzelteni kā sviests, saldi un mīksti. Tie gan mums, bērniem, garšoja!

Tādas skaistas un bagātas mājas pievilka neprecētās pagasta zeltenes kā magnēts. Arī māju saimniekam Aleksim, kā viņu sauca, nebija nekādas vainas. Tikai trīsdesmit seši gadi, liels dziedātājs un anekdošu stāstītājs. Darbs viņam veicās tikai pulkā, tāpēc mūsu mājās vienmēr bija talkas, izbrūvēts alus un liela jautrība lielā ļaužu barā. Kad minimālais sēru laiks bija pagājis, sākās potenciālo līgavu, viņu brāļu un tēvu uzbrukums. Mūsu māja sāka atgādināt iebraucamo vietu. Te maisījās cilvēki, kas nebija ne radi, ne draugi, bet visiem spēkiem gribēja par tādiem izlikties. Sievietes sacentās savā starpā, rādot, cik labi prot gan govis slaukt, gan ēst gatavot. Par mums, bērniem, gan rūpējās tikai vecāmāte un mātes māsas - Anna, kurai nebija bērnu, tikai audžumeita, un Alvīne, kurai pašai bija trīs bērni - Ēvalds, Imants un Melānija, un nabadzīga amatnieka zemīte.Tēva māte arī gribēja parādīt, ka mūs, bērnus, ļoti mīl, bet es viņu nepārtraukti nokaitināju. Mans tēvs bija viņas ārlaulības bērns, kuru viņa nebija audzinājusi, bet pametusi laukos savai māsai, kas to izaudzināja kopā ar saviem trīs dēliem. Pati tēva māte bija ļoti resna un nepatīkami uzbāzīga. Viņa man deva apelsīnu un prasīja, lai viņu par to nobučoju. Skatījos uz apelsīnu un resno sievieti, tad pieskrēju viņai klāt, iemetu apelsīnu klēpī un laidos pa durvīm ārā. Vai tas ir bērns, tas jau ir mežonis, - tēva māte sirdījās. Viņa atradās nepārtrauktā karā ar manu tanti Annu, kura savos piecdesmit divos gados bija kalsna un sausa kā žagars. Viņas abas bija spilgtākie pretpoli, kādus vien var iedomāties. Viena resna, baudkāra, nevīžīga, ar raibu pagātni. Taču kaut kur pa vidu dabūjusi vīru, ugunsdzēsēju Dimantiņu, ar kuru viņai bija arī likumīgs dēls, mana tēva pusbrālis Pēteris, jūrnieks, vēlāk tālbraucējs kapteinis, laimīgi izsprucis no padomju okupācijas, noslīka sešdesmitajos gados, atstādams Zviedrijā sievu ar meitu un sešus mazbērnus.

Mātes vecāko māsu Annu saucām par Kapiņtanti, pēc uzvārda, vai par Purkalntanti, pēc mājas vārda. Bērnu viņai nebija, jo vīrs esot jaunībā pārrāvies smagā darbā. Viņa bija ārkārtīgi strādīga, gaisu prātu un ļoti augstiem morāles kritērijiem - gatavais morāles kodeksa iemiesojums.

Tad nu vajadzēja redzēt, kas par vārdu kaujām izcēlās, kad vienā mājā bija kādu laiku jāuzturas Kapiņtantei ar Jūles tanti, kā sauca tēva māti. Tad bija jādzird tādi vārdi, kādus pat vīri skaidrā prātā nelietoja. „Tu, resnā draņķa muca," sauca Kapiņtante, „savu bērnu pa šeņķiem sameklējusi, pametusi, nu nāc te pieēsties un mirušās vedeklas mantu izošņāt."-„Ak, tu vecā, sakaltusī žagata, savus bērnus tu esi nozāļojusi, tāpēc tev viņu nav, tu s... čupa! Kaut tev mēle mutē sakalstu no tik briesmīgiem meliem. Tu, apd... s... čupa!"Tā bija cīņa par mums, bērniem. Jūles tantei sāka aptrūkt līdzekļu dzīvošanai. Vīrs nomira agri, viens dēls tālu pasaules jūrās, bet otram dēlam, ko viņa nebija audzinājusi, nebija viņa arī jāapgādā. Ja nu viņai ļautu rūpēties par mazbērniem...

Kapiņtante mīlēja savu mirušo divdesmit gadus jaunāko māsu. Neprātīgi viņa mīlēja bērnus, kas nu palikuši bārenīši. Kad salīgojās pēc manis un mazā brāļa (lielais bija vajadzīgs vasarā kā ganiņš, bet ziemā gāja skolā), viņa jūdza zirgu un brauca mums pakaļ, lai dažas dienas pie viņas paciemotos. Tad veda atkal atpakaļ, jo mums ar brāli lielākais prieks bija vizināties ar raito ķēvi Guntu sešus kilometrus garo ceļu. Vasarā augstos federratos, ziemā kamanās.

Visai precinieku jezgai punktu pielika tieši Kapiņtante. Viņas Pirmā pasaules karā kritušā brāļa Reinholda Rubeņa meita Lidija, ko bezbērnu Kapiņu pāris bija izaudzinājis, teju, teju būs pilngadīga, lai varētu precēties. Lai manta nenonāktu svešās rokās, kā teica tante, Lidiju apprecināja ar manu tēvu. Astoņpadsmit gadus tikko sasniegušu jaunu meiteni un trīsdesmit sešus gadus vecu atraitni ar trim bērniem un samērā lielu saimniecību. Mēs dabūjām pamāti, kas bija arī mūsu māsīca, mātes brāļa meita. Viņas īstā māte Matilde Rubene savā ziņā bija līdzīga mūsu vecaimātei, tēva mātei Jūles tantei. Kad vīrs krita karā, viņa turpināja savu atraitnes dzīvi, neko sev neaizliedzot, laiku pa laikam nomainīdama civilvīrus. Savu bērnu, lai būtu pilnīgi brīva, atdeva audzināt karā kritušā vīra māsai Annai uz laukiem, bet pati palika Rīga. Arī viņa drīz vien parādījās pie apvāršņa, kad meita kļuva saimniece turīgās mājās. Kā mīloša māte, lai palīdzētu meitai jaunajā, grūtajā dzīvē. Bija jau arī pēdējais laiks meitu izprecināt, jo viņa pamazām sāka virzīties pa mātes ceļu. Gāja uz ballēm, audžu vecākiem atļauju neprasot. Bija pat kāds skandāls — it kā par izvarošanu, bet meitene tiesā to noliegusi. Puisis gan viņu neapprecēja, bet notiesāts, kā gribēja audžuvecāki, arī netika.

Tēvs jauno sieviņu ārkārtīgi lutināja. No rīta cēlās pats govis slaukt, lai viņa paguļas. Saimniece no viņas bija gaužām vāja, taču ar laiku pamazām ielauzījās. Mēs, trīs bērni, bijām pamesti savā vaļā. Tēvs iztapa jaunajai sievai, pirka viņai kleitas un dāvanas. Par mums aizmirsa. Pamātei pret mums nebija nekādu jūtu. Ne labu, ne ļaunu. Cik atceros, mēs viņu visu bērnības un skolas laiku uzrunājām ar Jūs". Tā nu paši mēģinājām ar sevi tikt galā. Visu, ko vajadzēja, prasījām tēvam. Tēvs nopirka ābeces, lielais brālis mums kļuva tāds kā audzinātājs, kā aizbildnis. Pati iemācījos lasīt, pat neatceros kā. Vienu dienu saku mazajam brālim - es protu lasīt. Izlasu vārdus, kas zem bildēm. „Tu jau skaties to bildi un domā, ka māki lasīt," brālis neticēja. - „Nu aizklāj tās bildes," es teicu. Brālis šķīra ābeces lapas, cītīgi ar plaukstām apklāja visas bildes, bet es lasīju uzrakstus zem tām bez aizķeršanās. Bija vien jātie, ka protu lasīt. Tas savukārt iedvesmoja brāli neatpalikt no meitenes.

Vecākais brālis Arnolds mums stāstīja par skolu, ka tur gan mācot šo un to, bet, ja mēs dzīvē zināšot tikai to, ko skolā māca, tad būšot galīgie muļķi. Vajag daudz lasīt. Un sportot, lai neizaug vārgi un tizli. Vakaros, kad govis bija sadzītas kūtī, viņš mums organizēja treniņus. Lika skriet no labības šķūņa lielceļa malā līdz pirtij mājas otrā pusē tik ilgi, līdz vairāk nevarējām. Skrējām un skrējām kā sunīši, bet viņš tikai komandēja.

Karstajās dienās, kad lielie gulēja dienvidu, un arī vakaros stundām dzīvojām pa ezeru. Neatceros, kad iemācījos peldēt, liekas, es to mācēju visu mūžu. Es esot bijusi traka uz ūdeņiem. Man arī nekad nav bijis bail no ūdens. Peldēt man bija tas pats, kas staigāt. Man nebija ātruma, bet es stundām varēju lēni peldēt, gulēt ūdenī uz muguras un sildīties saulē.

Bērnībā vēlā rudenī es esot izgājusi pagalmā, izlauzusi ledu katlā ar lietus ūdeni, sēdējusi tur un saukusi: „Pluncī, pluncī!" Tas varēja būt kādu divu gadu vecumā.

Ziemā vizinājāmies ar ragaviņām, cēlām no sniega cietokšņus un karojām ar sniega bumbām. Ja no rīta bija uzsnidzis tīrs, balts sniegs, skrējām ar basām kājām, cik ātri var, jo likās, ka kājas deg.

Sāku iet skolā. Tur vajadzēja arī gulēt visu nedēļu, jo skola bija tālu, kādus sešus septiņus kilometrus. Skolā atklājās, ka es ļoti labi protu lasīt. Pat ar izteiksmi, brīnījās skolotāji, un ielika mani ābečnieku otrajā grupā. Bet nu izrādījās, ka es nemaz neprotu rakstīt. Mana roka bija tik neveikla, ka ar mokām ne tajā līnijā, bet kaut kur pa gaisiem uzkricelēju: 10. septembris.Tā arī mans rokraksts uz visu mūžu palika no garastāvokļa atkarīgs. Man nebija kļūdu, bet labu atzīmi nevarēja ielikt neglītā rokraksta dēļ. Skolā man bija vēl viena nelaime. Mani neieredzēja viena neprecēta skolotāja, vecmeita. Veitmaņa jaunkundze. Tā bija jāsauc neprecētās skolotājas, vienalga, cik vecas viņas bija. Veitmaņa jaunkundze bija ap gadiem piecdesmit. Viņa bija paresna, izplūdusi, iesirmiem matiem. Dusmās viņai raustījās seja. Viņa mani pazemoja un spīdzināja, kā vien varēdama. Kad gāju pie tāfeles, viņa man uzsauca: „Vai tu esi kliba?" Bet man spieda kurpes, kas bija kļuvušas par mazām.

Skolā iestudēja ludziņu, kur es biju bērns, kam jāpieglaužas mātei, bet es to nepratu. Man nebija mātes, kas būtu to iemācījusi. Viņa bija mirusi, kad man bija seši gadi, bet skolotāja ņirgājās tālāk:„Nu ja. Viņa jau nemaz neprot, nezina, kā jāizturas pret māti. Nu ja. Viņai jau mātes nemaz nav." Direktora Blomkalna kundze izbijusies klausījās, bet nedrīkstēja vecākajai skolotājai neko iebilst. Sāku raudāt, asaras gāzās kā ūdens Mores dzirnavās, kad attaisīja slūžas.

Blomkalna kundzei es patiku, un viņa pat gribēja mani adoptēt. Viņa bija matemātikas skolotāja, ļoti inteliģenta un gaidīja otro bērnu. Viņai vajadzēja aukli. Arī mana pamāte gaidīja savu pirmo bērnu. Arī viņai būs vajadzīgs, kas pieskata bērnu. Tā es paliku pie tēva un brāļiem.

To desmit gadu laikā, ko tēvs līdz traģiskajai bojāejai 1944. gadā nodzīvoja ar pamāti, viņiem piedzima divas meitas un dēls.Tā kā pamāte jau mums bija radiniece no mātes puses, šie bērni mums bija tuvāki nekā tikai pusmāsas un pusbrālis. Mazie man lipa klāt kā dadži, un mēs augām kā īsti brāļi un māsas, tādi esam vēl šodien, kaut arī izklīduši pa pasauli.

Mūsu lauku saimniecībā sākās pārmaiņas. Laikam gāja uz slikto pusi. Tēvam bija, kā tagad teiktu, biznesmeņa talants. Viņš pārdeva pēdējo meža stūri, izūtrupēja lopus un lauksaimniecības inventāru, māju izrentēja un noslēdza līgumu ar Zaubes pagasta valdi par restorāna nomu Zaubes centrā. 1938. gadā visa ģimene pārcēlās uz turieni. Tālāk mācījāmies Zaubes pamatskolā.

Zaubē mums bija īsts lauku krogs. Virs durvīm liela skārda izkārtne:„l šķiras restorāns. A. Kalnciems". Bija kalpone, bija bufetniece, bija oficiante. Otrajā stāvā bija tūristu viesnīcas istabas. Tur vairāk gan dzīvoja tādi pastāvīgi īrnieki: kooperatīva vadītājs, šoferis Rimša un Rīgas-Zaubes autobusa līnijas šoferis un kasieris. Cilvēki nāca un gāja. Krogs vienmēr bija pilns.Tur dzēra, ēda, kāvās, slēdza līgumus, kārtoja visādas darīšanas. Bija pastāvīgi apmeklētāji, kas sēdēja regulāri pie galdiņa, dzēra un dziedāja vienu un to pašu dziesmu: „Ak, teci jel, saulīt, uz dzimteni steidz..."

Dažreiz pie alus pudelēm drūmi sēdēja skolas direktors Konstantīns Vieglais. Viņš jau bija gandrīz alkoholiķis. Runāja, ka viņam esot arī krītamā kaite. Tad tēvs mūs nobrīdināja, lai nerādāmies kroga zālē, jo skolotājam būs neērti redzēt te savus skolēnus.

Man krogus atmosfēra un troksnis bija pretīgi. Vasarā vairs nebija jāgana govis un jādara lauku darbi. Iedraudzējos ar miesta ārstes meitām Rutu un Skaidrīti. Cauras dienas klīdām pa Zaubes parku, gājām uz mežu zemenēs, peldējām viietējā ezerā, sauļojāmies un apspriedām visdažādākos tematus. Runājām arī par zēniem, kurš kurai patīk. Te nu es sargājos izteikt savas domas, jo negribēju sanīsties ar draudzenēm. Nelaime tā, ka mums visām trim vienmēr patika viens un tas pats zēns, bet, kā likums, visiem zēniem es patiku labāk par abām māsām.Tā kā man bija divi brāļi, man sarunās ar zēniem neradās nekādi kompleksi. Zēni labprāt ar mani parunāja, pat iemīlējās. Es neķiķināju un neņirgājos par viņiem. Māsas tā neprata izturēties, viņām nebija brāļu. Vienīgais vīrietis ģimenē bija tēvs, provizors Balodis, pavecs un gandrīz pilnīgi kurls. Ja pie durvīm zvanīja, viņš nedzirdēja, bet, kā pats teica, ja stipri klauvēja, tad dzirdēja. Taču vārdus viņš sarunu biedram lasīja no lūpām ar acīm un klauvējienus, domāju, uztvēra no vibrācijas.

Šajā ģimenē vēl bija tēva māte, mātes māte un kalpone. Tā meiteņu aktīvā dzīve notika tikai starp sievietēm. Man – gluži otrādi. Mājā vienmēr bija daudz vīriešu, arī brālēnu man bija vairāk nekā māsīcu.

Parasti gan es patiku tiem zēniem, kuri man nepavisam nelikās ievērības cienīgi. Pēdējā pamatskolas klasē mums visām trim bija iepaticies viens zēns. Mana brāļa draugs, garākais skolā, gaišmatis ar zilām acīm. Man vienmēr patikuši tikai gaišmataini un zilacaini, gudri un drosmīgi. Viņu sauca Jānis Miķelsons, viņš vēl tagad dzīvojot Kanādā un divas reizes bijis Zaubē.Tajā laikā viņš, braucot ar divriteni pāri ezeram, bija ielūzis ledū. Puikas bija no krasta redzējuši, kā viņš tur pēries, līdz saviem spēkiem ticis laukā. Divriteni izvilka vēlāk ar pieaugušo palīdzību. Viņš bija kļuvis varonis. Mazie puikas bariem pulcējās viņam apkārt un klausījās varoņstāstu, kā viņš pats sevi izglābis. Tagad arī man likās, ka esmu viņā pamatīgi ieķērusies, un ar brāļa palīdzību liku saprast, ka viņš man patīk, nu ļoti.

Tad nu notika kas negaidīts. Viņš man uzrakstīja pirmo mīlestības vēstuli. Vairs neatceros visu saturu, bet viņš bija mani uzaicinājis uz satikšanos, atzinies mīlestībā un vēl tādā garā.Tas bija tik negaidīti, ka es galīgi zaudēju galvu. Vienkārši nezināju, kas man tagad būtu jādara, kā jāizturas.

Lieta izbeidzās pavisam prozaiski. Vēstuli manā somā bija atradusi audžumāte, izlasījusi un parādījusi tēvam. Tas nu tā uztraucās, ka bez šaubīšanās vēstuli atdeva skolas direktoram. To uzzināja visa klase, laikam draudzenes bija izpļāpājušās. Direktors izsauca uz kabinetu vispirms Jāni, tad mani. Jautājumi bija manam prātam diezgan nesaprotami. Vai tu biji ar viņu uz tikšanos? Nē, nebiju! Vai viņš tevi vēl ir aicinājis satikties kaut kur? Nē, nav! Ko viņš tev teica vēl? Viņš neko neteica, tikai uzrakstīja vēstuli. Nu, tad labi, tikai neej ar viņu uzlikšanos, citādi būs slikti. Es neiešu, viņš jau nemaz neteica, uz kurieni jāiet. Skolotājs aizgriezās. Viņš vairs nespēja sarunu turpināt. Ar žestu parādījis, lai es eju laukā, viņš abas rokas aizlika priekšā mutei. Ar to arī viss beidzās. Nezinu, kā Jānim.

[designerinteriorarchitecture]

fantastiska skandinavu dzivojama istaba.baltas koka gridas.veclaiciga lampa.vintazas kresli un galdini gan tv gan kafijas. baltas sienas grida un griesti izskatas ideali. un augi ir lielisks acents tam visam.stripainais paklajs ari pieskir isto noskanu

[lasitprieks]

KĀ IEKĀRTOT SAVU MĀJU UN PAGALMU AR KOKAPSTRĀDES MATERIĀLIEM?

Latvijas kokapstrādes meistaru radītos darbus novērtē ne tikai pie mums, bet arī ārzemēs. Kokapstrādes produkti ir viena no lielākajām eksporta precēm no Latvijas, tādēļ, piedāvājumā ir iespējams atrast visu, sākot ar suvenīriem un beidzot ar mēbelēm, pirtīm un pat rotaļu laukumiem. Sava pagalma vai dārza labiekārtošanā ar vien biežāk izvēlas izmantot dažādus Latvijā ražotus kokapstrādes produktus. 

Piedāvājums ir gana plašs – sākot ar suņu būdām un lapenēm un beidzot ar terasēm, bērnu laukumiem un karkasa mājām. Modernu un tirgū pieprasītu kokapstrādes preču ražošana ir normāla prakse jebkuram mūsdienīgam uzņēmumam arī Latvijā.

KĀ TIEK KOMPLEKTĒTI BĒRNU LAUKUMI PĒC PASŪTĪJUMA?

Bērnu rotaļu laukumi var kalpot ne tikai kā praktisks un lielisks apkārtnes labiekārtošanas veids, bet arī kā dāvana. Visi ražotie rotaļu laukumi atbilst drošības noteikumiem un tiek veidoti pēc klienta vēlmēm. Pasūtītājs nosaka to, kā izskatīsies rotaļu laukums. Vizuālajam noformējumam iespējams izvēlēties dažādus individuālus risinājumus(ielūkojies te - https://vud.lv/produkti/karkasa-majas/). Cena ir atkarīga no rotaļu laukuma komplektācijas. Cenas ir no viena līdz diviem ar pusi tūkstošiem eiro, kas šāda veida koka konstrukcijai ir adekvāta. Smilšu kastes, dažādas šūpoles, slidkalniņi, rāpšanās sienas un atrakcijas pēc īpaša pasūtījum - šo visu ir iespējams iekļaut laukuma komplektācijā. Ar meistariem ir iespējams vienoties arī par citiem atrakciju veidiem, kas balstīti uz klientu vēlmēm. Ieguldītā darba rezultātus novērtēs ik viens - kā liels, tā mazs!

MOBILĀS PIRTIS UN KUBLI - MŪSDIENU RISINĀJUMS SENAJIEM RITUĀLIEM

Senlatviešu pirtī iešanas tradīcijas joprojām ciena daudzi, tādēļ pirtis un pirts kubli ir populārs pasūtījumu veids. No egles koka veidotas pirts mājiņas ir apaļas vai ovālas. Saprotams, ka visi pasūtījumi tiek veidoti, saskaņojot ar klientu. Svētkos un nedēļas nogalēs pirtis un kubli ir lielisks atpūtas veids ikvienā ģimenē un draugu lokā. Pirts forma un izmērs spēlē lielu lomu tajā, cik ātri uzsilst un atdziest pati pirts telpa. Saprotams, ka ik viens vēlas pirts telpu uzturēt noteiktā temperatūrā maksimāli ilgi. Pēc saspringtas un grūtas darba dienas, viens no labākajiem relaksācijas veidiem ir relaksācija kublā. Šādi brīvo laiku iespējams pavadīt gan ar draugiem, gan ģimeni.

[raksturaksti]

NO SUŅU BŪDĀM UN BEIDZOT AR SPĒĻU LAUKUMIEM VAI PIRTS BAĻĻĀM

Jau labu laiku Latvijas kokapstrādes uzņēmumos radītas preces tiek novērtētas ne tikai pie mums, bet arī ārzemēs. Kokapstrāde ir viena no galvenajām Latvijas amatniecības un eksporta precēm, turklāt, vietējie un ārvalstu pircēji novērtē visu – sākot no suvenīriem un dizaina priekšmetiem un beidzot ar dārza mēbelēm, pirtīm un daudz ko citu. Sava pagalma vai dārza labiekārtošanā ar vien biežāk izvēlas izmantot dažādus Latvijā ražotus kokapstrādes produktus.

 Piedāvājums ir gana plašs – sākot ar suņu būdām un lapenēm un beidzot ar terasēm, bērnu laukumiem un karkasa mājām(ieskaties te - https://vud.lv/produkti/). Latvijas kokapstrādes uzņēmumi allaž seko līdzi aktuālajām tendencēm, lai piedāvātu mūsdienīgus risinājumus jebkuram klientam.

LATVIJĀ RAŽOTI BĒRNU SPĒĻU LAUKUMI

Ja ir vēlme labiekārtot savu pagalmu privātmājai vai lauku mājai, pie viena iepriecinot arī bērnus, rotaļu laukuma ierīkošana būs tieši tas, kas vajadzīgs. Bērnu rotaļu laukumi tiek ražoti balstoties uz klienta vēlmēm un vajadzībām. Atrakcijas ir komplektējamas pēc sirds patikas un vajadzības. Individuāli risinājumi ir pieejami arī vizuālā noformēja ziņā. Cena ir atkarīga no komplektācijas. Cenu amplitūda parasti ir no 1000 līdz 24000 eiro un iespējams izvēlēties ne tikai slidkalniņus un šūpoles, bet arī kāpšanas sienas un smilšu kastes.

PIRTS RITUĀLU NEIZTRŪKSTOŠA SASTĀVDAĻA - KUBLS

Senlatviešu pirtī iešanas tradīcijas joprojām ciena daudzi, tādēļ pirtis un pirts kubli ir populārs pasūtījumu veids. Iegādei pieejamas gan ovālas, gan apaļas, no egles koka veidotas pirtis. Jebkurš šāda veida pasūtījums tiek veidots kopā ar klientu. Svētkos un nedēļas nogalēs pirtis un kubli ir lielisks atpūtas veids ikvienā ģimenē un draugu lokā. Kompaktie pirts izmēri palīdz pirtij uzsilt ātrāk un nav stundām jāgaida līdz tas notiks. Saprotams, ka ik viens vēlas pirts telpu uzturēt noteiktā temperatūrā maksimāli ilgi. Pēc saspringtas un grūtas darba dienas, viens no labākajiem relaksācijas veidiem ir relaksācija kublā. Šādi brīvo laiku iespējams pavadīt gan ar draugiem, gan ģimeni.

[miivija]

LOGU, VĀRTU UN ŽOGU UZSTĀDĪŠANA JEBKĀDAI ĒKAI.

Neviens negrib dzīvot vai atrasties telpā bez logiem. Logu funkcija nav tikai tiešas dienasgaismas ielaišana telpā, bet nodrošina ventilāciju. Arhitektūrā vieni no nozīmīgākajiem laikmeta vēstnešiem ir tieši logi, jo katram vēstures posmam tiem ir atšķirīgs izskats un funkcionālā nozīme - no maza izmēra lodziņiem viduslaikos, līdz milzīgām logu konstrukcijām sienas vietā mūsdienās. 

Mūsdienu tehnoloģiskās iespējas sniedz dažādus risinājumus ar kuriem logus ir viegli izgatavot ne tikai piemērotus telpas parametriem, bet arī klienta vēlmēm, tādā veidā nodrošinot optimālu pasūtījumu visām iesaistītajām pusēm.

                               Uzzini vairāk - http://logunams.lv/pvc-logi/

DAŽĀDU MATERIĀLU LOGU KONSTRUKCIJAS JEBKURAM KLIENTAM. Latvijā plastmasas, jeb PVC, logu ēra sākās divdesmit pirmā gadsimta sākumā, kļūstot par dominējošo materiālu logu izgatavošanā. Plastmasas logi ir top izvēle visā pasaulē un tos tiešām varam atrast jebkurā apdzīvotā vietā jebkurā valstī. Vēl viena populāra klientu izvēle ir alumīnija logu rāmju pasūtīšana. Salīdzinājumā ar PVC un koka logiem, alumīnija logi ir arī ugunsdroši. Tie nav nedz smagnēji, nedz kādā citā veidā bojā ēkas fasādes vizuālo un tehnisko stāvokli. Logu precīzai montāžai ir ārkārtīgi liela nozīme, ne tikai alumīnija, bet arī PVC un koka logu uzstādīšanas reizēs. Nepareizi uzstādīti logi rada problēmas ar ventilāciju, kas savukārt noved pie daudz lielākām problēmām, kas ir saistītas pat ar veselību.

KAS UZSTĀDA PALODZES? Iekšējā un ārējā apdare ir svarīgas logu montāžas komponentes. Palodzes uzstādīšana gan iekšpusē, gan ārpusē ir saprotams apdares darbu elements, kas kalpo ne tikai dekoratīvam, bet arī praktiskam un funkcionālam nolūkam. Lielu lomu šajā procesā ieņem iekšējo un ārējo sienu stāvoklis, kas nosaka piemērotu materiālu izvēli darbu veikšanai. Kad logu montāža ir pabeigta, tad var sākt domāt par jauniem vārtiem, durvīm vai pat garāžu vārtu uzstādīšanu. Saprotams, pastāv iespēja visus šos elementus pasūtīt vienādā stilā, lai fasādes eksterjers būtu gaumīgs un acij tīkams, ne vien funkcionāls.

[urobors]

‘’UROBORS’’ ĪSFILMA, ANOTĀCIJA UN SIMBOLISMS

Bakalaura darbs, 2D animācija, 2+min

Filmā galvenā uzmanība tiek pievērsta videi/ilustratīvajiem elementiem, animācija veidota izmantojot Photoshop.

Tāpat kā jebkuru citu mākslinieku, šis gads ir dziļi iespaidojis manu attieksmi pret mākslu, domu ekspresiju un, protams, dzīvi kopumā. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka vienlaicīgi cīnoties par savu vietu plašajā kosmosā un attīstot darba ideju es palēnām pievērsos izolācijai un cilvēka psihes smalkajām niansēm. 

Urobors ir simbolisks stāsts par iegrimšanu un pazušanu sevī. Tas ir sākums traģiskam galam.

Darba radīšanas procesā esmu no visas sirds iemīlējusi galveno varoni, par spīti tam, ka viņas stāstam es neredzu labas beigas es tomēr vēlējos pavadīt viņu ceļā ar cerību, ka viņa spēs tikt galā ar izaicinājumu ko es pati neesmu spējusi pārvarēt.

Šī īsfilma dod skatītājam tik daudz cik viņš ir gatavs pieņemt. Ja viss ko viņš vēlas ir mistiska atmosfēra un mīklains sižets, tad to viņš arī saņems. Taču, ja skatītājs ir pacietīgs un gatavs paiet pretī šai filmai, tad šī filma paies viņam pretī tik pat daudz. Es piemeklēju simbolus ar rūpi un ceru, ka kādam mīklu entuziastam mans darbs dos kripatiņu gandarījuma. 

SIMBOLI :

PILS

Vēlējos balstīt galveno simbolisko stāsta daļu prāta pilī. Prāta pils ir atmiņas tehnika ar kā palīdzību var uzglabāt lielus informācijas daudzumus vizuālā formātā cilvēka prātā. Šajā pilī JD zemapziņa cenšas paskaidrot gan viņai, gan arī skatītājam viņas likteņa iznākumu (iesprūšanu sevis radītā limbo). Lai gan filmā tas netiek tieši uzrunāts (jo tas notiek pēc filmas beigām) JD nesaprot valodu ar kuras palīdzību viņas zemapziņa cenšas viņu glābt un tādējādi neatbrīvojas no paredzētā likteņa.

Pirmais šīs pils minējums ir filmas sākumā. JD glezno kādas ēkas rasējumu uz gaiteņa sienas. Specifiski Venēras un Romas tempļa rasējumu. 

Šis templis ir sava veida arhitektūrisks palindroms - templis sastāv no diviem identiskiem kambariem, kas ir novietoti muguru pret muguru ar skatu pretējos virzienos. 

To arī burtiski atspoguļo tempļa nosaukums - Imperators Adriāns veltīja šo templi Venērai un Romai. Venēra, protams, ir mīlestības dieviete (latīņu valodā Amor), un "AMOR” lasot spoguļattēlā mēs dabūjam “ROMA”. 

Lai gan prāta pils arhitektūra neatbilst Venēras un Romas templim tā galvenais nolūks ir kalpot kā elementam, kas saista ārpasauli ar iekšpasauli. Ārpasaulē mēs redzam tempļa rasējumu, iekšpasaulē mēs redzam palandromas, atspūlgus un cikliskumu.

SIMBOLI PILĪ

Tā ka šis stāsts ir viegli balstīts uz “Alise aizspogulijā”’ sižetu, esmu izkaisījusi pāris grāmatas elementus viscaur gaiteņiem. (baltais zaķis, Češīras kaķis, kārtis, u. tml.)

Kā jau īsfilmas nosaukums vēsta, uroboram ir liela nozīme šajā stāstā. Urobors ir čūska/pūķis, kas ir saķērusi savu asti mutē un cenšas to norīt. Čūskas uzskata par svētu dzīvnieku. Tās ir auglības, zemes ražības un sievietes/mātes simbols. Urobors ir cikliskuma un mūžīgās atgriešanās simbols. Tā paradoksālā tematika (sevis norīšana) kalpo kā kontūra īsfilmas sižetam. Sākumā JD ir ‘notverta’ savā pilī. Tad viņa iziet caur sevi (saviem zemapziņas gaiteņiem). Un pašās beigās sastopas ar savu jauno (vai arī oriģinālo), paradoksālo galvu. Tas rada jautājumu par to kur patiesībā ir sākums? Vai šis viss jau ir noticis? Un vai šis viss notiks vēlreiz?

Kopumā pilī 3 reizes noskan operas zvans. Tas ir tiešs mājiens uz to, ka pavadītais laiks pilī ir tikai pārtraukums starp performancēm (dzīvi)  un neatkarīgi no padarītā JD ir limits, kā laikā viņai jāizprot prāta pils teiktais un jāatrod risinājums.

Uz filmas beigām JD burtiski skatās uz problēmas atrisinājumu, bet viņa diemžēl to pārprot, kā rezultātā prāta pils iziet cauri drastiskām izmaiņām. Šis atrisinājums tiek pasniegts skulptūras formā. Tajā ir attēlota kāda aizdomīgi pazīstama sieviete, kas vienā rokā glabā zelta uroboru un otru roku tur gaisā. 

Skulptūra ir viegli balstīta uz Dēmetras skulptūru, kas atrodas Vatikāna muzejā (autors nezināms). Viņas lomu manā darbā ieņems JD. Izvēlējos tieši šo dievieti, jo redzu viņā simbolisku saistību ar vārdu “sator”.

Dēmetras vārds nozīmē "zemes māte", bet viņa pati personificē auglīgo zemes kārtu, kurā cilvēks kaisa graudus.  Viņa ir labvēlīgi noskaņota pret cilvēkiem, māca tiem art un apsēt laukus, palīdz zemkopības darbos.

Šī skulptūra ir mana sator kvadrāta interpretācija. Sator kvadrāts ir divdimensionāla vārdu shēma/mīkla, kura sastāv no piecu  latīņu vārdu palindromiem.  

Protams, pati par sevi šī shēma ir fascinējoša un vēstures bagāta, taču kas mani interesē ir tas, ka iztulkojot vārdus dotajā secībā var dabūt pilnu, loģisku teikumu.

SATOR -  sējējs, stādītājs, dibinātājs, ciltstēvs, radītājs. 

AREPO - nav konkrēta tūlkojuma, taču vēsturnieki uzskata, ka tas varētu būt cilvēka vārds.

TENET -  viņš / viņa tur, glabā, izprot, pārvalda, saglabā, uztur.

OPERA - darbs, aprūpe, palīdzība, pakalpojums, piepūle, darbs ar piepūli.

ROTAS - riteņi 

Lai gan šai vārdu ķēdei ir vairāku tulkojumu variācijas, par vispieņemtāko tulkojumu uzskata “Sējējs Arepo tur darba riteņus” (ar darba riteņiem šajā gadījumā ir domāti koka arkla riteņi). Ņemot šo tulkojumu vērā mēs esam spējīgi izlasīt šo ainu no visiem skatupunktiem - no lejas, no augšas, no kreisās puses un no labās. Neatkarīgi no tā kā tu skaties uz sator kvadrātu, Arepo stāvēs tavā priekšā ar arkla riteņiem rokās. 

Manuprāt, tā arī izritēs JD dzīve. Viņa pati sevi iestums sevis apgleznotā sienā, tikai lai atkal tiktu ārā un to atkārtotu vēlreiz. 

Te ir svarīgi pieminēt, ka es ļoti ilgu laiku meklēju līdzīgu elementu, kas sevī ietvertu sižetisku simboliku. Protams, urobors ir ideāls simbols galvenajai idejai, taču es ļoti vēlējos ieviest konceptu, kas kalpotu kā mājiens JD nākotnei un sasietu UROBORS stāstu kopā ar 3. kursa oriģinālu. Ilgu laiku labākais, ko es atradu bija Dionīss (izrādās viņš arī simbolizē atdzimšanu, taču tas manuprāt ir diezgan vājš simbols) un es biju jau noskaņojusies padoties, kad pavisam netīšām saskāros ar kādu filmu, kas man atgādināja par satora kvadrātu un es beidzot izjutu to eurēkas klikšķi, ko visi mākslinieki cenšas sasniegt.

Problēma ir tajā, ka minētā filma ir Kristofera Nolana 2020. gada TENET. Kā redzat filmas nosaukums ir galvenais (un vienīgais īstais) palindroms kvadrātā. Kristofers ir izmantojis gan visas šīs shēmas sastāvdaļas , gan arī ir iesaistījis to īpatnējo īpašību sižetā. Lai gan es pielietoju simbolus savādāk, kā to dara slavenais Kristofers un mana sator kvadrāta interpretācija ir diezgan tāla no viņa interpretācijas (mans nolūks nekad nebūtu plaģiatizēt kāda cita mākslinieka smago darbu) es apzinos, ka līdzība ir nenoliedzama. Un ja es būtu savu pētījumu laikā atradusi citu simbolu, kas tik labi iederētos UROBORĀ es to būtu iemainījusi, bet diemžēl nekā labāka man nav un gluži atklāti esmu ļoti pieķērusies šim projekta elementam. Tā ka par spīti tam, ka mani moka vainas izjūta es neplānoju no satora atteikties.

[zinulapa]

Jumta konstrukciju dažādība šodienas dzīvē

Parasti, runājot par jumta uzstādīšanu, šajā gadījumā svarīgs jau ir ne vienīgi jumta segums, bet viss jumts kopumā. Un vēl, kad jumta veida izvēle pieļaujama arī tikai celtniecības laikā, tad jumta segums, kā viens no būtiskākajiem mājas elementiem, jau ir cītīgi jāaprēķina kā arī jāprojektē pirms tam. 

Tomēr ir jāsaprot, kādi tad jumta konstrukcijas veidi būs atbilstoši konkrēti Jūsu gadījumā. Jau ir tik daudz dažādu variāciju - sijas, jumtu spāres un koka kopnes, kā tās atsķiras savā starpā un, kam dot priekšroku, jau ir diezgan svarīgs jautājums. Uzzini vairāk - https://freimans.com/lv !

Jumta vizuālais noformējums

Jumta konstrukcija, ko parasti mēs visi redzam sev apkārt parasti ir jumts ar diviem slīpumiem, šis veids izceļas tieši ar praktisku izmantošanu, vienkāršu uzlikšanu kā arī tam būs piemērots jebkurš jumta segums. Pieprasīts tagad ir mansarda jumts, šeit ir 4 plaknes uz katru mājas pusi pa divām. Šis veids ir tik populārs, jo tiek atrasta vēl viena papildus telpa. Saimniecības ēkām visbiežāk pielietotā jumta konstrukcija ir vienas slīpnes, bet šo tipu nepielieto lielāka tipa ēkām. Amizanta un arī sarežģīta konstrukcija ir jumts ar četrām slīpnēm. Jumta uzstādīšana ir vienkārša, bet kopšanā sarežģīts ir plakanais jumts. Mājas jumts reizēm paredz dažnedažādu veidu savienošanu, padarot ēku interesantu kā arī neaizmirstamu.

Jumta konstrukcijas veidi - kāds variants ir labākais?

Plānojot to, kāda būs jumta konstrukcija, paveras ļoti dažāds jumta seguma klāsts un dažādība. Jumta spāres, sijas un varbūt kopnes, kura ir īstā izraudzīšanās? Sijas pielieto, lai balstītu jumta spāres, taču tāda tipa varianta uzstādīšana pieprasa tiesam daudz laika. Bet jumta kopnes jau būs iepriekš sagatavota konstrukcija. Kopnes atbalsts tad ir ārsienas vai arī iekšējas sienas, kas ir nesošās. Kopnes atšķirībā no jumta spāres tiks ievestas tieši uz objektu gatavas, tādā veidā būs ekonomēts laiks, ko aizņem pati jumta uzstādīšana. Un tad var ķerties pie tāda veida lietas, piemēram, kā jumta siltināšana un tad pabeigt šo nozīmīgo būvniecības posmu.

[ilserre]

Tēta tētis 0045

Šahtu ciemā

Tad 3. augustā latviešus, lietuviešus, igauņus, ungārus, rumāņus un moldāvus aizved uz staciju un sasēdina preču vagonos. Visiem logiem priekšā ir dzeloņdrāšu režģi. Katru vagona dēli sargi pārbauda ar koka āmuru. Sargu ir krietni vairāk nekā tad, kad braucām no Kistrines uz Poznaņu. Katrā vagonā sasēdina vismaz 40 cilvēkus. Vagonu galos ir ierīkotas divstāvu lāvas gulēšanai. Dažiem ir jāguļ arī uz grīdas zem lāvām. Pie vienām durvīm ir četrkantīga koka caurule dabisko vajadzību nokārtošanai. Mums katram izsniedz nepilnu klaipu maizes. Sargi mūs sēdina vagonos, izsaucot pēc saraksta. Jaunāko gadagājumu sargi staigā krūtis izriezuši un, laikam savu varonību rādīdami, krieviski lamājas un vienam otram arī iesper ar kāju sēžamvietā. Vecākie sargi, kuri frontē ir bijuši, ir daudz miermīlīgāki. Vagonu durvis aizbultē no ārpuses. Sargi nepārtraukti apgalvo: "Mājās, drīz mājās". Mēs tam ticam, jo kā gan citādi varētu būt!

Braucam jau vairāk nekā dienu, stāvam stacijās. Mums nav ātrvilciena. Visi citi sastāvi tiek sūtīti pirmie. Mana vieta ir zem lāvām uz grīdas pie sienas. Kādā nelielā vagona dēļu spraugā vēroju kustības virzienu. Vai patiešām mūs vedīs ar lielu loku? Es mēģinu atcerēties, kādas pilsētas varētu būt mums priekšā, braucot šajā virzienā. Polijā varētu būt Krakova. Tālāk Ternopole un Ļvova aiz Ukrainas robežas. Es gan nevienam neko nesaku. Visiem ir priecīgas sejas, jo viņi drīz cer ieraudzīt Lietuvu. Es zinu, ka pat, ja mēs brauktu uz ziemeļiem ar šādu ātrumu, lai to ieraudzītu, mums būtu jābrauc vairāk nekā diennakts. Bet mēs jau divas diennaktis braucam uz dienvidaustrumiem. Man skaidrs, ka drīz jābūt Ukrainai un pie pašas robežas, cik atceros, jābūt Ternopolei. Vēlāk izrādījās, ka tuvāk robežai ir Ļvova. Varbūt mūs vedīs uz Kijevu vai Odesu?

Tomēr ieminos vīriem par Ļvovu un Ukrainu, tā sabojājot labo noskaņojumu. Viņi manī daudz neklausās un izsaka ironiskas piezīmes par maniem pareģojumiem. Pēc tam vēl braucam diennakti. Vīri man netic, tomēr prasa, vai mēs braucam mājās. Saku, ka uz šo pusi mūsu māju nav. Brīnos, ka neviens mani neatbalsta. Vai patiešām neviens nav noteicis braukšanas virzienu, bet mani uzskata par mazliet jukušu?! Iepriekš dažviet pat saulīte spīdēja, un virziens bija labi nosakāms.

Ceturtās dienas pēcpusdienā kādā nelielā stacijā lasu uzrakstus krievu valodā: "Ukrainas dzelzceļš". Arī Ļvovas apgabala uzrakstus var saskatīt. Saku vīriem, ko redzu, un iesaku neticīgajiem paburtot uzrakstus uz blakus vagoniem. Atceroties manus skaidrojumus, viņi brīnās par tādu gaišredzību.

Garastāvoklis visiem galīgi sabojāts, un vienīgi mūžam humora pilnais Rudzītis, manas grupas vīrs no Berlīnes laika, izsakās, ka mūs nevar vest tieši uz mājām, jo vispirms mums parādīs "Laimīgo zemi"*, tas ir, Padomju Savienību.

Vēl pēc vairāk nekā diennakts mūs izsēdina kādā nelielielā stacijā. Tik tiešām esam Ļvovas apgabala Ternopoles rajona nelielā stacijā Šahti. Nonākam stingri apsargātā nometnē. Tai apkārt tāpat kā Pozenē ir augsts dubults dzeloņdrāšu žogs. Visos četros stūros uz stabiem ir sargbūdas ar sargiem augšā. Ir tikai trīs tipveida barakas ar divstāvu lāvām gulēšanai. Šeit ir jau izmetināti daži rumāņi un arī vācieši.

Jau otrajā dienā mūs sūta darbā. Cauri ciematam jāiet uz grantsbedrēm (karjeru), kurā no stacijas ir uzbūvēts dzelzceļa atzars. Mums ar lāpstām ir jākrauj vagonos grants. Parasti jāiekrauj divi sastāvi. Ja sastāvs ir tikai viens, tad mēs ātrāk tiekam atpakaļ barakās. Visās citās dienā strādājam kādas 8-10 stundas. Tādam smagam darbam grants karjerā uzturs ir pavisam nepietiekošs. Domājam, ka daļu no mums iedalītās pārtikas izlieto sargi, jo nometnē esam tikai kādi 300-400 vīri, bet sargu ir vairāk nekā 50. Esam badā. Ja Pozenē un Kistrinē ejot darbā varēja cerēt dabūt ko ēdamu, šeit ir tikai grants, un nekas ēdams nav dabūjams. Labi, ka nav daudz lietainu dienu, vismaz patīkamāk strādāt. Lietus parasti ir īslaicīgs, un Ukrainas siltā augusta saule drēbes ātri izžāvē.

* Te laikam jāizskaidro joks. Šī ir reference uz Annas Brigaderes "Sprīdīti." Lugas centrā ir stāsts par Sprīdīti, mazu zēnu, kurš dzīvo kopā ar vecmāmiņu, Lienīti un pamāti. Saasinoties konfliktam ar pamāti, Sprīdītis izlemj atstāt mājas un doties meklēt laimi pasaulē, tas ir, meklēt "Laimīgo zemi". Lugā atklātas grūtības, ar kādām viņš sastopas, un tāpat arī Sprīdīša garīgās un fiziskās izaugsmes ceļš. Nozīmīgākie krustpunkti ir tikšanās ar Vēju māti, kuras četrus dēlus Sprīdītis velti pūlas savaldīt, tomēr Vēju māte novērtē zēna apņēmību un labo gribu; cīņa ar Lutausi; atsaucība, ko Sprīdītis izrāda Vecajam vīriņam, lūkojot dot viņam patvērumu un pasargāt no Sīkstuļa dusmām; nokļūšana Ķēniņa pilī un sekmīgā spēkošanās ar pašu Nelabo. Pēc tam, kad Nelabais ir uzvarēts, Sprīdītim pienākas solītā puse no Ķēniņa valsts, kā arī princese Zeltīte par sievu; tomēr, redzēdams, ka princese ir nejauka (unpleasant) un ķildīga, Sprīdītis izšķiras doties projām no pils uz īsto "Laimīgo zemi" un tādējādi atgriežas mājās, kur atkal sastopas ar vecmāmiņu un Lienīti (ļaunā pamāte pa šo laiku mirusi).

[grifrift]

Atmiņu pārdevējs (1. daļa)

Džeremijs – palaidnīgs un brīvību mīlošs pusaudzis, salicis rokas ielāpiem bagātu bikšu kabatās, lepni soļoja pa tveices nomocītajām mazpilsētas ielām. Neskatoties uz kvēli sarkanā saules diska tuvošanos horizontam, sutoņa nedomāja atkāpties. Karstuma ietekmē apkārtne bija kā izmirusi. Džeremijam gan tīri labi patika Drīmtaunas vientuļās ielas. Šādas pastaigas bija viņa iespeja aizbēgt no drūmās, nabadzīgās ikdienas un ļaut vaļu savai neremdināmajai fantāzijai. Šodien viņš kārtējo reizi bija nobastojis stundas un nepavisam nesteidzās mājās. Tur, šaurā, slikti ventilējamā istabā, vecā graustu mājā, skolnieku gaidīja allaž nogurusī un dusmīga māte. Savukārt, šeit, pilsētas centrā, viņš varēja sev izdomāt citu dzīvi un savus noteikumus. Vienu brīdi Džeremijs bija bīstams un slavens banku laupītājs, bruņots ar Tompsona ložmetēju (liela kalibra kaķeni). Nākamajā mirklī puika jau varēja iemiesoties rūdīta pilsētas šerifa ādā un rūpēties par mieru, kārtību Drīmtaunas tumšajās vārtrūmēs. 

Šajā vēlajā pēcpusdienā pusaudža radošo prātu nodarbināja domas par tēvu – pa daļai mītisku būtni, kuru viņš gandrīz vai neatcerējās. Lai kā Džeremijs pūlētos, atmiņa viņam gleznoja vien gaišu, miglainu stāvu kā fotogrāfijā no izgaismotas filmiņas. Šis siluets māja dēlam ar roku un izstaroja vārdiem neaprakstamu siltuma sajūtu. Fantazētājs tik ļoti iegrima sevī, ka pašam nemanot nonāca sev mazpazīstamā pilsētas nomalē. Piepeši attapies viņš pavērās sev apkārt – vientuļa, nezināma vieta, no cilvēkiem ne miņas. Nevarētu teikt, ka Džeremijs būtu apmaldījies (to viņš nemūžam neatzītu), tomēr sajūta bija neomulīga. Zēna uzmanību piesaistīja kāda iestāde uz mājas  stūra. Tur rēgojās ar svaigu krāsu nemākulīgi uzmālēta afiša: “Atmiņu bode”. Vēl neparastāks bija plakāts aiz netīra, noputējuša skatloga: “Pirmā atmiņa tikai 5 centi”. Kaut kur dziļi mugurkaula smadzenēs Džeremijs sajuta nepatīkamas tirpiņas, tomēr, mierinot sevi, ka nav nekāda pamata satraukumam, viņš nolēma ieiet iekšā un apjautāties ceļu uz mājām. Protams, otrs motīvs bija apmierināt pamodušos ziņkāri. Par šo bodi viņš vēl neko nebija dzirdējis. Atverot smagās, čīkstošās veikala durvis, spalgi iezvanījās zvaninš. Skaņa lika zinātkārajam ceļa meklētajam mazliet satrūkties. Neviens gan nesteidzās apkalpot jauno klientu. Džeremijam pavērās iespeja aplūkot pavisam parastu koka leti ar nodrupušu laku. Aiz letes, visas sienas garumā, stiepās milzīgs plaukts līdz malām piekrāmēts ar mūzikas platēm. Dažas mētājās arī uz palodzēm un pat uz grīdas. Tās izskatījās lietotas. Īsti kur piesiet aci vairs nebija. Telpas iekārtojums šķita ultra askētisks, lai neteiktu trūcīgs. Toties ar redzēto jau bija gana, lai apmeklētājā sarosītos apbrīns. Ar mūziku viņš bija uz Tu un spēja novērtēt šādu kolekciju. Vēl nekad viņš nebija redzējis tik daudz plates vienuviet. Pašam Džeremijam piederēja tikai 3 līdz čarkstoņai nodrillētas rokenrola izlases. 

Jaunā melomāna domu gājiens aprāvas, jo telpā uzradās vēl viena būtne. Šī persona materializējās kā no gaisa. Džeremijs bija gatavs apzvērēt, ka nedzirdeja soļus un nemanīja ne mazāko kustību, bet – te nu viņš stāvēja. Bāls kungs ar retiem, iesirmiem matiem, pelēkām, ūdeņainam acīm un rūtainu vilnas žaketi mugurā, kura nebija piemērota ne šiem laikapstākļiem, nedz arī šim gadsimtam. Ap 60 gadus vecā vīrieša gludi skūtās sejas vaibsti sakustējās, līdz ko viņa nemirkšķinošo acu radars sastapās ar Džeremija skatienu. Plānās lūpas izveidoja smaidam līdzīgu grimasi, atkailinot sarkanas smaganas un neticami baltus, perfektus zobus. No šī smaida strāvoja tik spēcīgs vēsums un vienaldzība, ka Džeremijam karstajā telpā uz mirkli uzmetās zosāda. Tomēr pēc brīža viņš jau bija atguvis ierasto pašpārliecinātību.

“Neslikta kaudze ar ierakstiem” uzspēlēti bezrūpīgā tonī ierunājās zēns, lai masketu savu sākotnējo apjukumu.

“Tas nav īstais vārds, Džeremij, tas nav īstais vārds” it kā piekrītot atbildēja dīvainais pārdevējs. Viņam bija savāds akcents. Dobjā, bezkaislīgā balss čarkstēja kā viena no Džeremija mūzikas platēm.

“Jūs tirgojat vecus ierakstus, tādēļ veikaliņam ir šāds nosaukums?” potenciālais pircējs turpināja prašņāt.

“He-he!” vecā kunga rīkle izspļāva dažas rejošas skaņas, kurām, laikam, vajadzēja apzīmēt smieklus, “varētu teikt arī tā, varētu teikt arī tā…”

Viņam piemīt vēl viena līdzība ar vecu plati, Džeremijs nodomāja – viņš atkārto vienu un to pašu frāzi vairākas reizes.

“Man ir 5 centi!” puika nolēma pievērsties praktiskai biznesa sarunai, “ko Jūs man varat piedāvāt? Bojātu plati es neņemšu – brīdinu uzreiz. Jums man nāksies to nodemonstrēt.”

“Ne tik strauji, puis, ne tik strauji. Šīs nav parastas plates. Tie ir atmiņu ieraksti.

“Kādu atmiņu?” jaunais darījumu cilvēks bija neizpratnē.

“Šeit ir visu Drīmtaunas iedzīvotāju savulaik tik spilgtās un nozīmīgās atmiņas, kuras tie gadiem ejot ir nozaudējuši. Es piedāvāju viņiem tās atpirkt par ļoti izdevīgu cenu. Vai tik tas nav patiešām labs darījums, puis, vai tiešām nav labs?”

Pirmo reizi sarunas laikā neizteiksmīgās vīra acis iemirdzējās ar savādu, neveselīgu spīdumu.

“Ak tā? Man ir vitāli nepieciēšama kāda atmiņa. Es par to būtu gatavs dot daudz vairāk kā 5 centus, bet es neticu šādām muļķībām, es tomēr eju jau 6. klasē.”

“Esi pārliecināts, ka tu to vēlies? Man tevi jābrīdina, ka dažkārt atgūtās atmiņas var radīt sāpes un pat izraisīt depresiju. Ne jau velti tavs prāts cenšas tevi no tām pasargāt. Kā redzi, esmu godīgs komersants – pastāstu par riskiem.

“Vari nepūlēties, manu naudu tu nedabūsi. Savas pasakas vari stāstīt sīkajiem!”

“Es tev arī necenšos pārdot puis, nemaz necenšos. Tomēr tu aizskāri manu biznesmeņa godu, tāpēc es tev piedāvāšu lielisku darījumu, lai pierādītu, ka nekrāpjos. Es te došu 1 atmiņu bez maksas. Ja mana plate nesniegs tev solīto, tava sirdsapziņa būs tīra un tu man nebūsi neko parādā. Savukārt, ja taisnība būs man, tad tu pats noteikti atnāksi un norēķināsies kā pienākas.”

Pabeidzot frāzi, tirgoņa asie zobi tika atņirgti plēsīgā haizivs smaidā.

“Kā tad svešu cilvēku atmiņas nonāk uz tavām platēm?” Džeremijs vilcinājās un uzdeva jautājumus ne tikai, lai apmierinātu savu zinātkāri, bet arī lai vinnētu laiku lēmuma pieņemšanai. Viss izklausījās pārāk labi. Te bija jābūt kādam āķim Pasaulē nekas nav par velti – to viņš savā grūtajā bērnībā bija apguvis agri un pamatīgi.

“Katram savs komercnoslēpums, katram savs,” seniors nesteidzās atklāt savas kārtis.

“Vai tas vispār ir legāli?” Džeremijs izšāva pēdējo argumentlodi, kas viņam bija.

“Vecīt, esmu gatavs saderēt uz savu Čaka Berija ierakstu kolekciju, ka tu štata likumdošanā neatradīsi aizliegumu pārdot lietotas skaņu plates. Ja kādam nostaļģiska melodija uzjundī vecās jūtas, kas gan tur krimināls? Nodokļus es godīgi maksāju.”

Džeremijam tapa skaidrs, ka šis slīpētais onkulis nav ar pliku roku ņemams. Viņš, protams, neiedvesa uzticību, tomēr puisis nolēma izmēģināt laimi. Kā slīkstošais, kas gatavs ķerties pie jebkura salmiņa cerībā uz izglābšanos.

“Okei. Kas no manis nepieciešams?” kauliņi bija mesti.

“Lūk, to es saprotu! Tā ir īstu vīru saruna. Man vajag zināt atbildes tikai uz diviem jautājumiem – ko tieši tu vēlies atcerēties un kāpēc? Centies būt pēc iespējas precīzāks.”

Džeremijs brīdi vēl minstinājās, tad pats sev atgādinaja, ka nolēmis iet līdz galam.

“Man ļoti vajag atcerēties kā izskatās mans tēvs. Viņš atstāja mūs ar mammu, kad man bija 3 gadi. Viņš devās uz Aļasku, vismaz tā saka mamma. Es plānoju doties viņu meklēt, bet man nav nevienas viņa fotogrāfijas. Māte sadedzināja visas viņa mantas. To viņa man atklāja dusmu iespaidā, kad bijām sastrīdējušies… Es būšu ļoti pateicīgs, ja tev tiešām izdosies man palīdzēt.

“He-he! Aļaska ir tālu, bet tu jau to zini, vai ne? Ļauj padomāt… Še, tas būs tas, kas tev vajadzīgs.”

Pārdevējs paņēma no plaukta un pasniedza zēnam vecu, noputējušu plati. Džeremijam šķita, ka tā bija pirmā plate, kas vīrietim gadījās pa rokai. Dzeltens papīra rimbulītis platei pa vidu vēstīja: Chad&Jeremy “Yesterday’s gone”. Skrāpējumu nebija.

“Tagad dažas ļoti būtiskas instrukcijas, no kurām būs atkarīgs vēlamais rezultāts,” sausā tonī turpināja tirgotājs, “Šo skaņdarbu ir jāklausās absolūtā vienatnē, kad neviens nevar iztraucēt. Brīdinu, ieraksts atsauks atmiņas tikai vienu reizi. Pēc tam tā būs vienkārši melodija. Izvēlies īsto brīdi atbildīgi. Uz tikšanos, Džeremij!”

“Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka mēs vēlreiz tiksimies?” mazliet lecīgā tonī taujāja pircējs. Viņš vienmēr tā darīja, kad pūlējās slēpt bailes vai nedrošības sajūtu.

“Pie manis visi atgriežas. VISI. He-he!”

Čīkstošās durvis aizcirtās zēnam aiz muguras. Saule bija gandrīz jau norietējusi. Džeremijs pēkšņi apjauta, ka tā arī nepajautāja ceļu uz mājām, Atgriezties veikalā nebija ne mazākās vēlmes, Stingri sažņaugtos pirkstos bija plate, kas vienlaikus solīja gan sagaidāmo vilšanos, gan nelielu, tomēr nervus kutinošu cerību stariņu. Satrauktā puikas žiglās kājas pašas bija atradušas mājupceļu.

“Interesanti, kā viņš zināja manu vārdu?” ejot iekšā savā nabadzīgajā miteklī ar nodrupušu apmetumu, piepeši iedomājās Džeremijs.

                                                                                                                            A.

[textrashit]

Tie tikai manu kaimiņu paradumi vai parādība, kuru novērot visā pasaulē? Aizdomīgās sakritības pie atkritumu novietnēm. Kādam to vajadzētu papētīt! (tas varētu būt arī pēdu dzinējs Caps :)

Trīsstāveņi, piecstāveņu rajoniņā, kurā es dzīvoju, pagalmi ir pilni ar kokiem, parkiem, soliņiem, lieliem puķupodiem un visādīgām ekstrām. Miskastes mums arī ir ārā un, ikdienas soli sperot, tām nākas iet garām vismaz divām, trim, ja ne visām piecām. Kopā te ir kādas 7 atkritumu novietnes.

Sadzīves atkritumi iet / lido konteineros. Lielāki krāmi tiek likti ārā uz zemes. Tur nonāk visas tās lietas, kurām manu kaimiņu mājās vairs nav vietas. Reāli tas nozīmē visu - no A līdz Z - reizēm arī šis tas, ko ir vērts ieķert - kāds istabas augs vai feina grīdas lampa no seniem laikiem. Ja ir izmests kāds skapītis, kurš nokalpojis jau 60-70 gadus, tāds drošu patvērumu var rast manā valdījumā. Katrā ziņā, labās lietas tiek izķertas un ilgi nemētājās. Ir bijis arī tā, ka feinas 60o gadu sovjet-klasikas popārt griestu lampas ar apaļiem plastmasas kupoliem pamanu pa ceļam uz bodi, bet uzreiz nepaķertas, atpakaļceļā jau prom ir.

Tā dienu pa dienai sāku ievērot, ka notiek mīklainas parādības pie miskastēm. Piemēram - izeju ārā, pie miskastes pa ceļam uz veikalu - kaudze ar grīdas dēļiem. Atpakaļceļā pie citas miskastes - lamināta kaudze. Tiek mainītas grīdas. Citu dienu - pie vienas miskastes - trīs durvis, miskastēs starp mājām pagalma vidū - vairāki logi ar visiem stikliem. Sākumā arī man tas likās nekas īpašs, pat īsti to nepiefiksēju uzreiz, tikai pēc tam, kad parādības sāka uzkrītoši atgādināt par sevi, atcerējos vairākus līdzīgus gadījumus iepriekš. Tātad:

Jau kādu laiku pamanījis, ka notiek kas aizdomīgs, sāku pievērst tam visam uzmanību. Un miskastes palika tikai vēl mistiskākas!

Sākumā pamanīto uzskatīju par sakritību, - sak - kas tur, kautko līdzīgu izmetuši.. Tomēr saglabāju arī modru aci un krietnu devu aizdomīguma rezervē.

Vienu vakaru pa ceļam uz mājām pamanīju foršu puķu podu ar visu līdakasti. Savācu sev. Liela, kupla feina aste. Stiepju jau uz māju, bet vai tu re - piemājas miskastē kaudze ar puķupodiem. Tukšiem, bet tomēr. Atstāju tos kādam citam laimīgajam īpašniekam, bet tagad gan būtu savācis - feini veci puķupodi, izskatās kā Itālijas vecpilsētās uz ielas stāvājuši simts gadus. Tajā vakarā pirmoreiz gāju speciāli pārbaudīt savu teoriju praksē - un jā - pie vēl vienas miskastes - istabas augi un puķu podi, tie gan nebija pirmā svaiguma un no skata ne tik pievilcīgi, bet fakts kā tāds - izvēle bija tīri neko! Veci puķupodi, nelieli istabas augi un liela līdakaste ar visu puķupodu! Prīmā! Tātad tomēr kautkas tur tāds ir! Kaimiņi lidina ārā istabas augus!!!

Vienu dienu skatos - spogulis! Liels sienas spogulis ar apaļiem stūriem, tieši tāds, kā patīk! Ņemu ciet, pa ceļam mērķtiecīgi pa jokam - gar otru miskasti - jā ir, mazāki, bet arī seno laiku, div gab! Šodien metam ārā spoguļus! Spoguļu diena!

Citu dienu - mēbeles! Visur galdi, krēsli, skapji. Kādu vēlies! veci, jauni, izjaukti, labi saglabāti. Vēl citu - Visur būvgruži, ķieģeļi, maisi ar cementiem, veci riģipši izlauzti. Tagad visi reizē taisa remontus. Tad atkal - dzīvokļu iekšdurvis, balkonu durvis, vecie koka logi. Tas viss kaimiņiem vairs nav vajadzīgs! Nafig mums tās durvis mājas, logus arī nevajag! Visi kopā!

Nu jau guvis pietiekami daudz pierādījumu savai jaunatklātai miskašu teorijai, tomēr vēl smīnu, ka esmu "pamanījis sakritības, krasta koku galotnēs" Labvēlīgā Tipa Freža vārdiem izsakoties. Notikumu virkne liecina par likumsakarību, tomēr pievēršo īpašu uzmanību, zīmes iespējams saskatīt arī tur, kur tās nemaz nav.

Punkts uz "i" sāi miskašgeitai tika uzlikts lūk šādā veidā. Dienas laikā pamanīju izmestu santehniku - tualetes podu un izlietni. Uzreiz gāju skatīties citur - tuvojos otrai pi emājas miskastei - jau no tālu redzu, ka IR. Tuvāk jau skaidrs - arī tualetes pods un duškabīne. Uzstādīju sev tādu kā nosacījumu - ja pie vēl kādas miskastes mūsu rajonā būs kāds santehnikas gabals - tā nav nekāda sakritība, bet parādība, ko cilvēki dara paši neapzinoties, visi vienlaicīgi veic vienas un tās pašas darbības. Eju skatīties - nekā. Nu tad laikam nav!

Nākamajā dienā eju uz vilcienu, pa ceļam ir jāiet garām miskastei. Un - skatos, - EUREKA! IR! Vēlviens pods un izlietne! Miskašu teorija ir apstiprinājusies. Zvaigznes sagriezušās tā, ka vakar un šoden - visi kaimiņi stihiski met ārā podus, izlietnes, duškabīnes un visu to, kas vannasistabā.

Tā, lūk. Kas šodien piedāvājumā un kaimiņiem padomā? Varbūt kādam to vajadzētu papētīt! Psihologi! Sociālantropologi! Astrologi! Mistiķi! Meteorologi! Iesaistieities! Vai varbūt maigajās zinātnēs laiks ieviest jaunu pseido zinātni humanitārā svaidījumā - miskašu teroētiķi, miskašulogs? Vai arī ko tie cilvēki tur dara? Ir dienas, kad var izvēlēties spoguļus! Citās - istabas augus! Tad krēslu un galdu kārta! Visās malās - lampas, griestu, grīdas, galda, visādas. Kādu vēlaties? Lampu diena! Lampas mums jau da lampački, viss, vairs nevajag, ārā! Traukus met! Visi kopā - arrrrrrā! Nu vot tādi podi..

Ko tik aizdomīgi? Stihiski vnk!