#kristinenelubina

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Lauva ziemā” (16.01.2020.)

“Lauva ziemā” man šķita pazīstams nosaukums. Un ne velti, jo šīs izrādes aizsākumi meklējami brodvejā un tupinājums - kino pasaulē, kurā filma ar šo pašu nosaukumu tālajā 1968.gadā saņēma vairākus Oskarus. Gūgle saka priekšā, ka šo izrādi arī visnotaļ bieži iestudē dažādos teātros visapkārt pasaulei. 

Iepriekš jau esmu skatījusi divas Aleksandra Morfova režisētās izrādes, kuras atstāja paliekošu iespaidu (“Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” un “Svinības” - divi iestudējumi, kas lika domāt un pētīt), tādēļ latiņa un ekspektācijas bija visai augstas. 

Stāsts sens kā pati pasaule - cīņa par varu un ietekmi, nežēlojot jebkurus ieročus. Dāmas izmantos citu jūtas, savu pievilcību un spēju manipulēt, savukārt kungi cīņā iesaistīs kareivību, diplomātiju un maka dziļumu. Taču visiem kopīgas divas lietas - mērķis un auksts aprēķins, ar kuru to sasniegt.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Šī izrāde ir konstantā kustībā. Radoši iekļauti klusējošie aktieri, kuru galvenais mērķis - radīt kopīgo fonu un nokrāsu, tiek veiksmīgi sasniegts. Rēzija Kalniņa (izrādē Eleonora) paņem skatuvi ar savu aktierprasmi, un lieliski ataino ārišķīgi spēcīgo, taču iekšēji - sagrauto personu. Savukārt Juris Žagars ir pārliecinošs savā kara nomocītā un rētu nosētā vadoņa tēlā (tik pārliecinoši, ka pirmajā mirklī tik tiešām izskatās, ka Žagara kungs pirmīt cietis no kāda uzbrukuma). 

Savu artavu cīņas norisē ievieš arī trīs dēli, un, gluži kā stāstā, spilgtāk atmiņā palikuši Ričards (Lauris Dzelzītis) ar savu kareivīgumu un Džons - ar jauneklību (Toms Treinis), taču Džefrijam (Artūrs Skrastiņš) no izrādes seko vidējā bērna sindroms - tēls atmiņā palicis visai blāvs.

Izrādes vēstījumu varētu raksturot cilvēka vājība varas priekšā, kas izpaužas gan kā padevība, gan kā vēlme to iegūt (manuprāt, uz šobrīd pasaulē notiekošā fona, visai aktuāls temats). Tāpat arī lojalitāte - ko tā nozīmē un, vēl jo būtiskāk, katram šī izpratne varētu atšķirties. Un galu galā vecā atziņa - show must go on jeb suņi rej, bet karavāna dodas tālāk; jebkurā (karaļ)valstī diena turpināsies arī tad, ja karaļu ģimenē noris drāma. Pavisam noteikti varētu ieteikt izrādi Lauva ziemā noskatīties tiem, kuriem tīk ģimenes traģēdijas un galma drāmas. 

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Kaisles vilciens” (10.01.2020.)

Netīras kaisles virpulī

Kaisles vilciens nav izrāde, par kuru būtu bieži dzirdēts. Patiesībā pilnīgi pretēji, jo apjautājoties atklāju, ka neviens par tādu nedz dzirdējis, kur nu to apmeklējis. Taču, ja nomainām nosaukumu pret Ilgu tramvajs, kas ir oriģinālais lugas nosaukums, tad gan – gan es pati, gan citi bija par šādu nosaukumu dzirdējuši.

Pirms turpināt, vēlos brīdināt, ka izrāde šķietami sašķeļ skatītājus divās frontēs. Es esmu tajā, kas domā, ka Kaisles vilciens ir nedaudz nenovērtēts tīrradnis.

Pat pirms zālē izdzisušas gaismas ir skaidrs, kādā vidē pavadīsim turpmākās teju trīs stundas. Tumšas sienas, mazliet apbružāta dēļu grīda, skatuve ir bez jelkādiem izskaistinājumiem un drapērijām. Fonā atskan vilcienu sakabju skrāpēšanās, telpā klusi dūc aprūsējuši ventilatori, nedaudz manāma milzīgas un savecējušas vannas mala. Trīs aktieri (šoreiz) izskrien uz skatuves, uzvedas vulgāri un bezrūpīgi; viņi šļakstās, mētā bumbu, atveido cīņu, riņķiem skrien un smejas, pat nokārto dabiskās vajadzības. Tiek novilkta robeža tam, ka robežu nav – tēlu izpratne par pazemojumu un kaunu krasi atšķirsies no tās, pie kuras, iespējams, raduši skatītāji.

Šķietami no pirmā mirkļa līdz izrādes beigām mēs iestrēgstam laikā. Šī izrāde ir provokatīva, bravūrīga un vulgāra. Un mēs vērojam, kādas sekas mēdz būt pēc spēcīgām, šokējošām traumām un sāpīgiem pārdzīvojumiem.

Uz skatuves ir četri tēli. Viens tiks galā ar savām sāpēm ar tām vienkārši sadzīvojot un aprijot savā bravūrā. Otrs – sāks celt sapņu pilis, ignorējot realitāti un esamību cūku aizgaldā. Trešais… trešais pat nesapratīs, kas notiek un kas noticis, vienkārši akli sekos citu piemēram. Ceturtais nespēs samierināties un mēģinās rast mierinājumu tur, kur tā nav.

No vienas puses tas, kas notiek uz skatuves ir nesaprotams un tāls, bet vienlaicīgi bieži redzam atblāzmu no ikdienas, un tajos mirkļos izrāde kļūst reāla un saprotama pat caur visu netīrības plīvuru.

/Foto: Daina Geidmane/

Lai gan pieteikumā minēts, ka centrālais izrādes stāstījums ir par Blanšas (Anete Krasovska) un Stenlija (Gints Grāvelis) dažādās pasaules uztveres konfliktiem, man tomēr gribētos teikt, ka izrādē konfliktē visu četru tēlu uztveres un samierināšanās mehānismi, sapratne par lietu būtību un savā ziņā arī izdzīvošanas instinkti. Jāsaka, ka daudzi izrādes aspekti tomēr prasa vismaz minimālu zināšanu krātuvi par cilvēka psihes jautājumiem, citādāk viss varētu šķist pavisam nesaprotami.

Varētu vēl noteikti “vārīties” par šo izrādi, bet negribētos lasītājiem bojāt priekšstatus, jo tie ir tikai manējie, un katrs tajā ieraudzīs visu citādāku – kādam patiks, kāds vilsies. Šī izrāde pavisam noteikti nav tikumīgajiem, jo tā provocē, nedaudz šokē, bet galvenokārt rāda daudzu cilvēku realitāti, kas varētu šķist pavisam nepieņemama.

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Iemīlējies Šekspīrs” (04.01.2020.) 

Labdien! Gaidīsim Jūs uz izrādi IEMĪLĒJIES ŠEKSPĪRS. (..) Jūsu – Dailes teātris. 

Šādu īsziņu saņemu decembrī, un man ir skaidrs – būs aklais randiņš. Krietni pirms uzzināju, ka man būs iespēja piedalīties #Skatītājs vērtē programmā, bijām ar ģimeni jau parūpējušies par abonementiem kabatā. Parasti šīm izrādēm priekšlaicīgi ne vērtējumus, ne aprakstus parasti nelasu, tādēļ šeit un turpmāk pilnīgi baltas lapas apskats. 

Pirms izrāde sākusies, rodas divas domas – pirmkārt, izskatās, ka būs stīvs kakls, jo sākumā skatuvi var pārskatīt vien ar viegli pavērstu galvu augšup (Tiesa, bažām nav pamata. Vēl pēc brīža nospriežu, ka lieliski izmantots skatuves potenciāls, jo pat nezināju, ka lielās zāles grīdā ir tik daudz dažādu elementu, kas var kustēties). Un, otrkārt, vai tas ir teātra stils, režisoru vai modes lieta, vai tomēr kas “standartīgs” un vienkārši pēdējā laikā pamanīts - ka arvien biežāk aktieri uznāk uz skatuves pirms sākusies pati izrāde, ļaujot nopētīt tēlus un sākt prātuļot, ko tie varētu darīt. 

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Brīdi vēlāk, kad gaismas nodziest, pēc nelielas epizodes uz skatuves kāpj centrālie tēli – Dainis Grūbe kā Šekspīrs, Lauris Subatnieks kā Mārlovs un vēl nedaudz vēlāk Ieva Segliņa kā Šekspīra mīlas objekts, de Lesepsa. Visai ticama šķita dzirkstele galveno tēlu savstarpējā komunikācijā un attiecībās (Ok, pat nerunājot jau par to, ka Grūbes un Subatnieka ķīmiju patiesi baudīju skatoties Equus, un, gluži kā tāds uzmācīgs veģetārisma piekritējs, aicinu šo izrādi iemēģināt). Aktieru sastāvs izrādei visai bagātīgs, un mans izrādes biedrs vēlāk prātuļo, vai “Gadījumā nav par daudz aktieru?” Izsekot visiem personāžiem līdzi brīžiem ir arī sarežģīti, bet, protams, ne vienmēr visiem jāvelta vienlīdz liels fokuss. 

Izrādes tematika ir skaidra - kas ir mākslinieks bez savas mūzas? Par sevi un daudziem citiem lieliski zinu, ka man nebūs radošuma rezultāta, ja klātesoša nebūs iedvesma un mūza. Kāpēc lai lielajiem grandiem būtu citādāk? Šī izrāde ir interpretācija par lugas Romeo un Džuljeta tapšanas procesiem jebšu par Šekspīra iekšējās mīlestības vētras pārtapšanu par vienu no zināmākajām pasaules traģēdijām. Iemīlējies Šekspīrs pasniegta humoristiskā un viegli plūstošā stāstījumā. 

Kopumā izrāde ir viegli uztverama un interesanta, kā reiz’ vieglas romantikas piekritējiem. 

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Smilšu cilvēciņi” (11.12.2019.)

Sabirt un uzbūvēt no jauna

Poliklīnikas uzgaidāmā telpa. Satiekas četras: paranoiska tiesnese, histēriski nemierīga studente, darbīga māte un klusējoša meita. Ja sākums atgādina ievadu anekdotei, tad tālu no patiesības tas nav. Izrāde Smilšu cilvēciņi ir četras mazas traģēdijas ar nelieliem humora pilieniem un vieglu histērijas devu.

Sievietes – katra unikāla, īpaša, neatkārtojama, nedaudz aroganta un pārliecināta par savu domu taisnību. Šie tēli tuvojas viens otram nelabprātīgi, laužot sevi, nepieņemot citādo, taču kopīga problēmu sakne liek paraudzīties vienai uz otru citādāk, pastiept rokas un palīdzēt. Atklājas zināma patiesība - pat, ja esam nepazīstami un tāli, varam atklāt viens otrā līdzīgas pārdomas, sāpes un problēmas. Un cita – nesavtīga palīdzība rada ķēdes reakciju.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Neatrisināti jautājumi, kuru saknes bieži redzam bērnībā – šādam vadmotīvam pēdējā laikā uzduros itin bieži (bet varbūt to saskatu, jo pašai šķiet interesants šāds temats). Cilvēka pirmās un, gribētos teikt, nozīmīgākās attiecības ir ar viņa vecākiem. Tās rada izpratni par pasauli, tās mijiedarbību, attiecību veidošanas principiem. Ja sākumā saslēdzam nepareizos slēdzīšus, tad mums iekšā var veidoties nelielas sniega bumbas, kas, mums pieaugot, nekontrolēti veļas uz priekšu, apaug un pārtop lavīnā. Negaidītā brīdī lavīna var izlauzties un var ieslēgties pašdestrukcijas režīms, kas liek cilvēkam sabirzt gluži kā smilšu skulptūrām pludmalē.

Vai ir iespējams pēc šādas sabiršanas uzbūvēt jaunu smilšu cilvēciņu? Vai tas būs tāds pats, vai citādāks?

Skatuves iekārtojums nepārprotami atgādina poliklīnikas uzgaidāmo telpu. Tik ļoti, ka pat kļūst nedaudz neomulīgi, jo esam pieraduši neskatīties uz citiem pacientiem, kas gaida rindā. Katrā ziņā efekts un ticamības moments panākts.  Savukārt aktrišu tērpi uz sterilā fona izcēlās vēl jo vairāk; gribētos pateikt uzslavu kostīmu māksliniecei Valentīnai Začiņajevai, jo īpaši par Meitas lomā esošās Ievas Florences-Vīksnes kleitu – ļoti laba!

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Trīs šūpolēs” (03.12.2019.)

Ja komēdijas ir Tava lieta, Tavs džems, Tavas dzīves skaņu celiņš, tad uzmet aci izrādes Trīs šupolēs aprakstam. Jauns, 2019. gadā iestudēts gabals kamerzālē, kur intīmā gaisotnē (varētu pat teikt – ieslodzījumā) teju aci pret aci ar četriem aktieriem pasmiesies par mistērijas apvītiem notikumiem kādā kabinetā ar trīs adresēm.

Ne velti arī pats teātris aprakstā raksta, ka šī ir mistiska komēdija, jo to būtu grūti raksturot kā citādāk. Uz skatuves notiekošais – pilnīgs haoss un mistika, loģikas un atbilžu nav, taču galveno domu var tikai nojaust caur uzjautrinošiem mirkļiem. Sen nebija redzēti arī aktieri izpildām horeogrāfiju, kas jau pats par sevi ir amizants skats. Izrādes beigās tomēr tiek likta daudzpunkte nevis trekns punkts, tādēļ paliekam domājot – kas tad īsti noticis ar izrādes varoņiem?

(Man no daudzpunktes prasījās noņemt divus punktus, tādēļ nodevos interneta meklējumiem, lai saprastu kas un ko, un atradumus ieliku zemāk ­– post scriptumā. Ja kādam tas arī sniedz atbildes, tad – lūdzu!)

/Foto: Gints Ivuškāns/

Savā ziņā izrādes kamerzālē ir fascinējošas, jo aktieri ir uz delnas, pavisam tuvu saviem skatītājiem, kļūdas nedrīkst pieļaut. Reiz man kamerzālē ir gadījies sēdēt pirmajā rindā, un sakritības dēļ aktieris sēdēja man tieši pretim un klāstīja monologu. Tajā brīdī pamatīgi satraucos, jo, pirmkārt, satrakojās introverta dvēsele, bet otrkārt, manī radās sajūta – ja pakustināšu kaut vienu muskulīti, tad viss būs cauri, monologs nojuks, un būšu vainīga. Šoreiz gan nesēdēju pirmajā rindā, taču viss bija labi redzams arī nostāk – aktieru ķīmija, saspēle, žesti un mīmika.

Izrāde norit vienā cēlienā, un divas stundas uz vietas – tas ir izaicinājums. Vēl jo vairāk – iziešana izrādes laikā ir atcelta, bet iemesli lai paliek noslēpums. Interesants ir zāles noformējums – kičīgs, moderns, interesants, radošs, kas paspilgtina mistisko haosu.

 P.S. Internetos atrodu vēstuli no lugas autora Luidžī Lunarī (Luigi Lunari) kādam Igaunijas režisoram, kas satur nelielu daļu atbilžu, kuras man bija svarīgas. Ā – šī izrāde ir Commedia Dell'Arte, Bē – režisors var “Ā” ignorēt un darīt visu pēc saviem ieskatiem. Tā kā punkts Bē man ir skaidrs, atliek noskaidrot, ko nozīmē Ā.  Commedia Dell’Arte – tas ir īpašs apzīmējums ceļojošajām aktieru trupām 16. gs. Itālijā, kas uzstājās ar komēdijām un dažkārt improvizēja tajās. Šajās izrādēs bieži izmantoja fiksētus sociotipus, starp kuriem varam saskatīt šīs izrādes galvenos varoņus, kas simbolizē naudu (Biznesmenis), zināšanas (Rakstnieks), armiju (Kapteinis) un zemniekus/nabagus (Apkopēja).

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Alvas sieviete” (21.11.2019.)

Ierasti domājam par skumjām kā par kaut ko negatīvu, taču kultūras jomā tas dažkārt var nozīmēt pretējo. Tieši šāda – visnotaļ skumja atmosfēra valdīja pēc otrā cēliena, kad dažs labs palika sēžot savās vietās, vēl traušot nost asaras un šņukstot. Kāds vīrietis mierina savu dāmu, kas nokārusi galvu un tur rokās samīcītu salveti. “Ai, smagi,” kāds nopūšas, kamēr dodamies kopā ar citiem uz izejas pusi. “Jā, daudzus paņēma,” es nodomāju.

Šķietami Alvas sievietes epicentrs ir zaudējums jeb emocijas, ko tas raisa - katra spēja ar to sadzīvot, pārdzīvot, pārkāpt tam pāri un atrast noslēgumu. Retais ir tāds, kam zaudējums ir svešs. Kam brūce svaigāka, tam sirds ietrīsas sparīgāk. Arī man brīžiem ieviesās kaklā kamoliņš. Daudziem kamols tomēr rada izeju, un beigās no vairākām pusēm atskan klusi šņuksti.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Alvas sieviete tikko jaušami pieskaras filozofiskai sarunai par to, kur sācies un beidzies Tu. Ja Tev atņem roku, vai Tu joprojām esi tas pats cilvēks? Un, ja šo roku pieliek kādam citam – vai tā arvien ir daļa no Tevis vai tā pārtop par svešu? Un ja mēs vārdu “roka” aizvietojam ar vārdu “sirds”, vai atbildes mainās vai paliek tās pašas? Šīs ir sarunas, ko esam risinājuši ar kolēģiem pie pusdienu galda – filozofisks un ne gluži atbildams, taču interesants diskusijas pavediens.

Jāsaka, ka savā ziņā izrāde tematiski ir viegla, jo koncepti nav sarežģīti, un izrāde ir drīzāk iespēja kādam, kam tas nepieciešams, sagremot savus pārdzīvojumus un atbrīvoties no iekrātajām emocijām, iztukšoties. Dvēseliska izrāde par cilvēcību, attiecībām, iespēja mazliet pasmieties un mazliet paraudāt.  

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Equus” (05.11.2019.)

Ir nostāsti, ka esot jāskaita reizes, cik bieži aktierus atsauc atpakaļ uz paklanīšanos. Pēc tā varot noteikt, vai izrādei būs mūžs vai ne. Pēc Equus saskaitīju piecas. Bieži tā negadās.

Šo izrādi vēlējos redzēt jau gadiem ilgi, kad vārds Equus parādījās daudzos ziņu virsrakstos saistībā ar uzvedumu kādā no Londonas teātriem (vienā vārdā – Poters). Taču esmu pārliecināta, ka arī bez šī fona mans viedoklis paliktu nemainīgs. Man ļoti patika. Ļoti. Gluži tāpat kā visai zālei, kas ovācijas arī vokalizēja.

/Foto: Kaspars Kviesis/

Pēc izrādes gan aizdomājos, kādēļ daudzos tā izraisīja tik spēcīgas reakcijas? Lugas tēmas ir tādas, kuras ikdienā neapspriež, tās dažiem liek novīst ausīm un brīžiem to pieminēšana ir tabu – arī tuvāko lokā. Un, šķiet, ka jautājumā slēpjas arī atbilde.

Izrāde ir ne vien aizraujošs un mistisks stāstījums, bet arī skatītāja iespēja apspriesties pašam ar sevi. Ņemot vērā to, ka Equus centrālās tēmas nav gluži tādas, ko apspriež pie kafijas tases, tās vēl jo vairāk varētu raisīt ziņkārību un pārdomas. Izrāde skar seksualitāti, psihes noslēpumus, attiecības un vidi ģimenē, kas veido simbolus un izpratni par pasauli. Tā ir arī diskusija par to, cik un vai ģimene ir atbildīga par bērna psihes attīstību un tās ietekmi nākotnē; tie ir jautājumi, par kuriem aizdomājas (cerams) gan bērni, gan topošie un esošie vecāki, kas arī kādreiz ir bijuši bērni. Izrādē figurē intīmas un privātas tēmas, kas ļauj tai kļūt, angliski izsakoties (diemžēl šim vārdam īsti nav tulkojuma), relatable visām paaudzēm.

Jāsaka, ka luga manī raisīja arī pārdomas, cik brīžiem sarežģīts varētu būt aktiera darbs – augstākminētās tēmas “iznest” tik prasmīgi, iemiesoties pat necilvēcīgos tēlos. Dažkārt domāju, vai aktieri nenes šādas lomas arī mājās, jo jābūt ir arī gana jutīgam, empātiskam, lai to atainotu ticami. Katrā ziņā gribētos izteikt cieņu Laurim Subatniekam, Dainim Grūbem un Gintam Andžānam. Var jau būt, ka lomas šķita sarežģītas tikai man, bet manās acīs tieši šādas lomas parāda aktiera profesionalitāti pavisam citā gaismā.

Runājot par gaismām, tās arī nospēlē savu lomu (pun intended), radot savādu atmosfēru un paspilgtinot skatuves noformējumu. Tur drīzāk jāsaka paldies radošajai komandai, kā arī režisorei Laurai Grozai-Ķiberei un viņas vīzijai.

Man šī izrāde šķita lieliska. Un to pierāda šī raksta pirmais melnraksts, kas rakstīts uzreiz pēc izrādes noskatīšanās.

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Nepanesami ilgi apskāvieni” (29.10.2019.)

Nepanesami jautājumi

“Es zinu, par ko bija izrāde!” sazvērnieciskā balsī sacīja mana pāriniece, kas bija labprātīgi un bez spaidiem atnākusi man līdzi uz izrādi Nepanesami ilgi apskāvieni. “Nu, nu?” es jautāju tikpat sazvērnieciski, kamēr lēnu gaitu caur nu jau tukšajām skatītāju rindām virzījāmies kopā ar pūli uz izeju. “Tie ir trīsdesmitgadnieka dzīves jēgas meklējumi,” viņa uzvaroši atbildēja, tiesa, pavisam klusi, lai neradītu trauksmi gājējos, kas vēl nebija paši īsti atraduši no klusēšanas. Daži atskatījās.

-

Atgriežamies pie izrādes sākuma. Mazajā zālē skatītājs sastopas ar aukstu gaismu, baseinu, kas pildīts ar bumbiņām, un vienkāršu, bet vizuāli aprakstošu projekciju. Kamēr Čarlijs (Artūrs Skrastiņš) tumsiņā pa skatuvi meklē zilo punktu, pieķeru sevi pie domas, ka iekāpt šādā baseinā varētu būt visai jauki. Un vēl - kāpēc katrs otrais teātra apmeklētājs atkal ir slims un kāpēc aktīvākie kāsieni atskan tieši tad, kad nodziest gaisma. Un vēl – es jau nu laikam pēc katra skatītāja kāsiena, iemestu viņam ar kādu no tām zilajām bumbām.

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Lugā ir viņi un viņas, visi vienlaikus trešajā un pirmajā personā. Un vēl izrādē figurē Tavs iztēles auglis, kuru rada aktieri – še sniegs, te delfīns, tur telefons. Pie formas ir jāpierod. Trāpīgi, šķiet, būtu teikt, ka tie ir četri monologi trešajā un pirmajā personā, kas šad tad savijas un atvijas, un atkal savijas (apskāvienā).

Šie četri apmaldījušies un apbružājušies cilvēki meklē atbildes uz dažādiem visai pareiziem, bet ne līdz galam saprotamiem jautājumiem – kas mēs esam, kur mēs esam, kāpēc mēs esam un kā galu galā zināt, vai mēs vispār esam. Lai tiktu ar to skaidrībā, kādam galvā ierunājas mūžība, citam visums, kādam pa iekšām dzīvojas delfīns, ārsts un viņš pats.

Lasot vairāk par Ivana Viripajeva (lugas autors) daiļradi, noprotams, ka autors mērķtiecīgi caur problemātiskiem tēliem risina dažādas sociālās jomas problēmas, piemēram, cilvēka brīvības robežas, cilvēka attiecības ar reliģiju, apspēlē piepildījuma nozīmi, eksistenciālus jautājumus. Viripajevs spēlējas ar tradicionālām tēmām un tajā pat laikā tās pasniedz laikmetīgā iepakojumā.

Nepanesami ilgi apskāvieni nav izņēmums – iepriekš minētās tēmas tur parādās, taču eksistenciālas dabas jautājumi šķietami ir šīs izrādes epicentrs. Atgriezīsimies pie sākuma, par tiem trīdesmitgadniekiem. Arī man tēma šķietami asociējas ar šo vecuma lūzumpunktu, taču tas nav viennozīmīgi. Esmu pārliecināta, ka katrs izrādē saskatīs sev svarīgāko un personīgi aktuālāko tematu, jo apspriesto tēmu klāsts ir gana plašs un interpretējams.

[dailesteatris]

Kristīne Neļubina par izrādi “Purva bērni” (03.10.2019.)

Novilkt robežas

Cilvēks, cilvēcīgs, civilizēts. Šķietami līdzīgi, taču vienlaikus arī dažādi pielietojami vārdi, kuri noteiktos apstākļos var kļūt par antonīmiem. Dailes teātra Purva bērni caur brutalizētas nākotnes prizmu ļauj pārdomāt šo vārdu definīcijas dažādās kombinācijās un aspektos.

Purvs – vieta, kurā noglabā netīkamo un vispārīgiem standartiem neatbilstošo, no kā jāsargā ne tikai acis, bet arī robežas. Skatītājs vēro divas pasaules – pirmo, kas definēta kā skaista un perfekta, un otro – kā neglīta un kropla. Lai gan skatuves mākslinieks parūpējies par to, lai robežas starp abām pasaulēm ir novilktas skaidri, izrādes tēli neļauj tām atdalīties pavisam. Tikai skatītājs varēs novērtēt, kura pasaule tam šķitīs pieņemamāka.

Izrādē varētu saskatīt dažādas esences. Par cikliem, kad civilizētais degradējas, bet degradētais – kļūst civils. Klasiskais stāsts par citādā izstumšanu, bet tai pat laikā iekārošanu un izmantošanu savtīgiem mērķiem. Par to, ka uzvara var vienlaicīgi arī kļūt par zaudējumu.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Ja skatām stāstu burtiskā nozīmē, tas savā ziņā ataino dažādus pasaulē notiekošos konceptus – arī tagad bieži vien tradicionālajos medijos vērojam ko tādu, ko pārnestā nozīmē varētu nosaukt par pornogrāfiju. Jo skatīties ko nopietnu – kā teiktu Akvelīna Līvmane (“Mātes” lomā): “Tam nav nekādas jēgas”.

Un, jā, izrādē tiek izmantotas projekcijas, kas skatāmas vecumam 16+, kā arī izmantoti visai spēcīgi elementi, kas daudzos skatītājos varētu raisīt visai pretrunīgas izjūtas. Katrā ziņā tas būs interesants piedzīvojums, ko skatīt kopā ar daudziem, svešiem cilvēkiem.

Lai nenāktos vilties, jāvērtē savs šoka slieksnis; ne velti Dailes teātra mājas lapā ir norāde “16+”. Tādēļ jābūt atbildīgam – jālasa recenzijas un apskatus!

[dailesteatris]

Virtuālās grupas dalībniece

Kristīne Neļubina

Darba dienās – komunikācijas un zīmolvadības cilvēks. Brīvajā laikā – sporta entuziaste un introverto hobiju praktizētāja. Aizraujas ar foto manipulācijām un manipulatīviem kaķiem. Patīk zemākas frekvences un augstākā pilotāža.