#mazā

[unteriors]

Mazā iela, Liepāja, Latvia.

[credosposts]

jab se tū ne mujhe dīvāna banā rakkhā hai

sañg har shaḳhs ne hāthoñ meñ uThā rakkhā hai

us ke dil par bhī kaḌī ishq meñ guzrī hogī

naam jis ne bhī mohabbat kā sazā rakkhā hai

ab mirī diid kī duniyā bhī tamāshā.ī hai

tū ne kyā mujh ko mohabbat meñ banā rakkhā hai

pī jā ayyām kī talḳhī ko bhī hañs kar 'nāsir'

ġham ko sahne meñ bhī qudrat ne mazā rakkhā hai

[elvita]

Izrādes iestudēšanas process no mākslinieku perspektīvas

Jau gandrīz 3 gadus spēlēju Dramaturgu teātrī, kā arī vēlos saistīt savu tālāko dzīvi- mācības un profesiju ar teātri, aktiermāklsu. Tāpēc izdomāju, ka būtu interesanti padalīties ar izrādes iestudēšanas procesu kā aktrisei.

Izrādes iestudēšanas sākums

Izrāžu iestudēšanas procesi var būt ļoti daždi atkarībā no pašās izrādes gatavības stāvokļa. Ko es ar to domāju- man vairakkārt ir sanācis spēlēt izrādēs, kuras nav līdz galam iestudētas, nupat uzrakstītas. Tāpēc mizanscēnas tiek veidot mēģinājumu laikā, šis process ir ļoti interesants, jo ir iespēja piedalīties izrādes izveidē, bet arī tajā pašā laikā ir ļoti liels sajukums, jo viss mainās, nav konkrētības un mēģinājumi ir pavadīti juceklī.

Tehnika

Manuprāt, daudzi, tāpāt kā es pirms es spēlēju tēātrī, domā, ka izrādē aktieris izpaužas kā grib, dara ko grib, pats veido māklsu, bet tā noteikti nav. Aktieru un jebkuru mākslinieku pamatā ir tehnika, tas kā mēs elpojam, runājam, staigājam, žestikulējam ir neaizmirstama daļa no katra aktiera priekšnesuma un tā ir tikai un vienīgi tehnika. No manas personīgās pieredzes secinu to, ka man vieglāk ir iemācīties tekstu vienlaicīgi ar mizanscēnām, jo runas teksts saplūst ar muskuļatmiņu.

Tēla veidošana

Tēls sāk veidoties tikai tad, kad perfekti zin tekstu un mizanscēnas, jo nav traucēkļu, kas liegtu spēlēt un izjust attiecīgo tēlu. Man personīgi parasti tēls veidojas pa daļām- iepazīšanās ar tēlu un sākotnējais iespaids, tālāk jau seko spēlēšanās- dažādu attieksmju izmēģināšana un tad visbeidzot gatavais tēls, kas ir iesēdies galvā-tā mīmikas, runas stils utt.

Profesionālā izaugsme un emocijas

Katrs mēģinājums ir iespēja mācīties. Es attīstu ne tikai -kustību, balsi, reakciju –, bet arī spēju klausīties, būt klātesošai uz skatuves. Tā ir izaugsme, kas notiek nemanot, bet maina mani kā aktrisi un kā cilvēku.

Emocionāli šis process reizēm ir izsmeļošs, bet tieši tajā slēpjas spēks. Kopš spēlēju teatrī es jūtu, ka esmu atvērtāka, skaļāka un ekstrovertāka.

Izrāžu skatīšanās maiņa

Ar saviem kolēģīšiem esmu runājusi par to, ka tagad skatos izrādes pilnīgi citādak. Sāku pievērst vairāk uzmanību tam, ko aktieri dara uz skatuves un biežāk pamanu pieļautās kļūdas. Dažkārt šī apziņa traucē skatīties izrādi, jo es fokusējos uz ne tik būtiksām lietām, bet ir arī tādas izrādes, kurās šīs domas pazūd, jo tās ir tik labi iestudētas, ka nav kur piekasīties un patiešām var izbaudīt izrādi.

Šīs ir tikai dažās atziņas no mazās pieredzes, kuras radušās spēlējot teātrī, man vienmēr ir interesējis aktieru perspektīva uz izrādēm tāpēc vēlējos padalīties ar savējo! :)

[eternalatmn]

šonakt viņa sūta viņam dziesmu\

zinu, ka tu šo neizlasīsi, bet vēlējos aizsūtīt tev dziesmu.

un vispār šī virtuālā pierakstu kladīte ir pavisam cita realitāte. cita dimensija. iztēlojos kā šie cilvēki sarunājas dialogā. viņš un viņa. katrā ierakstā persona k dalās savās sajūtās, izdomātajos stāstos, vīzijās, sapņos. tā neesmu gluži es, bet daļiņa no manis noteikti. tāpat kā tas neesi īsti tu (ja joprojām tava iedomība mēdz uzpeldēt, tad nē šis viss nav par tevi), bet gan izdomāts tēls. šovakar viņa vēlas viņam aizsūtīt dziesmu un te nu tā ir. man vairs nav pārāk daudz vārdu, bet vismaz citiem izdodas veiksmīgi aizpildīt fonu.

gāju savā bezmiega nakts pastaigā un klausījos uz apli. domāju, cik rīga joprojām ir skaista. dzīvot pie ūdens vispār ir brīnišķīgi. priecājos, ka dzīvoju tieši te un ne citur. priecājos par mūsu gaisu un valodu. šonakt domāju par jēgu. jēga esam mēs paši. tu, es, viņš un viņa. visi mēs esam jēga. esmu jēga savai mammai, jo bez manis nav mammas. esmu jēga savam darbam, jo bez manis cilvēki nepiedzīvo tieši tās pieredzes, kuras viņiem sniedzu es. izklausās iedomīgi, bet tieši tik vienkārši tas viss arī ir. jā, visi mēs esam aizvietojami, bet mums katram ir tā mazā pasaule apkārt izveidojusies, kurā mēs paši esam savas dzīves jēga. nekāds lielāks mērķis jau nav. viss tāpat izmirst un pa apli vien iet. bet jēga atrodas mazā kafijas veikaliņā ar nesen atklātām perfektas garšas pupiņām. un šonedēļ pirmo reizi sanāca krūzītē uzzīmēt sirsniņu. vakar apciemoju vecākus un viņi stāstīja jaukus stāstus - ieraugot mani, negaidīti ienākam pa durvīm, viņu sejās atplauka smaids. tētis man piedāvāja paņemt sieru, jo viņiem esot divi tādi. mamma iedeva man avokado, jo tieši divi ir nogatavojušies, bet viņa jau divus neapēdīs un tas viens tāpēc ir man. jūs visi, kam reiz esmu pieskārusies, esat mana jēga. paldies par to!

[apkaartpasaulei]

9. DIENA Phong Nha

Pamostos no spigtas gaismas acīs, atvērtiem maniem mazās “istabiņas” aizkariem un tādu ausīs džinkstoņu ‘PONG’ŅĀĀĀ, PONG’ŅĀĀĀ, PONG’ŅĀĀĀ’... saprotu, ka neko nesaprotu – skatos svešajam vīrietim acīs, bet neredzu ne Valēriju, ne Lindu, ne Mārci. Laikam esam atbraukuši, bet nevar būt, ir tikai 3:00... jābrauc vēl vairāk kā stundu! Vai nu viņš redz, ka nāku pie sajēgas, vai saprot, ka jāiet tālāk, turpina to pašu ejot pie Valērija un tālāk pie Lindas. Tik tiešām esam klāt! Absolūti samiegojušies un nesaprašanā klemberējam no autobusa. Speciāli bijām norezervējuši pavisam blakus (200 m attālumā) viesnīcu, lai varētu turpināt gulēt. Sākam iet uz viesnīcu un sajūta siriāla – apkārt vēl ir tumšs, bet pilsēta pilna ar bruņurupučiem, kur visi pa labi un pa kreisi meklē sev mājas. Tie bruņurupuči arī esam mēs – ceļotāji ar lielajām somām, saņurcītajām drēbēm un samiegojušos seju. Pat nezināju, ka tā ir tik populāra lieta, šādi pārvietoties. Godīgi sakot esmu ļoti patīkami pārsteigta – nobraucām aptuveni 400 km, kādas 8 stundas, jo jābrauc cauri daudz ciematiem. Pēc sajūtām tas bija viens mirklis. Ja neskaita to ārkārtīgi briesmīgo, šausmīgo WC pieturu brauciena vidū, viss bija ideāli! Bija ļoti ērti, klusi, tumši un laba ventilācija. Šādi ceļot ir ne tikai ārkārtīgi efektīvi laika ziņā, tas arī ir ļoti lēti – šis ceļš mums izmaksāja aptuveni 17 EUR no cilvēka. Nepilnu 10 minūšu laikā jau bijām savā viesnīcā – Discovery lodge. Iepriekš vienojāmies, ka viņi mūs naktī ielaidīs par atsevišķu samaksu un iedos papildus vēl brokastis. Kopā mums palikšana šeit 1.5 naktis izmaksā 550 000 VND ( 19.70 EUR).

Noskalojam autobusu un ejam gulēt. Tiekamies 9:00 uz brokastīm un secinām, ka visi jūtamies diez gan žirgti un apmierināti. Nododam recepcijā drēbes uz tīrīšanu. Tas visur viesnīcās maksā aptuveni vienādi 40 000 VND/kg (1,44 EUR). Kamēr Valērijs strādā, mēs visi trīs ejam pētīt apkārtni un kalt plānus. Izņemam naudu, atrodam tirgu. Izskatās diez gan tūristisks, bet tad mēs ar Lindu pamanām, ka tur ir tāds kā tunelis - pavisam šaurs un saprotam, ka mums ir jānirst dziļāk! Un bija tā vērts – tur sākās vietējais tirgus! Diez gan veiksmīgs tirgus gājiens – nopērku man un Valērijam bikses, kā arī Linda nopērk jaku. Jūtamies dikti laimīgi, jo ārā ir reāli auksts! Kopā tirgū atstājam 23 EUR. Valērijam bikses der ideāli! Dodamies, nu jau visi uz kafejnīcu, kuru esam noskatījuši - Phong Nha Coffee Station. Ir pienācis tas mirklis – mums ir jāmēģina Vjetnamiešu kafija ar olu! Vjetnamiešiem garšo viņu kafija salda, visbiežāk auksta un saldina to ar iebiezināto pienu. Kafija ar olu ir viens no Vjetnamas stila kafijas veidiem un tas vietējā valodā saucās Cà phê trứng. Kafija sastāv no Robusta kafijas pupiņām, 2 olas dzeltenumiem, cukura un kondensētā piena. Godīgi sakot, garšoja par ļoti labi! Nesaprotu, no kā mēs baidījāmies un kāpēc vilkām garumā... Ja man būtu jāsalīdzina, es teiktu kafija, kurai virsū ir uzkrāmēts gogelmogelis, nu tāds, kā bērnībā!

Tālāk ejam uz ostu, lai piedzīvotu to, pēc kā mēs šeit, uz šo pilsētiņu ieradāmies – Phong Nha ala. Tā ir viena no iespaidīgākajām alām Vjetnamā un atrodas Phong Nha-Ke Bang nacionālajā parkā, kas ir UNESCO Pasaules mantojuma vieta. Tā ir slavena ar saviem apbrīnojamajiem stalaktītiem, stalagmītiem un zemūdens upēm. Pazemes upde ir aptuveni 13 km gara, kas ir viena no garākajām zināmajām pasaulē. Dodamies iegādāties biļetes. Lai nokļūtu alā, vispirms jānoīrē laiva, kura pa Son upi aizved uz alas ieeju. 550 000 VND maksā laiva, kurā vieta ir 12 cilvēkiem. Vienalga cik cilvēku esiet, laiva maksā tik cik maksā. Nolemjam, ka paši uztaisīsim grupu un tur pat , uz vietas, mums izdodas noorganizēt grupu ar 10 cilvēkiem – nebūs jādala 550k uz 4, bet nu jau uz 10! Papildus, ieeja alā maksā 150k VND. Dodamies ceļā. Tiklīdz iebraucam alā, laivas motors tiek izslēgts, laivai tiek noņemts jumts un abi mūsu laivas vadītāji sāk airēt laivu ar vien dziļāk un dziļāk alā. Alas sienas un griesti ir klāti ar elpu aizraujošiem stalaktītiem un stalagmītiem, kas veido interesantas formas – apaļas, spicas, gludas, porainas...

Apkārt ir absolūts klusums un ir dzirdama tikai ūdens pilēšana un laivas klusā airēšana. Cilvēki praktiski nesarunājas, visi ir absolūti pārņemti ar apkārt vērojamajiem skatiem. Man, protams, paliek jau neomolīgi un mani grupas biedri jūtās absolūti laimīgi pajokot par zemestrīcēm kamēr atrodamies teju kilometru iekšā alā un virs mums karājas milzu kaļķakmens lāstakas. Beidzot griežamies riņķī un uzsākam ceļu tuvāk alas mutei. Mēs tiekam izlaisti tādā kā pludmalē alas iekšienē no kuras varam turpināt alas pētīšanu kājām. Jūtamies ļoti mazi, es pat teiktu niecīgi uz alas varenuma fona. Kas pārsteidzoši, ka alā ir salīdzinoši silts un nav mitrs, kā to varētu sagaidīt. Cenšamies fotogrāfēt, bet bildes ir miglainas un absolūti neattēlo alas reālo izskatu. Dodamies atpakaļ uz laivu, kura nu jau ir alas ārpusē. Es esmu absolūti laimīga un ieelpoju ar pilnu plaušo zinot, ka man virs galvas beidzot vairs nav simtiem tonnu smags kaļķakmens...

Vēl viena atrakcija ar kuru populārs ir šis reģions, papildus UNESCO pasaules mantojuma vietai, ir pīļu ferma. Skatamies pulkstenī - mēs taču visu varam, lai iet! Dodamies uz pīļu fermu... šeit nu gan, mīļie, viss bija tik jocīgi, ka es laikam nemācēšu izstāstīt tā, lai nešķistu, ka mēs esam galīgi jocīgi palikuši. Pavisam īsumā – šeit dzīvo ģimene, kurai ir kādas 400 pīles. Tūristi brauc un baro pīles un ēd namamātes gatavotās pankūkas. Tas arī būs viss ko varu par šo vietu pateikt.

Vakaru noslēdzām ar gardu maltīti un svaigiem augļiem – mango, kokosriekstiem un maizes augli, jeb džekfrūtu. Esam izkaluši plānu rītdienai, kurš sāksies jau pavisam drīz- 3:40 šonakt, bet par to rīt! Tagad jāiet gulēt, jo pulkstenis rāda jau 23:00

!!! Phong Nha ala tika izmantota kā patvērums un munīcijas noliktava Vjetnamas kara laikā. Vietējie stāsta, ka alas dziļajos tuneļos un plašajās zālēs slēpās gan Vjetkongas karavīri, gan iedzīvotāji, kuri tur atrada drošību no amerikāņu bumbvedējiem. Amerikas spēki zināja par šo vietu un mēģināja to bombardēt, taču pateicoties alas dziļumam un sarežģītajai struktūrai, bumbas nespēja iznīcināt slepenos tuneļus.

[salas2025]

vēl mazliet par Jaunzēlandi...

Man ceļošana asociējās ar kontūrkaršu krāsošanu skolā (vismaz manā laikā tādas bija, tur bija iezīmētas tikai kontinenta vai valsts aprises un vajadzēja izkrāsot baltos laukumus). Pirms esmu ieraudzījusi vietu savā acīm, manā galvā tas ir tāds baltais laukums, pat neskatoties uz mūsdienu iespējām visu apskatīt google maps, instagramā vai Discovery kanālos. Mūsu ceļojums Jaunzēlandē tūlīt beigsies, divas nedēļas noteikti nav gana daudz, lai pamatīgi iepazītu valsti, bet ieskats ir.

Nenormāla kārtība. Uz ceļiem, pilsētās. Ļoti tīrs. Es laikam visu +/- 2000km laikā tikai divās vietās ceļmalā redzēju atkritumus, abas vietas bija Ziemeļu salā. Pat pie takas būs publiskā tualete. Viss apzīmēts, paskaidrots. Es teiktu, ka noteikti pārsniedz Eiropas vidējo līmeni.

Pagaidām visur, kur esam bijuši, pilsētas autostāvvietas pirmās 60 (citur 90) minūtes bez maksas. Ūdens pilnīgi visos retorānos bez maksas. Air New Zealand iekšzemes īsajam lidojumam dzērieni un sīkas uzkodas bez maksas. Sajūta, ka viņiem pietiek, ka nevajag par katru sīkumu noplēst naudu.

Dienvidu salā ir interesants tiltu risinājums, uz normāla platuma ceļa ir vienas joslas tilts ar zīmi, kuram braucējam priekšroka. Funkcionē perfekti, ietaupa pusi būvniecības izmaksu, nesaprotu, kāpēc pie mums par to nav aizdomājušies, man liekas, mums daudzviet ir mazāka satiksme kā šeit.

Mēs visas naktsmītnes rezervējām iepriekš. Pārbaudot (ziņkārības pēc) vai būtu iespējams mūsu izvēlētās vietas norezervēt pirms atbraukšanas - pusē gadījumu nebūtu. Ir tādas mazas, ekskluzīvas, stilīgas dizaina vietas, tās nebija iespējams rezervēt jau septembrī, viss izpārdots. Lielās un modernās parasti ir viesnīcu ķēdes, vairāk vai mazāk kvalitatīvas, bet bezpersoniskas. Mazās, kā sagadās. Dažas ir jaukākas, dažas vienkāršākas, citur saimnieks centies vairāk, citur jūtams pagurums. Papildus bonuss ir komunikācija. Ceļojot tik īsu laiku svešā zemē, nav nemaz tik viegli pakomunicēt ar vietējiem. Būsim godīgi, mūsdienu "pārtūrisma" laikmetā, vietējam iedzīvotājam nav daudz siltu jūtu pret tūristiem, vienalga kā viņi ceļotu , ar smalku čemodānu vai noplukušu mugursomu. Bet mazajās viesnīcās viesnīcas īpašniekam vēl patīk parunāties (tā ir darba sastāvdaļa, teiksim tā). Tas ir iemesls, kāpēc man patīk dažādot - izvēlos pārmaiņus lielo ķēžu moderno komfortu, un mazo vietu sirsnīgo attieksmi.

Esam novērojuši, ka uzkrītoši daudz , īpaši Dienvidu salā (kur daudzviet ir izteiktāka  tūrisma sezona), strādā ļoti jauni cilvēki. Viesnīcu uzņemšanā ir viens pieredzējis darbinieks gados un vairāki jaunieši. Restorānos, veikalos. Viņi ir tādi entuziastiski, pat neliekas, ka strādā maksas darbu. Tas ir izskaidrojams. Kam uzjautājam - viņi šeit ir work&travel shēmā, strādā un atpūšas. Par to jau zinājām, to izmantojuši vairāki mums pazīstami jaunieši (Vlastimila meita Lenka, Ričs ar Sabīni). Mums liekas, ka lieliska ideja, kā jauniešiem apceļot pasauli un valstij atrisināt sezonas darbinieku nepieciešamību. 

Māris saka, ka ir sajūta, ka valsts ir bagāta, bet nav tik liela atšķirība starp ļoti turīgiem un maznodrošinātiem cilvēkiem, kā tas ir Eiropā vai Amerikā. Tādas smalkākas villas redzējām tikai pie Velingtonas, un dažas dizainīgākas mājas Kvīnstaunā, pārsvarā visur izskatās, ka cilvēki dzīvo vienkārši, piezemēti.

Šī ir tā valsts, kur noteikti var (un vajag) pavadīt vairāk laika.

Jaunzēlandei nav tādu iespaidīgu vēsturisku vietu kā Eiropā. Bet to kompensē daba, un cilvēku radītas izklaides iespējas. Mums bija izvēle starp nobraukt garāku ceļu vai nesteidzoties iepazīt takas un vietas. Mēs izvēlējāmies baudīt. Neredzējām pašus Jaunzēlandes ziemeļus, pašus dienvidus, neredzējām jāņtārpiņu alas, vai Dienvidu salas klinšaino rietumkrastu. Māris ieraudzīja reklāmu Forgotten World Adventure, kur ar kaut kādu drezīnu brauc pa pamestām dzelzceļa sliedēm, viņam tas likās interesanti, bet arī tam mums vairs nebija laika. Visādiem trakiem piedzīvojumiem šeit ir plašākais piedāvājums, ko jebkur esam redzējuši, tikai nu maksā, protams. Te ir pasaulē (otri) garšīgākie steiki (aiz Argenīnas), nopietni, pat ceļmalas bistro tie ir perfektāki kā Rīgas centra restorānos.

Tās ir tikai mūsu sajūtas un novērojumi divu (nepilnu) nedēļu laikā. Mēs vēl atgriezīsimies Oklendā uz pusotru dienu, bet tās jau būs tādas šopinga, muzeju, pirmslidojuma dienas.

[suicideblues]

Ieraksts žurnālā #14

2024. gada 19. augusts. Plkst. 22:50. Esmu izlasījis, bet liekas, ka tas ir tikai ievads. Es arī gribu savu rančo, savu īpašumu, kuru ieskauj tūjas un dzīvžogs. Man vajag tā, lai nav tā kā uz skatuves un visi var skatīties. Gribu dzīvot laukos. Esmu pavadījis 25 gadus tādā vietā, bet tagad man tā nav. Gribu savu zemi. Man baigi velk uz traktoriem un saimniecību. Liekas, ka tas ir vēl pēdējais, kas palicis no tēta. Lai šo sapni es varētu realizēt, tad noteikti vajag laimēt loterijā, vai pāris reizes ir jāpārbrauc no Polijas līdz Somijai ar kokaīna kravu. Man arī gribas būt tik drosmīgam. Zinu, ka vecāki dzīvo šķirti un bērns ir laimīgs. Zinu, ka bandīts būtu laimīgs un ekstāzē, ja man būtu saimniecība. Viņš ir lielākai traktoru fans. Arī šobrīd, kad ir sezona, viņš vienmēr paziņo, ka kaut kur brauc traktori un kombaini. Es šobrīd šeit turos tikai bandīta dēļ. No ārpuses ir laimīgā ģimene, bet iekšā vairs nav tik labi, ir zudusi tā garīgā saikne, nav vairs tāda tuvība un intimitāte.... Bet nu protams, vienīgi es tikai esmu vainīgs. Šī māju sajūta, ka Tu esi kādam vajadzīgs un, ka Tev kādu vajag ir zudusi. Drosmīgi būtu mainīt vidi, bet es pat nezinu kur. Varētu laiku padzīvot dzīvoklī, bet ilgi Tur nevaru izturēt. Nodzīvoju jau 3 gadus. Nepatīk, ka nav ko darīt . Tu esi drosmīga, ka pameti savu mazo paradīzi. Vienam dzīvot ir forši, bet tad Tev sāk pietrūkt, ka varētu kopā kur aizbraukt - kino vai kartingiem. Patīk ik pa laikam aizbraukt kaut kur paēst. PAtīk arī grilēt pagalmā, bet reizēm vajag izrauties. Atkārtošos, ka gribētu ar Tevi tikties un parunāt. Vai Tev ir idejas kad un kur? Kā Tu šobrīd pavadi savu laiku?

Runājot par to, kāpēc? Uz šo jautājumu atbildes Tev neviens nevarēs sniegt, jo Tev ir jāzin ko Tu vēlies. Tu zini ko Tu gribi, bet vai Tu to esi saņēmusi? Visam savs laiks? Domāju, ka vienkārši dabū ko Tu gribi un būsi laimīga. Es arī biju laimīgs, bet tagad es gribu ko citu un kamēr es neesmu to ieguvis, es nebūšu laimīgs.

Šodien pavadīju darba dienu braukāšanā un arī tikko atgriezos no mazā izbraukuma. Rīt darbi jāsāk ātrāk. Gaidīšu Tavus ierakstus.

[manaklase]

"Skroderdienas Silmačos" Lubānā - 23.06.2024.

Mūsu klasesbiedrene Alīda iejutās mazās Tonijas lomā!

[dzelonis]

Anatolijs Aļeksejevs - Vecā Advokāta Kļūda

Links uz grāmatas Goodreads lapu Izdevniecība: Liesma Manas pārdomas Pirms lasītājs nokļūst līdz visnotaļ īsajam romānam Vecā Advokāta Kļūda autors Anatolijs Aļeksejevs piedavā vēl divus īsos stāstus. Ja vēl otrajā Ledus Sakustējies minēts galvenā tēla Antona vārds, tad mazā krājuma pirmais stāsts Blakus Lēmums iztiek bez tā, bet nekas neliecina, ka nevarētu pieņemt, ka arī tajā perspektīva ir…

[awesome-casuallyfamouscollector]

(China, the world's largest producer of electric cars, is starting to take off in Latvia as well, albeit on a small scale.)

Šogad Latvijas elektrisko automobiļu tirgū ienācis jauns spēlētājs – Ķīnas "Great Wall Motor". Vismaz pirmais uznāciens bijis gana spilgts – kompānija pēc pilnīgi jaunu pārdoto auto skaita pirmajā ceturksnī ierindojusies trešajā vietā, atpaliekot tikai no "Volkswagen" un "Tesla". Kompānija sevi pieteikusi ar tās modeli "Ora 03."

"Mēs sākām oficiāli tirgot no šā gada 10. februāra, un līdz šim brīdim mēs esam pārdevuši 53 automašīnas. Protams, mūsu pasūtījumu banka pildās un ir tikai vairāk un vairāk," stāsta "Īle auto" Pārdošanas daļas vadītājs(..)

This year, a new player entered the Latvian electric car market - China's "Great Wall Motor". At least the first appearance was quite bright - the company ranked third in terms of the number of brand new cars sold in the first quarter, behind only "Volkswagen" and "Tesla". The company announced itself with its model "Ora 03." "We officially started trading on February 10 of this year, and until now we have sold 53 cars[This means that legacy automakers have not received at least 1,324,735 euros.] Of course, our order bank is filling up and there are only more and more," says the head of the Sales Department of "Íle auto"(..)

P.S. The car market is waiting for affordable cars that normal people can actually buy without breaking their bank account! GWM ORA 03 has an affordable price tag even compared to gasoline and diesel cars in Latvia.

Considering the negative attitude of MAGA Republicans (They led by Trump are ready to sell all of Eastern Europe to the Russians!!!) towards the security of Eastern Europe and the Baltic region, this is a very good question, or rather, it is not time for us to be more cynical and less naïve about the so-called American culture and their loudly declared values, which many of them are not really ready to defend anyway!

After all, the GWM ORA 03 drives pretty well...and costs a lot less than a Tesla, plus it helps get rid of Russian and Arab oil...! For a city dweller, GWM ORA 03 is quite a good car...

I am asking again: "Is it worth it for the Baltic region to maintain loyalty to Western legacy car manufacturers, if the MAGA Republicans are already ready to sell us to the Russians without the slightest hesitation???"

[ellespasakas]

Es gribu svaigu gaisu, daudz, daudz svaiga gaisa. Smaržīgāko tēju un ceriņus. Tik daudz ceriņus, ka nevar vairs saprast, kur tie beidzās, vai kur debesis sākas. Es gribu būt tas cilvēks, kurš atsaka visus plānus, jo ir jāglezno tajā dienā. Ir nejēdzīgi daudz krāsas un vēl vairāk otas, bet es izmantošu tikai trīs no katra. Es gribu teikt, ka es gribu just visu. Bet es negribu. Es patiesībā lūdzos tikai pēc miera. Vietas, kur nav skaļu trokšņu, kur vienīgā vētra ir lietus un viņa mīļie šņuksti. Es gribu būt tas cilvēks, kuram vienmēr, vienmēr, kaut vai pavisam nedaudz, bet būs, uz pirkstiem, vai rokām, vai reizēm pat uz sejas, melna tinte. Jo ir vajadzējis rakstīt tik ļoti. Jo, ja tieši tajā brīdī nebūtu pierakstīta tā viena doma vai desmit, kaut kur sāktos pasaules gals.

Es esmu tas cilveks, kurš mīl tik ļoti. Kuram tik stipri rūp. Kuram gribās visas mazās un lielās dvēseles pasargāt. Ap visām sirdīm apvīt bruņas, lai zinātu, ka nekad neviens asums netiks cauri. Kā neviens nekad pat nesaskrambās. Nebūs nobrāztu ceļu, jo vienmēr tiks pasargāts no kritiena tas, kurš jau krīt simtiem reižu.

Es gribu būt tas cilvēks, kurš dziedē un dzīst pats.

[sergejbiohazardov]

Какие-то новости

BDSN 035.035.10.02.24

Политика, экономика

Украину бомбили. Биткоин превысил $48 000. Алиев стал президентом Азербайджана. Начался общепольский протест фермеров. Протесты фермеров распространились по всей Болгарии, нарушая движение транспорта.Финляндия: из-за забастовки прекращены работы на атомных электростанциях Олкилуото и Ловииса. Испания: из-за в эту пятницу отменены 310 поездов дальнего, среднего и пригородного сообщения. В Казахстане возвращают масочный режим. Евродепутаты придумали Russiagate: Европарламент одобрил резолюцию, в которой предостерегает европейских чиновников и политиков от сотрудничества с властями России, в РФ это назвали "охотой на ведьм". На Украине заявили, что в сбитом Ил-76 не было пленных солдат ВСУ.

Местное

Женская сборная Ирландии по баскетболу отказалась пожать руки представительницам национальной команды Израиля перед отборочным матчем чемпионата Европы 2025 года в Риге (Латвия), из-за войны в секторе Газа. Раздувается конфликт вокруг больницы имени Страдыня и подрядчиков, которые до сих пор не достроили новый корпус за 32 млн. и не пускают представителей больницы на территорию, в дело уже вмешалась полиция. С 19 февраля для автобусных маршрутов 47 и 50 в обоих направлениях будут изменены названия остановок Katlakalna iela на улице Крустпилс. Отныне эти остановки будут называться Mazā Rencēnu iela.

Разное

В Китае наступил Лунный Новый год. Согласно китайскому календарю, символом наступившего года станет Зелёный Деревянный Дракон. Праздничные гуляния в стране и по всей Азии продлятся около двух недель

Хорошо, что хоть не бумажный. Мой год, кстати! ))

Оказалось, что дедушка министра иностранных дел Германии Анналены Бербок был офицером вермахта и ярым сторонником нацизма, — Bild со ссылкой на всплывшее досье. Сама Бербок уверяет, что ранее не знала об этом.

Ну, я ещё могу как-то поверить, что она не знала. Но то что никто не знал,когда её на работу брали, вот это вряд-ли.

В Японии набирает популярность порно, в котором сни��аются пожилые и зрелого возраста люди. Так, в 2017 году 83-летний Сигэо Токуда вошел в Книгу рекордов Гиннеса как старейший порноактер в мире. 65-летняя Эми Тода, чьи дочери поддержали старт матери в индустрии, объясняет популярность «серебряного порно» вниманием к пожилым людям, которого с годами становится меньше. Также спрос на этот жанр может формировать растущий демографический разрыв в Японии — мало молодежи, много пенсионеров.

Интересно, а насколько японцы смотрят порно с не японцами? Кстати, советую почитать книгу Рю Мураками Мисо-суп. А ещё, случайно наткнулся, что у Вима Вендерса есть планы на экранизацию книги с Уиллемом Дефо в главной роли.

Интервью Путина Такеру Карлсону опубликовано на сайте американского журналиста и на платформе Х. Число просмотров в соцсети X превысило 107 миллионов. Илон Маск прокоментировал: «Мы переусердствовали, превратив доллар в ��ружие. Это был глупый шаг». Но было и много негативных комментариев, например: «Что рассказал Путин пропагандисту Трампа и полезному идиоту Такеру Карлсону». Пока в Белом доме просят не верить ни одному слову оттуда, а журналисты со всего мира ищут тайные сигналы. А на картинках пару мемасов в тему. )))

#какиетоновости #картинканемоя #BDSN #news #sergejbiohazardov

[eternalatmn]

turpinājums\

- savu kaķi saukšu par dostojevski. saīsinājumā dosto. nu vai sunci, ko dzīve atnesīs pirmo.

- varbūt bērnu?

- ja vien varētu, visu dzīvi radītu, dotu, dzemdētu.

- es mīlu tevi.

- neticu. tu mīli ideju par mani, uzbūvētu scen��riju savā galvā. tu mīli mirkli, kurā mēs smejamies. mīli, kad es patīkami smaržoju, iekārojami izskatos. mīli manu radošumu un brīžus, kad ļauju stāstiem plūst un pārklāties. bet es esmu arī mans nogurums un skumjas, un dusmas. esmu nevaru un negribu, un nespēju. kad ļauju sev būt, tev manis nepietiek. apmierinājums nerodas un soļi steidz meklēt citu intrigu. tu esi apsēsts ar visu skaisto līdz nāvei gatavs ciest, lai tikai justu sāpes pārvēršamies neaprakstāmā vien izjūtamā skaistumā.

- (nevaru izdomāt tavu atbildi, atstāšu te tukšumu)

- tikmēr es līdz sirds dziļumiem mīlu skumjas acis. mīlu vārgumu, nogurumu. mīlu aizgrieztas muguras. reibinošas smaržas. tumšas naktis. sāpes. depresīvu dzeju. grāmatas par vientulību un nāvi, stāstus ar nelaimīgām beigām. ko tāds cilvēks var vispār kādam dot?

- un tu nespēj ieraudzīt kopsakarību? nespēj saprast, kāpēc šī iekāre starp mums rodas? salauzti cilvēki atrod citus salūzušos, lai nekad līdz galam nepielaistu sev klāt, nepienāktu tuvāk un arī neaizietu pavisam prom. sajūtu kārdinājums, ieraudzīt, uzzināt, kādos apjomos esi gatava ciest.

- jā, tāpēc laikam dosto, ir pirmais, kas iešāvās prātā, kad apsvēru vārdus savam nākotnes mīļdzīvniekam.

- un kur tad tie bērni?

- sapnī. mazā koka mājā ar lielu koka galdu virtuvē, kur vāzē gozējas pļavas ziedi un sienas klāj tumši zaļas dabas motīvu klātas tapetes. krāsnī cepas maizes kukulis. izeju pa durvīm un dodos siltumnīcas virzienā. noplūcu svaigu tomātu un bazlika lapu. meitai brokastīs šodien tomātmaizes. es sapinu viņas garos blondos matus resnās bizēs. vēlāk braucam uz tirgu pēc zemenēm. viņa dzer pienu un smejas, es lasu viņai stāstus. saule piepildījusi sirdis un telpas. es viņu mīlu līdz sirds dziļumiem un visas skumjas aproku zem ābeles. dodu viņai spēku un mācu drosmi. viņa sešos gados ir gudrāka kā mēs jebkad esam bijuši. viņai ir tavas zaļās acis. tu noskūpsti mūs abas uz pieres. viņai ir vasarasraibumu pilni vaigi. vakarā mēs graužam gurķus un viņa stāsta, ko sapņo piedzīvot, kad izaugs liela. es līdz sirds dziļumiem ticu, ka viņas drosme, pazemība un siltums izglābs šo pasauli.

[apkaartpasaulei]

4. DIENA Pho Quoc

Vakardienas pašā vakara noslēgumā nolēmām, ka mums ir jādodās ‘snorkeling’ (peldēt ar trubiņu?) Valērijs attiecās, bet mēs nolēmām, ka jādodas. Pho Quoc ir viena no izcilākajām vietām Vjetnamā kur to darīt un būtu muļķīgi to laist garām. Diena sākās 7:30 (jums 2:30) pabrokastojām un devāmies uz ostu. Tad nu beidzot mēs redzējām Vjetnamu. Izbraucot cauri skaistajām, tukšajām mājām, pabraucot garām kolizejam un bigbenam mēs iebraucām vietējā ciemā! Un tur mēs mīļie redzējām to pašu autentiskāko Vjetnamo - ar ielas tirgiem, ar karājošiem vadiem, ar vietējiem tirgoņiem, banānu lapās tītiem labumiem, visu ikdienas trakumu... Mēs ar tik atvērtām mutēm to vērojām, ka pat neiemūžinājām, bet gan jau!

Nonācām ostā – mūsu nirēju grupa ir liela, 27 cilvēki, bet mēs esot vienīgie NEvietējie. Visa atlikusī grupa ir vjetnamieši. Sakāpām visi laivā ar aizvērtu jumtu. Nopriecājamies, ka visiem ir iedotas vestes. Cik forši, ka domā par drošību! Un tad sākās ceļš... OMG... Mārcis jau laivā palika nedaudz zaļš... Linda vienu brīdi kliedza uz Mārci, lai viņš aiztaisa vesti un sargā zobus... Man likās, ka tā laiva apgāzīsies, tas bija kaut kāds vājprāts! Visi 27 cilvēki bija panikā un 4 gidi jautri kliedza līdzi kā amerikāņu kalniņos...

Ok, nonācām pie pirmās salas – aizved mūs uz kaut kādu vietu, kur iespējams ar milzu ķiveri, nu tā kā tie senie ūdenslīdēji, pastaigāties pa ūdens apakšu. Mēs sakam, ka šis nav priekš mums un, lai laiž mūs lūkot koraļļus. Gids nepretojas – visi vjetnamieši paliek staigāt pa ūdens dzelmi, bet mēs trīs ar gidiem laižam ņurkot. Aizbraucam, iedot mums instrukcijas un nepieciešamo inventāru un lecam iekšā. Sākumā vispār nav zivis, bet tas mūs nebaida, jo esam paņēmuši līdzi maizi un sabāzuši ūdens pudelēs, lai to vieglāk izdalīt zem ūdens. Koraļļi skaisti, bet dēļ viļņiem ūdens dzidrums nav tāds kā gribētos. Vairāk priecājamies par zivīm nevis koraļļiem un pēkšņi saprotam, ka atrodamies miljons mazu medūziņu pūznī!!! Ak, cik tas bija anormāli pretīgi. Un tā ik pa laikam – cik nu ātri iespējams, notinies no glumajiem pļekučiem un pēc neilga laika atkal esi ieskauts. Mūs ar Lindu arī sadzēla mazās riebekles... bet nekas traks, uzlej svaigu ūdentiņu un viss labi. Pēcāk mums tiek iedota 30 minūšu pauze uz salas. Saprotam, ka esam nevien 3 baltie savā grupā, bet visā salā. Lai kur mēs ietu, visi skatās :D Bet tas mūs netraucē. Sēžamies laivā un dodoamies uz nākamo salu. Labi, ka vējš ir norimies un laiva brauc daudz līganāk. Pusdienās sēžam ar interesantu pāri – vjetnamiete ar amerikāni cienījāmā vecumā. Amerikānis uzreiz steidz stāstīt cik viņam kauns par savu prezidentu un cik lielā viņš ir sašutumā... ok... ēdam – atkal gardais buljons, jūras veltis, zaļumi, salāti, garneles. Linda sev paņēma arī austeri. Pirmāmkārtām tā bija gigantiska. To servēja siltu, ar ļoti gardu mērcīti un zemesriekstiem. Tā šķiet bija likta ar čaulu uz grila. Ļoti, ļoti garda!

Gardi paēduši dodamies tālāk uz otro ņurkošanas vietu. Mārcis ielien pirmais un absolūtā pārlaimībā kliedz – te ir tik daudz zivju!!! Es ielienu nākamā un viņas tiešām ir tik ļoti daudz... vispār nebaidās no cilvēkiem un praktiski sejā lien. Linda arī neatpaliek ar sajūsmu – tā nu mēs pirmās 15 minūtes tikai ar zivīm vien spēlējamies. Gidi arī salec ūdenī un rāda mums visādus trikus. Viens ieņurko un izvelk krabi :D

Šeit ūdens ir dzidrs un mierīgs, zivis daudzveidīgas un koraļļi ir maģiski skaisti. Viss ir tik ļoti skaisti, ka negribas līst ārā un peldam ar dibeniem gaisā kādu stundu absolūtā pārlaimībā. Mūsu ālēšanās tiek laipni pārtraukta un braucam mājās. Pa ceļam sapērkam vietējā rajoniņā augļus, kuri šeit maksā ļoooti lēti.

Ejam uz saviem numuriņiem un Linda saka: “Ilze, kā Tev ir apdeguši ikri?”

Es paskatos, tiešām:”Klau, tas laikam no peldēšanas!” Pavelku platos šortus uz augšu un Linda iekliedzas: “Ilze, Tev dibens ir galīgi nodedzis!!!”

Un es saprotu, ka mēs neiedomājāmies sasmērēt dibenus un kājas un esam pusi dienas ar dibeniem gaisā peldējušas... Lieki piebilst, ka Lindas dibens izskatās tieši tā pat.

Atlikušo vakaru saprotam, ka esam izsmelti un nekur no saviem zviļņiem prom nedosimies. Vakariņojam tur pat ar skatu uz jūru. Mārcis pa kluso ielavijās kaimiņu sētā un nospēra svaigu aloeveras kātu! Nu ko, šodienai pietiks, ejam visi smērēt savus sārtos vaigus!

!!! Saskaņā ar 2017. gada datiem, Vjetnamā dzīvoja aptuveni 94,57 miljoni iedzīvotāju, padarot to par 14. visapdzīvotāko valsti pasaulē.

[salas2025]

Rotorua - izkāpšana no komforta zonas

6.marts

Šodiena mani sajūsmina vairāk, kā es būtu varējusi iedomāties. 

Rotorua ir kalnu velosipēdistu galvaspilsēta Jaunzēlandē. Te ir Wakawarewa mežs, un tajā ir vairāk kā 200km kalnu trases, dažādās grūtības pakāpēs. Velo dienu ieplānoju daļēji nejauši, (jo bija izpārdotas biļetes uz maoru pasākumu šovakar, bet es jau biju norezervējusi viesnīcu) daļēji jo mums patīk dažādot izklaides. 

Labus kalnu velosipēdus norezervējām nomā jau mājās esot (jo lasīju, ka atbraucot var būt visādi). Paveicas ar laiku - skaisti saulains.

Mēs esam ceļojuši ar velosipēdiem pa Vāciju, tur ir laba infrastruktūra. Taču nekad neesam riskējuši doties kalnu trasēs. Te arī ir vienkārši izbraucami ceļi, taču puisis iedrošina, iesaka taku, kas ir labi apzīmēta, un pilnīgi noteikti izbraucama kalnos nepieredzējušiem kā mēs. Ielikšu video. 

Taka nereāli skaista, tikai vietām ļoti šaura, vietām trakas koku saknes. Pakāpes ir no 1 līdz 5, pieci ir grūtākais, mēs braucām pa taku ar 2. un 3.grūtības pakāpi. Divās mazās vietās uz Grade 3 takas gan nokāpu un stūmu savu velo, jo stāvums bija tāds, ka sabijos. Taču tik un tā saņēmu komplimentu no Māra - viņš saka, domājis, ka es nākšu raudādama. Tikai muļķīgi, ka go pro beidzas baterija pirms jautrākā trases posma.

Pēc 35km pa kalniem rokas un kājas ir tik piekusušas, ka knapi pietiek spēka vakariņām.

Man šī reāli bija izkāpšana no komforta zonas, kas noteikti paliks atmiņā.

[xmegijax]

Mazās lietiņas veido lielās

Viens no VEIDIEM kā man patīk izpausties ir rakstiski. VĀRDI paši nāk no man vēl līdz galam nezināmām dzīlēm. Vārdi nāk un veido manu realitāti. Kā puzles gabaliņi. Vai man izdosies salikt lielo BILDI? Kaut kas no tā visa noteikti sanāks. Abstrakta kolāža, portrets, ainava, vai varbūt pilnīgi kas cits.