#rakstniece

[alteredsilicone]

mazie prieki - kad cilvēks priecājas par tavu komentāru fanfikam. :')

[kikalasa]

Divas sievietes meklē trešajai dāvanu, viena otrai iesaka.

-Viņa grib kaut ko no latviešiem palasīt.

-Tikai ne tās depresīvās latviešu rakstnieces! Gundegas Repšes “Smago metālu” varētu, tā nav tā latviešu literatūra, ko māca skolā. Judinai ir tie trash detektīvi.

-Žoludi? Ingu Ābeli?

-Nē, tici man. Nē, nē, nē. Šī gada hailaits ir Ielu muzikantu piezīmes. -Skalbi? -Nu beidz! Tve nevajag Skalbi!

[bb-latvija]

Iepriekšējais cīņas akts pret padomju mantojumu Rīgā bija akadēmiķa Keldiša pieminekļa demontāža. Nākamais ir nākamais ielu pārdēvēšanas posms. Valsts valodas centrs atbalstīja vairāku Rīgas ielu nosaukumu maiņu. Šo ideju ierosināja biedrība Sabiedrības atmiņas centrs. Atbilstoši šim priekšlikumam Mirdzas Kempes iela (Latvijas PSR tautas dzejniece, mirusi 1974.gadā) pārdēvēta par Mārtiņa Brauna ielu (2021.gadā miris latviešu komponists). Sudrabu Ejus iela (latviešu rakstniece, kas dzīvoja Maskavā) jāpārdēvē par Emīlijas Plāteres ielu. 1830. gada novembra sacelšanās dalībniece Emīlija Plātere ir poļu eposu varone. Valsts valodas centrs piekrīt arī Gustava Kluča ielas nosaukuma maiņai uz Riharda Zariņa ielu. Gustavs Klutsis ir latviešu plakātu mākslinieks, kurš dzīvoja Padomju Krievijā. Nošauts 1938. gadā PSRS represiju laikā. Rihards Zariņš - grafiķis, Latvijas Republikas ģerboņa autors. Annas veiksmes ielu (rakstnieks un PSRS Augstākās padomes deputāts) vēlas saukt par Hermaņa Samsona (17. gadsimtā dzīvojušā vācbaltiešu teologa un skolotāja) ielu, bet Ilmenja ielu - par Melānijas ielu. Vanagas, 1941. gadā uz Sibīriju izsūtītais rakstnieks. Ilmena ir ezers Krievijā, Novgorodas apgabalā, kur 1943. gadā notika padomju un vācu karaspēka kauja. Turklāt valsts valodas tīrības sargi piekrīt Latgales ielas pārdēvēšanai par Jāņa Klīdzeja ielu, bet Maskavas ielu par Latgales ielu. Maskavas ielu no 1938. līdz 1940. gadam sauca par Latgales ielu, un Jānis Klidzeis ir slavens latgaliešu rakstnieks un dzejnieks, romāna “Cilvēku bērni” autors. “Sabiedrības atmiņas centrs” ir apņēmīgs un pat izdomājis kritērijus ielu pārdēvēšanai. Biedrība ierosina aizliegt ielu nosaukumus un toponīmus, kas slavina komunismu, totalitāro režīmu, varu, PSRS ideoloģiju vai ar to saistītos notikumus, jēdzienus vai personas. Turklāt biedrība rosina aizliegt vārdus, kas saistīti ar PSKP ideoloģiju vai propagandu vai kas parādījās rusifikācijas politikas laikā. Tāpat rosināts mainīt vārdus un aizliegt lietot vārdus, kas ietvēra to personu vārdus, kuras bijušas PSKP amatpersonas. Atgādināsim, ka ielu pārdēvēšana ir Rīgas domes atbildība, un tā pēdējā laikā pilsētvidē bezkompromisu cīnās ar padomju mantojumu.

[anangelstoodbeside]

3. nodaļa. Jaunkundzes Kurzemes katlā

Visi ceļi bija nobloķēti ar vācu kara tehniku un armijas daļām, kas steigā atkāpās. Bēgļi sapulcējās, lai apspriestos. Atcerējāmies krievu briesmu darbus, kas bija aprakstīti grāmatā „Baigais gads". Atcerējos izvarotās un noslepkavotās mežziņa Hekeļa sievu un meitu Zaubē. Tad jau labāk mirt, ja nav iespējas bēgt.

Man blakus nostājās māsīca Melānija, manas mātes māsas Alvīnes meita, kas tikko bija beigusi pedagoģisko institūtu. Viņa bija četrus gadus par mani vecāka un uzņēmās mātes lomu. „Es nekādā gadījumā nepalikšu pie krieviem, lai mācītu bērniem komunistu ideoloģiju,"viņa kaut ko nesakarīgi runāja. Māsīcu ņemšu līdzi, iesim kājām uz Kurzemi. Vēl piebiedrojās trešā, māsīcas vecuma meitene Velta. Tēvs ar pamāti un trim mazajiem bērniem - sešus gadus veco Silviju, četrus gadus veco Dainu un divus gadus veco Juri, kuri silti saģērbti sēdēja uz mantu vezuma -, palika mežā. Devāmies uz ceļa, pa kuru plūda karaspēks. Tālāk mūs veda kaimiņu saimnieka dēls, leģionārs, kurš bija nokārtojis, lai mūs ieskaita daļā, jo tikai tā varējām tikt projām no frontes līnijas, kas strauji tuvojās. Bijām nokļuvušas latviešu leģiona 19. divīzijā. Mūs uzsēdināja uz kāda vezuma, un mēs nepārtraukti braucām un braucām uz Kurzemes pusi. Ceļā mūs vairākas reizes apturēja vācu žandarmi ar bleķa žetoniem ķēdē uz kakla. Viņi izteica šaubas, vai mēs neesam krievu spiedzes, bet leģionāri apgalvoja, ka esam viņu radinieces un viņi mūs glābj no krieviem. Mums visām bija dokumenti. Man gan tikai skolnieces apliecība vācu un latviešu valodā, pases vēl nebija. Nepaspēju to izņemt, jo tikai vasarā man palika 16 gadi. Atceros, kā viens žandarms skatījās uz mani lielām, skumjām acīm. Es nodomāju, ka arī viņam Vācijā ir tāda pati meita, un viņš domā, vai tā izbēgs no austrumu mežoņu ordām.

Kurzemē dzīvojām kopā ar karaspēku. Mums bija vai nu sava istaba, ja dzīvojām kādās mājās, vai savs bunkurs, ja bijām apšaudes zonā. Skaitījāmies 19. divīzijas 42. pulka štāba rotas sapieru vadā. Pulka komandieris pulkvedis Galdiņš, rotas komandieris kapteinis Riekstiņš, vada komandieris virsleitnants Videnieks. Mēs strādājām visādus saimnieciskus darbus. Palīdzējām pavāram, gājām rakt kartupeļus nenovāktos laukos. Velta mazgāja veļu, bet Melānija vairāk tēloja inteliģentu dāmu. Viņai bija augstākā izglītība. Liekas gan, ka tā bija vidējā speciālā, jo uz pedagoģisko institūtu gāja pēc pamatskolas 6. klases pabeigšanas. 19. divīzijā skaitījās arī frontes žurnāliste Ilze Kalnāre. Viņa gan ātri aizbrauca uz Vāciju, bet tad atkal 1945. gada pavasarī atgriezās Latvijā. Tālākais rakstnieces Ilzes Kalnāres liktenis bija traģisks — pēc kapitulācijas viņu izvaroja, vēlāk apcietināja, izsūtīja, un jau pēc atgriešanās Latvijā, 1968. gadā, viņu atrada mežā mirušu, iespējams, tā bija pašnāvība.

Bija jau arī pa kādai Rīgas prostitūtai, kas atbraukušas līdzi vācu virsniekiem (krievi taču netaupīs tās, kas kalpojušas vāciešiem). Mūsu pavārs stāstīja, ka no rīta aiznesis vienai siltu zupu, jo nabadzīte, pamesta un izsalkusi, guļot teltī. Esot palicis žēl bezcerībā pamesto sievieti. Vācieši kā nacisti, kas stingri turējās pie rases tīrības saglabāšanas, kā arī disciplīnas uzturēšanai, armijā izdalīja speciālas cigaretes “Nord Front”. Tām bija pievienota kāda viela, kas nomāca vīriešu dabiskās tieksmes. Reiz dzirdēju, kā viens leģionārs, it kā atvainodamies, skaidroja to abām lielajām meitenēm. Bet bija arī tādi, kas nesmēķēja. Neatceros gan nevienu gadījumu, kad kāds no latviešiem būtu ļaunprātīgi uzmācies sievietei. Leģionā bija gaiši, izglītoti un patriotiski noskaņoti jaunekļi. Vakaros savācāmies lielākā telpā, tad asprātības sprēgāt sprēgāja. Sapieru vada puiši nekad nezināja, vai pārnāks no uzdevuma dzīvi, jo “sapieris kļūdās tikai vienreiz”. Man bija žēl šo puišu, un es centos kā mācēdama viņus uzjautrināt. Izstāstīju visas tēva anekdotes, kādas vien atcerējos, stāstīju jocīgus atgadījumus, uzdevu provocējošus jautājumus, lai viņi būtu spiesti padomāt par asprātīgu atbildi, uz laiku piemirstot drūmo dzīves īstenību. Man patika labāk uzturēties vienkāršo kareivju sabiedrībā, virsnieki mani kaut kā atbaidīja, jutos kā skolniece viņu sabiedrībā, jo prom no acīm, jo labāk. Melānija turpretim teica, ka kareivis viņai esot “tukšs gaiss”. Viņas sabiedrība esot izglītotie virsnieki. Viņa jūsmoja par dzejnieku leitnantu Šmitu.

Leitnanta dzejnieka dvēsele arī ilgojās pēc intīma vakara skaistas meitenes sabiedrībā. Viņš dzīvoja dažus kilometrus tālāk un bija atsūtījis māsīcai pakaļ zirga pajūgu ar ielūgumu ierasties pie viņa uz intīmu, literāri dzejisku vakaru. Māsīcas sajūsmai nebija robežu. Viņa sameklēja no mums trijām labākos apģērba gabalus. Taisīja frizūru, ar žileti nodzina matus pie deniņiem, jo es biju reiz teikusi, ka gudriem cilvēkiem ir augstas pieres, bet viņai mati auga tuvu uzacīm. Man arī vajadzēja viņai palīdzēt sacerēt dzejiski skaistas vēstules leitnantam Šmitam. Man tāds darbiņš padevās vieglāk.

Vēlāk viņa gan stāstīja, ka nekas jau neesot noticis. Viņš mani neaiztika, viņa lepni apgalvoja. Nu, protams, es nodomāju. Viņš taču arī smēķē “Nord Front”. Bet ko gan viņš varēja runāt ar manu vēl jauno un samērā dumjo māsīcu visu nakti? Jo atgriezās viņa tikai no rīta. Bet ir brīži, kad cilvēkam vajadzīgs tikai kāds, kas viņu uzklausa. Arī dzejniekam Šmitam.

Melānija ļoti patika virsleitnantam Videniekam, ko viņa nevarēja ciest. Viņš bija rupjš un izturējās bez kādas cieņas pret sarunu biedru. Reiz viņš, skatīdamies uz mūsu trešo likteņa biedri Veltu, kurai tauki krājās uz vēdera, padarot viņu aizdomīgi apaļu, teica: “Ko tik man te nenākas darīt. Laikam būs armijā jāpieņem arī dzemdības.” Tas nu bija pavisam nepatiess apvainojums.

Videnieks teica, ka Melānija viņam atgādinot viņa sievu. Vai tā arī būtu bijusi sarkanmate? Viņš visādi centās tai izpatikt un pievērst uzmanību ar trakām izdarībām. Kādā rautā, noskaidrojis, ka māsīca spēlē klavieres, viņš uzcēla no miega sapierus, kas cieši gulēja pēc grūtas dienas, lika tiem no kaimiņu mājas atvest klavieres. Mēs ar Veltu jau laikus pazudām no piedzērušo virsnieku acīm dārzā, bunkurā. Arī māsīca atskrēja pie mums slēpties. Viņa taču nebija pianiste un, stāstot par savu māku spēlēt, neiedomājās, ka tūlīt, nakts vidū, viņai tiks atgādātas klavieres. Videnieks jau bija izsūtījis zaldātiņus sameklēt Melāniju. Tie atnāca uz bunkuru un pavēstīja, lai māsīca nāk spēlēt, citādi visi virsnieki nākšot uz dārzu. “Jau nāk,” kāds ārpusē sauca. Māsīca, to izdzirdusi, aizmuka dārza tumsā un dubļos vienās zeķēs, jo taisījāmies jau iet gulēt. Bunkurā sabruka virsnieki. Mēs ar Veltu uzrāvām segu uz galvas un izlikāmies aizmigušas. “Mums vajadzīga tā pianiste, kur viņa ir?” auroja kapteinis Riekstiņš un, pacēlis revolveri, izšāva griestos. No šāviena gan visi it kā atjēdzās. Atskrēja viens kareivis un pavēstīja, ka pianists ir - kāds bijušais konservatorijas students jau rāva vaļā pie klavierēm: “Dzintra, latvju meitene mīļotā, dārgā!”

Virsnieki, mazliet atjēgušies, aizvācās. Atgriezās arī māsīca, bet tad uzsprāga virsnieka adjutants latgalietis Maslovskis. “Jūsu dēļ mums te vairs nav miera ne dienu, ne nakti!” viņš ārdījās. “Tiklīdz gribu doties pie miera, tā atkal kaut kur jāskrien.” Un sekoja monologs tīrā latgaliešu dialektā ar viņam vien saprotamiem lamu vārdiem.

Melānija ne pirmo reizi bija viņam sagādājusi nepatikšanas, izvezdama no pacietības. Kā toreiz, kad viņš uzvārījis katlā virsniekiem tēju, bet Melānija, ienākusi virtuvē un atradusi, ka katlā ir mazliet brūns, bet karsts ūdens, izlēja to bļodā, lai nomazgātu kājas. Viņa tās jau bija iemērkusi ūdenī, kad virtuvē iedrāzās Maslovskis un, ieraudzījis notikušo, sāka kliegt: “Trakā sieviete, ko es tagad došu virsniekiem, viņi jau sēž pie galda!” Un tālāk latgaliski. Nevaru vairs pateikt, vai virsnieki dzēra to pašu tēju, vai vārīja jaunu, bet smieklu lēkmes negribēja rimties.

Bija 1944. gada novembra vidus. Arī Kurzemē bija sagaidāmas pēdējās lielās kaujas, kad krievu “katjušas” pļāva cilvēkus kā zāli. Bija atbraucis pulkvedis Galdiņš un pavēstīja, ka uz Liepāju iet smagā mašīna, kas mūs varētu aizvest uz ostu. Te gaidāmas lielas kaujas, un, pašas saprotat, kas notiks, ja kritīsiet krievu rokās. Mēs to sapratām un braucām uz Liepāju. Māsīca man bija tēva un mātes vietā, un es arī pilnīgi uz viņu paļāvos. Vienalga kas, tikai nenokļūt pie krieviem. Vācijā nokļuvām ar kuģi “Mare del Plata”, atstājot Liepāju 1944. gada 16. novembrī. Neatceros, kāpēc mēs tik viegli tikām uz kuģa, varbūt lielajām meitenēm bija iedots kāds papīrs, ka esam no karaspēka daļas. Ostā palika nepārredzams bēgļu pūlis ar zirgu vezumiem, mantām, veselām ģimenēm. Cilvēki zināja, no kā bēga.

[melnatinte]

Ilustrācija / Illustration @melnatinte

Gundega Repše - rakstniece

[dzelonis]

Elena Ferrante - The Story of the Lost Child (The Neapolitan Novels #4)

Elena Ferrante – The Story of the Lost Child (The Neapolitan Novels #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu Manas pārdomas Dažāda veida, tipa un smaguma pākāpju krīzes gan Elenas, gan Lailas pieaugušā cilvēka dzīvēs. Pienācis laiks, kad var sākt uztraukties, vai pašu bērni nepieļauj līdzīgas kļūdās, kā paši jaunībā. Sajūtas, ka panākumi rakstnieces karjerā nāk vairāk nepamatoti. It īpaši otrās grāmatas gadījumā, kad tuvojoties manuskripta iesniegšanas termiņa beigām,…

[rutinburtnica]

K. Rūtiņburtnīca par grāmatu "Verity"

Kas: grāmata "Verity" ("Veritija")

Autors: Colleen Hoover (Kolīna Hūvere)

Grāmatas anotācija: Lovena Ešlija ir rakstniece uz finansiālā sabrukuma robežas, kad viņai tiek piedāvāts labākais darba piedāvājums mūžā. Džeremijs Kravfords, vīrs slavejanai rakstniecei Veritijai Kravfordai, nolīgst Lovenu, lai viņa pabeigtu sievas veiksmīgo romānu kolekciju, ko viņa autoavārijā cietusī sieva pabeigt nevar.

Lovena ierodas Kravfordu mājā, lai izpētītu Veritijas piezīmes un pierakstus un varētu veiksmīgi pabeigt romānus. Tomēr meklējot pierakstus, Lovena nejauši atrod Veritijas autobiogrāfiju, kurā slēpjas dažādi satricinoši noslēpumi - arī tas, kas patiesībā notika viņas meitas nāves dienā.

Žanrs: trilleris, spriedzes romāns, romantika, detektīvromāns

Mans vērtējums: ★★★★★ (5 no 5 zvaigznēm)

Manas pārdomas par grāmatu:

Iepriekš nebiju lasījusi nevienu Kolīnas Hūveres grāmatu, taču zināju, ka rakstniece speacializējas romantisku stāstu rakstīšanā. Rakstniecei grāmata "Verity" bija pirmais mēģinājums trillera-šausmu žanra rakstīšanā. Manuprāt, rakstnieces mēģinājums bija ļoti veiksmīgs.

Es šo darbu ļoti izbaudīju (piektdien no rīta sāku un jau piektdienas vakarā biju beigusi). Aizrāva jau pati pirmā lapa, kur stāsta galvenā varone nonāk ļoti nepatīkamā situācijā, kas tik lielā pilsētā kā Manhatanā ir normāls ikdienas notikums. Arī viņas iepazīšanās ar mīles-interesi šķiet dīvaina, it īpaši viņu diskusija par to, cik bieži un tuvi viņi ir pēdējā laikā saskārušies ar nāvi.

Pievienotais TikTok video ļoti radi parāda to, kā es jutos, beidzot lasīt grāmatu "Verity". Pirmo reizi pēc grāmatas izlasīšanas es tik ļoti pārdomāju izlasīto, ko kas nozīmē u.tt.

Lai saprastu, kas manī izraisīja tik dziļas pārdomas, šeit ātrs sižeta apskats: Veritija ir populāra autore, kuras stiprā puse ir rakstīt grāmatas no ļaunā varoņa skatu punkta. Viņai ir autobiogrāfija, kurā aprakstītie notikumi un domas ir šausmīgi, baisi un neiedomājami ļauni. Veritijas autobiogrāfiju Lovena un Džeramijs izmanto kā sava veida pamatojumu viņas nogalināšanai. Taču mēnešus vēlāk, kamēr jaunais pāris (Džeramijs un Lovena) atbrīvo veco māju no mantām, Lovena uziet Veritijas rakstītu vēstuli. Tajā viņa paskaidro, ka autobiogrāfijas notikumi ir izdomāti - tie ir viņas ikdienas dzīves notikumi un pārdomas, tikai padarīti daudz ļaunāki un briesmīgāki. Tā viņa trenējās, piekopa savu rakstīšanas stilu, lai spētu tik labi rakstīt no ļauno tēlu skatu punkta.

Grāmata beidzās ar šādiem vārdiem: "The only question that remains is: Which truth was she manipulating?" (Vienīgais jautājums: Kuru patiesību viņa manipulēja?).

Pēc ilgām pārdomām, manī radās nostāja, ka īstā patiesībā ir manuskriptā, ne vēstulē. Kā pirmo pierādījumu es izmantotu vienas no dvīnēm rēta uz vaiga (nepamatošu šo rētu, ja nu Jūs arī vēlaties šo grāmatu izlasīt 😉). Otrkārt, nereti jaunās māmiņas un arī māmiņas ar bērniem piedzīvo pēcdzemdību depresiju. Pat ja tādas reālas pēcdzemdību depresijas nav, tad pēcdzemdību periods nav pilnīgs rožu dārzs. Kāpēc lai Veritija kaut ko, kas jau nav viegls padarītu vēl drūmāku un sliktāku? Treškārt, kādu "patiesību" Veritija sagrozīja tajā, ka autobiogrāfijā viņa vienu no savām meitām mīlēja vairāk? Beigu beigās, es nedomāju, ka jebkura mamma jebkad dzīvē spētu tā uzrakstīt par saviem bērniem. Ir vēl dažādi iemesli, kas manuprāt pierāda, ka autobiogrāfija bija īsta, tomēr tos, lai izvairītos no "spoilers", nenosaukšu.

Šajā video ir pašas autores domas par to, vai Veritijas vēstule ir īsta. Viņa stāsta, ka skatu punkts, no kā grāmatā notikumi tika raudzīti, bija Lovenas. Tāpēc arī pati autore galvenokārt visu redzēja Lovenas, ne Veritijas acīm. Vienīgie brīži, kad tika apskatīts slavenās rakstnieces skatu punkts, bija caur manuskriptu. Tāpēc arī pati Kolīna Hūvere uzskata, ka Veritija bija vienkārši ļauna.

Tagad es gribētu šo grāmatu pārlasīt vairākas reizes. Kādu reizi es gribētu grāmatu izlasīt jau zinot, kas stāstā notiek, lai varētu vairāk izanalizēt notikumus un iespējams ievērot kādas sīkas detaļas. Citā reizē es gribētu grāmatu izlasīt ar uzskatu, ka vēstule ir īsta un mēģināt atrast pierādījumus grāmatā šai teorijai.

Tomēr visģeniālākā lieta par šo grāmatu manupāt bija tās vāks. Grāmatas iegādes brīdī, es nesapratu un pat nevarēju iedomāties, ko simbolizē vāka dizains. Kad pabeidzu grāmatu, aiz šoka pat aizrāvās elpa.

Pirmo reizi ieraugot vāku, es neiedziļinājos detaļās. Likās, ka dzeltenais mākonis, kas aizsedz pārējo ķermeni, ir sava veida attēlojums tam, kā Veritijas prāts strādāja - visu laiku mudžeklis, nekārtība, haoss. Beidzot grāmatu, es sapratu, ka dzeltenais mākonis patiesībā ir zvejas tīkls un ķermeņa atspulgs ir ūdens attēlojums. Grāmatas vāks ir ļoti burtisks. Tas šķiet interesanti, ka par spīti tam cik burtisks vāka dizains bija, lielākajai daļai lasītāju pat neradās ne mazākās nojausmas, ko tas varētu nozīmēt.

Vēl arī mani sajūsmā atstāja grāmatas notikumu pavērsiens (vēstule). Uz mirkli es izkāpu no valdošā uzskata, ka Veritija ir ļoti ļauna sieviete un beidzot pavēros uz notikumiem nedaudz savādāk. Tas man šajā grāmatā ļoti patika, jo neko tādu es nebiju paredzējusi. Kā arī, tas patiešām lika padomāt un sakārtot savas domas. Pēdējā laikā reti pēc kuras grāmatas izlasīšanas esmu jutusies tā, kā jutos pēc "Verity" izlasīšanas. Pēdējā grāmata, kas mani TĀ šokēja bija Emīlijas Lokhārtas grāmata "We Were Liars" ("Mēs bijām meļi"), bet toreiz manī visu laiku bija neliela nojauta par to, kāds ir gaidāmais notikumu pavērsiens. Lasot "Verity", es patiešām neko tādu negaidīju vai pat nenojautu.

Lai gan es neesmu iepriekš lasījusi nevienu citu Kolīnas Hūveres darbu, es piekrītu šim TikTok video, kur dziesmas melodija tika izmantota, lai aprakstītu sajūtu, kad notiek lielais notikumu pavērsiens - es tā patiešām izjutu šo mirkli "patiesības".

Man ir interesanti uzzināt, kādas patiesības un notikumu pavērsieni slēpjas Kolīnas Hūveres romantiskajos stāstos, tāpēc noteikti tuvā nākotnē izlasīšu citus šos autores darbus.

(Šis TikTok apskats "Verity" grāmatai ir 99% patiess: piekrītu visam, ko TikTok autore nosauc šajā apskatā).

Grāmatu ieteiktu izlasīt VISIEM. Manuprāt, daudziem šis stāsts liktos interesants un daudzi grāmatu varētu izbaudīt. Jā, ieteiktu grāmatu izlasīt arī skolotājam Ļevam.

Ļoti ceru, ka nākotnē kinoteātros varētu redzēt arī filmu, kas balstīta pēc šīs grāmatas motīviem. Ja būtu filma par notikumiem Kravfordu ģimenes un Lovenas dzīvēs, tad mani noteiktu varētu manīt šīš filmas pirmizrādē.

Ceru, ka kāds kino režisors (varbūt es pati nākotnē 😳) šo manu sapni piepildīs!

[crystallinenewearth]

Rebeka Kembela: 11 veidi, kā izveidot kontaktu ar saviem garīgajiem pavadoņiem

Austrāliete Rebeka Kembela (Rebecca Kampbell) ir rakstniece, garīgā mentore, “The Spirited Project” līdzautore, kura dzīvo Lielbritānijā. 2015` apbalvota kā “Daudzsološākais jaunais talants” Mind-Body-Spirit festivālā Londonā. Rebeka izjūt aizrautību palīdzēt cilvēkiem izveidot savienojumu ar savu intuīciju, viņa sarakstīju iedvesmojošu grāmatu “Light is New Black”.

Tev ir garīgo pavadoņu komanda, kas gaida, lai varētu tevi atbalstīt. Vienīgais āķis ir tāds, ka viņi nevar tev palīdzēt, ja vien, tu viņiem vispirms nepalūdz.

Rūpīgi atlasīti un strādājot, tikai tev, garīgie pavadoņi ir būtnes, kas pilnībā veltītas tavai izaugsmei. Daudziem bijušas dzīves šeit, uz Zemes, un tāpat, kā tev, arī viņiem ir elektisks dāvanu, gudrības un pieredzes uzkrājums. Perfekti sagatavoti tavam augstākajam aicinājumam, viņu vienīgais darbs ir tevi atbalstīt un vadīt, cik vien daudz vai maz vēlies. Savos seansos ar klientiem, esmu atklājusi, ka vairumam cilvēku ir aptuveni seši gidi savā iekšējā lokā, pieaicinot jaunus, ja viņiem tas vajadzīgs.

Te būs 11 vienkārši veidi, kā attīstīt savas attiecības ar saviem garīgajiem `policistiem`, tieši šobrīd:

1.Izsaki skaidru lūgumu.

Mūsu garīgie pavadoņi var vadīt mūs visā, - no automašīnas stāvvietas atrašanas līdz lauztas sirds dziedināšanai, no spējas vairāk izjust prieku līdz īsta darba atrašanai, no drosmes īstenot savu augstāko aicinājumu līdz pagātnes atlaišanai. Neviena prasība nav par lielu vai mazu, specifisku vai plašu. Taču, tā kā, mēs dzīvojam brīvās gribas pasaulē, lai viņi varētu sākt kārtot lietas, vispirms, mums par to ir jāpalūdz.

2.Esi atvērts.

Kad es sāku strādāt ar saviem garīgajiem pavadoņiem, es pavadīju daudz laika gaidot, kad viņi parādīsies melnā un baltā, pirms sāku viņus uztvert nopietni. Es vēlējos personiskas attiecības, redzēt un sajust viņus, kā varēju draugu vai ģimenes locekli. Es vēlējos zināt viņu vecumu, stāstu, viņu personību un matu krāsu. Es vēlējos viņus ielūgt uz vakariņām un dalīties sarkanvīnā. Brīdī, kad atlaidu, ko biju iedomājusies, kādai šai pieredzei vajadzētu būt (piem., ka viņiem vajadzētu būt budistu mūkiem vs metāla dziedātājam, ka man viņus vajadzētu redzēt vai dzirdēt, ka man vajadzētu saņemt viņu vadību uz sava iekšējā ekrāna vai caur citu personu), manas attiecības ar pavadoņiem padziļinājās. Atlaid savas domas par to, kādiem viņiem vajadzētu būt. Un atver sevi viņu vadības saņemšanai veidos, kas pārsniedz tavas gaidas.

3.`Satiec savus garīgos pavadoņus` meditācijā.

Mūsu garīgie pavadoņi, vienmēr ir gatavi veidot kontaktu ar mums, taču, reizēm, noskaņoties uz viņu frekvenci nav tikpat viegli kā ieslēgt TV (pēdējais nav pirmais). Veltot laiku meditācijai, tas ir lielisks veids, kā uzsākt kontaktu ar saviem pavadoņiem.

4.Izveido garīgo pavadoņu vadības kārbu.

Atrodi sev mazu, īpašu kārbu saziņai ar saviem garīgajiem pavadoņiem. Uz mazas papīra strēmeles uzraksti jautājumu vai kaut ko specifisku, kur vajadzīga viņu palīdzība. Saloki papīra strēmeli un ieliec kārbā.

5.Lūdz zīmi.

Izvēlies konkrētu objektu, kuru vēlies saņemt, kā komunikācijas ar saviem pavadoņiem, zīmi. Tas var būt jebkas, sākot no tāda simbola kā zvaigzne, līdz sarkanai rozei. Pirmoreiz, kad izdarīju šo izvēli, tā bija persika krāsas spalva. Pēc 60 minūtēm, es atradu persika krāsas spalvu, kas mani sagaidīja pie parādes durvīm.

6.Radi sakrālu vietu.

Radi sakrālu vietu savai saziņai ar saviem pavadoņiem katru dienu. Tā var būt palodze, tavs naktsgaldiņš vai vesels istabas stūris. Ik dienu, pavadi kādu laiku, lai sazinātos ar saviem pavadoņiem. Tāpat, kā ar jebkurām attiecībām mūsu dzīvēs, lai tās pilnveidotos, mums tajās jāiegulda.

7.Intuitīvā rakstība.

Viens no maniem iecienītākajiem veidiem saziņai ar augstāko valstību ir intuitīvā rakstība. Sāc ar sakrālās vietas attīrīšanu, aizdedzot sveces un apsēdies pie sava žurnāla un divām atšķirīgas krāsas pildspalvām. Ar pirmo pildspalvu uzraksti savu jautājumu. Tad, paņem otru krāsaino pildspalvu, lūdz saviem pavadoņiem atbildes un ļauj atbildei plūst caur tavu roku uz papīra.

8.Aicini savu komandu.

Ja tu esi uzņēmies īpašas pūles, nebaidies izsaukt labākos pavadoņus darbam! Piemēram, ja tu raksti savu pirmo grāmatu, tu vari pasaukt pavadoni, kurš ir sarakstījis grāmatas vai dzeju pats savā dzīvē. Ja ej caur īpaši smagu laiku, tev vajadzētu aicināt viedu skolotāju-pavadoni, kas palīdzētu tev saprast, ko situācija tev cenšas iemācīt. Piemēram, kad es rakstu, es paaicinu savu iecienītāku Sūfisma dzejnieku un Dievmāti. Kad strādāju reklāmā, pirms lielas prezentācijas man vajadzēja izsaukt vienu no tiem vecās skolas pārstāvjiem palīdzēt man manas koncepcijas pārdošanā, un, ikreiz, tas nostrādāja!

9.Nenorādi viņiem.

Tāpat, kā darbavietā, labākie līderi ir tie, kuriem ir skaidrs uzdevums un viņi uzticas, ka komandai piemīt prasmes, šo darbu paveikt. Ar tavu garīgo pavadoņu komandu ir tāpat. Esi skaidrībā par to, kādu vadību vēlies un uzticies, ka darbs tiks paveikts. Nenorādi, nešaubies, vienkārši uzticies, ka darbs ir paveikts.

10.Ievies garīgo pavadoņu vadības žurnālu.

Veic ierakstus par visa veida vadību, vīzijām, sapņiem vai intuitīvām norādēm, kuras saņem. Kontakts ar taviem garīgajiem pavadoņiem prasa pierakstīt un uzticēties intuitīvai vadībai, kad to saņem.

11.Saldus sapņus.

Miegs ir brīnišķīgs veids, kā sazināties ar saviem garīgajiem pavadoņiem. Pirms dodies uz gultu, lūdz savus pavadoņus atnākt pie tevis, kamēr guli. Kad no rīta atmosties, tver savu žurnālu un sāc pierakstīt vēstījumus, kurus saņēmi savos sapņos. Neatkarīgi no tā, vai tev par to ir atmiņas, esi atvērts idejai, ka informācija atnāks, kad uzliksi pildspalvu uz papīra. Pieraksti jebkuru domu, kas ieskrien tavā prātā, neatkarīgi no tā, kādas sajūtas tā raisa.

Tulkoja: Kwana Mikaela © 2016`Janvāris

http://www.healyourlife.com

7 Augusts , 2015' Rebeka Kembela (Rebecca Kampbell) - (11 veidi, kā izveidot kontaktu ar saviem garīgajiem pavadoņiem/11 Simple ways to connect with your spirit guides)

- - -

Facebook 🔗Crystalline New Earth

🌐Instagram crystallinenewearth

[dailesteatris]

Armands Kalniņš par izrādi „Purva bērni” (lugas autors – Artūrs Dīcis, režisors - Toms Treinis, 22.05.2019.)

Dailes teātra oriģināldramaturģijas lugu konkurss „Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne) satikšanās” (2017) devis vēl vienu labu rezultātu (luga šķiet vērtīgāka, novatoriskāka nekā konkursa uzvarētāja). Tapusi principiāli svarīga izrāde, turklāt augstā profesionālā līmenī. Izrādes, kuras skar pasaules aktuālās problēmas, bet nav tieši un nepārprotami saistītas ar Latvijas pagātni vai tagadni (protams, šaurākā skatījumā), tiek reti iestudētas mūsu teātros. Iespējams, tādas situācijas iemesls ir bažas par skatītāju atsaucību, jo nereti publiski tiek pausti tādi viedokļi kā „no Latvijas nekas nav atkarīgs”, „visu izlemj Briselē (ASV, SVF)”, „pie visa sliktā vainīgs Soross” utt (tātad – „mēs mazi tik, cik maza mūsu griba”), tad var šķist: kāpēc to skatīties? Tukša gan neesam, var minēt JRT„ŪDENS ATMIŅAS” (2008) kā izrādi, kas pievērsās aktuāliem globāliem tematiem, varbūt - vēl kādu, bet kopumā – pārāk maz par to, kas arī mūs var apdraudēt, lai kā mēs censtos izolēties.

Šoreiz mērķējums ir ambiciozs: skatīt kultūru sadursmi (kā to ļoti nosacīti var dēvēt, jo gan pozitīvas, gan negatīvas tendences ir visur, turklāt šoreiz tas ir kādas sabiedrības iekšējs konflikts) kā draudus mūsu pastāvēšanai. Faktiski – šādu konfliktu veido negatīvais pašu mājās („Rietumos”) – skarbas (bez garīgas tuvības) attiecības un vienaldzība „ģimenēs”, koncentrēšanās uz „izklaidi” (šoreiz – porno un TV ziņām), vajadzība „ēst” (ko (ne)nodrošina citi), dzīvības uzturēšana, esot „pieslēgtiem pie sistēmas” (Māte laikam nav deportēta uz nolemto cilvēku rezervātu tikai tāpēc, ka ir seniore, nevis bērns, tātad bija lēmēja, bet ar ragaviņām uz mežu šoreiz vēl neved, arī tik skarbi kā Spartā (nomest slimos bērnus no klints) nerīkojas).

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Arī antiutopija (kā varētu dēvēt izrādes stilu/žanru) mūsu kultūrā ir rets viesis. To parasti var izdzīvot filmās (vairāk gan kā izklaidi). Ja pievēršas nozīmīgiem jautājumiem, piem., – attieksmi pret citādo, tad parasti tas ir atainots reālistiski, pārsvarā kā traģēdija vai psiholoģiska drāma, jo to var vieglāk uztvert (piem., filmas „Melānijas hronika”, „Tēvs nakts”, „Šindlera saraksts”, „Aukstais karš”, M.Berziņa romāns „Svina garša” utt), retāk mēģinot spēcīgāku vēstījumu panākt ar citādākiem līdzekļiem, kā, piemēram, ungāru filma „Saula dēls” vai Rumānijā dzimušas vācu rakstnieces Hertas Milleres romāns „Elpas šūpoles” (par Rumānijas vāciešu deportāciju uz PSRS darba/nāves nometnēm 1945.gadā). Ja kāds domā, ka diskriminācija viņu var neskart (jo tas attiecas tikai uz holokaustu, padomju represijām, kultūras revolūciju Ķīnā, sarkano khmeru darbību vai genocīdu Ruandā), tad rūgti maldās (līdzīgi traģiski naivumi bijuši jau iepriekš: „tos ebrejus, kas ir lojāli Vācijas pilsoņi, represijas neskars”, „aktīvus komunistus sodīs taisnīgi, ja viņi būs maldījusies” utt). Gandrīz katrs cilvēks vienmēr atšķirsies – būs gudrāks, bagātāks, spējīgāks, ar īpašam vajadzībām utt, tātad pamats vērsties pret citiem būs vienmēr, ja pats būs ko mazāk sasniedzis vai citādi jutīsies slikti. Un tā ir liela bīstamība visiem – gan tiem, kas represē, gan tiem, kurus var iznīcināt vai pazemot.

Izrādē ir daudzi pārliecinoši aktieru darbi, turklāt parādot citas, līdz šim mazāk pamanītas talantu šķautnes, īpaši – I.Florence, A.Dzērve (!), O.Dreģe. Piemēram, tradicionālāk būtu, ka G.Andžāns un N.Kurpnieks būtu mainītās lomās, taču šajās viņi ir neierasti un savdabīgi. Ļoti interesants „viena teikuma” lomā ir K.Zāle (iznīcināms, jo citāds?). Arī tad, kad loma ir līdzīgāka jau bijušiem tēliem, tas, kā to spēlē J.Žagars un G.Grāvelis, ir daudzpusīgi un piepildīti.

Izrāde ir domāta visu vecumu atvērtiem skatītājiem, kas vēlas, lai tiktu rosinātas būtiskas pārdomas. Tā sākuma daļu ir smagi skatīties (neaizejiet starpbrīdī), toties notikumu attīstība loģiski noved pie līdzpārdzīvojuma, un daudz kas mainās attieksmē, uzzinot vairāk. Izrādes finālu var interpretēt dažādi (savējie katram cilvēkam ir brīvākā, kaut nežēlīgā pasaulē, lai kā to citi vērtētu, vai tomēr - Stokholmas sindroma izpausme?). Man tā ir viena no sezonas nozīmīgākajām izrādēm.

[kulturaselpa]

Mūzikls Džeina Eira

              Lai gan savu pirmizrādi režisora Oļega Šapošņikova Daugavpils teātra iestudētais mūzikls piedzīvoja jau 2018. gada 7. jūnijā, tomēr, arī izpildot to trīs mēnešus vēlāk, kā viesizrādi Rīgā,VEF Kultūras pilī, aktieri bija enerģijas pilni, un attēloja savus tēlus ļoti precīzi. Mūzikla, kas balstīt uz angļu rakstnieces Šarlotes Brontē romāna “Džeina Eira” (publicēts 1847. gadā), darbība norisinās Ziemeļanglijas reģionā 18. g.s. beigās. Varone Džeina Eira gadu gaitā ir kļuvusi, un arī mūsdienās ir, kā iedvesma sievietēm visur pasaulē, jo viņa ir atklāta, labsirdīga un stipra persona, un arī mūziklā, sekojot līdzi, viņas dzīvesstāstam šīs īpašības varēja ieraudzīt.

              Mūzikls, kas rakstīs reālisma stilā, sākas ar to, ka galvenā varone mazā Džeina Eira ir kļuvsi par bāreni, un nu dzīvo un mācās meiteņu internātskolā. Pabeidzot šo skolu, ar lieliskām sekmēm, viņai, jau kā pieaugušai sievietei, vairs nav kur iet, viņa ir palikusi pa visam viena, bez atbalsta, taču tad viņa atrod darbu, kā guvernante Tornfīldas muižā, kura pieder misteram Ročesteram. Un šeit mūziklā parādās vēl viens svarīgs tēls – misters Ročesters – vīrietis ap četrdesmit gadiem ar lielu dzīves bagāžu un milzīgiem pagātnes rēgiem, par ko Džeina vēl nenojauš. Viņi neizbēgami iemīlas, taču abu attiecībām nākas pārdzīvot krietnu daudzumu noslēpumu, drāmas un citu cilvēku nelabvēlības. Kā galveno faktoru var minēt, faktu, ka misters Ročesters patiesībā ir precējies, taču viņa sieva ir kļuvusi traka, un nu dzīvo muižas augšējā stāvā, naktīs klīzdama pa visu ēku. Ir daudz noslēpumu, kuri beigās tiek atklāti, līdz ar to sižets ir pārstiegumu pilns, un garlaikoties neliek. Mūzikla beigas ir laimīgas, mīlsetība un uzticība palīdz viņiem atrast ceļu vienam pie otra.

                Oļegs Šapošņikovs patiesi ir labs režisors, jo, šo darbu iestudējot, viņš ir panācis maksimāla garīga baudījuma sasniegšanu skatītājam. Uz skatuves ļoti bieži varēja redzēt gan aktierus, kas attēlo mūzikla šižetu, gan burvīgus dziedātājus, kā Kristīni Zaharovu, kuras balss dotības un lieliskos dziesmu izpildījumus vēlos īpaši izcelt, gan arī efektīvus deju priekšnesumus. Līdz ar to mūziklā notiekošo varēja vērot un saprast no trim dažādiem skatu punktiem. Mūziklā apvienota komponista Kima Breitburga mūzika un Karena Kalaverjana liberts- tātad jāpiemin, ka aktieri visus tekstus runāja dzejā, kas no vienas puses apgrūtināja sižeta saprašanu, taču no otras puses piešķira mūziklam 18. g.s. vaclaicīgo šarmu. Aktrise Jeļena Ņetjosina perfekti atveidoja Džeinu Eiru, viņai izdevās attēlot Džeinas stiprumu, pašaizliedzību un noteiktību, neaizmirstot arī par viņas kluso, pieticīgo dabu. Kā arī bija daudz citu lielisku aktieru, kā piemēram, Anastasija Gržibovska, kas atveidoja mazo Adeli.

                 Ja jārunā par mūzikla “mīnusiem”, tad kā galveno vēlos minēt mistera Ročestera tēla atveidojāja aktiera Aleksandra Komarova aktierspēli. Viņā nācās vilties. A. Komarova aktierspēle bija pārāk ekspresīva un agresīva, viņš ļoti lielu daļu teksta izrunāja kliedzot, un viņa ķermeņa valoda bija visai saraustīta, kas brīžiem lika pazust ticamībai tam, kas notiek uz skatuves.  

              Skatīties mūziklu bija vērtīgi, un tas radīja prieku. Mūzikla veidotājiem – aktieriem, režisoram un citiem - izdevies izveidot arī koncerta sajūtu. Manuprāt, ļoti laba izvēle ir tas, ka aktieri ne tikai dziedāja, bet arī runāja, jo tas uzreiz padara mūziklu skatāmāku un interesantāku. Jāpiemin, ka tas bija krievu valodā. Lai mūziklu pilnībā izprastu, es domāju ir labi jāsaprot krievu valoda, kā arī es ieteiktu izlasīt Šarlotes Brontē romānu “Džeina Eira”, jo tā kā laiks, kurā mūzikla veidotāji var parādīt mūziklu, ir ierobežot, tad tika izlaistas dažas detaļas, kas ir interesantas. Līdz ar to – tikai no sākuma izlasot grāmatu un tad ejot uz izrādi, var pilnībā izprast visus tēlus. Es noteikti ieteiktu aiziet uz šo mūziklu, jo tas paplašina garīgo pasauli un ir atmiņā paliekošs!

- Keita

Vērtējums - ★★★★★

[bb-latvija]

Jūs varat barot suni ar augļiem - bet tikai ar tiem, kas ir droši tā veselībai. Daži augļi un ogas ir toksiski mājdzīvniekiem. Jau sen ir notikušas diskusijas par to, vai suņi ir plēsēji vai visēdāji. Pētījumi liecina, ka viņi spēj droši patērēt un sagremot noteiktus augu pārtikas produktus. Rakstniece Kristīna O'Braiena, emuāru autore un rakstniece par mājdzīvniekiem, sniedz šādus ieteikumus:  Pamatnoteikums ir mērenība. Pat drošu augļu pārmērīga lietošana var kaitēt. Un neaizmirstiet noņemt no augļiem visas daļas, ar kurām dzīvnieks var aizrīties: kaulus, serdi un sēklas, no kurām dažas ir arī toksiskas. VESELĪGI AUGĻI   Daži augļi ir droši suņiem, ja vien netiek pārsniegts ieteicamais porcijas lielums:   Āboli (1-2 šķēles). Šis auglis ir bagāts ar šķiedrvielām un olbaltumvielām, un tajā ir daudz vitamīnu A un C. Nedodiet savam sunim seriālu un sēklas, jo tie var saturēt arsēnu. Aprikozes (1 šķēle). Garšīgs, salds cienasts. Uzmanīgi noņemiet lapas, serdi un kauli, jo tie ir indīgi suņiem, kaķiem un zirgiem. Banāni (1-2 gab.). Šis interesantais auglis, kas satur kāliju un ogļhidrātus, ir jāsagriež gabalos, kas nav lielāki par 2,5 cm. Kazenes (2-3 ogas). Šī oga, kas ir bagāta ar antioksidantiem un šķiedrvielām, satur A, C, K un E vitamīnus.   Mellenes (2-3 ogas). Tam ir lieliskas antioksidanta īpašības, un tas tiek uzskatīts par lielisku produktu gan cilvēkiem, gan suņiem. Melone (1 gab.). Satur pigmentu beta-karotīnu, kas piešķir tai oranžu krāsu un uzlabo redzi. Sagrieziet meloni 2,5 cm šķēlēs. Dzērvenes (1-2 ēdamkarotes). Pirms pasniegšanas uzvāra ūdenī (nav pievienotas citas sastāvdaļas). Kivi (puse šķēle). Papildus uztura šķiedrām kivi satur A vitamīnu un kāliju.   Mango (1-2 šķēles). Pirms dodat šo eksotisko augli savam mīlulim, nomizojiet to un izņemiet kauli, lai izvairītos no gremošanas problēmām. Mango bedre ir indīga. Persiki (2-3 gab.). Izlaidiet konservēto versiju (cukura ir par daudz) par labu svaigiem augļiem, kas sagriezti mazos gabaliņos, uzmanīgi noņemot kauliņus, ja vēlaties ar A vitamīnu bagātu gardumu. Bumbieri (2-3 gab.). Bumbieri ir bagāti ar šķiedrvielām un varu. Visus augļus sagriež gabaliņos, noņemot indīgo serdi un sēklas. Ananāsi (2-3 gab.). Svaigi ananāsi ir lielisks saldais ēdiens. Pirms pasniegšanas nogrieziet dzeloņojošo ādu. Zemenes (puse ogas). Garšīgas ogas, kas satur B1 un B6 vitamīnus, kas labvēlīgi ietekmē suņa muskuļus Arbūzs (1 šķēle bez kauliņiem). Tā kā arbūzs satur vairāk nekā deviņdesmit procentus ūdens, tas ir lielisks līdzeklis, lai novērstu dehidratāciju paaugstinātā temperatūrā gan cilvēkiem, gan suņiem. KAITĪGIE AUGĻI Nepareizas augu barības ēšana var radīt reālus draudus jūsu mājdzīvniekam. Suņiem un kaķiem nevajadzētu dot šādus augļus:   Ķirsis. Ķiršu kauliņās ir cianīds, kas ir toksisks suņiem un var būt letāls. Citrusaugļi (apelsīni, mandarīni, klementīni, greipfrūti, citroni, laimi). Lai gan šie augļi paši par sevi neizraisa gremošanas traucējumus, citrusaugļi ir toksiski suņiem un kaķiem. "Augļi, kā arī citrusaugļu lapas, miza, sēklas un kātiņi satur citronskābi dažādos daudzumos," skaidro Jaundienvidvelsas Karaliskā nežēlības pret dzīvniekiem novēršanas biedrība. "Lai gan neliels daudzums var izraisīt vieglus kuņģa darbības traucējumus, liels daudzums var izraisīt caureju, kairinājumu, vemšanu un pat centrālās nervu sistēmas nomākumu." Vīnogas un rozīnes. Šie ēdieni jūsu mājdzīvniekam var izraisīt nopietnas gremošanas problēmas, piemēram, caureju, vemšanu un letarģiju. Tie var izraisīt arī akūtu nieru mazspēju kaķiem un suņiem, atzīmē Amerikas dzīvnieku cietsirdības novēršanas biedrība, tāpēc vislabāk ir saglabāt Tomāti (jā, mēs tos iekļāvām starp augļiem). Sarkanie nogatavojušies tomāti ir piemēroti mājdzīvniekiem, taču daži zaļie tomāti satur toksīnus, kas tos padara slimus, tāpēc labāk vispirms konsultēties ar veterinārārstu. Jāpatur prātā, ka pat daži veselīgi augļi ir kontrindicēti dzīvniekiem ar noteiktām slimībām, tāpēc vienmēr vispirms jākonsultējas ar veterinārārstu un tikai tad jāievieš mājdzīvnieka ēdienkartē jauni ēdieni.

[margarita-usane]

2017.gada 5. jūnijs 17:21, it kā tam būtu nozīme

Emociju sabiezinājumi iedzīs mani izmisumā. Tie ir tie,kas padara manu dzīvi tieši tik apsurdu,cik tā ir.

Tā nu es gribu izstāstīt stāstu par mums. Vismaz es daru kaut ko produktīvu un šķiet,ka visām mūsu neizdarībām būtu jēga,ja no tām iznāktu labs materiāls. Mēs veidojamies kā jauna paaudze. Mazie bērni man apkārt pārtop par pieaugušiem cilvēkiem un es pārtopu līdz ar viņiem. Man ir sešpadsmit gadu, manai labākajai draudzenei Kristiānai ir piecpadsmit, bet lielākoties cilvēkiem,kas mums ir apkārt ir gandrīz septiņpadsmit. Tā nu mēs dzīvojam,šeit, Rīgā,Latvijā. Manuprāt ir pietiekami būtiski minēt šādus faktus, kas šobdrīd liekas mazsvarīgi, bet vēlāk kļūs par nostaļģisku pagātni. Vismaz es atskatoties ievilkšu elpu un ar garu nopūtu,kas ietvers viskontrastainākās emocijas vienlaikus, atcerēšos par mums. Un to nu es arī izstāstīšu,ko ir vērts atcerēties. Es vēlos uztvert un saglabāt šos mirkļus,ar kuriem mēs liekam sava pieaugušā cilvēka pamatus. Pamati tiek celti tagad un šie ir tie mirkļi,kas veido mūs par tiem,kas esam un būsim. Nemaz nav mazsvarīgi,vai ne tā?

Šobrīd mani veido mana istaba,mana pasaulīte,kuru ietver tikai četras sienas. Taču šajā Mežciema ielas piecdesmit otrās mājas vienpadsmitā dzīvokļa istabā ir pilnīgs pierādījums manai esamībai un būtībai. Šeit,tikai šeit, glabājas informācija par to,kas esmu. Ja Jūs,lai kas Jūs arī būtu, ieietu manā istabā, Jūs iedalītu mani baltās meitenes, bohēmistes, hipsteres, puķu bērna kategorijā – kura nu pirmā ienāktu prātā. Un Jums būtu taisnība! Es pat necentīšos noliegt, es neesmu oriģināla, neviens no mums nav. Es nemaz necenšos būt, jo esmu daļa no šīs garlaicīgās un vienlaikus nenormālās sabiedrības,kas veido mani kā personību. Tajā arī slēpjas pats interesantākais – mēs kā neorģinālie latvieši, kurus pārņēmušas mūsdienu tendences, kopēji veidojam, ko paliekošu. Mani sauc Margarita,aizmirsu to pieminēt. Es ar lielāko prieku plēsīšu visus dvēseles nostūrus vaļā un stāstīšu Jums par mums. Tas ir bīstami, es to zinu,bet to nu es daru un nezinu,vai kādreiz gribēšu un varēšu izbeigt.

Es – kas es esmu? Jautāju to pašu jautājumu, ko Valdis Zatlers sev un Jūs man. Es esmu skolniece,kas tāda ir, jo vajag ; modele,kas cerību pilna gaida sapņa piepildījumu, un nepierādāmi slepena rakstniece. Šis ir manas materiālās pasaules raksturojums, bet nemateriālās Jūs iespējams uzzināsiet laika gaitā. Es vienmēr uzsveru emocijas,pat tur,kur tās nav. Vienmēr sabiezinu krāsas,analizēju un apspriežu. Tas nu arī nav diži pārsteidzoši, drāma ne tikai man, bet mums visiem, ir asinīs. Par to jau arī šis stāsts.

Ar vārdu „mēs” es domāju mani,Kristiānu un Katrīnu. Pārējie „mēs” ir apkārtējie vienaudži,kas nāk un iet,taču nebūt nav mazsvarīgāki. Gadu gaitā esmu novērojusi,lai kas arī mainītos, mūsu triju dzīves vienmēr paliek saistītas un ietekmē viena otras. Vienmēr mēs attopamies trijatā, sēžot un runājot par dzīvi – cik netaisnīga,sāpju pilna, bet dažreiz arī neizturami skaista tā ir. Ir sajūta,ka vienmēr mēs dalīsimies – ar draugiem, notikumiem un pieredzi - ar visu. Mēs kopā uzaugam. Un kā par šo justies? Vai atkal nekļūst pārlieku emocionāli?

Emocijas. Vienīgā lieta pēc kā mēs vadāmies. Dažreiz liekas,ka tas ir mūsu lielākais klupšanas akmens, jo nedaram neko citu kā tikai vienuviet muļļājamies savās izjūtās,kas nemainās, jo nemākam iet uz priekšu. Man prātā nāk katls, kurā pašas lēnām izvārīsimies dzīvas. Ūdeni gadu gaitā saglabājam vienmērīgi karstu,lai nav garlaicīgi dzīvot, jo mums tāpat nav ar ko citu nodarboties. Es izsakos ļoti skarbi un varbūt pat netaisnīgi, jo katra no mums izdzīvo individuālus pārbaudījumus,ko piespēlē dzīve. Es zinu,ka Kristiāna par nupat rakstīto nopūstos vai sarauktu uzacis. Tik tiešām šim var nepiekrist. Bet ,manuprāt, emocionālais līmenis un domāšana ir lielākā līdzība mums trijām,varbūt tas ir tas,kas mūs vieno. Man palika skumji, tāpēc turpmāk pastāstīšu,ko pozitīvāku. Galu galā šis ir tikai stāsta sākums.

[happyartmuseum]

(со страницы https://www.youtube.com/watch?v=TsrjHT8qKVc)

HAPPY ART MUSEUM presents: AND THE WORD BECAME A FILM 19. kinoforums „Un Vārds tapa filma”

Priecāsimies redzēt Tevi 19.kinoforuma "Un Vārds tapa filma" atklāšanā Pirmajās Lieldienās 16. aprīlī plkst. 15.00 "Happy Art Museum" t/c Galleria Riga 7 stāvā Pjers Paolo Pazolini "Mateja evanģēlijs" un arī uz citu filmu seansiem, tikšanos ar autoriem un diskusijām. Skat. pielikumus! Aicini līdzi radus, draugus un kolēģus! Svētīgu Kluso nedēļu, lai varam piedzīvot Kristus augšāmcelšanos! https://youtu.be/TsrjHT8qKVc https://www.draugiem.lv/events/18677201/19.kiniforums-vards-tapa-filma-happy-art-museum https://www.draugiem.lv/events/18677201/19.kiniforums-vards-tapa-filma-happy-art-museum/gallery/?aid=65615882 https://www.linkedin.com/hp/update/6259312932258217984

19.kinoforums „Un Vārds tapa filma” 16. - 23.04 „Happy Art Museum” t/c Galeria Rīga 7. stāvā

Svētd., 16.04 plkst.15.00 atklāšana „Mateja evanģēlijs” (Il Vangelo Secondo Matteo), režisors Pjera Paolo Pazolini, 1964, 136’ Kristus dzīve, nāve un augšamcelšanās dziļi personiskā filmā, kurā galvenajās lomās ir spāņu students un režisora māte. Sava kritiskā pasaules redzējuma ietvaros Pazolini šajā evanģelijā izcēlis tā sociālo aspektu, radot naiva, brīžiem maģiska reālisma poētiku. „Mateja evanģēlijs” ar savu stingro vienkāršību, vēsturiskā kolorīta tīrību un kaismīgo maksliniecisko spēku guva atzinību Venēcijas kinofestivālā: Žūrijas speciālo un OCIC balvu.

Pirmd., 17.04 plkst. 18.00 „Lielais klusums” (Die grosse Stille), režisors Filips Grēnings, 2005, 164’ Vairāk par pus gadu režisors pavadīja kartēziešu klosterī „Grand Chartreuse" Francijas Alpos, piedaloties mūku ikdienas dzīvē, rituālos, darbā un lūgšanās. Unikāla iespēja ieklausīties šajā klusumā, lai sajustu, saskatītu un arī saklausītu laika plūdumu, gadalaiku maiņu, mūku kontemplatīvo eksistenci. „Klusā” filma nav mēma – izcilā skaņas kvalitātē dokumentēta viņu dzīve starp atteikšanos un personīgu bagātināšanos.Atzīta par labāko Eiropas dokumentālo filmu.

Otrd., 18.04 plkst. 18.00 „Ko vēlas Dievs?” (Se Dio vuole), režisors Eduardo Maria Falkone, 2015, 84’ Pazīstamais, panākumiem bagātais ķirurgs Tomass ir iedomīgs, lepns un augstprātīgs, turklāt - nelokāms ateists. Tomasa pasaule sāk brukt brīdī, kad viņa vienīgais dēls Andrea nāk klajā ar negaidītu paziņojumu - viņš vēlas kļūt par priesteri. Tomass atsakās pieņemt gan dēla izvēli, gan sievas Karlas un meitas Bjankas lēmumus. Tā būtu iespēja pārvērtēt savu dzīvi. Falkone saņēma David di Donatello un Itālijas Nacionālās filmu žurnālstu biedrības balvu kā labākais režisors.

Trešd., 19.04 plkst. 15.00 „Mežonīgās āres” (Dikoje poļe), režisors Mihails Kalatozašvili, 2008, 108’ Jauns laiku ārsts dzīvo tālu prom no pasaules – civilizācijas pēdējā bastionā. Pie viņa ārstēties ved pilnīgi visas dzīvās būtnes. Tuksnešainā ainava liekas Dieva pamesta, taču cilvēks tā centrā apliecina jēgpilnas, humānas un laimīgas eksistences iespējamību, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, pat – konfrontāciju ar nāvi. FIPRESCI un Ekumēniskās žūrijas balva Kotbusas festivālā

Ceturtd., 20.04 plkst. 18.00 „Melānijas hronika”, režisors Viesturs Kairišs, 2016, 120’ Filma veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna “Veļupes krastā” motīviem Jaunības sapņi, dzīves labākie gadi, veselība, mājas, vīrs, dēls, sava zeme – padomju vara to visu atņēma, taču viņa izdzīvoja. Šo ceļu izturēja tikai tie, kuri, neskatoties uz visām piedzīvotajām šausmām, spēja saglabāt cerību par Latviju, par atgriešanos mājās. Izturēja garā un ticībā stiprie. Un tāda ir arī stāsta galvenā varone Melānija. Pēc seansa - saruna ar režisoru.

Piektd., 21.04 plkst. 18.00 „Piena ceļš” (La voie lactee), režisors Luijs Bunujels, 1969, 105’ Divi klaidoņi soļo no Parīzes uz Santjago de Kompostela, orientējoties pēc Piena ceļa zvaigznēm. Cerības uz žēlastības dāvanām negaidīti vaiņagojas ar paša „dieva” satikšanu, kurš aicina abus „necienīgos”uz dīvainām darbībām... Viņu ceļš ved cauri baznīcas vēsturei (arī tās tumšajām lappusēm). „Interfilm” balva Berlīnes kinofestivālā. Pēc filmas – tikšanās ar mūsdienu svētceļniekiem uz Santjago di Kampastella mācītāja Ivara Jēkabsona vadībā.

Sestd., 22.04 plkst. 15.00 „Degošais”, režisors Jānis Putniņš, 2016, 55’ „Runāt par Iļju Ripss nozīmē runāt par citādību, kas nepakļaujas aprakstam vai iemūžināšanai filmā" (Putniņš): stāsts par mēģinājumu sadedzināties pie Brīvības pieminekļa ir sens, viņa teorija par burtu secību 1.Mozus grāmatā – sarežģīta. Dokumentāli kadri, Izraēla šodien, arhīva materiāli - blīvs kinodarbs ar eksperimentāliem kadriem un kinovēstures kodiem. Režisora aizkadra balss ievelk meditācijā par tēmām, kas arī Dainas Dagnijas gleznu ciklā „Kritušie”. Plkst. 18.00 „Francisks, Dieva spēlmanis” (Francesco, Giullare di Dio), režisors Roberto Roselini, 1950, 85’ Fenomens, kas atstājis pēdas Vakareiropas vēsturē: brālis Frančesko un viņa ordeņa brāļi, apmetņos tērpti, kailām kājām, nabadzīgi, bet priecīgi meklē vienotību, atrod pazemību un slavē Dievu. „Svēto” filmā izmantoti vienpadsmit no „Svētā Franciska ziediņiem”, kur poēzija atklāta ar neoreālisma dokumentālismam tuviem stila līdzekļiem - mūkus atveido Nokeras klostera mūki, filmā piedalās tikai viens profesionāls aktieris – Aldo Fabrici (tirāns Nikolajs).

Svētdien, 23.04 plkst. 14.00 „Aspirīns Komandoram” (Aspirin dļa Komandora), režisors Romāns Ņesterenko, 2016, Rīgā dzimušā aktiera un režisora Romāna Ņesterenko īsfilma veidota pēc XX gadsimta sākuma „smieklu karaļa” Arkādija Averčenko stāsta „Sazonovs” motīviem. Tā ir „čehoviska komēdija”, kas noskatīta kaimiņu istabā - tas varētu būt noticis gan Dona Žuāna laikos,gan – mūsdienās – laime nemīl slinkos un bailīgos. „Būt vai nebūt” – tāda ir filmas tēma. Saruna ar režisoru. 16.00 – skatītāju izvēlētā filma Filmas tulkotas latviešu valodā, izņemto „Mežonīgās āres” un „Aspirīns Komandoram”. Ieeja par ziedojumiem.

Filmu saraksts, no kurām varēs izvēlēties noslēguma filmu, būs pie ieejas HAM.

Papildus: Tauriņu akcija kafejnīcā “Kaza” – filma no dokumentēšanas materiāliem. Tās paaudzes un laika mākslinieku gleznu, fotogrāfiju, materiālu izstāde

Anita Uzulniece: Man šķiet, ka filmām piemīt liels spēks. Labā un ļaunā spēks. Tāds, ka tu tiec aizkustināts, un apstākļi tiek mainīti. Deivids Linčs Un Vārds tapa filma... Ar šo pārfrazēto Bībeles teikumu, kādā nosaukts kinoforums, kas jau kopš 1999. gada uzreiz pēc Lieldienām notiek Rīgā, vēlējāmies uzsvērt tās iespējas, kādas piemīt kinomākslai – tās garīgo potenciālu un iedarbības spēku caur tajā pausto vēstījumu. Mākslinieciski spilgtos kinodarbos estētiskais – kinovaloda - cieši saistīta ar augstu ētisko un morālo uzstādījumu. Ne velti visos pasaules nozīmīgākajos kinofestivālos konkursa filmas vērtē arī Ekumēniskā žūrija, kuras balvas nereti sakrīt arī ar galvenās žūrijas Grand prix. Savos pastāvēšanas gados izgājis cauri dažādām attīstības stadijām, formātiem un filmu rādīšanas vietām, kinoforums kopš pagājušā gada atradis mājvietu Happy art museum galerijas Rīga 7. stāvā Dzirnavu ielā 67, kur vienlaicīgi var izstādīt arī gleznas un pēc filmu seansiem kavēties diskusijās.

Sincerely, CLUB STAGE for YOUR EVENT Ltd."HAPPY ART MUSEUM” @ http://www.HappyArtMuseum.co/ GALLERIA RIGA Dzirnavu 67/7 level happyartmuseum@gmail.com ART RIGA FAIR http://ArtRiga.com/ info@Artriga.com DAGS VIDULEJS ⓒ +37129595885

Facebook http://www.facebook.com/HappyArtMuseum Facebook https://www.facebook.com/HappyArtMuseumDags LinkedIN https://www.linkedin.com/in/artriga/ Twitter https://twitter.com/Happy_ArtMuseum Google+ https://plus.google.com/+DagsVidulejsHappyArtMuseum Google+ https://plus.google.com/+HappyartmuseumCo foursquare https://foursquare.com/happy_artmuseum Draugiem http://www.draugiem.lv/laimigasmakslasmuzejs Blogger http://happyartmuseum.blogspot.com/ YouTube http://youtube.com/user/PinakotekaLatvija

HAPPY ART MUSEUM Rīga, LV-1011, Latvia Dzirnavu street 67 upper level ART RIGA FAIR showroom all year

[dzelonis]

Caroline Kepnes - You (You #1) (Audio book)

Caroline Kepnes – You (You #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu Manas pārdomas Brīdis, kad topoša rakstniece, vismaz viņai tā gribētos domāt, Guinevere Beck iekāpj pa grāmatnīcas durvīm, Džo Goldbergs, viens no diviem veikala darbiniekiem, ar visu savu būtību jūt, ka šī ir viņa dzīves lielā mīlestība, ka viņiem ir lemts būt kopā un abu dzīves vairs nebūs tādas pašas, kā līdz šim.Grāmatas gaitā, aizvien progresējot Džo…