#veļu māte

[dpedeciswriter]

Veļu Māte: Mother of Spirits

Veļu Māte: Mother of Spirits

Veļi are the souls of deceased individuals. In Latvian mythology, Veļu Māte is one of many mother goddesses. She is not a nice little old lady. She is the goddess of the underworld, the keeper of keys to the underworld. She is also known as kapu māte, graveyard mother, and goes around wearing a white woolen cloak and iron shoes or shoes made of sand. Veļu Māte, image by Jānis Rozentāls, 1866 –…

[ilserre]

Tēta tētis 0065

Lielā meža sādžā

Kapteinis te priecājas, ka ir atsūtīts rakstvedis (пиcapь). Es gan mēģinu paskaidrot, ka man ar to rakstīšanu krievu valodā ir slikti. Viņš, noskaidrojis manu izglītību, saka, ka gan jau būs labi.

Kapteinis ir pavisam vienkāršs pavecāks vīrs, kurš pēc pamatskolas ir beidzis karaskolu un pēc savas uzvedības un stājas varētu drīzāk būt zemnieks vai kolhoza brigadieris nevis virsnieks. Mana komercskolas izglītība viņam, jūtams, šķiet diezgan respektējams fakts. Viņš smejoties saka, ka, ja negribēsi - piespiedīsim, ja nemācēsi - iemācīsim. Es tāpat, lai tiktu vaļā no grūtajiem meža darbiem, būtu ar mieru pat ellē par rakstvedi strādāt un velnu valodu iemācīties! Varbūt te kaut kur ir tādi, kuri jau mana komunistu solīto "gaišās nākotnes" atspulgu, tāpēc mežu cērt priecīgi. Es gan neko tādu spulgojam nekur nemanu, tāpēc laikam galīgi neveicas…

Tā nu sākas jauns posms manā dzīvē. Es skaitos kā rakstvedis - mantzinis. Man ir jāraksta daudz dažādu papīru un tad jāsūta uz štābu. Katru dienu ir jāsūta ziņas par karavīru sastāvu, par slimajiem, par uzturdevām utt. Jāved arī mantu un produktu uzskaite. Jāsastāda arī visas kara daļas sastāva saraksts ar dzimšanas datiem, mājas adresi, izglītību utt.

Mums produktus katru dienu ved no Kotlu ciema ar pajūgu. Šeit ir kādi 200 vīri. Daži atnāk, bet citi kaut kur tiek aizsūtīti tālāk. Man tas viss jānokārto. Man darba pietiek, bet dažas stundas dienā man ir pavisam brīvas. Cenšos visu rakstīt kārtīgi. Rokraksts sāk ar laiku uzlaboties.

Bieži pie manis ienāk kapteinis. No pašas pirmās dienas viņš neprasa no manis nekādu miera stāju un reglamentā paredzēto karavīra uzvešanās noteikumu pildīšanu. Gandrīz tāpat viņš izturas pret pārējiem maniem biedriem. Kad mēs esam divatā, tad drīzāk viņš jāuzskata par manu vecāko biedru vai tēvu, jo viņam ir jau 45 gadi, bet man tikai 23. Viņš ir humora pilns. Kādu dienu viņš saka:

"Rakstvedi, tu zini, kāpēc suns pie katra koka paceļ kāju?"

"Nezinu."

"Tas tāpēc, ka kādreiz vējš koku nolauza un suni saspieda, tāpēc tagad viņi koku pietur ar kāju."

Citā dienā viņš saka:

"Rakstvedi, tu zini trīs karavīru likumus?"

"Nezinu."

"Pirmais: nekad uz dienestu neprasies, bet arī neatsakies."

Tas tā varētu būt. Armijā nav ko liekus darbus uzņemties, bet, ja pavēl, tad jāpilda.

"Otrs: neblandies kā p… priekšniecības priekšā.

Trešais: neatej no virtuves tālāk par 50 metriem."

Tas arī saprotams. Uzturs mums ir pavisam trūcīgs, bet virtuvē dažkārt ir kādi ēdiena pārpalikumi, un atrodas arī kādi palīgdarbiņi, kurus izpildot, var izpelnīties papilddevu. Pirmo divu likumu pareizību armijās dienējot esmu daudzreiz pārbaudījis. Uz dienestu ir muļķīgi brīvprātīgi pieteikties, bet atteikšanās var izsaukt lielas nepatikšanas. Priekšniecības acīs arī nav ko daudz rādīties, jo vienmēr atradīsies par ko "piekasīties". Visi viņa minētie likumi ir pareizi, vismaz mūsu pašreizējā stāvoklī.

Kapteinim ir arī daudz "sālītākas" anekdotes, kuras uz papīra nav pieņemts rakstīt...

Bataljona štābā par rakstvežiem strādā mūsējie. Man bieži pie viņiem ir jābrauc. Tur izrakstu vajadzīgās mantas: karavīru veļu, virtuves piederumus, pārtikas produktus utt. Darba instrumentus izsniedz meža izstrādes iecirknis. Man to uzskaite nav jāved.

Štāba vīri ir man pazīstami. Mēs latviski sarunājam visu vajadzīgo. Priekšnieki tikai paraksta vajadzīgos papīrus. Bieži mans kapteinis aizbrauc uz štābu un no priekšniekiem lūdz kaut ko izrakstīt. Priekšnieki, nebūdami lietas kursā, mūsu kapteini atraida, pie kam vēl noskaita morāli. Viņš ātri ievēro, ka vajadzīgo es izrakstu bez problēmām, tāpēc visu izrakstīšanu turpmāk uztic tikai man, pat tad, kad arī viņam ir jābūt štābā.

Štābā strādā kārtīgi vīri. Man viņi ir draugi un ir pazīstami vēl no lāģeru laikiem. Ja viņiem vajadzīgais bija, tad tas tika mums izrakstīts. Ja nebija, tad pastāstīja, kad apmēram tās mantas varētu būt.

Vieglajā darbā un mātes atvesto taukvielu rezultātā mans fiziskais un arī garīgais stāvoklis sāk uzlaboties. Nodomāju, ka pacentīšos, lai šajā darbā varētu noturēties ilgāku laiku.

[musicmakesyousmart]

Chapel Grave - Veļu māte

Self-released

2020

[oxyntes]

for @mythologicalnet’s creation event: Latvian Mythology

Zemes māte and Veļu māte are afterlife dieties with opposing powers, but are seen of the same importance. Whilst Zemes māte is considered as the equivalent of the mother Earth, Māra, Veļu māte is believed to be the mother of wraiths who awaits to collect souls. 

[anangelstoodbeside]

3. nodaļa. Jaunkundzes Kurzemes katlā

Visi ceļi bija nobloķēti ar vācu kara tehniku un armijas daļām, kas steigā atkāpās. Bēgļi sapulcējās, lai apspriestos. Atcerējāmies krievu briesmu darbus, kas bija aprakstīti grāmatā „Baigais gads". Atcerējos izvarotās un noslepkavotās mežziņa Hekeļa sievu un meitu Zaubē. Tad jau labāk mirt, ja nav iespējas bēgt.

Man blakus nostājās māsīca Melānija, manas mātes māsas Alvīnes meita, kas tikko bija beigusi pedagoģisko institūtu. Viņa bija četrus gadus par mani vecāka un uzņēmās mātes lomu. „Es nekādā gadījumā nepalikšu pie krieviem, lai mācītu bērniem komunistu ideoloģiju,"viņa kaut ko nesakarīgi runāja. Māsīcu ņemšu līdzi, iesim kājām uz Kurzemi. Vēl piebiedrojās trešā, māsīcas vecuma meitene Velta. Tēvs ar pamāti un trim mazajiem bērniem - sešus gadus veco Silviju, četrus gadus veco Dainu un divus gadus veco Juri, kuri silti saģērbti sēdēja uz mantu vezuma -, palika mežā. Devāmies uz ceļa, pa kuru plūda karaspēks. Tālāk mūs veda kaimiņu saimnieka dēls, leģionārs, kurš bija nokārtojis, lai mūs ieskaita daļā, jo tikai tā varējām tikt projām no frontes līnijas, kas strauji tuvojās. Bijām nokļuvušas latviešu leģiona 19. divīzijā. Mūs uzsēdināja uz kāda vezuma, un mēs nepārtraukti braucām un braucām uz Kurzemes pusi. Ceļā mūs vairākas reizes apturēja vācu žandarmi ar bleķa žetoniem ķēdē uz kakla. Viņi izteica šaubas, vai mēs neesam krievu spiedzes, bet leģionāri apgalvoja, ka esam viņu radinieces un viņi mūs glābj no krieviem. Mums visām bija dokumenti. Man gan tikai skolnieces apliecība vācu un latviešu valodā, pases vēl nebija. Nepaspēju to izņemt, jo tikai vasarā man palika 16 gadi. Atceros, kā viens žandarms skatījās uz mani lielām, skumjām acīm. Es nodomāju, ka arī viņam Vācijā ir tāda pati meita, un viņš domā, vai tā izbēgs no austrumu mežoņu ordām.

Kurzemē dzīvojām kopā ar karaspēku. Mums bija vai nu sava istaba, ja dzīvojām kādās mājās, vai savs bunkurs, ja bijām apšaudes zonā. Skaitījāmies 19. divīzijas 42. pulka štāba rotas sapieru vadā. Pulka komandieris pulkvedis Galdiņš, rotas komandieris kapteinis Riekstiņš, vada komandieris virsleitnants Videnieks. Mēs strādājām visādus saimnieciskus darbus. Palīdzējām pavāram, gājām rakt kartupeļus nenovāktos laukos. Velta mazgāja veļu, bet Melānija vairāk tēloja inteliģentu dāmu. Viņai bija augstākā izglītība. Liekas gan, ka tā bija vidējā speciālā, jo uz pedagoģisko institūtu gāja pēc pamatskolas 6. klases pabeigšanas. 19. divīzijā skaitījās arī frontes žurnāliste Ilze Kalnāre. Viņa gan ātri aizbrauca uz Vāciju, bet tad atkal 1945. gada pavasarī atgriezās Latvijā. Tālākais rakstnieces Ilzes Kalnāres liktenis bija traģisks — pēc kapitulācijas viņu izvaroja, vēlāk apcietināja, izsūtīja, un jau pēc atgriešanās Latvijā, 1968. gadā, viņu atrada mežā mirušu, iespējams, tā bija pašnāvība.

Bija jau arī pa kādai Rīgas prostitūtai, kas atbraukušas līdzi vācu virsniekiem (krievi taču netaupīs tās, kas kalpojušas vāciešiem). Mūsu pavārs stāstīja, ka no rīta aiznesis vienai siltu zupu, jo nabadzīte, pamesta un izsalkusi, guļot teltī. Esot palicis žēl bezcerībā pamesto sievieti. Vācieši kā nacisti, kas stingri turējās pie rases tīrības saglabāšanas, kā arī disciplīnas uzturēšanai, armijā izdalīja speciālas cigaretes “Nord Front”. Tām bija pievienota kāda viela, kas nomāca vīriešu dabiskās tieksmes. Reiz dzirdēju, kā viens leģionārs, it kā atvainodamies, skaidroja to abām lielajām meitenēm. Bet bija arī tādi, kas nesmēķēja. Neatceros gan nevienu gadījumu, kad kāds no latviešiem būtu ļaunprātīgi uzmācies sievietei. Leģionā bija gaiši, izglītoti un patriotiski noskaņoti jaunekļi. Vakaros savācāmies lielākā telpā, tad asprātības sprēgāt sprēgāja. Sapieru vada puiši nekad nezināja, vai pārnāks no uzdevuma dzīvi, jo “sapieris kļūdās tikai vienreiz”. Man bija žēl šo puišu, un es centos kā mācēdama viņus uzjautrināt. Izstāstīju visas tēva anekdotes, kādas vien atcerējos, stāstīju jocīgus atgadījumus, uzdevu provocējošus jautājumus, lai viņi būtu spiesti padomāt par asprātīgu atbildi, uz laiku piemirstot drūmo dzīves īstenību. Man patika labāk uzturēties vienkāršo kareivju sabiedrībā, virsnieki mani kaut kā atbaidīja, jutos kā skolniece viņu sabiedrībā, jo prom no acīm, jo labāk. Melānija turpretim teica, ka kareivis viņai esot “tukšs gaiss”. Viņas sabiedrība esot izglītotie virsnieki. Viņa jūsmoja par dzejnieku leitnantu Šmitu.

Leitnanta dzejnieka dvēsele arī ilgojās pēc intīma vakara skaistas meitenes sabiedrībā. Viņš dzīvoja dažus kilometrus tālāk un bija atsūtījis māsīcai pakaļ zirga pajūgu ar ielūgumu ierasties pie viņa uz intīmu, literāri dzejisku vakaru. Māsīcas sajūsmai nebija robežu. Viņa sameklēja no mums trijām labākos apģērba gabalus. Taisīja frizūru, ar žileti nodzina matus pie deniņiem, jo es biju reiz teikusi, ka gudriem cilvēkiem ir augstas pieres, bet viņai mati auga tuvu uzacīm. Man arī vajadzēja viņai palīdzēt sacerēt dzejiski skaistas vēstules leitnantam Šmitam. Man tāds darbiņš padevās vieglāk.

Vēlāk viņa gan stāstīja, ka nekas jau neesot noticis. Viņš mani neaiztika, viņa lepni apgalvoja. Nu, protams, es nodomāju. Viņš taču arī smēķē “Nord Front”. Bet ko gan viņš varēja runāt ar manu vēl jauno un samērā dumjo māsīcu visu nakti? Jo atgriezās viņa tikai no rīta. Bet ir brīži, kad cilvēkam vajadzīgs tikai kāds, kas viņu uzklausa. Arī dzejniekam Šmitam.

Melānija ļoti patika virsleitnantam Videniekam, ko viņa nevarēja ciest. Viņš bija rupjš un izturējās bez kādas cieņas pret sarunu biedru. Reiz viņš, skatīdamies uz mūsu trešo likteņa biedri Veltu, kurai tauki krājās uz vēdera, padarot viņu aizdomīgi apaļu, teica: “Ko tik man te nenākas darīt. Laikam būs armijā jāpieņem arī dzemdības.” Tas nu bija pavisam nepatiess apvainojums.

Videnieks teica, ka Melānija viņam atgādinot viņa sievu. Vai tā arī būtu bijusi sarkanmate? Viņš visādi cent��s tai izpatikt un pievērst uzmanību ar trakām izdarībām. Kādā rautā, noskaidrojis, ka māsīca spēlē klavieres, viņš uzcēla no miega sapierus, kas cieši gulēja pēc grūtas dienas, lika tiem no kaimiņu mājas atvest klavieres. Mēs ar Veltu jau laikus pazudām no piedzērušo virsnieku acīm dārzā, bunkurā. Arī māsīca atskrēja pie mums slēpties. Viņa taču nebija pianiste un, stāstot par savu māku spēlēt, neiedomājās, ka tūlīt, nakts vidū, viņai tiks atgādātas klavieres. Videnieks jau bija izsūtījis zaldātiņus sameklēt Melāniju. Tie atnāca uz bunkuru un pavēstīja, lai māsīca nāk spēlēt, citādi visi virsnieki nākšot uz dārzu. “Jau nāk,” kāds ārpusē sauca. Māsīca, to izdzirdusi, aizmuka dārza tumsā un dubļos vienās zeķēs, jo taisījāmies jau iet gulēt. Bunkurā sabruka virsnieki. Mēs ar Veltu uzrāvām segu uz galvas un izlikāmies aizmigušas. “Mums vajadzīga tā pianiste, kur viņa ir?” auroja kapteinis Riekstiņš un, pacēlis revolveri, izšāva griestos. No šāviena gan visi it kā atjēdzās. Atskrēja viens kareivis un pavēstīja, ka pianists ir - kāds bijušais konservatorijas students jau rāva vaļā pie klavierēm: “Dzintra, latvju meitene mīļotā, dārgā!”

Virsnieki, mazliet atjēgušies, aizvācās. Atgriezās arī māsīca, bet tad uzsprāga virsnieka adjutants latgalietis Maslovskis. “Jūsu dēļ mums te vairs nav miera ne dienu, ne nakti!” viņš ārdījās. “Tiklīdz gribu doties pie miera, tā atkal kaut kur jāskrien.” Un sekoja monologs tīrā latgaliešu dialektā ar viņam vien saprotamiem lamu vārdiem.

Melānija ne pirmo reizi bija viņam sagādājusi nepatikšanas, izvezdama no pacietības. Kā toreiz, kad viņš uzvārījis katlā virsniekiem tēju, bet Melānija, ienākusi virtuvē un atradusi, ka katlā ir mazliet brūns, bet karsts ūdens, izlēja to bļodā, lai nomazgātu kājas. Viņa tās jau bija iemērkusi ūdenī, kad virtuvē iedrāzās Maslovskis un, ieraudzījis notikušo, sāka kliegt: “Trakā sieviete, ko es tagad došu virsniekiem, viņi jau sēž pie galda!” Un tālāk latgaliski. Nevaru vairs pateikt, vai virsnieki dzēra to pašu tēju, vai vārīja jaunu, bet smieklu lēkmes negribēja rimties.

Bija 1944. gada novembra vidus. Arī Kurzemē bija sagaidāmas pēdējās lielās kaujas, kad krievu “katjušas” pļāva cilvēkus kā zāli. Bija atbraucis pulkvedis Galdiņš un pavēstīja, ka uz Liepāju iet smagā mašīna, kas mūs varētu aizvest uz ostu. Te gaidāmas lielas kaujas, un, pašas saprotat, kas notiks, ja kritīsiet krievu rokās. Mēs to sapratām un braucām uz Liepāju. Māsīca man bija tēva un mātes vietā, un es arī pilnīgi uz viņu paļāvos. Vienalga kas, tikai nenokļūt pie krieviem. Vācijā nokļuvām ar kuģi “Mare del Plata”, atstājot Liepāju 1944. gada 16. novembrī. Neatceros, kāpēc mēs tik viegli tikām uz kuģa, varbūt lielajām meitenēm bija iedots kāds papīrs, ka esam no karaspēka daļas. Ostā palika nepārredzams bēgļu pūlis ar zirgu vezumiem, mantām, veselām ģimenēm. Cilvēki zināja, no kā bēga.

[pagana-dienasgramata]

Veļu māte

Veļu māte jeb Kapu māte, Zemes māte ir viena no nāves dievietēm latviešu mitoloģijā, pēc nozīmības tikpat svarīga kā Zemes māte, kuru uzskata arī kā Veļu mātes funkcionālo sinonīmu.

Veļu māte tērpjas baltās sagšās un sagaida nomirušā cilvēka veli pie kapu kalniņa. 

[balticacoloringbooksblog-blog]

⠀ Earth Mother - Mother Nature -The Great Mother, from her lap, everything begins and returns.⠀ Earth is the Great Mother. All life comes from her: humans, plants, animals, she holds the mystery of eternal life. The Mother Goddess in Latvia is Māra - Zemes māte and Žemyna is the goddess of the earth in Lithuanian religion and Maaemä is Mother Earth in Estonia. ⠀ A special feature of Latvian mythology is the so-called mother cult, which is common in Baltic mythology (but most pronounced in Latvian) and other Indo-European mythologies.⠀ In Latvian folklore, Māra appears in multiple manifestations or mother deities governing realms of nature and human life. There are over 100 titles found - Mother Earth (Zemes māte), Mother of forests (Meža māte), Mother of fire (Uguns māte), Mother of Sea/Water (Jūras/Ūdens māte), Mother of winds (Vēja māte), Mother of souls (Veļu māte) Mother of fields (Lauku māte), Mother of domestic animals (Lopu māte), Mother of milk (Piena māte) etc.⠀ There have been found only four similar function deities in Lithuanian mythology, which are Žemepatis (god of farm animals), Laukosargas (god of grains & other agricultural plants), Vējopatis (god of the wind & master of Dausos (paradise)), and Raugopatis/ Raugo Žemėpatis (deity of sourdough, leaven & fermentation). The same token, in Estonian mythology we do find Mother Wind (Tuule-Emä), Mother of Waters (Veteema), Water Mother (Vee-ema), and Mother of Forest (Metsaema).⠀ The mother's cult was likely to have existed at Gaelic and Germanic tribes, which could have been borrowed from an older European culture with a matriarchal system, where the closest relatives were accounted not by their father but by their mother's lineage. Mother cult most likely was common among Picts and Iberians as well. One of the beliefs is that the mother's cult in Latvia was acquired from the Livs or Estonians, or from a much older European nation, who were the indigenous people of Vidzeme. It's been said that mother cult is so deeply rooted and advanced in Latvian culture that there is no way it could have been developed in early modern times.⠀ *⠀ Have you appreciated Mother today?⠀ *⠀ Photo by Diana @pamakste_photo https://www.instagram.com/p/BtEEU-VBadl/?utm_source=ig_tumblr_share&igshid=w6uqujj9mjzv

[luludublr]

Viss ir labi!

Un ja nu mums viss vairāk vai mazāk sanāk? Un ja nu manam bērnam nebija kolikas? Un ja nu man sanāk krūtsbarošana?  Ja es tiku galā ar visu (mēs ar vīru abi tandēmā, protams)? Pat sākumā - neviens mums nenesa pusdienas, paši tīrijam māju, pat nebija nekāds lielāks bardaks kā pirms bērna, mazgājam un gludinājām veļu, gājām 3h pastaigās (par tām jāpasākās arī Rudītei, viņa bija crazy 10-15km pastaigu motivators :D). Un tāpat pa vakariem paskatījāmies filmas, taisijām garšīgas pusdienas vai vakariņas. Tikos arī ar draudzenēm ārpus mājas un uzticēju vīram dēliņu jau no paša sākuma.

(maza atkāpīte) Kāpēc gan lai arī tētis nevaretu tikt galā ar visu to pašu ko es? Protams, ka var un tiek galā. Šo gribu īpaši uzsvērt! Mammītes, nu neesam mēs kaut kāds neaizstājams radījums ar superspējām. Tēti arī ir vecāki un, ja ikdienā piedalās audzināšanā, tad viņiem vajag ļaut tikt galā, kad pašai jāiziet no mājām. Protams, arī es atstāju norādes, zīmītes, reizēm jau saliku redzamā vietā visu potenciāli nepieciešamo, satraucos, prombūtnē rakstīju īsziņas utt. Tas ir normāli. Bet vajag uzticēties! Un jo ātrāk sāk atstāt mazuli ar tēti, sākuma kaut uz stundu, arī tētis pierod. Un visiem mierīgs prāts. Es Mikam uzticos 100%, ja man kaut kur jādodas, tad pilnīgi drošu sirdi atstāju bērniņu tēva gādīgajās rokās.

Bet vispār es gribeju par ko citu.. par mūsdienu māšu “problēmām" un jūtīgumu.. Un to cik visiem jābūt saprotošiem pret tām nabaga mammītēm. Nedod dies Tu krūtsbarošanu  piemini kā pašsaprotamu lietu, jo Tev pašai tas tiešām ir pašsaprotami un sanācis viss no pirmās dienas. Nedod dies Tev bērns attīstās “pareizajā-pēc grāmatas” tempā vai pat mazliet ātrāk, viņam līdz šim nav ne muskuļu tonusu, ne tpfu tpfu alerģijas. Un tad Tu ar visiem šiem saviem “panākumiem” bez maz vai aizskar mammas, kam tā nenotiek. Kaut kā pēdējā laikā bez maz vai jājūtas vainīgai, ka Tev viss plus mīnuss sanāk un iet labi. What is up with that?

Tik kaut kāds glorificēts ir palicis mammas-cietējas tēls. Tik ļoti mega, šausmīgi daudz ir visādas “problēmas” (te es runāju par problēmām pēdiņās, kur elementāras parastās ikdienas lietas ir pielīdzinātas bez maz vai reālai nelaimei vai traģēdijai) parādījušās, kam mammai ir jātiek pāri. Un ja šo problemu tā īsti nav, vai arī tās tiek pieņemtas par pašsaprotamām un netaisīta scēna no tā, tad sanāk, ka kaut kas ar viņu nav riktīgi. Kāpēc viņa ir smaidīga, izmazgātiem matiem un uzkrāsojusies? Kāpēc tikai pārjūtīgajām mammām vai mammītēm, kurām kaut kas nesanāk var būt savs viedoklis par lietām + viņas māk kritizēt visu un visus sev apkārt un mums visām viņas vēl jāžēlo, jāsaprot un jāatbalsta “šajā grūtajā cīņā”? Kaut kā esam nonākuši pie tā, ka ja Tev kaut kas nesanak, tad tas ir normali (jā, protams, arī tas ir normāli un pilnīgi ok, un esi pelnījusi pasūdzēties!). Bet ja Tev viss daudz maz sanak, piemēram, ar jau pieminēto barošanu pašai, ritma ieviešanu, ēst vārīšanu un vēl atrodi laiku manikīram un frizierim, tad Tev bez maz vai jājūtas vainīgai. Nedod dies Tu to vēl izsaki skaļi un ar saviem “panākumiem” automātiski aizskar māti, kurai kaut kas nesank.

Piemēram, es uzskatu, ka mamma, kas ir bērna kopšanas atvaļinājumā un ikdienā regulāri baro savu bērnu ar “burciņēdienu” ir vienkārši slinka (es nerunāju par kādu retu reizi esot ceļā, piemēram). Pati diez vai katru dienu pārtiek no pusfabrikātiem, tad vai tiešām tik grūti mazulim uzvārīt ķirbi vai kartupeli? Tas taču neaizņem tik daudz laika + ir nesalīdzināmi lētāk. Un manuprāt, Mamma, kas 6 mēnešus vecam zīdainim, kurš tikko sācis ēst piebarojumu, “spiež” par visam varītēm saēsties biezeni, lai tik viņš guļ VISU nakti, un ja viņš neēd kabaci, tad dod saldos ogu/augļu burciņēdienus, lai tik ar kaut ko mazulis ir piestumts, ir vienkārši duma. Mīļo mammīt, bērniņš tikai mācās ēdienu, bet viņš tāpat ir cilvēks. Protams, ja dosi bērnam (cilvēkam)   sastumties ar šokolādi, viņš visdrīzākais vairs negribēs ēst “parastās” pusdienas. Tāpat ar zīdaini - ja mazuli vispirms iemācīsi ēst saldos augļus, tad viņam visdrīzākais vairs negribesies ēst mātes tik sūri grūti vārīto kabacīti. Un tad atkal ir “problēma” - bērniņš neēd, ko es taisu, oh well, jāpērk tas viens konkrētais bumbieru, banānu, odziņu biezenītis tajā vienā konkrētajā special veikalā. Man liekas, ka mūsdienu sabiedrība (šajā gadījumā - mammas, tēti) ir izlaidušies, jo pieraduši, ka viss dzīvē nāk tik viegli un čillīgi, ka tagad nezin ko darit ar bernu. Visu meģina it kā atrisināt caur vieglāko ceļu, rezultātā neatrisinot neko. Un ja vēl neguļ kādas paris nedeļas, tad nervi jau netur, jāved bērns pie neirologiem, osteopātiem, jo kaut kas noteikti nav riktīgi un vispār ir pasaules gals.

Mūsu vecvecsenči (vai pat vecāki) vēl gāja kartupeļu vagas rakt, govi slaukt un audzināja reizem pat 7 bērnus. Ok, protams, ka nevajag aiziet galējībās un katram laikam savas štelles, bet nu domu cerams sapratāt.

Vēl te nesen kaut kur lasīju, ka bērnu tak jācienā ar končām gada vecumā un nevajag tēlot super eko-mammas, jo kādreiz tā bija deficīta prece un bērnus ar to lutināja, ja bija iespēja. Nu un? Kāpec jadod, ja senak deva? Senāk arī pirmo piebarojumu deva mannā putru, bija jāmazgā autiņi un cilvēki mašīnās nelietoja drošības jostas, kur nu vēl bērnu sēdeklīšus. Lietas mainās.

Mammītes, mums ir tik ļoti paveicies, ka mums ir pamperi, sosīši un brīvi pieejami veikali ar visu mazuļiem vajadzīgo (un nevajadzīgo), internets un dažādas atbalsta un lapas un grupas.

Gribu arī īpaši uzsvērt, ka man personīgi ir mega paveicies, jo veselām divām manām draudzenēm ir tieši mana dēla vecuma bērniņi, tā kā man ir arī ar ko paklačoties un izkratīt sirdi. Varbūt ne visām tā ir, bet tāpēc jau ir bebīšu skoliņas, internets, kur draudzēties (nevis lekties) ar citām mammītēm.

Un tad vēl mums ir iespēja izņemt pusotra gada bērna kopšanas atvaļinājumu, lai pavadītu laiku ar savu mazo mīlulīt. Es domāju, ka mums šis laiks ir maksimāli jāizmanto, to pavadot ar bērniņu kopā. Rotaļājoties, mācoties, darbojoties. Droši vien ir forši ieslēgt multenes, tad gan jau ir viegli un uz kādu laiku miers. Es nezinu, es neesmu nekad to darījusi, es cenšos spēlēties ar bērnu un reizēm ļauju viņam arī pačīkstēt. Jo nu es tiešam nevaru vienlaicīgi darīt visu (piemērma, pamest pusdienas uz plīts sadegšanai, ja mazajam uznāk čīkstīgais)! Tomer es uzskatu, ka tas ir normāli, bērnam jāstāsta, ko mammīte dara un jāļauj mācīties speleties arī pašam, izzināt telpu sev apkārt, sevi pašu, savas rotaļlietas un nu sit mani nost, bet es negribu zombēt zīdaini ar multeni, kamēr pati lasu žurnālu, skatos seriālu vai kaut vai daru mājas darbus, gatavoju ēst utt. Multenēm, youtūbiem un planšetēm vēl visa dzīve priekšā.

Reizem, protams, arī mana maigā (ticiet vai nē) mātes sirds salūzt, ja dēliņš čīkst un pīkst, un nu nekādi negrib darboties viens. Bet, ziniet ko es tad daru? Es neuzlieku multenes, es atlieku tās savas lietiņas un pasēžu blakus, paspēlējos, parunājos.

Atzīšu, es ļoti daudz arī plānoju lietas uz priekšu. Vīrs manu plānošanu reizēm nevar izturēt (ha!). Bet tas palīdz. Rīta miedziņu vai brīdi, kad mazais pats spelējas, izmantoju, lai sagrieztu sastāvdaļas pusdienām, ieliktu veļu mazgāties, samaksātu rēķinus, palasītu e-pastus, ieietu dušā vai, jā, reizēm arī nedarītu neko! Patiešām - ja tiek izveidots ritms ne tikai bērnam, bet arī sev, tad ne tikai var paspet izdarīt visus darbus, bet arī atlicināt to laiku sev!

love & peace,

Laura

[balticacoloringbooksblog-blog]

View this post on Instagram

A post shared by Traditional Textile Designs (@balticaincolor)

"Earth to earth, ashes to ashes, dust to dust".⠀ Mother Earth was respected throughout times, Baltic folklore is rich with mentions and traditions. Baltic Goddesses - Māra and Žemyna, were honored and loved by our ancestors, their presence was felt in everyday life.⠀ ⠀ The symbolism of Mother Earth:⠀ Between the Balts, one of the most prominent symbols of her is cross of crosses. In Latvian ethnographic designs, there are two variations of it - dynamic (diagonal) and passive (straight). Today we'll address the later. In Latvia when cross stands straight it speaks of death and in that instance, she is called "Veļu māte" - Mother of souls.⠀ The afterworld sign, that symbolizes border between this world and afterlife, dead matter. Māra/Žemyna cross branches are crossed over ending its continuation. It indicates material worlds limitations in contrast to an eternity in the spiritual realm. Human life is limited on this earth because it entails birth and death. Such crosses were carved on sacrifice stones (upurakmeņi) and used in funeral mittens. Ancient Balts viewed life and death through eyes of transformation - reincarnation, which is greatly showcased in their traditions of burial and "time of the dead", but on that another time.⠀ Everywhere you make a cross of crosses sign, symbolically is offered to Mother Earth, in return receiving blessing and Earthy power to achieve your goals.⠀ ⠀ Both types of crosses (static and dynamic) were drawn upon loaves of bread, embroidered in clothing and worn in jewelry for thousands of years. But what can we do nowadays?⠀ Brigita Ektermane, a wise woman and a healer from Latvia suggest making this sign on objects that you wish to safeguard and keep for a long time. For example, on an envelope with money, so you'll spend less and create savings. For a more modern approach, you can draw with an end of a candle or scratch with a needle this sign onto your credit card.⠀ Use this sign on business cards, websites, office interior, and other business-related items to attract prosperity.⠀ #balticgoddess https://www.instagram.com/p/BtJEFzUhOja/?utm_source=ig_tumblr_share&igshid=1p2byb2end90f