#vārnas

[vverner]

Bet ja sanāk apstāties Pērnavā -gribot negribot jābaro vārnas, nez citiem ar tā?

[twitcheye]

I went to Fred Meyer yesterday. They’ve had Christmas shit up since before Halloween but where that was restrained in comparison, they have gone full “Santa Claus exploded, turns out he was full of glitter” now. I tried to maneuver my cart around a woman who was wearing a sweatshirt that said “Ho Ho HOLIDAYS!” but she kept changing course, darting in front of me, hyperventilating and yelling “Oh my GOODNESS” and grabbing at things.

One of the end caps was full of toddler-sized gnomes, those things that are super popular right now that are just a hat and beard with a nose sticking out. They look like somebody put a hat on a tiny penis that’s sticking out of a topiary clump of pubes to me. You know, these things:

…only these things at Fred Meyer were huge and made of plastic and lit up or something. I don’t know, I was trying not to look at them very much, the way I avoid looking at all dicks somebody is trying to show me in public.

The woman in the Ho Ho Holidays shirt was overcome with emotion. “Oh my GAAAAAWD” she said, in my direction, motioning to the gnomes. “Aren’t these THECUTIESTTHINGS YOUEVERDIDSEE”. I tried to avoid eye contact. She lunged in front of my cart, waving a gnome. “DON‘TCHA WANT TO EATEMUPTHEYRESO KEEEEEUUUUWWWWWWWT”

I panicked, and I did what I always do in these situations: I pretended I didn’t speak English. “Vārna vārnai acī neknābj,” I said, nodding. She looked confused. “Es tevi milu,” I added. (What I said was: “A crow will not pick out the eyes of another crow” and “I love you” in Latvian.). She smiled and nodded at me. “It’s a lil’ ELF,” she said, shaking the gnome. I switched languages. “Jävlar i min lilla låda!” I said. (“Hot DAMN” or literally, “there are devils in my little box” in Swedish). “It’s for CHRISMUSS” she said. “Ja!” I said, waving. “MerryCHRISMUSS” she said. “Dra åt helvete,” I observed, smiling. (‘Go to hell” in Swedish.) We grinned at each other. I steered my cart around her. “Perkele,” I said in Finnish. “Sielunvihollinen!” I said. (“Devils” and “Enemy of the soul”). “You too!” she said, cheerily. We parted from each other, both very pleased with our interactions.

[yashuworld]

Izslāpušā Vārna - Thirsty Crow Story in Latvian

[oneonenightwithphysics]

Eksperimentējot ar gaismu īstais efekts atklājās nevis spektrā, bet gan sabiedriskajās attiecībās. Gaismas efekts patīk gandrīz visiem. Izmēģinājumus nāk skatīties garāmgājēji un tie, kas kautko pamanījuši pa logu. Tikko iepazinos ar kaimiņu, kurš, kā izrādās, ir fiziķis no Taškentas Uzbekistānā, kādreiz nodarbojies ar adaptīvo optiku raķešu navigācijā. Cits kaimiņš ar sievu un bērniem iznāca paskatīties, ko es tur daru. Kāpņutelpā ielaidu krāsu spektru, sīkie starā. Ir bijis pat tā, ka kaķi nāk lūrēt, un vienreiz arī vārna nāca gozēties krāsainā gaismā. Bet parasti uz kādiem 100 ''faniem'' ir viens vai divi tumsoņas, kuriem nav pa prātam. Universitātē, tāpat kā pagalmā, ir daži tumsoņas, kuriem gaisma kož acīs, traucē pārvietoties, pārāk tuvu mašīnai utt. Ir tādi, kuriem nepatīk, ka es tur vienkārši kautko daru pagalmā. Kaimiņu tante no savas virtuves loga bļauj - ''vācies prom, mums nav vajadzīgi Tavi saules zaķīši''. Pēc tam vēl izvelkās ārā pikta ar grozu rokā:'' ko Tu te dari, vācies prom, jau otro reizi redzu Tevi''. Saku, lai sauc policiju, nekur vēl netaisos. Tante veļās prom, nobļaujoties, ka policija ar tādiem stulbeņiem arī netiks galā. To, laikam par sevi. Kaimiņu vecim liekās, ka pārāk tuvu viņa mašīnai, viņš aizver kāpņu telpas durvis, kurās es projicēju spektru turmsā. Par gaismu vecis pat neko neprasa, viņam ir tikai mašīna, ko viņš nāk aizstāvēt. Durvis aizver, piebilstot: "ēs te dzīvoju, darīšu ko gribu, vēršu arī durvis ciet, ja gribēšu''. Es arī turpat dzīvoju un durvis atveru vaļā, lai lietas var turpināties bez veča kompānijas, kura lielais vēders met ēnu uz manām gaismas iekārtām. Dzirdu, ka jau dzīvoklī viņa sieva vecim prasa - ''kāpēc aizvēri durvis?" 'Vecis atrūc - '' tāpēc, ka es tā gribēju''. Arī Latvijas Universitātē ir tāda paša salikuma darboņi, tikai, atšķirībā no pagalma ''autoritātēm'' - Universitātē tie sēž aizgaldēs, kunga prātā tie var darīt ko grib - pieprasīt informāciju, solīt piekaut, kūdīt apsardzi uz nejēdzīgām darbībām, personiski vajāt ilgāku laiku līdz beidzot - kulminācijā - vienkāršī savākt un noslēpt visas iekārtas. Atņemt visu ko var. Bet nu tie ir daži darboņi, tikpat cik pagalmā - divi. Smieklīgi un bēdīgi ir noskatīties ar kādu pietāti pret viņu uzdarbošanos izturās un pat klusējot atbalsta arī jēdzīgi cilvēki. Bet nu redzēs, kā beigsies. Pagalmā es varu tikt galā pats. Universitātē tādos gadījumos nākās komunicēt līdz augstākajiem līmeņiem. Kā likums, ka tie vienmēr ir prastākā salikuma darboņi - Universitātē - tie, kuriem nav ne izglītības, ne nopietnas pozīcijas - nejau zinātnieki, pētnieki vai studenti - amatos ieštepselēta vecene bez fizikas izglītības, bez spējām daudz domāt un bez manierēm un kultūras, skaitās nopietna institūta 'direktore' un saimnieciskās daļas veči, kuri ar viņu saprotās vienā līmenī. Bez jebkādām iespējam tamlīdzīgās lietās darboties konstruktīvi - tie meklē iespēju iejaukties destruktīvā veidā. Bet nu tie ir divi no simts vai pat mazāk. Toties kaitējums, ko šie divi darboņi var paveikt ir liels. Paretto distribūcijā to aprakstītu tā, ka divi darboņi no 1000 paveic 99% no visa kaitējuma. Līdzīgas sakarības atklājās Par to, ar kādu piesardzību uz tādām lietām noskatās apkārtējie un nevēlās iejaukties - par to esmu bijis pārsteigs vienmēr. Kompetences hierarhijā vājais ķēdes posms ir ne tikai ērcīgās, neapmierinātās tantes un dusmīgie onkuļi, bet visi pārējie, kuri tiem ļauj uzdarboties. Mana iekšējā ķīmija un alķīmija prasa jaukt ārā tādas situācijas.

[andrejsartclub]

2020.04.4.  Torņakalna baltā vārna White crow of Torenberg acrylic/canvas, 60x80 cm

[subconsciousimagism]

13 minūtes

Saucās 13 minūtes

Palikušas 13 minūtes līdz pasaules galam un man apkārt atrodas dzīvnieki, cilvēki

Dzīvnieki; stirnas, zirgi, govis, vārnas, es vairs neatceros, kas vēl

Pirms tām 13 minūtēm, es meklēju ceļu, pareizāk sakot, man bija jāizvēlas pareizo ceļu

Uz Spāniju, iedomājies? Es pirmo reizi sapņoju par Spāniju.

Es zinu, kāpēc

Bet nezinu vai manos sapņos ir kāda semantiskā nozīme

Jebkurā gadījumā mans nākamais sapnis bija par tām 13 minūtēm,

Kārtējo reizi es sapņoju, ka esmu omes mājā

Tā laikam ir mana drošā vide, es bieži redzu savas omes māju

Šoreiz mēs ar krustmāti un brālēnu izgājām ārā, mēs vēlējāmies sagaidīt pasaules galu laukā

Es apgūlos, skatījos uz debesīm un klausījos tajā haosā, kas man apkārt notiek un kā cilvēki paniko

Es arī panikoju, es biju bēdīga

Es teicu:

" Ja tikai vien es varētu izdzīvot savu dzīvi vēlreiz, ja man būtu tāda iespēja, es darītu visu savādāk. Es pārāk bieži biju bēdīga, dzīve ir daudz skaistāka par maniem melniem sapņiem. Kaut vēlreiz varētu piedzīvot visu."

Es bēdājos, es raudāju, es teicu savai krustmātei, ka cerams mēs tiksimies nākamajā dzīvē vēlreiz. Es labprāt gribētu redzēt savu brālēnu pieaugušu.

Kamēr visi stresoja, mēs vienkārši pieņēmām šo realitāti un cerējām, ka tiksimies nākamajā dzīvē.

13 minūtes.

Pagājušas.

Es gaidu, bet ceru, ka nenotiks pasaules gals

Iedomājies, saule sāka spīdēt

Visi priecājās

Es tajā skaitā, man tas likās nereāli

Es sapratu, ka man iedeva vēl vienu iespēju.

Vienīgi...

Es tikko atcerējos mūsu pēdējo sarunu ar krustmāti, es viņai prasu:

"Varbūt patiesībā mēs nomirām un mēs to nejutām? Varbūt mūsu dvēseles šeit patiesībā tikai atrodas?"

Viņa paskatījās un teica, ka varbūt.

Atkal sākās lietus, saule pazuda.

Es pamodos

Bet tāpat sapratu, ka man ir dota vēl viena iespēja.

[te-emiils]

Oranžās debesis

Novembris, septiņi vakarā, Sirds ar prātu satiekas. Istabas gaismas izslēgtas, Acis kā divi logi atvērtas. Skats veras virs pilsētas, Virs ielām, kas mezglos savītas. Tās klāj mūsu takas iemītas, Kas tā arī neizved no neziņas. Dažreiz prāts šķiet pārāk pilns, Tomēr ārā nekas nebirst. Kāda doma tikai mirst. Pilsētā viss tā rodas un irst. Tik daudzas dienas bijušas pelēkas. Pagalma peļķes liekas tik ierastas. Bet vakarā pelēkais draudzīgs kļūst. No tā tikai kaķi un vārnas mūk. Viena pēc otras iedegas laternas, Un pār mums raugās debesis oranžās. Ļaudis dodas mājās, pilns ir autobuss, Ogles un nafta piepilda vilcienus. Neonus ieslēdz veikali un zāles, Māju skursteņi raugās oranžās tālēs. Tā ir pilsēta ar mezglotām ielām, Šeit stāstu, dzīvju, sapņu pa pilnam. Un stāstnieks tā vidū istabā. Uz palodzes, ar gaismām izslēgtām. Dziļi raugoties papīra lapā, Novelkot masku, kas valkāta dienā. Skatoties ārā, paveries augšā, Oranžās debesis pilsētu sargā. Tās nestaigā, vien sēž uz vietas, Sēž līdz pēdējam, līdz laternas nodziest. ✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧ Dzejoļa versija 2013. gadā iekļauta Jelgavas jauniešu dzejas krājumā “Es klusēt nevaru”. Gadu vēlāk krājumā iekļauts arī dzejolis “Lētie revolucionāri”, taču tas zudis laikam. ✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧✧ A version of this poem was included in Jelgava youth poetry collection “Es klusēt nevaru” in 2013. A year later my poem “Lētie revolucionāri” was included in the collection as well, but sadly the poem has been lost to time.

[ra-ja]

Žogs nobrucis-

Acu priekšā.

Cigarešu dūmos pazudis,

Netieku vairs iekšā.

Jo iekšā nav vairs,

Ir vien ārā-Visumā.

Nopūšas mans gars,

Žogs nobrucis domā.

Vārnas izķērktā dziesma,

Sirdi iemetu karstā katlā.

"Reiz bija doma!"

...tā tālā,tā tālā...

Vārna izķērc dziesmu,

Sveicu to ar četriem.

Sirdi sasildu ar liesmu,

Vārna izķērc to pārējiem.

Kanāriju un Baložu koris,

Arī kāda Kaija pa vidu-

Visam kas noticis,

Mēmais klusums apēda vārdu.

Kanāriju,Kaijas un Baloži,

Sīļi un strazdi-noskaņai.

Šonakt pulksteņa grieži,

Kanāriju un baložu dziesmai.

Pastaiga pa nekurieni,

Uz šejieni-tepat,nekur.

Beidzot esam vieni,

Vien viens mūs tur.

Kas gan tur? Kas gan?

Tas kurš skanot izskan!

Tad jau neviens un viss!

Pastaiga nekur un bis!

Ikdiena pelēka, garlaicīga.

Meklējot žileti,atrod brokastis.

Virve liekas pārāk smacīga,

...Jūda jau citur miris...

Jāiet meklēt aizdevumu,

...tā varot atrast viedumu...

Jāiet meklēt krāsas,

...pelēkā atkal beidzās...

Zars nolūzis.

Pie tā striķis siets,

Un cilpa-tā kurš sējis.

Kakls cilpā tērpts.

Vainīga nopūta,

Jo nesanāca.

Gan jau drīz. Varbūt rīt?

Rudens lapa nokrita.

Izdegusi gaisma pagrabā,

Skeletus saskatīt grūti.

Lai jau paliek tumsa labā,

Jo jāslēpj tak skeleti.

Paklupu-prieka pēc,

Tā vismaz jautrāk.

"Tagad līnijas uz sienas velc!"

... varbūt vēlāk...

Atradu beidzot spuldzi,

Un kādu vecu sirdi.

Vien savu,ko pats salauzi.

Tagag pats klīsti,

Meklējot salauzt aizmirsto.

Žogu skar vējš. Tas brūk.

Nogāzi žogu šo,

Tagad gan jāmūk.

/Ra Ja/

[silence-for-the-living]

Vārnas dēls

Es atceros tavas spalvas kā tumšāko nakti. Bet tagad tavu galvu rotā sirmi mati. Reiz bļāvi un ķērci, plēsi un lauzi, Bet tagad vārdos dzirdu garu pauzi. Kas noticis tavos mežos, kad jauns reiz biji, Lai nopūstos skaļi un elpotu dziļi? Kā tik novārguši ir tavi spārni? Kā tik sāpīgi palikuši tavi vārdi? Pat staltākos stārķus reiz dzini no vietas, Bet tagad tevi saista mazākas lietas. Kas notika mežā, kamēr bija auksti? Kādēļ pazuduši putni, un izsaluši lauki? Es atceros tavus spārnus ar godu un prieku, Bet tagad savā ligzdā esi atstājis vien sniegu.

[grifrift]

Civilizāciju karš

Kapteinis Krarrs jau ilgāk kā minūti bija aizturējis elpu, pats to nemanot. Viņa knābis bija cieši sakniebts. Aukstās, tumši brūnās acis urbās cauri taktiskajam displejam. Misija bija tik nozīmīga, ka pat rūdīts un slavens Civilizāciju kara veterāns Krarrs cīnījās ar uztraukumu. Spriedze bija sasniegusi kulmināciju. Kapteiņa vadītais zemūdens kuģis dreifēja cauri pretinieka aizsargmīnu laukumam. Dzinēji darbojās uz minimālu jaudu. Iebrucēju varēja atklāt un iznīcināt jebkurā brīdī. Te bija ienaidnieka teritorija. Jāievēro pilnīgs klusuma režīms - nevienas liekas skaņas. Veterāns galvā skaitīja sekundes. Vēl mazliet un viņš uz visiem laikiem ar zelta burtiem tiks ierakstīts savas tautas vēstures slavenākajās lappusēs. Protams, pēc nāves. 

Viņa pelēkas un, kā jau brieduma gados pienākas, izbalējušās spalvas ērcīgi spurojās no stresa. Drosmīgais virsnieks nebaidījās par savu dzīvību. Šo baiļu garšu viņš bija aizmirsis jau sen. Pēc pirmajiem asiņainajiem kara gadiem, kurus pārdzīvoja tikai daži Krarra vienības kaujas biedri, tā izgaisa kā tvaiks. Visā visumā viņš baidījās tikai no vienas lietas – neizpildīt kaujas uzdevumu. Pirmo reizi pieredzējušā kapteiņa dzīves laikā pavērās iespēja šajā iznīcinošajā eksistenciālajā sadursmē iegūt stratēģiski izšķirošu pārsvaru. Ja tas izdotos, arī uzvara vairs nebūtu aiz kalniem. Šī svētā mērķa dēļ, Krarrs ar prieku bija gatavs ziedot savu dzīvību un doties kamikadzes reidā eksperimentālajā zemūdens aparātā, kas bija piepildīts ar vairākām tonnām sprāgstvielu. 

Tomēr, lai cik viņš būtu drosmīgs, zemūdens pasaule nepavisam nebija viņa rases stihija. Te valdīja zivis, astoņkāji, ctiti jocīgi, neglīti radījumi un, protams, delfīni. Tikai pavisam nesen, pateicoties viņa ciltsbrāļiem – zinātniekiem izdevās spert pirmos soļus okeānu dzīlēs. Lieti noderēja arī gludādaino primātu arheoloģiskais mantojums. Šīs pa pusei mītiskās būtnes izmira pusmiljons gadu atpakaļ, tomēr viņu kareivīgās civilizācijas sasniegumi jau atkal veica savu galveno funkciju – nogalināt. Vairāk par visu Krarrs cienīja spēku un tāpēc apbrīnoja šīs varenās būtnes bez spalvām un spārniem. Dažkārt viņš apskauda savus aizvesturiskos senčus, kuri dzīvoja līdzās tik stipriem un gudriem karotājiem. Taču tas viss bija sena vēsture. Kapteinim nebija ne mazāko šaubu, ka tagad tikai viņa cilts ir tiesīga dominet uz šīs planētas. Turklāt viņam bija izkritusi laimīgā loze dot milzīgu artavu šī sapņa īstenošanā.

Uz ekrāna iedegās lampiņa un momentali pārtrauca Krarra noklīdušo domu ceļojumu. Jā! Viņam izdevās tikt cauri ienaidnieka aizsardzībai nepamanītam. Tagad vairs nekas nespēja apturēt prasmīgo karotāju, Viņš atradās galvenās pretinieka kara bāzes teritorijā. Krarrs gaviļodams iedarbināja savas milzu torpēdas kaujas galviņu un ieslēdza dzinējus uz pilnu jaudu. Līdz sadursmei un detonācijai atlika vēl 20 ilgas sekundes. Viņš vēlējās dalīties savā pirmsnāves triumfā ar ģenerāļiem, kas kaujas štābā nepacietīgi gaidīja viņa operācijas iznākumu. Slēpties vairs nebija nepieciešamības. Krarrs ieslēdza radio un sajūsmā ieķērcās:

“Urrrā! Delfīni ir sakauti. Nāvi delfīniem!”.

Viņš cerēja sagaidīt atbildes gaviles un uzslavas. Tā vietā atskanēja kliedzieni, lamas un nesaprotami trokšņi. Pēc sekundes šim fonam cauri tomēr izlauzās kāda satraukta balss ar sāpju noti:

“Runā ģenerālis Krurrs. Paldies tev Krarr par visu. Vismaz tu mūs atriebsi. Man tev ir slikta vēsts. Delfīni ir iemācījušies lidot ar gaisa kaujas mašīnām. Viņi bombardē mūsu pozīcijas. Galvaspilsēta ir izpostīta. Krarr… Mūsu ligzdas deg! Uzvara nav tik tuvu kā mums šķita, bet man nav šaubu, ka mūsu bērni to pieredzēs. Uz šīs planētas var valdīt tikai viena saprātīga rase – mēs, vārnas! Krrraaa...”

Ģenerālis Krurrs centās pateikt vēl kaut ko, bet tad notika milzīgs zemūdens sprādziens. Viņa beidzamie vārdi izjuka pa burtiem un saplūda ar mutuļošu okeāna ūdens masu.

A.

[advancedart]

Heron & Crow /Another directions..gārnis un vārna /dažādi virzieni..#heroninthesky #flyingmoment #nicedayinmay #thisislatvia (at Latvia) https://www.instagram.com/p/B_2cwwVgOt8/?igshid=1oswz596c2qxd

[dailesteatris]

Ieva Pulvere par izrādi “Baltā vārna melnā krāsā”  (10.12.2019)

It kā tipisks Latvijas lauku ciemata attēlojums – iedzīvotāji, kuri viens par otru zina visu un kuri dzīves grūtības un pārdzīvojumus cenšas gremdēt alkohola pudelē, vieta, kur baumas izplatās ātrāk kā gripa ziemā un kur viss jaunais tiek uztverts ar aizdomām un aizspriedumiem. Un ģimene, kuras vectēvs, par spīti visam, cenšas saglabāt kuplo saimi zem viena jumta. Ģimene, kurā valda savi noteikumi un ikdienas paradumi, kas tiek sašūpoti, kad ģimenē ienāk “svešais” - meitas Antras draugs – sīrietis.

Pirmā izrādes daļa patīkami pārsteidza ar trāpīgo humoru, kas pierāda, ka arī par neērtām tēmām ir iespējams pajokot gaumīgi (un lielākā daļa zāles uztvēra šo humoru) un nobeigums lika ar nepacietību gaidīt otro daļu – kas nu notiks, kad sīrietis ieradīsies ģimenē. Jāatzīst gan, ka otrā daļa atstāja mazliet sliktāku pēcgaršu – nobeigums likās pārāk sasteigts un tā arī līdz galam nebija skaidrs atrisinājums. Man nekas nebūtu pretī pasēdēt izrādē vēl pusstundu, lai beigas būtu skaidrāk saprotamas.

Aktieru tēlojums – pārliecinošs. Antra - drosmīgā, atvērtā sieviete, kas spēj saredzēt tālāk par savu degungalu, kura saprot, ka pasaule nebeidzas pie sava ciema robežām. Kārlis un Edīte – vecās paaudzes pārstāvji, kuru uzskatus nav viegli izmainīt, tomēr tie ir gatavi pielāgoties savas meitas mīlestības vārdā. Vilis – noslēgtais un gādīgais ģimenes tēvs, kurš ģimenes labā darīs jebko, pat ja viņa spriedumi nav līdz galam pārdomāti. Arī jaunās meitenes labi iejutās lomās, atveidojot bērnus, kas vēl ir brīvas no aizspriedumiem un ar interesi pieņem visu jauno un nezināmo. Sīrieša Adala lomas (Dainis Grūbe) atveidojums gan mani līdz galam nepārliecināja – gan izskats, gan runas veids šķita pārāk “amerikānisks”. Bet galu galā jau nebija līdz galam skaidrs, vai Adals tiešām ir tas par, ko uzdodas.

/Foto: Gunārs Janaitis/

Scenogrāfija, manuprāt, izdevusies – ar gaismas efektiem mainot notikumu risināšanās vietas (māja – ciemata ielas - māja), nemainot objektu novietojumu. Patika, ka viena no izrādes epizodēm burtiski “ienāca” pie skatītājiem, tādējādi vēl vairāk uzsverot domu, ka šīs izrādes atveidotie notikumi ir tik reāli, ka var risināties jebkura klātesošā pilsētā, ciematā vai mājā.

Izrāde vedināja uz pārdomām par to, vai nevēlēšanās pieņemt jauno un citādo ir tikai Latvijas lauku iezīme? Gribētos jau ticēt, ka lielākā daļa sabiedrības ir kļuvusi atvērtāka, pieņemošāka un empātiskāka. Diemžēl ne tik senie notikumi ar “Mucenieku bēgļiem” parādīja, cik liela sabiedrības daļa tomēr nespēj atmest aizspriedumus un provinciālismu un, ka mums vēl tāls ceļš ejams. Tādēļ prieks, ka ir izrādes, kas pieskaras šīm aktuālajām tēmam. Kopumā saturīga un laba izrāde, kuru iesaku visiem, kas spēj kritiski skatīties gan uz vietējās sabiedrības, gan globālām problēmām.

[silenieks]

Ja uzliek soliņu, tad skaidrs, ka cilvēki sēdēs, gan jau ka arī aliņu un ko citu ieraus, uzēdīs, uzpīpēs. Un, ja nav atkritumu urna, tad liela varbūtība, ka tas viss tur arī paliks. Ja ir urna, tad tai jābūt tādai, ka vējš un vārnas nevar atkritumus izvazāt pa apkārtni un jābūt iespējai to regulāri apsaimniekot. Ja tas viss netiek ievērots, tad būs apkārtnē mēsli. Soliņš vienmēr pievelk atkritumus. Daudz, kas atkarīgs noncilvēkiem un apkārtnes, kur tas atrodas, taču arī tas jau iepriekš jāpadomā. @bierini #bierini #pardaugava #riga #mārupīte https://www.instagram.com/p/Bvos-doBYwZ/?utm_source=ig_tumblr_share&igshid=1h6sw03abg8z

[andrejsartclub]

2022.04.30. Vārna ar zelta gredzenu Raven with a gold ring acrylic/canvas, 30x30 cm

[maxovt]

Baltic Sky #crow #vārna #ворона (at Jugla, Latvia)

[laumurss]

View this post on Instagram

A post shared by Laumurss VIDEO (@laumurss)

Bite un vārna, pavasari spārda #bite #varna #pavasaris #sakuracon2017 #sakura #bee #crown #crow #king #video #spring #springbreak2017 #springbreak #laumurss