#zāle

[reisewiki]

📍Portofino, Italy

📷Photo by Kristīne Zāle on Unsplash

[unhonestlymirror]

"He who studies the past blesses the future."

This figure symbolises the ancient Latvian warrior that guards the Ethnographic Open-Air Museum of Latvia. The sculpture was donated to the museum by sculptor Kārlis Zāle in 1938.

[lietuvens]

madara stāstija kā pagājušajā pavasarī es no rītiem zvanīju viņai un raudāju, un runāju, ka gribu pamest markusu un nezinu ko darīt. es vispār neatceros, ka tā bija. savādi (ne)apzināties cik daudzas lietas es reāli neatceros. līdz man kāds pastāsta.

madara tik šausmīgi forša ak dievs. nebijām īsti draudzenes pirms viņa ciemos uz eartheater atbrauca, bet tagad noteikti esam. uztaisīja man vistas zupu, kad slima aizmigu, nomizojusi kartupeļus un ēdot to apraudājās, kad stāstīju par to kā svētdienās cilvēki iet uz klubiem pēc brokastīm. raudāja, jo teica, ka svētdienā taču ir jāiet uz baznīcu. tad abas smējāmies. maz laika pavadījām kopā, jo es slima, tik pirmo un pēdējo dienu, un kad mājās viņa bija. tik viņa runāja šausmīgi daudz, tik daudz, ka man dažreiz gribējās kliegt no pārguruma. varbūt tā cilvēkiem ar mani ir lol.vismaz pārmaiņas pēc ilgu laiku sarunās klusēju un nezināju ko teikt atpakaļ, jo temati mainijās strauji un brāzmaini,, konstanti./ stāstija kā viņai vienai auns virsū bruka, kad viņa zem skābes bija, cīkstējās kādu stundu. skaistā valodā viņa runā. nebiju dzirdējusi vārdu pļerkstēt kādus gadus piecus. uzaudzināja viņu lezbietes mākslinieces. vienu gadu sanāca uz daudz bērēm iet. skaitās daudzu cilvēku acīs kā psiha čikse. prasīju kāpēc, viņa teica, ai nu dažreiz gadijies jau galvu pret sienu dauzīt. es tik aaaa lol saprotu es jau arī esmu sev ar dūrēm pa seju situsi kājām arī no visa spēka kliegdama. vienojāmies, ka tā kādreiz ir bijis, jo teenage girl sāpes. now we're both sooo over it. nobučoja mani uz vaiga koncertā, kad filmēju sevi, bet video neierakstijās. visu laiku mēģināju saprast vai es esmu gay vai tomēr nē, bet īsti neko neizdomāju. dzīvo pie ezera. viena batkrievu čikse viņu reiz nodurt centās (nu naži mājās tik sviesta bija lol), jo bija pārliecināta, ka viņas puisis viņu krāpj ar madaru. tā pati čikse arī stāvēja reiz ārā pie madaras (un čixez puiša) dzīvokļa loga, skatījās iekšā pīpēdama. classic latvian spook moment /vēl viņai ir zirgi un viņa zin visas zāles pasaulē, ne tikai tās, kas štirī. bijām aptiekā un viņa manā vietā ar aptiekāri ļoti nopietni un mātišķi runāja, kaulējās tā garīgi. viņa ļoti, ļoti mīļa. man šķiet, ka man pat bija aizspriedumi kādi pret viņu, tādas bailes no nezināmā, bet tagad tas viss gaisis. viņai bija aizspriedumi lieli pret berlīni, bet tie arī pirmajā dienā izčābēja

[thefoulbeast]

Jau atkal vasaras svelme. Jau atkal sviedri starp maniem pirkstiem, Atkal gaistošā vēsma, Atkal nebeidzami garās dienas, atkal. Ietinos dabas karstajā klēpī, Tūkstu ar katru viņas elpu. Smags, mitrs gaiss gar maniem deniņiem, Smacējoši saules stari krīt - Tepat - Caur logu uz vēsā lamināta. Jau atkal vasaras svelme. Ezers, kur slīcināt bēdas un slīkt, Upe, kas mani izspļautu krastā, Jūra kas aiznes visas manas rūpes, Okeāns klusais – un vairāk nekas.

-LAPARASKOPISKA ĶIRURĢIJA-

Uz brīdi zālē ir klusums. Harmoniskā skalpele taustās taukos Kā nokaunināts suns, Meklēdams kumosu pāršķeltā vēderā. Lūkojos uz video-ekrānu, apburts, Kā knaibles satver miesu, Kā tauki kūst Pie ultraskaņas. Ķirurgijas asistents lidinās - še un te - Nesdams šo un to operācijas māsai, Iztraucēdams manu vieglo atpūtu stūrī, Kur skats ir skaidrākais. “Kas šis par orgānu?” ķirurgs mums jautā, Taustīdams spīdīgo pancreas, Ar savu līkumotās artērijas kroni. “Uz kurieni no šejiens plūst asinis?” Vēna kā virve, cieši piegulst kuņģa sienai. Viņš satver, atver, Griež un izvelk Audu paraugus caur troakāru, Lai tos pārbaudītu Histopatoloģiski. Lēni, nemanāmi, zāle piepildas. Ar neveiklu ceptas gaļas smaržu. Acis saasaro, Un mute paliek slapja Aiz maskas, kur neredz. Vai tu šeit esi pirmoreiz? Atceries – gaļa ir gaļa - Un tā tik skaisti satilpst mūsos iekšā. Āda, fascijas, muskuļi, kauli, Orgāni vēl – cauri un cauri. Uzšķērd, iemērc roku brūcē, Griez un pārkārto līdz patīk, Līdz ķermenis kā jauns.

Decided to do some readings again. Enjoying the sound of my own voice lol

[grifrift]

Saldējums ar brīvības garšu

Saldējums ar brīvības garšu Zāles stīgas kutina pēdas Klausos pa radio Fučika maršu Gatavs pārvarēt kalnu grēdas.

Saldējums ar brīvības garšu  Izraušos no likteņa skopā Netīšām Tavas lūpas es skaršu Un pasaule saplūdīs kaleidoskopā.

A.

[apkaartpasaulei]

SIDEMAN

5.DIENA

Naktī gāza lietus. Tas sākās pēkšņi nevis pamazām un kā milzu strūklas gāzās! Es nekad tādu lietu nebiju redzējusi - ja atrastos ārā, no tā izbēgt nebūtu iespējams jo tas bija tik pēkšņs un saslapinātu līdz kaulam 3 sekundēs.

KAS PAR DIENU!!!!

Sākām dienu ar skūteru izīrēšanu, lai aizbrauktu uz netālu (7 km ) ūdenskritumu. Noīrējām 150 kubu skūterus un laidām dzīvē. Par abiem rolleriem samaksājām 180k, jeb aptuveni 10 EUR par abiem. Kad jau bijām uz skūteriem, secinājām, ka ūdenskritums tomēr ir 20 km attālumā. 🙈

Pāri kalniem, pa lejām, cauri fermām, rīsu laukiem, pilnīgai nekurienei ar skatiem, kas redzēti tikai TV. Pa ceļam atcerējos, ka neesmu ielikusi saules krēmu somā, sapratu, ka mums turpceļā tas ir jādabū. Braucot cauri ciematiem, kas galīgi nav tūristu rajoni, stājāmies prasīt saules aizsargkrēmu... es nebiju redzējusi baliešus tik ļoti saldi smejamies. Mūs reāli apsmēja 🙄 tuvojoties galamērķim, tomēr vienu kremu atradām, bet man liekas, ka nekas vairāk par roku kremu tur iekšā nebija 😃 Pēc 50 min brauciena, nokļuvām Tukad Cepung Waterfall. Tūristu pilns, katrā mazākā vietiņā iespiesta kafejnīca. Lai nofotografētos pie ūdenskrituma, jāgaida rindā. Sapratām, ka tas galīgi nav priekš mums... lēcām uz rolleriem un braucām uz blakus esošo ūdenskritumu, kurš atvēries tikai pirms 3 mēnešiem Grudugan Waterfall. TAS BIJA WOW!!! Satikām tikai vienu tūristu pāri, tādus pašus mugursomniekus kā mēs un tas arī viss. Reālā pērle! 😍 man pat vairs nav ko teikt par šo... tas bija dievīgi! ❤️ papildus mūs piebaroja ar mangustīniem, parādīja kuros kokos aug duriāni, kuros kakao.

Atpakaļceļš ar rolleriem bija pa citu ceļu cauri lielākai pilsētai - omg 🙈 jābrauc pa otru ceļa pusi, ceļš šaurs, trotuāru nav - uz viena ceļa 2 joslas pa kurām viens otram brauc pretim auto, motorolleri, moči, staigā cilvēki, gaiļi, suņi un cāļi 🙈 vienvārd sakot- esam viesnīcā 😃😃😃

Aizgājām uz kāju masāžu un izrubijāmies - respektīvi, viņa varēja arī nebūt 🙈

Mums šeit ļoti patīk, tāpēc esam nolēmuši palikt šeit vel vismaz vienudienu ❤️

!!! Bambuss ir milzu zāle! Tas nav koks. Bambuss aug kopā ar seklu zāli, piemēram, saknēm (tāpat kā zāliens), bambuss vienkārši ir ciets un koksnains. Bambuss vasarā atdzesē apkārtējo gaisu līdz pat 8 grādiem!

[jauniekartupelisi]

25. Veiksme, intuīcija, zāles

Pamodos piecos. Lai netraucētu Danai gulēt, pārvācos uz dīvānu. Septiņos pamodās Dana. Noņēmu plāksteri, kuru MRI dakteris uzlika uz vietas, no kuras izņēma to nepareizo katetru. Tadā!

Roka ir lupatās. Neko lāgiem nevaru ar viņu pacelt, neko nevaru panest, nevaru iztaisnot, nesāp tikai vienā noteiktā leņķī. Vēljoprojām nesaprotu, kur palika tās ielaistās pretvēmīšu zāles, kuras nenostrādāja? Bet, pēc asinsiplūduma krāsām, spriežu, ka tagad esmu Guardian of the Galaxy, jo galaktika ir manā elkonī.

Neilgi pirms desmitiem zvana mana daktere un saka, ka slimnīcai nobrukusi visa elektroniskā sistēma, pie maniem izmeklējumu rezultātiem nevarot tikt un man neesot jēgas braukt uz slimnīcu. Lai gaidu zvanu no viņas, kad būs viss salabots un būs jēga braukt. Noprasīju par tām 2mg/4mg zālēm. Teica, lai ņemu 4mg un dzeru pa pustabletei dienā. Nu, tad jau ir labāk, kā augusā 12 tabletes dienā. Izrakstīja vēl papildus vienas zāles, kuras +/- rūpēsies par to, lai tā pustablete dienā mani ar laiku nenobeidz + kalciju un D vitamīnu. Dana mani, kā jau kārtīgu dārzeni, atkal aizveda līdz aptiekai pāri ielai, kur tiku pie saviem gardumiem 40€ vērtībā. Mājās palasīju blakusefektus zālēm Nu, bāc, tā ir jautrākā daļa vienmēr. Pa lielam, iekļauts viss no depresijas un pašnāvnieciskām tieksmēm, līdz vemšanai un mugurkaula lūzumam. Tā, ka, ja es kļūstu depresīvāks un man salūzt mugurkauls – ta no zālēm. Haha!

Izšāvu zālītes, pagulēju un pamodos ap pieciem, kad bija jāpieņem lēmums, vai mēģināšu doties uz viktorīnu. Gana sazāļojies nospriedu, ka ir jāmēģina iziet sabiedrībā un sajusties mazliet kā cilvēkiem. Kādu laiku tas nav ticis darīts. Mārkijs atbrauca pakaļ un aizveda mani 3min līdz viktorīnas norises vietai. Paldies par to, jo, ja es būtu mēģinājis iet…vells viņ’ zina, kā tas būtu beidzies. Viktorīnā palikām otrie, vienu punktu aiz pirmās vietas, bet pat nebija škrobe vai kaut kas. Viss bija forši. Pēc viktorīnas es pat ar kājiņām pats atnācu līdz mājām. 10min gājiens gan ilga, šķiet, kādas 20-25, bet es atnācu. Sasniegums, goda vārds!

Starp citu, tās pretsāpju zālītes ar kodeīnu, ir diezgan…interesantas. Tātad, īsais pamācību kurss. Kodeīns ir viela, kura organismā pārstrādājas un veido morfiju. Morfijs, ja nu kāds nezina, noņem sāpes un liekt Tev justies…labi…mierīgi. Ar to štelli jāapietas prātīgi. Solpadeine, kas bija manas go-to pretsāpju zālītes ir jaudīgākais, ko var dabūt bez receptes, kur sastāvā ir kodeīns. Man viņa, kā jau iepriekš minēju, palīdz 8/10 gadījumiem, kad lietoju. Solpadeine ir 8mg kodeīna. Tajās, kuras man tagad izrakstīja, ir 30mg kodēina!!!! Tās zālītes plosa aknas, lietojot, bet, ja ručkā sāp un nevar vairs izturēt ikdienu, izšauj vienu tādu un viss ir kruta. Man bail no tām zālēm. bet. tao pašā laikā, man ir prieks, ka man tādas ir, jo zinu, ka, ja viss slikti…viss būs labi.

[isspskola]

Nedēļa, kuras nebija

Darba autors: Kristīne Konovalova

Diena Kāpēc es aizvilkos uz darbu? Piesēdos pie datora un sāka purināt. Nezinu kā līdz mājām atpakaļ tiku. Gultā un vairs nekustēties.

Diena Nevaru pagulēt. Tāda sajūta kā bērnībā, kad slimoju. Tā kā viss pasaules smagums uzgūlies virsū. Jūtos kā iecementēta un nevaru pakustēties. Bet nevaru arī aizmigt. Kur ir zāles? Sāp.

Diena. Sāp. Viss.

Diena Kad tas beigsies. Viss apnicis. Neko neko negribu. Riebums uz pilnīgi visu. Sāp. Gribu gulēt. Zāles.

Diena Laiks iet uz priekšu. Viss kustās, mainās. Tikai man visas dienas vienādas. Vēl joprojām sāp.

Diena No rīta atveru acis un pirmo reizi sajūtos savādāk nekā pārējās dienas. Pirmo reizi sajūtu vēlmi kustēties, domāt, elpot.

Diena Gribu dzīvot!

… Oh, f**k, bet man taču ir darbs un 2gadnieks.

[elywaaa]

Lietaina pirmdiena. Es sev un ar sevi. Ralaxing music fonā ar skaistiem dabas skatiem, lavandas, miers. Šodien domājamā diena. Kaut ko padaru, apsēžos dīvānā ar krūzi tējas un domāju, paraudu, ļauju sev just un izjust. Visi esam cilvēki un arī pieaugušie raud, vai- vismaz vajadzētu. Pirms gada, kad sēdēju krēslā pretim psihologam, es nemācēju īsti izteikt savas domas. Bet kāpēc tu atnāci? Kas noticis? Minstināšanās. Kamols kaklā. Gan jau būs labi. Un tā pāris reizes un es raudāju, nerunāju viņai neko, bet raudāju. Tās asaras tiešām bira kā pupas un atmiņas, notikumi šaudījās galvā kā kādā sprādzienā. Bet man pietika paraudāt. Jo nu.. kurš gan raud tā vienkārši, kad skumji? Nu beidz! Pieaugušie taču neraud. Manī bija tik daudz baiļu, kompleksu, ka grūti bija pat salikt visu pa plauktiņiem, kas nu kad sācies, atsācies un kāpēc sācies. Bērnība, pamatskolas laiki, vidusskola. Tik daudz kam iets cauri, bet uzmanība nav pievērsta tā īsti nekam, ne iekšējam stāvoklim, ne vēlmēm. Šobrīd atskatos un samīļoju sevi katrā no šiem posmiem, kad nebiju sev līdzās. Reāli nebiju. Izvairījos no sevis. Tad, kad izraudāju visu tur, tajā krēslā, kaut kādu daļu es atlaidu, kādu vēl laižu prom palēnām, kā nu dzīve iegrozās. Daudz bija jāraud par posmu pēc dzemdībām. Depresija, trauksme, panikas lēkmes, zems pašvērtējums, 0 vēlmes ko dzīvē vispār pasākt. Protams, laime, ka mazs bērns, vesels un tā. Bet iekšēji es biju tukša un nekādīgi nevarēju sevi dabūt atpakaļ sevī. Likās, ka ķermenis man ir, bet dvēsele kaut kur citur. Zvans ārstam, zāles, čik un gatavs. Pusgads paiet nemanot, izmaiņu nav, bet sliktāk arī nav. Ļoti labi. Ja jau nav zāļu, tad jau var vīniņu vakaros ieraut. Viena glāzīte nekad nekaitē. Ar vēl kādu Salt dūmiņu tā, lai visi neironi norimst. Paiet pusgads. Nekas nav mainījies. Tikai pašvērtējums krities, sliktie ieradumi un svars kāpušies. Bet vismaz nav panikas lēkmju, visu kontrolēju! Jo kā zināms alkohols savu reizi jau palīdz un arī nikotīns, un arī gardi paēst. Psihologa krēslā, viņai man neko nesakot, es sapratu to, ko man vajadzēja iespējams saprast jau sen, kad mocījos ar trauksmi, sirdsklauvēm, reiboņiem, paniku, elpas trūkumu, un vēl visādiem simptomiem, ka neviens mani nenāks un neizglābs! Neviens ārsts, neviena maģiskā tabletīte vai vīna glāze, vai mīļotā padoms. Neviens! Man ir jāatbild par savu dzīvi un beidzot jāsaprot, kas tur iekšā ir. Bet vieglāk tiešām ir ieslēgt TV, ēst vakaros, dzert, pīpēt, gulēt, nekā parunāt ar sevi un sajust sevi. Dziedināt sevi. Es piecēlos un aizgāju ar smaidu. Un tajā pašā nedēļā pieteicos autoskolai. Jā, bija bail. Jā, iepriekš pie stūres no panikas lēkmes gandrīz nomiru gan es, gan mans vīrs, jo panikas lēkmju laikā es sastingstu un nevaru paelpot. Un tā. Man bija panika un trauksme no tik daudz kā, ka es sapratu arī to, ka viegli nebūs sevi likt tagad kopā. Pats pirmais bija sākt mīlēt sevi. Pats, pats, pats galvenais. Bez mīlestības pret sevi mēs tā nodarām sev pāri. Arī citiem, jo nemīlam sevi un izturamies tāpēc slikti pret citiem, lai augtu pašvērtējums. Vai sajustos labāk, nezinu. Ar mīlestību pret sevi sāku sliktos ieradumus aizstāt ar labajiem. Atmetu jebkāda veida alkoholiskos dzērienus, nikotīnu, sāku pievērsties veselīgam dzīvesveidam. Daudz dabassss, meditācijas, afirmācijas, labs miegs, rakstīšana, grāmatas, mūzika, tas viss dziedē. Pat, ja man sākumā likās, ka viss būs kaķim zem astes, ilgtermiņa labie ieradumi lika par sevi manīt. Un trauksme atkāpās. Kad tā nāca, es vairs nebēgu, bet jautāju sev-kas noticis?Ko man darīt citādāk? Ar mīlestību pret sevi sākas viss. Tad vairs nav vietas graujošām lietām, ko sev nodari. Vienmēr prioritāte būsi pats. Vienmēr atradīsi laiku sev, veselīgai maltītei, saposties, atpūsties, pateikt nē, atteikties no kaut kā, pateikt citiem visu labu uz visiem laikiem. Vienmēr. Un tagad joprojām sēžu, paliek jau tumšs. Un atkal domāju. Cik mums visiem laika atlicis. Un mēs skrienam, lai paspētu un paspējam, jo skrienam. Bet kur paliekam mēs paši? Mūsu dvēsele? Vēlmes? Emocijas? Mīliet sevi! Un nedariet sev pāri!

[bb-latvija]

Ventspilī šodien plkst.8 jaunajās telpās darbu sāk Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļa, aģentūru LETA informēja SIA "Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca" sabiedrisko attiecību vadītāja Linda Rudzroga. Ieeja tajā būs no Inženieru ielas puses - tāpat kā līdz būvdarbu uzsākšanai. Savukārt laboratorija darbu jaunajās telpās sāks 6.novembrī. Kā skaidro Rudzroga, Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļa kļuvusi plašāka un tajā nodalītas pacientu plūsmas. Gaitenis, pa kuru pārvietojas gan pacienti, gan personāls, ir nodalīts no Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas, turklāt tas ir lēzenāks, nodrošinot ērtu pārvietošanos. Īstenojot projektu, izbūvēti un aprīkoti arī ārstu - speciālistu kabineti un manipulāciju zāles, izveidots novērošanas postenis un akūtās palīdzības zāle. Projektā būtiski pārplānota un pārbūvēta arī slimnīcas laboratorija, izveidojot modernas atvērtā tipa laboratorijas darba telpas, apvienojot dežūrlaboratoriju un ambulatoro laboratoriju. Izbūvētas arī Diagnostikas nodaļas telpas - rentgenogrāfiskie un datortomogrāfijas izmeklējumi tagad būs ērtāk pieejami apmeklētājiem. Arī stacionārā esošo pacientu nogādāšana uz izmeklējumiem kļuvusi ērtāka, jo izbūvētas plašas uzgaidāmās telpas un gaitenis, uzsver slimnīcas pārstāve. Būvdarbus veica SIA "Pilsbūve", savukārt pasūtītāja pārstāvis projektā ir Komunālā pārvalde. Projekta autors ir arhitekts Gundars Vīksna. Kopējās būvdarbu izmaksas ir 3,46 miljoni eiro, no kuriem 2,36 miljoni ir piesaistītais Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums, valsts finansējums - 272 000 eiro un slimnīcas finansējums - 825 000 eiro. Kā liecina "Firmas.lv" informācija, "Pilsbūves" apgrozījums 2022.gadā bija 5,33 miljoni eiro, bet peļņa - 0,26 miljoni eiro. Ventspilī reģistrētajam uzņēmumam ir seši līdzīpašnieki - Ojārs Stūris (24%), Aivars Avotiņš (24%), Vladimirs Budigins (16%), Irisa Kārkliņa (12,27%), Teika Šķēle (12%) un Ligita Franka (11,73%).

[ilserre]

Tēta tētis 0057

Gandrīz kā kurortā

Nezinu, kur un kādos darbos strādā pārējie no izsūtīto sastāva, izņemot tilta būves brigādi, bet man sākas jauns ziemeļu epopejas posms. Šoreiz tiešām mana skola ar krievu valodas stundām ir man palīdzējusi.

Kopā ar abiem večukiem eju 4-5 km uz priekšu pa šo pašu ceļu, uz kura mēs strādājām. Karte ir iedota manā pārziņā. Pēc 0,5 km atrodam divas vecas barakas. Tajās ir divstāvu lāvas gulēšanai. Laikam iepriekš šeit ir mitinājušies meža cirtēji, arī izsūtītie kā mēs. Kā visas mājas šeit, tā arī šīs ir būvētas no apaļiem baļķiem. Barakas ir uzbūvētas pamatīgas, bet tāpat ziemā lai nenosaltu būtu vajadzīgi otrie logi. Noskaidrojas arī mums paredzētais darbs. Mums vajag vairākos cirsnai plānotos kvartālos uzskaitīt kokmateriālus, pareizāk, tur augošo baļķu kubatūru.

Viens no maniem darba biedriem ir vārdā Semjons. Viņš ir 40-45 gadus vecs ar pēdējā karā bojātiem kakla skriemeļiem, tāpēc viņš nevar pagriezt galvu. Ja kaut kas ir labi jāsaredz sānos, tad viņam jāpagriež viss ķermenis. Otrs vīrs Aleksandrs ir vecāks. Izrādās, ka viņš ir viens no tiem, kurš ar ģimeni dzīvo šīs upes krastā dažus km uz augšu. Abi vīri esot ar visām ģimenēm kolhozu dibināšanas laikā uz šejieni izsūtīti kā "kulaki" un tad savas ģimenes nodibinājuši jau šeit. Abiem šiem krievu vīriem ir medību bises.

Semjons ar stīvo kaklu ir lielāks runātājs. Jau otrajā dienā viņš mani pārsteidz ar vienu teikumu, kuru pēc tam nevarēju aizmirst pat visu vasaru. Viņš man saka: "Ваня, 15 лет тому назад я приехал сюда такой как и ты, видишь, живу и ты жить будешь". Tas ir, "Vaņa (krievu saīsinājums manam latviešu vārdam Jānis), 15 gadus atpakaļ es atbraucu šurp tāds pat kā tu, un redzi, dzīvoju, un arī tu te dzīvosi". Tajā brīdī es gan vēl nezināju, ka viņi ir izvesti uz šejieni 1930. gadā. Semjons bija no Nižnajas Novgorodas, Aleksandrs bija no Tulas apkārtnes, un tā kā viņi bija "kulaki", tad bija bez tiesībām no šejienes izbraukt. Tagad gan Semjonam kā kara invalīdam tādas tiesības jau bija atgrieztas. Sieva viņam esot Arhangeļskā. Viņš teica, ka ar sirdi un dvēseli esot mednieks, tāpēc kā ziemu, tā vasaru dzīvojot šeit, un tikai retas reizes, ar kuģīti aizbraucot pie sievas un aizvedot gaļu, ja to izdodas nomedīt, bet tikai ziemā. Semjona teiktais man sanāca kā sitiens ar vāli par pieri. Tā laikam sanāk tas "Домой, скоpo домой" ('Mājās, drīz mājās'). Visu vasaru domāju, vai patiešām tēva mājas un Dzimteni vairs neredzēšu?

Pirmajās dienās brīnījos, kāpēc šie vīri ir paņēmuši tikai maizi un nedaudz citu produktu. Izrādās, ka ar līdzpaņemtajām bisēm viņi veikli šauj meža irbītes, kuru šeit ir diezgan daudz. Tie ir brūnpelēki baloža lieluma putni, kuri mežā uzspurdz pie pašām kājām un apsēžas netālu koku apakšējos zaros, nekur tālu vairs neaizlidojot. Semjons ar stabulīti, kuru iztaisījis no zāles stiebra, veikli atdarina irbīšu čiepstienus. To pūšot, irbītes tiek maldinātas, un tām var pienākt pavisam tuvu, tāpēc tās nošaut viņiem nav nekādu problēmu.

No mājas Aleksandrs ir paņēmis nedaudz kartupeļu. Putraimi laikam saņemti manā uztura devā. Viņi produktus daudz nepērkot, jo iznākot dārgi. Šeit mēs ēdam kopā. Izvārītā irbīšu gaļa ir ļoti garšīga un mīksta. Ar pašreizējo lielo apetīti, es viens apēdu gandrīz tikpat, cik viņi abi kopā, bet man to neviens šeit neliedz. Viņi mani saprot. Pēc kādas nedēļas mana apetīte rimstas un ēdu ne vairāk kā viņi. Aleksandrs ir atnesis no mājām arī briežu gaļu. Tā ir ļoti sālīta, tāpēc ilgi jāmērcē. Viņi to uzglabājot ieraktu zemē. Mēs to ēdam tajās dienās, kad uz mežu neejam.

Izrādās, ka abiem vīriem ir slikti ar izglītību. Viņi esot izmācījušies tikai kādas divas klases, jo kulakiem kā tautas ienaidniekiem izglītība neesot paredzēta. Viņi gandrīz neprot ne lasīt, ne rakstīt. Tagad skaidrs, kāpēc viņiem bija vajadzīgs kaut cik izglītots palīgs.

[eternalatmn]

es esmu debess velve

tu mana saule

tā pats pērkons lēmis

likteņupes straume

māci man dvēsles mieru

māci debess spēku

kā pati laima lika

tinot mūža rakstu\

staltākais augums. nosvērtākā balss. spēcīgakais rokas spiediens. klusākā, bet plašākā sirds. mīlestība atradīsies katram kokam, zāles stiebram, upes līkločiem un dziesmai. sāļas asaras un plašs smaids. jūtu.

[grifrift]

***

Virs melniem kalniem lido spārni Starp mums ir bezgalības tāles Mēs esam mūžvasaras bērni Kam otra acis ir kā zāles

Pa jūras sēkļiem tumsā brienot Tavs vārds man skan kā pātari Un katru soli dziļāk sperot Šķiet krītu mēness krāterī

A.

[thefoulbeast]

Jūtos tā, itkā drīz iziršu. Lai kas ar mani pašlaik notiek, tas nevar tā turpināties. Ilgi es vairs neizturēšu. Terapija un zāles vairs nepalīdz tik ļoti, cik agrāk. Viss ir tik ļoti grūti.

[jauniekartupelisi]

24. Patiesības Virtulis

Pamodos trijos no rīta. Nākmās trīs stundas centos vēl iemigt, bet neveiksmīgi. Spranda nejēgā sāp, galva sāp, katetras roka sāp, velk uz sliktu dūšu, viss labais sāns sāp, jo nogulēts neērtajā gultā. Sešos saprotu, ka aizmigt vairs nav variants. Aizstreipuļoju kaut kā uz vannasistabu. Apskalojos, iztīru zobus, pārģērbjos, iekrītu atpakaļ gultā. Guļu un blenžu griestos.

6:45 atnāk atkal cita māsiņa, apžilbina mani ar gaismām un saka, ka atkal man atņemšot asinis. Rādu katetru, saka, ka tad ņemšot no otras rokas. Nopumpē asinis, dodas prom. Guļu un blenžu griestos.

Neilgi pirms 9iem atnāca atkal cita māsiņa, lai ielaistu man katetrā zāles, kuras palīdzēs nepievemt Patiesības Virtuli. Laiž tās zāles un es to jūtu, man sāp. Sakožu zobus. Māsiņa pabeidz laist zāles un dodas prom. Pēc kādām desmit minūtēm man atnes brokastis. Auzu putra, divas maizes šķēles, 10g sviesta, viena pabieza siera šķēle, banāns un tēja. Šī ir pirmā reize, kad visu notiesāju. Apmēram, piecas minūtes pēc ēšanas, man sāk palikt slikti. It kā, tās zāles, kuras man ielaida, bija pret to, bet izskatās, ka tām ir lēnā iedarbība, lai es nepievemtu MRI pēc pāris stundām, nevis tagad. Apguļos un cenšos nekustēties, lai brokastis paliktu manī.

10:22 ienāk masiņa saka, ka transports būs ātrāk, jo MRI būs ātrāk, lai taisos un pēc 10min esmu gatavs. Mani vedīs uz citu slimnīcas…ēku uz to Patiesības Virtuli. Taisos. Pēc minūtes atkal ieskrien tā māsiņa, saka, ka transports jau ir klāt un gaida. Cik nu ātri varu, saģērbjos un streipuļoju ārā. Aizved mani līdz aizmugures izejai, kur ir transports. Māsiņa man vēl iespiež rokā mapīti ar manu info un palaiž. Atveru busiņa durvis, sasveicinos, pretī nekā. Īgns šoferis, īgna tante blakus, aizmugurē vēl viena paciente, kuru vedīs un skan krievu mūzika. Ierāpjos busiņā, apsēžos…un tad mēs 10min vienk. stāvam. Man tā bija jāsteidzas, jo transports jau gaidot, bet te vienk. sēžu busā desmit minūtes un cenšos nevemt. Pēc 10min šoferis iedarbina busiņu un brauc. 5min un esam pie galapunktā. Tur mani sagaida jau pazīstams vīrietis, kurš mani vakar veda uz rentgenu un ECG. Aizved mani līdz MRI kabinetam un saka, lai gaidu, kad mani sauks. Iedod savu tel. nr. un saka, lai zvanu, kad man viss cauri, atnākšot man pakaļ. Sēžu un saprotu, ka man ir slikti. I mean, slikti sāka palikt ~5min pēc ēšanas, bet, nu, tagad paliek sliktāk.

10min vēlāk paveras kabineta durvis un ārsts mani sauc iekšā. Dodu viņam mapīti, bet viņš saka, ka nevajagot, jo visu jau par mani izlasījis sistēmā. Ierāda man kabūzi, kur atstāt jaku, jostu, telefonu utt. Pasaukšot. Sēžu, gaidu, blakus miskaste. Ceru, ka nepievemšu to. Mani pasauc uz MRI. Apguļos, man uzliek kasti utt. Prasu, cik ilgi būs. Atbild, ka kādas 20-25min. Ok, šoreiz ātrais pasākums. Pēc sajūtām, 25min atkal viens pats ar savām domām. Mani izķeksē ārā un saka, ka ielaidīs kontrastvielu katetrā. Viņš tur čakarējās un prasa, kad lika katetru? Saku, ka vakar vakarā. Prasa, vai kaut kas viņā ticis laists, atbildu, ka no rīta ielaida zāles. Viņš turpina čakarēties un visu laiku prasa, vai nesāp. Atbildu, ka nē. Nu, ok, it kā, pieslēdza to kontrastvielu, tagad 3min vēl un tad viss. Atpakaļ Patiesības Virtulī. Jūtu, ka tā roka sāk sāpēt. Nu, tā dikti neforši sāpēt. Kā viņš man iepriekš prasīja, vai neesot tādas “plēsošas” sāpes. Tagad ir tas, ko es varētu līdzīgi aprakstīt. Bet tikai 3min. Izturēšu..

Pēc 3min mani atkal izķeksē ārā un ārsts saka, ka, nu, nešancē tā katetra. Nesaprotot arī, kur tad tās zāles no rīta esot aizgājušas. Tas varētu izskaidrot, kāpēc man visu laiku ir slikti, kopš izkustējos. Zāles, kurām bija jāpalīdz pret slikto dūšu laikam ir aizgājušas kaut kur ne tur. Viņš pasauc medmāsu, izņem man veco katetru, saka, ja sāpot vēlāk, lai saku nodaļā, ka vajag kādu kompresi. Es atkal jutu, kā tā katetra pamet manu roku. Lūk, tā ir pretīga sajūta, kuru jūtu otro reizi mūžā. Tu jūti, kā tā katetra tiek izvilkta no rokas. Jūti katru mikromilimetru, ko viņa slīd ārā no rokas. Pretīgi un sāpīgi. Māsiņa otrā rokā ieliek jaunu katetru. Uzreiz jūtu, ka viss pareizi. Nesāp kā vakar, kad lika iepriekšējo. Laiž kontrastvielu un viss forši. Prasa, vai nesāp, atbildu, ka nē, un tas tad nozīmē, ka viss kārtībā.

3min MRI un viss. Varu pakoties un doties. Uzzvanu kungam, kurš man iedeva savu tel. nr., viņš atnāk man pakaļ un pavada līdz vietai, kur mani savākšot transports. Pēc 10min atbrauc atkal īgnais šoferis ar krievu mūziku un īgno tanti. Aizved mani atpakaļ, es gandrīz izkritu no busiņa, kāpjot ārā, bet savācos un gandrīz filigrāni tiku ārā. Aizsteberēju līdz savai nodaļai, atdodu nevienam nevajadzīgo mapīti ar saviem datiem dāmai uzņemšanā, aizklunkurēju uz palātu un viens pats īgns sēžu un cenšos nevemt. Es pat nepārģērbšos uz “gultas” drēbēm. Man ir slikti, man viss riebjas, es gribu mājās, jo te man ir palicis tikai sliktāk…

Dana atkal saka, ka atbraukšot pie manis. Vakar atšuvu, jo negribēju, lai kāds mani tādā stāvoklī redz. Šodien atšuju, jo saku, ka mēģināšu tikt prom, nav jēgas braukt ciemos.

Ieskrien viena no manām dakterēm un pajautā, vai man esot tikusi taisīta datortomogrāfija vēderam? Pasaku, ka bija pagājušajā gadā tikai galvai. Pirms paspēju vēl kaut ko pateikt, viņa aizsteidzas prom, sakot, ka vēl ienāks pie manis. Nu, ok. Sēžu un gaidu. 13:46 man atnes pusdienas. Dārzeņu zupa BEZ GAĻAS!!!!!, rīsu šlura atkal ar kotleti pa vidu, biešu salāti, divas maizes šķēles un zaptsūdens. Viss jau būu forši, bet man ir tik slikti, ka es nevaru ieēst. Ar mokām noēdu divas sausās maizes šķēles, jo tās vēl varbūt paliks manī un izdzeru zaptsūdeni, lai dabūtu to maizi lejā. Viss. Piedod, zupa bez gaļas, bet es vienkārši nevaru…

Atnāk atpakaļ daktere, kura teica, ka atgriezīšoties. Saka, ka man vajadzēšot taisīt to kaķīšmašīnu vēderam, bet to varēšu darīt ambulatori, jo viņiem te esot baigā rinda un to agregātu.Parasa, kā jūtos. Saku, ka slikti. Prasa, kas par vainu. Izstāstu par gultu, spilveniem, bezmiegu, sāpēm, kuras tagad ir jau vairāk kā 24h non-stop, kas iepriekš tik traki nav bijis, par to, ka ne dienu neesmu paēdis, jo visur ir gaļa, par sačakarētās katetras epopeju un tā tālāk un tā joprojām. Pasaku viņai pilnīgi godīgi, ka, kopš esmu šeit slimnīcā, man ir palicis tikai sliktāk un sliktāk. Esmu pateicīgs par pārbaudēm utt., bet palikšana šeit mani pamazām beidz nost un es gribu prom. Viņa atbild, ka doma mani esot laist prom rīt, bet viņa piezvanīšot otrai dakterei noskaidrot, varbūt mani var tomēr laist prom jau šodien. Pasakos viņai un piebilstu, ka, ja man tomēr būs jāpaliek, tad būtu jauki, ja es varētu dabūt kaut kādas pretsāpu zāles, lai varu kaut mazliet atpūsties. Daktere saka, ka noskaidros, kas ar promlaišanu un, vai nu iedos man zāles, ja būs jāpaliek, vai izrakstīs kaut ko, ja varēšu doties prom.

Pēc kādām desmit minūtēm viņa ir atpakaļ un saka, ka otra daktere piekritusi mani laist prom šodien. Bet man rīt būs jābrauc atpakaļ, kad būs MRI rezultāti un tad būs konsīlija lēmums, utt. Īsāk sakot, rīt jāatgriežas kaut kad pēcpusdienā uz lielo sarunu. Nav problēmu, ka tik tieku prom tagad! Viņa noprasa, vai esmu līdz šim lietojis kādus pretsāpju medikamentus un, kā viņus lietoju. Pasaku, ka lietoju tad, ja sāpēja, kad zinu, ka man kaut kur jādodas un kaut kas jādara. Saku, ka lietoji Solpadeine ar kodeīnu, jo tas ir jaudīgākais, ko var dabūt bez receptes un tas vismaz palīdz 8/10 gadījumiem. Viņa prasa, vai esmu lietojis ibumetīnus utml. Atbildu, ka ibumetīn-veidīgie, manā gadījumā, ir kā apēst bulciņu un cerēt, ka tā palīdzēs pret sāpēm. Viņa saprot, ka vajadzēs kaut ko ar kodeīnu, citādi nav aršanas. Saka, ka izrakstīšot recepšu pretsāpju zāles un klāt būs neiroķirurga ieteiktās zālītes, kuras palīdzēšot pret tūsku manās sačakarētājās smadzenēs. Kamēr gaidīju, kamēr ārste izraksta receptes, atnāca fizioterapeite un iedeva man nosūtījumu pie fizioterapeita, lai man tas prieks esot valsts apmaksāts. Ieteica visādus dzedzikus, kurus nopirkt, lai varu ātrāk atkopties fiziski, neatkarīgi no tā, kas un, kā būšot ar manām smadzenēm. Dana pieteicās atbraukt man pakaļ. Sagaidīju ārsti, kura izstāstīja par izrakstītajām zālēm, recepcijā saņēmu rēķinu par savu ciemošanos un tad jau arī Dana bija klāt. Es nevarēju īsti panest savas parpalas un paiet vispār. Dana palīdzēja aiznest mantas līdz mašīnai, gāju pats. Izejot no slimnīcas, sajūta bija kā tiktu ārā brīvībā pēc gada cietumā, nevis trim dienām slimnīcā. Saulīte spīdēja sejā, es knapi varēju paiet, bet es devos mājās!

Aizgājām uz piemājas aptieku pēc zālītēm. Neiroķirurga zālītes nedabūju, jo man vajagot 2mg, bet viņiem bija tikai 4mg. Bet pretsāpju zālītes dabūju. Mājās paēdu (BEIDZOT) un iegūlos dīvānā, pirms tam iešaujot vienu jauno pretsāpju ripu. Dana aizdevās uz viktorīnu. Es visu vakaru nogulēju dīvānā, blenžot griestos. Es jutu kā iedarbojas zālītes, jutu kā, pēc visas manis mocīšanas, man uzkāpa temperatūra un sākal auzt kaulus. Jutu, kā temperatūra mazliet samazinās, jutu kā zālīšu efekts pēc kādām 5-6h izgāja. Kad Dana atgriezās, palūdzu, lai iedod termometru. 37.5. Izdzēru magnija dzērienu un klūpot-krītot aizkārpījos līdz guļamistabai, kur vienkārši sabruku gultā. Tik un tā laimīgs, ka esmu mājās. Spranda un galva sāpēja par kādiem 80-90% mazāk, spēka joprojām nebija…Bet mājās.

[sustalife-blog]

Dzimumlocekļa sakne (radix): tā ir pievienotā daļa, kas sastāv no // https://t.co/kXexVOPkTO ///  dzimumlocekļa spuldze vidū un dzimumlocekļa kruss, viens abās spuldzes pusēs. Tas atrodas virspusējā starpsienas maisiņā. Dzimumlocekļa ķermenis (korpuss): Tam ir divas virsmas: muguras (posterosuperior uzceltā dzimumloceklī) un vēdera vai urīnizvadkanāla (pavirša dzimumloceklī vērsta uz leju un atpakaļ). Ventrālā virsma ir iezīmēta ar rievu sānu virzienā. Epitēlijs dzimumlocekļa sastāv no vārpstas āda, priekšādiņa un priekšgala gļotāda priekšādiņas iekšpusē un pārklājot dzimumlocekļa dzimumloceklis. Epitēlijs nav piestiprināts pie pamata vārpstas, tāpēc tas var brīvi slīdēt turp un atpakaļ.[5]

Struktūra

Cilvēka dzimumloceklis sastāv no trim kolonnām audi: divi corpora cavernosa gulēt blakus viens otram muguras puse un viens corpus spongiosum atrodas starp tām uz ventrālā puse.[6]

Spongiosum korpusa paplašinātais un sīpolu formas gals veido dzimumlocekļa dzimumloceklis ar diviem specifiskiem sinusoīdu veidiem, kas atbalsta priekšādiņa vai prepuce, vaļīga ādas kroka, kas pieaugušajiem var ievilkties, lai atklātu dzimumlocekli.[7] Vietu dzimumlocekļa apakšpusē, kur piestiprināta priekšādiņa, sauc par frenum vai frenulum. Noapaļoto dzimumlocekļa pamatni sauc par vainags. The starpsienu raphe ir pamanāma līnija dzimumlocekļa apakšpusē. Cilvēka dzimumlocekļa anatomiskā shēma

The urīnizvadkanāla, kas ir urīnceļi, šķērso corpus spongiosum, un tā atvere, kas pazīstama kā gaļa /miːˈeɪtəs/, atrodas uz dzimumlocekļa dzimumlocekļa gala. Tas ir fragments abiem urīns un par ejakulācija gada sperma. Sperma tiek ražoti sēklinieki un glabājas pievienotajā epididymis. Ejakulācijas laikā spermu dzen uz augšu vas deferens, divi kanāli, kas iet pāri un aiz urīnpūšļa. Šķidrumus pievieno sēklas pūslīši un vas deferens pārvēršas par ejakulācijas kanāli, kas pievienojas urīnizvadkanālam iekšpusē prostatas dziedzeris. Prostatas, kā arī bulbourethral dziedzeri pievieno vēl sekrēcijas, un sperma tiek izvadīta caur dzimumlocekli.

The raphe ir redzamā grēda starp sānu dzimumlocekļa puses, kas atrodas dzimumlocekļa vēderā vai apakšpusē, ejot no gaļas (urīnizvadkanāla atveres) pāri sēklinieku maisiņš uz starpenē (laukums starp sēklinieku maisiņu un tūpļa ).

Cilvēka dzimumloceklis atšķiras no citiem zīdītājiem, tā kā tam nav baculum (vai erektilais kauls), un tā vietā pilnībā paļaujas uz asinīm, lai tās sasniegtu uzcelt stāvokli. Distālā saite balstās uz dzimumlocekļa dzimumlocekļa un spēlē neatņemamu lomu dzimumlocekļa fibroskeletonā, un struktūru sauc par "os analog" - terminu, ko izdomāja Geng Long Hsu reprodukcijas enciklopēdijā.[9] Tas ir paliekas baculum attīstījās, iespējams, mainoties pārošanās praksē.[10]

Cilvēka dzimumlocekli nevar izvilkt cirkšņā, un tas ir lielāks nekā vidēji dzīvnieku valstī proporcionāli ķermeņa masa. Cilvēka dzimumloceklis pārvietojas no mīkstas kokvilnas līdz kaulainai stingrībai, ko izraisa dzimumlocekļa artēriju plūsma, kas svārstās no 2-3 līdz 60-80 ml / min, nozīmē ideālāko vidi, lai Paskala likumu piemērotu visā cilvēka ķermenī; kopējā struktūra ir unikāla.[9] Izmērs Galvenais raksts: Cilvēka dzimumlocekļa izmērs

Dzimumlocekļa mērījumi atšķiras, un pētījumos, kas balstās uz pašmērījumu, vidējais lielums ir ievērojami lielāks nekā mērījumos, kurus veikuši veselības aprūpes speciālisti. Sākot ar 2015. gadu, a sistemātiska pārskatīšana no 15 521 vīrieša (un līdz šim labākais pētījums par šo tēmu, jo priekšmetus mērīja veselības aprūpes speciālisti) secināja, ka vidējais uzcelt cilvēka dzimumlocekļa garums ir 13,12 cm (5,17 collas), savukārt uzceltā cilvēka dzimumlocekļa vidējais apkārtmērs ir 11,66 cm (4,59 collas).[3][4]

Starp visiem primātiem cilvēka dzimumlocekļa apkārtmērs ir vislielākais, bet tas ir salīdzināms ar šimpanze dzimumlocekļa un dažu citu primātu dzimumlocekļu garumā.[11] Dzimumlocekļa izmēru ietekmē ģenētika, bet arī ar tādiem vides faktoriem kā auglības zāles[12] ķīmiskā / piesārņojuma iedarbība.[13][14][15] Visilgāk oficiāli dokumentēto cilvēka dzimumlocekli atrada ārsts Roberts Latou Dikinsons. Tas bija 34,3 cm (13,5 collas) garš un 15,9 cm (6,26 collas) apkārt.[16]