#zeķes

[eternalatmn]

šorīt ar vienu netīšu metāla pieskārienu šķīst stikli. manī ir pāris asaras un smaga sirds, jo galvā dun tikai viens vienīgīs jautājums. pēc manas teorijas, dzīvē viss notiek ar kaut kādu iemeslu vai mērķi. ticu, ka viss jau ir zvaigznēs ierakstīts un tur neko nevar mainīt, atliek vienīgi pieņemt un pielāgoties. izsāpēt, js sāp un palaist tālāk. bet kāpēc kaut kas notiek tieši tā, kā notiek, ir mans sāpīgais jautājums. kāpēc tam bija jānotiek? skaidrs, ka tam bija jānotiek, bet kāpēc? kāpēc? ko dzīve cenšas man pateikt? šķīst stikli un mazliet arī es. varbūt tas ir vēl viens grūdiens, ka jātiek prom? atgriešanās šeit, bija pietiekami smaga un joprojām jūtos tā, ka zeķes jāmeklē starp kastēm. šajā vietā mirst visi mani augi. tiešām visi! tie, kurus atvedu no sava dzīvokļa. viens nopuva pavisam, nometa visas lapas un nācās to izmest. otrs zaudēja krāsu un tam nokalta visas apakšējās lapas. trešais zaudēja apjomu un tam sāka kalst lapu galotnes. nepalīdz ne minerālvielas, ne pārstādīšana, ne mana mīlestība. un šorīt sašķīda pēdējais mans augs. ne manās rokās, es pienācu un ieraudzīju to zirneklīti apakšā. izrādās brālis kaut ko steidzoties bija ņēmis un ar datora maliņu atsitis. pat nebija pamanījis, ka kaut kas notika. nācu pārbaudīt, vai augam pietiek mitrums traukā un pamanīju. ir laiks. man ir jāizdomā, kā tikt prom. jau sen bija.

[bb-latvija]

Vai arī esat pamanījuši, ka pēc mazgāšanas otrās zeķes kaut kur pazūd? Mēs noskaidrojam, vai tie tiešām neatgriezeniski pazūd veļasmašīnas mutē, vai arī mums tā vienkārši šķiet... Vai esat kādreiz ielicis zeķu pāri veļas mašīnā un saņēmis tikai vienu? Tagad mēs sapratīsim, kā tas notiek un kurš ir vainīgs. Vai veļas mašīna var košļāt zeķes? Par sarūgtinājumu visiem, jā, tā var. Hipotētiski. Saskaņā ar ierīču ražotāja Whirlpool Mājsaimniecības institūta datiem sānu un augšējas ielādes veļas mašīnās mazi apģērba gabali faktiski var ieslīdēt nepareizajā nodaļā un it kā “pazust”. Piemēram, savērpta zeķe var nokļūt zem gumijas blīvējuma, kas atrodas ap durvīm. Vai arī tas var atrasties starp iekšējo un ārējo cilindru ierīces pārslodzes rezultātā. Galu galā zeķes var nonākt pat kanalizācijas šļūtenē! Šādās vietās jūs diez vai atradīsit sev "izdzīvojušā" zeķes atbilstību, ja nezināt, kur meklēt. Tātad, jā, veļas mazgājamā mašīna var sakošļāt jūsu zeķes, taču tas nav vienīgais vaininieks, kas padara jūsu veļas skapī atšķirīgus no jūsu zeķēm.   2016. gadā Samsung finansēja pētījumu, kurā tika izskaidrots, kāpēc cilvēki tik bieži zaudē otrās zeķes. Eksperti nonāca pie secinājuma, ka patiesībā šeit nav nekādas mistikas, un tas viss ir saistīts ar cilvēka psiholoģiju. Izrādījās, jo vairāk cilvēku ģimenē ir kaut kādā veidā saistīti ar mazgāšanos, jo palielinās varbūtība pazaudēt zeķi. Šeit ir pazīstama situācija, kas ilustrē šo parādību: sieva sāk mazgāt veļu, un pēc pabeigšanas viņa lūdz vīram izjaukt tīrās drēbes. Iespējams, vīrietis pamanīs, ka trūkst pāris zeķu, taču šajā gadījumā viņš to, visticamāk, norakstīs kā sievas punkciju vai uzskatīs, ka tas ir domāts. Rezultātā neviens no laulātajiem nemeklēs otru zeķi, garīgi noliekot atbildību par zaudējumu citam. Iet citā situācijā - mēs atklājam zeķes nozaudēšanu pēc mazgāšanas, bet nemēģinām to atrast. Tas ir, labā nozīmē, vajag izrakties pa atvilktnēm, paskatīties pa drēbēm, paskatīties aiz veļasmašīnas un pārbaudīt tās slepenos stūrus - vispār dari visu, lai zeķe būtu atrasta. Bet mums ir vieglāk vainot veļas mašīnu, kas aprij mūsu zeķes. Tātad izrādās, ka laika gaitā nav pilnīgu pāru.

[jauniekartupelisi]

04. Sagaidīju...

Lielākais lēmums, kurā dienā stāties stacionārā? No vienas puses, lielu daļu cilvēku izraksta piektdienā un ir lielāka iespēja, ka man tur atradīsies kāds stūrītis…Bet no otras, ja ieliekos tur piektdienā, nedēļas nogali tur vienkārši guļu pa tukšo, jo neviens mani tāpat vīkendā neapskatīs. Ja eju, piemēram, pirmdienā, pēc nedēļas nogales izpriecām, tur var būt lērums cilvēku ar visādām traumām un kaitēm, kuri, tāpat kā es, cerētu, ka viņus tur kāds ņems vērā. Lēmumi, lēmumi…

Par spīti Danas protestiem, tika pieņemts lēmums, ka dosimies jau kādu laiku atpakaļ pierezervētajā atpūtā uz Mērsragu un kaut kad pēc tā, es likšos stacionārā. Es vēl paguvu pajokot, ka, ja nu tā ir mana pēdējā atpūta pie dabas, nevar laist garām. Lieki teikt, ka šo mēnešu laikā, Danai mani melnie joki par to, ka nedavilkšu līdz jaunajiem kartupelīšiem, vai, ja tomēr davilkšu, tad viņa turpmāk varēs parkoties Alfai pie ārdurvīm, nevis kaut kur nost, utt., vairs nešķiet smieklīgi. Stulbi un melni joki ir viss, kas man vēl palicis, jo realitāte sāk šķist pārāk skumja. Bet es viņu saprotu…Bet es saprotu arī sevi. Man vajag tos stulbos jokus, lai kaut kā spētu uz šo visu paskatīties, ne tik skarbi.

Atpūšoties Mērsragā, laikapstākļi mūs diez ko nelutināja, bet tas neliedza man brīžiem mazliet kaut kur aizpeldēt domās par to, kā būs ar to multiplo sklerozi. No vienas puses, tā ir neārstējama. Kaut kas, ar ko nāksies sadzīvot visu laiku, kas man atlicis. Bet no citas puses, simptomi ir atvieglojami un apārstējami. Vienkārši jārēķinās ar to, ka vienu dienu varēšu skriet maratonu, bet nākamajā, iespējams, nespēšu piecelt pakaļu no poda, pēc tam, kad būšu izspiedis rozīni. Bet, nu, kā būs, tā būs. Galvenais, ka varu turpināt strādāt savu darbu, lai varu turpināt kaut kā pelnīt, lai nepaliktu bez jumta virs galvas, ēdiena uz galda un nebeidzamajiem medikamentiem, kurus pumpēšu sevī visu atlikušo laiku.

Neiroloģe man bija izrakstījusi divas recepšu zāles. Vienas sprandas sāpēm, kuras jādzer divreiz dienā, pa vienai ripai, otras pret karuseļiem, kuras jādzer pa divām ripām trīsreiz dienā. Sprandas zāles bija maģija. No pirmās dienas iedarbojās. Spranda vairs nesāpēja un tā aizmirstā sajūta bija kā svaiga gaisa malks. Turpretī, karuseļu zāles bija nejēgā pretīgas un ne sūda nepalīdzēja. Vēlāk uzzināju, ka viņas esot jādzer vismaz mēnesi, lai būtu kāds efekts. Kas par fufeli? Ja man katru reizi, kad sāp galva, būtu mēnesi jādzer zāles, lai pārietu galvassāpes, es jau sen būtu kaut kur zem kāda vilciena. Reiboņu zāles, jokojot, iesaucām, par Dumidora zālēm, jo viņa bija TIK pretīgas, ka katru reizi, kad man viņa bija jālieto, es izskatījos pēc Dumidora sestajā Potera filmā, kur viņš lūdzās Harijam, lai vairs nedod dzert to zampu, zem kuras slēpjās Horkrusts.

Papildus izrakstītajām recepšu zālītēm, es jau kādu laiku, pa kluso, mēdzu lietot jau drusku jaudīgākus antidepresantus. Bonuss bija tāds, ka ar viņiem spēju savākties un būt par kādiem ~70% funkcionāls ikdienā. Mīnuss bija tāds, ka laikam, ka mans organisms nebija īsti mier�� ar tām zālītēm, jo viņas iedzerot, apmēram, pusstundas laikā man palika tik slikti, ka uz kādu stundu es biju nelietojams. Nu, tā, ka vispār. Tāpēc šito saulstariņzālīšu lietošanu man nācās baigi plānot. Lielākoties, sanāca. Reizēm ne pārāk. Tad nu to stundu bija jāpamokās, bet tas viss bija labāka mērķa vārdā…laikam. 17. jūlijā beidzot bija laiks doties uz slimnīcu. No rīta aizklunkurēju uz vietējo Rimi (tas, ka Rimi ar savām cenām, var iet dirst, ir cits stāsts, bet te man gluži vienkārši nebija spēka un laika aizdoties uz kādu normālu veikalu). Sapirkos musli batoniņus, cepumus, ūdeni un citus sīkumus, lai izvilktu slimnīcu, iepakoju kreklus, apenes, zeķes, čībiņas, maiņas drēbes, saliku Danas iepirktos gardumus un izsaucu taksi uz slimnīcu.

Nonākot slimnīcā, tiku pie rindas kārtas numuriņa, apsēdos uzgaidāmajā telpā un, par spīti, nu jau diviem nosūtījumiem uz stacionāru, gaidīju rindā pie dežūrārsta. Bet tāda laikam kārtība. Ko es zinu? Pusstunda rindā, kur palaidu pa priekšu čalīti, kurš ieradās galīgi bāls un ar plaukstu ietītu tumšā t-kreklā. Tagad tā atskatoties, domāju, vai tas nevarētu būt tas pats čalis, par kuru vēlāk dzirdēju māsiņas runājam, ka esot bijis čalis, kuram krāsainā metāla uzpircēji atteicās pieņemt ugunsdzēšamo aparātu, jo tas esot vienā gabalā. Tad nu čalis esot metis saprātu pie malas un zāģējis balonu uz pusēm un…kabūm. Moš tas pats čalis, moš cits, bet jebkurā gadījumā, pusstundu vēlāk izsauc manu numuriņu un es nonāku dežūrārstes kabinetā. Ārste man ar smagu krievu akcent jautā: “PaR kO sŪdZĀmIeS?” Iedodu čupu ar papīriem un saku, ka tur viss rakstīts. Bet viņa tomēr uzstāj, lai izstāstu saviem vārdiem. No manis smaga nopūta un sāku uzskaitīt. Redze, spranda, roka, reiboņi utt. Viņa man izmēra temperatūru, 2x nomēra asinsspiedienu, izmēra pulsu, paprasa, vai neiroloģe izrakstījusi kādas zāles? Rādu zāļu paciņu bildes un stāstu par savu Dumidora seju, uz ko viņa atbild, ka tas normāli, jo tās zāles jādzer FAKING mēnesi, lai iedarbotos. Kādas 15 minūtes vēlāk viņa mani aizved pie reģistratūras, kur mani iereģistrē sistēmā, paprasa manus un kādas tuvas personas kontaktus, uzliek baltu aprocīti, kura apstiprina, ka esmu vīrietis un atgādina, kā mani sauc, un aizved mani apsēsties pie nākamā līmeņa dežūrārstu kabineta. Gaidu.

Kādas 20 minūtes vēlāk mani ieaicina kabinetā, liek apsēsties uz gultas. Priekšā stādās dežurējošā neiroloģe ar savu minjonu, kura mani tikai pēta un nesaka ne vārda. Dežūrneiroloģe prasa, kas man par vainu. Iedodu viņai visus savus papīrus, bet viņa uzstāj, lai tomēr pastāstu saviem vārdiem. No manis smaga nopūta un sāku uzskaitīt. Redze, spranda, roka, reiboņi utt. Viņa mani pasit ar āmurīti, liek veikt visādus interesantus vingrinājumus. Vismaz labi, ka neliek ar aizvērtām acīm iet taisnā līnijā, jo mēs jau zinām, kā tas beigsies. Pēc visa šī uzjautrinošā procesa, viņa saka, ka vajadzēs noņemt asins paraugu un veikt kaķīšmašīnas (CT scan) pārbaudi. Pēc brīža atnāk cita darbiniece, nolaiž man drusku asinis un iestutē vēnā katetru. Kad tas paveikts, viņa saka, lai guļu un gaidu, kad mani sauks uz to datortomogrāfisko skenēšanu. Gaidu.

Mani sauc. Ceļos no gultas, bet medmāsa bļauj, ka cilvēkiem ar manām problēmām nekur neesot jāvazājas, lai viņs kolēģis mani aizvedot. Kolēģis neapmierināts. Sāk burkšķēt, ka kāds aizstūmis prom viņa foršo ratiņkrēslu, ka te tikai divi sūdi palikuši, kurus viņš negribot stumt. Tie tur kaut ko paburkšķ viens uz otru, kungs saprot, ka dāma mierā neliksies. Paķer ratus, atstumj pie manis un saka, lai kāpju iekšā. Braucam uz kaķīšmašīnu. Pa ceļam kungs man pasaka, ka viņš mani negaidīšot un atpakaļ nestumšot, lai nāku pats. Es neiebilstu. Dažas minūtes kaķīšmašīnā un jau kātoju atpakaļ uz savu ierādīto vietu. Ieeju kabinetā, pamāju māsiņām un paziņoju, ka esmu atpakaļ. Atlaižos savā gultā un…gaidu.

Paiet kāda stunda. Piesteidzas dežurneiroloģe ar savu minjonu, kura mani joprojām tikai pēta. Ārste pajautā, vai man esot problēmas kāpt pa kāpnēm. Pasaku, ka uz to man īsti nav atbildes, jo ikdienā ar tādām nesastopos. Nu, nogurums nepalīdz kāpt, bet citādi nezinu, ko atbildēt. Viņa mani domigi nopēta un abas aiztipina prom. Turpinu gulēt un gaidu.

Paiet vēl kāda apmēram stunda, dežūrneiroloģe un minjons ir atpakaļ. Mani informē, ka man meklējot vietu slimnīcā, kur palikt pa nakti. Pasaka, ka vajadzēšot iet uz magnētisko rezonansi (MRI) un…ka viņai esot aizdomas, ka man ir smadzeņu audzējs. Sagaidīju.

[jesselatvia]

#knitoneplantone #salaspils #socks #zeķes #handmade #handcrafted #knitted #latvia #morino #superwash

[ii12farq]

braucu uz rīgu uzvilku caurspīdīgos gumpīšus, iekšā zilas zeķes ar dibeniem. pati savu saldēju vasaras svārkos. biju kino

[agneseupp]

Viss ko es vēlējos - būt mīlēta. Mīlēta godīgi, Mīlēta maigi. Mīlēta dziļi. Mīlēta līdz galam. No sākuma līdz galam. Vienu sirdi, kas dotu maigumu, siltumu un mieru. Roku pāri, kas dienu no dienas pret mani maigas būtu.” Kāda balsi, kas dvēselei līksmot dot. Ko ļoti tīru un svētu. Man sievietei gribas būt. Maigai, siltai un mīlošai. Jā, mans dzīves galamērķis ir mīlestība.  Tur es gribu nokļūt. Mīlēstību sevī es atradu. Es gribu dalīties. Un gribu, lai kāds dala man. Vienlīdzības zīmi starp abiem Abi dod un abi ņem. Cirkulācija. Apmaiņa. Tikai tā lietas dzīvē notiek, kad ir balanss.  Un es gribu daudz mīlestības.  Tādu īstu, īstu. Godīgu kvēlu mīlestību.  Siltu māju un bērnus, kas virpuļo apkārt. Es vēlos saprasta būt. novērtēta un cienīga.  Vēlos aprūpēta būt, drošībā un stabilitātē. Ģimene. Man tik ļoti gribas savu ģimeni. Saticību un laimīgu. Mīlošu. Saticīgu.  Gribu skaidtu un godbijīgu ceļu iet.  Baznīcā kopā lūgties, un mājās brokastis gatavot. Gribu zeķes mazgāt un zupas vārtīt.  Gribu mīlēta būt. Tik vienkārši. Būt mīlēta tīri un spēcīgi.

[dailais-dzinums]

Feministe

“Katrā vīrietī ir slepkava,” viņa pārliecināti apgalvo, acīm ieplešoties. Viņa izklausās sacepusies. Acis ir ieplestas gan dedzībā, gan īsu mirkli pārsteigumā par to, ko pati pateica. Varbūt nedaudz arī uztraukumā par to, kā gan es tagad reaģēšu.

Man patīk viņas ieplestās acis, jo tās man atgādina to brīdi meiteņu sejās, kad ieeju. Jāskatās viņām acīs, tad viņas jutīsies tā, it kā kaut kas īpašs notiek. Viņai varēja vēl nedaudz aizrauties elpa, lai man sāktu trūkt vietas biksēs.

Te nu mēs esam, koksnes iztapsētā, itin kā smalkā bārā. Jau sen pirms tam, kad mums atnesa rēķinu un viņa piedāvāja maksāt uz pusēm, man bija skaidrs, ka viņa ir feministe. Tas nav cilvēks, kuru redzu sev blakus nākotnē. Mana dzīve jau tā ir gana sarežģīta. Mans mērķis: maximize pleasure, minimize pain. Kāpēc gan man apzināti nemeklēt meiteni, kas sarktu, bālētu un piekāptos? Gan jau viņa arī meklē kaut ko tikpat nereālistisku, ja jau abi kā vecas, nez kāpēc vēl neizmestas, nepāra zeķes mētājamies pa Tinderi. Tas, ka mana emocionālā attīstība nav iesprūdusi pirmsskolas vecumā, man neuzliek pienākumu parūpēties par to, lai sarežģītas meitenes nepaliktu vienas. Es neesmu nekāds Gandijs vai Māte Terēze. Tomēr es šo to no viņas vēlos.

Mēs vēl ilgi sarunājamies par visu pasaulē un patērējam dzērienus, es pieturu mēli, kas liek viņai domāt, ka uzmanīgi klausos.

  “Tu vari pārtraukt mani respektēt,” viņa saka.

“Nu tad beidzot,” es nodomāju, bet nepasaku, un sakārtoju viņas gurnus, kā man ir ērtāk. Parasti ir labāk teikt mazāk, nekā vairāk. Šī vakara noslēgums ir tam pierādījums.

 Pieturu peni ar roku un lēnām pāršķeļu viņu uz pusēm kā saldu mandarīnu, kā mirdzošu iezi. Abi nopūšamies atvieglojumā. Beidzot šis brīdis ir klāt. Nav svarīgi, kas mēs esam, bet mēs esam vīrietis un sieviete un tas ir pareizi. Es esmu augšā, viņa ir apakšā un no manis ir pilnībā atkarīgs, kas notiek tālāk. Un viņa tam ļaujas. Šajā mirklī, vēl šajā mirklī, viss ir paredzami un droši. Šis mirklis ir tas, uz ko mēs gājām visu nedēļu. Visas asinis ir aiztecējušas uz ķermeņa lejasdaļu, tāpēc nevienam sirsniņa nesāp. Tas nekas, ka es zinu viņas noslēpumu - viņa grib, lai viņu izdrāž. Pagaidām viņa vēl ir drošībā. Kas un kā notiks tālāk, viņai ir ļoti svarīgi, bet man ir pilnīgi vienalga, jo es beigšu.

  Pamostos ar vieglu, saldu paģiriņu viņas jauki izremontētajā studio tipa dzīvoklī. Viņas izmaidzītās biksītes mētājas uz flīzētās grīdas netālu no virtuves letes.

Sarunājamies par neko klusītēm un nedaudz aizsmakuši no miega un saviem piedzīvojumiem.

Viņa ar saviem sajauktajiem matiem un atvērto, nomierināto skatienu ir ļoti skaista. Ļoti skaista.

Laikam jāiedzen nagla mūsu nākotnes zārkā. Ja viņa to uztvers kā komplimentu, varbūt ir vērts vēl tikties. Jo tad vēl ir iespēja neiekrist bedrē. Netikt iznīcinātam.

 “Tu esi diezgan gudra priekš meitenes.”

“Ak, dievs.”

 Mani mīlestības meklējumi turpinās.

[eternalatmn]

man vairs nav savu vārdu\

pēdējā laikā katra dziesma šķiet manējā. tā īstā, vajadzīgā, dziedējošā. pārsteidzoši, bet kurš gan tās tur tā skaisti sarindojis, ja ne es pati. nekas nav nejaušs laikam tā. pārliecinies par to atkal un atkal. domāju, ko es vēlos pateikt. domāju par otrajām iespējām, cik daudz mums lemts tādas lūgt. vai drīzāk, cik maz. prātoju par to iešanu uz ogri. manā sapnī reiz pienāk silta vasaras diena. somā tiek ieliktas lietas pavisam secīgi: siltāks džemperis, jo vējš mūs vienmēr pārsteidz, ūdens, jo man vienmēr gribas padzerties, saules aizsargkrēms, jo pareizi būtu atjaunot slāni ik pāris stundas, ogas, tagad domāju mellenes vai zemenes, kāda maza grāmatiņa vai drīzāk žurnāls, ko palasīt stacijā. atpakaļ jābrauc ar vilcienu, jo plāns ir ar kājām uz ogri nevis ar kājām uz ogri un atpakaļ. ā, varētu arī filmiņkameru paņemt. jaukās domas izjauc citas domas. varbūt šis ir mans ceļš. varbūt jāsaņemas un jāiet pretī sniegam. siltās vasaras dienas atvēlēsim ričukam. varbūt somā jāliek silta tēja un..nevaru izdomāt, ko vēl vajadzētu cilvēkam ziemā. silti jāsaģērbjas, to man iemācījušas garās pastaigas. jāģērbj kārtas secīgi: legingi, zeķes, bītlene, bikses, džemperis, šalle, mētelis, cimdi. mētelis gana silts, būs labi. somā laikam tomēr tikai tēja. jāuzlādē ierīces, lai ir ko klausīties garajā ceļā. varbūt mani soļi sniedzas tālāk par taviem.

[peciespejasmazakiespringt]

Ja man prasītu “Kas tev somā?” es teiktu

“Ha. ha. hā. Tu esi tam gatavs?” un tad sekojot entuziasma pilnam “Jā!” sāktu izlikt uz galda vai (ja viņš neprotestētu) klēpī visu, kas man somā.

“Dators, netīrs penālis, ko man jāizmagā. Ābols, blociņš, atslēgas, ar riteņa ķēdes posmu, pildspalva, lai rakstītu blociņā. Kabatas lakatiņi, etvija ar kartēm par ko saņemu daudz komplimentu.” “Hm.” “A tu vispār gribi skaidrojumus?” “Jā, man interesē kāds būs tavs dzēšgumijs skaidrojums.” ”Ā, tas ir vienkārši. Dzēšgumija vajadzīga, lai izdzēstu katru zīmējumu, ko iesāku.” “Kāpēc tāda nedrošība? Kā tur bija tas teiciens.. patiesi iemācīties zīmēt var tikai uzzīmējot 10 000 zīmējumus ar flomīti uz tualetes sienām.“ viņš uzlicis roku man uz pleca skaidro. “Pirmo reizi dzirdu tādu teicienu.“ “Un jāpavada vismaz 10 minūtes tur, lai rodas rinda. Un jāsāk ar vietām, kur negribi atgriezties. Tas ir visiem zināms!“ “Izskatās, ka ne katram. Nu labi, vienalga. Mēs novirzamies no temata. Vēl te ir kabatas nazis ar aliņu attaisāmo, labākais dezinfekcijas līdzeklis, jo viņš nesmird pēc čipšainām rokām.  Zeķe ar iphone iekšā.”

“Kāpēc zeķe?”

“Jo man nav maciņš. Nosponsorē man maciņu.”

“Labāk alu.”

“Nu labi, arī der. Tālāk, grāmata..”

“Kādā grāmata?”

“Dzejas krājums. ieraudzīju par 40 centiem un gribēju uzdāvināt draugam, kuram patīk šis autors.”

“Mīļi.”

“Jā. Tālāk, plastmasas kastīte, kur bija manas pusdienas, lūpu balzāms, saplīsis cimds, ko jāsalāpa, bet es neprotu. Nauda aliņam, bet izskatās, ka tu šovakar sponsorēsi? Un laikam viss.”

“Daudz... nārnijas soma.” viņš skatās uz savām nokrautajām kājām.

“Jā, vai ne! Es nezinu, ko darīšu, kad viņa saplīsīs. A kā būs ar to alu?”

“Alus būs. Padod man mētēli. Es... Nevaru.” viņš ar dramatisku roku kustību norāda uz apkrautajām kājām.

“Vai! Jā.”, es atrodu mēteli un uzlieku pa virsu mantām. Viņš izvelk saņurcītu piecīti un iedod to man.

“Bezmaksas alus! Labas!” pametu viņu un dodos meklēt bārmeni.

[uupiic]

tagged by @uwujustsoftthings

Rules: Answer the questions with the first letter of your name, then tag 10 people. If the person who tagged you has the same initial, you must use different answers. You cannot use the same word twice.

(I’m gonna go and do this in Latvian :) just because I can)

A 4 letter word: zeķe

A boy's name: Zigmunds

An occupation: zobārsts

Something you wear: zābaki

A color: zils

A food: zemenes

A place: Zasulauks

Something you shout: ZAJEBAĻI! (yes, we’re going in for the slang; fight me)

A movie title: Zelta Zirgs

Something you drink: zelteris

An animal: zebra

Title of a song: Zivis

I’m not going to tag anyone this time, because I cannot imagine whom I could... hmmm...

[bb-latvija]

Finanšu ministrija Arvila Ašeradena (Jaunā Vienotība) vadībā ir izstrādājusi ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu 2024.-2027. gadam. Izpētīsim nianses. Lai ar mikropārskaitījumiem sasniegtu "zeķes" Starptautiskie eksperti ir konstatējuši tiešu sakarību starp IKP līmeni uz vienu iedzīvotāju un ēnu ekonomikas apjomu. Tā, piemēram, Austrija ir daudz bagātāka nekā Bulgārija, kur ēnu ekonomika ir daudz plašāk izplatīta - attiecīgi 33,1 % un 6,6 % no IKP. Nav pārsteidzoši, ka Latvija, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju ir 56% no ES vidējā rādītāja, "diez vai" sasniegs ES rezultātus ēnu ekonomikas jomā. Tomēr mums ir arī nozares ar diezgan "bulgāru" ēnu līdzekļu līmeni - piemēram, būvniecībā saskaņā ar 2022. gada datiem tie veidoja 34,5 % no apgrozījuma. Kopumā Stokholmas Ekonomikas augstskolas profesors Arnis Sauka ēnu apgrozījuma naudas apjomu Latvijā lēš robežās no 2 līdz 3,6 miljardiem eiro. Tomēr Lietuvas ekonomika ir dinamiskāka nekā Latvijas, un "ēnas" līmenis ir aptuveni vienāds - attiecīgi 25,8 un 26,5 % no IKP. Tikmēr "Latvijas nodokļu maksāšanas morāle ir zemāka nekā Lietuvā un Igaunijā", par ko, par negodu, liecina arī Eiropas Parlaments. "Vēl viens rādītājs, kas netieši norāda uz ēnu ekonomikas apjomu valstī, ir skaidras naudas apgrozījuma īpatnējais īpatsvars," - ziņots Finanšu ministrijas dokumentā. Eiropas Komisijas eksperti fiksēja: "Viens no galvenajiem ēnu ekonomikas virzītājspēkiem ir skaidras naudas kā galvenā maksāšanas līdzekļa pastāvīga izmantošana." Skaidrās naudas izņemšanu no lietošanas, liecina A. Ašeradena departamenta plāns, vajadzētu veicināt, "plaši izmantojot jaunas maksājumu inovācijas, piemēram, bezkontakta un mobilos maksājumus". To "plaša izmantošana vēl vairāk samazinās skaidras naudas uzkrāšanos". Nauda krīzes situācijā Diemžēl pēdējie gadi nerada optimismu pat visattīstītākajās valstīs: "Pētījumos ir pierādīts, ka katra krīze pirms tam ir palielinājusi pieprasījumu pēc skaidras naudas. Kovid-19 krīzes laikā skaidras naudas daudzums apgrozībā pieauga visā pasaulē, pat Ziemeļvalstīs. Piemēram, euro zonā bija vērojams vislielākais skaidrās naudas pieprasījuma pieaugums kopš tās pastāvēšanas". Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem 2022. gadā valstī ar bankomātu starpniecību kontos tika iemaksāti 2,4 miljardi eiro skaidrā naudā. Savukārt mazumtirgotāji ar skaidras naudas inkasatoru palīdzību piegādāja 3,9 miljardus. Kopā tie veidoja 6,3 miljardus eiro jeb 16,2 % no IKP. "Jāatzīmē," nosaka Finanšu ministrija, "ka ir arī objektīvi iemesli, kādēļ skaidra nauda tiek iemaksāta caur bankomātiem, un tas ne vienmēr norāda, ka nauda ir iegūta no ēnu ekonomikas darbības. Arī mazumtirdzniecībā ne visa skaidrā nauda tālāk tiek nodota inkasācijas uzņēmumiem, daļa no tās tiek atdota klientiem, kā arī ar to tiek veikti norēķini ar piegādātājiem". Tajā pašā laikā Ašeradens uzstāj, ka "ir nepieciešams izveidot sistēmu, kurā nelegālas skaidras naudas saņemšana būs komerciāli nepievilcīga". "Vienlaikus ir jāveicina arī digitālo maksājumu popularizēšana, motivējot sabiedrību kopumā ikdienas darījumos mazāk izmantot skaidru naudu…". Piespiešana un pārliecināšana Kā iespējamos instrumentus Finanšu ministrija min: skaidras naudas maksājumu "griestu" pazemināšanu, maksājumu termināļu (POS) pieejamību visās tirdzniecības vietās un elektronisko maksājumu pieņemšanu tikai valsts iestādēs. Apsverot "agresīva mērķa" iespēju samazināt ēnu ekonomikas līmeni Latvijas Republikā līdz 17,2 procentiem, kas ir ES vidējais rādītājs, Finanšu ministrija nonāk pie neapmierinoša secinājuma: "Šāds scenārijs būtu pārāk "destruktīvs" esošajai uzņēmējdarbības videi, un tā sasniegšanai īstermiņā ir daudz risku. Tas radītu ievērojamus zaudējumus komersantiem, kam būtu ilgtermiņa sekas, piespiežot tos izstāties no saimnieciskās darbības, ko neatsver vienreizējs ieguvums budžetā 326 miljonu euro apmērā." Tādējādi tā vietā, lai uzņēmējiem radītu "šoku un bailes", kā tas ir noticis iepriekš, oficiālās iestādes turpinās īstenot pastāvīga spiediena stratēģiju, lai naudas plūsmas novirzītu likumīgā virzienā. Cita lieta, ka ir arvien vairāk jomu, uz kurām iestādes vispār neskatās: tā pati kriptovalūta neparādās Finanšu ministrijas ziņojumā….. Bet ir aprakstīts "reālistiskais scenārijs" - līdz 2027. gadam samazināt ēnu ekonomiku par 1% no IKP un tādējādi iegūt budžetā 120 miljonus. Taču jebkurā gadījumā tas ir mazāk nekā Latvijas Republikas izdevumi Ukrainai.

[ziepjusuvenirs]

Ziepes “Biksītes un zeķes” Мыло «Трусы и носки»

[thebesttime14]

Devītā diena. Devītais ieraksts.

"Cover me in sunshine Shower me with good times Tell me that the world's been spinning since the beginning And everything will be alright Cover me in sunshine" - Pink

Datums: 01.04.2021. Pateicība šodien par motoizbraucieniem ar brāli un tēti, par fantastiskajiem saules stariem. Pārdomas: Ou, es pat nebiju iedomājusies, ka motobraucieni man ziemas laikā būs tā pietrūkuši. Jā, tas prasa savus upurus, taču tas gandarījums, tas prieks, liek aizmirst visus upurus. Liekas nedaudz smieklīgi, tomēr pirmajā dienā, kad braucām, augšējā ķermeņa daļā man bija 8 kārtas ar drēbēm, apakšējā 3, zeķes pat bija 4. Lai gan bija grūti pakustēties, tomēr tas gaiss, tā brīvā sajūta, pat nav aprakstāma. Brauciena laikā daudz aizdomājos par to, ko Dievs ir devis. Tajā dienā nebija solīts pat saules stariņš, grādi arī bija solīti 11 (max). Tomēr Dievs, Viņš mūs iepriecināja, gan ar fantastiskiem brīnumiem, specifiskāk saules stariem, gan bija salīdzinoši silts. Vēl par to dabu, kas apkārt, mežs. Tik savdabīgas sajūtas, braukt garām ar moci, ieelpot to svaigo gaisu, aizdomāties par tiem kokiem, kas ir, ko tie īstenībā dod mums, cik ļoti maz par to es savā dzīvē aizdomājos.

Šodienas izbrauciens arī bija brīnums. Jo tā diezgan spontāni, tētis no rīta uzjautāja, vai gribēsim izbraukt. Tomēr tad vēl nebija tik saulains, nelikās pat tik silts. Tomēr tad, parādījās gan saule, gan nedaudz iesila diena. Ai... tas prieks visu dienu, tas svētais nemiers, kas līdz tikt līdz tam mirklim, kad varu atkal kārtīgi saģērbties, kad varu uzkāpt uz tā braucamā un ieelpot to fantastisko gaisu un aizdomāties. Ja būtu jāatbild uz jautājumu, kā es izbaudu savu kluso laiku, kā es to pavadu? Es to pavadu braucienā ar motociklu, jo tad burtiski esmu klusumā. Diemžēl šobrīd vēl neesmu tik daudz aizdomājusies, kā es varētu sev nodrošināt mūzikas skanēšanu pārbrauciena laikā, tomēr es izbaudu, ka to mirkli varu pavadīt vienkāršā klusumā, ar savām domām. Sapņojot, pārdomājot, iedomājoties! Tas ir tik brīnišķīgi.

Šodien par tiem priekiem, kas vēl sekos, par tiem mirkļiem, kurus iegūstam tagad, par tām atmiņās, kuras varam paturēt savās sirdīs!

Lai Dievs svētī! :)

[mansburbulis]

15. trolejbusa mīla.

Ak vientuļais puisi, kuram piesienas vietējā dzērāja. Tu un Tava jaka sarkanā, Ja vien es Tev varētu piesieties valstī šajā. Ak vientuļais puisi, No sāna atgādini mīlestību sen pazudušu. Ak vientuļais puisi, Kāpēc pameti mani Akropoles pieturā? Vai nezini, ka mans ceļš ved uz galapunktu? Tava sarkanā jaka un adidas zeķes nozib gar acīm. Un esam sasnieguši galapunktu.

[sisyphusb]

Pārgājiens Kolka Dubulti

Par šo pārgājienu prātoju vairākus gadus un pirms sava Jēzus vecuma sasniegšanas sapratu, ka jābeidz sēdēt biroja krēslā un jāpierunā sevi izkustēties. Sākumā regulāri ziemā sevi rūdīju, ik dienu skrienot tālākas distances, līdz tika noskriets pusmaratons. Skaidrs ir viens, ja to varu, varu arī viens pats noiet visus 130+ kilometrus no Kolkas līdz pašiem Dubultiem trīs dienu laikā.

Bet visa sākumā ir gatavošanās, tādēļ laikus iepirku gāzes baloniņu un degli, Fjallraven mugursomu un labu telti. Iepriekš mēģināju zināšanas gūt, lasot citu cilvēku pieredzēto, un tiku skaidrībā, ka viens no lielākajiem priekšnoteikumiem ir labi apavi. Izvēlējos savus jau ierastos skriešanas apavus, jo ar tiem esmu skrējis vairākas sezonas, un šķita, ka tie nu noteikti nepievils. Maldījos.

Brauciena laikā līdz Kolkai mēģināju cītīgi vērot aiz loga esošās ainavas, lai jau apakaļ ejot būtu vismaz labāka priekšnojauta, kuras takas vedīs līdz jūrai, jo vairākas no pilsētām ir jāapiet pa šoseju un pēc tam jāmēģina iemaldīties jaunās takās, kas ved gar jūru, vai nu gar pašu, vai pa kādu meža ceļu. Jāsaka, ka šāda pieeja bija salīdzinoši veiksmīga, jo ātri palīdzēja orientēties pēc nogurdinoša ceļa.

Ierašānās pašā Kolkā ātra un nesāpīga. Vietējā veikalā iegādājos ūdeni un pabrīnījos, ka lielā vairumā pieejami gāzētie. Vispār šī gājiena laikā man tas bija pārsteigums, tāds gāzēto ūdens klāsts, ka pārspēj negāzēto. Bet, nu, sapildīju savās abās metāla pudelēs, kas labu laiku notur to vēsu, saliku abās pusēs savai mugursomai un devos pa ceļu, kurš, raugoties no “Google” satelītuzņēmuma, ievedīs mani kādā pamestā teritorijā, savukārt no tās ātri var tikt līdz jūrai. Tā arī darīju, taču sākumā sāka pat šķist, ka jūru nodala žogs, un jau mentāli sagatavojos vilšanās sajūtai, ka nu būs jāmeklē kāds cits ceļš, taču izbīlis lielāks par problēmu, un viens un divi pie jūras klāt.

Šis posms līdz Žocenei jau bija iepazīts, jo katru gadu gar jūru sanāk noiet savus 30 kilometrus, palikt kādā mucu mājiņā, vai piejūras viesu namā. Šoreiz jūra bija pat nedaudz atkāpusies - ja iepriekš nācās iet gar pašu krastu, tad tagad manā priekšā bija kārtīga jūrmala. Ej tikai uz priekšu, padzeries, piekārto cepuri, un pēc pirmajiem astoņiem kilometriem atļaujies ievilkt pirmo elpu. Iets ir ar kādiem sešiem kilometriem stundā un tas dara mani laimīgu - šādi turpinot, varēšu sasniegt nospraustos mērķus - pirmo nakti pārlaist aiz Rojas, bet otro Zīvārtiņā.

Pie Rojas uznāk pirmais emocionālais lūzums, jo saule karsēja pamatīgi, ūdens krājumi arī nebija pārlieku iepriecinoši, un vispār, šis viss ir jauns - kā tieši sanāks ieiešana pilsētā? Kur man jāgriežas iekšā? Par laimi aiz niedrājiem saskatu koka celiņu un droši pa to kātoju, līdz nonāku Rojā. Pirmajā veikalā iegādājos ūdeni, kolu, kā arī plāksterus - ir parādījušās pirmās tulznas un skaidrs ir viens, priekšā garš ceļš un ar tām jātiek galā, kamēr vēl var, bet to tad nāktsmājās.

Zvanu noskatītajai naktsmāju saimniecei - neceļ. Ātri atrodu vēl vienu numuru, tas vispār neatbild. Satraukums neliels ir, jo gluži pie jūras šodien gulēt nevēlos, nedaudz sevi jāsaved kārtībā, un nomazgāties arī gribas, jo šis gluži nav iecerēts kā sacensību pasākums. Skriet man nav kur, bet mērķī iekļauties var un vajag. Pēc brīža tomēr izdodas sazvanīt saimnieci.

Vai jums ir kāda brīva teltsvieta?

Diemžēl visa teritorija jau rezervēta.

(šeit ieturu ilgāku pauzi, mēģinot saprast, ko nu)

Varbūt jums ir kāds ieteikums, kur es varētu tuvumā pārlaist nakti?

Nu, mums ir klēts istaba.

Tas ir kā, klētī pieejama gulta?

Nu ja.

Prieks izmaksāja 12 eiro, taču man bija sava gulta, elektrība, lai uzlādētu abus līdzi paņemtos telefonus, rokas pulksteni, kurš man palīdz skaitīt kilometrus, kā arī ārējo akmulatoru. Ātri uzsildu līdzi paņemto pastas maisījumu, kurš sanāca pārlieku šķidrs, pagatavoju kafiju, ieslīdu dušā un iemiegu.

Otrais rīts nāca ar padomu - saimnieki norādīja, ka gar jūru pašu neesot iešanas. Blakus esot vecais ceļš, pa to varot aiziet līdz pašai Kaltenei. Tas man šķiet gluži labs variants, jo pludmale, lai arī skaista, tiešām akmeņaina un iešana pa to prasītu pārāk daudz laika un enerģijas. Turklāt tulznas par sevi liek manīt.

Ceļš atrodams, taču vietām jāmin tā virziens, jo ieaudzis garā zālē. Rīta rasa pielej manus apavus un kājas ir tik mitras, it kā būtu ar tām bridis pa jūru. Rezultāts ir skaidrs ātri - jānomaina slapjās zeķes pret sausām, taču arī tas daudz nelīdz. Labā ziņa ir tā, ka esmu āri ticis uz priekšu, brīžiem laipojot pāri akmeņiem, brīžiem iemaldoties kādā pagalmā. Pirmo tādu atpūtu sev atļauju pie Kaltenes putnu novērošanas torņa, kur padzeros un uzēdu auzu pārslu putru. Blakus arī ved ceļš, pa kuru turpinu iet vēl labu laiku, līdz iegriežos pludmalē un izlienu ārā no tās vien tad, kad izlemju apiet Upesgrīvu pa šoseju.

Kā liecinājusi mana pieredze, Upesgrīvai gluži peldēt pāri nevelējos, tādēļ šoseja likās nesāpīgāks variants. Bet tā ir karsta, saule pašā zenītā, mugursomas smagums spiež plecus, un autobusa pieturā atvelku elpu, ierīvēju pretsaules aizsargkrēmu, un tā pa šoseju mēroju pārējo ceļu līdz pašam Mērsragam.

Tur iegājis, piestāju veikalā, iegādājos papildu ūdeni, un, sēžot pretī tūrisma informācijas birojam, zvanu mājiniekiem un saku - ir baigi traki. Ir karsts, šoseja demotivēja, šausmīgi vēlos iekāpt pirmajā autobusā, lai aizved uz Rīgu. Tomēr saņemos, atrodu kādu meža ceļu, kurš mani aizved gandrīz līdz pašam Bērzciemam. Laiku īsinu, klausoties dažādus podkāstus par ekonomiku un politiku. Pēc Abragciema “ielienu” meža ceļā, bet Engurē iesoļoju atkal pa šoseju.

Kopumā otrās dienas gājiens joprojām cienījams - tuvojos 50 kilometru dienas atzīmei, eju vidēji ar 4,4 kilometriem stundā un kopumā nooiets ir 11 stundas. Veikalā papildinu ūdens krājumus, iegādājos vistas gaļas salātus un aktkal kolu ar domu - no rīta gribēsies kādu cukurūdeni.

Lai nekārtotu vakardienas kļūdu, saprotu, ka netikšu līdz Zīvārtiņam, savanu tuvāko pieejamo kempingu, kuram vaicāju: ja es pēc stundas ierodos, jums būs vieta vienai teltij? Būšot. Apņēmības pilns, klausoties podkāstu par GDP un valstu ekonomikām, ieveļos kempingā un vārds pa vārdam - velti varu sliet visur, kur acis rāda, tikai ne tuvu jūrai. Samaksa? Es izskatoties pārak noguris, no manis neko neprasīšot. Arī savu gāzes degli varu kūpināt cik patīk, bet es saprotu, ka neko vairāk par telts uzsliešanu es šodien nespēšu.

Lielāko nakts daļu nomokos ar sāpēm pēdās. Skaidrs, ka foršie plāksteri sakusuši kopā ar zeķēm, visas malas sāp, un vispār šķiet, ka kājas arī piepampušas. Iemiegu vien divos naktī ar lielām bažām, jo jūra palikusi ļoti nemierīga, lai arī vētru gluži nesola. Miegs caurs, enerģiju neatjaunojošs un sajūta, ka atelpas nav bijis vispār, taču priekšā man ir vēl vairāk nekā 10 stundu gājiens.

Trešā diena ir lēnākā no visām. Sākumā kārtīgs emocionālais spars un apņemība, kurai sekoja realitātes apjēgšana, noslēgumā ar cīniņu pašam ar sevi. Katrs solis pēdējā dienā tiek pavadīts ar lielām sāpēm. Vienu brīdi izlemju iet ar basām kājām, taču nelīdzenā jūras mala nav piemērota šādam gājienam, un ātri vien esmu atpakaļ savās kurpēs, kuras sākumā slavēju.

Katrs no sasniegtajiem ciemiem tiek uztverts ar sajūsmu, jo vēstī par finiša tuvumu, taču katrs papildu kilomers nāk negribīgi, un Gausā jūdze ir tiešām gausa. Man palaimējās, ka upju gultnes salīzinoši izžuvušas, līdz ar to nav jāmēro papildu kilometri, lai tās apietu, taču Ragaciemā apjaušu, ka ūdens krājumi sāk pat ļoti strauji izsīkt. Ļauju sev padzerties vien nelieliem malkiem. Pauzes sāku ņemt pārlieku daudz, un vienā no posmies telefons dod ziņu, ka atslēdzies Apple pay. Zvanu bankai, lai uzzinātu iemeslu, pie reizes ar domu, ka zvanu izmantošanu laika īsināšanai. Vārds pa vārdam, līdz saprotu, ka karte izslīdējusi no kabatas, kāds par to informējis banku, un ātri vien sarunāju jaunas piegādi ar kujeru. Visu cieņu, kolosāls serviss un domas par sāpošajām kājām pazudušas uz minūtēm 12.

Bet esmu sasniedzis tikai Bigauņciemu, kas nozīmē, ka vēl jānoiet savi 15 kilometri. Aši rēķinu un saprotu, ka šādā tempā man vajadzēs 4 stundas. Prātoju, ka tas ir paceļams laiks, atpakaļ jau neies. Sarakstos ar draugiem, kuri jau gaida Rīgā un mudina saukt taksti, lai beidzu mocīties. Sakožu zobus, tieku līdz Jaunķemeriem un pārējo ceļu mēroju pa asfaltētu celiņu ar domu, ka tas vismaz ir taisns, koki dos savu ēnas devu, un ceļš tak ar būs īsāks, jo taisns.

Bet Jūrmala ir gara, un iecerētās četras stundas aug augumā, un nebiju rēķinājies, ka enerģijas zudums atstās iespaidu arī uz manu ātrumu, tādēļ Dubultos iesoļoju vien deviņos. Kādu stundu nosēžu uz stacijas trepēm, gaiņājot odus un mēģinot saprast, kādēļ esmu vienu dienu izlaidis, nedzerot magnija tableti, un nepilnas stundas laikā esmu Rīgā. Vilcienā rēķinu, ka viss ceļš man prasīja 58 stundas. Tātad par 3 stundām ilgāk, nekā ierasti šajā gājienā tiek iets. Taču ar sevi esmu apmierināts, ņemot vērā to, ka spēkus nesamēroju vienādi visām dienām, rezultāts cienījams. Galvenais ir noiet.

[agneseupp]

Klātesamība. Kā man nepieciešama Tava klātesamība. 

Būt klāt. Un būt esamībā. Ar Tevi man gribas būt.

Būt tam, kas es esmu. 

Kā man vajag Tavu stipro plecu.

Vajag Tavu miesu, jo man vajag izglāstīt maigumu, kas manī. 

Man vajag Tavās acīs ieskatīties laiku pa laikam. 

Mans ejamais dzīves ceļš tavās redzams. 

Tavas acis ir manas dzīves ceļa karte. 

Man Tavu sirdi vajag, gribu to mīlēt. sildīt, sargāt. 

Mīlestības manī par daudz, bet svešiem nedaiļāšu. 

Pēc taviem čuksties es lūdzos katru vakaru. 

Tu mans Dievkalpojums, barība dvēselei. 

Gribu Tev zupu vārtīt un  Tavas zeķes mazgāt. 

Bet vēl vairāk es gribu, lai Tev mani vajag. 

Cik egoistiski tas viss skan, un tomēr tas būtu skaisti.