Ironstrange
“Listen here, you—“
Bonus points if this was used against an enemy they were fighting
(Protective Tony perhaps? But it can be anything really. You can also finish the dialogue.)
“Strange!” Tony shouted, but the warning came too late: a giant glob of yellow-green goo struck Stephen in the side, knocking him back into the van he’d been using as intermittent cover. Cursing, Tony jetted across the battlefield to take up a position between Strange and the enemy.
“Listen here, you—” he paused to deflect another glob “—disgusting ball of snot. You could have gone home through the portal the nice wizard opened for you. But no, you wanted to tear up this perfectly—” Tony deflected more goo; he was starting to see a pattern “—serviceable street. Which means now, you’re going to get what’s coming to you.”
Counting silently, Tony swatted aside another projectile and then charged both repulsors and the chest beam beam to max and let fly. All three beams struck the massive, glistening, yellow-green pile of something dead on. Within seconds it started smoking. Or maybe steaming. By the time Tony’s power started fading, it had collapsed in on itself with a belch.
“Did you just call a Glibslib from the Bilst dimension a ‘disgusting ball of snot’?”
Tony retracted his helmet and turned to grin at Stephen, who seemed fine, if thoroughly stuck to the van by the congealing goo. “Am I wrong?” he waved at the mess covering Stephen.
Looking down, Stephen grimaced. “No,” he admitted. “My hands are stuck. Do you think you can dissolve this stuff without blasting me?”
“Your wish is my command!”
Tony let the helmet close and sent up a quiet prayer that he hadn’t been lying.
48 notes
·
View notes
ir četri no rīta\
ja jūs vaicātu man, kā ir dzīvot sāpēs, tad es teiktu - motivējoši. katram savs, bet iekšējās sāpes motivē mani sasniegt (?) vairāk. nevaru saprast, vai sasniegt ir īstais vārds, bet lai nu paliek. daudz kas manī ir mainījies pa šo gadu. tomēr, jo vairāk iegūstu sen ilgotus apmierinājumus, jo vairāk atgriežos pie secinājuma, ka mani nekas no tā nedara laimīgu. šķiet, tiecos uz nepareizajām laimēm. soli pa solim nostabilzējas pamats, tomēr skumjas mani neatlaiž. vienu dienu mamma bija atbraukusi man palīdzēt apdarīt šādas tādas lietas dzīvoklī. viņa bija atbrauksi vēlu vakarā pēc garas darba dienas, bet tik enerģiski uzdeva man desmitiem jautājumu. vienā brīdī sapratu, ka man nav spēka sarunāties. nav spēka pat bilst pār lūpām vienu vārdu. labākajā gadījumā varu apstiprinoši vai noraidoši pamāt ar galvu. tad viņa pavaicāja “kā tu vari justies tik nogurusi savā brīvdienā?” tiešām. kā? izgulējies, sauli pabaudījis, grāmatu mierā pie kafijas tases palasījis cilvēks jūtas ārkārtīgi noguris. varu stundu blenzt vienā punktā nespējot pakustēties. pārāk bieži pieķeru sevi pie domas, ka jūtos skumji - varētu pabraukāties apkārt ar kādu kopā nevis vienatnē - bet tad būs jārunā - labāk tomēr palikt vienatnē. jūtos absolūti iztukšota. pat nezinu, kā sevī iepūst dzīvību. neaizsniedzami sapņi dzen mani izmisumā. sāpes un skumjas ir vienīgias drošības spilvens, ko pazīstu. tomēr esmu nogurusi, tik ļoti nogurusi bez tevis. sasodīts, cik simts reižu kļūst grūtāk dzīvot, kad sāc apzināties milzīgo nogurumu sevī.
0 notes
Mana sezonas gaidītākā filma viennozīmīgi ir filma "TÁR", jo pēc 16 gadu pātraukuma uz lielajiem ekrāniem atgriežas režisors un scenārists Tods Fīlds ("In the Bedroom", "Little Children"). Turklāt, filmas galvenajā lomā ir viens no lielākajiem Holivudas spēkratiem - aktrise Keita Blanšeta. Filma savu pirmizrādi piedzīvos 1. septembrī, 79. Venēcijas kinofestivālā.
Par pašu filmu plašsaziņas līdzekļos informācijas ir pavisam nedaudz. Un, lai gan filma tiek turēta diezgan lielā noslēpumainībā ar nolūku, daži zīmīgi fakti jau ir ieraudzījuši saules gaismu. Oficiālais filmas pārskats vēstī, ka darbība norisinās klasiskās mūzikas pasaulē, kuras fokusā atrodas par vienu no labākajām komponistēm un diriģentēm atzītā Lidija Tar (Keita Blanšeta). Viņa ir kļuvusi par pašu pirmo sievieti diriģenti kādā lielā vācu orķestrī un ir vien dažu dienu attālumā no kādas simfonijas ieraksta, kas nesīs viņai vēl lielāku atpazīstamību.
Jau pēc filmas īsā apraksta man bija skaidrs, ka tas Fīldam būs kaut kas jauns. Līdz šim savās filmās viņš ir vēstījis par ne visiem redzamo un saprotamo mazpilsētu "tumšo pusi", un viņa kā režisora un scenārista valoda ir bijusi vizuāli aizraujoša, bez kopromisiem un reizēm - pat visai brutāla. Bet neskatoties uz to, ka sākumā filma šķiet ārpus tā, ko režisors mums ir piedāvājis līdz šim, Tods Fīlds ir izcils sava amata pratējs - abas viņa iepriekšējās filmas ir guvušas nozīmīgas oskara nominācijas. Un es pavisam noteikti melotu, ja teiktu, ka man prātā nekad nebija iešāvusies doma, ka Fīldam kā mākslas veids ir visai tuva arī mūzika. To apliecina arī viņa filmu izteiksmīgie skaņu celiņi.
Lai gan filmas apraksts mūs vedina domāt galvenokārt par mūziku, savā būtībā filma ir par varu un tās izpausmēm mūsdienu pasaulē, kā arī par lielo iespaidu, ko uz cilvēku atstāj apsēstība ar to. Ir arī zināms, ka filma sacenšas Venēcijas kinofestivāla "Queer Lion" segmentā, kurā tiek iekļautas filmas, kas skar LGBT+ tematiku. Filmai tika organizēta demonstrācija pavisam nelielam filmu kritiķu lokam, pēc kuras tika saņemtas pozitīvas un spēcīgas atsauksmes. To pat ir nodēvējuši par kubricistisku, ko, pēc jaunā tīzera noskatīšanās, es visai labi saskatu. Filmai sola lielus panākumus, un līdzās pašai filmai - arī Keitai Blanšetai, kura jau kādu laiku nav spēlējusi galvenās lomas līdzvērtīgos projektos (es pat vēlētos teikt, kopš Kerolas laikiem). Neskatoties uz to, ka filma vēl nav nonākusi uz ekrāniem, aktirse jau tiek minēta kā viena no visiespējamākajām pretendentēm uz labākās aktrises oskara nomināciju līdzās Mišelai Jeo.
Arī režisora Venēcijas kinofestivālā iesniegtais paziņojumr par filmu ir kā mīlas oda Blanšetai. Fīlds atzīst, ka scenārijs tika rakstīts tikai un vienīgi viņai, un, ja viņa būtu atteikusi, filma nekad nebūtu ieraudzījusi dienas gaismu. Režisors pazemīgi bilst, ka visos iespējamos veidos šī filma ir Keitas filma. Svarīgi piebilst, ka līdzās Keitai filmā ir ļoti spēcīgs aktieru sastāvs: Nina Hoss, Noemija Merlanta, Marks Strongs, Alans Korduners un citi.
Diemžēl sekojot seansiem Venēcijas kinofestivālā, filma Eiropā nonāks vien pēc pirmizrādes Londonā, kas ir paredzēta 2023. gada 20. janvārī. Bet līdz tam, cerot, ka manas cerības attaisnosies, es turpināšu dalīties ar saviem iespaidiem par filmu jau pēc tās noskatīšanās.
1 note
·
View note
Esmu toksiskās attiecībās ar savu valsti
No šāda veida attiecībām cerēju, ka esmu izvairījusies kopš izdevās veiksmīgi izkļūt no iepazīšanās portālu spožuma un posta. Bet mana kļūda bija tā, ka es nepadomāju, ka eksistē brīvprātīgas piespiedu kārtas attiecības ar savu valsti.
Man ir nedaudz neomolīga sajūta rakstīt, jo es varētu saņemt pārmetumus no sērijas eJ UN iZDaRI lABāk pATi, bet man šķiet, ka teju gads nosēdēts mājās ir tik ļoti notrullinājis manas emociju paliekas, ka es “Titāniku” varētu pieskaitīt erotisko neizdevušos komēdiju žanram un līdz ar to man ir vienalga.
Lai atbildētu uz jautājumu, kādēļ toksiskas - jo es visu laiku piedodu valstij par lietām, kuras tā nolemj, ka, vot, šitas variants čista izglābs mūsu attiecības, nākamajā dienā noprecizējot, kas tad īsti ar to bija domāts un aiznākamajā dienā es attopos, ka īsti nesaprotu, ko tad man tagad darīt, jo saraksts ir sastādīts tā, kā liela daļa valsts iepirkumu – uzvarēt un saprast var tikai tie, kuriem tas speciāli ir radīts.
Kad es +/- aprodu ar jaunajiem attiecību līguma apakšpunktiem, tie mainās atkal nākamajā nedēļā, jo valstij šķiet, ka kaut kas līdz galam nebija pārdomāts un vispār jau es esmu brīvās, toksiskās attiecībās ar savu valsti un vēl kādu pusotru miljonu iesaistīto, kur pastarpināti mēs viens otru drāžam platoniskā veidā.
Es esmu ļoti priviliģētā stāvoklī, jo, lai gan zaudējusi labu daļu no ienākumiem, man tomēr ir darbs ar nelielu, bet pastāvīgu algu, kuru mierīgi varu veikt kaut brutāli uzsprausta egles galotnē, kur noteikti daži indivīdi mani velētos redzēt pēc šī ieraksta izlasīšanas (un es nerunāju par eņģeļa reprezentāciju eglītē). Galvenais, lai ir interneta pieslēgums. TOMĒR. Tomēr liela daļa ierobežojumu un to regulārā maiņa arī man šķiet vājprātīga.
Es tiešām nezinu, vai prātīgākais veids bija veidot kaut kādus absolūti absurdus veikala preču ierobežojumu sarakstus pārtikas veikalos. Ērtāk tad, manuprāt, bija sastādīt konkrētas ēdienkartes, ko drīkst ēst visēdāji, veģetārieši, vegāni, ketoisti un gurmāni noteiktā dienā un izsniegt pret taloniem pie veikalu durvīm. Esošā situācija man nedaudz atgādina tādu ačgārnu Laimes akas spēli – tu izvēlies savu produktu, ej pie kases un domā – to tev pārdos vai nepārdos, jo liela daļa veikalu nemaz paši nesaprot, ko drīkst ko nedrīkst. Pirms kāds bilst par to, ka veikaliem pašiem jāiepazīstas ar sarakstu – ja šādi veikali, kuri neizprot jaunos noteikumus, ir vairāki, tad problēma nav veikalos, bet sarakstā.
Jā, protams, arguments, ka veikalos tādejādi tiks pavadīts mazāk laika šķiet loģisks un saprotams, bet realitātē cilvēki vairāk pavada laiku, cenšoties saprast un noskaidrot, ko tad drīkst pirkt, ko nē, jo rimcī 1 vakar varēja nopirkt miskastes maisus, bet rimcī 2 tas ir aiztaisīts ar milicijas lentām. Es nezinu, vai bija godīgi liegt pirkt bēdīgi slaveno cepampapīru, bet ļaut tirgot ātri pagatavojamās pīrāgu mīklas. Es nezinu, vai prātīgi bija liegt tajā pašā rimcī nopirkt lego, bet ļaut iegādāties dāvanu maisu. Es nezinu, kas tieši bija plānots ar alkohola tirdzniecības aizliegumu brīvdienās, ja tie, kas gribēja dropēm brīvdienās, to nopirka piektdienā. Es nezinu, vai bija godīgi liegt pārdot 3 eur vērtu matu krāsu, ja pie friziera es arī netieku. Ja ir cilvēku/groziņu skaita ierobežojums veikalā, tad es neredzu kā fakts, ka paņemšu sveci grozā turpat blakus, kur gaidu, kad man iesvērs kilogramu vistu māgas, ļoti ietekmēs to, ka es pēkšņi 2h neiešu ārā nbo veikala. Galu galā – Līvu akvaparks nestrādā tagad, paņemam no viņiem tās stundu uzskaites aproces un laižam tā iekšā veikalos – 1 minūti par ilgu? Hops, 4,27 eur pie čekiņa gluži kā Valsts nodeva pie daktera.
Pirms bilst, ka pārtiku var iegādāties internetā – var, es to daru, bet neaizmirsīsim, ka tā ir tāda diezgan liela rīdzinieku privilēģija tomēr.
Man šķiet, lai ierobežojumi strādātu un tiem nebūtu ļoti negatīvu pretēju efektu – milzīgas rindas veikalos pirms alkohola aizlieguma, milzīgas rindas veikalos pirms veikalu slēgšanas brīvdienās, Černobiļas radiācijas atraugu tipa komentāri par pastāvošo iekārtu Facebook’ā – ir sākotnēji jādomā kā vājākajam/nepakļāvīgākajam sabiedrības posmam, nevis cerēt, ka visi kļūs apzinīgi, kad ierobežojumi tiek izziņoti dienu pirms to stāšanās spēkā.
Es nudien nezinu, kā būtu labāk. Zinu tikai to, ka man ir sajūta, ka šobrīd tiek darīti lāča pakalpojumi jau tā grimstošajai veselības sistēmai. Mani pārņem sajūta, ka ministru kabinets ir sadalījies populāro un anarhistu kastās, kur galvenais ir mētāties ar apvainojumiem un unikāliem ierobežojumiem ar mērķi gluži kā feisbukā – kurš savāks vairāk “laikus”, pofig, ka īsti labi neizklausās. Man apnikusi arogantā attieksme no augšas, kur tiek vainoti visi citi, bet lēmumi tiek pieņemti tā, ka atliek tikai vainot tos visus citus.
Man vienkārsi vairs nav spēka. Bet, heij, vismaz testējam daudz.
1 note
·
View note